„Rīdzenes” sarunas apliecina Latvijas tautas sīksto iesakņotību Rietumu kultūrā

1. Kurš ko var mainīt? Izmeklētāji u.c. tiesībsargi ir kārtīgi jāapmāca, kā ar izmeklēšanas materiāliem korekti apieties un kā lietas vadīt, tad beigās nebūs materiāli jānopludina, bet ar tiem smukās "Lieta Nr. tāda-un-tāda" mapītēs apsūdzība un tiesneši izdarīs to, ko izmeklētāji ir sākuši. Bet pēdējā laikā Ir lasāmais ir izgāšanās.

Kam ir teikšana par IeM un TM kadru sagatavošanu (un ierēdniecību vispār), tie to arī var mainīt. 3A var vainot par visu ko, bet ne jau par to, ka viņiem ir kārtīgi juristi, bet valstij acīmredzot tādu nav. Zināma līdzvainība ir tajā, ka viņi nav sevišķi veicinājuši tādu veidošanos arī publiskajā sektorā, bet paskatieties – cilvēkiem taču vienkārši nav bijis laika! Nevar jau arī no oligarhiem visu prasīt – lai būtu oligarhi un vēl lai tiesiskumu stiprinātu. Come on!

2. Kurš vēlo ko var darīt? Katrs pa bišķim. Ir cilvēki varētu patīt filmu atpakaļ un atcerēties, kā Diena savām rociņām savulaik A. Šķēli cēla saulītē. Tad nu tur viņš arī tika. Visu cieņu – ietekmīgs medijs. Kaut kā par šo un citām tālaika atbildīgās žurnālistikas īpatnībām pašu sadēstīto ļaunuma sakņu bakstītāji tagad nerunā.

Tas pats sakāms par ļauno Bonnier, kas AS Diena uzmeta. Nē, neuzmeta – viņi atbrīvojās no ļoti problemātiska aktīva, kamēr citus līdzīgus šai reģionā u.c. Eiropā ir paturējuši līdz šai dienai. Neviens oligarhs nekādu Dienu nebūtu nopircis, ja tās nebūtu pārdošanā. Un pārdošanā tā bija vietējās samilzušās augstprātības un nesaimnieciskuma dēļ.

Tāpēc gadiem ilgi ļečīt veselu industriju, ka, lūk, mēs sad…sām aktīvus un visai LV žurnālistikai tāpēc bija vai nu jābrauc uz Īriju sēnes lasīt, kamēr mēs štukojām nākamo šķīstības iemiesojumu, vai arī jāstājas rindā mūsu kadru daļā, ir labākajā gadījumā šaursirdība.

3. Jā, mums nācās smelt mēslus, kurus krietnie ļaudis bija sataisījuši. Es pats tāpēc Dienā ilgi nenoturējos. Aizgāju uz turieni krīzes pīķī ne jau vieglu dzīvi meklēt vai korumpēties, bet pamēģināt. Visu cieņu priekšniecei Madarai Fridrihsonei un pulkam kolēģu, sveiciens aizvien žiperīgajam Dreijerēnam, kā Atis viņu sirsnīgi dēvēja, un laba vēlējumi citiem līdz pat šai dienai. DB, kur mani pēc kāda laika redaktore paaicināja, – turamies, turamies; old skūl forever.

Jā, nācās airēties pa mēsliem. Bet ne jau nu cilvēki, kas tos sataisīja, var rādīt ar pirkstu ‒ fui, kāds tu sūdains! Ir publikācijas to nesaka, tomēr izdevuma darbinieku komentāri ļauj šādu attieksmi nojaust. Nemoralizēšu, bet teikšu, kā jūtos – štruntīgi. It kā nepietiktu ar to, ka digitalizācija jau tā drukāto mediju vistu ir pliku noplūkusi; vēl arī jāņemas ar kaut kādu Dienas kolhoza laikā sataisītās bilances balastu.

Gandrīz 8 gadus vienā un pēc tam otrā nacionālajā dienas laikrakstā es esmu bijis atbildīgās pozīcijās. Spriežot pēc nopludinātās infas, un mana un pārāk daudzu citu pieredze to arī apliecina, šie mediji ir bijuši zem masīva spiediena. Bet NEVIENA publikācija man vai maniem padotajiem nav tikusi kāda apmaksāta, vai pasūtīts, ko tur rakstīt. Ja fakti un mans vai manu autoru viedoklis par rakstāmo ir sakritis ar tā brīža menedžmentu un īpašniekiem – lai Dievs viņus svētī.

Summējot (šis varētu būt nedaudz mierinoši dedzīgajiem) – nopludinātās Rīdzenes sarunas apliecina Latvijas tautas fundamentālo, sīksto un sazaroto iesakņotību Rietumu kultūrā. To nevar tā vienkārši paņemt un pa vertikāli nostādīt „kā Krievijā”. Хрен тебе!

Šī nav tauta, kuru var padusē pasist. Cilvēki ir cilvēki, un mēs neesam tā jaukākā suga uz planētas, tomēr arī šeit, Latvijā, ir iespējams turēties pie principiem, šeit ir iespējams profesionālisms arī sačakarētākajās situācijās, un vispār – ja latvieši tiešām ir tik lieliski krīžu pārvarēšanā, kā mēdz domāt, tad LV medijiem ir spīdoša nākotne. Un daudz kam citam arī.

4) Brīnumu nebūs. 3., 4. utt. atmodas ir vienkārši cikliskums. Man atmoda ir katru rītu, kad, pārfrazējot klasiķi, es gludinu bikses un atkārtoju angleni.

Par kolektīvo domājot – nupat ir pilnbrieds tai kompetencei, ko piektā daļa nācijas vai tuvu tam ir ieguvusi klaidā. Ja ne cits, tad krīžveidīgās situācijas spiež uz pazemību un mācīšanos. Latvijai ir jāmaina attieksme pret savu diasporu un lielā mērā pret to, ko mēs darām pasaulē vispār. Kas tad mums ir darāms pasaulē? Lai sliktie liek mierā jeb faktiski ‒ lai labie aizstāv, lai gudrie pamāca un lai prasmīgajiem būtu interese ar mums kopā strādāt.

Diaspora nav tūdaliņu kopa, bet pulks pret Latviju labprātīgu profesionāļu, kas zina, kā var – kā visu ko var. Ir jāprasa, lai viņi to saprot vēl sistēmiskāk un lai to formulē. Un tad ir jāizveido resoru un starpresoru mehānismi, kā šīs kompetences tiek pārnestas – turklāt pastāvīgi, noturīgi pārnestas, ne kampaņveidīgi. Tas prasīs pazemību no elitēm. Tas prasīs saprātīgumu no visiem. Runājot par pēdējo, man ir aizdomas, ka savā veidā tas piemīt arī oligarhiem. Daudz variantu nav. (Skat. Ps. 37:35-37)

Par kolektīvo domājot - 2: jā, un ir arī jātic tam, ko esam apņēmušies un izplānojuši. Rīcībpolitikās nedrīkst raustīties. Modelēšana-plānošana-lēmums, un tad – nedrīkst raustīties. Ne nodokļos, ne kur. Tas ir kā griezt tikko uzlietu asfaltu, jo kaut kādas trubas pēkšņi ir jārok.

Pārpublicēts no Facebook.

Novērtē šo rakstu: