Rīgā jauns cirka priekšnesums – minerālmēslu terminālis

Pirmais cēliens, neizprotamais

Šis triks saplūst jūsmīgā ekstāzē ar vēl kādu pesteļu mākslu: neapķērīgā Dombrovska valdība, lūk, nesaredz savu laimi īpašās attiecībās ar Krievijas biznesu, bet Nila Valērija dēla „austrumu gudro” „ministru kabinets” ne tikai atver Rīgas stendus Maskavas lielveikalos, bet arī kopā ar Krievzemes ekonomiskā saprāta brāļiem demonstrē ostā komercijas brīnumus. Protams, ka augstākā mērā rūpējoties par rīdzinieku labklājību – bez jebkāda savtīguma, vien gādība par iedzīvotājiem, kas laiku pa laikam balso vēlēšanās.

Vēlreiz iztirzāsim minerālmēslu termināļa būvi jeb „Riga fertilizer terminal” (turpmāk – RFT) projektu. Šis ir viscaur aizplīvurots notikums, kuru jau otro gadu pēta kompānijas „Image-case” speciālisti. Pēdējā publikācijā par šo tēmu tika atklāti fakti, kas parāda šā projekta diriģējošā Krievijas partnera „Uralhim” un tā nekaunīgā īpašnieka Dmitrija Mazepina būtību (http://www.pietiek.com/raksti/divi_zabaki__paris_abi__kreisie). Tagad ir pienācis laiks pastāstīt, kā RFT izsijājies caur Latvijas tiesisko normu sietu, kā arī aptecējis ierēdņus, kuru PIENĀKUMS nācijas interešu labad ir šīs normas aizstāvēt bez baiļošanās un šaubīšanās. Ja visu notikušo jāraksturo ar vienu vārdu, tad prātā nāk vienīgi apzīmējums – CIRKS. Atgādināsim starta informāciju.

Рarade allé vai 370 sekundes, kuras var satricināt Latviju

2011.gada 26.jūlijā Rīgas domes sēdē deputāti 370 sekundēs apsprieda un pieņēma lēmumu „Par paredzētās darbības – minerālmēslu pārkraušanas un īslaicīgas uzglabāšanas termināļa izveides Kundziņsalā – akceptēšanu”. Šis lēmums tika lobēts RFT interesēs. Vienīgais, kas nobalsoja pret bija Latvijas Universitātes profesors Elmārs Vēbers.

RFT faktiski ir absolūti necaurspīdīgs uzņēmums. 51% RFT kapitāla daļu pieder Kiprā reģistrētai ārzonas kompānijai „Uralchem freight limited”, kas ir Krievijas AS „Vienotās ķīmijas kompānija „Uralhim”„ (turpmāk – „Uralhim”) meitas uzņēmums. 49% RFT kapitāldaļu pieder SIA „Rīgas Tirdzniecības osta” jeb RTO. Savukārt joprojām neviens nav atspēkojis, ka 36% RTO kontrolē Norvēģijas kompānija „Asito Holding AS” (A.Šlesera grupa?!), 24% – SIA „MCD ASSETS” (A.Šķēles grupa?!), 20% – SIA „Ostas parks” (A.Lemberga grupa?!), 20% – Kipras ofšors „Mariniera Limited” (A.Šlesera grupa?!).

Rīgas dome dāvāja tiesības faktiski ārzemju holdingam RFT ikgadēji pārkraut Latvijas galvaspilsētā 2 miljonus tonnu minerālmēslojuma. 52,5% no šā apjoma – 1,05 tonnas – veido triju modifikāciju amonija salpetris (amonija nitrāts). Piedevām tika atļauts vienlaicīgi uzglabāt noliktavās 180 tūkstošus tonnu ķīmiskā mēslojuma, tajā skaitā 90 tūkstošus tonnas amonija salpetra. Pasaulē nav ostu termināļu, kuros atļautu vienlaicīgi uzglabāt vairāk nekā 10 tūkstošus tonnu amonija salpetra.

Likums paredz, ka, lai pieņemtu lēmuma par tamlīdzīga objekta būvniecību, vispirms jānovērtē realizējamā projekta ietekme uz apkārtēju vidi. Pats par sevi saprotams, jo lielāka autoritāte ir vadītāja figūrai, kurš paraksta ekspertu slēdzienu, jo svarīgāks top pats projekts, kā arī tā iedvesmotāju un organizatoru figūras. Starptautiska mēroga eksperts ekoloģijas jomā Latvijā ir profesors Viesturs Jansons, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Vides un ūdenssaimniecības katedras vadītājs. Jāpiemin, ka viņš ne tikai pasniedz priekšmetu „Ekoloģija un vides aizsardzība”, bet arī raksta mācību grāmatas par šo tēmu. Turklāt kopš 1997.gada V.Jansons vada un koordinē Latvijā notiekošos starptautiskos ekoloģiskos projektus. Tieši profesoram Jansonam tika uzticēts vadīt vienu no virzieniem Valsts pētījumu programmā „Klimata maiņas ietekme uz Latvijas ūdeņu vidi”.

Jansona kungs, iepazinies ar RFT projekta saturu, atteicās piedalīties tā ietekmes uz apkārtējo vidi novērtēšanā. Savu pozīciju profesors izklāstīja žurnālā „Ir” (http://www.ir.lv/2010/12/15/enas-par-kundzinsalu): „Viņiem droši vien vajadzētu pozitīvu atzinumu, bet es negribu riskēt ar reputāciju. Runa ir par amonija salpetri, kalnrūpnīcībā pazīstamu kā amonālu. Tā ir sprāgstviela. Sertifikātā bijis rakstīts, ka kuģis spēj nest 55 tūkstošus tonnu. Ja rodas uzsprāgšanas risks, piemēram, ugunsgrēks, kuģa tilpnes ir jāapslīcina. Kaut kur tie mēsli pussacietējušā stāvoklī ir jāgāž ārā, visticamāk, Daugavā. Man nav zināms, cik efektīvi tāds daudzums Daugavā var izšķīst. Tur būs amonjaks, nitrīti. Katrs dzīvais organisms zem ūdens aizies bojā. Tā var būt ekoloģiska katastrofa. Rīgas jūras līcī nonākošais slāpekļa apjoms būs ārkārtīgi liels.”

Tāpat Viesturs Jansons neslēpa, ka Latvijā nav speciālistu, kas vienlaicīgi būtu eksperti hidroloģijā, ekotoksikoloģijā un fizikālā ķīmijā, un spētu kompleksi novērtēt sliktu scenāriju riskus. Un viņam ir taisnība. Kad AS „Kālija parks” bija nepieciešams ekspertu slēdziens par kālija mēslojuma pārkraušanas kompleksa izmantošanas iespējām Ventspilī, novērtēšanas darbu apjoms izrādījās pietiekams, lai ar šo tematu noslogotu veselu slāpekļa rūpniecības un organiskās sintēzes produktu zinātniski pētniecisko un projektēšanas institūtu.

Latvijas zinātnieka profesionālais godprātīgums neļāva V.Jansonam piekrist solīdam naudas piedāvājumu. Jo šķērmāk pašam profesoram. RFT saimnieki, galvu nelauzot, bez jelkādiem konkursiem atdeva trekno pasūtījumu Ventspilij – SIA „EKONS”. Uzņēmuma īpašnieks, vadītājs un vienīgais (!) darbinieks ir Andrejs Skorodumovs. Tas nekas, ka viņš nav pazīstams akadēmiskās aprindās un nav manīts starptautiskās ekoloģiskās programmās, toties – uzticams Lemberga kabatas partijas „Latvijai un Ventspilij” funkcionārs. Izpelnījies Ventspils mēra personīgu uzticību, A.Skorodumovs pat balotējās Ventspils pilsētas domes vēlēšanās. A.Lembergs viņu vairākkārt piesaistīja kā ekspertu, kad radās nepieciešamībai saņemt VAJADZĪGO slēdzienu.

Piemēram, tieši pēc SIA „EKONS” piespēlētā atzinuma Ventspils dome aizliedza AS „Kālija parks” uzglabāt savās noliktavās amonija salpetri, bet iekraut kuģos to atļāva tikai tiešā veidā – „vagons-borts”. Turklāt vienā reizē nepārsniedzot 10 tūkstošus tonnu apjomu un ar nosacījumu, ka aiz termināļa teritorijas robežas nebūs neviena vagona ar amonija salpetri. RFT gadījumā Skorodumova kompānija sagatavoja akurāt pretēju slēdzienu – milzīgi salpetra apjomi vagonos atradīsies ārpus termināļa, netālu no dzīvojamo namu kvartāliem. Arī obligāta tiešā pārkraušana no vagona uz kuģi Rīgai nav nepieciešama: 90000 tonnu amonija salpetra, kā uzskata „ekologs” Skorodumovs, var gaidīt pārkraušanu 20 dienas (pēc tam tonna tiek pārdota vai uzdāvināta kādai saimniecībai, bet atlikušās 89000 tonnas zviln Latvijas galvaspilsētas centrā vēl 20 dienas, un tā līdz cirvja kātam lapas plauks).

Arēnā bez uzpurņa

Ir vērts pievērst uzmanību tam, kā 2011.gada 11.februārī norisinājās RFT projekta likumā noteiktā sabiedriskā apspriešana, kas balstījās uz SIA „EKONS” ekspertīzes ziņojuma. Informācija par plānoto sabiedrisko apspriešanu neizskanēja ne televīzijā, ne radio. Paziņojumu publicēja vienu reizi – 2010.gada 31.augustā sīkā šriftā lembergmīļu laikraksta „Neatkarīgā Rīta avīze” 6.lapaspusē. Tas ir, 5,5 mēnešus pirms apspriešanas. Tādēļ tajā piedalījās tikai 29 cilvēki, turklāt RFT būvlaukumam pieguļošo teritoriju iedzīvotāji veidoja mazākumu.

Turklāt sabiedriskās apspriešanas organizatoriem NEBIJA TIESĪBU noturēt sanāksmi, jo iztrūka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes, Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta, Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes slēdzieni.

Sanāksmes protokolā šis fakts nav fiksēts. Nevar izslēgt, ka protokolu sagrozīja protokoliste Marina Skorodumova, SIA „EKONS” īpašnieka Andreja Skorodumova sieva. M.Skorodumova ietilpa juristu grupā, kas apkalpo A.Lemberga intereses, piemēram, SIA „LSF Holdings”, kuru vada viens no Aivara Roberta dēla ietekmīgākajiem vasaļiem E.Jansons.

Āreče, ar SIA „EKONS” gādību ekspertu novērtējums atbilstoši pasūtītāju gaumei ir uzcepts. Tā saturs – viss ir tik labi, ka labāk neizdomāsi! Var būvēt. Tā saucamā sabiedriskā apspriešana arī ir izdabūta cauri: skat, Kundziņsalas un tai pieguļošo Rīgas apkaimju iedzīvotāji gluži vai līksmē met cepures gaisā, alkstot dabūt kaimiņos miljoniem tonnu izejmateriāla sprāgstvielu izgatavošanai. Tagad, atbilstoši procedūrai, pie lietas jāķeras Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iestādei Vides pārraudzības valsts birojam (turpmāk – VPVB).

Taču šim VALSTS birojam sakarā ar rupjajiem procedūras un pastāvošās likumdošanas pārkāpumiem NEBIJA TIESĪBU pieņemt no RFT un pēc tam apstiprināt SIA „EKONS” izstrādāto dokumentu „Minerālmēslu pārkraušanas un uzglabāšanas termināļa izveides Kundziņsalā ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojums”.

Kāpēc? Kaut vai tāpēc, ka:

= nedrīkst ķeksītim klāstīt Kundziņsalas iedzīvotājiem (nemaz jau nerunājot par visu valsti) par jaukumiem, ko sniegs dzīve apkampienos ar amonija salpetri, vienlaikus noklusējot, ka nav ugunsdzēsēju, glābšanas dienestu, Latvijas un Rīgas oficiālo vides aizsardzības struktūru slēdzienu par projektu. Slēpt no cilvēkiem zinātnieku alternatīvo skatījumu uz riskiem un bīstamību, ko RFT rada valstij un tās galvaspilsētai, ir noziedzīgi;

= sākotnējā pieteikumā RFT pretendēja uz zemesgabaliem ar kopējo platību 8,9 ha, bet atkārtotā pieteikumā apetīte pieauga jau līdz 12 ha. Tā vietā, lai noskaidrotu, kālab zeļļi iekārojuši vēl divus hektārus, VPVB fiksē, ka RFT tiek iedalīts – neticēsiet, ka tieši tā arī norādīts oficiālā ministrijas tekstā: aptuveni (!) – 11 ha zemes. Tātad 10000 m² vai nu iztvaikoja, vai nokrita no debesīm. Nav nekādu dokumentu, kas liecinātu, ka RFT ir saņēmis vēl 1 ha zemes. Toties IR VPVB piekrišana. Interesanti burvju triki? Apbruņojieties ar pacietību: šīs pagaidām ir tikai sīkas manipulācijas ar zemi, bet grandiozās vēl priekšā.

Turpinājums sekos.

Novērtē šo rakstu: