Ronis pārspēj Šleseru ar savu „šofera dēlu”: par Latvijas autoceļiem turpmāk rūpēsies sociālais pedagogs
L. Lapsa07.01.2013.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pateicoties tā sauktā „Olšteina sešnieka” spiedienam un satiksmes ministra Aivja Roņa piekrišanai, no 20. decembra par Latvijas valsts autoceļu tīklu pārvaldīšanu, tam piešķirtā finansējuma administrēšanu, valsts autoceļu tīkla uzturēšanas un attīstības plānošanu un vadīšanu, valsts pasūtījuma organizēšanu valsts autoceļu tīklā veicamajiem darbiem un pakalpojumiem, valsts autoceļu tīkla standartu un tehnisko noteikumu projektu izstrādes pasūtīšanu un vadīšanu, valsts un pašvaldību autoceļu reģistra uzturēšanu un pilnveidošanu, kā arī pašvaldību autoceļu tīkla pārraudzīšanu rūpēsies cilvēks, kura izglītība ir pirms astoņiem gadiem iegūts sociālā darbinieka – pedagoga grāds.
Pateicoties lasītāju norādēm, Pietiek ieinteresējās par īsi pirms Ziemassvētkiem paklusām nomainītajām amatpersonām Satiksmes ministrijas pārraudzības uzņēmumos, un izrādījās, ka 1980. gadā dzimušais nu jau bijušais Zatlera Reformu partijas ētikas komisijas loceklis, pēcāk ar tā saukto „Olšteina sešnieku” saistītais Reinis Freimanis, kas publiski tika dēvēts par „projektu koordinatoru”, patiesībā pēc profesijas un izglītības no ceļu apsaimniekošanas ir vēl daudz tālāks nekā slavenais „Šlesera šofera dēls” no AS Pasažieru vilciens darbības jomas, kurā tas savulaik uz brīdi bija iecelts.
Ne Satiksmes ministrija, ne Latvijas Valsts ceļi detalizētu Freimaņa dzīvesgājuma aprakstu neatklāj, taču Centrālās vēlēšanu komisijas datu bāzē atrodamas ziņas, ka 1980. gadā dzimušais jaunais ceļu saimniecības speciālists savu augstāko izglītību ieguvis 2004. gadā Sociālā darba un pedagoģijas augstskolā Attīstība – tieši šī augstskola viņam piešķīrusi augstāko profesionālo izglītību specialitātē „sociālais darbinieks-pedagogs”.
Taču, kā izrādās, satiksmes ministrs Ronis neko sliktu tajā, ka par Latvijas ceļiem turpmāk rūpēsies sociālais pedagogs, nesaskata. „Satiksmes ministrija kā uzņēmumu akcionārs veica izmaiņas uzņēmumu LVC un LAU valdēs, ieceļot jaunus valdes locekļus tika ņemta vērā to kvalifikācija un līdzšinējā profesionālā darba pieredzi, kas tādējādi ļaus stiprināt LVC kapacitāti ES struktūrfondu plānošanas un apguves jomā, kā arī LAU ražošanas līdzekļu profesionālu pārvaldību, izmantošanu un ceļu būvniecības kontroles kapacitāti,” – šādu Roņa atbildi viņa biroja vadītājs Aivis Freidenfelds sniedza uz Pietiek jautājumu, vai jauno AS Latvijas Valsts ceļi un AS Latvijas Ceļu uzturētājs valdes locekļu kvalifikāciju un profesionalitāti ministrs uzskata par atbilstošu šo posteņu pienākumiem.
Savukārt saskaņā ar Satiksmes ministrijas oficiālo skaidrojumu sociālais pedagogs ar politisku aizmuguri Latvijas Valsts ceļiem bijis nepieciešams, lai – precīzs citāts, saglabājot oriģinālo rakstību – „spirinātu kapitālsabiedrības kapacitāti ES struktūrfondu plānošanas un apguves jomā”.
Ministrija nesaskatot arī nekādas pretrunas sociālā pedagoga izvēlē par vienu no Latvijas Valsts ceļu vadītājiem: „Saskaņā ar Komerclikuma 221.pantu un speciālā likuma „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” 94.pantu par valdes locekli var būt fiziska persona, kura pārvalda valsts valodu, kuras darba pieredze, izglītība un kvalifikācija nodrošina valdes locekļa uzdevumu profesionālu izpildi.”
Latvijas Valsts ceļu mājas lapā atrodamā shēma (attēlā) rāda, ka viens no uzņēmuma valdes locekļiem vienlaikus ir Ceļu pārvaldīšanas un uzturēšanas pārvaldes direktors, otrs – Finanšu un administratīvās pārvaldes direktors, bet trešais pārrauga Ceļu laboratoriju un Ražošanas pārvaldi. Pietiek pagaidām nav izdevies noskaidrot, kuru no šīm jomām turpmāk pārraudzīs un vadīs sociālais darbinieks – pedagogs Freimanis.
Valsts akciju sabiedrība Latvijas Valsts ceļi (LVC) ir izveidota 2004. gada 26. oktobrī, reorganizējot bezpeļņas organizāciju valsts akciju sabiedrību Latvijas Autoceļu direkcija, saskaņā ar 2004. gada 5. oktobra Ministru kabineta rīkojumu. Sabiedrības valsts kapitāla daļu turētāja ir LR Satiksmes ministrija.
Latvijas Valsts ceļu oficiāli deklarētais mērķis ir nodrošināt valsts autoceļu tīkla efektīvu uzturēšanu un atjaunošanu atbilstoši noteiktajiem kvalitātes un vides standartiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
