SAB īsā vēsture: intrigu, skandālu un piesegtu noziegumu virkne

Kur un kā radās ideja par SAB

Visu deviņdesmito gadu pirmo pusi un arī pēc tam neatkarīgās Lavtijas specdienesti jandalēja, iranizēja un figurēja, nedodot valstij nekādu īpašo labumu (kas gan netraucēja, piemēram, Jurim Vectirānam 1995. gadā saņemt Triju Zvaigžņu ordeni). Un politiķu secinājums bija vienkāršs – tātad nepieciešams vēl viens dienests, kurš uzraudzītu un sistematizētu pārējo specdienestu darbību.

Pirmoreiz ideja par šāda uzraugošā un koordinējošā dienesta – SAB izveidi radās jau 1992. gada nogalē, taču attiecīga likuma izstrāde nevedās tā vienkāršā iemesla dēļ, ka likumprojekta rakstīšana bija uzticēta Andreja Krastiņa vadītai darba grupai, bet praksē, kā jau tolaik norādīja parlamenta deputāts un viens no SAB koncepcijas izstrādātājiem Ralfs Sviriņš, visi darbi bija uzticēti Drošības dienesta darbiniekiem, kuri nebūt nealka radīt sev kaut kādus kontrolierus.

Turklāt vienlaikus notika nopietnas „zemtepiķa” cīņas. Piemēram, tika runāts, ka Vectirāna vadītais Drošības dienests vēl joprojām slepus cerot kļūt par kaut ko līdzīgu Valsts drošības ministrijai, taču vienlaikus nesnauda arī pulkveža pretinieki: piemēram, 1993. gada rudenī paklīda runas, ka Drošības dienestu varētu pievienot Iekšlietu ministrijai un kā patstāvīga struktūra tas eksistenci beigtu. (Starp citu, šajā laikā jau atklāti tika runāts par DD izlūkošanas struktūru eksistenci un to iespējamo likteni.)

Vienlaikus norisinājās cīniņi arī par ietekmi jaunveidojamajā parlamentārās kontroles „orgānā”: Saeima izlēma par svarīgāko valsts institūciju darbības saskaņotājas valstisku krīžu situācijās – Nacionālās drošības padomes izveidi, kurā ietilptu Valsts prezidents, premjers, Saeimas priekšsēdētājs, aizsardzības, ārlietu un iekšlietu ministri. Un, protams, LNNK darīja visu iespējamo, lai padomē piedalītos arī Drošības dienesta priekšnieks, Saeimas Ārlietu komisijas un Zemessardzes vadītāji.

Ko šim SAB īsti darīt?

Pirmoreiz lēmums par SAB izveidi Nacionālās drošības padomes tiešā pakļautībā tika pieņemts, Ministru kabinetam 1994. gada janvārī Satversmes 81. panta kārtībā akceptējot pretizlūkošanas noteikumus, savukārt Saeima uzreiz pēc atgriešanās no brīvdienām šos noteikumus atcēla – jau atkal pēc LNNK ierosinājuma. Rezultātā tikai 1994. gada maijā Saeima pieņēma Satversmes aizsardzības biroja likumu un arī Valsts drošības iestāžu likumu, skaidri nosakot, ka valsts drošības iestādes ir Satversmes aizsardzības birojs, Iekšlietu ministrijas Drošības policija, Aizsardzības ministrijas Militārās pretizlūkošanas dienests un Zemessardzes štāba informācijas dienests (vēlāk no saraksta pazuda arī tas).

Nabaga Drošības dienests šim statusam nekvalificējās – tam tika atvēlētas tikai apsardzes funkcijas (bet pašam Vectirānam nācās pārcelties uz Rīgas garnizona priekšnieka posteni). Savukārt citu „aiz borta” palikušo specdienestu un to vadības liktenis bija vēl skumīgāks – piemēram, vēlāk tiesā cīnoties par atjaunošanu dienestā un amatā, reorganizētās (likvidētās) Nacionālo bruņoto spēku militārās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Staņislavs Dortāns stāstīja par šādiem briesmu darbiem Militārās pretizlūkošanas dienesta darbinieku izpildījumā: „Dokumentu pārņemšana ļoti atgādināja kratīšanu. Manā kabinetā tika pārbaudītas galda atvilktnes, seifi. [..] Valsts drošības iestāžu darbiniekus nedrīkst pakļaut kratīšanai, bet kā militārpersona es nepretojos.”

Tika arī skaidri paredzēts, ka SAB jākļūst par to specdienestu, kura pārziņā nododami ar izlūkošanu saistīti jautājumi. Deviņdesmito gadu vidū gan Odisejs Kostanda piedāvāja izveidot atsevišķu Ārējās informācijas dienestu, taču atbalstu šī ideja neguva. Viens no iemesliem, kādēļ pārējiem deputātiem un arī drošības iestāžu darbiniekiem nepatika Kostandas priekšlikums, bija jaunveidojamās struktūras nosaukums un igauņu pieredze – Igaunijā jau pastāvēja savs Ārējās informācijas dienests, ko regulāri apdziedāja Krievijas prese, publicējot komiskus rakstiņus par lempīgajiem igauņu spiegiem, ko notvēruši krievu specdienesti. Ja Latvijai būtu savs izlūkdienests, tad, iespējams, arī latviešu spiegi krietni biežāk tiktu pieminētu kaimiņvalsts avīzēs – galu galā, ja reiz valstij ir šāds dienests, tad taču noteikti jābūt arī spiegiem!

Tā nu tika izstrādāta šķietami gana skaidra un loģiska sistēma: valsts drošības iestāžu būtiskāko uzdevumu izpildi kontrolēs Nacionālās drošības padome, Ministru kabinets veiks tā pakļautībā esošo valsts drošības iestāžu kontroli, bet Saeimas Nacionālās drošības komisija nodrošinās parlamentāro kontroli. Bet tā nu gluži nesanāca: pirmkārt jau uz vairākiem mēnešiem „gaisā karājoties”, bez skaidras pārraudzības un pakļautības palika Drošības dienests. Tikai 1994. gada novembrī tika izlemts, ka DD varētu pāriet Aizsardzības ministrijas pakļautībā, bet tā nolikums jaunā kvalitātē – jau kā Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienestam – tika apstiprināts tikai 1995. gada martā.

Tomēr šīs neskaidrības bija tīrais sīkums, salīdzinot ar neskaidrībām ap jaunveidojamo SAB. Ātri vien izrādījās, ka likumi netīšām pieņēmušies diezgan vispārīgi, nenosakot pietiekami daudz pietiekami būtisku detaļu. Tā, piemēram, likums noteica, ka SAB pats vāc informāciju un analizē citu drošības iestāžu savākto informāciju, taču nenoteica, cik lielā apjomā pats birojs veic operatīvo darbību. Rezultātā visi politiķi – pat tie, kas bija tieši atbildīgi par attiecīgo likumu izveidi – par jaunveidojamo SAB runāja pieļāvuma formā: sak, būtu, piemēram, labi, ja SAB, teiksim, nodarbotos ar politiskā izlūkdienesta funkcijām; būtu labi, ja SAB būtu koordinējošs dienests – bet varbūt tomēr vēl labāk, ja koordinējošs un reizē arī kontrolējošs....

Tikpat ātri kļuva skaidrs, ka problēmas būs ar jaunā specdienestu „jumta” parlamentāro kontroli, attiecībām ar citām specdienestiem un „bijušo” jautājuma risināšanu. „Par parlamentāro kontroli šie likumi diemžēl daudz nerunā. Tas, kas tur minēts, nav īsta parlamentārā kontrole,” presei paziņoja Paulis Kļaviņš – viens no pirmajiem publiski nosauktajiem SAB direktora posteņa kandidātiem. „Savstarpējā sapratne ir jāpanāk, tas atkarīgs arī no personīgām attiecībām starp SAB direktoru un pārējo valsts drošības institūciju vadību,” pauda otrs kandidāts, gados jaunais Lainis Kamaldiņš (attēlā). „Jāatceras, ka līdzšinējās struktūras ir greizsirdīgas viena uz otru, un jāuzmanās, ka tas nenotiek arī SAB iekšienē. Izmantojot cilvēkus, kas ar izlūkošanu nodarbojušies iepriekšējos laikos, pamatjautājums acīmredzot būtu – vai viņiem var uzticēties?” – savs viedoklis bija arī eksžurnālistam Aivaram Berķim, kurš tāpat dīvainā kārtā tika minēts kā SAB direktora amata kandidāts, kaut pats šo godu vērtēja gana paškritiski.

Kur atrast īsto cilvēku

Tomēr par galveno problēmu izvērtās nevis kāda no nosauktajām, bet gan pilnīgi cita: pēc SAB likuma pieņemšanas dienesta veidošana uz vairākiem mēnešiem apstājās Latvijai tradicionāla iemesla dēļ – politiķi nekādi nevarēja sameklēt cilvēku, kurš būtu cienīgs ieņemt biroja direktora vietu. Pirmais kandidāts – Saeimas deputāts, Latvijas ceļa biedrs Lainis Kamaldiņš – tika izvirzīts drīz vien pēc SAB veltītā likuma pieņemšanas, taču tikpat ātri parlaments viņa kandidatūru arī noraidīja. Argumentācija: kandidāts ir pārāk „zaļš” (tobrīd viņš nebija sasniedzis pat 30 gadu slieksni) un ir politiskās partijas biedrs.

Tāds pat liktenis piemeklēja arī nākamo kandidātu, Policijas departamenta Ekonomisko noziegumu atklāšanas dienesta priekšnieku Ēriku Strautnieku, kuru deputāti izbrāķēja it kā nepietiekamo organizatorisko spēju dēļ. Vēl pāris potenciālie priekšnieki paši atteicās no šā goda, tostarp arī Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzaicinātais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš un deputāts Ivars Silārs. Toreizējais premjerministrs Māris Gailis SAB direktora amatam rekomendēja savu padomnieku Eiženu Cepurnieku, taču par viņa kandidatūru nobalsoja tikai 18 Saeimas deputāti. Vēl citi kandidāti, kuri līdz balsojumam pat netika, bija arī Dainis Turlais, Interpola Latvijas biroja priekšnieka vietnieks Dailis Lūks un kādreizējais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis.

Beidzās visa epopeja ar to, ka Latvijas ceļš vēlreiz izvirzīja Kamaldiņu, kuru parlaments – jau nemaz neslēpjot, ka tiek izvēlēts mazākais ļaunums, – pēc ilgstošām diskusijām 1995. gada 12. aprīlī ar 54 balsīm arī iecēla par SAB šefu, pretī saņemot solījumu nekavējoties izstāties no partijas. „LNNK viņu atbalstīja ar nosacījumu, ka par vietnieku Kamaldiņam būs jāņem Drošības dienesta priekšnieka vietnieks Imants Pličs. Tomēr vēlāk atklājās, ka Pličam nav īsti kārtībā dokumenti un viņš šo amatu nedrīkst ieņemt,” savās atmiņās rakstīja Gailis, tā lieku reizi akcentējot LNNK un viena no tās līderiem Krastiņa visai ciešo saikni ar Drošības dienestu. Starp citu, iespējams, ka Krastiņa valdības neapstiprināšanā 1994. gadā savu lomu nospēlēja arī potenciālā premjerministra ieceres palielināt Drošības dienesta lomu uz Iekšlietu ministrijas struktūru rēķina, par ko sajūsmā nebija daudzi deputāti, nerunājot nemaz par pašu ministriju.

Priekšnieki un kompromati

SAB izveidošana (beigu beigās par Kamaldiņa vietnieku kļuva Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Dzenītis) gan nebūt nenozīmēja, ka slepeno dienestu kariņi būtu nogrimuši nebūtībā. „Birojs varēs kalpot gan kā koordinējošais mehānisms, gan kā šīs savstarpējās spriedzes noņēmējs, gan kā pārraugs atbilstoši likumam, lai šie dienesti neveiktu nelietderīgu dublēšanos,” gan solīja Kamaldiņš. Bet nekā tamlīdzīga – viss turpinājās tādā pat garā kā iepriekš, vien ar to atšķirību, ka arvien biežāk savstarpējos cīniņos tika izmantota prese. Ja kādam no dienestiem izdevās sagrabināt „kompromatu” par konkurentiem, tad izdevīgā brīdī to bez liekas kaunēšanās noplūdināja žurnālistiem.

Lielākais cietējs te bija Gunārs Kandis, pie kura „norakšanas” deviņdesmito gadu otrajā pusē pavisam nopietni ķērās konkurējošās iestādes. Tobrīd zemessardzes G–2 dienests jau bija iekļauts Nacionālo bruņoto spēku Militārās pretizlūkošanas dienesta sastāvā, bet Kandis iecelts par apvienotās struktūras priekšnieku. Iespējams, nelabvēļu aktivitātēs bija vainojamas arī savulaik paklīdušās baumas, ka Kandis varētu tikt iecelts par Drošības policijas šefu. Lai kādi būtu nepatikas iemesli, taču 1998. gada vasarā vairāki preses izdevumi saņēma anonīmus vēstījumus par Kanda pagātni, kuriem maigākais apzīmējums varētu būt feļetons, bet skarbākais – paskvila.

„Visu spiegu bieds Latvijā – brašais Gunārs Kandis garajā ceļā no kūdras racēja līdz pulkvedim” – šādi nezināmie autori sāka sešu lappušu vēstījumu, kas bija pārblīvēts ar krāšņiem epitetiem un metaforām. Te netrūka apgalvojumu, ka lielie puikas Gunāru skolā „apbižojuši”, pieminēts bija arī darbs kūdras fabrikā, dienests „strojbatā” un milicijas patruļdienestā, kur viņš sadauzījis kroņa mašīnu, kā arī piesauktas neveiksmīgās studijas universitātē.

Par to, ka stāstiņam „kājas aug” iekšlietu struktūrās, pastarpināti liecināja kaut vai tas, ka tā autoriem, pēc visa spriežot, bija izdevies piekļūt milicijas arhīvam un neglaimojošie secinājumi pausti šādā formā: „Juridisko zinību apguve LVU Gunāram bija uzdevums, kas sniedzās pāri viņa toreizējām spējām, tāpēc viņš aktīvi pievērsies murgainajai marksisma – ļeņinisma mācībai, centīgi un regulāri paaugstinot savu politiskās izglītības līmeni milicijas marksisma – ļeņinisma sagatavošanas sistēmā, kurā, kā par brīnumu, guvis arī atzīstamus panākumus un vadības raksturojumā tiek atzīmēts, ka Gunārs itin labi izpratis partijas un valdības politiku. Vienlaikus gan tiek atzīmēts, ka jaunizceptajam jaunākajam leitnantam pietiekamā apjomā neesot bijusi izpratne par padomju iekšlietu iestādēm noteiktajiem uzdevumiem cīņā ar noziedzību.”

Ja šāda veida „anoņimkām” būtisku seku nebija, ap to pašu laiku noplūdinātais „kompromats” par to, ka Kandis tā arī nav ieguvis augstāko izglītību un iesniedzis viltotus dokumentus par Rīgas Aviācijas universitātes absolvēšanu, viņa karjerai pielika punktu. „Labvēļu” uzmanību bija piesaistījis fakts, ka padomju laikos augstāko izglītību tā arī neieguvušais Kandis, ja ticēt viņa iesniegtajiem izglītības dokumentiem, 1993. gadā bija iestājies Rīgas Aviācijas universitātes neklātienes nodaļā, kur zinības smēlies stahanovieša cienīgos tempos: divu gadu laikā ieguvis bakalaura grādu, pēc diviem gadiem – maģistra grādu, bet vēl pēc gada – arī zinātņu doktora grādu. Turklāt maģistra grāds iegūts ekonomikā, bet doktora – inženiertehniskajās zinātnēs.

Noticēt šim brīnumainajam kāpienam zinātņu kalnā traucēja vien tā nianse, ka augstskolas dokumentos nekādas liecības par Kanda studijām nebija saglabājušās un arī viņam izsniegto diplomu numuri nebija reģistrēti. Tādēļ prokuratūra ierosināja lietu par dokumentu viltošanu, savukārt Aizsardzības ministrijas vadība bez garas domāšanas Kandi atbrīvoja no amata un uz atvadām atņēma arī viņam svaigi piešķirto pulkveža pakāpi. Ar to gan bijušā drošībnieka nedienas nebeidzās, jo 2000. gada Ziemassvētkos viņu divdomīgā situācijā kopā ar savu laulāto draudzeni bija pārsteidzis kāds greizsirdīgs vīrs, kurš dusmu lēkmē iešāvis no pistoles Kandim vēderā. Par laimi, lieta beidzās tikai ar smagiem miesas bojājumiem, savukārt greizsirdi Sergeju Jerašovu pēc tam tiesāja arī par sievas izvarošanu.

„Spiegi” un bēgļu kontrabandisti

Kandis gan nebija vienīgais, kura vārds tika vazāts pa avīzēm, pateicoties specdienestu noplūdinātai informācijai. Piemēram, pietika deviņdesmito gadu vidū par Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa padomnieku drošības jautājumos un Nacionālās drošības padomes sekretāru kļūt Amerikas latvietim Gundaram Zaļkalnam, kā kāds no neapmierinātajiem dienestiem (šoreiz – Aizsardzības ministrijai pakļautais) presei anonīmi darīja zināmu, ka minētais kungs īstenībā ir amerikāņu spiegs, kurš iefiltrējies Latvijas valsts aparāta augstākajos ešelonos. Atgādināsim, ka tolaik amerikāņu specdienestu darbinieki neskaitījās sevišķi labāki nekā, piemēram, Baltkrievijas spiegi, un Latvijas drošības dienesti informāciju centās slēpt no abiem.

Lai pierādītu, ka Zaļkalns tiešām ir saistīts ar ASV slepenajiem dienestiem, žurnālistiem tika nopludināta pat Aizsardzības ministrijas kadru uzskaites personas lapa, kurā viņš pats norādījis, ka savulaik pildījis izlūkošanas virsnieka pienākumus Savienoto Valstu armijā. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka šo dokumentu noplūdinājušo Aizsardzības ministrijas darbinieku satraukuma iemesls bija ne tik daudz Amerikas latvieša piekļūšana Latvijas noslēpumiem un viņa kūrētās Nacionālās drošības koncepcijas izstrāde, cik amerikāņu iniciētā Latvijas armijas iztīrīšana no padomju kaluma virsniekiem, kas tobrīd tieši sākās.

Iespējams, ka ar slepeno dienestu spēlītēm bija saistīta arī Drošības policijas priekšnieka Raimonda Rožkalna krišana nežēlastībā 1996. gadā, pateicoties saistībai ar kurdu bēgļu nelegālu pārvadāšanu. Šīs lietas apstākļi pat pēc desmit gadiem tā arī līdz galam nav skaidri. Drošības policijas šefa vārds atklātībā parādījās pēc tam, kad par bēgļu pārvadāšanu aizturētais Sergejs Katans tiesai iesniedza audio un video ierakstus, kuros, kā apgalvoja apsūdzētais, Rožkalns ar Krievijas armijas pretizlūkošanas pārvaldes priekšnieku Vitāliju Ramzu apspriež iespēju izveidot „koridoru” bēgļu transportēšanai no Krievijas uz Skandināviju. Cik autentiski un nopietni ņemami bija šie ieraksti, tā arī nekļuva skaidrs, taču Ministru kabineta reakcija bija asa – Rožkalns no amata tika atbrīvots.

Prokuratūras sarīkotajā pārbaudē gan nekādi Rožkalna likumpārkāpumi netika atklāti, un, kā vēlāk izteicās drošības iestāžu darbinieki, Latvijas un Krievijas slepeno dienestu pārstāvju sarunas uzskatāmas vien par ikdienišķu specdienestu spēli. Par to, ka likumu Rožkalns pārkāpis nebija, uzskatāmi liecina arī tas, ka vēlāk viņš kļuva par SAB direktora vietnieku, bet informācijas sargāšanas jautājumos allaž ļoti piesardzīgajiem NATO pārstāvjiem pret viņa iecelšanu šajā amatā iebildumi neradās. (Jāpiebilst, ka arī pēc tam Drošības policijas vadītāji kādu brīdi mainījās diezgan regulāri – Jāni Apeli uz dažiem mēnešiem nomainīja Imants Bekešs, bet viņa vietā nāca Jānis Reiniks.)

Savukārt Kanda priekšgājējs Militārās pretizlūkošanas dienesta vadītāja amatā Jānis Muižnieks augsni savai padzīšanai 1997. gada sākumā acīmredzot sagatavoja pats. Publiski gan viņa atstādināšanas iemeslus Aizsardzības ministrijas vadība nekomentēja, taču neoficiāla informācija liecināja, ka daži viņa vadītā dienesta darbinieki... piestrādājuši par žurnālistiem. Proti, izdevuši Tautas izlūku biļetenu, kurā, parakstoties kā Latvijas brīvvalsts patriotu grupa, noplūdinājuši dienesta savākto informāciju par bijušajiem kompartijas aktīvistiem un atvaļinātajiem virsniekiem, ieskaitot pat viņu pašreizējās mājas adreses. Neko labāk neklājās arī vienam no vēlākajiem Militārās pretizlūkošanas dienesta priekšniekiem, pirms tam tai pašā bijušajā Drošības dienestā strādājušajam Valdim Trubačam, kuru 2002. gadā no amata atstādināja toreizējais aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis – it kā par sliktu darbu, it kā par to, ka uz kāda no dienesta dokumentiem viltots viens paraksts, it kā par to, ka pretizlūks izplatījis informāciju par ministra privāto dzīvi.

Proti, pēc ministra domām, Trubačs varētu būt tas cilvēks, ar kura svētību kādai no avīzēm „piespēlēta” informācija, ka Kristovska sievasmātes mājas pārbūve Pāvilostā esot saistīta ar konkursu par patronu iegādi. Ministrs gan šīs aizdomas ar sašutumu noraidīja, īpaši sarīkotā preses konferencē pat uzrādot dokumentus, kas liecināja, ka sievasmāte pārdevusi kādu citu īpašumu un tātad nauda Pāvilostas mājas remontam iegūta pilnīgi likumīgā ceļā. Saskaņā ar vēl kādu versiju pretizlūkošanas dienesta šefa un ministra domstarpības sākušās tādēļ, ka Kristovskis licis Trubačam darbiniekus izvēlēties pēc politiskās piederības – pieņemt darbā tos, kas simpatizē Kristovska pārstāvētajiem „tēvzemiešiem”, bet neņemt pārējo partiju atbalstītājus. Lai kā tur arī būtu, pretizlūkošanas dienesta priekšniekam nācās vien uzrakstīt atlūgumu.

Militārās pretizlūkošanas dienestā netrūka arī sīkāku negadījumu: piemēram, 1999. gada aprīlī dienesta darbinieks Voldemārs Pavlovskis savā automašīnā Teikā nez kāpēc bija atstājis ne tikai mobilo telefonu, bet arī diplomātkoferi ar slepeniem dokumentiem. Nezināms ļaundaris to aizstiepa, un vēlāk pie netālu esošā naktskluba Argo tika atrasta tikai daļa no nozagtajiem dokumentiem. Šī izrādījās pirmā reize, kad neatkarīgajā Latvijas valstī drošības iestāžu darbinieks pierādīti pieļāvis valsts noslēpumu saturošu dokumentu pazušanu, – taču šis notikums bija tīrais sīkums, salīdzinot ar visām nepatikšanām, ko specdienestu labajam vārdam nodarīja pats galvenais valsts drošībnieks.

Apburtais Kamaldiņš

Kamaldiņš tiešām izrādījās īsts nelaimes putns: viņam nepietika ar politnekorekto publisko paziņojumu, ka pēc Rīgas sinagogas spridzināšanas 1999. gada pavasarī tiekot izskatīta arī versija par pašu ebreju saistību ar šo noziegumu („Labākais būtu viņu noķert, novilkt bikses un nopērt,” – tā drošībnieka paziņojumu īsi komentēja virsrabīns Nātans Barkāns.) Jau tai pašā 1999. gada aprīlī izrādījās, ka SAB direktora un viņa brāļa Salvja Kamaldiņa kredītkaršu kontos ietecējusi nauda no Latvenergo trīs miljonu lietā iesaistītā ofšora Alphanet Establishment, taču prokuratūra šajā situācijā neko sliktu nesaskatīja. Savukārt gadu vēlāk kļuva zināms, ka tieši Satversmes aizsardzības birojs tam pašam Latvenergo ieteicis slēgt elektroenerģijas piegādes līgumu ar kādu atkal jaunu ārzonas kompāniju. Vēl pēc pusotra gada saistībā ar kontrabandas piesegšanu publiski tika nosaukts SAB darbinieka Arnolda Babra vārds.

Tomēr kroni visam uzlika 2001. gada rudenī atklātībā nonākušais fakts, ka Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas rajona nodaļas vadītājs Vjačeslavs Liscovs nogalināts ar ieroci, ar kuru pirms tam atšaušanas procedūru Valsts policijas ekspertīžu centrā veicis neviens cits kā SAB darbinieks Edvards Šagžijevs. Tiesa, šajā lietā par ieroča nelikumīgu iegādi tika notiesāts pilnīgi cits cilvēks – par „autoritāti” sauktais Raitis Kononovs, kurš jau cietuma kamerā presei stāstīja gan to, kā pašam Kamaldiņam „agrāk vecos laikos naudu maksājis”, gan to, ka „SAB aizstāv tikai to pašu kontrabandistu intereses. Kāpēc? Viņi strādā ar visiem lieliem kontrabandistiem uz pusēm, ar naftu, nu, kur liela nauda, strādā 50 uz 50 un visus piesedz. Lasa uz viņiem visiem informāciju, kompromatus uz tiem cilvēkiem, kuri varētu to kontrabandu piespiest”.

Tiesībsargājošās iestādes nekā īpaši uz Kononova atklāsmēm nereaģēja – un tā galu galā nebija pirmā reize, kad tika runāts par specdienestu saistību ar organizēto noziedzību. Jau 1996. gadā toreizējais Latvijas ceļa pārstāvis Ģirts Kristovskis publiski paziņoja, ka „viena no noziedzības izpausmēm ir savu cilvēku iefiltrēšana valsts drošības struktūrās” un ka kādreizējā VESAD varētu būt iefiltrējušies vai iefiltrēti cilvēki, kuri „ārēji sevi pasniedz par valsts interešu paudējiem, bet patiesībā viņiem ir pavisam citas intereses”.

Jau 1997.gadā SAB darbs tika atzīts par neapmierinošu, 1998. gada decembrī Nacionālās drošības padome deva Kamaldiņam pusgadu laika darba uzlabošanai, un padomes darba grupa tā paša Zaļkalna vadībā jau tad ierosināja SAB atņemt citu dienestu uzrauga funkcijas un padarot to par padomes ārējās izlūkošanas struktūru. 1999. gadā arī toreizējais premjers Vilis Krištopans sāka publiski kritizēt valsts drošības iestāžu darbu – to reputācija esot iedragāta, turklāt ne jau tikai aprakstīto nedarbu, vēl kāda Drošības policijas darbinieka dzērumā izdarītas slepkavības un sprādziena dēļ pie holokausta upuru piemiņas zīmes Rumbulā.

Saeimas deputāts Jānis Ādamsons intervijā Rīgas Balsij nāca klajā jau ar īsti skandaloziem paziņojumiem, kas pārtrumpoja pat Kononova teikto: „Es no Saeimas tribīnes uzstājos un aicināju neatbalstīt Laiņa Kamaldiņa kandidatūru atkārtotai izvirzīšanai SAB direktora amatā. Mani mēģināja pierunāt, lai tomēr Kamaldiņu atbalstu. To darīja Vladimirs Cadovičs. Bēdīgi slavens cilvēks, kura loma [alkohola biznesmeņa] Arņa Šķestera slepkavībā ir ļoti neskaidra. [..] Viņi bija biznesa partneri. Kad Šķesteris uzzināja, ar ko nodarbojas un ko pārstāv Cadovičs, viņš mēģināja sadalīt biznesu, lai tiktu vaļā no partnera. Viena no pēdējām sarunām Šķesterim bija ar Cadoviču. Neilgi pirms slepkavības ar Šķesteri viņa ofisā tikās arī Kamaldiņš. Viņi sarunājās pusotras stundas. Sniedzot paskaidrojumu Ģenerālprokuratūrā, Kamaldiņš pēc būtības nebija atbildējis ne uz vienu jautājumu, kas viņam tika uzdots. Kamaldiņš aizbildinājās , ka saruna skārusi valsts noslēpumu.

Pusgadu pirms tam, kad Šķesteris tika noslepkavots, pret viņu tika gatavota pasūtījuma slepkavība, kuru gan izdevās novērst. Tas bija 1999. gada sākumā. Bija informācija, ka šajā „darījumā” ir iesaistīti [Ļevs] Krēmers, [Jurijs] Voļvačs, [Valērijs] Berlins un ka viņu „kurators” ir kāds specdienesta darbinieks. Divas dienas pēc Šķestera slepkavības es sniedzu liecības Ģenerālprokuratūrā prokuroram Ērikam Zvejniekam. Ģenerālprokuratūrai bija jānopratina virkne personu. Tomēr notika interesanta lieta: 6–8 mēnešu laikā tika noslepkavoti septiņi cilvēki. Tajā skaitā Voļvačs, Krēmers, Berlins un Dubriks [Liepājas „autoritāte” Genādijs Dubrovenko]. Visi, kuri varētu sniegt liecības, kas apstiprinātu manis teikto. Es neizslēdzu, ka tādā vai citādā veidā attiecīgās SAB amatpersonas varētu būtu iejauktas šajā pasūtījuma slepkavībā...”

Permanentā piedošana

Tomēr tā vien šķita, ka Kamaldiņam tiek piedots faktiski viss – izrunāšanās ebreju jautājumā un, maigi izsakoties, ne īpaši pārliecinošie darba rezultāti 1999. gada aprīlī netraucēja viņa apstiprināšanai SAB direktora postenī uz otru termiņu (par to L. Kamaldiņš varēja īpaši pateikties Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa izšķirošajai balsij par labu viņam un nevis kādam citam kandidātam – Aldim Lieljuksim, Leonīdam Lasmanim vai Anatolijam Jerumanim).

Un tā nu specdienestu vezums ripoja tālāk: Nacionālās drošības padomes darba grupas ierosinājums sašaurināt SAB funkcijas tika noraidīts, tās rakstiskie priekšlikumi nez kur pazuda, vēl vairāk – 2000. gadā SAB pārņēma no Drošības policijas ārējās izlūkošanas funkcijas, bet Kamaldiņš kļuva par pilntiesīgu Nacionālās drošības padomes locekli. Vēl pusotru gadu vēlāk SAB „apmaiņā” pret izziņas tiesību atņemšanu ar likumdevēju svētību tika atļauts atsevišķos gadījumos bez tiesneša vai prokurora sankcijas noklausīties telefonsarunas un pārkāpt korespondences neaizskaramību.

Turklāt no puslīdz „zobainās” Nacionālās drošības padomes pakļautības SAB tika nodots kuslajai Saeimas Nacionālās drošības komisijas kontrolei. Auga arī finansējums: 1996. gadā SAB budžets bija 655 tūkstoši latu, 2002. gadā – 1,75 miljoni latu, 2003. gadā – jau 3,45 miljoni (pret Drošības policijas 2,1 miljonu).

„Viņš sita kulaku pie krūtīm un apgalvoja, ka likums ļaunprātīgi netiks izmantots, un Saeimas deputātiem nekas cits neatlika kā noticēt,” – tā Kamaldiņa kvēlos apliecinājumus raksturoja Latvijas ceļa frakcijas vadītāja Kristāna Lībane, Valsts cilvēktiesību biroja vadītājs Olafs Brūvers par šiem jaunumiem uzzināja tikai no preses, un rezultātā, piemēram, Neatkarīgā Rīta Avīze zīmēja šādu tuvas nākotnes ainu:

„Ja vēlā nakts stundā ierodaties mājās un atklājat, ka pelēkos mētelīšos tērpti vīri rosīgi rakājas pa jūsu mantām, nesteidziet tūlīt zvanīt policijai – iespējams, ka savus operatīvos pasākumus veic Satversmes aizsardzības biroja aģenti. Nesteidzieties pieprasīt arī tiesneša vai prokurora izdotu orderi – Saeimas pieņemtie likuma grozījumi nodrošina to, ka SAB darbinieki, veicot izlūkošanas vai pretizlūkošanas pasākumus, var droši ielauzties jebkurā mājoklī, noklausīties jebkuras telefonsarunas un izsekot jebkuru cilvēku – prokurora vai tiesneša akcepts tam vairs nav vajadzīgs. SAB darbinieki ir pilnvaroti paši sev izsniegt vajadzīgās atļaujas un paši sevi kontrolēt, formāli atskaitoties Saeimas Nacionālās drošības komisijai. [..] Kā aizsargāties no SAB – šis jautājums nākotnē varētu visai nopietni aktualizēties, jo no šīs organizācijas patvaļas un visatļautības iedzīvotājus varēs pasargāt tikai un vienīgi pašu SAB darbinieku godaprāts un labā griba.”

NATO burvju nūjiņa

Tik traki gan nebija, taču faktiski var teikt, ka punktu šai īpatnējai virzībai pielika Einara Repšes valdība – tiesa, tam bija vajadzīgs 2003. gada pavasarī NATO ģenerālsekretāra Džordža Robertsona izteiktais brīdinājums gada laikā sakārtot valsts drošības iestādes, lai tām bez bažām varētu uzticēt NATO slepeno informāciju. Šis gan bija tikai publiskais pamudinājums – īstais bija izskanējis jau 2002. gadā, un rezultātā sākās aktīva rosība ap iespējamo valsts drošības iestāžu reformu.

Varianti bija visdažādākie: piemēram, SAB atstāt tikai kā iestādi, kas atbildētu par NATO slepenās informācijas apriti, bet atņemt birojam tiesības pārraudzīt citu specdienestu darbību; vispār visas drošības iestādes pakļaut „pa tiešo” premjeram, kurš varētu arī dot atļauju bez prokurora vai tiesneša sankcijas noklausīties telefonsarunas (tiesa, kā bilda Repše, „te, protams, ir jautājums, kas notiek, ja valdības vadītājs pats ir negodīgs, bet tā mēs nedrīkstam domāt, tas ir posts un nelaime”). Turklāt, kas zīmīgi, pirmoreiz nekas netika jautāts pašam Kamaldiņam, kurš paspēja vien rakstiski apliecināt, ka atbalstot specdienestu pakļaušanu premjeram, – tik SAB funkcijas gan nevajagot samazināt.

Pastarpām zināmu jezgu sacēla arī SAB jaunā direktora apstiprināšana: Kamaldiņš, neraugoties uz demonstrēto gatavību atbalstīt vai jebkuru Repšes iniciatīvu, pēkšņi izrādījās zaudējis premjera uzticību, un pēc kārtējā apspriešanu raunda no pieciem kandidātiem piemērotākais izrādījās bijušais britu armijas ģenerālis Jānis Kažociņš, kuru Saeimas deputāte Ausma Kantāne sveica ar vārdiem: „Esmu tik aizkustināta, ka esmu pilnīgā viņa starojumā.”

Kažociņam gan nebija ne Latvijas pilsonības, ne juridiskās izglītības, ne vairāku gadu pieredzes vadošā darbā Latvijā – nekā no tā, ko pieprasīja spēkā esošā likumdošana. Taču starojums bija tik pamatīgs, ka Nacionālās drošības padome (tobrīd – Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, premjers Repše, ārlietu, aizsardzības un iekšlietu ministri, Kamaldiņš, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs Arnolds Laksa un Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Vilis Krištopans) tomēr izvirzīja tieši atvaļināto britu ģenerāli, pilsonība viņam veikli piešķīrās, un arī likumdošana aši tika mainīta, nosakot, ka SAB direktoram pilnīgi pietiek ar augstāko izglītību, LR pilsonību un pielaidi valsts noslēpumam.

Tomēr valsts drošības iestāžu reformas beigas spēja pasteidzināt tikai... Repšes valdības demisija. 2004. gada aprīlī Saeimā beidzot tika pieņemti valsts drošības iestāžu darbību reglamentējošo likumu grozījumi, kas izrādījās būtiski maigāki par Repšes iecerētajiem: SAB tiesības tika būtiski apcirptas, operatīvo darbību sākšanai birojam nu bija nepieciešama tiesneša sankcija (īpašos gadījumos – vismaz diennakts laikā pēc noklausīšanās utml. sākuma), bet pats SAB un arī jaunveidojamais Informācijas analīzes dienests tika nodoti Ministru kabineta pārraudzībā. Atlika tikai tāds sīkums kā jautājums par pietiekamu kontroli – gan parlamentāro, gan izpildvaras – pār specdienestiem.

Paši specdienesti gan visus deviņdesmitos gadus apgalvoja – ar kontroli viss esot labākajā kārtībā. „Ir jābeidz spriedelēšana, ka Latvijā nav demokrātiskas kontroles pār specdienestiem, ka tiem esot nepareiza struktūra. Jo tādā veidā tiek grauts savas valsts – Latvijas prestižs,” – ar šādu domugraudu 1999. gadā klajā nāca Kamaldiņš, kurš arī vēlāk cītīgi apgalvoja – pietiekami liela esot kā SAB politiskā neatkarība (kas īpaši svarīga šķita, piemēram, Vīķei–Freibergai), tā biroja kontrole. Galu galā – Saeimas deputātiem taču esot iespēja, piemēram, veikt pārbaudi jebkurā valsts drošības iestādē. Viņam piebalsoja arī vietnieks Dzenītis: Latvijā taču esot veselas trīs specdienestu uzraugošas institūcijas – gan Nacionālā drošības padome, gan Nacionālā drošības komisija, gan Ģenerālprokuratūra, un visa nelaime esot tā, ka „sabiedrībai vienmēr būs aizspriedumi pret specdienestiem”.

Tiesa, jaunā gadu tūkstoša sākumā izrādījās, ka tik skaisti viss tomēr nav, – piemēram, Saeimas deputāts Andrejs Panteļējevs, kurš pats vēlāk paklusām pārcēlās darbā uz Informācijas analīzes dienestu, presei atzina, ka vispār jau deputātiem īsti neesot „aparāta un mehānisma, lai pārbaudītu visas SAB operatīvās darbības”. Taču šī problēma tā arī palika risināma nākamajām politiķu paaudzēm.

Novērtē šo rakstu: