Iesaki rakstu: 
Cilvēkiem no senseniem laikiem vienmēr ir bijis pazīstams un saprotams soda neizbēgamības princips. Turklāt soda neizbēgamības princips vienmēr ir eksistējis kopā ar taisnīguma principu, kas galu galā uzvar. Taisnīgums ir iespējams tikai tad, ja netaisnības gals ir sods. Prasība par netaisnību (negodīgu rīcību) saņemt sodu ir ne tikai dogma (par nemainīgu patiesību atzīta norma), bet arī fatāla norma – nenovēršama un iepriekš nolemta norma. Šī norma ir fiksēta Bībelē un laicīgajā jurisdikcijā.
Ļoti būtiski ir tas, ka cilvēku morāli psiholoģiskajā apziņā vienmēr ir eksistējusi vēlēšanās jebkura dzīves elementa pamatus veidot saskaņā ar taisnīguma principu, lai sākums visam būtu tīrs, godīgs, nevainīgs, uzticams, nekompromitēts, autoritatīvs. Cilvēki vienmēr zināja, ka pretējā gadījumā nekas labs nav gaidāms. Ja sākums būs slikts, tad slikts būs arī viss pārējais. Pie tam tas attiecas gan uz atsevišķu indivīdu rīcību, gan uz sociālo kolektīvu rīcību.
Tas bija vienmēr saprotams, ka "perestroikas" mahinācijās nelietīgi būvētā krimināli oligarhiskā LR reiz nonāks līdz objektīvam atmaskojumam un morālajam, kā arī fiziskajam, sabrukumam (VB vadības noziegumi ir šī sabrukuma sastāvdaļa). Noziedzīgi iecementētie pamati agrāk vai vēlāk iedzīs postā uz tiem būvēto sociāli politisko konstrukciju. Latvijā tas faktiski ir noticis samērā ātri, jo to veicināja jaunā un vēl ne visai ētiski vingrā etnosa plebejisko parvēniju alkatība, patoloģiskā nekaunība un hipertrofētā nesodāmības un visatļautības apziņa. Savam galam strauji tuvojas arī bijušās PSRS tautu bende Krievijas Federācija – unikāli nelietīgās „perestroikas” mahinācijas autore un paraugmodelis.
Tāpat bija vienmēr saprotams, ka latviešu nelietībām relatīvi efektīvu punktu pieliks ārējie spēki pēc tam, kad latviešu alkatīgo parvēniju izdarības sāks apdraudēt citu zemju cilvēkus. Tā arī ir noticis. LR krimināli oligarhisko iekārtu drosmīgi un atklāti atmasko citu zemju iedzīvotāji dažādos kontinentos, no kuriem latviešu valsts amatpersonas izspieda kukuļus, lika atmazgāt caur bankām naudu utt.
Tāpat vienmēr bija precīzi prognozējama latviešu vērtīgi nevērtīgā „miljona” reakcija. Tā „miljona” reakcija, kas ir pēcpadomju gadu masveida zagšanas tiešais līdzdalībnieks. Runa ir par varas inteliģences reakciju. Varas inteliģences zagļi noteikti paškritiski neatzīs valstisko nevērtību un noteikti visā vainos krievus. Visaprobežotākie vainos ebrejus. Latviešu deģenerātu ģenerālisimuss Grantiņš momentā tā rīkojās savā interneta mēslu bedrē.
Latvijas krimināli oligarhiskās "valsts" noziegumu brīvības amizants elements ir iespēja noziegumos apsūdzētam indivīdam ietekmēt sabiedrisko domu ar tās ietekmēšanas tādu efektīvu formu kā preses konference. Tā ir lieliska iespēja - specifiska noziegumu brīvības sastāvdaļa. Latviešu tautas un tās valstiskuma vērtība manāmi kāpj no tāda noziegumu brīvības elementa. Lieliski ir vērot, kā attiecīgais indivīds no policijas izolatora tūlīt enerģiski uzrāpjas pasaules mediju tribīnē un noliedz savu vainu, to uzveļ citiem utt.
Saprotama ir arī valdošās kliķes (Lielās Bandas) reakcija, supernekaunīgi tēlojot nezinīšus, tēlojot korupcijas nīdējus, pieprasot nekavējoties ieviest kārtību bankās utt. Tautas izraudzītie valdošie atkritumi izmanto katastrofu, domājot par 6.oktobri.
Dzīve 30 gadus noziegumu brīvības siltumnīcā nevar palikt bez sekām, kuras pārklāj viens visaptverošs un iedarbīgs komplekss vārdā „atrofija” - atrofija pret gudrību, tikumību, morāli, taisnīgumu, tiesiskumu, valstiskumu, patriotismu, suverenitāti, brīvību u.tml.
Noziegumu brīvībā pavadītie trīs gadu desmiti nevarēja neizraisīt valdošās kliķes, proti, latviešu varas inteliģences, totālu atrofēšanos visdažādākajā saturā un formā. Turklāt vēl jāņem vērā latviešu klasika nīst un atgrūst relatīvi normālus cilvēkus. Naivi būtu cerēt, ka šī klasika varēja paiet secen valdošajai kliķei. Tā visus gadu desmitus amatos virzīja tikai pelēkus tipus, kuru stulbums, aprobežotība savijumā ar nekaunību un nelietību atspoguļojas viņu sejās. TV šodien to nespēj aizmālēt ar pūderi. Turklāt TV kā valdošās kliķes apdziedātāja pati ir pelēcības bedre, kuras kadri ir viens par otru dumjāki un neinteliģentāki. Arī "Delfi", latviešu mediju vislielākā smirdētava, nevar fotomateriālos retušēt varas kliķes atbaidošās sejas.
Nākas saprast galveno. Runa nav tikai par korupciju. Runa ir par LR nevērtību un tās galu – valstisko sabrukumu. Tas ir pelnīts gals, jo sākums bija reti netaisnīgs, necienīgs, neperspektīvs, destruktīvs, amorāls, nacionāli noziedzīgs un nacionāli nodevīgs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
