Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Sapnis par melno nāvi

Arturs Priedītis
19.04.2014.
Komentāri (55)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Visus pēcpadomju gadus Latvijas etnopolitikā šļakstēja sapnis par melno nāvi. Visbiežāk šļakstēja neapzināts sapnis par melno nāvi. Sapņotāji nezināja, ka viņi sapņo par melno nāvi. Sapņotāju etnopolitiskā kompetence vienmēr bija tik niecīga, ka viņi neapzinājās melnās nāves klātbūtni savos sapņos.

Etnopolitika ir tas, ko cilvēki parasti dēvē par nacionālo jautājumu. Cilvēkiem patīk nacionālais jautājums. Cilvēki vienmēr ir uzskatījuši, ka teicami orientējās nacionālajā jautājumā. Par nacionālo jautājumu cilvēki enerģiski spriež ne tikai „ķēķī”, bet arī darbā un tramvajā. Katram ir savs vispareizākais viedoklis par nacionālo jautājumu.

Tāpēc tie cilvēki (pārsvarā sievietes), kuri pēc PSRS sabrukuma guva iespēju veidot LR etnopolitiku (tajā ietilpst arī valodas politika), droši un bez bailēm pievērsās nacionālajam jautājumam tik polietniski un multikulturāli raibā zemē kā Latvija.

Viņus nemocīja nekompetences apziņa. Viņi uzskatīja, ka lieliski orientējās nacionālajā jautājumā un valsts etnopolitikas realizācijai nav vajadzīgas speciālas zināšanas. Viņi bija pārliecināti, ka ar nacionālo jautājumu valsts mērogā tiks galā tikpat veiksmīgi, cik veiksmīgi tika galā ar nacionālo jautājumu „ķēķa” diskusijās ar kaimiņiem, polemikā ar darba biedriem un tramvaja pasažieriem.

Kā zināms, sabiedrības garīgā vitalitāte izpaužas ne tikai nacionālajā jautājumā, bet arī futbolā. Katrs sevi cienošs vīrietis sevi uzskata par futbola speciālistu. Spriedelēt par futbolu varbūt patiešām nav pārāk grūti. Laukums, spēlētāji un tiesneši ir redzami kā uz delnas. Spēles kombinatoriskā struktūra intelektuāli ir katram pieejama, un spēles noteikumi nav sarežģīti. Futbola bumba ir apaļa.

Pilnīgi citādāk ir nacionālajā jautājumā. Ne velti gudra valdošā elite pret etnopolitiku izturas ar lielāku bijību nekā pret ārpolitiku un iekšpolitiku. Gudra valdošā elite zina, ka ar etnopolitiku nedrīkst jokoties, jo kļūdas etnopolitikā nelabvēlīgi atsaucas uz visu politisko spektru. Etnopolitika ir ļoti smalka un jūtīga matērija.

Dažās valstīs pēc sociālisma sabrukuma nacionālo attiecību ministra amatā, prezidenta, premjerministra padomnieka amatā aicināja etnoloģijas un antropoloģijas zinātņu doktorus un profesorus, kuri piekrita savas zināšanas izmantot valsts darbā. Kadru izvēlē tāda iespēja bija arī pēcpadomju Latvijā. Mums bija zinātņu doktori un profesori, kuri nodarbojās ar nacionālo attiecību pētniecību. Viņu vietā, saprotams, izvēlējās aldermaņu, druviešu un hiršu līmeņa kadrus.

Ja futbolā viss ir redzams kā uz delnas un nepieciešamās zināšanas var apgūt relatīvi ātri un viegli, tad etnopolitikā galvenie procesi nav redzami un var atklāties tikai pēc gadu desmitiem. Tagadnes etnopolitiskā lēmuma vērtība vai nevērtība var atklāties tikai turpmākajās paaudzēs tālā nākotnē. Etnopolitikā nākas ņemt vērā visas cilvēces etnoloģiskās un etnoģenēzes pieredzi, tendences, likumsakarības, teorijas, koncepcijas.

Turklāt etnopolitika ir organiski saistīta ar cilvēces kognitīvo infantilismu – maksimālas izziņas neiespējamību. Respektīvi, etnopolitika ir organiski saistīta ar gēniem, genofondu, ģenētiku, eigēniku, etnopsiholoģiju, sociālo psiholoģiju, psihoģenētiku, krospsiholoģiju, klasisko strīdu starp socioģenētismu un bioģenētismu, par ko cilvēces zināšanas vienmēr būs ļoti nepilnīgas un nekad nebūs stabils un konsekvents pamats etnopolitikai. Etnopolitikā ļoti liela loma ir analītiskai intuīcijai.

Konstruktīvas etnopolitikas izveidei un praktiskajai realizācijai ir nepieciešamas ļoti dziļas un daudzpusīgas zināšanas. Nepieciešams ir ļoti augsts profesionālais līmenis un katrā ziņā arī noteikts talants. Ar etnopolitiku nevar nodarboties „ķēķa filosofijas” līmenī un tikai tāpēc, ka tramvajā izdevās pārkliegt citus kliedzējus.

Pie mums etnopolitiku (sabiedrības integrāciju) vienmēr ir komandējuši cilvēki, kuri ir spējīgi vienīgi kādu nekaunīgi pārkliegt. Stāvoklis ir ļoti dīvains. Tā vien liekas, ka kāds transcendentālais spēks (Dievs, kosmiskā enerģija) ir par kaut kādiem grēkiem nolādējis („nozūmējis”) latviešu „politiķus”. Daudzi no viņiem nespēj iemācīties pareizi (tajā skaitā „eiropeiski”) lietot pat vienu jēdzienu; proti, jēdzienu „nācija”, bez kura pareiza lietojuma nevar sākties saprātīga saruna par nacionālo jautājumu. Latvijas etnopolitikā šo jēdzienu nepareizi lieto jau apmēram 25 gadus.

Pasniedzēja darbā pārliecinājos, ka studējošā jaunatne nācijas definīciju atceras arī pēc eksāmena. Definīcija ir vienkārša: nācija ir valsts pilsoņu kopums, kurā var ietilpt dažādu tautu pārstāvji. Studenti zina, ka nav latviešu nācijas, bet ir Latvijas valsts nācija. Pasniedzējs savukārt zina, ka spējīgākos jauniešus pēc diploma saņemšanas Latvijā nevar sastapt. Latvijā nav vietas tiem, kuri pareizi lieto nācijas jēdzienu. Vieta ir tikai tiem, kuri murgo par „latviešu nāciju”.

Pirms neilga laika kāda Saeimas deputāte atkal atgādināja par latviešu „politiķu” nespēju pareizi lietot jēdzienus. Internetā viņas tekstā sakarā ar konstitūcijas preambulas projektu lasāmas šādas terminoloģiskās pērles: „..aicinu otrajam lasījumam preambulas tekstā iekļaut valstsnācijas jēdzienu, kā tas sākotnēji bija plānots: valstsnācija ir pats būtiskākais, kādēļ vispār pastāv Latvijas valsts.[..] Vienkāršoti izsakoties, valstnācija jebkurā valstī ir tā, kas neskrien pie visiem saskaņot savus lēmumus, bet nolemj pati, ko un kā valstī rīkoties, lai veicinātu savas valsts izaugsmi. Tāpēc būtiski, ka valstsnācijas jēdziens ir ietverts preambulā, savukārt jēdzienam „Latvijas tauta” preambulā nebūtu jāatrodas. To var lietot citur. Latvijas brīvību neizcīnīja Latvijas tauta. To izdarīja latvieši. Preambulas pašreizējā tekstā nav skaidrs, vai šajās cīņās piedalījās arī latvieši vai arī tie tikai nodibināja valsti, tad pagāja malā un deva tiesības brīvi rīkoties ar valsti „Latvijas tautai”? Kam gan vēl bez latviešiem bija vajadzīga un kas vēl bez latviešiem gribēja dibināt neatkarīgu valsti? Vai tie bija krievi, vācieši vai poļi? Ja to gribētu un dibinātu citi, vai viņi valsti nosauktu par Latviju? Vai tā, kas dibinājusi valsti, nav valstsnācija? [..] Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda."

Teksta autorei ir LU latviešu valodas un literatūras skolotāja diploms, zinātņu doktora grāds sociolingvistikā. Viņa ir bijusi LU Multikulturālās izglītības centra direktore, LU Latviešu valodas institūta pētniece valodas politikā un sociolingvistikā. Respektīvi, viņa ir speciāliste, kura nemaz nedrīkst nepareizi lietot jēdzienus. Ja tāda oficiālā ranga speciālisti neprot pareizi lietot jēdzienus, tad mūsu inteliģence ir pilnīgi „dimbā” jeb, kā šodien ir pieņemts , – „saniekojusies ar spaisu”. Nekādi nevaru saprast, kā latviešu filologam var nepatikt poētiskais risinājums „Latvijas tauta”!

No visjaunākajiem integrācijas dokumentiem milzīgs terminoloģiskais haoss ir Kultūras ministrijas 2011.gadā sagatavotajā materiālā „Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes (2012– 2018)”. Tajā laikā kultūras ministre bija Ēlertes kundze.

Dokumentā kreatīvais auklējums „valstsnācija” ir raksturots šādi: „Valstsnācija – nācija, kura izveidojusi savu nacionālo valsti un nosaka tās nacionāli kulturālo identitāti. Latvieši ir valstsnācija Latvijā."

Jēdziens „nācija” un pie reizes arī jēdziens „kultūras nācija” ir šādi skaidrots: „Nācija – tauta, kurai ir sava nacionāla valsts vai kura cīnās, lai to iegūtu. Latvieši ir nācija kopš 20.gadsimta sākuma, kad latviešu tautā sāka izplatīties latviešu valstiskās pašnoteikšanās ideja. Tā īstenojās 1918.gadā, kad, izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības, tika nodibināta latviešu tautas nacionālā valsts – Latvija. Kā kultūras nācija latvieši izveidojās agrāk – 19.gadsimtā. Kultūras nācijas pazīmes: vienojoša nacionālā kultūra, valoda, kopības apziņa, kopīgas nacionālās intereses un gatavība tās aizstāvēt."

Jēdzienu skaidrojumos ir arī tāds urdošs terminoloģiskais jaunums kā „atvērtā latvietība”. Tā ir šādi definēta: „Atvērtā latvietība. Latviešu valstsnācija ir iekļaujoša. Tai ir pienākums nostiprināt savu identitāti un vienlaikus būt atvērtai tiem, kas vēlas iekļauties. Tas nozīmē, ka par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī apzināti kļūt. Katra cilvēka izvēle nosaka, vai blakus latviskajai identitātei, kas ir kopēja, viņš vēlas saglabāt arī savu nacionālo savpatnību, mazākumtautības identitāti."

Urdošā terminoloģiskā jaunuma atšifrējumā zelta vērtība ir tēzei „tas nozīmē, ka par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī apzināti kļūt”. Tas faktiski ir unikāls atklājums, kas ir jāfiksē cilvēces atklājumu reģistrā. Līdz šim cilvēce zināja, ka etnisko identitāti cilvēks nevar mainīt. Ja esat dzimis latvietis jeb krievs, tad tā arī paliks līdz mūža beigām. Cilvēks savas dzīves laikā var mainīt kultūras identitāti, reliģisko identitāti, pilsonisko identitāti, lingvistisko identitāti, seksuālo identitāti, taču nevar mainīt etnisko identitāti. Mūsu Kultūras ministrijas „speci” uzskata, ka cilvēks var mainīt arī etnisko identitāti. Tā ir vislielākā tumsonība, kādu nācies piedzīvot LR! Interesanti, cik skaļi un ilgi Kultūras ministrijas dāmas spiegs, ja, teiksim, Kravcova kungs un Lindermana kungs nolems praktiski izmantot „atvērtās latvietības” daudzsološo vilinājumu?

Tumsonībai ir konkrēts izskaidrojums. Pēcpadomju gados LR etnopolitikā vienmēr dominē asimilācijas politika. Kultūras ministrijas haotiskā teksta autoru smadzenēs arī vārījās doma par asimilāciju – sapnis par cittautiešu latviskošanu, piedāvājot sakrampējošo „atvērto latvietību”.

Asimilācija, lūk, ir tā melnā nāve, par kuru visu laiku nomodā un miegā sapņo daudzi mūsu „politiķi”. Viņi nezina, ka asimilācija ir tas pats, kas melnā nāve - mēris. Eiropā XIV gs. melnā nāve iznīcināja apmēram 24 miljonus cilvēku. Mēris iznīcināja pusi no eiropiešu kopskaita. Kopš tā laika eiropiešu vēsturiskajā atmiņā šī metafora, melnā nāve, ir simbols visbriesmīgākajām nelaimēm, kādas var piemeklēt tautas, nācijas, civilizāciju.

Ikviena normāla valsts (tauta) no asimilācijas baidās kā no ļaunas sērgas. Ebreju tauta svešās zemēs ir izdzīvojusi tikai tāpēc, ka gadu tūkstošiem stingri ievēroja jūdaisma aizliegumu pāroties ar „pagāniem”. Ikviena normāla mūsdienu valsts (tauta) nevienu netiecās asimilēt, jo kultūru daudzveidībā saskata milzīgu kreatīvo potenciālu sabiedrības labklājībai. Rietumos par to tagad prātīgi raksta daudzās grāmatās, balstoties uz statistikas datiem. Rietumu zinātnieku aprindās (visvairāk ekonomistu un sociologu) pašlaik ir modē pierādīt, ka no multikulturālisma nav jābaidās. Ikviena normāla valsts (tauta) zina, ka asimilācija nav tikai „Kur tu teci, gailīti mans” kopīga dziedāšana, bet ir arī jauktās laulības. Pie tam jauktās laulības ir visrezultatīvākais asimilācijas dzinējspēks.

Tātad asimilācija ir ne tikai kopīga dziedāšana, bet arī etnoģenēzes process, kura iznākumu cilvēce neprot un nekad nepratīs prognozēt. Asimilācija tāpat kā pandēmija (mēris) ir drausmīga nelaime un var samaisīt tautas genofondu tik šļauganā ļumīgumā, ka beigu beigās nākas tikties ar pilnīgi jaunu tautu. Asimilācijas rezultātā var rasties jauna tauta, un iecerētās latviešu tautas saglabāšanas vietā asimilācijas rezultātā var rasties mistrojums, kuru nāksies nosaukt, pieņemsim, par latrusu jeb ruslatu tautu.

Protams, asimilācijas jēdziens publiskajā telpā netiek lietots. Latviešu „politiķiem” un Kultūras ministrijas „speciem” ir tik daudz prātiņa, lai atklāti neplātītos ar asimilāciju. Asimilācija ir slikts vārds, un to mūsu vērtīgākie kadri ir spējīgi aptvert. Viņi izsakās tikai par integrāciju. Tas ir patīkams jēdziens un asociējās ar intelektuāli saprātīgu pieeju.

Turklāt latvieši ir potenciāli „integratori”. Visdraiskāk šis potenciāls atšķeterējās galvenajos nacionālajos svētkos. Par to izcili šķebīgi raksta viena „akadēmiķe” par otru „akadēmiķi”, kurai kādu laiku nācās pasēdēt Valsts prezidenta krēslā. Izrādās, integrācijas bums ir iespējams pirmsjāņu noskaņā un Līgo nakts priekšnojautās, „kad līdz ar papardes ziedu vaļā raisās dziļi slēptā tautas vitalitāte, kad citādi atturīgais latvietis atbrīvojas no ikdienišķā un ir gatavs saplūst ar Visumu un savā dzīvības priekā dalīties ar visiem un visu. Ir gatavs dzīvot, mīlēt, integrēt un integrēties”.

Atkārtoju, asimilācijas jēdziens publiskajā telpā netiek lietots. Taču oficiāli plānotās integrācijas vietā iznākumā ir jābūt asimilācijai – „krievu” asimilācijai. Tāds ir daudzu latviešu „politiķu” klusībā pie sevis lolotais sapnis. Jāņu nakts ir tikai vienu reizi gadā. Daudziem „politiķiem” ar to ir par maz, lai varētu katru dienu „saplūst ar Visumu un savā dzīvības priekā dalīties ar visiem un visu”. Tas šaubas nerada.

Vienīgi šaubas rada tas, vai visi latviešu „politiķi” ir spējīgi saskatīt, ka arī viņu oficiālā integrācijas politika liecina par vistipiskāko asimilācijas politiku. Mūsu sabiedrības integrācijas dokumenti vienmēr ir tā sameistaroti, ka tekstā tikai aklais var neredzēt asimilāciju.

Piemēram, Lindermana kungs nav akls, un viņš jau ir visu planētu piekliedzis par asimilācijas politiku Latvijā. Viņš latviešu asimilācijas politiku salīdzina ar genocīdu. Ja latviešiem būtu gudri politiķi, tad tāda starptautiskā „blamāža” nebūtu uzklīdusi.

Asimilācijas politika atspoguļojās ne tikai attiecīgajos dokumentos, bet arī daudzu „politiķu” publiskajos diskursos. Latvijas medijos prevalē, piemēram, šāds tipisks viedoklis: „Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis (V) arī šodien tiesībsarga rīkotajā konferencē par bilingvālo izglītību uzsvēra vajadzību turpināt izglītības reformu, pārejot uz pilnībā latvisku mācību procesu valsts finansētās vispārizglītojošās skolās, jo pārspīlēta tolerance un empātija esot risks latviskai valstij.[..] Šadurskis gan uzskata, ka esošais bilingvālās izglītības sistēmas modelis var būt tikai kā pārejas modelis, kas neļauj sasniegt Nacionālās attīstības plānā (NAP) izvirzītos mērķus par to, ka Latvija 2020.gadā būs latviska un latviešu valoda un kultūra ir arī Latvijas sabiedrību vienojošais pamats.[..] Mēs vēlamies sasniegt konsekventu ilglaicīgu izglītības politiku, kur ir skaidri definēts mērķis un secīgi soļi tā sasniegšanai. Mums nav vajadzīgs rezultāts rīt uz pusdienlaiku, bet pārliecība, ka, piemēram, desmit gados mēs pabeigsim izglītības reformu, kas nodrošinās viendabīgu Latvijas kā nacionālas valsts izglītības standartu, saglabājot dažādu tautību Latvijas pilsoņu nacionālo kultūru savdabību un attīstību," uzskata politiķis.[..] Šadurskis ir pārliecināts, ka integrācijas politikas galamērķis ir sabiedrība, kas jūt piederību savai valstij, ciena to un lepojas ar to, pārzina Latvijas vēsturi, ir ieaugusi latviešu kultūrā, brīvi pārvalda latviešu valodu kā dzimto un kopā svin svētkus. Tāpat viņš norādīja, ka latviešu valodas un latviešu literatūras priekšmetu standartam jābūt vienādam kā latviešu, tā mazākumtautību izglītības programmās visā pamata un vidējās izglītības apguves posmā, jo prakse liecina, ka divplūsmu izglītības sistēma to nevar nodrošināt."

Šadurska kungs (pats to saprotot vai nesaprotot) izsakās par tipisku asimilācijas politiku, paredzot asimilēt cittautiešus. Viņš, visticamākais, uzskata, ka asimilācija nāks par labu latviešu tautai un Latvijas valstij.

Šadurska kungs, iespējams, domā, ka neviens nesaskatīs primitīvo divkosību frāzē „desmit gados mēs pabeigsim izglītības reformu, kas nodrošinās viendabīgu Latvijas kā nacionālas valsts izglītības standartu, saglabājot dažādu tautību Latvijas pilsoņu nacionālo kultūru savdabību un attīstību”. Būtu labi, ja kāds īsts žurnālists Šadurska kungam pajautātu, kurus viņš vēlas apmuļķot no vienas puses ar „viendabīgu valsts izglītības standartu”, bet no otras puses ar tiesībām saglabāt ne tikai „kultūru savdabību”, bet arī „attīstību”? Tātad izredzes latviešu skolā izskolot jaunu Puškinu, Dostojevski un gūt citus krievu kultūras attīstības panākumus.

Viens no asimilācijas politikas radikālākajiem instrumentiem ir aizliegums iegūt izglītību dzimtajā valodā. Ja nav izglītība dzimtajā valodā, tad nevar būt nekāda iespēja saglabāt „dažādu tautību Latvijas pilsoņu nacionālo kultūru savdabību un attīstību”. Tas ir tikpat precīzi kā 2x2=4.

Paši latvieši enerģiski vēlas izglītību latviešu valodā, jo to diktē tautas eksistenciālie instinkti. Tas pats attiecās arī uz citām tautām, kuras tikpat enerģiski vēlas saglabāt izglītību dzimtajā valodā, jo bez tās nav iespējama tautas pastāvēšana. Ne tikai naivi, bet arī ļoti dumji ir cerēt, ka izdosies formēt konstruktīvu etnopolitiku (sabiedrības integrāciju), ignorējot cittautiešu eksistenciālos instinktus.

Latvijas etnopolitikā turpina šļakstēt sapnis par melno nāvi - asimilāciju. Taču reālajā dzīvē viss notiek pretēji. Latviešiem nav jābaidās no melnās nāves. No asimilācijas nav jābaidās arī cittautiešiem. Lindermana kunga biedēšana ar genocīdu neapšaubāmi ir savtīga ālēšanās, rūpējoties par savu publicitāti, pasaules mēroga politiķa karjeru u.tml. Par to, ka reālajā dzīvē nav un nevar būt asimilācija, liecina vismaz divi ļoti svarīgi fakti.

Pirmais fakts ir ne tikai loti svarīgs, bet arī priecīgs. Latvieši nemīl jauktās laulības. Pēcpadomju statistika stāsta, ka no latviešu 100 laulībām tikai 20 laulības ir jauktās laulības, kad latvietis ir apprecējies ar citas tautas pārstāvi. Tas ir ļoti labs rādītājs, ar kuru pat ebreji nevar lepoties visās mītnes zemēs.

Otrais fakts arī ir ļoti svarīgs, bet nav priecīgs. Pēcpadomju gados valsts pārvaldīšanā latviešu tauta saskaņā ar „labas pārvaldības principu personāla atlasē” deleģē tikai tādus cilvēkus, kuru brūvētā etnopolitika (arī sociālā, ekonomiskā, izglītības politika) spēj vienīgi atbaidīt planētas iedzīvotājus asimilēties „atvērtajā latvietībā”. LR reālā politika ir tik atbaidoša, ka nākas šaubīties, vai ar latvieti brīvprātīgi gribēs precēties citas tautas pārstāvis un atlikušo mūžu mocīties Latvijā.

Domājams, cita lieta ārzemēs. Diemžēl nepratu atrast statistiku par latviešu laulībām ārzemēs. Atradu vienīgi plašu informāciju par latviešu fiktīvajām laulībām, kas ir labs bizness. Iespējams, svešumā latvieši daudz vairāk mīl jauktās laulības nekā tēvzemē. Bet tas nebūtu priecīgs fakts, jo liecinātu par latviešu izšķīšanu planētas tautu jūrā.

Asimilācija ir daudzslāņains fenomens. Tajā ir sastopamas asimilācijas fāzes, asimilācijas scenāriji, asimilācijas tipi, asimilācijas etniskā specifika, asimilācijas sociāli ekonomiskā specifika, asimilācijas saistība ar planetāri globālajiem sociālpsiholoģiskajiem procesiem.

Piemēram, pašlaik uz planētas virmo etniskās pašapziņas bums. Gandrīz katra etniskā grupa fanātiski tiecās sargāt kultūras, reliģisko, lingvistisko identitāti. Tādā sakārsētā gaisotnē asimilācijas politikai ir niecīgas izredzes. Asimilāciju kavē arī reakcionārā nacionālisma un nacisma renesanse daudzās valstīs.

Asimilācija ir individuālās gribas akts. Taču asimilācijas politika var būt notēmēta arī uz etnisko grupu. Ja kāda valsts vēlas ar spēku piespiest etniskās grupas (minoritātes) asimilēties, tad neļauj šīm grupām (minoritātēm) iegūt izglītību savā valodā un piespiež mācīties valsts valodā. XIX gs. sākumā vācbaltu aprindās arī figurēja ideja „arājus” pārvācot, latviešu zemniekiem neļaujot mācīties latviešu valodā. Par laimi un nelaimi (no vācbaltu viedokļa) šī ideja netika realizēta. Vācbalti izvēlējās grūtāko un, tā vien liekas, arī neiespējamo – veidot latviešus par patstāvīgu kultūras tautu ar savu literāro valodu.

Pašlaik zinātne uzskata, ka asimilācijas process sastāv no četrām fāzēm. Pirmās fāzes laikā veidojās kontakti starp ieceļotājiem (minoritāti) un vietējo tautu. Otrajā fāzē dominē konkurence. Minoritātes pārstāvji var censties par katru cenu saglabāt savu identitāti un pat atsevišķās dzīves sfērās izkonkurēt vietējo tautu, kā to daudzās zemēs izmanīgi panāca ebreji tirdzniecībā un finansēs. Trešā ir emancipācijas (aprašanas) fāze. Tās laikā minoritātes „nomierinās”, sāk aprast ar dzīvi svešajā zemē un psiholoģiski sevi gatavo dzīvei jaunajos apstākļos līdz mūža beigām. Minoritātes pozitīvi aprod ar domu, ka jaunajos apstākļos dzīvos arī viņu bērni, mazbērni, mazmazbērni.

Manuprāt, trešā fāze ir ļoti aktuāla pie mums un būtiski atsaucas uz sabiedrības integrāciju. Cittautiešu liela daļa vēl nav apradusi ar domu par mūžīgu dzīvi LR. Saprotams, ka uz viņu neizlēmību ļoti iespaidīgi atsaucas LR reālā politika un katastrofāli zemais dzīves līmenis.

Ceturtā fāze ir konkrētas asimilācijas fāze, kad indivīds intensīvi pārņem vietējās tautas valodu, kultūras tradīcijas, dzīves stilu. Mūsdienu zinātne uzskata, ka ideāla (100%) asimilācija praktiski nav sastopama. Nav sastopams tas, par ko sapņo mūsu Kultūras ministrijas „speci”. Viņu šķebīgā „atvērtā latvietība” nespēs ražot simtprocentīgus jaunlatviešus, jo vienmēr asimilētā cilvēka garīgajā pasaulē saglabāsies kaut kas no viņa oriģinālās identitātes.

Zinātne līdz šim ir konstatējusi vairākus (6-7) asimilācijas tipus. Vēsturiski visjaunākais tips ir tā saucamā telpiskā asimilācija. Tā ir saistīta ar cilvēces kādas daļas jauno modi pārcelties uz to vietu, kur ir izdevīgi dzīvot migrantiem. Ja dzīves apstākļi ir labi, tad migranti ar lielu entuziasmu nosacīti asimilējās attiecīgajā svešajā kultūras telpā.

Mūsdienās ir izplatīta segmentētā asimilācija, kad cilvēki mērķtiecīgi piemērojās dzīvei svešā vietā tikai kādā noteiktā segmentā. Tas, piemēram, uzskatāmi attiecas uz tādu segmentu kā tirgus. Migranti ir ieradušies svešajā zemē tikai tāpēc, ka vēlas darboties tirgū. Tāpēc viņi pārņemt tikai vietējā tirgus funkcionēšanas normas, stilu, apkalpošanas kultūru, apgūst tirgus žargonu, preču nosaukumus un pircēju apkalpošanai nepieciešamās frāzes vietējā valodā. Dzīve ārpus tirgus viņus neinteresē.

Vispopulārākais tips ir kultūras asimilācija, minoritātēm praktizējot vietējās tautas kultūras normas, tradīcijas, apgūstot literāro valodu un aktīvi iekļaujoties sociālajos, politiskajos, ekonomiskajos, garīgās kultūras, izglītības, zinātnes procesos. Kultūras asimilācija ir ļoti izplatīta ebreju kopienā visās zemēs, produktīvi piedaloties, piemēram, vietējās tautas vēstures, literatūras un mākslas mantojuma izpētē, darbojoties vietējos medijos, mācību un zinātnes iestādēs, kā arī militārajās, drošības dienestu, diplomātiskajās, politiskajās, administratīvajās iestādēs.

Principiāli svarīgs tips ir institucionālā asimilācija un tā perspektīvas – izredzes nākotnē. No šī tipa perspektīvas ir atkarīga ikvienas polietniskās un multikulturālās valsts iedzīvotāju konsolidācija, lojalitāte, patriotisms, sociālā un ekonomiskā atdeve. No šī tipa perspektīvas lielā mērā ir atkarīga arī kultūras asimilācija. Var pat uzskatīt, ka institucionālā asimilācija un kultūras asimilācija ir savstarpēji vienots process.

Institucionālā asimilācija balstās uz perspektīvu cittautiešiem darboties varas institūtos (parlamentā, valdībā, pašvaldībā, tiesā) līdztiesīgi ar vietējās tautas indivīdiem. Citiem vārdiem sakot, runa ir par cittautiešu izredzēm tikt pie varas. Ja tādas izredzes pastāv, tad tās labdabīgi atsaucās uz asimilāciju.

Tas ir loģiski. Ja cittautieši apzinās savu ideālo līdzvērtību un līdztiesību valsts nācijā, perspektīvas simtprocentīgi dzīvot tāpat kā dzīvo vietējā tauta, tad pavisam savādākā kvalitātē un tempā risinās valodas apguve, valsts cienīšana, lokālpatriotisma nostiprināšanās, naturalizācija, vietējās vēstures apguve, bērnu izglītošana, iesaistīšanās vietējos etnogrāfiskajos un reliģiskajos pasākumos.

Par institucionālās asimilācijas perspektīvām (iespēju cittautiešiem tikt pie varas) mūsdienu LR nav īpaši jāatgādina. Tie, kuriem tas interesē, ļoti labi pārzina reālo situāciju. Reālā situācija izveidojās, pateicoties gan iekšējiem, gan ārējiem faktoriem. Var fiksēt subjektīvos faktorus un objektīvos faktorus.

No iekšējiem faktoriem un subjektīvajiem faktoriem katrā ziņā nākas pievērst uzmanību sekojošiem momentiem.

LR etnopolitika (politika) lielā mērā ir greiza tāpēc, ka cittautieši pietiekami aktīvi nepalīdz latviešiem formēt valsts etnopolitiku un politiku vispār. Respektīvi, cittautiešu pasionārais, profesionālais un intelektuālais potenciāls vienmēr ir bijis nepietiekams, lai konstruktīvi ietekmētu politiskos procesus LR. Ušakovi, ņikiforovi, kravcovi, agešini, mirski, kabanovi, klementjevi, bazujevi nav valsts līmeņa domātāji un darītāji.

Un vēl kas. Cittautiešiem (īpaši lielajai krievu diasporai) noteikti ir rūpīgi jāpārdomā, kāpēc viņi savu likteni un reizē arī Latvijas un latviešu likteni uzticēja kārtot cilēviču, lindermanu tipa runasvīriem. Tas taču jau tūlīt bija zināms, ka šī tipa runasvīri pašaizliedzīgi un līdz galam nekad un nekur nevienu nav aizstāvējuši un neaizstāvēs arī pie mums. Viņi nevienu procesu necentīsies konstruktīvi sakārtot, ja tas būs saistīts ar karjeras visniecīgāko risku. Šī tipa runasvīriem cilvēktiesību aizsardzība ir vienīgi platforma publicitātei, skanīgiem amatiem, dāsniem Sorosa grantiem. Tas taču jau sen ir apstiprinājies, cik silti ir iekārtojušies mūsu cittautiešu dedzīgie aizstāvji un cik nevērtīgs ir viņu ieguldījums LR politikā.

Starp citu, jau 90.gadu sākumā mūsu etnopolitikas diriģentes cilēvičos neskatīja nekādu politisko un metodoloģisko bīstamību. Integrācijas dāmas visos semināros ļāva cilēvičiem vāvuļot pēc sirds patikas, jo no viņu mutes nekad neizskanēja ne etnopolitikas kritika, ne būtiski priekšlikumi. Integrācijas dāmām (aldermanēm, druvietēm) visbīstamākie elementi bija daži latvieši, kuri nebaidījās asi kritizēt etnopolitiku un centās to veidot zinātniski adekvāti un balstoties uz cilvēces vēsturisko pieredzi nacionālā jautājuma risināšanā.

Neapšaubāmi, latvieši var priecāties, ka cittautiešu problēmas risina vēsturiski rūdīti konformisti, „kosmopolīti” (Cileviča kunga autoidentifikācija), politiskie karjeristi. Viņi visu tā saduļķo un nomurcī, ka latviešu agresīvajiem nacionālistiem regulāri ir iemesls pacelt glāzi par godu kārtējai „uzvarai” (lasiet – muļkībai).

Labs ir tas, kas labi beidzas. Protams, ir labi, ka nacionālo attiecību kolīzijas risinās „semināru” un „projektu” formātā. Varēja būt citi, briesmīgi formāti.

Taču labi nav tas, kas ir radies latviešu vienvaldības rezultātā. LR visdažādākajos aspektos ir Eiropas visdrūmākā valsts. Cittautiešu, senu, lielu un ļoti spēcīgu kultūru audžubērnu, palīdzība valsts darbā būtu ļoti noderējusi latviešiem.

Esmu pārliecināts, ka būtu pārvarētas latviešu inteliģences dzīvnieciskās bailes no intelektuālās konkurences un cittautieši varētu lietpratīgi darboties. Diemžēl tas nenotika. Ja cittautieši (īpaši krievi) būtu nopietni gribējuši konstruktīvi līdzdarboties LR politiskajos procesos, tad tas reāli būtu sācies jau tūlīt pēc PSRS sabrukuma. Acīmredzot nebija ne nopietna griba, ne piemērots potenciāls. Par nelaimi arī nākotnē nekas labs nav gaidāms. „Balto” cilvēku vispārējā destrukcija un degradācija vienādā mērā attiecās uz visām tautām.

Novērtē šo rakstu:

54
18

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vai Latvija ir atguvusi neatkarību?

FotoBarikāžu laiks 1991.gada janvārī deva spēcīgu impulsu Latvijas iedzīvotāju apņēmībai panākt valsts neatkarības pilnīgu atjaunošanu. 1991. gada 3. marta aptaujā piedalījās 87,6% Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku nobalsoja 73,7%, bet pret – 24,7% iedzīvotāju. Tā rezultātā 1991. gada 18. martā Dānijas valdība parakstīja protokolu par sadarbību starp Dānijas Karalisti un Latvijas Republiku, apstiprinot Latvijas atzīšanu par neatkarīgu valsti, pagaidām gan neatjaunojot oficiālas diplomātiskās attiecības.
Lasīt visu...

21

Par nekustamā īpašuma Skolas ielā 4, Ikšķilē iegādes nepieļaušanu

FotoBiedrībai "Ikšķiles novada uzņēmēju biedrība" tapis zināms, ka uz Ikšķiles novada domes aprīļa sēdi tiek gatavots jautājums par nekustamā īpašuma Skolas ielā 4, Ikšķilē iegādi par nesamērīgi augstu pirkuma maksu EUR 325 100 apmērā.
Lasīt visu...

6

Kā intereses pārstāv Saeimas deputāti?

FotoIk pa četriem gadiem notiek Saeimas vēlēšanas, kurās tiek izvēlēti 100 tautas pārstāvji, kurus vēlētāji var izvēlēties tikai no partiju sarakstiem. Turpmākos 4 gadus šie partiju pārstāvji melnām mutēm groza un pieņem likumus savās un savu sponsoru interesēs, kā arī ieceļ tiesnešus. Lai cik tas skumīgi neliktos, bet es nevaru nosaukt nevienu likumu vai likumu grozījumus, kas būtu pieņemts iedzīvotāju vairākuma interesēs.
Lasīt visu...

21

Darba anihilizācija

FotoSaprotams, nekas negaidīts nav noticis. Tas, kas ir noticis, principā bija sagaidāms. Tiekamies ar prognozējamu jauninājumu. Labi ir zināms, ka stulbeņu un neliešu darbībā ir iespējami visdažādākie jauninājumi. Saskarsmē ar stulbeņu un neliešu darbību vienmēr ir jābūt gatavam tikties ar visdažādākā veida stulbībām un nelietībām. Stulbeņiem un neliešiem piemīt stulbuma un nelietību neierobežotas oriģinalitātes potenciāls. Drīkst paslavēt – ģeniāls potenciāls!
Lasīt visu...

3

Neiejauciet bērnus, „Latvijas valsts mežu” barotie pakalpiņi

FotoPēc bērnu piedzimšanas cilvēki kļūst emocionālāki attiecībā uz bērniem. Nesen kļuvu par tēvu jau trešajai meitai, tāpēc par sevi to zinu droši. Un emociju spektrs ir visplašākais - no aizkustinājuma asaru valdīšanas par tādiem niekiem kā dziesma "Save Your Kisses for Me" līdz neizmērojamam niknumam, klausoties radio par to, kā izturas pret bērniem dažos bērnu namos. Varbūt tieši tāpēc šķebinoši bija lasīt Māra Liopas jaunāko garadarbu portālā "Delfi", kur minētais kungs savas organizācijas īstenoto pret dabas aizsardzību vērsto politiku attaisno ar bērnu interešu aizstāvību.
Lasīt visu...

12

Par Čakšas izteikumiem un „Divpadsmit krēsliem”

Foto7.aprīlī tiku publicējis savu lekciju par ārstu sertifikācijas procesa īpatnībām. Šai sakarā esmu saņēmis vairāku interesentu jautājumus par divdesmit astoto slaidu (1.pielikums šai vēstulei) – kādas tad konkrētāk ir pretrunas valsts finansētajā veselības aprūpes sistēmā?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pusmiljons mediju atbalstam ir izdalīts „savējiem”: Kučinski un Melbārde, vai to pieļausiet?

Vēršamies pie Jums ar atklātu vēstuli, lai paustu savu neizpratni par Valsts Kultūrkapitāla fonda...

Foto

Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu

Nesen Drošības policija (DP) nākusi klajā ar pērnā gada pārskatu, kurā norādīts, ka Latvijā, salīdzinot ar...

Foto

Tauta ir runājusi, vai kāds klausījās?

Pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdam aicinājumu parakstīt kādu iniciatīvu par izmaiņām likumdošanā, paust savu viedokli kādā aptaujā, aizpildot anketu vai...

Foto

Aicinām LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties

Biedrība ProBonoPublico.Latvia, pamatojoties uz aizvien dziļāku krīzi tieslietu sistēmā un būtiskiem pamattiesību pārkāpumiem, kurus iniciē pati Tieslietu ministrija tās ministra...

Foto

Oficiālās jeb deklarētās “demokrātijas” noklusētā īstenība

Vairums no mums daudzkārt ir dzirdējuši demokrātu bieži drillēto Vinstona Čērčila teicienu par to, ka par demokrātiju nekas labāks neesot...

Foto

Ecce homo! Dictum de omni et nullo

Šajā esejā ir gods godbijīgi tuvoties latīņu valodas mīluļiem. Viņu darbības vērtība ir nosaukta latīņu valodā. Tāpēc latīņu valodas...

Foto

Lūdzam Kalnmeieru atkāpties no ģenerālprokurora amata un dot iespēju vietā nākt zinošākam un, galvenais, godīgam juristam

2017.gada 18.aprīlī noklausījāmies Latvijas Radio ziņu dienesta korespondentes Vitas Anstrates...

Foto

Kauns lasīt, ko raksta augsti profesionāli Tieslietu ministrijas juristi

Godātie Tieslietu ministrijas (TM) darbinieki, kam Jūs rakstāt šādus rakstus**, kuri pamatos saskan ar nelikumīgiem un nepamatotiem...

Foto

Gaismas spēku suicīds jeb Sniegbaltītes pamāte pret karali Līru

Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņa attīstās pēc tā paša scenārija, ko jau apskatīju Austrijas vēlēšanu sakarā: valdošo partiju...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām, visiem 100 Saeimas deputātiem

Ar zemāk teikto informējam par apšaubāmiem, atklāti sakot, par prettiesiskiem secinājumiem tiesu spriedumos, par to neatbilstību likumu...

Foto

Īss ieskats praktiskās ģenētikas vēsturē

XIX gadsimta otrajā pusē, samazinoties reliģijas ietekmei un pieaugot gēnu zinātnes iespaidam, savu kundzību (koloniālismu, verdzību, brīvās tirdzniecības noteikumu uzspiešanu) rietumvalstu...

Foto

Dažas īpaši aktuālas jomas, kurās nepieciešama Kristus augšāmcelšanās spēka manifestācija un vadība

Dārgie Kristum ticīgie! Šodienas liturģiskajos tekstos skan aicinājums: “Ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies,...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: vārdnīca

Katrā laikmetā ir īpaši iecienīti vārdi, un tie pulcējās modernā vārdnīcā. Šī vārdnīca ir populāra sabiedrībā. Vārdnīcai ir starptautisks pielietojums. To bez...

Foto

Kūst knabisma kults

Latvijas sabiedriskajā domā un medijos veidojas kaut kas līdzīgs apziņas atkusnim, prātu attīrīšanai no agrāk iepotētiem politiskajiem priekšstatiem un mītiem. Arvien skaļāk tiek izvērtēts...

Foto

Quo vadis, Donald Trump?

Par vienu no izteiktākajiem pēdējo laiku “modes trendiem” plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi sacenšanās jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ķengāšanā un zākāšanā. Šis...

Foto

Profesori Frankenšteini cīņā pret ģenētisko šovinismu

Jau daudzus gadus liberālleftisti meklē veidus, kā apkarot "rasismu", un katrs to jaunizgudrojums ir absurdāks par iepriekšējo. Bet viņu pati...

Foto

Pilnmēness (un tā imaginārā ietekme)

Par skriešanu sienā ar pieri. Saprotu, ka šādi raksti nes prieku tikai tai pusei, kura piekrīt te paustajam. Otru pusi pārliecināt...

Foto

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu...

Foto

Joviāli juvenālisko juvenilu jukas

Trīs latīnismi un viens latvisks vārds virsrakstā, saprotams, ir cinisma demonstrācija. Viss ir kā parasti. Cinisms parasti ir neticības draugs. Cinisma avots...

Foto

Pārtrauciet VDK ietekmi Latvijā vai atkāpieties: atklāta vēstule Satversmes aizsardzības biroja direktoram Jānim Maizīša kungam

Saņemot no Jums formālu atbildi uz savu vēstuli un iesniegumu, kurā...

Foto

„Dogo” sāgas turpinājums - tiesvedība, meli un iebiedēšana: kā „Tukuma straume” glābj diskreditēto zīmolu

Pirms pāris nedēļām pie lielveikala "Sky" Mežciemā Rīgā piebrauca busiņš ar uzrakstu...

Foto

Vai man, Mārupes novada domes deputātam, ir iespējams atcelt NĪN?

Šī ir Mārupes novada domes deputāta Jāņa Rušenieka oficiāla atbilde Mārupes novada iedzīvotājam Ivo Stieģelim (E-iesnieguma...

Foto

Latviešu tauta ir vienīgais likumīgais saimnieks savā Tēvzemē

Šai Baltijas jūras krastā joprojām zeme turpina vaidēt zem apspiesto un pazemoto Latvijas iedzīvotāju klusajiem, pazemīgajiem soļiem....

Foto

Par ko Pētera Apiņa čomi iedeva viņam goda doktora grādu?

Zinātņu akadēmijā Pētera Apiņa čomi viņam iedeva goda doktora grādu. Par ko? Par to, ka Gardovskim,...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – III daļa

Uz likuma pamata zemi zem mājās var lietot CL...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – II daļa

Acīmredzami jāsecina, ka AT Senāts atsevišķi kategoriju lietās turpina...

Foto

Kas ļauts valsts medijam, nav ļauts municipālam?

Augstākās tiesas spriedums, vērtējot laikraksta «Bauskas Dzīve» pretenzijas pret Iecavas novada domes mediju biznesu, pelnīti izsauca atzinīgu ažiotāžu, pat...

Foto

Cik ticami ir DNS analīžu rezultāti?

Ja īsi, tad DNS analīzes rezultāti nevar kalpot par vienīgo un galīgo pierādījumu, jo DNS laboratorijas nenosaka paternitāti, bet tikai...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – I daļa

Piespiedu rakstura tiesiskās attiecības „uz likuma pamata” tiek nodibinātas...

Foto

Diemžēl arī turpmāk atvieglojumi suņu obligātajā apzīmēšanā nav gaidāmi

Š.g. 30.martā Saeima noraidīja priekšlikumu grozījumiem Veterinārmedicīnas likumā, kas paredzēja turpmāk mājas istabas dzīvnieku apzīmēšanas kārtību tāpat...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: cerību mirklis

Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilgt astoņus gadus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā...

Foto

Pašvaldību vēlēšanas Rīgā gaidot: ar ko gan nacionāļi (ne)atšķiras no urlakoviešiem?

Mūsu t.s. „labējie spēki”, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sākuši pilnā balsī skandināt, cik svarīgi būtu dabūt...

Foto

Tilts Rīgā un tilts Londonā: dažādās pieejas

Rīgas domes Satiksmes departaments jau šī gada otrajā pusē plāno veikt Deglava tilta rekonstrukciju [1]. Rekonstrukcijas laikā viņi nedaudz...

Foto

Tas nav līgums ar ASV sabiedrotajiem. Tas ir valsts pieņemšanas-nodošanas akts

Vēl pirms gada – 2016.gada pavasarī ar skandalozajiem grozījumiem Krimināllikumā Latvijas sabiedrībai tika dots skaidrs...

Foto

Petīcija par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam

2016. gada 13. aprīlī, izmantojot savas tiesības, mēs, manabalss.lv iniciatīvas „Par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam” (https://manabalss.lv/i/976)...

Foto

Kā es devos pie mēra taisnību un atbalstu meklēt

27. janvārī pēc 5 gadu gaidīšanas beidzot tiku pie domes priekšsēdētāja Nila Ušakova personīgi. „Ciemošanās” laiks –...

Foto

Atklāta vēstule par fizisko personu datu neaizsargātību Latvijas Republikas tiesās

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības...

Foto

Notiks Tautas sapulce par NĪN atcelšanu vienīgajam mājoklim

Pirmdien, 27. martā plkst. 18:00 pie Latvijas Republikas Saeimas ēkas Jēkaba ielā 11 notiks Tautas sapulce par nekustamā...

Foto

Sabiedrība nav gatava

Nesen sabiedriskā medija portālā lasīju, ka sabiedrība nav bijusi gatava kādam džeza mūzikas uzvedumam Liepājā, tāpēc nolēmu paskatīties, kam vēl sabiedrība nav bijusi...

Foto

Jaunākais nacionālais noziegums

Noziegumu brīvība pie mums himēriski aulekšo pa divām maģistrālēm. Latviešu tautas vairākums himērisko aulekšošanu netraucē, nekavē, nebremzē, neaizliedz, nelikvidē. Visbiežāk pavada ar aplausiem,...

Foto

Kāds islāmam sakars ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?

Trešdien, 2017.gada 22.martā Londonā, pilsētā, kurā ir aptuveni 12% musulmaņu,[1] notika kārtējais musulmaņu izraisītais terora akts, kurā sabraukti...

Foto

Pietiks par DEPO

Jau kādu laiku presē var lasīt ziņas par un ap DEPO tirdzniecības centra būvniecību Jelgavā. Esmu zemgalietis, dzīvoju netālu un plānoju būt šī...