Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šķiet, ka neviens nav īpaši jāiepazīstina ar Daini Īvānu. Atmodas īstenais līderis, Latvijas Tautas frontes dibinātājs un vadītājs, publicists, kas tautai izšķirīgos mirkļos kāpis tribīnē un uzrunājis pat veselu pusmiljonu ļaužu Daugavmalā. Cilvēks, kas šodien kā daudzi no mums svin tālo janvāra dienu divdesmitgadi, priecājas un skumst...

1990. gada izskaņa satrauca ne vien ar omoniešu izlēcieniem, Preses nama okupāciju, bet arī ar gatavošanos X stundai... Vai bija ziņas par to, kas sagaida Viļņu un Rīgu tieši jau janvāra dienās?

Kremļa reakcionāri, kurus toreiz dēvēja par „labējiem konservatoram”, kara jeb ārkārtas stāvokļa scenāriju Latvijai izstrādāja jau 1990. gada rudenī. Itin loģiski. Mūsu atbrīvošanās taktika bija nevardarbīga nepakļaušanās PSRS varai un likumiem. Vēl īsu brīdi pirms 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācijas Mihails Gorbačovs kādas sarunas noslēgumā ar Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem piepeši griezās pie mums pēc padoma: „Sakiet, ko darīt ar Landsberģi?” Tai brīdī sākās PSRS ekonomiskā blokāde pret Lietuvu. Kaimiņi neatkarību no PSRS pasludināja 1990. gada 11. martā, un Latvija grasījās sekot tās piemēram. Mūsu Ilmārs Bišers Gorbačovam atbildēja kodolīgi: „Neko! Landsberģis drīzāk kļūs par parastu, ne politisku līķi...” PSRS valdība drīz vien pati saprata (to pierāda vēlāk iznākušie PSRS vadītāju memuāri), ka iebiedēšana, badā mērdēšana, degvielas piegāžu pārtraukšana baltiešu brīvības gājienu neapturēs. To varēja tikai ieroči un militārs spēks, ko jau kopš 4. maija no Maskavas īpaši neatlaidīgi „konstitucionālās kārtības atjaunošanai” pieprasīja tagadējais „kreisais eiroparlamentārietis”, toreiz „labēji konservatīvais” melnsimtnieks Rubiks un līdzīgie.

Arī citi pašmāju reakcionāri nesnauda, kaut kas bija jādara..

1990. gada novembrī Augstākā Padome uz Stokholmu deleģēja LTF frakcijas vadītāju Jāni Dineviču ar pilnvaru pārstāvēt Augstāko Padomi tās atlaišanas un deputātu aresta gadījumā. Saprotot, ka šī ir informācijas kauja, Augstākās padomes preses centrā janvārim bijām akreditējuši ap piecsimt ārzemju žurnālistu. Tā neskaidrās nojautās pienāca Vecgads, kad Rubiks ņirdzīgi draudēja, ka brīvības cīnītājus „drīz gaida pārsteigums”. „Pārsteigums” izrādījās Preses nama un tajā esošo redakciju okupēšana 1. janvāra rītā. To pēc Rubika rīkojuma īstenoja Latvijā bandas statusā esošā OMON (PSRS iekšlietu karspēka) vienība. PSRS aizsardzības ministrs tai pašā laikā izsludināja Latvijas jauniešu tvarstīšanu piespiedu dienestam PSRS Bruņotajos spēkos.

Rubika sabiedrotais – „melnais pulkvedis” Viktors Alksnis arī neskopojās ar draudiem, ka janvārī LTF Augstāko Padomi gaida „pārmācība”, ja nepieņemsim komunistu, interfrontes un to tikko izveidotās „Vislatvijas glābšanas komitejas” prasību atcelt Neatkarības deklarāciju. Gada sākumā nogranda vairāki sprādzieni pie pieminekļiem. Protams, precīzu PSRS vardarbības sākumu neviens nevarēja paredzēt. Iespējams, to nezināja arī paši varas darbu tīkotāji. Kara stāvokļa un tiešās PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanai vajadzēja notikt it kā stihiski – tautas „neapmierinātības” vai „nekārtību” dēļ. Taču pēc notikumiem 13. janvāra naktī Viļņā PSRS augstākie vadītāji gan lietuviešu nelokāmības, gan starptautiskās reakcijas, gan savas iekšējās opozīcijas dēļ vismaz publiski distancējās no nodoma cīņā pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem iesaistīt karaspēku. Turklāt tādai iespējamai notikumu gaitai sāka nepakļauties arī vairākas PSRS Bruņoto spēku vienības, kaut vai Tartu dislocētā ģenerāļa Džohara Dudajeva komandētā stratēģisko bumbvedēju divīzija...

Turklāt vērts atcerēties, ka janvāra vidū notika Maskavas vēsturē lielākā protesta manifestācija Baltijas republiku atbalstam. Tajā saskaņā ar dažādiem vērtējumiem piedalījās 300 000 – 600 000 cilvēku. Ne velti Rubiks vairākkārtīgi izpļāpājās, ka Gorbačovs viņu nodevis... Pēc 13. janvāra Viļņā asiņaino scenāriju pavisam noteikti un atklāti turpināt bija gatavs tikai šis komunistu fanātiķis. Viņam arī tas būtu izdevies, ja ne barikādes...

– Kad viss beidzies, netrūkst varoņu un disidentu. Bet patiesībā bija taču arī neziņa, risks, bailes.... 1991.gada 13.janvāra rīts vēsturi iezīmēja ar Jūsu uzrunu tautai no radio mājas. Kādas bija tā brīža sajūtas, ko sirdij priekšā teica personīgā drosme un bailes arī?

– Toreiz viss, ko darījām, šķita pašsaprotami. 13. janvāra pusnaktī, kad tikko biju pārnācis mājās no ieilgušās Augstākās Padomes prezidija sēdes, Ārlietu ministrijas darbinieks Ints Upmacis ziņoja par notiekošo pie Viļņas televīzijas torņa. Sazvanījos ar kolēģiem un draugiem Pēteri Laķi un Jāni Škaparu, kā arī ar Borisa Jeļcina cilvēkiem Krievijā. Pirms dažām stundām Gorbunovs un Godmanis, atgriezdamies no Maskavas, mums nodeva Gorbačova mierinājumu, ka nekas ārkārtējs nenotiks, ka mums ne uz ko nav jābūt gataviem, vienīgi jāatliek nākamā dienā ieplānotā manifestācija Daugavmalā lietuviešu atbalstam. Par laimi prezidijs ne Godmaņa, ne Gorbunova priekšlikumam klausīt PSRS prezidentu un „iet gulēt” nepiekrita. Jānis Kinna pretēji viņu ieteiktajam vēl devās uz radiomāju atgādināt par rītdienas mītiņu. Te, starp citu, redzama lielā demokrātijas priekšrocība. Laikam jau arī 1940. gadā parlamentārā Latvija ar sarkano okupāciju nesamierinātos tik vienkārši, kā to izdarīja autoritārais Ulmanis. Katrā ziņā mums bija skaidrāks par skaidru, ka labprātīgi padoties tikko atgūtās valsts kārtējai okupācijai nedrīkstam, lai ko tas nemaksātu...

Iziedams no mājas, automātiski paķēru līdzi pašu nepieciešamo (zobu birstīti arī) un ieroci. Laikam nojautu, ka tik drīz neatgriezīšos. Tā arī bija: sava dzīvokļa durvis atkal vēru tikai februāra beigās... Nedaudz bažījos, vai līdz Jēkaba ielai vispār nokļūšu: pretējās mājas vārtu ailē gaidīja vismaz divi pelēki un nepārprotami stāvi, kuri kādu laiku man sekoja, bet tad pagaisa. Rīga bija tukša un klusa. Taču vislielākais brīnums, ka pēc manas runas radio ap četriem rītā Doma laukums neticami ātri sāka pildīties ar cilvēkiem. Kad deviņos to pašu runu atkārtoju pie Veltas Puriņas Latvijas televīzijā, ap Vecrīgu bija izveidojušās pirmās barikādes, bet galvaspilsētas robežai, pateicoties lauksaimniecības ministra Ģēģera un satiksmes ministra Janovska ātrai rīcībai, pa visiem pievadceļiem draudīgi tuvojās iespaidīgas nākamo barikāžu aizstāvju tehnikas kolonnas...

Mūsu lielākais spēks tomēr bija vārds. Un laikam tobrīd izdevās rast īstos, kas saliedēja ne tikai latviešus, jo radio runāju arī krievu valodā. Drosmi deva tas, ka mēs, visa tauta, turklāt citu tautu atbalstīti, citu valstu apbrīnoti, esam kopā bez savtīguma, nodevīguma un naida. Par to, kāds risks ir aicināt cilvēkus ielās, tobrīd nedomāju, īstā atskārsme nāca vēlāk. Iespējams, ja būtu sākuši šaubīties un svārstīties, diezin vai mums būtu izdevies tik veiksmīgi un ar tādu pārliecību noturēties, pāriet no nebrīves brīvē burtiski pa naža asmeni. Man joprojām ir smagi atcerēties tās janvāra dienas, jo ik reizi taustāmi un dzīvi sajūtu pārcilvēcisku sasprindzinājumu, kādu toreiz tik skaudri nejutu. Liekas, viss notikušais, arī barikāžu aizstāvju nāves, baisā smagumā sakrājies smadzenēs, sirdī un asinsritē...

– Toreiz naivi priecājos, cik lietpratīgi sarindota smagā tehnika un kā bijušais tankists līksmi skaidroju citiem, ka tankiem te cauri netikt... Skaidrs, ka no militārā viedokļa barikādes varēja uzskatīt arī par butaforijām, bet tomēr to izveidē bija manāma smalka izdoma un militārā prasme...

– Tai brīdī varbūt vēl nezinājām, ka janvāra barikādes ir Latvijas izšķirošā kauja par brīvību. Šai kaujā mēs uzvarējām. Barikādes nekrita. Un nav jau arī tā, ka fiziskās fortifikācijas bija gluži butaforiskas. 22. janvārī man par atbalstu Latvijai nācās runāt ANO mītnē Ņujorkā, un tur atnākušie NATO virsnieki, pētīdami fotogrāfijas no Rīgas, izteica apbrīnu tieši par mūsu aizsargbūvju militāro profesionālismu. Cits jautājums, cik ilgā laikā padomju tanki tās sagrautu, bet tik un tā runa jau bija par sagraušanu un ieņemšanu, kas nav tas pats, kas vienkārši iztrenkāt cilvēku pūli. Barikādes tracināja rubikiešus, jo tās vairoja viņu bezspēcības sajūtas. Viņi varēja nievāt, nīst un apsmiet, bet ne pieveikt barikādes.

Barikāžu spēks, protams, bija uz tām stāvošie cilvēki. Kad man 20. janvāra rītā pēc apšaudes pie Iekšlietu ministrijas nācās uzstāties ASV valsts radio studijā Vašingtonā, ievēroju, ka portatīvais televizors melnādainā durvju sarga būdā rādīja kadrus no Rīgas ar gaišām, pārliecinošām ļaužu sejām uz barikāžu fona. Tās pārliecināja arī pasauli, un Rietumu valstu attieksme pret Baltijas neatkarību radikāli mainījās. Ne mazāk svarīgi apzināties, ka bez mūsu janvāra barikādēm nebūtu augusta barikāžu ap Balto namu Maskavā un, iespējams, Kremļa pučisti, rubikieši cauri asinsdzīrēm ietu tālāk līdz savai uzvarai...

– Barikādes laikam ir vienīgais laiks, kad tik vienoti un par tādu (arī dzīvības) cenu aizstāvējām varu, bet, kā teicis Blaumanis, „tie taisnie to pasauli uzvar, netaisniem tā pieder... Pērnā gada nogalē daudzi mani draugi gandrīz ar 20 gadu kavēšanos saņēma Barikāžu piemiņas medaļas, bet daudzi no viņiem jau miruši, daudzi šodien saka, ka vairs neietu...

– Nenogurstu atkārtodams, ka tas laiks garīgās skaidrības ziņā ir nevis mūsu pagātne, bet nākotne, uz kuru caur pelēku, nogurdinošu ikdienu pacietīgi jāiet. Ja jau smago brīvības nastu esam sev uzkrāvuši, nedrīkstam to nomest zemē un mukt uz Laimes zemi. Neviens jau toreiz nesolīja, ka brīvība būs viegla un saulaina. Nekādi arī nav pierādāms, ka barikādes aizstāvēja tautas vairākums. Vienkārši mazākuma alkas pēc brīvības izrādījās pildītas ar tik lielu spēku, ka vairākumu rāva sev līdzi. Tā nevar ilgstoši. Pēc katras skaistas revolūcijas droši vien seko smaga un itin neglīta evolūcija, kamēr tauta pamazām atkal izaug līdz revolūcijas ideāliem. Tāpēc svarīgi tādus izcilus laika griežus atcerēties, neaizmirst, lepoties un no tiem mācīties.

Es arī neietu uz barikādēm aizstāvēt to varu, ko kārtējo reizi esam „ievēlējuši”, jo neticu tai. Taču to pašu neteiktu par savu tautu un Tēvzemi...

- Bernards Šovs ironizējis, ka „neviena kustība nevar būtiski ietekmēt kādas valsts politiku, ja tajā piedalās tikai filosofi un godīgi cilvēki: viņu ir pārāk maz. Kamēr kustība nekļūs populāra zagļu un laupītāju vidū, tai nav ko cerēt uz politisku vairākumu”... Vai šī dzēlība nav attiecināma arī uz barikādēm, kur neprātīgo drosmei blakus perinājās arī neizlēmība, nodevība, par ko neviens vairs nerunā...

– Apbrīnojami trāpīgi! Tautas frontes laikā, mēģinādami savākt „nācijas gudrās galvas” saprātīgu lēmumu pieņemšanai, skaitījām tās gluži vai uz roku pirkstiem. Tagad tādus pa veselam simtam bez pūlēm „spēj atrast” katra no pussimts partijām, un rezultāts ir gan redzams, gan jūtams. Tāpēc nav jābrīnās, ka gandrīz katrā valsts un pašvaldību pārvaldes jomā amatus nereti ieņem visdumjākie, blēdīgākie un slinkākie. Viņus tāds sīkums kā godaprāts netraucē pielīmēties pareizajai partijai, ar elkoņiem pastumt malā citus, krietni zinošākos, strādīgākos un godīgākos.

Gan jau arī barikāžu ērā būtu bijis tāpat, un mēs savu brīvību dumji iztirgotu vai paspēlētu komunistiem, ja veiklie, toties briesmu apstākļos gļēvie darboņi netiktu piespiesti pakļauties mazākuma diktētiem saprāta un goda likumiem. Šobrīd diemžēl ir gluži otrādi – saprāta vairākums pakļauts blēžu „valstiskām interesēm”. Vai gan citādi neskaitāmos noziegumos apsūdzēts, valsti līdz kailai miesai apzadzis zaļzemnieku papiņš joprojām gozētos varas saulītē, dancinādams gan likumdevēju, gan parlamentu, gan tiesas. Turklāt tauta vēl jūtas pateicīga, ka gluži visu nenozog, bet kādu nieku atmet arī „savai pilsētai” atšķirībā no citiem papučiem.

– Barikāžu aizstāvji joprojām sapulcējas, atceras, piemin, taču varas attieksme pret šo tautas fenomenu ir vai nu izvairīga, vai ignorējoša. Bauskas miličus apbalvoja tikai 2008.gadā, kritušie par varoņiem atzīti pērn – gandrīz ar 20 gadu nokavēšanos... Kā to visu saprast?

– Teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane tikko iznākušajā grāmatā Ardievu, Atlantīda vienai nodaļai likusi kā moto to, ka, aizmirsdami savus upurus, mēs tos nogalinām otrreiz. Diemžēl mūsu vēsturiskā atmiņa šai ziņā nepatīkami atšķiras no kaimiņu leišu un igauņu attieksmes pret neseno pagātni. Laikam tāpēc mums arī dzīvē un „veikalos” neveicas tik labi, kā veicas viņiem. Kāpēc? Barikāžu laiks to izskaidro.

Atcerēsimies, ka barikāžu pretinieki no vienas puses bija komunisti, interfrontieši un līdzskrējēji, bet no otras tā sauktie „nacionālradikāļi”, Pilsoņu komitejas, kas vēlāk kļuva par politiskās apvienības Tēvzemei un Brīvībai, tad TB/LNNK un nu jau TB/LNNK/Visu Latvijai! nemirstīgo kodolu. Šie vienīgie un pareizie latvieši jau 13. janvārī mēģināja atturēt cilvēkus no tikko atgūtās, bet, viņuprāt, „neleģitīmās” demokrātijas aizstāvēšanas uz barikādēm. Man ir vienalga, vai viņi to darīja VDK, komunistu, vai muļķības iedvesmoti. Bet viņi barikādes un tautas aizstāvības ideju apkaroja tikpat fanātiski kā rubikieši. Kā ņirdzīga likteņa ironija uztverams fakts, ka vēlāk barikāžu piemiņas zīmes Saeimas vārdā apstiprināja tās priekšsēdis tēvzemietis Jānis Straume... Šiem cilvēkiem un politiskajiem spēkiem barikāžu varonības un ideālu atcerēšanās ir vairāk nekā neizdevīga, bet nesavtīgo aizstāvju ignorēšana – nacionālpolitisks mērķis.

Ne velti prātā ienāca izcilās Valentīnas Freimanes – latviešu ebrejietes – atmiņu grāmata, kurā daudz runāts par pirmās Latvijas Republikas garām palaisto iespēju (lai ne tik ļoti kā šais laikos) valsti stiprināt ar mazākumtautību saliedēšanu ap Latvijas ideju. Pēcatmodas politiskie spēki taču Saeimā savu privāto interešu dēļ nodeva vispirms Latvijas mazākumtautību ļaudis, kuri uz barikādēm riskēja ar dzīvību, bet pēc tam kārtīgi apzaga un pazemoja tautiešus. Simptomātiski, ka šodien esmu saņēmis gan Lietuvas prezidentes, gan Saeimas priekšsēdes ielūgumus apmeklēt trīs dienu janvāra atceres sarīkojumus Viļņā un Kauņā, kā arī uzstāties Lietuvas Seimā, bet ne pušplēsta vārda no mūsu varas nesējiem, ka tiktu gaidīts jelkādā valstiskā pasākumā Rīgā...

- Nesen saņēmāt Cicerona balvu. Tas ir augsts un pelnīts Zinātņu akadēmijas apbalvojums, bet, šķiet, ka netīkams varai: 4.maijā jums liedza teikt runu Latvijas neatkarības pasludināšanas 20.gadskārtā. Kā izskaidrot tādu jūsu valstiskā devuma novērtēšanas disonansi? Un kā vērtējat prezidenta soli, izbrīvējot jums vārdu pirms savas runas?

Vispār jau vara izskatījās diezgan komiska. Es nemaz netiecos runāt Saeimā, jo tādu deputātu sabiedrībā neuzskatu to par godu. Tā bija veco tautfrontiešu vēlēšanās. Tomēr pirms 4. maija gan toreizējais Saeimas priekšsēdis Daudze, gan tagadējā Āboltiņa kopā ar tēvzemiešiem un PCTVL patiešām visiem spēkiem cīnījās, lai tikai mani pie vārda nelaistu, aizbildinādamies ar mistisku „protokolu”, kurš nezin kāpēc uz mani nekad nav attiecināts ne Lietuvas, ne Igaunijas parlamentos. Kaut kas līdzīgs punduru bailēm. Laikam jau no patiesības. Nezin kāpēc viņiem šķiet, ka liekulīgo un tukšo politisko vāvuļošanu varētu apdraudēt atšķirīgs viedoklis?

Prezidents šais apstākļos mēģināja novērst skandālu, ko izraisītu 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņēmēju apņēmība Saeimas svētku sarīkojumu ignorēt. Nolēmu, ka neatteikšos no šī piedāvājuma vienīgi tādēļ, lai pateiktu paldies visiem neatkarības atbalstītājiem. Tai pašā laikā notikušais manī atstājis rūgtas mieles, jo vecajai jaunajai valsts varai, kā pierādījās, svarīgs ir nevis būtiskais, nevis valstiskais, bet gan piederība pie „pareizās” partijas vai bandas.

­– Noslēgumā banāls jautājums. Vai ir iespējamas jaunas Barikādes un jauna Atmoda?

Iespējams viss un vienmēr. To mums pārliecinoši māca mūsu vēsture. Periodiska aizmigšana un atmošanās ir normāls fizioloģisks process gan indivīdam, gan tautai. Tomēr nākamai Atmodai pēc Pētera Laķa vārdiem nodēvētā „prāta aptumsuma” vajadzētu nākt „prāta atmodai”. Gudras, apgaismotas sievas un vīri visās jomās gluži kā jaunlatviešu periodā mums tagad vajadzīgi vairāk par „gudriem blēžiem” vai „negodīgiem muļķiem” politikā. Īstenībā tas visvairāk attiecas uz tiem, kas vēl bērnudārza vecumā un uz tiem jaunekļiem, kas tik pārsteidzoši līdzīgi ideālistiem, kas bijām, esam un būsim... No viņiem varētu sākties jauna garīgā atmoda pavisam drīz. Gluži aplam cerēt, ka tā notiks latvju varas aprindās, kurām joprojām tik labi parazitēt krusttēvu un oligarhu privileģētajā pasaulītē...

Līdz Barikāžu atceres 20. gadskārtas dienai vēl pāris soļu. Vēja appūstie un dūmu svētītie stāvi nekur nav pazuduši, vienīgi daudzi devušies debesīs, citi grūtsirdīgā  piespiedu trimdā uz svešām zemēm, citi negrib lauzīt galvu un iedziļināties. Bet lielākā daļa stāv turpat kā stāvējuši  – kā atbilde neticīgajiem, ka nekas nav galā un pagalam...

Novērtē šo rakstu:

60
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...