Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šķiet, ka neviens nav īpaši jāiepazīstina ar Daini Īvānu. Atmodas īstenais līderis, Latvijas Tautas frontes dibinātājs un vadītājs, publicists, kas tautai izšķirīgos mirkļos kāpis tribīnē un uzrunājis pat veselu pusmiljonu ļaužu Daugavmalā. Cilvēks, kas šodien kā daudzi no mums svin tālo janvāra dienu divdesmitgadi, priecājas un skumst...

1990. gada izskaņa satrauca ne vien ar omoniešu izlēcieniem, Preses nama okupāciju, bet arī ar gatavošanos X stundai... Vai bija ziņas par to, kas sagaida Viļņu un Rīgu tieši jau janvāra dienās?

Kremļa reakcionāri, kurus toreiz dēvēja par „labējiem konservatoram”, kara jeb ārkārtas stāvokļa scenāriju Latvijai izstrādāja jau 1990. gada rudenī. Itin loģiski. Mūsu atbrīvošanās taktika bija nevardarbīga nepakļaušanās PSRS varai un likumiem. Vēl īsu brīdi pirms 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācijas Mihails Gorbačovs kādas sarunas noslēgumā ar Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem piepeši griezās pie mums pēc padoma: „Sakiet, ko darīt ar Landsberģi?” Tai brīdī sākās PSRS ekonomiskā blokāde pret Lietuvu. Kaimiņi neatkarību no PSRS pasludināja 1990. gada 11. martā, un Latvija grasījās sekot tās piemēram. Mūsu Ilmārs Bišers Gorbačovam atbildēja kodolīgi: „Neko! Landsberģis drīzāk kļūs par parastu, ne politisku līķi...” PSRS valdība drīz vien pati saprata (to pierāda vēlāk iznākušie PSRS vadītāju memuāri), ka iebiedēšana, badā mērdēšana, degvielas piegāžu pārtraukšana baltiešu brīvības gājienu neapturēs. To varēja tikai ieroči un militārs spēks, ko jau kopš 4. maija no Maskavas īpaši neatlaidīgi „konstitucionālās kārtības atjaunošanai” pieprasīja tagadējais „kreisais eiroparlamentārietis”, toreiz „labēji konservatīvais” melnsimtnieks Rubiks un līdzīgie.

Arī citi pašmāju reakcionāri nesnauda, kaut kas bija jādara..

1990. gada novembrī Augstākā Padome uz Stokholmu deleģēja LTF frakcijas vadītāju Jāni Dineviču ar pilnvaru pārstāvēt Augstāko Padomi tās atlaišanas un deputātu aresta gadījumā. Saprotot, ka šī ir informācijas kauja, Augstākās padomes preses centrā janvārim bijām akreditējuši ap piecsimt ārzemju žurnālistu. Tā neskaidrās nojautās pienāca Vecgads, kad Rubiks ņirdzīgi draudēja, ka brīvības cīnītājus „drīz gaida pārsteigums”. „Pārsteigums” izrādījās Preses nama un tajā esošo redakciju okupēšana 1. janvāra rītā. To pēc Rubika rīkojuma īstenoja Latvijā bandas statusā esošā OMON (PSRS iekšlietu karspēka) vienība. PSRS aizsardzības ministrs tai pašā laikā izsludināja Latvijas jauniešu tvarstīšanu piespiedu dienestam PSRS Bruņotajos spēkos.

Rubika sabiedrotais – „melnais pulkvedis” Viktors Alksnis arī neskopojās ar draudiem, ka janvārī LTF Augstāko Padomi gaida „pārmācība”, ja nepieņemsim komunistu, interfrontes un to tikko izveidotās „Vislatvijas glābšanas komitejas” prasību atcelt Neatkarības deklarāciju. Gada sākumā nogranda vairāki sprādzieni pie pieminekļiem. Protams, precīzu PSRS vardarbības sākumu neviens nevarēja paredzēt. Iespējams, to nezināja arī paši varas darbu tīkotāji. Kara stāvokļa un tiešās PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanai vajadzēja notikt it kā stihiski – tautas „neapmierinātības” vai „nekārtību” dēļ. Taču pēc notikumiem 13. janvāra naktī Viļņā PSRS augstākie vadītāji gan lietuviešu nelokāmības, gan starptautiskās reakcijas, gan savas iekšējās opozīcijas dēļ vismaz publiski distancējās no nodoma cīņā pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem iesaistīt karaspēku. Turklāt tādai iespējamai notikumu gaitai sāka nepakļauties arī vairākas PSRS Bruņoto spēku vienības, kaut vai Tartu dislocētā ģenerāļa Džohara Dudajeva komandētā stratēģisko bumbvedēju divīzija...

Turklāt vērts atcerēties, ka janvāra vidū notika Maskavas vēsturē lielākā protesta manifestācija Baltijas republiku atbalstam. Tajā saskaņā ar dažādiem vērtējumiem piedalījās 300 000 – 600 000 cilvēku. Ne velti Rubiks vairākkārtīgi izpļāpājās, ka Gorbačovs viņu nodevis... Pēc 13. janvāra Viļņā asiņaino scenāriju pavisam noteikti un atklāti turpināt bija gatavs tikai šis komunistu fanātiķis. Viņam arī tas būtu izdevies, ja ne barikādes...

– Kad viss beidzies, netrūkst varoņu un disidentu. Bet patiesībā bija taču arī neziņa, risks, bailes.... 1991.gada 13.janvāra rīts vēsturi iezīmēja ar Jūsu uzrunu tautai no radio mājas. Kādas bija tā brīža sajūtas, ko sirdij priekšā teica personīgā drosme un bailes arī?

– Toreiz viss, ko darījām, šķita pašsaprotami. 13. janvāra pusnaktī, kad tikko biju pārnācis mājās no ieilgušās Augstākās Padomes prezidija sēdes, Ārlietu ministrijas darbinieks Ints Upmacis ziņoja par notiekošo pie Viļņas televīzijas torņa. Sazvanījos ar kolēģiem un draugiem Pēteri Laķi un Jāni Škaparu, kā arī ar Borisa Jeļcina cilvēkiem Krievijā. Pirms dažām stundām Gorbunovs un Godmanis, atgriezdamies no Maskavas, mums nodeva Gorbačova mierinājumu, ka nekas ārkārtējs nenotiks, ka mums ne uz ko nav jābūt gataviem, vienīgi jāatliek nākamā dienā ieplānotā manifestācija Daugavmalā lietuviešu atbalstam. Par laimi prezidijs ne Godmaņa, ne Gorbunova priekšlikumam klausīt PSRS prezidentu un „iet gulēt” nepiekrita. Jānis Kinna pretēji viņu ieteiktajam vēl devās uz radiomāju atgādināt par rītdienas mītiņu. Te, starp citu, redzama lielā demokrātijas priekšrocība. Laikam jau arī 1940. gadā parlamentārā Latvija ar sarkano okupāciju nesamierinātos tik vienkārši, kā to izdarīja autoritārais Ulmanis. Katrā ziņā mums bija skaidrāks par skaidru, ka labprātīgi padoties tikko atgūtās valsts kārtējai okupācijai nedrīkstam, lai ko tas nemaksātu...

Iziedams no mājas, automātiski paķēru līdzi pašu nepieciešamo (zobu birstīti arī) un ieroci. Laikam nojautu, ka tik drīz neatgriezīšos. Tā arī bija: sava dzīvokļa durvis atkal vēru tikai februāra beigās... Nedaudz bažījos, vai līdz Jēkaba ielai vispār nokļūšu: pretējās mājas vārtu ailē gaidīja vismaz divi pelēki un nepārprotami stāvi, kuri kādu laiku man sekoja, bet tad pagaisa. Rīga bija tukša un klusa. Taču vislielākais brīnums, ka pēc manas runas radio ap četriem rītā Doma laukums neticami ātri sāka pildīties ar cilvēkiem. Kad deviņos to pašu runu atkārtoju pie Veltas Puriņas Latvijas televīzijā, ap Vecrīgu bija izveidojušās pirmās barikādes, bet galvaspilsētas robežai, pateicoties lauksaimniecības ministra Ģēģera un satiksmes ministra Janovska ātrai rīcībai, pa visiem pievadceļiem draudīgi tuvojās iespaidīgas nākamo barikāžu aizstāvju tehnikas kolonnas...

Mūsu lielākais spēks tomēr bija vārds. Un laikam tobrīd izdevās rast īstos, kas saliedēja ne tikai latviešus, jo radio runāju arī krievu valodā. Drosmi deva tas, ka mēs, visa tauta, turklāt citu tautu atbalstīti, citu valstu apbrīnoti, esam kopā bez savtīguma, nodevīguma un naida. Par to, kāds risks ir aicināt cilvēkus ielās, tobrīd nedomāju, īstā atskārsme nāca vēlāk. Iespējams, ja būtu sākuši šaubīties un svārstīties, diezin vai mums būtu izdevies tik veiksmīgi un ar tādu pārliecību noturēties, pāriet no nebrīves brīvē burtiski pa naža asmeni. Man joprojām ir smagi atcerēties tās janvāra dienas, jo ik reizi taustāmi un dzīvi sajūtu pārcilvēcisku sasprindzinājumu, kādu toreiz tik skaudri nejutu. Liekas, viss notikušais, arī barikāžu aizstāvju nāves, baisā smagumā sakrājies smadzenēs, sirdī un asinsritē...

– Toreiz naivi priecājos, cik lietpratīgi sarindota smagā tehnika un kā bijušais tankists līksmi skaidroju citiem, ka tankiem te cauri netikt... Skaidrs, ka no militārā viedokļa barikādes varēja uzskatīt arī par butaforijām, bet tomēr to izveidē bija manāma smalka izdoma un militārā prasme...

– Tai brīdī varbūt vēl nezinājām, ka janvāra barikādes ir Latvijas izšķirošā kauja par brīvību. Šai kaujā mēs uzvarējām. Barikādes nekrita. Un nav jau arī tā, ka fiziskās fortifikācijas bija gluži butaforiskas. 22. janvārī man par atbalstu Latvijai nācās runāt ANO mītnē Ņujorkā, un tur atnākušie NATO virsnieki, pētīdami fotogrāfijas no Rīgas, izteica apbrīnu tieši par mūsu aizsargbūvju militāro profesionālismu. Cits jautājums, cik ilgā laikā padomju tanki tās sagrautu, bet tik un tā runa jau bija par sagraušanu un ieņemšanu, kas nav tas pats, kas vienkārši iztrenkāt cilvēku pūli. Barikādes tracināja rubikiešus, jo tās vairoja viņu bezspēcības sajūtas. Viņi varēja nievāt, nīst un apsmiet, bet ne pieveikt barikādes.

Barikāžu spēks, protams, bija uz tām stāvošie cilvēki. Kad man 20. janvāra rītā pēc apšaudes pie Iekšlietu ministrijas nācās uzstāties ASV valsts radio studijā Vašingtonā, ievēroju, ka portatīvais televizors melnādainā durvju sarga būdā rādīja kadrus no Rīgas ar gaišām, pārliecinošām ļaužu sejām uz barikāžu fona. Tās pārliecināja arī pasauli, un Rietumu valstu attieksme pret Baltijas neatkarību radikāli mainījās. Ne mazāk svarīgi apzināties, ka bez mūsu janvāra barikādēm nebūtu augusta barikāžu ap Balto namu Maskavā un, iespējams, Kremļa pučisti, rubikieši cauri asinsdzīrēm ietu tālāk līdz savai uzvarai...

– Barikādes laikam ir vienīgais laiks, kad tik vienoti un par tādu (arī dzīvības) cenu aizstāvējām varu, bet, kā teicis Blaumanis, „tie taisnie to pasauli uzvar, netaisniem tā pieder... Pērnā gada nogalē daudzi mani draugi gandrīz ar 20 gadu kavēšanos saņēma Barikāžu piemiņas medaļas, bet daudzi no viņiem jau miruši, daudzi šodien saka, ka vairs neietu...

– Nenogurstu atkārtodams, ka tas laiks garīgās skaidrības ziņā ir nevis mūsu pagātne, bet nākotne, uz kuru caur pelēku, nogurdinošu ikdienu pacietīgi jāiet. Ja jau smago brīvības nastu esam sev uzkrāvuši, nedrīkstam to nomest zemē un mukt uz Laimes zemi. Neviens jau toreiz nesolīja, ka brīvība būs viegla un saulaina. Nekādi arī nav pierādāms, ka barikādes aizstāvēja tautas vairākums. Vienkārši mazākuma alkas pēc brīvības izrādījās pildītas ar tik lielu spēku, ka vairākumu rāva sev līdzi. Tā nevar ilgstoši. Pēc katras skaistas revolūcijas droši vien seko smaga un itin neglīta evolūcija, kamēr tauta pamazām atkal izaug līdz revolūcijas ideāliem. Tāpēc svarīgi tādus izcilus laika griežus atcerēties, neaizmirst, lepoties un no tiem mācīties.

Es arī neietu uz barikādēm aizstāvēt to varu, ko kārtējo reizi esam „ievēlējuši”, jo neticu tai. Taču to pašu neteiktu par savu tautu un Tēvzemi...

- Bernards Šovs ironizējis, ka „neviena kustība nevar būtiski ietekmēt kādas valsts politiku, ja tajā piedalās tikai filosofi un godīgi cilvēki: viņu ir pārāk maz. Kamēr kustība nekļūs populāra zagļu un laupītāju vidū, tai nav ko cerēt uz politisku vairākumu”... Vai šī dzēlība nav attiecināma arī uz barikādēm, kur neprātīgo drosmei blakus perinājās arī neizlēmība, nodevība, par ko neviens vairs nerunā...

– Apbrīnojami trāpīgi! Tautas frontes laikā, mēģinādami savākt „nācijas gudrās galvas” saprātīgu lēmumu pieņemšanai, skaitījām tās gluži vai uz roku pirkstiem. Tagad tādus pa veselam simtam bez pūlēm „spēj atrast” katra no pussimts partijām, un rezultāts ir gan redzams, gan jūtams. Tāpēc nav jābrīnās, ka gandrīz katrā valsts un pašvaldību pārvaldes jomā amatus nereti ieņem visdumjākie, blēdīgākie un slinkākie. Viņus tāds sīkums kā godaprāts netraucē pielīmēties pareizajai partijai, ar elkoņiem pastumt malā citus, krietni zinošākos, strādīgākos un godīgākos.

Gan jau arī barikāžu ērā būtu bijis tāpat, un mēs savu brīvību dumji iztirgotu vai paspēlētu komunistiem, ja veiklie, toties briesmu apstākļos gļēvie darboņi netiktu piespiesti pakļauties mazākuma diktētiem saprāta un goda likumiem. Šobrīd diemžēl ir gluži otrādi – saprāta vairākums pakļauts blēžu „valstiskām interesēm”. Vai gan citādi neskaitāmos noziegumos apsūdzēts, valsti līdz kailai miesai apzadzis zaļzemnieku papiņš joprojām gozētos varas saulītē, dancinādams gan likumdevēju, gan parlamentu, gan tiesas. Turklāt tauta vēl jūtas pateicīga, ka gluži visu nenozog, bet kādu nieku atmet arī „savai pilsētai” atšķirībā no citiem papučiem.

– Barikāžu aizstāvji joprojām sapulcējas, atceras, piemin, taču varas attieksme pret šo tautas fenomenu ir vai nu izvairīga, vai ignorējoša. Bauskas miličus apbalvoja tikai 2008.gadā, kritušie par varoņiem atzīti pērn – gandrīz ar 20 gadu nokavēšanos... Kā to visu saprast?

– Teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane tikko iznākušajā grāmatā Ardievu, Atlantīda vienai nodaļai likusi kā moto to, ka, aizmirsdami savus upurus, mēs tos nogalinām otrreiz. Diemžēl mūsu vēsturiskā atmiņa šai ziņā nepatīkami atšķiras no kaimiņu leišu un igauņu attieksmes pret neseno pagātni. Laikam tāpēc mums arī dzīvē un „veikalos” neveicas tik labi, kā veicas viņiem. Kāpēc? Barikāžu laiks to izskaidro.

Atcerēsimies, ka barikāžu pretinieki no vienas puses bija komunisti, interfrontieši un līdzskrējēji, bet no otras tā sauktie „nacionālradikāļi”, Pilsoņu komitejas, kas vēlāk kļuva par politiskās apvienības Tēvzemei un Brīvībai, tad TB/LNNK un nu jau TB/LNNK/Visu Latvijai! nemirstīgo kodolu. Šie vienīgie un pareizie latvieši jau 13. janvārī mēģināja atturēt cilvēkus no tikko atgūtās, bet, viņuprāt, „neleģitīmās” demokrātijas aizstāvēšanas uz barikādēm. Man ir vienalga, vai viņi to darīja VDK, komunistu, vai muļķības iedvesmoti. Bet viņi barikādes un tautas aizstāvības ideju apkaroja tikpat fanātiski kā rubikieši. Kā ņirdzīga likteņa ironija uztverams fakts, ka vēlāk barikāžu piemiņas zīmes Saeimas vārdā apstiprināja tās priekšsēdis tēvzemietis Jānis Straume... Šiem cilvēkiem un politiskajiem spēkiem barikāžu varonības un ideālu atcerēšanās ir vairāk nekā neizdevīga, bet nesavtīgo aizstāvju ignorēšana – nacionālpolitisks mērķis.

Ne velti prātā ienāca izcilās Valentīnas Freimanes – latviešu ebrejietes – atmiņu grāmata, kurā daudz runāts par pirmās Latvijas Republikas garām palaisto iespēju (lai ne tik ļoti kā šais laikos) valsti stiprināt ar mazākumtautību saliedēšanu ap Latvijas ideju. Pēcatmodas politiskie spēki taču Saeimā savu privāto interešu dēļ nodeva vispirms Latvijas mazākumtautību ļaudis, kuri uz barikādēm riskēja ar dzīvību, bet pēc tam kārtīgi apzaga un pazemoja tautiešus. Simptomātiski, ka šodien esmu saņēmis gan Lietuvas prezidentes, gan Saeimas priekšsēdes ielūgumus apmeklēt trīs dienu janvāra atceres sarīkojumus Viļņā un Kauņā, kā arī uzstāties Lietuvas Seimā, bet ne pušplēsta vārda no mūsu varas nesējiem, ka tiktu gaidīts jelkādā valstiskā pasākumā Rīgā...

- Nesen saņēmāt Cicerona balvu. Tas ir augsts un pelnīts Zinātņu akadēmijas apbalvojums, bet, šķiet, ka netīkams varai: 4.maijā jums liedza teikt runu Latvijas neatkarības pasludināšanas 20.gadskārtā. Kā izskaidrot tādu jūsu valstiskā devuma novērtēšanas disonansi? Un kā vērtējat prezidenta soli, izbrīvējot jums vārdu pirms savas runas?

Vispār jau vara izskatījās diezgan komiska. Es nemaz netiecos runāt Saeimā, jo tādu deputātu sabiedrībā neuzskatu to par godu. Tā bija veco tautfrontiešu vēlēšanās. Tomēr pirms 4. maija gan toreizējais Saeimas priekšsēdis Daudze, gan tagadējā Āboltiņa kopā ar tēvzemiešiem un PCTVL patiešām visiem spēkiem cīnījās, lai tikai mani pie vārda nelaistu, aizbildinādamies ar mistisku „protokolu”, kurš nezin kāpēc uz mani nekad nav attiecināts ne Lietuvas, ne Igaunijas parlamentos. Kaut kas līdzīgs punduru bailēm. Laikam jau no patiesības. Nezin kāpēc viņiem šķiet, ka liekulīgo un tukšo politisko vāvuļošanu varētu apdraudēt atšķirīgs viedoklis?

Prezidents šais apstākļos mēģināja novērst skandālu, ko izraisītu 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņēmēju apņēmība Saeimas svētku sarīkojumu ignorēt. Nolēmu, ka neatteikšos no šī piedāvājuma vienīgi tādēļ, lai pateiktu paldies visiem neatkarības atbalstītājiem. Tai pašā laikā notikušais manī atstājis rūgtas mieles, jo vecajai jaunajai valsts varai, kā pierādījās, svarīgs ir nevis būtiskais, nevis valstiskais, bet gan piederība pie „pareizās” partijas vai bandas.

­– Noslēgumā banāls jautājums. Vai ir iespējamas jaunas Barikādes un jauna Atmoda?

Iespējams viss un vienmēr. To mums pārliecinoši māca mūsu vēsture. Periodiska aizmigšana un atmošanās ir normāls fizioloģisks process gan indivīdam, gan tautai. Tomēr nākamai Atmodai pēc Pētera Laķa vārdiem nodēvētā „prāta aptumsuma” vajadzētu nākt „prāta atmodai”. Gudras, apgaismotas sievas un vīri visās jomās gluži kā jaunlatviešu periodā mums tagad vajadzīgi vairāk par „gudriem blēžiem” vai „negodīgiem muļķiem” politikā. Īstenībā tas visvairāk attiecas uz tiem, kas vēl bērnudārza vecumā un uz tiem jaunekļiem, kas tik pārsteidzoši līdzīgi ideālistiem, kas bijām, esam un būsim... No viņiem varētu sākties jauna garīgā atmoda pavisam drīz. Gluži aplam cerēt, ka tā notiks latvju varas aprindās, kurām joprojām tik labi parazitēt krusttēvu un oligarhu privileģētajā pasaulītē...

Līdz Barikāžu atceres 20. gadskārtas dienai vēl pāris soļu. Vēja appūstie un dūmu svētītie stāvi nekur nav pazuduši, vienīgi daudzi devušies debesīs, citi grūtsirdīgā  piespiedu trimdā uz svešām zemēm, citi negrib lauzīt galvu un iedziļināties. Bet lielākā daļa stāv turpat kā stāvējuši  – kā atbilde neticīgajiem, ka nekas nav galā un pagalam...

Novērtē šo rakstu:

60
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

21

Nākotnes konjunktūra

FotoLatviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.
Lasīt visu...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...