Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šķiet, ka neviens nav īpaši jāiepazīstina ar Daini Īvānu. Atmodas īstenais līderis, Latvijas Tautas frontes dibinātājs un vadītājs, publicists, kas tautai izšķirīgos mirkļos kāpis tribīnē un uzrunājis pat veselu pusmiljonu ļaužu Daugavmalā. Cilvēks, kas šodien kā daudzi no mums svin tālo janvāra dienu divdesmitgadi, priecājas un skumst...

1990. gada izskaņa satrauca ne vien ar omoniešu izlēcieniem, Preses nama okupāciju, bet arī ar gatavošanos X stundai... Vai bija ziņas par to, kas sagaida Viļņu un Rīgu tieši jau janvāra dienās?

Kremļa reakcionāri, kurus toreiz dēvēja par „labējiem konservatoram”, kara jeb ārkārtas stāvokļa scenāriju Latvijai izstrādāja jau 1990. gada rudenī. Itin loģiski. Mūsu atbrīvošanās taktika bija nevardarbīga nepakļaušanās PSRS varai un likumiem. Vēl īsu brīdi pirms 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācijas Mihails Gorbačovs kādas sarunas noslēgumā ar Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem piepeši griezās pie mums pēc padoma: „Sakiet, ko darīt ar Landsberģi?” Tai brīdī sākās PSRS ekonomiskā blokāde pret Lietuvu. Kaimiņi neatkarību no PSRS pasludināja 1990. gada 11. martā, un Latvija grasījās sekot tās piemēram. Mūsu Ilmārs Bišers Gorbačovam atbildēja kodolīgi: „Neko! Landsberģis drīzāk kļūs par parastu, ne politisku līķi...” PSRS valdība drīz vien pati saprata (to pierāda vēlāk iznākušie PSRS vadītāju memuāri), ka iebiedēšana, badā mērdēšana, degvielas piegāžu pārtraukšana baltiešu brīvības gājienu neapturēs. To varēja tikai ieroči un militārs spēks, ko jau kopš 4. maija no Maskavas īpaši neatlaidīgi „konstitucionālās kārtības atjaunošanai” pieprasīja tagadējais „kreisais eiroparlamentārietis”, toreiz „labēji konservatīvais” melnsimtnieks Rubiks un līdzīgie.

Arī citi pašmāju reakcionāri nesnauda, kaut kas bija jādara..

1990. gada novembrī Augstākā Padome uz Stokholmu deleģēja LTF frakcijas vadītāju Jāni Dineviču ar pilnvaru pārstāvēt Augstāko Padomi tās atlaišanas un deputātu aresta gadījumā. Saprotot, ka šī ir informācijas kauja, Augstākās padomes preses centrā janvārim bijām akreditējuši ap piecsimt ārzemju žurnālistu. Tā neskaidrās nojautās pienāca Vecgads, kad Rubiks ņirdzīgi draudēja, ka brīvības cīnītājus „drīz gaida pārsteigums”. „Pārsteigums” izrādījās Preses nama un tajā esošo redakciju okupēšana 1. janvāra rītā. To pēc Rubika rīkojuma īstenoja Latvijā bandas statusā esošā OMON (PSRS iekšlietu karspēka) vienība. PSRS aizsardzības ministrs tai pašā laikā izsludināja Latvijas jauniešu tvarstīšanu piespiedu dienestam PSRS Bruņotajos spēkos.

Rubika sabiedrotais – „melnais pulkvedis” Viktors Alksnis arī neskopojās ar draudiem, ka janvārī LTF Augstāko Padomi gaida „pārmācība”, ja nepieņemsim komunistu, interfrontes un to tikko izveidotās „Vislatvijas glābšanas komitejas” prasību atcelt Neatkarības deklarāciju. Gada sākumā nogranda vairāki sprādzieni pie pieminekļiem. Protams, precīzu PSRS vardarbības sākumu neviens nevarēja paredzēt. Iespējams, to nezināja arī paši varas darbu tīkotāji. Kara stāvokļa un tiešās PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanai vajadzēja notikt it kā stihiski – tautas „neapmierinātības” vai „nekārtību” dēļ. Taču pēc notikumiem 13. janvāra naktī Viļņā PSRS augstākie vadītāji gan lietuviešu nelokāmības, gan starptautiskās reakcijas, gan savas iekšējās opozīcijas dēļ vismaz publiski distancējās no nodoma cīņā pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem iesaistīt karaspēku. Turklāt tādai iespējamai notikumu gaitai sāka nepakļauties arī vairākas PSRS Bruņoto spēku vienības, kaut vai Tartu dislocētā ģenerāļa Džohara Dudajeva komandētā stratēģisko bumbvedēju divīzija...

Turklāt vērts atcerēties, ka janvāra vidū notika Maskavas vēsturē lielākā protesta manifestācija Baltijas republiku atbalstam. Tajā saskaņā ar dažādiem vērtējumiem piedalījās 300 000 – 600 000 cilvēku. Ne velti Rubiks vairākkārtīgi izpļāpājās, ka Gorbačovs viņu nodevis... Pēc 13. janvāra Viļņā asiņaino scenāriju pavisam noteikti un atklāti turpināt bija gatavs tikai šis komunistu fanātiķis. Viņam arī tas būtu izdevies, ja ne barikādes...

– Kad viss beidzies, netrūkst varoņu un disidentu. Bet patiesībā bija taču arī neziņa, risks, bailes.... 1991.gada 13.janvāra rīts vēsturi iezīmēja ar Jūsu uzrunu tautai no radio mājas. Kādas bija tā brīža sajūtas, ko sirdij priekšā teica personīgā drosme un bailes arī?

– Toreiz viss, ko darījām, šķita pašsaprotami. 13. janvāra pusnaktī, kad tikko biju pārnācis mājās no ieilgušās Augstākās Padomes prezidija sēdes, Ārlietu ministrijas darbinieks Ints Upmacis ziņoja par notiekošo pie Viļņas televīzijas torņa. Sazvanījos ar kolēģiem un draugiem Pēteri Laķi un Jāni Škaparu, kā arī ar Borisa Jeļcina cilvēkiem Krievijā. Pirms dažām stundām Gorbunovs un Godmanis, atgriezdamies no Maskavas, mums nodeva Gorbačova mierinājumu, ka nekas ārkārtējs nenotiks, ka mums ne uz ko nav jābūt gataviem, vienīgi jāatliek nākamā dienā ieplānotā manifestācija Daugavmalā lietuviešu atbalstam. Par laimi prezidijs ne Godmaņa, ne Gorbunova priekšlikumam klausīt PSRS prezidentu un „iet gulēt” nepiekrita. Jānis Kinna pretēji viņu ieteiktajam vēl devās uz radiomāju atgādināt par rītdienas mītiņu. Te, starp citu, redzama lielā demokrātijas priekšrocība. Laikam jau arī 1940. gadā parlamentārā Latvija ar sarkano okupāciju nesamierinātos tik vienkārši, kā to izdarīja autoritārais Ulmanis. Katrā ziņā mums bija skaidrāks par skaidru, ka labprātīgi padoties tikko atgūtās valsts kārtējai okupācijai nedrīkstam, lai ko tas nemaksātu...

Iziedams no mājas, automātiski paķēru līdzi pašu nepieciešamo (zobu birstīti arī) un ieroci. Laikam nojautu, ka tik drīz neatgriezīšos. Tā arī bija: sava dzīvokļa durvis atkal vēru tikai februāra beigās... Nedaudz bažījos, vai līdz Jēkaba ielai vispār nokļūšu: pretējās mājas vārtu ailē gaidīja vismaz divi pelēki un nepārprotami stāvi, kuri kādu laiku man sekoja, bet tad pagaisa. Rīga bija tukša un klusa. Taču vislielākais brīnums, ka pēc manas runas radio ap četriem rītā Doma laukums neticami ātri sāka pildīties ar cilvēkiem. Kad deviņos to pašu runu atkārtoju pie Veltas Puriņas Latvijas televīzijā, ap Vecrīgu bija izveidojušās pirmās barikādes, bet galvaspilsētas robežai, pateicoties lauksaimniecības ministra Ģēģera un satiksmes ministra Janovska ātrai rīcībai, pa visiem pievadceļiem draudīgi tuvojās iespaidīgas nākamo barikāžu aizstāvju tehnikas kolonnas...

Mūsu lielākais spēks tomēr bija vārds. Un laikam tobrīd izdevās rast īstos, kas saliedēja ne tikai latviešus, jo radio runāju arī krievu valodā. Drosmi deva tas, ka mēs, visa tauta, turklāt citu tautu atbalstīti, citu valstu apbrīnoti, esam kopā bez savtīguma, nodevīguma un naida. Par to, kāds risks ir aicināt cilvēkus ielās, tobrīd nedomāju, īstā atskārsme nāca vēlāk. Iespējams, ja būtu sākuši šaubīties un svārstīties, diezin vai mums būtu izdevies tik veiksmīgi un ar tādu pārliecību noturēties, pāriet no nebrīves brīvē burtiski pa naža asmeni. Man joprojām ir smagi atcerēties tās janvāra dienas, jo ik reizi taustāmi un dzīvi sajūtu pārcilvēcisku sasprindzinājumu, kādu toreiz tik skaudri nejutu. Liekas, viss notikušais, arī barikāžu aizstāvju nāves, baisā smagumā sakrājies smadzenēs, sirdī un asinsritē...

– Toreiz naivi priecājos, cik lietpratīgi sarindota smagā tehnika un kā bijušais tankists līksmi skaidroju citiem, ka tankiem te cauri netikt... Skaidrs, ka no militārā viedokļa barikādes varēja uzskatīt arī par butaforijām, bet tomēr to izveidē bija manāma smalka izdoma un militārā prasme...

– Tai brīdī varbūt vēl nezinājām, ka janvāra barikādes ir Latvijas izšķirošā kauja par brīvību. Šai kaujā mēs uzvarējām. Barikādes nekrita. Un nav jau arī tā, ka fiziskās fortifikācijas bija gluži butaforiskas. 22. janvārī man par atbalstu Latvijai nācās runāt ANO mītnē Ņujorkā, un tur atnākušie NATO virsnieki, pētīdami fotogrāfijas no Rīgas, izteica apbrīnu tieši par mūsu aizsargbūvju militāro profesionālismu. Cits jautājums, cik ilgā laikā padomju tanki tās sagrautu, bet tik un tā runa jau bija par sagraušanu un ieņemšanu, kas nav tas pats, kas vienkārši iztrenkāt cilvēku pūli. Barikādes tracināja rubikiešus, jo tās vairoja viņu bezspēcības sajūtas. Viņi varēja nievāt, nīst un apsmiet, bet ne pieveikt barikādes.

Barikāžu spēks, protams, bija uz tām stāvošie cilvēki. Kad man 20. janvāra rītā pēc apšaudes pie Iekšlietu ministrijas nācās uzstāties ASV valsts radio studijā Vašingtonā, ievēroju, ka portatīvais televizors melnādainā durvju sarga būdā rādīja kadrus no Rīgas ar gaišām, pārliecinošām ļaužu sejām uz barikāžu fona. Tās pārliecināja arī pasauli, un Rietumu valstu attieksme pret Baltijas neatkarību radikāli mainījās. Ne mazāk svarīgi apzināties, ka bez mūsu janvāra barikādēm nebūtu augusta barikāžu ap Balto namu Maskavā un, iespējams, Kremļa pučisti, rubikieši cauri asinsdzīrēm ietu tālāk līdz savai uzvarai...

– Barikādes laikam ir vienīgais laiks, kad tik vienoti un par tādu (arī dzīvības) cenu aizstāvējām varu, bet, kā teicis Blaumanis, „tie taisnie to pasauli uzvar, netaisniem tā pieder... Pērnā gada nogalē daudzi mani draugi gandrīz ar 20 gadu kavēšanos saņēma Barikāžu piemiņas medaļas, bet daudzi no viņiem jau miruši, daudzi šodien saka, ka vairs neietu...

– Nenogurstu atkārtodams, ka tas laiks garīgās skaidrības ziņā ir nevis mūsu pagātne, bet nākotne, uz kuru caur pelēku, nogurdinošu ikdienu pacietīgi jāiet. Ja jau smago brīvības nastu esam sev uzkrāvuši, nedrīkstam to nomest zemē un mukt uz Laimes zemi. Neviens jau toreiz nesolīja, ka brīvība būs viegla un saulaina. Nekādi arī nav pierādāms, ka barikādes aizstāvēja tautas vairākums. Vienkārši mazākuma alkas pēc brīvības izrādījās pildītas ar tik lielu spēku, ka vairākumu rāva sev līdzi. Tā nevar ilgstoši. Pēc katras skaistas revolūcijas droši vien seko smaga un itin neglīta evolūcija, kamēr tauta pamazām atkal izaug līdz revolūcijas ideāliem. Tāpēc svarīgi tādus izcilus laika griežus atcerēties, neaizmirst, lepoties un no tiem mācīties.

Es arī neietu uz barikādēm aizstāvēt to varu, ko kārtējo reizi esam „ievēlējuši”, jo neticu tai. Taču to pašu neteiktu par savu tautu un Tēvzemi...

- Bernards Šovs ironizējis, ka „neviena kustība nevar būtiski ietekmēt kādas valsts politiku, ja tajā piedalās tikai filosofi un godīgi cilvēki: viņu ir pārāk maz. Kamēr kustība nekļūs populāra zagļu un laupītāju vidū, tai nav ko cerēt uz politisku vairākumu”... Vai šī dzēlība nav attiecināma arī uz barikādēm, kur neprātīgo drosmei blakus perinājās arī neizlēmība, nodevība, par ko neviens vairs nerunā...

– Apbrīnojami trāpīgi! Tautas frontes laikā, mēģinādami savākt „nācijas gudrās galvas” saprātīgu lēmumu pieņemšanai, skaitījām tās gluži vai uz roku pirkstiem. Tagad tādus pa veselam simtam bez pūlēm „spēj atrast” katra no pussimts partijām, un rezultāts ir gan redzams, gan jūtams. Tāpēc nav jābrīnās, ka gandrīz katrā valsts un pašvaldību pārvaldes jomā amatus nereti ieņem visdumjākie, blēdīgākie un slinkākie. Viņus tāds sīkums kā godaprāts netraucē pielīmēties pareizajai partijai, ar elkoņiem pastumt malā citus, krietni zinošākos, strādīgākos un godīgākos.

Gan jau arī barikāžu ērā būtu bijis tāpat, un mēs savu brīvību dumji iztirgotu vai paspēlētu komunistiem, ja veiklie, toties briesmu apstākļos gļēvie darboņi netiktu piespiesti pakļauties mazākuma diktētiem saprāta un goda likumiem. Šobrīd diemžēl ir gluži otrādi – saprāta vairākums pakļauts blēžu „valstiskām interesēm”. Vai gan citādi neskaitāmos noziegumos apsūdzēts, valsti līdz kailai miesai apzadzis zaļzemnieku papiņš joprojām gozētos varas saulītē, dancinādams gan likumdevēju, gan parlamentu, gan tiesas. Turklāt tauta vēl jūtas pateicīga, ka gluži visu nenozog, bet kādu nieku atmet arī „savai pilsētai” atšķirībā no citiem papučiem.

– Barikāžu aizstāvji joprojām sapulcējas, atceras, piemin, taču varas attieksme pret šo tautas fenomenu ir vai nu izvairīga, vai ignorējoša. Bauskas miličus apbalvoja tikai 2008.gadā, kritušie par varoņiem atzīti pērn – gandrīz ar 20 gadu nokavēšanos... Kā to visu saprast?

– Teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane tikko iznākušajā grāmatā Ardievu, Atlantīda vienai nodaļai likusi kā moto to, ka, aizmirsdami savus upurus, mēs tos nogalinām otrreiz. Diemžēl mūsu vēsturiskā atmiņa šai ziņā nepatīkami atšķiras no kaimiņu leišu un igauņu attieksmes pret neseno pagātni. Laikam tāpēc mums arī dzīvē un „veikalos” neveicas tik labi, kā veicas viņiem. Kāpēc? Barikāžu laiks to izskaidro.

Atcerēsimies, ka barikāžu pretinieki no vienas puses bija komunisti, interfrontieši un līdzskrējēji, bet no otras tā sauktie „nacionālradikāļi”, Pilsoņu komitejas, kas vēlāk kļuva par politiskās apvienības Tēvzemei un Brīvībai, tad TB/LNNK un nu jau TB/LNNK/Visu Latvijai! nemirstīgo kodolu. Šie vienīgie un pareizie latvieši jau 13. janvārī mēģināja atturēt cilvēkus no tikko atgūtās, bet, viņuprāt, „neleģitīmās” demokrātijas aizstāvēšanas uz barikādēm. Man ir vienalga, vai viņi to darīja VDK, komunistu, vai muļķības iedvesmoti. Bet viņi barikādes un tautas aizstāvības ideju apkaroja tikpat fanātiski kā rubikieši. Kā ņirdzīga likteņa ironija uztverams fakts, ka vēlāk barikāžu piemiņas zīmes Saeimas vārdā apstiprināja tās priekšsēdis tēvzemietis Jānis Straume... Šiem cilvēkiem un politiskajiem spēkiem barikāžu varonības un ideālu atcerēšanās ir vairāk nekā neizdevīga, bet nesavtīgo aizstāvju ignorēšana – nacionālpolitisks mērķis.

Ne velti prātā ienāca izcilās Valentīnas Freimanes – latviešu ebrejietes – atmiņu grāmata, kurā daudz runāts par pirmās Latvijas Republikas garām palaisto iespēju (lai ne tik ļoti kā šais laikos) valsti stiprināt ar mazākumtautību saliedēšanu ap Latvijas ideju. Pēcatmodas politiskie spēki taču Saeimā savu privāto interešu dēļ nodeva vispirms Latvijas mazākumtautību ļaudis, kuri uz barikādēm riskēja ar dzīvību, bet pēc tam kārtīgi apzaga un pazemoja tautiešus. Simptomātiski, ka šodien esmu saņēmis gan Lietuvas prezidentes, gan Saeimas priekšsēdes ielūgumus apmeklēt trīs dienu janvāra atceres sarīkojumus Viļņā un Kauņā, kā arī uzstāties Lietuvas Seimā, bet ne pušplēsta vārda no mūsu varas nesējiem, ka tiktu gaidīts jelkādā valstiskā pasākumā Rīgā...

- Nesen saņēmāt Cicerona balvu. Tas ir augsts un pelnīts Zinātņu akadēmijas apbalvojums, bet, šķiet, ka netīkams varai: 4.maijā jums liedza teikt runu Latvijas neatkarības pasludināšanas 20.gadskārtā. Kā izskaidrot tādu jūsu valstiskā devuma novērtēšanas disonansi? Un kā vērtējat prezidenta soli, izbrīvējot jums vārdu pirms savas runas?

Vispār jau vara izskatījās diezgan komiska. Es nemaz netiecos runāt Saeimā, jo tādu deputātu sabiedrībā neuzskatu to par godu. Tā bija veco tautfrontiešu vēlēšanās. Tomēr pirms 4. maija gan toreizējais Saeimas priekšsēdis Daudze, gan tagadējā Āboltiņa kopā ar tēvzemiešiem un PCTVL patiešām visiem spēkiem cīnījās, lai tikai mani pie vārda nelaistu, aizbildinādamies ar mistisku „protokolu”, kurš nezin kāpēc uz mani nekad nav attiecināts ne Lietuvas, ne Igaunijas parlamentos. Kaut kas līdzīgs punduru bailēm. Laikam jau no patiesības. Nezin kāpēc viņiem šķiet, ka liekulīgo un tukšo politisko vāvuļošanu varētu apdraudēt atšķirīgs viedoklis?

Prezidents šais apstākļos mēģināja novērst skandālu, ko izraisītu 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņēmēju apņēmība Saeimas svētku sarīkojumu ignorēt. Nolēmu, ka neatteikšos no šī piedāvājuma vienīgi tādēļ, lai pateiktu paldies visiem neatkarības atbalstītājiem. Tai pašā laikā notikušais manī atstājis rūgtas mieles, jo vecajai jaunajai valsts varai, kā pierādījās, svarīgs ir nevis būtiskais, nevis valstiskais, bet gan piederība pie „pareizās” partijas vai bandas.

­– Noslēgumā banāls jautājums. Vai ir iespējamas jaunas Barikādes un jauna Atmoda?

Iespējams viss un vienmēr. To mums pārliecinoši māca mūsu vēsture. Periodiska aizmigšana un atmošanās ir normāls fizioloģisks process gan indivīdam, gan tautai. Tomēr nākamai Atmodai pēc Pētera Laķa vārdiem nodēvētā „prāta aptumsuma” vajadzētu nākt „prāta atmodai”. Gudras, apgaismotas sievas un vīri visās jomās gluži kā jaunlatviešu periodā mums tagad vajadzīgi vairāk par „gudriem blēžiem” vai „negodīgiem muļķiem” politikā. Īstenībā tas visvairāk attiecas uz tiem, kas vēl bērnudārza vecumā un uz tiem jaunekļiem, kas tik pārsteidzoši līdzīgi ideālistiem, kas bijām, esam un būsim... No viņiem varētu sākties jauna garīgā atmoda pavisam drīz. Gluži aplam cerēt, ka tā notiks latvju varas aprindās, kurām joprojām tik labi parazitēt krusttēvu un oligarhu privileģētajā pasaulītē...

Līdz Barikāžu atceres 20. gadskārtas dienai vēl pāris soļu. Vēja appūstie un dūmu svētītie stāvi nekur nav pazuduši, vienīgi daudzi devušies debesīs, citi grūtsirdīgā  piespiedu trimdā uz svešām zemēm, citi negrib lauzīt galvu un iedziļināties. Bet lielākā daļa stāv turpat kā stāvējuši  – kā atbilde neticīgajiem, ka nekas nav galā un pagalam...

Novērtē šo rakstu:

60
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Aicinām LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties

FotoBiedrība ProBonoPublico.Latvia, pamatojoties uz aizvien dziļāku krīzi tieslietu sistēmā un būtiskiem pamattiesību pārkāpumiem, kurus iniciē pati Tieslietu ministrija tās ministra Dzintara Rasnača (NA) vadībā, aicina LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties, dodot ministra krēsla vietu spējīgākai personai, kura izprot tiesiskuma nozīmi un lomu valsts attīstībā un sabiedrības labklājībā.
Lasīt visu...

21

Oficiālās jeb deklarētās “demokrātijas” noklusētā īstenība

FotoVairums no mums daudzkārt ir dzirdējuši demokrātu bieži drillēto Vinstona Čērčila teicienu par to, ka par demokrātiju nekas labāks neesot izdomāts ar visiem tās trūkumiem. Patiesībā tas skanēja šādi: DEMOCRACY IS THE WORST FORM OF GOVERNMENT, EXCEPT ALL THOSE OTHER FORMS THAT HAVE BEEN FROM TIME TO TIME. Kas nozīmē ka vēsturē ir bijuši par mūsdienu “demokrātiju” taisnīgāki tautu pašpārvaldes modeļi un patlaban mēs esam tuvāk Ķīnas mūrim nekā skandinātajai suverenitātei.
Lasīt visu...

21

Ecce homo! Dictum de omni et nullo

FotoŠajā esejā ir gods godbijīgi tuvoties latīņu valodas mīluļiem. Viņu darbības vērtība ir nosaukta latīņu valodā. Tāpēc latīņu valodas sprēgāšana ir obligāti jāņem vērā. To nedrīkst ignorēt. Obligāti nedrīkst būt nevērīga izturēšanās pret latīņu valodu. Nedrīkst nevēlēties zināt un savu iespēju robežās nelietot latīņu valodu. Tas nav pieļaujams. Tāpēc esejas autoram un esejas lasītājiem ir jāpārceļas uz latīņu valodas pasauli. Lūdzu, ievērosim: nevis uz latīnismu pasauli, bet uz latīņu valodas pasauli! Praktiski tas nozīmē pārcelšanos uz divvalodu pasauli – latīņu valodas pasauli + latviešu valodas pasauli.
Lasīt visu...

6

Lūdzam Kalnmeieru atkāpties no ģenerālprokurora amata un dot iespēju vietā nākt zinošākam un, galvenais, godīgam juristam

Foto2017.gada 18.aprīlī noklausījāmies Latvijas Radio ziņu dienesta korespondentes Vitas Anstrates sagatavoto raidījumu par tēmu „Sistēmas bērni”, kas liecina: internātus un slimnīcas izmanto kā draudu nepaklausīgajiem.
Lasīt visu...

21

Kauns lasīt, ko raksta augsti profesionāli Tieslietu ministrijas juristi

FotoGodātie Tieslietu ministrijas (TM) darbinieki, kam Jūs rakstāt šādus rakstus**, kuri pamatos saskan ar nelikumīgiem un nepamatotiem tiesu spriedumiem, ar advokāta Normunda Šlitkes vai AS Pilsētas zemes dienests (AS nosaukumā vārds – „dienests” valsts iestādes viltīgs atdarinājums, kas ved neizpratnē), vai SIA Vienotais norēķinu centrs skaidrojumiem, pamācībām un likumu normu savirknējumiem „vienos vārtos”?
Lasīt visu...

12

Gaismas spēku suicīds jeb Sniegbaltītes pamāte pret karali Līru

FotoFrancijas prezidenta vēlēšanu kampaņa attīstās pēc tā paša scenārija, ko jau apskatīju Austrijas vēlēšanu sakarā: valdošo partiju oficiālie pārstāvji netiks finālā. Pēc sociologu branžas globālās izblamēšanās pērnā gada svarīgāko notikumu prognozēšanā nešķiet prātīgi uzņemties kaut jel kādu atbildību par aptauju datu interpretēšanu, tomēr viens ir skaidrs: valsts populārākā politiķe ir Marina Le Pena, kura klasifikācijas labad tiek skaitīta pie galēji labējiem. Lai kaut kā šo eirorastiem neērto situāciju appušķotu, viņai permanenti uzkarināta populisma birka.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām, visiem 100 Saeimas deputātiem

Ar zemāk teikto informējam par apšaubāmiem, atklāti sakot, par prettiesiskiem secinājumiem tiesu spriedumos, par to neatbilstību likumu...

Foto

Īss ieskats praktiskās ģenētikas vēsturē

XIX gadsimta otrajā pusē, samazinoties reliģijas ietekmei un pieaugot gēnu zinātnes iespaidam, savu kundzību (koloniālismu, verdzību, brīvās tirdzniecības noteikumu uzspiešanu) rietumvalstu...

Foto

Dažas īpaši aktuālas jomas, kurās nepieciešama Kristus augšāmcelšanās spēka manifestācija un vadība

Dārgie Kristum ticīgie! Šodienas liturģiskajos tekstos skan aicinājums: “Ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies,...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: vārdnīca

Katrā laikmetā ir īpaši iecienīti vārdi, un tie pulcējās modernā vārdnīcā. Šī vārdnīca ir populāra sabiedrībā. Vārdnīcai ir starptautisks pielietojums. To bez...

Foto

Kūst knabisma kults

Latvijas sabiedriskajā domā un medijos veidojas kaut kas līdzīgs apziņas atkusnim, prātu attīrīšanai no agrāk iepotētiem politiskajiem priekšstatiem un mītiem. Arvien skaļāk tiek izvērtēts...

Foto

Quo vadis, Donald Trump?

Par vienu no izteiktākajiem pēdējo laiku “modes trendiem” plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi sacenšanās jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ķengāšanā un zākāšanā. Šis...

Foto

Profesori Frankenšteini cīņā pret ģenētisko šovinismu

Jau daudzus gadus liberālleftisti meklē veidus, kā apkarot "rasismu", un katrs to jaunizgudrojums ir absurdāks par iepriekšējo. Bet viņu pati...

Foto

Pilnmēness (un tā imaginārā ietekme)

Par skriešanu sienā ar pieri. Saprotu, ka šādi raksti nes prieku tikai tai pusei, kura piekrīt te paustajam. Otru pusi pārliecināt...

Foto

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu...

Foto

Joviāli juvenālisko juvenilu jukas

Trīs latīnismi un viens latvisks vārds virsrakstā, saprotams, ir cinisma demonstrācija. Viss ir kā parasti. Cinisms parasti ir neticības draugs. Cinisma avots...

Foto

Pārtrauciet VDK ietekmi Latvijā vai atkāpieties: atklāta vēstule Satversmes aizsardzības biroja direktoram Jānim Maizīša kungam

Saņemot no Jums formālu atbildi uz savu vēstuli un iesniegumu, kurā...

Foto

„Dogo” sāgas turpinājums - tiesvedība, meli un iebiedēšana: kā „Tukuma straume” glābj diskreditēto zīmolu

Pirms pāris nedēļām pie lielveikala "Sky" Mežciemā Rīgā piebrauca busiņš ar uzrakstu...

Foto

Vai man, Mārupes novada domes deputātam, ir iespējams atcelt NĪN?

Šī ir Mārupes novada domes deputāta Jāņa Rušenieka oficiāla atbilde Mārupes novada iedzīvotājam Ivo Stieģelim (E-iesnieguma...

Foto

Latviešu tauta ir vienīgais likumīgais saimnieks savā Tēvzemē

Šai Baltijas jūras krastā joprojām zeme turpina vaidēt zem apspiesto un pazemoto Latvijas iedzīvotāju klusajiem, pazemīgajiem soļiem....

Foto

Par ko Pētera Apiņa čomi iedeva viņam goda doktora grādu?

Zinātņu akadēmijā Pētera Apiņa čomi viņam iedeva goda doktora grādu. Par ko? Par to, ka Gardovskim,...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – III daļa

Uz likuma pamata zemi zem mājās var lietot CL...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – II daļa

Acīmredzami jāsecina, ka AT Senāts atsevišķi kategoriju lietās turpina...

Foto

Kas ļauts valsts medijam, nav ļauts municipālam?

Augstākās tiesas spriedums, vērtējot laikraksta «Bauskas Dzīve» pretenzijas pret Iecavas novada domes mediju biznesu, pelnīti izsauca atzinīgu ažiotāžu, pat...

Foto

Cik ticami ir DNS analīžu rezultāti?

Ja īsi, tad DNS analīzes rezultāti nevar kalpot par vienīgo un galīgo pierādījumu, jo DNS laboratorijas nenosaka paternitāti, bet tikai...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – I daļa

Piespiedu rakstura tiesiskās attiecības „uz likuma pamata” tiek nodibinātas...

Foto

Diemžēl arī turpmāk atvieglojumi suņu obligātajā apzīmēšanā nav gaidāmi

Š.g. 30.martā Saeima noraidīja priekšlikumu grozījumiem Veterinārmedicīnas likumā, kas paredzēja turpmāk mājas istabas dzīvnieku apzīmēšanas kārtību tāpat...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: cerību mirklis

Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilgt astoņus gadus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā...

Foto

Pašvaldību vēlēšanas Rīgā gaidot: ar ko gan nacionāļi (ne)atšķiras no urlakoviešiem?

Mūsu t.s. „labējie spēki”, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sākuši pilnā balsī skandināt, cik svarīgi būtu dabūt...

Foto

Tilts Rīgā un tilts Londonā: dažādās pieejas

Rīgas domes Satiksmes departaments jau šī gada otrajā pusē plāno veikt Deglava tilta rekonstrukciju [1]. Rekonstrukcijas laikā viņi nedaudz...

Foto

Tas nav līgums ar ASV sabiedrotajiem. Tas ir valsts pieņemšanas-nodošanas akts

Vēl pirms gada – 2016.gada pavasarī ar skandalozajiem grozījumiem Krimināllikumā Latvijas sabiedrībai tika dots skaidrs...

Foto

Petīcija par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam

2016. gada 13. aprīlī, izmantojot savas tiesības, mēs, manabalss.lv iniciatīvas „Par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam” (https://manabalss.lv/i/976)...

Foto

Kā es devos pie mēra taisnību un atbalstu meklēt

27. janvārī pēc 5 gadu gaidīšanas beidzot tiku pie domes priekšsēdētāja Nila Ušakova personīgi. „Ciemošanās” laiks –...

Foto

Atklāta vēstule par fizisko personu datu neaizsargātību Latvijas Republikas tiesās

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības...

Foto

Notiks Tautas sapulce par NĪN atcelšanu vienīgajam mājoklim

Pirmdien, 27. martā plkst. 18:00 pie Latvijas Republikas Saeimas ēkas Jēkaba ielā 11 notiks Tautas sapulce par nekustamā...

Foto

Sabiedrība nav gatava

Nesen sabiedriskā medija portālā lasīju, ka sabiedrība nav bijusi gatava kādam džeza mūzikas uzvedumam Liepājā, tāpēc nolēmu paskatīties, kam vēl sabiedrība nav bijusi...

Foto

Jaunākais nacionālais noziegums

Noziegumu brīvība pie mums himēriski aulekšo pa divām maģistrālēm. Latviešu tautas vairākums himērisko aulekšošanu netraucē, nekavē, nebremzē, neaizliedz, nelikvidē. Visbiežāk pavada ar aplausiem,...

Foto

Kāds islāmam sakars ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?

Trešdien, 2017.gada 22.martā Londonā, pilsētā, kurā ir aptuveni 12% musulmaņu,[1] notika kārtējais musulmaņu izraisītais terora akts, kurā sabraukti...

Foto

Pietiks par DEPO

Jau kādu laiku presē var lasīt ziņas par un ap DEPO tirdzniecības centra būvniecību Jelgavā. Esmu zemgalietis, dzīvoju netālu un plānoju būt šī...