Iesaki rakstu: 
Drīz būs apkārt jau divas nedēļas, kopš ne medijus, ne plašās tautas masas vairs neinteresē airBaltic jautājums. Un kāpēc gan lai tas kādu īpaši interesētu, ja reiz viss ir beidzies laimīgi, taisnība un godaprāts uzvarējuši, ļaunais un blēdīgais Fliks patriekts, svarīgi finanšu jautājumi atrisināti, akcionāru vienošanās parakstīta, - laiks interesēties teiksim, par tikpat nebeidzamo valdošās koalīcijas veidošanas seriālu. Bet ka tik prieki tomēr nav paagri – un iemeslu šādām aizdomām ir vairāk nekā pietiekami.
Pirmkārt, vai kāds no jums ir redzējis šo jauno, lielisko Latvijas valsts vienošanos ar privātakcionāru, kas atšķirībā no bēdīgi slavenā Šlesera akcionāru līguma, lūk, esot valstij superizdevīga? Ja vien neesat īpaši pietuvināto personu lokā, - neesat redzējuši un arī neredzēsiet līdz brīdim, kamēr tā, visticamākais gadus pēc parakstīšanas kaut kur nenoplūdīs.
Kāpēc tā? Lūk, Satiksmes ministrijas skaidrojums: „Vienošanās teksts ir ierobežotas pieejamības informācija, par ko vienojās vienošanās parakstītāji. Satiksmes ministrija būtu gatava publiskot minēto dokumentu, taču šī vienošanās tika parakstīta gan no mazākuma akcionāra BAS puses, gan arī airBaltic kreditētāju banku puses, līdz ar to būtu nepieciešama viņu piekrišana vienošanās publiskošanai.”
Tā kā parakstītāju kopumā ir astoņi gabali, skaidrs, ka oficiāla vienošanās publiskošana nav iespējama. Un tas savukārt nozīmē – mums nav ne mazākā pamata ticēt, ka vienošanās Latvijas valstij un tās nodokļu maksātājiem ir tik izdevīga, kā mums tiek apgalvots.
Protams, solīts un apgalvots ir daudz kas – bet tieši tāpat bija arī Šlesera laikā ar viņa parakstīto akcionāru līgumu, kura sekas tagad no valsts ir prasījušas pussimtu miljonu latu.
Līdz ar to, ja kāds ir gatavs ticēt uz vārda citam izcili godprātīgam un atklātam satiksmes ministram vārdā Uldis Augulis, - lūdzu, bet, neredzot vienošanos, mums nav un nevar būt ne mazākās drošības par to, ka tajā atkal nav pāris blēdīgi punktiņi, kas pēc dažiem gadiem Latvijas valstij atkal izmaksās oioioi, cik dārgi.
Otrkārt, vairāk nekā dīvaina ir airBaltic galvenā uzraugošā „orgāna” – uzņēmuma padomes kandidatūru izvēle. Tas jau nekas, ka tieši padome izrādījās absolūti nespējīga ne uzmanīt uzņēmuma vadības darbības, ne ziņot par tām akcionāram – valstij: no Latvijas valsts puses nu uzņēmumu turpinās „uzraudzīt” tie paši ļaudis, kas nogulēja šāgada krīzi.
Treškārt, vairāk nekā mulsinoša ir gan absolūti nesaprotamā un noslēpumainā uzņēmuma vadītāja meklēšanas procedūra, kas neizbēgami liek šaubīties par tās iznākumu (it īpaši, ņemot vērā valdības vadītāja izteikto pārliecību, ka izcili sarežģītā aviācijas biznesa uzņēmumu vadītāji atrodami par dažu tūkstošu latu algu mēnesī), gan tas, ka nekas, itin nekas nav dzirdēts par kādām pārdomātām pārmaiņām airBaltic darbībā, kas ļautu izvairīties no jaunu desmitiem miljonu latu lielu zaudējumu saskaitīšanas nākamvasar.
Ceturtkārt... bet, ziniet, arī ar pirmajiem trim punktiem ir pilnīgi pietiekami, lai izjūtas nebūtu diez ko patīkamas.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
