Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ņemot vērā lasītāju interesei, šodien pilnā apmērā publicējam Tieslietu ministrijas izstrādātā likumprojekta "Sejas aizsegšanas ierobežojuma likums" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu – anotāciju.

I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība

1.   Pamatojums  

Ministru kabinets 2015. gada 10. novembrī izskatīja informatīvo ziņojumu "Par iespēju ieviest aizliegumu sabiedriskās vietās nēsāt seju aizsedzošu apģērbu" (turpmāk – Ziņojums) un uzdeva Tieslietu ministrijai kopā ar Ārlietu ministriju un Iekšlietu ministriju, ievērojot Ziņojuma secinājumus, veikt vispusīgu izvērtējumu par aizlieguma sabiedriskās vietās nēsāt seju aizsedzošu apģērbu ieviešanas nepieciešamību un tieslietu ministram izvērtējuma rezultātā izstrādāto tiesību akta projektu iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā.

2.   Pašreizējā situācija un problēmas, kuru risināšanai tiesību akta projekts izstrādāts, tiesiskā regulējuma mērķis un būtība   

Pašlaik Latvijas Republikas normatīvajos aktos nav noteikts vispārīgs aizliegums sabiedriskās vietās nēsāt seju aizsedzošu apģērbu. Līdz ar to personām ir šādas tiesības – sabiedriskās vietās nēsāt seju aizsedzošu apģērbu. Tomēr virkne normatīvo aktu tieši vai netieši paredz nosacījumus, kad sejas aizsegšana nav pieļaujama, piemēram:

1) saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 21. februāra noteikumu Nr. 134 "Personu apliecinošu dokumentu noteikumi" (turpmāk – Noteikumi Nr. 134) 2.2. apakšpunkta nosacījumiem personu apliecinošā dokumentā ir iekļaujams sejas attēls. Noteikumu Nr. 134 11. pielikuma 1.10. apakšpunkts paredz, ka personai personu apliecinoša dokumenta attēlā ir jābūt bez galvassegas, izņemot gadījumu, ja persona reliģisku apsvērumu dēļ galvassegu valkā ikdienā un galvassega neaizsedz seju vai tās daļu, bet Noteikumu Nr. 134 11. pielikuma 1.11. apakšpunktā ir noteikts, ka apģērbs nedrīkst aizsegt seju vai tās daļu personu apliecinoša dokumenta attēlā. Noteikumu Nr. 134 11. pielikums ir izdots saskaņā ar Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) dokumenta Nr. 9303 "Mašīnlasāmi ceļošanas dokumenti" 3.9.1. apakšpunktā noteiktajām personas sejas attēla prasībām;

2) Patvēruma likuma 11. panta pirmās daļas 1. punkts uzliek pienākumu patvēruma meklētājam cita starpā sadarboties ar Valsts robežsardzi, lai varētu nofotografēt un identificēt patvēruma meklētāju. Savukārt Ministru kabineta 2010. gada 2. marta noteikumu Nr. 194 "Noteikumi par patvēruma meklētāja personas dokumentu un tā izsniegšanas kārtību" 5.3. apakšpunkts nosaka patvēruma meklētāja dokumenta izgatavošanas prasības attiecībā uz fotogrāfiju – dokumentā iekļauj patvēruma meklētāja fotogrāfiju (attēlā persona ir bez galvassegas un tās seja ir atsegta);

3) Ministru kabineta 2010. gada 9. marta noteikumu Nr. 222 "Patvēruma meklētāju izmitināšanas telpu iekšējās kārtības noteikumi" 2. punkts kopsakarā ar 31. punktu paredz vismaz daļēju ķermeņa atsegšanu, t.i., netiešu pienākumu atsegt seju, patvēruma meklētāju izmitināšanas telpu iekšējās kārtības nodrošināšanas nolūkos;

4) Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 3. panta astotā daļa kopsakarā ar 5. panta trešās daļas 9. punktu un Ministru kabineta 2012. gada 2. oktobra noteikumu Nr. 673 "Personu kriminālistiskā raksturojuma un fotoattēlu reģistra noteikumi", īpaši to 5.11.5. un 5.12. apakšpunktu, būtībā paredz pienākumu atsegt seju, lai nodrošinātu kriminālistiskā raksturojuma un personas fotokomplekta iegūšanu;

5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulas Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), 7. panta 2. punkts, kā arī 7. panta 3. punkta (a) apakšpunkts, lai persona varētu ieceļot to dalībvalstu teritorijā, kuras piemēro Šengenas acquis noteikumus attiecībā uz robežkontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, nosaka pienākumu pārliecināties par personai derīgu ceļošanas dokumentu, tai skaitā identificēt attiecīgo personu;

6) Imigrācijas likuma 5. panta trešā daļa nosaka pienākumu ārzemniekam, ja to atbilstoši kompetencei pieprasa valsts iestāde, uzrādīt personu apliecinošu dokumentu, kas cita starpā ir vērsts uz attiecīgās personas uzturēšanās tiesību konstatēšanas nepieciešamību;

7) Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 252. pants cita starpā paredz tiesības aizturēt attiecīgo personu, lai noteiktu pārkāpēja personību.

Minētie normatīvie akti tieši vai netieši paredz nosacījumus, kas nepieļauj sejas aizsegšanu. Nosacījumu izpilde tiek garantēta likumā noteiktā soda ietekmē, kā arī personas ieinteresētības ietekmē (tas ir, nepildot attiecīgo prasību, persona nevar cerēt uz sev vēlamo seku iestāšanos), vai arī galējās nepieciešamības dēļ attiecīgo nosacījumu garantēšana var tikt panākta ar varu, piemēram, likuma "Par policiju" 13. panta pirmās daļas 6. punkts piešķir tiesības policijas darbiniekiem piemērot spēku, lai pārtrauktu ļaunprātīgu nepakļaušanos likumīgajām prasībām.

Nosakot jebkuru papildu cilvēktiesību ierobežojumu, par ko var uzskatīt arī aizliegumu sabiedriskās vietās aizsegt seju (jo tas cita starpā tieši skars islāma ticīgo tiesības nēsāt seju aizsedzošo apģērbu, t.i., musulmaņu tradīciju - sieviešu izvēli un pienākumu nēsāt pilnu galvassegu, kas aizsedz visu seju (niqab, burqa), proti, ietekmē personas tiesības uz reliģijas brīvību), ir jāvērtē šāda ierobežojuma mērķis, cilvēktiesību aizskāruma esamība un apmērs, kā arī apstāklis, vai konkrētais mērķa sasniegšanai izvēlētais rīks ir samērīgs ar cilvēktiesību ierobežojumu. Tāpat būtu vērtējams, kāda veida sejas aizsegšanas ierobežojums jānosaka normatīvajos aktos. Spēkā esošais normatīvais regulējums šobrīd nosaka objektīvus apstākļus, proti, drošības, veselības un citus apstākļus, kuriem pastāvot, personai ir obligāti jāaizsedz seja sabiedriskās vietās. Piemēram, personai, kura brauc ar motociklu, obligāti jābūt ķiverei, tāpat noteiktu profesiju pārstāvjiem, pildot amata pienākumus, arī jānēsā seju aizsedzošo apģērbu vai aprīkojumu (ārsti, metinātāji, tiesībsargājošo iestāžu darbinieki utt.).

Vērtējot aizliegumu no cilvēktiesību ierobežojuma pieļaujamības aspekta, ir jāvērtē tā atbilstība Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) normām un vispārpieņemtām cilvēktiesību normām, tai skaitā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk – Konvencija), ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – Tiesa) judikatūru.

Saskaņā ar iedibināto Tiesas judikatūru aizliegums sabiedriskās vietās nēsāt seju aizsedzošu apģērbu skatāms kontekstā ar personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību (Konvencijas 8. pants), kā arī personas tiesībām uz ticības brīvību (Konvencijas 9. pants) gadījumos, kad šāda seju aizsedzoša apģērba nēsāšana ir saistīta ar personas reliģisko pārliecību. Tādēļ aizliegums aizsegt seju ir valsts noteikta iejaukšanās privātajā dzīvē un personas tiesību uz reliģijas brīvību ierobežojums. Taču jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz reliģijas brīvību nav absolūtas, un valstis ir tiesīgas iejaukties šajās tiesībās un noteikt ierobežojumus atbilstoši Konvencijas 8. panta otrās daļas un 9. panta otrās daļas prasībām, proti, ierobežojumi/iejaukšanās notiek saskaņā ar likumu, tie ir nepieciešami leģitīma mērķa sasniegšanai, un tie ir samērīgi ar sasniedzamo mērķi. Ierobežojumi vai iejaukšanās, kas neatbilst kaut vienai no šīm prasībām, ir uzskatāmi par Konvencijas 8. vai 9. panta pārkāpumiem. Ierobežojumiem jābūt noteiktiem ar likumu, tiem jābūt nepieciešamiem leģitīma mērķa sasniegšanai un jābūt samērīgiem ar sasniedzamo mērķi.

Likumprojektā "Sejas aizsegšanas ierobežojuma likums" (turpmāk - likumprojekts) tiek plānots noteikt ierobežojumu aizsegt seju publiskās vietās.

Likumprojekts nosaka ierobežojumu aizsegt seju publiskās vietās, tai skaitā, nēsājot seju aizsedzošo apģērbu. Par publisku vietu likumprojekta izpratnē ir uzskatāma jebkura vieta, kura neatkarīgi no tās faktiskās izmantošanas vai īpašuma formas kalpo sabiedrības kopējo vajadzību un interešu nodrošināšanai un kura par maksu vai bez maksas ir pieejama ikvienai fiziskai personai, kas nav attiecīgās vietas īpašnieks, valdītājs, turētājs, algots darbinieks vai cita persona, kuras atrašanās attiecīgajā vietā ir saistīta ar darba pienākumu izpildi. Par publisku vietu ir uzskatāmas arī izglītības iestādes, medicīnas iestādes, valsts un pašvaldību iestādes, kredītiestādes, veikali, apdrošināšanas sabiedrības, teātri, kultūras nami, publisko pasākumu norises vietas, kā arī parki un ielas. Likumprojekta ietvaros par publisku vietu neuzskata reliģisko organizāciju dievnamus, lūgšanu telpas, telpas, kurās notiek reliģiskā darbība, kā arī slēgtus privātus pasākumus, kas notiek publiskā vietā (piemērām, attiecīgu telpu īre privātajam pasākumam). Tāpat ierobežojums neattiecas uz privātpersonai piederošo nekustamo īpašumu, kur īpašnieks nosaka nekustamā īpašuma izmantošanas noteikumus un kārtību.

Vienlaicīgi likumprojekts paredz izņēmumus, kad attiecīgais ierobežojums netiek piemērots. Tā kā spēkā esošais normatīvais regulējums jau šobrīd nosaka objektīvus apstākļus, proti, drošības, veselības un citus apstākļus, kuriem pastāvot, personai ir obligāti jānēsā seju aizsedzošs apģērbs, likumprojektā ir paredzēti attiecīgi izņēmumi, kad ierobežojums aizsegt seju netiek piemērots. Piemēram, personai, kas brauc ar motociklu, obligāti jābūt ķiverei (tomēr, ja persona apmeklē valsts iestādi vai banku, ķivere ir jānoņem), tāpat noteiktu profesiju pārstāvjiem, pildot amata pienākumus, arī jāaizsedz seja (piemērām, ārsti, tiesībsargājošo iestāžu darbinieki u.tml.).

Ierobežojums nebūtu attiecināms uz obligātām prasībām, kuras ir noteiktās normatīvajos aktos gadījumos, kad seju aizsedz sporta vai mākslas pasākumu laikā, veselības stāvokļa vai laika apstākļu dēļ, kā arī valsts tautas svētku un kultūrvēsturisko pasākumu laikā. Ierobežojums nav attiecināms arī uz masku ballēm, noteiktiem svētkiem raksturīgo apģērbu nēsāšanu (piemēram, līgavas tērps laulības ceremonijā).

Likumprojekts paredz, ka sejas aizsegšana publiskās vietās ir atļauta gadījumos, kad sejas aizsegšana ir nepieciešama:

1)   normatīvajos aktos noteikto prasību izpildei. Šis izņēmums būtu attiecināms uz normatīvajos aktos noteikto pienākumu aizsegt seju. Piemēram, ceļu satiksmes noteikumi paredz obligātu pienākumu valkāt ķiveri, braucot ar motociklu vai motorolleri;

2)   profesionālo pienākumu izpildei. Noteikums būtu attiecināms uz gadījumiem, kad, veicot profesionālus pienākumus, amata darbības, izpildot noteikto pakalpojumu vai līguma noteikumus, personai ir jāaizklāj sava seja, kā arī jālieto darba tērps vai aizsargmaska. Piemēram, ārsti, veicot operācijas, veselības un higiēnas apsvērumu dēļ aizklāj seju ar aizsargmasku. Tāpat, izpildot noteiktā veidā pakalpojumus, personas var nēsāt tērpus, kas aizsedz seju (atsevišķu produktu reklāma, Lieldienu zaķa tērps vai Ziemassvētku vecīša tērps). Šis izņēmums var tikt attiecināts uz apsardzes, drošības dienesta vai karadienesta pienākumu veikšanu, kad, ievērojot izpildāmās darbības, ir paredzēts aizklāt seju;

3)   sporta nodarbību un pasākumu dalībniekiem. Ierobežojums nav attiecināms uz gadījumiem, kad seju aizsedz, veicot sporta aktivitātes, piedaloties sporta pasākumos, kad nepieciešams aizsegt seju drošības un veselības apsvērumu dēļ, piemēram, slēpojot, skrienot vai braucot ar divriteni;

4)   mākslas pasākumu dalībniekiem. Ierobežojums neattiecas uz gadījumiem, kad seja tiek aizsegta teatrāla, operas vai baleta uzveduma, priekšnesuma vai cita mākslas pasākuma laikā, lai īstenotu noteikto priekšnesuma ideju un autora nodoma izpildi;

5)   valsts vai tautas svētku un kultūras pasākumu dalībniekiem. Gadījumi, kad noteiktas valsts vai tautas svētku tradīcijas un paražas tiek īstenotas tādā veidā, ka personai jāaizsedz seja, tiek uzskatīti par izņēmumiem no vispārēja ierobežojuma. Ierobežojums neattiecas arī uz gadījumiem, kad personas piedalās kultūras pasākumos, kas sava rakstura vai noteikto tradīciju dēļ paredz personas sejas aizklāšanu (piemēram, tradīcija līgavai aizsegt seju ar plīvuru, karnevālu un spēļu pasākumi);

6)   laika apstākļu dēļ. Ņemot vērā valsts klimatu un apstākli, ka aukstajā gada periodā personas mēdz aizsegt seju uz ielas, lai pasargātos no aukstuma, ierobežojums netiks attiecināts uz gadījumiem, kad seja ir aizsegta, lai aizsargātos no nelabvēlīgiem laika apstākļiem;

7)   veselības stāvokļa dēļ. Ierobežojums neattiecas uz gadījumiem, kad seja tiek aizsegta, lai nodrošinātu ārsta norādījumus, izvairītos no iespējamas saslimšanas vai pasargātu apkārtējos no iespējamas lipīgas slimības.

Likumprojekta mērķis ir nodrošināt vienotas un harmoniskas sabiedrības pastāvēšanu, atvērtu savstarpējo sabiedrības locekļu saziņu un kopā dzīvošanu. Šāds ierobežojums attiecas uz jebkura veida sejas aizsegšanu, piemēram, masku, ķiveri, lakatu un kapuci, kas aizsedz seju (piemēram, "zentai"), kā arī sieviešu seju aizsedzošu apģērbu (burqa vai niqab).

Saskaņā ar Konvencijas 8. panta otro daļu privātās dzīves ierobežojumi ir pieļaujami, ja to mērķis ir aizsargāt valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, kā arī aizstāvētu citu tiesības un brīvības. Savukārt saskaņā ar Konvencijas 9. panta otro daļu reliģijas brīvības ierobežojumi ir pieļaujami nolūkā aizsargāt sabiedrisko kārtību, veselību vai tikumību, vai aizsargāt citu cilvēku tiesības un brīvības.

Latvija nav pirmā valsts, kurā plāno ieviest ierobežojumu attiecībā uz sejas aizsegšanu publiskās vietās. Aizliegums nesāt seju aizsedzošu apģērbu nacionālajā līmenī ir ieviests Francijā un Beļģijā, kā arī Šveices, Spānijas un Itālijas atsevišķās pilsētās (piem., Barselonā, Novarā). Šobrīd vairākas valstis Eiropā apsver iespēju ieviest šādu ierobežojumu. Šāds likumprojekts tiek izstrādāts Igaunijā, Nīderlandē, arī Vācijā ir sākušās diskusijas par iespējamību ierobežot pilnas galvassegas nēsāšanu publiskās vietās.

Francijas gadījumā pēc ierobežojuma ieviešanas lietā S.A.S. pret Franciju, ņemot vērā aizskarto interešu būtiskumu, kā arī Francijas valdības un iesniedzējas apsvērumus, Tiesa detalizēti un kritiski izvērtēja katru no Francijas valdības apsvērumos izvirzītajiem leģitīmajiem mērķiem un to atbilstību Konvencijas principiem, ņemot vērā konkrētos tieši Francijas situācijai raksturīgos apstākļus. Rezultātā Tiesa piekrita, ka ierobežojuma mērķis konkrētajā un šauri interpretētajā Francijas situācijā var tikt saistīts ar nepieciešamību aizsargāt citu cilvēku tiesības un brīvības, jo apdraud citu cilvēku tiesības kopīgi sadzīvot vienotā sociālā telpā.

Tiesa vairākās lietās ir atzinusi, ka Konvencijas 9. pants valstīm atvēl rīcības brīvību ierobežot noteiktus reliģiskās pārliecības paušanas veidus, piemēram, musulmaņu tradicionālās galvassegas (hijab lakats, kas nav seju aizsedzošs apģērba elements) valkāšanu publiskās un privātās mācību iestādēs.

Mainoties ģeopolitiskajai situācijai un globalizācijas tendenču attīstībai, ir saprotams, ka mūsdienu pasaulē cilvēku pārvietošanās un apmešanās uz dzīvi citās valstīs, nevis viņu izcelsmes valstī, kļūst par ikdienu un cilvēki aktīvi izmanto iespējas pārcelties uz dzīvi no vienas valsts uz citu. Tāpat jāņem vērā fakts, ka pašlaik Eiropas Savienībā ieceļo ļoti daudz patvēruma meklētāju no Austrumu valstīm. Ņemot vērā demokrātiskās valsts uzbūvi un ekonomiskos faktorus, cilvēku migrācijas tendence nav novēršama un ir daļa no mūsdienu dzīves. Tomēr arī šajos apstākļos būtu saglabājama harmoniska un vienota valsts sabiedrība, kā arī attiecīgajai valstij raksturīgās tradīcijas, kultūra un kopā sadzīvošana, kā arī iecietība attiecībā uz sabiedrības locekļu uzskatiem. Lai sabiedrība varētu normāli funkcionēt un attīstīties, iecietībai ir jābūt abpusējai. Atšķirībā no vienkārša musulmaņu sievietes lakata jeb hidžāba, burka, nikābs u.c. seju aizsedzošie apģērbi nav vienkārši reliģisks apģērbs. To nēsāšana var tikt uztverta kā politisks akts, kas pauž neiecietību pret mītnes zemes kultūru, civilizāciju un paražām. Līdz ar to būtu nepieciešams Latvijā veidot tādu vidi, kas nodrošina cilvēku, kas iebrauc valstī, integrāciju Latvijas sabiedrībā, kā arī nodrošina savstarpēju netraucētu saziņu starp sabiedrības locekļiem. Būtu nepieciešams radīt normatīvo regulējumu, kas nodrošina saliedētas, vienotas un harmoniskas sabiedrības veidošanu, tādējādi nodrošinot sabiedrības labklājības nemateriālos aspektus, kā arī cilvēku tiesību nodrošināšanu dzīvot kopā atvērtā sabiedrībā. Ja persona, ienākot Latvijas sabiedrībā, savu piekopto tradīciju vai slēpto nolūku dēļ veidos atsevišķas subkultūras, noslēgsies no pārējās sabiedrības, citiem sabiedrības locekļiem, kuri ilglaicīgi dzīvo valsts teritorijā, attiecīgo tradīciju vai nolūku dēļ būs grūti veidot saziņu ar šo sabiedrības daļu. Līdz ar to Latvijā iebraukušie cilvēki nevarēs kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības daļu, integrēties sabiedrībā, kā rezultātā tiks veidota sašķelta un nodalīta sabiedrība, veicinot kultūras un nacionālos konfliktus, kā arī tiks mainīta Latvijas iedzīvotāju saziņa publiskā vidē. Tādējādi likumprojekta mērķis ir nodrošināt vienotas, saliedētas un harmoniskas sabiedrības eksistenci, atvērtu savstarpējo sabiedrības locekļu saziņu un kopā dzīvošanu.

Katrai valstij, vēsturiski attīstoties, izveidojas sava kultūrvide, paražas un sabiedrībā pieņemtas uzvedības normas publiskajā telpā. Latvijā ir izteikta kristietības ietekme, kas neparedz sejas aizsegšanu, kā arī tautas folklorā, ticējumos un dzīvesziņās netiek piekopta sejas aizsegšana pilnībā personas ikdienas dzīvē. Jau no seniem laikiem sabiedrības komunikācija publiskajā telpā balstās gan uz iespēju identificēt personu pēc tās izskata, atklājot seju, gan arī uztvert personas sakāmo, uzvedību, ne tikai verbāli, bet arī neverbāli. Savstarpēji komunicējot, cilvēki uztver cilvēka sejas vaibstus, mīmiku, žestus. Aizsedzot seju, daļa no saziņā saņemamās informācijas zūd, tādējādi var pasliktināties komunikācija starp sabiedrības locekļiem, kā arī netiks veicināta ieceļotāju integrācija Latvijas sabiedrībā. Persona, kurai seja pilnībā aizsegta, var tikt uztverta kā tāda, kurai ir ko slēpt, t.i., var tikt uztverta kā apdraudējums, jo tā slēpj savu identitāti no sabiedrības. Minētais var izraisīt konfliktsituācijas sabiedrībā, veicināt diskrimināciju pret personām, kuras nēsā seju aizsedzošu apģērbu, kā arī radīt spriedzi indivīdu kopējā sadzīvē publiskajā telpā. Arī sabiedrībā pastāv viedoklis, ka Eiropā "nav pieņemts aizklāt seju, slēpjoties no apkārtējiem. Mēs uzskatām – ja cilvēks neskatās otram acīs, viņš līdz ar to psiholoģiski nodala sevi no sarunbiedra, un nereti rodas iespaids, ka tādam cilvēkam ir kas slēpjams. Pilns hidžābs kalpo par "redzamu simbolu" komunikācijas neiespējamībai starp nemusulmaņiem un musulmaņiem, kas to nēsā. Lai cik atvērta un demokrātiska censtos būt mūsu sabiedrība," šāds ģērbs var izraisīt neizpratni un pat apkārtējo noraidījumu (uz ielas, sabiedriskajā transportā, izglītības iestādēs, pārrunās ar darba devēju, darbā, ja sieviete, jau strādājot, atgriezusies pie savas reliģiskās pārliecības). Pilna hidžāba dēļ sievieti var atlaist (vai piespiest aiziet) no darba vai vienkārši nepieņemt darbā.

Cilvēks ar aizklātu seju mūsu valstī šķitīs neparasts un var izraisīt gan bailes, gan nevēlēšanos komunicēt ar viņu, gan agresiju. Gan musulmaņu sieviete, gan, iespējams, viņas bērni šādā gadījumā var tikt pakļauti draudiem un rasistiskiem uzbrukumiem. Vēloties izskatīties pieticīga un Allāha pavēlei paklausīga, musulmane, kas tērpusies pilnā hidžābā, var saņemt pretēju reakciju no apkārtējiem cilvēkiem. Pilnā hidžābā apģērbtas sievietes atstumšana un apvainošana var radīt noslēgšanos sevī, turpmākas pašizolācijas no apkārtējās nemusulmaņu sabiedrības un komunikācijas tikai ar sievietēm musulmanēm.

Lai nodrošinātu Latvijas kultūrvidei atbilstošas uzvedības normas, kā arī ievērotu specifisko nacionālo kontekstu attiecībā uz sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām, likumprojektā tiek paredzēts ierobežojums attiecībā uz sejas aizsegšanu publiskās vietās.

Vienlaikus būtu apskatāms arī cits aspekts – Latvijas sabiedrībā tiek piekopti dažādi reliģiskie virzieni. Satversmes 99. pants paredz, ka valsts ir atdalīta no baznīcas. Valstīs, kurās pastāv valsts un reliģisko organizāciju atdalītības princips, reliģisko organizāciju un valsts autonomija ir strikti nodalīta. Katrs no šiem subjektiem darbojas savā sfērā paralēli viens otram. Neraugoties uz to, ka tiek pieprasīta valsts un baznīcas atdalītība, vienlaikus tiek saglabāta labvēlīga neitralitāte pret reliģijām. Tiek atzīta reliģijas nozīme kā nacionālās kultūras sastāvdaļa, regulējot reliģisko simbolu lietošanu publiskā sfērā, reliģisko svētku svinēšanu. Īstenojot valsts un reliģisko organizāciju attiecību atdalītības modeli, tiek aizsargāta reliģisko organizāciju autonomija. Līdz ar to Latvijas publiskā telpā tiek ievērota neitralitāte attiecībā uz personas piederību noteiktajai reliģijai, kā arī netiek veidoti tādi sevišķi apstākļi personas uzturēšanai publiskajā telpā, kas būtu vērsti uz personas reliģisko uzskatu aizsardzību vai popularizēšanu. Tā, publiskās vietās (skolās, slimnīcās, valsts iestādēs, lidostās) netiek lietoti kādai konkrētai reliģijai raksturīgi simboli (piemēram, arī lūgšanu vietu publiskās vietās noformējums ir neitrāls, lai to varētu izmantot dažādu reliģiju pārstāvji). Ņemot vērā minēto, Latvijas sabiedrībā publiskās vietās ir pieņemts ievērot reliģisko neitralitāti un nav pieņemts uzkrītoši izrādīt savus reliģiskos uzskatus publiskajā telpā.

No cilvēktiesību viedokļa likumprojektā noteiktais ierobežojums visvairāk aizskar islāmticīgo sieviešu tiesības uz reliģijas brīvību. Seju aizsedzošs apģērbs (nikābs vai burka) pēc savas būtības ir reliģisks simbols, kura nēsāšana ir paredzēta attiecīgās reliģijas mācībā un dogmās. Šāds apģērbs norāda uz sievietes reliģisko pārliecību un piederību noteiktajai reliģijai, tā ir daļa no noteikto tradīciju un ceremoniju piekopšanas. Satversmes 99. pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Tomēr tiesības uz reliģijas brīvību nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Tā Satversmes 116. pants paredz iespēju ierobežot reliģiskās pārliecības paušanu, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. "Satversmē nav dots skaidrojums jēdzienam "reliģiskās pārliecības paušana", savukārt Konvencijas 9. pantā un Pakta 18. pantā norādīts, ka reliģiskās pārliecības paušana ietver kultu piekopšanu, reliģisku un rituālu ceremoniju izpildīšanu un mācību sludināšanu" . Ņemot vērā Satversmes 116. pantā noteikto, reliģiskā simbola – burkas vai nikāba – nēsāšana publiskās vietās var tikt ierobežota, pamatojoties uz pantā noteiktajiem pamatiem un ievērojot samērīguma principu, un proti, ierobežojums var tikt uzskatīts par attaisnojamu, ja labums, ko iegūst sabiedrība ir lielāks nekā indivīdam nodarīts kaitējums.

Šajā sakarā var minēt Šveices piemēru par minaretu celtniecības aizliegumu, kad tika ierobežotas tiesības uz reliģijas izpaušanu publiskajās vietās, 2009. gada 29. novembrī Šveices pilsoņi referendumā nobalsoja par to, lai Šveicē tiktu aizliegta minaretu celtniecība. Kā šī referenduma iznākums bija grozījumu izdarīšana Šveices Federācijas Konstitūcijas 72. pantā, papildinot to ar 3.daļu šādā redakcijā: "Minaretu celtniecība ir aizliegta" [vācu val.: "Der Bau von Minaretten ist verboten"]. Grozījums stājās spēkā 2009.gada 29.novembrī. Šveices politiskā partija "Federālā demokrātiskā savienība", kura bija viena no referenduma ierosinātājām, publiskajā telpā pirms tam paziņoja, ka "Minareti ir uzskatāms un redzams politiski-reliģiskās varas pieprasījuma simbols, kas tādējādi apdraud citu cilvēku pamattiesības. Šīs būves – minareti – sevī iemieso politisko islāmu un šariātu (islāma tiesības)". Ar šo minaretu celtniecības aizliegumu šveicieši vienkārši noraidīja savas valsts publisko vietu vizuālu islamizāciju un neļāva minaretiem dominēt sniegoto virsotņu ieskautajā Vilhelma Tella dzimtenes ainavā, – tajā pašā laikā nekādi būtiski neierobežojot musulmaņu reliģiskā kulta brīvību.

Arī Tiesa ar savu 2011. gada 28. jūnija lēmumu noraidīja sūdzības iesniedzēja Hafid Ouardiri sūdzību par to, ka Šveicē tika aizliegta minaretu celtniecība. Tiesa šo sūdzību noraidīja kā nepieņemamu no ratione personae viedokļa.

Ierobežojums tiek ieviests, lai aizsargātu citu cilvēku labklājību un tikumību.

Personas seja ir viens no cilvēka ķermeņa elementiem, kas tiek izmantots ātras vizuālās identifikācijas nolūkos, pretstatā, piemēram, pirkstu nospiedumu pārbaudei, kas ir ilgstošāks un sarežģītāks personas identifikācijas paņēmiens, jo prasa specifiskas tehnikas pielietošanu. Sabiedrības komunikācija publiskajā telpā balstās gan uz iespēju identificēt personu pēc tās izskata, atklājot seju, gan arī uztvert personas sakāmo, uzvedību, ne tikai verbāli, bet arī neverbāli. Noteikta veida uzvedības normas, tradīcijas un paražas veido attiecīgās sabiedrības kultūras telpu, veicina vienlīdzīgu savstarpējo komunikāciju, ļaujot indivīdiem sadzīvot kopā, veidot harmonisku sabiedrību un veicinot sabiedrības labklājību. "Jēdziens "sabiedrības labklājība", bez šaubām, visupirms aptver sabiedrības kopējās materiālās labklājības aspektus, pie kuriem pieder dažādi pasākumi, kas vērsti uz sabiedrības kopējo materiālo labumu palielināšanu vai pārdalīšanu starp sabiedrības locekļiem. "Taču jēdziens "sabiedrības labklājība" aptver arī nemateriālus aspektus, kas nepieciešami pēc iespējas harmoniskākai sabiedrības funkcionēšanai" (Levits E. Cilvēktiesību piemērošanas pamatjautājumi Latvijā// Cilvēktiesības Latvijā un pasaulē, I. Ziemeles redakcijā. Rīga, 2000, 286.-287. lpp.). Arī, lemjot par latviešu valodas obligāto lietošanu un svešvalodu lietošanas ierobežojumu atbilstību Satversmei, Satversmes tiesa norādīja, ka "Latviešu valodas ietekmes palielināšana veicinātu sabiedrības integrāciju un nodrošinātu harmonisku sabiedrības funkcionēšanu, kas ir būtisks sabiedrības labklājības priekšnoteikums". . Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesas spriedumu atziņās ir nostiprināts, ka jēdzienam labklājība ir nemateriāls aspekts, un harmoniskās sabiedrības funkcionēšana sabiedrības integrācija var būt sabiedrības labklājības priekšnoteikums. Līdz ar to ierobežojums, kas ir vērsts uz citu cilvēku labklājības, šī jēdziena nemateriālā aspektā, aizsardzību, lai arī nākotnē veidotu vienoto, harmonisko sabiedrību, ļaujot indivīdiem brīvi veidot savstarpējas attiecības, identificējot vienam otru, var tikt uzskatīts par pietiekamu pamatu attaisnojama cilvēktiesību ierobežojuma ieviešanai.

Satversmes preambula paredz, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. Sabiedrības tikumība kā leģitīms mērķis aptver sabiedrībā valdošās sociālās un ētiskās normas, par kurām pastāv konsenss, ka tās ir nepieciešamas sabiedrības harmoniskai funkcionēšanai. Attiecīgās normas nav tiesību normas, bet gan uzvedības noteikumi, kas var mainīties laika gaitā un būt atšķirīgi dažādās vietās un kultūrās. Tikumība ir sabiedrības ievērojama vairākuma priekšstati par to, kas ir laba un pareiza cilvēku uzvedība un cilvēku savstarpējās attiecības . Šobrīd vairākums Latvijas sabiedrības uzskata, ka publiskās vietās cilvēkam ir jāatrodas ar atklātu seju. Ņemot vērā Eiropā pēdējo gadu notiekošos teroristiskos uzbrukumus, sprāgstvielu ievietošanu publiskās vietās, kā arī personu – pašnāvnieku, kas veic uzbrukumus sabiedrībai publiskās vietās, palielināšanos, sabiedrība ar lielām aizdomām un piesardzību uztver tos cilvēkus, kuri publiskajā vietā atrodas ar aizsegtu seju, tai skaitā, ja tās ir personas, kuras nēsā islāmticīgo sieviešu apģērbu – burku vai nikābu. Publiskā vietā, kad seja ir aizklāta un apģērbs pilnībā apsedz cilvēku, nav iespējams noteikt personas dzimumu un viņas izskatu. Indivīdi vēlas norobežoties no šādas personas, tiem rodas aizdomas, ka personai ir ko slēpt un tā iespējami ir iecerējusi veikt kādu likumpārkāpumu. Tā kā burka aizsedz pat acis, citiem cilvēkiem nav iespējams konstatēt, vai burku nēsā sieviete vai vīrietis. Turklāt burkas īpatnība ir arī tā, ka tā aizsedz ne tikai seju, bet arī visu ķermeni, t.sk. rokas un plaukstas. Persona, kura uzvilkusi burku, var turēt rokās, piemēram, nazi vai šaujamieroci, un blakus esošie cilvēki to vienkārši nevarēs pamanīt, un nespēs apzināties, ka atrodas briesmās. Turklāt burku kā apģērbu publiskās vietās var izmantot arī personas, kurām nav nekāda sakara ar islāmu, bet gan ir vēlme slēpt savu identitāti, lai tās nevarētu identificēt apkārtējie, kā arī policija un apsardzes darbinieki. Publiskās vietās apkārtējiem cilvēkiem nav iespēju un nav pienākuma pārbaudīt, vai burku uzvilkusi islāmticīga sieviete (kurai nav nekādu ļaunu nodomu pret citām personām vai svešu īpašumu), vai to ir uzvilcis ļaundaris, kuram padomā ir izdarīt prettiesiskas darbības pret citām personām vai svešu īpašumu. Tā kā pēdējā laikā Latvijā ļoti aktīvi diskutē par to, lai novērstu visa veida vardarbību pret sievietēm, tad burkas vai nikāba nēsāšanas aizliegums publiskās vietās samazinās arī risku, ka vīrietis, ietērpies burkā, varētu piekļūt sievietēm un mazgadīgām meitenēm (piem., publiskās ģērbtuvēs, labierīcībās u.tml.) nolūkā veikt seksuālu un/vai fizisku vardarbību pret viņām. Ņemot vērā Latvijas sabiedrības kultūru, cilvēki var justies apdraudēti cilvēka ar aizsegtu seju klātbūtnē un censties no viņa izvairīties. Tamdēļ daudzi godīgie pilsoņi var tikt uzskatīti par tādiem, kas diskriminē citus un rosina savstarpējo naidu.

Šobrīd sabiedrībā ir valdošs uzskats, ka persona atklāj savu seju, ja tā vēlas būt sabiedrības loceklis, vēlas pilnvērtīgi komunicēt ar citiem indivīdiem, kā arī integrēties sabiedrībā. Veiksmīga integrācija nav iespējama, ja persona pati norobežojas no citas sabiedrības daļas, neļaujot citiem indivīdiem pilnvērtīgi identificēt to un sazināties. Tādējādi, uzsverot savu reliģisko pārliecību un paužot to arī publiskās vietās, aizklājot savu seju, persona atkāpjas no tām uzvedības normām, kas pieņemtas un pastāv noteiktajā sabiedrībā. Minētais veicina iespējamu personas diskrimināciju sabiedrībā, norobežošanu un atsvešināšanos no pārējās sabiedrības, novedot līdz noslēgto subkultūru veidošanās, kas ir pretstatīta sabiedrības vairākumam un izplata sabiedrībā atzītajām vērtībām naidīgo ideoloģiju

Līdz ar to likumprojektā paredzētais ierobežojums vērsts uz to, lai saglabātu Latvijas valsts raksturīgas tradīcijas, uzvedības normas sabiedrībā, kā arī izpratni par tikumīgu uzvedību sabiedrībā. Šajā gadījumā katram sabiedrības loceklim ir jārūpējas par sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem. Arī paužot savu reliģisko pārliecību publiskajā telpā, personai būtu jāapzinās un jāciena citu sabiedrības locekļu domas, uztveri, tiesības uz dzīvošanu atklātajā sabiedrībā bez aizdomām un bailēm.

Satversmē noteiktās pamattiesības veido savstarpēji līdzsvarotu sistēmu, un tās nav aplūkojamas atrauti cita no citas. Konstitucionālo vērtību līdzsvarošana un pamattiesību ierobežojumu noteikšana demokrātiskā tiesiskā valstī ir likumdevēja pienākums. "Valsts likumdošanas ceļā nosaka pamattiesību īstenošanas kārtību un ierobežojumus (prasības) šo pamattiesību īstenošanai. Tādā veidā valsts nodrošina gan pamattiesību īstenošanu, gan arī aizsargā citu personu tiesības un citas konstitucionālās vērtības." Pamattiesību ierobežojumu mērķis ir atrast taisnīgu un sapratīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas pamattiesībām, no vienas puses, un citām konstitucionālajām vērtībām, no otras puses. Šāda līdzsvara nodrošināšana pieļauj arī personas pamattiesību samērīgu ierobežošanu. Lemjot par saviem pozitīvajiem pienākumiem, valstij ir piešķirama noteikta rīcības brīvība, un izšķirošais apstāklis jebkurā gadījumā ir tas, vai konkrētajā situācijā tiek sasniegts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm, no vienas puses, un attiecīgas personas interesēm, no otras puses . Vērtējot pamattiesību ierobežojumu, nepieciešams ņemt vērā pamattiesību būtības garantiju, proti, neviens ierobežojums nevar iet tik tālu, ka tiktu aizskārta attiecīgās pamattiesības būtība. Konkrētajā gadījumā, nosakot ierobežojumu nēsāt publiskās vietās seju aizsedzošu apģērbu, valsts līdzsvaro sabiedrības un indivīda intereses. Indivīdam paliek pilnīga brīvība piekopt savu reliģiju, t.i., veikt reliģiskos rituālus, ceremonijas, sludināt mācību, valsts aizsargā arī personas tiesības nebūt diskriminētai, pamatojoties uz savu reliģiju. Tā Reliģisko organizāciju likuma 5. panta otrā daļa paredz, ka valstij, pašvaldībām, to institūcijām, kā arī publiskajām un citām organizācijām nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā. Līdz ar to attiecīgajā kulta vietā vai privātajos pasākumos personas var brīvi, netraucēti piekopt savus reliģiskos rituālus, tai skaitā, nēsājot tāda veida apģērbu un izpildot tās prasības, kuras nosaka attiecīgā mācība. Ņemot vērā minēto, valsts nodrošina reliģijas brīvības tiesību būtību un iespēju islāmticīgajiem piekopt savu reliģiju atbilstoši mācībai. Ar likumprojektā noteikto ierobežojumu personai tiek paredzēts ierobežojums nesāt noteiktu reliģisko simbolu publiskās vietās. Turklāt tas neierobežo tiesības nēsāt galvassegu vispār, bet tikai tāda veida galvassegu, kas aizsedz seju. Līdz ar to personai joprojām ir tiesības arī publiskās vietās nesāt galvassegu, kas neaizsedz seju. Minēto nevar uzskatīt par tādu ierobežojumu, kas aizskar attiecīgās pamattiesības būtību. Ņemot vērā, ka no Latvijas Republikā reģistrēto musulmaņu draudzēm ir saņemta atšķirīga informācija par šāda reliģiskā simbola lietošanas praksi un obligātumu, tas ļauj izdarīt secinājumu, ka dažām draudzēm tādu tradīciju vispār nav un šāda simbola lietošanas ierobežojums noteiktu islāmticīgo sabiedrības daļu vispār neskars. Jānorāda, ka arī islāma valstīs, kur galvassegas nēsāšana tiek interpretēta kā reliģisko tekstu jautājums, nonāk pie secinājuma, ka šāda prasība nav obligāta. Tā, piemēram, "Malaizijas Augstāka tiesa secināja, ka seju aizsedzoša apģērba nēsāšana nav no islāma izrietošs pienākums, bet gan arābu tradīcija. Tāpēc Kamaruddin lietā, kurā pieteicēja apstrīdēja savu atlaišanu no darba, jo, neievērojot darba kartības noteikumus, viņa nēsāja seju aizsedzošu galvassegu purdu, Augstāka tiesa nosprieda, ka pieteicējas tiesības uz reliģiju nav aizskartas. Līdzīgi Ēģiptes Augstāka konstitucionālā tiesa interpretēja Korānu, lai spriestu, vai skolnieču izslēgšana no skolas par nikāba nēsāšanu ir tiesiska. Atzīstot, ka seno juristu vidū nebija vienprātības jautājumā, vai sievietēm jāatklāj seja, tiesa secināja, ka galvassegas nēsāšanas mērķis saskaņa ar šariata tiesībām ir tikumība. Tiesa secināja, ka sejas atklāšana neveicina neķītru uzvedību, savukārt tās aizklāšana liegtu sievietēm piedalīties publiskās aktivitātēs, un nosprieda, ka nikāba aizliegšana skolā nav šariāta tiesību pārkāpums". Ņemot vērā minēto, personas tiesības nav absolūtas un neierobežojamas, līdz ar to personai nav leģitīma pamata paļauties, ka jebkura tās rīcība un izpausme tiks aizsargāta no valsts puses. Arī Tiesa norādīja, ka demokrātiskās sabiedrībās, kurās vienā kopienā pastāv divas reliģijas, var būt nepieciešams noteikt ierobežojumus par reliģijas vai pārliecības paušanu, lai saskaņotu dažādu grupu intereses un nodrošinātu, ka tiek cienīta jebkuras personas brīvība uz pārliecību. Tāpat arī Tiesa norādīja, ka ar Konvencijas 9. pantu netiek aizsargāta ikviena darbība, ko motivējusi vai ietekmējusi reliģija vai pārliecība. Latvijas valsts ir sekulāra valsts, kurā darbojas vairākās reliģijas, tomēr to mācība un uzskati neietekmē valsts institūciju pieņemtos lēmumus, turklāt publiskajā vidē tiek saglabāta reliģiskā neitralitāte, ļaujot indivīdam netraucēti un neietekmēti izvēlēties savu reliģisko pārliecību vai arī izvēlēties būt par ateistu. Šajā gadījumā likumprojektā tiek noteikts ierobežojums, lai līdzsvarotu sabiedrības un atsevišķā indivīda intereses. Valstij ir jāaizsargā cilvēku kā kopuma labklājība tā nemateriālajā izpausmē, jārūpējas par atvērtas, vienotas un harmoniskas sabiedrības izveidi, jāaizstāv sabiedrībā pastāvošas tikumības un uzvedības normas, lai nodrošinātu pilnvērtīgu sabiedrības attīstību un indivīda integrāciju sabiedrībā un sadzīvošanu visiem kopā publiskajā telpā. Ņemot vērā minēto, labums, ko iegūst sabiedrība kopumā, ir lielāks par indivīda tiesību aizskārumu. Vienlaikus ir vēršama uzmanība, ka sejas atsegšanas vajadzība nav attiecināma tikai uz reliģiskajiem un filozofiskajiem uzskatiem piederīgu ietekmīgu ārišķīgu simbolu, piemēram, burkas vai nikāba (burqa vai niqab) publisku nēsāšanu, bet uz jebkādu iemeslu dēļ veiktas sejas aizsegšanas gadījumiem.

Arī Tiesa, vērtējot valstu praksi attiecībā uz ierobežojumiem reliģisko simbolu lietošanā, vairākkārt ir atzinusi, ka valstij ir rīcības brīvība noteikt ierobežojumus attiecībā uz galvassegu nēsāšanu publiskās vietās, it īpaši, izglītības, medicīnas iestādēs un valsts iestādēs. Piemērām, lietā Dahlab pret Šveici tiesa norādīja, ka galvassega ir spēcīgs ārējs reliģijas simbols, kura nēsāšana skolā, pasniedzot stundas skolēniem vecumā no četriem līdz astoņiem gadiem, ņemot vērā šī vecuma bērnu uztveramību un vieglu ietekmējamību, var radīt prozelītisma efektu. Tādējādi ir grūti savienot galvassegas nēsāšanu ar domu par toleranci, citu cienīšanu, un galvenokārt, vienlīdzību un nediskrimināciju, kas visiem skolotājiem demokrātiskajā sabiedrībā ir jānodod saviem audzēkņiem. Līdz ar to, izsverot skolotāja tiesības brīvi paust savu reliģisko pārliecību un nepieciešamību aizsargāt skolēnus, saglabājot reliģisko harmoniju, Tiesa nosprieda, ka noteiktās lietas apstākļos, un galvenokārt, ņemot vērā jūtīgo to bērnu vecumu, par kuriem iesniedzēja bija atbildīga kā valsts pārstāvis, valsts institūcijas nav pārkāpušas samērīguma robežas. Tāpat lietā Sahin pret Turciju, kurā studente tika izslēgta no universitātes par galvassegas nēsāšanu pretēji augstskolas noteikumiem, Tiesa nosprieda, ka Konvencijas 9. pants nav pārkāpts. Tiesa lietā apstiprināja, ka paredzētā traucējuma [galvassegas nēsāšanas aizliegums] galvenais likumīgais mērķis bija aizsargāt citu personu tiesības un brīvības un aizsargāt sabiedrisko kārtību. Tiesa arī norādīja, ka lietā Karaduman pret Turciju (Nr. 16278/90, Komisijas 1993. gada 3. maija lēmums, DR 74, 93. lpp.) un lietā Dahlab pret Šveici (minēta iepriekš) Konvencijas institūcijas noteica, ka demokrātiskā sabiedrībā valsts ir tiesīga noteikt ierobežojumus musulmaņu galvas lakata valkāšanai, ja tā nav saderīga ar mērķi aizsargāt citu personu tiesības un brīvības, sabiedrisko kārtību un drošību. Lietā Karaduman pret Turciju universitātēs veiktie pasākumi, lai novērstu to, ka atsevišķas fundamentālisma reliģiskās kustības izdara spiedienu uz studentiem, kuri neiesaistījās viņu kustībā vai kuri pārstāvēja citu reliģiju, netika uzskatīti par traucējumu Konvencijas 9. panta nozīmē. Tādējādi Tiesa norādīja, ka "augstākās izglītības iestādes var ierobežot rituālas izpausmes un reliģisku simbolu izmantošanu, nosakot ierobežojumus saistībā ar šādu izpausmju vietu un veidu, lai nodrošinātu mierīgu līdzāspastāvēšanu starp studentiem, kas pārstāv dažādas ticības, un tādējādi aizsargātu sabiedrisko kārtību un citu personu pārliecību". Šajā lietā Tiesa arī uzsvēra, ka ar Konvencijas 9. pantu ne vienmēr tiek garantētas tiesības rīkoties saskaņā ar reliģisko pārliecību un nedod tiesības cilvēkiem, kuri tā rīkojas, neņemt vērā noteikumus, kuru pamatotība ir pierādīta.

Līdzīgi lietā Ebrahimian pret Franciju, kurā tika skatīta pieteicējas sūdzība par tiesību uz reliģijas brīvību aizskārumu, pamatojoties uz darba līguma (pieteicēja bija sociāla darbiniece slimnīcā) izbeigšanu, pēc tam, kad viņa atteicās pārstāt nēsāt pilnu galvassegu darba laikā. Tiesa atzīmēja, ka pilnas galvassegas nēsāšana no valsts institūciju puses tika uzskatīta par ārišķīgu reliģijas paušanu, kas bija nesavietojama ar neitralitātes principu, kas saistošs valsts amatpersonām, pildot viņu funkcijas. Saskaņā ar nacionālās tiesas atziņu, bija nepieciešamas apstiprināt valsts sekulāro būtību un aizsargāt pacientus no jebkādas ietekmes vai riska ietekmēt viņu pašu apziņas brīvību. Tiesa atzina, ka valsts institūcijas nepārsniedza samērīguma robežas, nosakot, ka nav iespējams savienot pieteicējas reliģisko pārliecību ar pienākumu atturēties no to paušanas, un dodot priekšroku valsts neitralitātes un objektivitātes principam.

Publiskajā vidē cilvēki sazinās viens ar otru, identificējot cilvēka ārējo izskatu un seju. Saņemot pakalpojumu valsts iestādē vai privātajā uzņēmumā, persona pakalpojuma sniedzēju galvenokārt identificē pēc ārēja izskata. Tas ir sasvstarpējas komunikācijas pamats, jo vēlāk, ja personai rodas jautājumi, pretenzijas vai vēlme saņemt pakalpojumu no tās pašas personas, tad praksē, identificējot personu, apraksta viņas izskatu un seju. Ja būs liegta iespēja redzēt personas seju, viņas turpmāka identifikācija būs apgrūtinoša vai pat neiespējama bez speciāliem līdzekļiem.

Kā saudzējošāks līdzeklis varētu būt iespēja ieviest ierobežojumu uz noteiktām publiskām vietām un situācijām (piemēram, izglītības, iestādes, medicīnas iestādes, pārbaudes lidostās un ostās utt.), tomēr, apskatot visas iespējamas situācijas, ierobežojums tik un tā būtu attiecināms uz ļoti plašu vietu un situāciju loku, kas jebkurā gadījumā liktu personai pārsvarā atsegt seju un publiskās vietās atrasties ar atsegtu, nevis aizsegtu seju.

3.   Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas.    

Viedokli par projektu sniedza Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte, Latvijas Rektoru padome, Tiesībsarga birojs, Latvijas Islāma kultūras centrs, reliģiskās organizācijas "Musulmaņu draudze HALAL", "Musulmaņu draudze Makka", "Rīgas pilsētas musulmaņu draudze "Ideļ"", "Rīgas pilsētas musulmaņu draudze", "Rīgas rajona musulmaņu draudze", "Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas musulmaņu draudze", "Jēkabpils pilsētas musulmaņu draudze". Institūciju sniegtie viedokļi atspoguļoti anotācijas VI sadaļā “Sabiedrības līdzdalība un komunikācijas aktivitātes."

II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību, tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu

1.   Sabiedrības mērķgrupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē vai varētu ietekmēt.

Personas, kuras publiskās vietās nēsā seju aizsedzošu apģērbu, nevēloties būt identificētas un atpazītas. Šādu personu skaitu nav iespējams noteikt. Plānotais tiesiskais regulējums var ietekmēt musulmaņu ticībai piederīgas sievietes, kuras nēsā pilnu galvassegu, kas aizsedz seju pilnībā. Pēc ministrijas rīcībā esošās informācijas, Latvijā ir piecas šādas sievietes.

2.   Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību un administratīvo slogu.

Nav.

3.   Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums.

Nav.

4.   Cita informācija.

Nav.

III. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

Likumprojekts šo jomu neskar.

IV. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

1.   Nepieciešamie saistītie tiesību aktu projekti.         

Ir nepieciešams izstrādāt grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, paredzot administratīvo atbildību par likumprojektā noteiktā ierobežojuma neievērošanu.

2.   Atbildīgā institūcija.

Tieslietu ministrija.

3.   Cita informācija.

Nav.

V. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām

Likumprojekts šo jomu neskar

VI. Sabiedrības līdzdalība un komunikācijas aktivitātes

1.   Plānotās sabiedrības līdzdalības un komunikācijas aktivitātes saistībā ar projektu.

Pēc likumprojekta ieviešanas ir nepieciešams organizēt izglītojošus pasākumus sabiedrībā par likumprojekta piemērošanas jomu un likumprojektā noteikto izņēmumu īstenošanu praktiskajās situācijās, kā arī jāveic apmācības amatpersonām, kas piemēros noteikumus par likumprojektā noteikto administratīvo atbildību.

2.   Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē.

Tieslietu ministrija 2016. gada 26. februārī ir izsludināja publisko apspriešanu, aicinot sabiedrību sniegt savu viedokli par likumprojektu, tāpat visām Latvijā reģistrētajām musulmaņu ticības reliģiskajām organizācijām tika lūgts sniegt viedokli par likumprojektu. Viedokli sniedza arī Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte, Latvijas Rektoru padome un Tiesībsarga birojs.

3.   Sabiedrības līdzdalības rezultāti.

Publiskās apspriešanas laikā viedokļus sniedza 21 cilvēks. Astoņi cilvēki atbalstīja ierobežojuma noteikšanu un likumprojekta turpmāko virzību, norādot, ka sejas aizsegšana neatbilst Latvijas tradīcijām un kultūrai, ka personām ir svarīgi redzēt cilvēkus, ar kuriem viņi komunicē. Trīspadsmit cilvēki iebilda pret likumprojekta izstrādi un norādīja, ka likumprojektā ietvertais regulējums ir diskriminējošs, tas ir cilvēktiesību ierobežojums un nepamatots aizskārums, izstrādājot regulējumu, nav ievērots samērīguma princips, likumprojekts veicina sabiedrības sadalīšanos un musulmaņu sieviešu izolāciju no sabiedrības, likumprojekts neatbilst demokrātijas principiem un rada daudz neskaidrību un problēmu ar tā piemērošanu.

Savukārt kompānija TNS sadarbībā ar raidījumu “900 sekundes" no 1. līdz 3. martam veica aptauju ar interneta starpniecību visā Latvijā, aptaujājot 1000 Latvijas iedzīvotājus ekonomiski aktīvajā vecumā no 18 līdz 55 gadiem. Atbilstoši aptaujas rezultātiem 42% aptaujāto iedzīvotāju - noteikti atbalsta likumprojektu, 35% - drīzāk atbalsta likumprojektu, 16% - neatbalsta likumprojektu (11% - drīzāk neatbalsta, 5% - noteikti neatbalsta), 7% - nav pauduši konkrētu viedokli šajā jautājumā. Līdz ar to 77% aptaujāto iedzīvotāju atbalsta likumprojektu.

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts savā viedoklī norādīja, ka, ņemot vērā pašreizējo nestabilo drošības situāciju (terorisma draudi, neiecietība pret bēgļiem, citādi domājošiem un citu reliģiju un kultūru pārstāvjiem), Latvijā nebūtu vēlama seju aizsedzoša apģērba nēsāšana, jo tas varētu apdraudēt ne tikai sabiedrību, bet arī pašu apģērba nēsātāju, jo Eiropā pēdējā laikā strauji pieaug abpusēji uzbrukumi un vairojas vardarbība. Šāda apģērba valkāšana varētu izraisīt nevajadzīgu vardarbību. Kā juridisku pamatojumu var minēt "Deklarācijas par jebkuras neiecietības un diskriminācijas, kas balstās uz reliģiju vai pārliecību, izskaušanu" (pasludināta ar ANO Ģenerālās Asamblejas 1981. gada 25. novembra rezolūciju 36/55) 1. panta 3. punktu "Brīvību piekopt savu reliģiju vai ticību var pakļaut tikai tādiem ierobežojumiem, kas ir noteikti ar likumu un ir nepieciešami, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, kārtību, veselību vai morāli, vai arī citu cilvēku pamattiesības un pamatbrīvības."

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes atzinumā norādīts, ka nav pietiekoša pamatojuma noteikt aizliegumu lietot seju aizsedzošu apģērbu. Aizliegumam nēsāt seju aizsedzošu apģērbu jāatbilst specifiskai valsts situācijai. Latvijā šādas situācijas nav. Argumenti par tautas folkloru, dzīvesziņu un kristietību nav pietiekami, lai šādu aizliegumu noteiktu. Dzīvesziņa ir pārāk neskaidrs, mākslīgi veidots jēdziens, lai tas varētu kalpot par pamatu jebkādām diskusijām. Tautas folklora ir daudzslāņains, dažādi interpretējamu tekstu, pieredzes un materiālās kultūras objektu kopums, kurā var atrast paražas, kuras netiek praktizētas mūsdienu Latvijas sabiedrībā. Latvija vairs nav valsts ar kristietību praktizējošu cilvēku vairākums, šeit dzīvo dažādām kultūrām un reliģijām piederoši cilvēki un arī reliģiju nepraktizējoši cilvēki.

Islāmticīgām sievietēm, kuras lieto seju aizsedzošu apģērbu, šī prakse ir ļoti būtiska un daudzas no viņām ir gatavas turpināt šo praksi par spīti sankcijām, jo uzskata šo praksi par savas reliģijas pamatmācības daļu. Savukārt daļai no islāmticīgām sievietēm seju aizsedzošs apģērbs ir apspiestības zīme, citām – protesta forma pret Rietumu patēriņa kultūru, kas, viņuprāt, seksualizē sievieti un padara par objektu. Reliģijas brīvība šajos gadījumos ir būtiskākais princips, līdz ar to nav saskatāms pietiekošs pamatojums noteikt aizliegumu lietot seju aizsedzošu apģērbu.

Latvijas Rektoru padome savā viedoklī atbalsta nepieciešamību noteikt ierobežojumu seju aizsedzoša apģērba nēsāšanai izglītības iestādēs. Ierobežojumu nēsāt seju aizsedzošu apģērbu, t.sk. izglītības iestādēs, ir jānosaka ārējā normatīvajā aktā, lai veidotu visām izglītības iestādēm vienotu pieeju. Kā aizlieguma noteikšanas mērķi vēlas uzsvērt nepieciešamību identificēt izglītības procesā iesaistīto personu. Tradicionāla un izplatīta identificēšanas metode ir pēc personas sejas, t.sk., ja nepieciešams salīdzināt ar personas fotogrāfiju dokumentos. Šādu pieeju izmanto arī policija, muita, robežsardze un citas tiesībsargājošās iestādes. Šī metode tiek izmantota arī izglītības procesā, tādēļ sejas aizsegšana neļautu personu identificēt. Nepieciešamība identificēt personu ir vienlīdz būtiska visām augstskolu personāla grupām – gan studējošajiem, gan akadēmiskajam personālam, gan augstskolu administratīvajiem darbiniekiem. Izglītības procesam ir personisks raksturs, iesaistot tajā nevis jebkuru abstraktu personu, bet konkrētu izglītojamo.

Augstākās izglītības pakāpē tas ir studējošais – fiziskā persona, kura noslēgusi studiju līgumu ar augstskolu, imatrikulēta studijām, kura pēc studiju programmas absolvēšanas saņems valsts atzītu diplomu.

Saskaņā ar augstskolu, koledžu un studiju virzienu akreditācijas noteikumiem viens no iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmas aspektiem, kas augstskolām ir jāīsteno, ir "uz studējošo (..) centrēta studiju procesa nodrošināšana, kā arī studējošo sekmju vērtēšana". Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam minētās studentu centrētās izglītības viens no stūrakmeņiem ir katra studenta konkrētu prasmju attīstīšana, izmantojot, tai skaitā formatīvu vērtēšanu, t.i., nepārtrauktu atgriezeniskas saites nodrošināšanu par konkrētā studenta prasmju attīstību visā mācību procesa laikā. Formatīva vērtēšana tādejādi kļūst par informatīvu kvalitātes uzraudzības instrumentu vērtēšanas caurspīdīguma nodrošināšanai.

Nepieciešamība identificēt studējošo ir ļoti svarīga dažādos studiju kursu pārbaudījumos un īpaši – noslēguma jeb valsts pārbaudījumos. Taču, uzsverot iepriekš minēto studentu centrētas izglītības paradigmu, priekšplānā izvirzās nepieciešamība identificēt studentu arī visā studiju procesā– (lekcijās, nodarbībās, diskusijās studējošo starpā un ar mācībspēkiem, studējošo grupu darbā u.tml.), lai varētu nepārtraukti sekot līdzi izglītojamo zināšanu, prasmju un kompetences attīstībai, vajadzības gadījumā to koriģējot.

Leģitīma ir ne tikai augstskolas mācībspēku un administrācijas interese identificēt studējošos, bet arī pretēji. Izglītības procesā piedalās nevis abstrakti, bet konkrēti mācībspēki ar attiecīgu kvalifikāciju, kuri parasti tiek pieņemti darbā augstskolā saskaņā ar darba līgumu, kas ir personiskas dabas līgums. Nav pieņemams diskusijās izskanējis arguments, ka sieviete, kura nēsā seju aizsedzošu apģērbu, seju varētu atsegt citas sievietes (piemēram, augstskolas mācībspēka) klātbūtnē, tādējādi sasniedzot mērķi identificēt personu. Latvijas izglītības iestādēs sievietes un vīrieši izglītības procesā netiek nošķirti. Augstskolām nav iespēju visā studiju procesā studējošo identificēšanas nolūkos garantēt viena dzimuma mācībspēku – sieviešu klātbūtni vai nodrošināt šim nolūkam atsevišķu palīgpersonālu.

"Rīgas pilsētas musulmaņu draudze", "Rīgas rajona musulmaņu draudze", "Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas musulmaņu draudze", un "Jēkabpils pilsētas musulmaņu draudze" norādīja, ka ir 1789. gadā dibinātās Orenburgas musulmaņu draudzes tradīciju turpinātājas un uz brīvprātības pamata atrodas garīgā un kanoniskā vienotībā ar Krievijas Federācijas Musulmaņu centrālo garīgo pārvaldi.

Draudzes darbojas saskaņā ar un pamatojoties uz Augstā Allāha Atklāsmēm – "al-Korānu"; Allāha Sūtņa Muhameda (lai viņam Allāha sveiciens un Viņa labsirdība) Sunnām; Šariāta normām, kas paustas fakihu idžtihādā (teologu lēmumos), kuri sekojuši "al-Korāna" likumiem un Pravieša Muhameda (lai viņam Allāha sveiciens un Viņa labsirdība) Sunnām saskaņā ar imama Abu-Hanifa (lai Allāhs viņam žēlīgs) reliģiski tiesisko mazhābu (virzienu). Augstā Allāha Atklāsmēs – "al-Korānā" un Allāha Sūtņa Muhameda (lai viņam Allāha sveiciens un Viņa labsirdība) Sunnās nav nekādu norāžu par seju aizsedzošu apģērbu nēsāšanu. Tika norādīts arī, ka starp draudžu locekļiem nav tādu cilvēku, kuri nēsātu seju aizsedzošu apģērbu.

Rīgas pilsētas musulmaņu draudze "IDEĻ" informēja, ka draudzē lielākā daļa locekļu pieder islamticīgo tatāru un baškiru ģimenēm – sunniti Hanafitu mazhaba virzienam. Jau no seniem laikiem un šobrīd nekad nav bijušas paražas un tradīcijas šīm tautām nēsāt pilnu galvassegu, kas aizsedz visu seju (niqab, burqa), bet ir iespējami izņēmumi, kad sieviete var nēsāt tikai matus aizsedzošu apģērbu (lakatu), atstājot atklātu seju. Draudze norāda, ka tai nebūs problēmu ar ierobežojuma ieviešanu.

Musulmaņu draudze "HALAL" savā viedoklī pauž, ka nozīmīgākais pamatojums sievietes sejas aizsegšanas praksei Islāmā ir tas, ka pastāv liels skaits uzticamu liecību, ka tā rīkojušās Pravieša sievas un līdzgaitnieces, līdz ar to šādā veidā mēs apliecinām savu cieņu šo diženo sieviešu praksei un apņēmību līdzināties viņām, cik vien iespējams, visos aspektos. Nikābs ir zīme tam, uz ko tiekties – patiesai garīgai iekšupvērstībai un garīgā aspekta pārākumam pār fizisko. Zīme par tiekšanos tuvoties Dievam, nevis pēc tā, kas vilina vairumu ļaužu (un tieši sieviešu gadījumā – izdaiļošanās, lai izrādītos citiem cilvēkiem, lai glaimotu savai patmīlībai un godkārei). Šāda nosliece novērsties no augstākā mērķa, izšķiest savas pūles dažādiem gaistošiem niekiem ir mūsos visos, vērtīgs ir viss, kas palīdz pret to cīnīties. Nikābs ir zīme par novēršanos no pasaules kā laicīgu izklaižu vietas bez dievišķās klātbūtnes apzināšanās, no kņadas un steigas, kas tiecas pārņemt mūsu prātus, tā vietā pievēršoties Dievam. Tas ir kā allaž, atrodoties ārpus mājas, klātesošs atgādinājums par mērķi, palīdzot visdažādākajos apstākļos neaizmirst, kurp esmu nolēmusi doties. Nikābs ir zīme individuālisma un personīgo vēlmju ierobežošanai augstāka, pārindividuāla mērķa vārdā un nošķiršana no tā, kas pasaulē ir zems un neīsts, savas iekšējās telpas aizsardzība no tā. Simboliskā ziņā nikābs ir norāde uz Dieva sievišķo, apslēpto aspektu – Dievu ne kā vīrišķā aspekta pamatā esošo Radītāju, bet kā Bezgalīgo un Neaptveramo; melnā krāsa norāda uz esamības pirmstāvokli: vēl pirms radīšanas, pirms manifestācijas iesākšanās. Savukārt sejas aizsegšana sasaucas ar to, kā Dievs apslēpj bezgalīgo, neizteicamo Daiļumu aiz radīto lietu aizsegiem, kuriem cauri redzēt spēj vien retais, bet ko izdarīt ilgojas – visbiežāk pats to neapzinādamies – ikviens.

Nereti tiek norādīts, ka šis ģērbs atgādina kristiešu mūķenes un savā ziņā tam var piekrist: lai arī citādā veidā, bet arī viņu ģērbs norāda uz pilnīgu nodošanos Dievam un atsacīšanos no visa, kas var tam traucēt, ja ne kā jau sasniegtu stāvokli, tad vismaz kā izvirzīto mērķi. Tas apliecina, ka sabiedrībai ir iespējams pieņemt iekšējas reliģiskās apņemšanās ārējas zīmes bez kaitējuma tās kopumam. Varbūt ne visiem ir patīkami kādā brīdī ieraudzīt kaut ko, kas atgādina par iespēju virzīties atšķirīgā virzienā, nekā vairums sabiedrības, bet tas taču nenozīmē, ka vienas personas mirklīgas, garāmslīdošas neērtības dēļ jāiznīcina citas personas iespēja tuvoties savas dzīves augstākam garīgam mērķim. Ja kristietības gadījumā šāda izpausme tiek pieņemta un lielākoties arī cienīta, kādēļ lai tas tā nebūtu arī islāma gadījumā?

Šāds aizliegums islāma kontekstā būtiski ierobežotu indivīda pamattiesības pilnvērtīgi praktizēt savu reliģiju, līdz ar to, lai to pieņemtu, būtu jābūt skaidram, būtiskam ieguvumam sabiedrībai kopumā. Šajā gadījumā reāla ieguvuma nav – būtībā tas nozīmē legalizēt necieņu pret otra cilvēka praktizēto reliģiju. Izvirzītie argumenti par labu aizliegumam demonstrē acīmredzamu un pilnīgu neizpratni par to, kas cilvēkam liek izvēlēties valkāt šādu apģērbu, viņa motivāciju un apsvērumiem. Nav skaidrs, kas tad veido "nepieciešamību ieviest aizliegumu" un kāds ir "šauri definētais leģitīmais mērķis". Absolūtajā vairākumā Eiropas Savienības valstu tamlīdzīgi aizliegumi nav ieviesti, lai gan daudzās no tām ir ievērojami lielāka musulmaņu kopiena un vairāk sieviešu, kas ikdienā valkā seju aizsedzošu apģērbu. Kāpēc vadīties tieši pēc Beļģijas un Francijas parauga, kurās ieviestie aizliegumi un to rezultāti tiek vērtēti stipri neviennozīmīgi, nevis ņemt vērā, piemēram, tādu valstu kā Lielbritānijas vai Vācijas pieredzi, ar kurām arī kultūrvēsturiski Latvijai ir daudz ciešākas saiknes? Jāņem vērā arī Francijas specifika un vēsturiskais konteksts, kas būtiski atšķiras no Latvijas, "la laïcité" ideoloģija (lai gan pat viens no šīs ideoloģijas galvenajiem ekspertiem atzīst, ka tā nozīmē tiesības ikvienam brīvi praktizēt savu reliģiju, nevis to, ka reliģijai jābūt cik vien iespējams publiski nepamanāmai un ka šobrīd tā tiek izmantota pret islāmu neproporcionāli un netaisnīgi). Tādēļ nevajadzētu būt tik pārliecinātiem, ka ECT lēmums citu valstu, piem., Latvijas kontekstā, noteikti būtu tāds pats kā minētajā S.A.S lietā.       Latvijas sabiedrībā vērojamas neskaitāmas izpausmes, kas nav saskaņā ar kristietību un "tautas folkloru, ticējumiem un dzīvesziņu" (tikai daži virspusēji piemēri: minisvārki, zilā vai zaļā krāsā nokrāsoti mati, tetovējumi, "pīrsingi"; kāpēc tad nenoteikt likumā attiecīgus aizliegumus, jo vai tad tas arī nevar radīt "konfliktsituācijas sabiedrībā, vicināt diskrimināciju pret personām" kas tā ģērbjas, "radīt spriedzi indivīdu kopējā sadzīvē publiskajā telpā", apkārtējo neizpratni, nevienlīdzīgu attieksmi un komunikācijas grūtības?). Kāpēc izvēlēties vērsties tieši pret reliģiju, kas ir visciešāk saistīta ar indivīda dziļāko pārliecību un viņa dzīves centrālā sastāvdaļa? Kāpēc pretnostatīt reliģiju un valsti, nostādot cilvēku izvēles priekšā – vai nu viens, vai otrs? Bez tam muslimu apģērbs kopumā ir daudz tuvāk šiem vēsturiskajiem ideāliem (kristietībai, "tautas folklorai, ticējumiem un dzīvesziņai") nekā lielākā daļa cilvēku apģērba, kas mūsdienās redzams uz ielas. Arguments "tas traucē komunikācijai, var radīt neizpratni un diskrimināciju pret jums" reāli nozīmē: "Tāpēc, lai tā nenotiktu, mēs labāk izslēgsim jūs no šīs sabiedrības pavisam. Tā visiem būs labāk". Kāpēc gan tā vietā valsts nevarētu palīdzēt izskaidrošanas darbā, lai sabiedrības vairākums varētu sākt izprast cilvēkus, kuru dzīvesveida izvēle ir kaut kādā ziņā atšķirīga, nevis visus šos atšķirīgos būtībā ieslodzīt viņu privātīpašumos bez iespējas, nepārkāpjot savus principus, doties kaut pastaigā pa pilsētu vai uz veikalu iepirkties? Ar šādu likumprojektu faktiski tiek piedāvāta iespēja musulmaņu sievietēm dzīvot pastāvīgā pazemojumā un bailēs, vedot uz jebkādas cieņas un savstarpējas uzticības zudumu pret savu valsti. Tā ir iespēja spiestā kārtā visu mūžu maksimāli izvairīties no publiskām vietām, jebkādas dalības publiskos notikumos, jebkādu darba, izglītības iespēju nopietna ierobežošana. Tas nozīmētu šai valstī dzimušiem, visu mūžu uzticīgiem, likumus ievērojošiem pilsoņiem, etniskiem latviešiem, kuri arī savus bērnus grib audzināt par pilnvērtīgiem latviešiem, pateikt – ja gribat īstenot savas dzīves galveno mērķi un pilnvērtīgi praktizēt savu reliģiju – lūdzu, ir visas iespējas, dodieties prom no savas dzimtenes un nekad neatgriezieties. Tiktu nodota skaidra, kaut vārdos, protams, neizsacīta vēsts – jūsu reliģija un līdz ar to jūs šajā valstī esat nevēlami; muslimiem (var, protams, lietot terminu "muslimi", ja tā tiek rakstīts atzinumos, bet manā skatījumā anotācijā turpmāk labāk - musulmaņi vai musulmaņu kopiena – red. piezīme) tiktu atņemtas cerības, ka viņi Latvijas Republikā varētu tikt cienīti un akceptēti kā pilntiesīgi pilsoņi ar savu izvēles brīvību un cilvēka tiesībām. Jau tagad sakarā ar milzīgo, nesamērīgo negatīvās ar islāmu un muslimiem saistītās informācijas pārsvaru plašsaziņas līdzekļos Latvijas muslimiem regulāri jāsaskaras ar dažādiem apvainojumiem, draudiem un uzbrukumiem – šāda likuma pieņemšana būtībā nozīmētu šādas attieksmes legalizēšanu valsts mērogā. Turklāt, ja ir iespējami minētie izņēmumi amata pildīšanas, veselības apsvērumu, laika apstākļu, kultūras pasākumu utt. gadījumā, kāpēc lai reliģiskā pārliecība būtu mazāk cienīga pretendēt uz "izņēmuma" statusu, balstoties uz "individuālu izvērtējumu"? Vēl vairāk – kāpēc jāpieņem faktiski speciāli pret reliģijas (un tieši vienas noteiktas, proti, islāma) īstenošanas brīvību vērsti likumi?

Ja mēs meklētu iespējamu analoģiju ar kristietību, tad tai pieder arī cilvēki, kas devuši kādu īpašu solījumu Dievam (piem., atturēties no laulības): līdzīgi būtu, ja šiem cilvēkiem pateiktu: jūsu reliģijā taču nepieciešamības gadījumā tas ir atļauts, šāda jūsu rīcība rada citos neizpratni, vēsturiski šim reģionam tas nav raksturīgi, ir pretrunā ar "tautas folkloru, ticējumiem un dzīvesziņu", kaitē demogrāfiskai situācijai, tādēļ lūdzu pārkāpiet savu solījumu un kaut vai vismaz formāli noslēdziet laulības.

Konkrētos gadījumos, kad patiešām reāli tiek pieprasīti personas dokumenti (ceļojot, gadījumos, kad policijai jānoskaidro personas identitāte u.tml.) un nepieciešama identifikācija, nav problēmu uz to brīdi seju atsegt. Ja ir vēlēšanās, var konkrēti likumā atrunāt šīs situācijas, kad sejas atsegšana būtu nepieciešama.

Musulmaņu draudze "MAKKA" norādīja, ka likums par aizliegumu, lai gan ir vispārināts un it kā attiecas uz visiem, reāli skars tikai islāmticīgos, kas, neapšaubāmi, var tikt uztverts kā kādai reliģijai piederošu cilvēku diskriminācija. Draudze norādīja, ka attiecībā uz personas ar aizsegtu seju identificēšanu grūtību nav – attiecīgie dienesti nepieciešamības gadījumā var veikt personības pārbaudi. Visā pasaulē daudzas islāmticīgās sievietes ceļo ar aizsegtu seju, bet pat mūsdienu situācijā, kad lidostās tiek veiktas īpaši rūpīgas drošības kontroles, tas nekādas problēmas nerada. Reālā situācija Latvijā, kur jau ilgstoši triumfē visdažādākās "paražas", kurām nav nekāda sakara ne ar kristietību, ne "latvisko dzīvesziņu" un valsts to pieļauj. Tas ir attiecināms gan uz publiskā jaunsvinībām, gan tādām kristietībai pilnīgi pretējām un sabiedrībai klaji kaitīgajām uzņēmējdarbības, un sadzīves "kultūras" izpausmēm, kā augļošana, alkaholizācija, viendzimuma attiecību propaganda un publiskā atkailināšanās. Draudze uzskata, ka ar iespējamo aizliegumu tiktu diskriminētas sievietes, liedzot viņām pašām lemt un rīkoties pēc saviem ieskatiem. Draudzes reliģiskais virziens ir Islāms, sekošana Dieva likumiem, pēc Pravieša Muhammada (lai Dieva miers un svētība viņam) sunnas (piemēra). Reliģijas pamatmācībā ir divi vadošie viedokļi par sejas aizsedzošo apģērba nēsāšanu. Pirmais Islāma zinātnieku viedoklis - tā ir obligāta prasība un, ja sieviete to nedara, tas viņai ieskaitās kā grēks. Otrais viedoklis - tas ir ieteicams. Ja viņa to nedara, tas neskaitās kā grēks, bet, ja viņa aizsedzas pilnībā, viņai tiek ieskaitīts kā labs darbs. Islāmā noteiktie izņēmumi, kad sievietei ir jāatklāj seja - skaitot lūgšanas un piedaloties svētceļojumā (Hadž). Var atklāt seju, kad nepieciešams apliecināt savu personību (robežkontrole u.c), apmeklējot ārstu.

Biedrība "Latvijas Islāma kultūras centrs" (turpmāk - LIKC) norādīja, ka sejas aizsegšana tiek uzskatīta par pienākumu, kuru nosaka islāma reliģijas pamatteksti, t.i., Korāns un pravietiskā tradīcija. Otrā viedokļa piekritēji interpretē šos tekstus kā norādošus uz šīs prasības vēlamību, bet ne obligātumu. Taču abu šo viedokļu praktiskais pielietojums islāma vēstures laikā ir apliecinājis to, ka publiskajā telpā, kurā sieviete saskaras un komunicē ar tai svešiem vīriešiem biežāk, tai ir nepieciešams aizsegt savu seju, lai izvairītos no nevēlamām sekām, kuras islāmā tiek uzskatītas par neētiskām un netīkamām. Šādam spriedumam piekrīt visas islāma jurisprudences skolas. Jurisprudences skolas ir minējušas apstākļus, kuri tiek uzskatīti par izņēmumiem, kādos islāmticīgajai sievietei ir atļauts atsegt savu seju tai svešu vīriešu priekšā, tie ir: gadījumi, kad sieviete veic rituālus, kuros sejai jābūt atsegtai (piem., veicot obligāto lūgšanu vai dodoties svētceļojumā); gadījumi, kad ir nepieciešams apliecināt savu personību (piem., noslēdzot ar sievieti finansiālu vai kādu citu darījumu, sievietei stājoties tiesas priekšā; pases kontrole uz robežas u.c.); gadījumi, kad sejas vai kādas citas ķermeņa daļas atsegšana ir nepieciešama medicīniskā iemesla dēļ pie nosacījuma, ka ārste sieviete nav pieejama; LIKC norāda, ka gandrīz visas islāmticīgās sievietes, kuras Latvijā pašlaik nēsā šādu apģērbu ikdienā, ir latvietes, kuras pārzina latviešu mentalitāti un kultūru, tāpēc kontaktējoties ar iedzīvotājiem tās rīkojas dabiski un vietējai kultūrai atbilstoši. Tas palīdz izvairīties no nesaprašanās un citām nevēlām sekām. Pēc LIKC rīcībā esošās informācijas valstīs, no kurām pārsvarā nāk Latvijā uzņemtie bēgļi (Sīrija un Irāka), sejas aizsedzošais apģērbs nav populārs un tā prasības šo tautu kultūrā netiek izjūtami ievērotas. Līdz ar to bēgļu uzņemšana nemainīs šādu sieviešu skaitu Latvijā un tas paliks neievērojams, kā tas bijis līdz šim. Tas arī nemainīs kopējo kultūras vidi Latvijā un neradīs jaunas problēmas un draudus iedzīvotājiem un valsts struktūrām, komunicējot ar islāmticīgām sievietēm. Pamatojoties uz iepriekš minēto pieredzi, praksi un reliģijā paredzamo atļauju sievietei demonstrēt savu seju šādas nepieciešamības gadījumā (piem., to identificējot), LIKC uzskata, ka ierosinājums ieviest Latvijā sejas aizsedzošā apģērba aizliegumu neatbilst tā pamatargumentiem. Gadījumā, ja šāds aizliegums tiks pieņemts, islāmticīgājām sievietēm tiks liegts ievērot ne tikai reliģisko prasību, bet arī justies komfortabli sabiedrībā, kas var novest pie tā, ka tās atteiksies pamest savas mājas vai meklēs iespējas pārcelties uz dzīvi citā valstī, kurā šāds aizliegums nepastāv.

Tiesībsargs savā atzinumā norādīja, ka sejas aizsedzoša apģērba un musulmaņu galvassegu nēsāšanas ierobežošana ir viens no pēdējā laika aktuālākajiem jautājumiem cilvēktiesībās. Tiesa vien ir pārsūdzēti nacionālo tiesas spriedumi no Šveices, Turcijas, Francijas, Beļģijas. Līdzīgi šādas lietas skatītas arī Āzijā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Āfrikā un starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās.

Sejas aizklāšana sevī ietver gan tiesības paust savu reliģisko pārliecību, gan tiesības uz privāto dzīvi - izvēlēties, kā parādīties sabiedrībā. Latvijas Republikas Satversmes 96. pants un Konvencijas 8. pants garantē tiesības uz personas privātās dzīves neaizskaramību, kas paredz valsts pienākumu atturēties no darbībām, kas ir vērstas pret personas patstāvību un autonomiju. Tiesības uz privāto dzīvi cita starpā ietver personas tiesības uz privātumu un tiesības dzīvot savu dzīvi pēc saviem ieskatiem. Tās paredz personas tiesības brīvi izpaust savu personību, brīvi izvēloties savu ārējo izskatu, tajā skaitā apģērbu gan privātās, gan publiskās vietās. No personas tiesībām dzīvot dzīvi pēc saviem ieskatiem izriet arī personas tiesības norobežoties un nekomunicēt ar apkārtējiem.

Satversmes 99. pants un Konvencijas 9. pants garantē personas tiesības uz reliģisko brīvību, kas ir viena no nozīmīgākajām vērtībām demokrātiskā sabiedrībā. Šī brīvība aptver dažāda veida reliģiskus, nereliģiskus un ateistiskus uzskatus, kā arī tiesības pieņemt reliģiju vai nepiederēt ne pie vienas reliģijas. Reliģiskā pārliecība šā panta izpratnē ir tulkojama plaši. Turklāt aizsargāta tiek ne vien reliģiskās pārliecības esamība, bet arī tās paušana. Reliģiskā brīvība neaprobežojas ar tiesībām ticēt (forum internum), bet tā neizbēgami ietver arī tiesības uz savas reliģijas ārējo izpausmi (forum externum), bez kuras reliģiskā brīvība būtu bezjēdzīga. Tādēļ reliģiskā brīvība ietver arī tiesības praktizēt reliģiju, piekopjot kultu, tiesības ievērot savas reliģiskās pārliecības kanonus, kā arī paust savu pārliecību uz ārieni un demonstrēt to citām personām gan privātā, gan publiskā vidē. Reliģiskās pārliecības manifestācija cita starpā var izpausties arī kā noteikta rakstura apģērba nēsāšana. ANO Cilvēktiesību komiteja ir atzinusi, ka reliģijas brīvība ietver arī galvassegu nēsāšanu . Atbilstoši starptautiskā telpā esošajai praksei, sejas aizsedzošu apģērbu nēsāšanas ierobežojums primāri apgrūtina personas, kuras valkā šāda veida apģērbu savas reliģiskās pārliecības dēļ, visbiežāk Islāma ticīgās sievietes.

Demokrātiskā sabiedrībā ir jāsamēro dažādu grupu intereses, un jānodrošina, ka ikviena ticība tiek respektēta. Tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka valstij ir jābūt neitrālam un objektīvam vidutājam starp dažādu reliģisko grupu sekotājiem. Valstij ir jāveicina tolerance starp pretēju viedokļu pārstāvjiem, taču nedrīkst mazināt spriedzi, izslēdzot daudzveidību, bet tieši pretēji – jānodrošina, ka konkurējošās grupas ciena viena otru. Demokrātija nedrīkst izpausties kā vairākuma diktatūra, bet gan jānodrošina taisnīga un atbilstoša attieksme pret minoritātēm.

Atsevišķās valstīs šobrīd pastāv galvassegu ierobežojums konkrētās vietās (piemēram, slimnīcās vai mācību iestādēs), taču absolūts aizliegums nēsāt seju aizsedzošu apģērbu pastāv tikai Francijā un Beļģijā. Līdzīgi aizliegumi tika rosināti arī Nīderlandē, Norvēģijā un Dānijā, taču nav tikuši pieņemti. Turklāt jānorāda, ka Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir aicinājusi Eiropas valstis neieviest vispārējo aizliegumu un lūgusi nodrošināt musulmaņu sievietēm iespēju izvēlēties nēsāt seju aizsedzošu apģērbu vai atturēties no tā. Neraugoties uz to, Tiesa lietā S.A.S. pret Franciju attaisnoja Francijā pastāvošo aizliegumu valkāt seju aizsedzošu apģērbu publiskās vietās, tādējādi pieļaujot, ka pie konkrētiem izņēmuma apstākļiem seju aizsedzošs apģērbs var tikt aizliegts publiskās vietās. Francijas gadījumā aizlieguma pamatā, citu starpā, bija apstāklis, ka Francija ir stingri sekulāra valsts, kas aizliedz jebkādus reliģisko simbolu lietošanu publiskajā telpā saskaņā ar laïcité jeb laicīguma doktrīnu, kā arī spēja pārliecinoši demonstrēt šāda ierobežojuma nepieciešamību Francijas sabiedrībā, balstoties uz Francijas Konstitūcijā nostiprinātajām vērtībām. Attiecīgi šī sprieduma iznākums nebūtu jāuztver kā "zaļā gaisma" vispārējam seju aizsedzoša apģērba valkāšanas aizliegumam Konvencijas dalībvalstīs, bet gan, ka seju aizsedzoša apģērba valkāšanas aizliegums Francijā atbilst ECK standartiem. Par Beļģijā pastāvošu aizliegumu šobrīd pāragri spriest, jo par to šobrīd Tiesā iesniegtas divas lietas - Dakir pret Beļģiju un Belkacemi un Oussar pret Beļģiju.

Kā Francijas valdības izvirzīto leģitīmo mērķi Tiesa atzina citu personu tiesību aizsardzību, nodrošinot "atklātas un demokrātiskas sabiedrības minimālo vērtību" ievērošanu. Francijas valdība uzsvēra, ka no Francijas Republikas konstitucionālajām pamatvērtībām – brīvības, vienlīdzības un brālības izriet vivre ensemble jeb "kopīgas dzīvošanas" sabiedrībā princips, kas ietver saziņu starp sabiedrības locekļiem. Francijas valdības ieskatā šajā saziņā nozīmīga loma ir tieši personas sejai. Tiesa, norādot, ka šādu aizliegumu kontekstā Eiropā nepastāv vienots viedoklis, atzina, ka dalībvalstij ir plaša rīcības brīvība un Francija to nav pārkāpusi, aizliedzot seju aizsedzošu apģērbu.

Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka Tiesa, lemjot par leģitīma mērķa esamību un būtiskumu katrā no dalībvalstīm, ņem vērā katras attiecīgās dalībvalsts vērtības un situāciju attiecīgajā valstī. Tolerance un iecietība pret citādi domājošiem cilvēkiem, tajā skaitā citu reliģiju un netradicionālu tradīciju sekotājiem ir viena no būtiskākajām rietumu demokrātiskās sabiedrības vērtībām, kas arī ir nostiprinātas Satversmes preambulā.

Ja likumprojekta paredzētais leģitīmais mērķis ir saglabāt Latvijai raksturīgo komunikāciju, tad būtu nepieciešama izpēte par šāda ierobežojuma nepieciešamību Latvijas kultūras telpā, respektīvi, vai seju aizsedzoša apģērba nēsāšana radītu draudus Latvijas konstitucionālajām vērtībām un iejauktos citu cilvēku tiesībās. Tiesībsargs secina, ka likumprojekts, kas paredzētu seju aizsedzoša apģērba nēsāšanu būtiski ierobežo Satversmē un Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos personas tiesības uz privāto dzīvi un tiesības uz reliģijas brīvību, tādēļ šāds ierobežojuma izvērtējums būtu nepieciešams arī no sociologu, kulturologu un antropologu viedokļa. Tāpat būtu jāformulē šāda ierobežojuma atbilstība Latvijai saistošajiem starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem. Arī soda noteikšanai par šāda aizlieguma neievērošana būtu būtiska nozīme ierobežojuma samērīguma vērtēšanai.

Visbeidzot, ja pēc padziļinātas izpētes tiek skaidri konstatēta un pamatota seju aizsedzoša apģērba valkāšanas aizlieguma ierobežojuma nepieciešamība un atbilstība Latvijas starptautiskajām saistībām, būtu nepieciešama vadlīniju izstrāde, kā piemērot konkrētās tiesību normas, līdzīgi kā tas tika veikts Francijā, lai veicinātu skaidru un vienotu tiesību normu piemērošanu. Turklāt likumprojekta pieņemšanas gadījumā būtu jālemj par atbildības paredzēšanu personām, kas piespiež citu personu šādu apģērbu valkāt, jo pretējā gadījuma var rasties situācija, kad tiek sodīti piespiešanas upuri, nevis personas, kas apzināti neievēro likuma normas.

4.   Cita informācija.

Nav.

VII. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām.

1.   Projekta izpildē iesaistītās institūcijas.

Valsts policija.

2.   Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām un institucionālo struktūru.

Jaunu institūciju izveide, esošu institūciju likvidācija vai reorganizācija, to ietekme uz institūcijas cilvēkresursiem.       

Jaunas valsts institūcijas netiek veidotas, esošās institūcijas netiek likvidētas vai reorganizētas.

3. Cita informācija.

Nav. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...