Seši blēdīgi leftistu koncepti, kas pretendē būt pozitīvi

Franču revolūcijas laikā viņi apgalvoja, ka "aizstāv brīvību", apkarojot reliģiju kā "fanaātismu" un "māņticību". Vēlāk tie pozicionējās kā "intelektuāļi" vai "ļaužu draugi". Tad tie manipulēja ar aicinājumiem uz empātiju, izliekoties, ka ir "apspiesti", tādējādi cerot saņemt līdzjūtību, kaut īstenībā tie bija naidpilni, pret vidusšķiru noskaņoti marksisti, devianti ģimenes nīstoši sodomīti utt.

"Progresa" teorija, kā to paredz marksisms - ka sabiedrībai ir jāiet no kapitālisma uz ideālu komunistu sabiedrību, atrada rezonansi pie kreisajiem, kuri šeit saskatīja savu pasaules pārveidošanas misiju. Marksistiskais "progress" ir ticis izmantots, lai nogalinātu miljoniem nevainīgus cilvēkus, tāpat kā globālistiskais vai kultūrmarksistiskais "progress" tagad kalpo, lai iznīcinātu balto ļaužu valstu identitātes. Kamēr cilvēki tiek ievilināti pozitīvu vārdu tīklos, kas maskē un veicina nežēlīgās realitātes, leftisms saglabā savu tvērienu pār ļaužu prātiem.

Daži pseidopozitīvie jēdzieni (vai buzzwords) kas kalpo kā slazdi:

1. Vienlīdzība

Varbūt vismasīvākais totems no visiem. Bezgala daudz reižu izkliegta un izmantota kā talismans, "vienlīdzība" tikusi izvirzīta priekšplānā, lai attaisnotu milzum daudzās un dažādās masveida slepkavības no astoņpadsmitā gadsimta terora līdz divdesmitā gadsimta boļševismam. Mūsdienās kalpo, lai atsvešinātu miljoniem cilvēku no viņu dabiskajām sabiedrībām.

Vienlīdzība pastāv matemātikā. Skaitlis var būt vienāds ar citu skaitli, jo abstraktu vienību var aizstāt ar citu abstraktu vienību bez izmaiņām, tā ir matemātiskā vienādība. Ārpus tīras kvantitātes valstības pastāv kvalitatīvas atšķirības, un līdz ar to vienlīdzība ir jādefinē negatīvi.

Ir viegli saskatīt, ka atsevišķu būtņu, nevis skaitļu vienlīdzība ir fikcija, mēģinājums uztvert indivīdus kā abstrakcijas vai ciparus, kuriem nav nekādas kvalitātes, personības vai specifiskas īpašības. Egalitārisms izriet no diezgan nepilnīga priekšstata par būtnēm, pie kurām tas tiek pielietots, un drīz vien tas tiek izmantots kā maska, lai sagrābtu varu par tām.

Kaut arī vienlīdzība var iekļauties taisnīgās justīcijas definīcijā kā līdzsvars (skat. Aristoteļa Nikomaha ētiku), šo vārdu bieži vien negodīgi izmanto, lai veicinātu konkrētas intereses uz plašāka sociālā līdzsvara rēķina, lai pamatotu dumpjus un revolūcijas, lai noliegtu cilvēku bioloģisko daudzveidību, tātad atšķirības dabā un funkcijās, nemaz nerunājot par nelietīgām metodēm, kad kādas manipulatīvas grupas spēlē upuru lomas vai pretendē uz neesošām tiesībām.

2. "Sociālais taisnīgums"

Vai jūs esat upuris? Vai esat kādas konkrētas nevienlīdzības upuris? Tad jūs dzīvojat netaisnībā, un šī netaisnība ir jāatlīdzina. Šo vienkāršo formulējumu plaši izmanto pret baltās rases cilvēkiem un it īpaši pret viņu par cishet dēvētiem vīriešiem un pret visu Rietumu civilizāciju naidīgi noskaņotie kreisie, lai dažādām sociālām kategorijām iedvestu upura sajūtu. Tie to izmanto, lai izveidotu jaunas sociālās identitātes pēc marksistisko šķiru parauga. Tā, piemēram, feminisms nav par sievišķību, bet gan par sievietēm, kas identificējamas kā īpaša, apspiesta grupa, kuras intereses esot pretrunā ar vīriešu interesēm, un tāpēc šī "taisnīguma" labad vīriešiem ir jābūt mūžīgiem parādniekiem.

"Sociālais taisnīgums" aptver vairāku iezīmju kopumu: tas ir apsūdzošs, vērsts pret balto rasi, pret heteroseksuāliem vīriešiem, tas nomelno Rietumu civilizāciju un tās vēsturi. Tas kultivē upura sajūtu un īpašas šķiras identitāti tā sauktajām "minoritātēm". Tas sistemātiski un ļoti reāli atņem tiesības līdzšinējam vairākumam, deprivē un izslēdz to, nostādot to "ļaunā tēla" lomā. Šajā ziņā "sociālais taisnīgums" ir ārdošs, apmelojošs un dziļi agresīvs, tas ir kā ļaunais dievs Molohs, kurš apēd ģimenes un tautas.

Faktiskais taisnīgums, protams, stāv tālu no šīs šausmīgās koncepcijas. Mēs esam Rietumu civilizācijas un tās cilvēciskās būtības likumīgie mantinieki, un mums ir galvenās tiesības uz šo mantojumu. Mums pienākas darbavietas, vārda brīvība, aizsardzība pret vardarbīgu ļaužu bariem, tiesības uz taisnīgu justīciju, nevis leftistu konstruētais murgainais "sociālais taisnīgums".

3. "Progress" (un "reakcionāri")

Šī pārvērtētā un par bļaujamvārdu kļuvušā vārda progressus latīņu sakne izriet no darbības vārda gradior (iet, uz priekšu), un to galvenokārt izmantoja militārajā kontekstā, piemēram, kā teikumā "armija virzās uz ienaidnieka teritoriju". Kopš tā laika tas ir izmantots, lai ar to apzīmētu jebkuru virzību, kaut vai tikai relatīvu vai fantāzijā pastāvošu.

Kreisie, sekojot pompoziem filosofiem un Marksam, izveidoja savus priekšstatus par progresu teorijā par vēsturi, padarot to par absolūtu, nevis relatīvu. Kad mūsdienās konfliktē, piemēram, indivīda brīvība un kolektīvā labklājība, kas tad ir "progresīvs"? Katru no tām var izmantot noteiktam progresa jēdzienam. Ņemot vērā tehnoloģiskos atklājumus, "progress" ir dziļi relatīvs. Kreisie izvēlas aizmirst šo patiesību, un spriež par visu un visiem no sava autoritārā, uz pjedestāla paceltā viedokļa.

Ja jūs apskatāt tādas personas kā, piemēram, Ayn Rand vai Lothrop Stoddard, jūs ievērosiet, ka kreisie tās vienmēr apzīmē kā "reakcionārus". Tomēr katrs no tiem bija progresīvs pats par sevi. Randa uzskatīja, ka rūpnieciskā attīstība un individuālā brīvība ir acīmredzamas progresa iezīmes. Stodards noraidīja boļševismu un enviromentālismu kā nezinātniskas nostādnes, kas ignorē cilvēku atšķirības un civilizācijas patieso vērtību. Viņaprāt, šīs "kļūdas" ir vecākas par bioloģiskiem atklājumiem un izriet no "deģeneratīviem elementiem", kuri drīzāk iznīcinātu civilizāciju nekā ļautu tai iztikt bez tām.

Vienīgā jaunā lieta boļševismā ir dumpīgo emociju "racionalizēšana" par ārkārtīgi slepenu un pārliecinošu sacelšanās filozofiju, kas ne tikai ir sasaistījusi visus reālos sociālos nemierniekus, bet arī ir maldinājusi daudzus naivos, kas neapjēdza, ko nozīmē boļševisms. (Stoddard, Revolt Against Civilization, chap.8)

4. "Atvērtība" un "būt brīvam no aizspriedumiem"

Mēs visi esam dzirdējuši to, ka būt "atvērtam jaunām idejām" un iespējām vai arī  būt "brīvam no aizspriedumiem" ir laba lieta. Praksē tas, ko liberāļi domā, runājot par atklātību vai atvērtību, nozīmē "būt kreisam un ticēt mūsu izpratnei par progresu". Jums ir jābūt nevis kritiskam, bet simpatizējošam attiecībā pret jebkuru transvestītu vai Black Lives Matter aktīvistu.

Bet pamēģiniet tikai būt atklāti un pozitīvi domājošs attiecībā pret tiem, ko leftisti aptzīmē par "labēji ekstrēmiem", piemēram, rasu reālistiem, tiem, kas aizstāv feministu liegtās tiesības vīriešiem, skeptiķiem attiecībā uz tādām leftistu dogmām kā antropogēnu globālo sasilšanu utt. Nebūs ilgi jāgaida, kad viņi sāks kliegt uz jums: "Šādas idejas ir netīras un lipīgas!"

Atklātība pēc viņu vadlīnijām nozīmē būt uzticīgam viņu propagandai. Jums jāļauj viņu menedžeriem un sociālajiem inženieriem sagatavot jūs to akceptēšanai.

Viņi vēlas jūsu prāta atvērtību vienīgi tādēļ, lai varētu to aizpildīt ar jūsu sevis pašu un savas rases ienīšanas pataloģiju un citādiem mēsliem un infekcijām. Bet nekad viņi nepieļaus neko tādu, kas viņiem nepatīk.

Pati par sevi atklātība vai atvērtība gan ir kā abpusgriezīgs zobens. To var, un to vajadzētu izmantot, bet tikai tiem, kuri ir pietiekami saprātīgi un morāli strukturēti, lai rotaļātos ar potenciāli bīstamām idejām.

5. Mūsdienu valstiskums un pilsonība

Kopš neatminamiem laikiem tautas ir pastāvējušas kā etnokultūras grupas. Romieši izmantoja terminu natio, lai apzīmētu konkrētus ļaudis, piemēram, gallus, gotus vai baskus. Apzīmējot pilsētai piederīgos, viņi lietoja terminu civis.

Abiem šiem vārdiem tagad trūkst to būtiskās nozīmes. Vārdu "nācija" tagad visbiežāk izmanto, lai apzīmētu abstraktu, birokrātisku valsti, kurā ikviens var būt pilsonis, ja birokrāti viņa papīrā iespiež zīmogu. "Pilsonība" ir pretenzija identificēt sevi ar konkrētu sabiedrību, kas pakļauta globālisma spēkiem: kreisie bieži vien apgalvo, ka viņi ir "tikai pilsoņi", vai runā "X vietas pilsoņu vārdā" un dara to, vienlaikus veicot agresīvu kultūras ekspansiju.

6. "Sociālās cīņas" un "sasniegumi"

Kad šie vārdi bija attiecināmi uz faktiski labām lietām, piemēram, arodbiedrībām, kas lielākajai daļai strādājošo uzturēja augstu dzīves līmeni, tie arī tur labi iederējās. Šodien šie vārdi, šķiet, vairāk attiecināmi uz nepamatotām valsts amatpersonu privilēģijām - kad aplaupīšana caur nodokļiem un ekonomiku tiek uzrādīta kā kaut kas "sociāls".

Turklāt heroiskajā "sociālo sasniegumu" epikas retorikā ir ērti aizmirst, ka nepastāv bezmaksas pusdienas un ka, ja kāds gūst kādu labumu, tad tas notiek uz kāda cita rēķina. Tāds parazītisks sabiedrības segments kā migranti rada netaisnīgu slogu ražojošiem pilsoņiem, un tāds stāvoklis nekādā ziņā nav saucams par "sociālo sasniegumu".

Noslēgumā

Kultūras konfliktu arhitektiem ir izdevies pārvērst viņu deģeneratīvās nenormālības par meinstrīma normu. Taču mēs varam iznīcināt šo melīgo ilūziju, atklājot, kas stāv aiz tās un atmaskojot viņu lietoto vārdu iekšējo vakuumu vai potenciāli polimorfo tā lietojumu. Viņi nav gudrāki nekā mēs, tikai vairāk manipulējoši.

Pēc vietnē http://www.returnofkings.com publicētiem materiāliem

Novērtē šo rakstu: