Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Šī valsts ir mana

Pietiek lasītājs
31.07.2015.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējā laikā masu medijos un sociālā telpā tiek agresīvi pasniegta informācija par nepieciešamību Latvijai uzņemt Āfrikas un citu valstu bēgļus, kas dodas pāri Vidusjūrai uz Dienvideiropas valstīm, kuras jau netiek galā ar bēgļu pieplūdumu. Šajā sakarā man bija daudz domu, pārdomu, un, kamēr gatavojos šo sašutuma vētras izraisīto haosu pārvērst par kārtību un argumentēti uzlikt uz papīra, valdība jau paspēja pieņemt lēmumu par bēgļu uzņemšanu.

Taču iztirzāt tēmu pēc notikušā nemaz nav par vēlu. No vienas puses, šāds valdības lēmums ir nedemokrātisks, tādējādi nelikumīgs un Satversmei neatbilstošs, no otras puses, šis lēmums ir sistēmisks un šī lēmuma pieņemšanas mehānisms spilgti parāda, ka tas pulkstenis, kurš mums rāda, ka pašlaik esot demokrātija, jau sen ir salūzis, apstājies, un objektīvi mēs dzīvojam pilnīgi citā realitātē. Tieši no šī viedokļa atgriezties vēlreiz pie jautājuma ir ne tikai derīgi, tas ir mūsu pilsoniskais pienākums.

Ko tad no mums grib un ko mums piedāvā?

Mūs aicina izjūst solidaritāti, atbildību, morālo pienākumu un atklāt sevī vēl kaut kādas citas iepriekš nezināmas izjūtas un čakras, kas būtu pietiekams pamats morāli sagatavoties šim šķietami cēlajam, taču sabiedrības nospiedošajam vairākumam ārkārtīgi nepatīkamajam un nepieņemamajam nelūgto viesu ciemos aicināšanas pasākumam.

Ja mēs pagooglēsim vārdu kopu “nelūgtais viesis”, tad pirmie meklēšānas rezultāti nemaz nav iepriecinoši: stress, pinnes, hemoroīdi, pārtikas un drēbju kode, nelūgtais viesis fotogrāfijā, PMS, celulīts, spams, Valmierā nelūgts viesis cenšas iekļūt svešā dzīvoklī, bezpajumtnieks Boriss kļuvis par Tukuma slimnīcas lāstu.

Šeit nu vajadzētu pielikt punktu un pabeigt šo rakstu, jo viss ir vairāk kā skaidrs. Taču, ņemot vērā, ka lakoniskums nav mana stiprā puse, es atļaušos tomēr palūgt sava lasītāja uzmanību. Vēl jo vairāk, ka vienā no lielākajiem ziņu portāliem manis publicētais lakoniskais komentārs This land is mine!, kurš tapa filmas (1943) ar tādu pašu nosaukumu iespaidā un veido šī raksta pēdējās piecas rindkopas, savas virtuālās dzīves desmit minūšu laikā paspēja savākt piecus plusus un neviena mīnusa un pēc moderatora vēlmes pazuda bez tiesībām to atjaunot vai citādi piedalīties viedokļu apmaiņā. Tā nu ir mums ar to viedokļu plurālismu.

Tātad atgriežamies pie jautājuma. Pieturoties pie politikas zinātnes teorijas, te vajadzētu politkorekti teikt, ka nevis “tiek agresīvi pasniegta informācija”, bet ka “notiek diskusija”. Diemžēl Latvijas politiskās iekārtas, kuras īstais nosaukums būtu partokrātija, īpatnība ir tāda, ka diskusija par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem nemēdz būt. Rūgta inde tiek pasniegta saldā apvalkā. Politkulināri sacenšas meistarībā, kā pagatavot kārtējo indes devu ļoti garšīgu, lai tā labi smaržo un priecē arī aci un lai upuris saindēšanos pamanītu pēc iespējas vēlāk, kad jau neko nevar padarīt lietas labā un bezjēdzīgi meklēt pretindi. Dažādās sociālās reklāmas kampaņās mēs tiekam morāli sagatavoti kaut kam, kas jau iepriekš izlemts, par ko pēc tam tiek “nobalsots”, tādējādi piešķirot uzspiestam diktātam likumības un sabiedrības interešu ievērošanas izskatu.

Šāds lēmumu pieņemšanas necaurspīdīgais ciniskais process, kurā tiek pilnīgi ignorēts sabiedrības viedoklis, pārspēj pat padomju laiku īpatnības. Kaut arī modernā Rietumu politikas zinātne klasificē padomju sistēmu kā totalitāru valsti, paši padomju ideologi bija pārliecināti, ka PSRS eksistē vienīga patiesa darbaļaužu sociālistiska demokrātija. Padomju laikos bija raksturīgi darba kolektīvos sanākt uz lielu sapulci, tajā demonstratīvi izdiskutēt kaut kādus sociāli nozīmīgus jautājumus, izteikt dedzīgu atbalstu partijai un tās līnijai un pie reizes nosodīt kapitālisma, militārisma un imperiālisma citadeli ASV.

Saskaņā ar Satversmi, ja tai var ticēt, Latvija arī esot demokrātiska parlamentāra republika. Taču mūsu demokrātiskajos apstākļos viss balstās tikai un vienīgi uz sabiedrības inertuma un tās pilnīgas pasivitātes, kuru laik pa laiku pārtrauc vēlēšanu kaislības. Mūsu demokrātijas paradokss slēpjas tajā, ka marģinālais viedoklis pēkšņi kļūst par valdošu. Gandrīz visiem ir pilnīgi vienalga, kas notiek Latvijā. Tie, kam nav vienalga, tvito un feisbuko, šausminās par kaut ko, citi raksta komentārus ziņu portālos. Un neko citu nedara.

Pat televīzijas raidījums ar tādu pašu nosaukumu nedeva nekādu skaidru atbildi uz jautājumu “Kas notiek Latvijā?”, un tas nevienu īsti neuztrauc. Latvieši ir pasīvo cīnītāju nācija un ar to inficējuši pat vietējos krievus. Līdz šim tas ir vienīgais integrācijas sasniegums. Latvietis ir gatavs doties kaut kur svešumā, kur jau ir viss sakārtots, nevis pašam ķerties pie lietas un sakārtot savu valsti. Drīz jau svinēsim dzimtbūšanas atcelšanas 200. gadadienu, taču latvietis joprojām domā, ka viņa vietā kāds cits kungs sakārtos viņa Latviju un visu laiku saka “nu valdībai ir jāizdara”. Kas tev, mīļo latvieti, liedz pašam to izdarīt? Latvietis saka “nu valdība nav izskaidrojusi”. Kas tev, mīļo latvieti, liedz pašam ieslēgt smadzenes?

Skaidrs vismaz tas, ka Latvijā lēmumu pieņemšanas vai valsts amatpersonu atlases caurpīdīgums ir vairāk duļķains nekā Luija XIV laikos absolūtistiskajā Francijā. Tur vismaz visi droši zināja, kurš ar ko pārgulēja vai iedeva kukuli, lai dabūtu vienu vai citu labumu, vai par ko nokļuva Bastilijā. Latvijā tikai tenko par to, kurš kuram samaksāja un ko vēl papildus apsolīja, lai ievēlētu konkrētai personai tīkamo valsts prezidenta kandidātu, piespiestu deputātu nolikt mandātu, lai varētu ieņemt viņa vietu, vai vienotos par kārtējo pelēcību valdības priekšgalā. Pēc kārtējām vēlēšanām pārliecināmies, ka 100 gudrājām galvām pelēko šūniņu vietā ir pelēkie zirņi un šīs pelēkās galvas pieņem pelēkos lēmumus, kurus menedžēja pelēkie kardināli.

Kas šo pelēko idilli dara krāsainu, ja ne politiskais fotošops? Fotošops, kā zināms, domāts attēlu izskaistināšanai un dažādu efektu radīšanai. Analoģiski politiskais fotošops sevī ietver manipulācijas ar sabiedrisko viedokli. Ja komersants grib veiksmīgi pārdot savu preci, tad viņš pieliek mārketinga pūliņus. Kaut ko tamlīdzīgu dara arī mūsu valdība, turklāt ne jau mēs, vēlētaji, nosakām valdībai, ko darīt, bet valdība mums nosaka, ko un kā saskaņot un kam jāpiekrīt. Īsāk sakot, ne jau mēs stūrējam mašīnu, bet tā mūs kaut kur ved. Un šajā shēmā kaut kas nav riktīgi pareizi. Mūsdienu latvietis ne ar ko īpaši neatšķiras no latvieša pirms 200 gadiem, kad viņš katru svētdienu gāja uz baznīcu, kur mācītājs viņam no kanceles ne tikai sludināja Dieva vārdu, bet arī stāstīja kaut kādas svarīgas aktualitātes. Kā toreiz latvietim bija iespēja tikai pieņemt bez izvēles iespējām to, ko viņam stāstīja, tā tas ir arī mūsdienās.

Smadzeņu skalošanas paņēmieni ir dažādi, un vislabāk šos paņēmienus var izsekot attiecībā uz visām tām epopejām ar iekāpšanu Eiropas Savienībā un eiro ieviešanu. Ja par pašu Eiropas Savienību runa būs vēlāk, tad, pieskaroties eiro ieviešanas jautājumam, šeit nav runa, vai tas bija labi vai slikti, runa ir par to, kā tas notika un kāda ir bijusi sabiedrības iesaistīšanās pakāpe lēmuma pieņemšanā.

Vairāk kā skaidrs, ka darbaļaužu kolektīvi un arodbiedrības nerakstīja garas un plašas vēstules valdībai ar prasību līdz nākošās piecgades sākumam ieviest eiro un stiprināt Latvijas ekonomisko izaugsmi. Valdība atnāca pie tautas un pa radiofonu un tālrādi teica, ka mums ir jāievieš eiro Latvijas lata vietā. Daudziem tas nepatika, jo lats ir ne tikai Latvijas simbols, kā tas varētu būt gadījumā ar dzintaru vai Dziesmu svētkiem, bet tas ir valstiskuma absolūtais simbols. Visus padomju gadus cilvēki glabāja ne tik daudz Latvijas karogus, cik latu banknotes un sudraba monētas. Atmodas gados, kad ekonomiskās krīzes apstākļos bija nauda, bet nebija, ko pirkt, arguments par to, ka “Latvijai bija sudraba nauda, bet pašlaik ir koka rublis” bija visai spēcīgs arguments par labu Latvijas ekonomiskajai patstāvībai un secīgi – arī neatkarībai. Taču ko mēs dzirdam no valsts amatpersonām? “Eiro nav tikai banknotes un monētas, tas ir Eiropas integrācijas simbols visuzskatāmākajā veidā.” Šāds apgalvojums pirmšķietami ir neitrāls un varbūt arī pareizs (ar atrunām). Taču lats kā Latvijas valstiskuma simbols tiek noniecināts un noliegts, secīgi arī Latvija kā neatkarīga valsts tiek noliegta.

Tad atskan balsis, kas pieprasa izlemt Latvijai tik svarīgu jautājumu referenduma ceļā. Un šeit sākas atklāta pretestība. Kāds nopelniem bagātais eksperts politisko uzpirksteņu spēlēs vārdā Andris Grāmatgalvis mūs pamāca, ka, balsojot 2003. gada referendumā (neatkarīgi no tā “par” vai “pret” iestāšanos), mēs jau toreiz automātiski esam nobalsojuši par eiro kā vienotu valūtu un tā ieviešana ir tehnisks jautājums. Nekāds referendums nav pieļaujams, un tas arī nenotiks. Paga, paga… 2003. gada pilsoņiem bija uzdots konkrēts jautājums “Vai jūs esat par Latvijas dalību Eiropas Savienībā?”, un ne par ko citu tur nebija jautāts. Ja mēs esam nobalsojuši 2003. gadā par kaut ko citu, nekā bija rakstīts biļetenos, tad, lūdzu, iepazīstiniet mūs ar pilnu sarakstu, par ko mēs esam nobalsojuši! Ja, ka apgalvo eksperts Grāmatgalvis, šis vienkāršais jautājums ietvera arī citas sarežģītas konsekvences, tad angļu juristi šādu voluntāru vienpusēju paplašināšanu nosauktu par fraud, inteliģenti cilvēki par krāpšanu, bet vienkārši ļaudis par šmaukšanos!

Ja politiskajam procesam varētu piemērot patērētāju tiesību aizsardzības principus, tad šādu darījumu (balsošanu “par”) atzītu par spēkā neesošu, jo netika nodrošināta iespēja saņemt vispusīgu un pilnīgu informāciju par balsojamo pasākumu, vēlētājam nav nodrošinātas iespējas realizēt atteikuma tiesības, galu galā vēlētājam burtiski tika iesmērēta nedroša un balsošanas noteikumiem neatbilstošas kvalitātes prece ar nosaukumu “Eiropas Savienība”. Latvijas pasīvā vēlētāja īpatnība ir tā, ka, ja nu eksperts Grāmatgalvis ir pateicis, ka Eiropas Savienība nav deguns un puņķi atpakaļ neiešņauksi, nu tad ko, jāmeklē kaut kāds kabatlakats ar tautisku rakstu un higroskopiska veste asaru uzsūkšanai.

Tālāk sākas īsts cirks smadzeņu skalošanas jomā. Kaut kas negatīvs sabiedrības izpratnē tiek pasniegts kā pozitīvs, kaut arī vienam ar otru nav nekādas iekšējas korelācijas. Piemēram, kāds medijs vienā rakstā vestī, ka nospiedošais sabiedrības vairākums ir pret eiro ieviešanu, savukārt tas pats medijs vienlaicīgi apsveic Latvijas iedzīvotājus ar skaistāko viena eiro monētu Eirozonā. Nu kā mēs varam abižot mūsu izcilos dizainerus? Re, tie atkal nes Latvijas vārdu pasaulē un izpelnījušies atzinību! Mūsu tautiešiem patīk, kad viņiem glaimo. Nebrīnīšos, ja kāds Latvijas politiķis parakstīsies uz savām bērēm rītdien ar noteikumu, ka viņa zārks būs skaistākais pasaules vēsturē. Vanity, definitely my favorite sin.

Pēc lētas glaimošanas pārejam pie stereotipu veidošanas. Šīs manipulācijas iedarbojas uz zemapziņu un motivē indivīdu iekšēji sevi asociēt vai arī neasociēt ar zināmu sociālo grupu un darīt to pašu. Klasiskais veids ir kino ar propagandas elementiem, kur eksistē pozitīvi un negatīvi varoņi. Pozitīvi varoņi saka pareizas lietas, negatīvas personāžas – attiecīgi nepareizas, sliktas lietas. Ir arī dramatiskie tēli, kas svarstās, taču filmas beigās tie izdara pareizu izvēli režisora gaumē. Instinktīvi cilvēks jūt līdzi pozitīvam varonim, attiecīgi viņš ieklausās un ieskatās tajā, ko konkrētais varonis saka un dara, un noraida to, ko dara negatīvais tēls. Pie šādiem darinājumiem pieder filma “Rīgas sargi” (2007). Taču Latvijā kino gandrīz ir miris, un aktuāliem politiskiem notikumiem tas nav parocīgs medijs. Ir lētāks variants - tiek ražoti dažādi kliedzoši reklāmas klipi, kas, piemēram, attēlo cilvēku, kas uzkāpj uz grābekļa un dabū pa pieri ar kātu (Choose or lose! Голосуй или проиграешь! Latvieti, nepadodies!). Kuram gribas? Nevienam! Loģiski, ka nedarām tā, kā mums neiesaka klipa autori. Bet nu šis ir tāds parupjš paņēmiens, kas ne uz visiem var iedarboties.

Krietni lielāku efektu izraisa smaga politiskā artilērija, kas mērķtiecīgi šauj pa smadzenēm. Runa ir par tādu eksotisku fenomenu kā “sabiedrībā pazīstamās personas” (SPP). Šīs cilvēku sugas pārstāvji parasti izceļas uz kopēja fona ar kaut kādiem talantiem, pietiekami lieliem, lai gūtu atzinību kādā lauku zaļumballē, taču nepietiekami lieliem, lai gūtu starptautisku atzīnību un ar to pelnītu pienācīgu naudu (aiz ļoti retiem izņēmumiem). Mūžīgi pusbadā, izsalkuši un alkstoši arī pēc slavas, atzinības un prestīžas vietas sociālajā hierarhijā, tie ne pārāk daudz saprot no tā ar ko pelna naudu un galīgi neko nesaprot no politikas. Taču katram no viņiem ir kaut kādi kredīti un lieka naudiņa neskādē. Šīs “SPP” – dzejnieki, komponisti, svarcēlāji, dziesminieki, laika ziņu diktori, žurnālisti, biologi, ārsti, mācītāji – ir gatavas iestāties jebkura partijā vai iesaistīties gandrīz jebkuras idejas popularizēšanā, galvenais, lai par to tiktu pienācīgi samaksāts. Nauda nesmird. Un šīm personām esot ko teikt. Nule pieredzētais skandāls ar pedāļu kruķītājiem, kuri uzrakstījuši Saeimai garu vēstuli un izteikuši dedzīgu atbalstu viņus sponsorējošajai nozarei, ir spilgts tam apliecinājums. Kā mēdza teikt Orsons Velss, “vairums cilvēku ir pietiekami labi audzināti, lai nerunātu ar pilnu muti. Taču vairums cilvēku nav pietiekami labi audzināti, lai nerunātu ar tukšu galvu”. Par spīti norādītajam trūkumam šiem cilvēkiem tiek maksāts par pasūtītājiem kaut kāda izdevīga viedokļa paušanu (formāli tas skaitās, ka “SPP” pauž pilsonisko nostāju).

Tā kā mēs esam zeme, kas dzied, pievērsīsimies dziesminiekiem, taču šoreiz ieklausīsimies nevis meldijās, bet vārdos, un ieskatīsimies darbos. Sāksim ar mūsu izcilāko dziesminieku, kurš apstrīdēja Satversmes tiesā likumu, par kuru pats ir balsojis Saeimā. Uz tiesneša jautājumu “Kā tas tā varētu būt, ka jūs balsojāt “par” un šobrīd vēršaties Satversmes tiesā. Kā tas…?” dziesminieks ne aci nepamirkšķinājis atbild: “Tas ir interesants jautājums no jūsu puses. Nu jā… te ir tā sauktā frakciju disciplīna. Es pat nemaz neiedziļinājos tajos, jo mani tas neinteresēja, šie finansiālie jautājumi.” Citur šis dziesminieks apgalvojis, ka viņš nav nedz jurists, nedz finansists, viņš tikai spiež pogas un neko nesaprot no jautājumiem, par kuriem balso. Nē, es, protams, saprotu, ka, sēžot pie klavierēm, ir jāspiež pogas, bet ko tu dari Saeimā, ja tu neesi nedz jurists, nedz finansists un vispār nesaproti, ko tu tur dari?

Cits dziesminieks, kurš vēl nesen aicināja nāciju nepirst divānā un aktīvi paudis izbrīnu par Krutoja atvainošanos “Jaunā viļņa” atklāšanas ceremonijā, žigli aizlaidies uz ASV uzreiz pēc Ukrainas krīzes sākšanās, kad gaisā sāka ost pēc pulvera un virmot dažādas runas par jaunu karu. Protams, es pārspīlēju. Nemaz nav aizlaidies, bet devies plānotā braucienā. Oficiāli, lai mācītos. Viņa vecumā jau parasti pasniedz meistarklases, taču viņš joprojām mācās. Re, cik neizglītots. Bet, ja no meistarības mums ir tikai, kā daži apgalvo, nevainojama angļu valoda, tad laikam tiešām vēl cītīgi jāmācās. Pēc iespējas tālāk no Latvijas. Šī ir nu ļoti pilsoniska pozīcija! Spriežot pēc tā, kā viņš intervēja Laimdotu Straujumu par Eiropas lietām, var pieņemt, ka viņš jau ir atgriezies vai vismaz iegriezies iztukšot pastkastīti kāpņu telpā. Un, cerams, beidzot būs kaut ko iemācījies.

Visbeidzot, daži sabiedrībā pazīstami dziesminieki pirms gadiem astoņiem ar “Latvijas institūta” atbalstu izcēlušies ar reālu bēgļu-song’u “Welcome to my country! But here you don’t belong! Stay with me forever, stay as long as you want!”. Paaaaldies! Tagad paspējuši izcelties kādā Krievijas festivālā ar zīmīgu nosaukumu “Iebrukums” jeb “Invāzija” (“Нашествие”), kur tiekot popularizēta Krievijas armija.

Kā redzams, teksti un darbi ir dīvaini un pretrunīgi. Un par izbrīnu šādiem cilvēkiem ir kaut kādi fani, kuriem atslēdzas smadzenes, kad tie vēro savu elku un ģībst no sajūsmas. Faniem ir svarīgi “būt ar savējiem”, un, ja savējais kaut ko atbalsta, tad ir vērts ieskatīties, ieklausīties un izdarīt tā, kā guru saka. Pašiem nav jādomā ar galvu. Mums te nav Izraēla, par kuru mēdz teikt, ka tur ir 7 000 000 premjerministru. Mēs ar grūtībām atrodam vienu un arī tam bieži vien jau sen ir beidzies derīguma termiņš.

Tad iesaistās politologi, kuriem ar vēsturi un futuroloģiju aiz retiem izņēmumiem ir riktīgi pašvaki, taču viņi ar entuziasmu, ne stipri mazāku par SPP piemītošu, komentē notiekošo (krieviski ir labs variants политолухи”). Viņi gan ir neitrāli, viņi ir vērotāji. Līdzīgi kā Vilis B. pēta peļķes un ieskatās lietus mākoņos, viņi vēro politikas zīmes, apkopo Saeimas kulurāru ticējumus, cenšas pareģot vēlēšanu rezultātus dažas stundas pirms oficiālu rezultātu paziņošanas, veicot Exit poll aptaujas. Viņiem piemīt unikāla spēja pateikt kaut ko acīmredzamu par fait accompli, kas jau ir noticis, un neko nepateikt par to, kas mūs sagaida nākotnē. Jo Latvijas politikā ir kā Eirovīzijā – everything can happen. Galvenais, lai tikai neapstājas dziesmu un deju šovi uz zilajiem ekrāniem. Ja to nebūs – Zeme apstāsies. Taču parasti politologi tikai mierina, ka nekas traks nenotiks, jo tas notiek visur Eiropā. Dievinu Eiropas pieminēšanu vietā un nevietā! Vēl Bismarks pareizi teica: „Mūsu atsaukšanās uz Eiropu ir mūsu nelaime!”

Uuuuuuunnnnnnnnnnnn... visbeidzot....superspēlē – automobilis! Jeb kārtējās sabiedriskā viedokļa aptaujas rezultātu paziņošana. Obligāti tieši tādā tonī, kā to dara LTV1 “Panorāmas” diktori. Valdība grib ieviest eiro (“Mammu, es gribu būt labs haltūrists!”), sabiedrība tam pretojas (“Nu kā tā var?”). Viss ģeniālais ir vienkāršs (“Individuāli, profesionāli”). Notiek aptauja, un diktors mums možā balsī pārliecinoši ziņo (“Nu tas ir labi!”), ka (1) latvieši (2) rīdzinieki (3) ar augstāko izglītību (4) ar labu ienākumu līmeni – gandrīz visi (95%) ir par eiro ieviešanu, savukārt (1) nelatvieši (lasi: krievi) (2) tie kas nav rīdzinieki (lasi: no Daugavpils) (3) ar vidējo vai nepabeigtu vidējo izglītību (lasi: bezmaz vai nu analfabēti), (4) ar zemu ienākumu līmeni (lasi: sociāli nelabvēlīgi cilvēki) ir pret eiro ieviešanu.

Kā uz to reaģē vidusmēra latvietis? Viņš ir ar savējiem. Viņš ir ar latviešiem. Viņš ir par izglītību. Viņš tiecas uzlabot savu dzīves kvalitāti un līmeni. Pat, ja viņš nesaprot, kas notiek, to noteikti zina kāds ar augstāku izglītību, kāds no tiem, kas piedalījušies aptaujā un pateikuši pārliecinošu “jā” eiro ieviešanai. Nē, viņam izvēle ir skaidra. Viņš nevar skatīties uz lietām un politiskiem procesiem tā, kā to dara provinciāls mazizglītots aprobežots krievs, kas dzīvo savā impēriskajā Kremļa kontrolētajā informācijas telpā un ir naidīgi noskaņots pret Latviju, staigā pa rajonu treņikos un grauž semkas.

Te nu demokrātijas esamības efekts sasniegts! Tautas modrība ir iemidzināta, taču eiro nav vienīgais jautājums, kas ir jārisina valdībai, attiecīgi propagandas pūliņi ir jānostiprina. Pirmajās dienās pēc eiro ieviešanas seko ziņas par to, ka nevienam nebija nekādu grūtību paralēli norēķināties divās valūtās, nekur nebija rindas, ja kāds gribēja apmainīt naudu. Pēc sešiem mēnešiem mums tiek stāstīts par to, ka cilvēki ir pieraduši pie eiro un tagad vairs nepārrēķina visas cenas atpakaļ latos. Pēc 12 mēnešiem mums priecīgi ziņo, ka nekāds cenu sadārdzinājums neesot noticis (statistikas līmenī) un attiecīgi “Lai top slavēta Latvijas valdība par laimīgu eiro ieviešanu”!

Īstenībā viss augstāk aprakstītais bija īss ievads, kā Latvijā notiek demokrātijas process. Un nu te mēs pārejam pie tā saucamās “bēgļu problēmas”. Problēmas īstenībā pagaidām nav. Īsta problēma būs tad, kad būs bēgļu invāzija. Un problēmu eņģeļi jau apzīmēja mūsu durvis un pie tām uzstājīgi klauvē. Ko mēs ieraudzīsim, tās attaisījuši? Kā Mocarts – savu melno cilvēku, kurš viņam pasūtīja rekviemu? Mums arī tikko pasūtīja rekviemu latviskai Latvijai. Viņa jau sen nemaz nav latviska, taču pēdējos 25 gados nenotika liela tautu staigāšana (izņemot tos, kuri vēlējušies izkāpt no mūsu valstiskā omnibusa Īrijā un Lielbritānijā), kādēļ var runāt par zināmu status quo ante un šis stāvoklis sabiedrībai ir daudz maz pieņemams.

Mēs dzīvojam ļoti trauslā iedomu pasaulē, ka, būdami tālu no modernās dzīves izaicinājumiem, esam pietiekami aizsargāti. Mēs naivi domājam, ka esam kādam vajadzīgi, ka mūs no visām likstām glābs Eiropas Savienība, NATO līguma 5. pants, aizmirstot par nerakstīto, bet faktiski darbojošos principu rerum sic stantibus, t.i. visi starptautiskie līgumi ir spēkā tikai tik tālu, kamēr nav izmainījušies apstākļi, kādos tie tikuši slēgti. Visa mūsu vēsture liecina par to, ka mēs varam paļauties tikai uz saviem spēkiem, taču mūsu realitāte skaidri parāda, ka mēs šos spēkus īsti neattīstām un neakumulējam “X” stundai.

Mūs vajā izaicinājumi no visām malām. Jocīga leģenda par balsi, kura katru Jaungada vakaru jautā “Vai Rīga ir gatava?”, stāsta tikai pusi patiesības. Īstenībā balss jautā “Vai Rīga ir gatava tam un tam?”, konkrēti minot kārtējo izaicinājumu. Rīga nav gatava. Tā nekad nekam nav gatava. Vai runa ir par sniegu ziemā, karstumu vasarā vai valsts aizsardzību.

Pilnīgi negaidīti bijām nostādīti fakta priekšā, ka uz Rīgu atnāca mežs. Pēc bebriem notika mežacūku invāzija. Mežacūkas ar siventiņiem ir piemīlīgi radījumi, ja uz tiem skatās no droša attāluma. Taču, kad pastāv reāla iespēja sastapties ar tiem ne tikai Juglā, bet arī Lāčplēša ielā, piemīlīgums ātri pārvēršas milzīgā riskā, jo no savvaļas dzīvnieka var sagaidīt visu ko. Viņš var būt inficēts ar trakumsērgu, viņš var kļūt agresīvs, aizsargājot sevi vai savu atvasi no reāla vai iedomāta apdraudējuma. Mežacūkai ir ilkņi, kas var nogalināt vilku. Tas var saplēst lāci. Un Lāčplēša ielā līdz šim lāči netika manīti, taču potenciālie plēši gan. Stiprs un vesels zvērs ir ārkārtīgi bīstams, un vai tam medniekam, kurš nenogalina mežacūku ar pirmo šāvienu!

Bija Rīga ūdenī, tad bebros, tad mežacūkās, tagad mežailmāros. So zieht das Unheil in dies Haus! Ja mēs mēģināsim kodolīgi konkretizēt argumentus, kurus Ilmārs Mežs pauž publiskā telpā, tad tie ir šādi: Latvijai valstu solidaritātes dēļ būtu jāatbalsta bēgļu kvotas, tai jāuzņem ne vairāk kā daži desmiti bēgļu. (NB! Pirmais cipars, vēlas radīt iespaidu, ka runa ir par niecīgu skaitu cilvēku. Taču bēgļiem ir tiesības uz ģimenes apvienošanu un bēgļu skaits neatvairāmi pieaugs.) Tā esot brīvpratīga kvota, taču vienlaicīgi tā ir obligāta. Mēģinājumi noteikt obligātās bēgļu kvotas visām Eiropas Savienības valstīm ir tāds kā izmisuma solis, lai piespiestu uzņemties morālo atbildību arī tiem, kuri līdz šim no tās izvairījās. Arī Latvijai ir jāuzņemas morālā atbildība, jo mēs esam piedzimuši zemē, kas ir brīva no kara un posta (NB! Par zemi brīvu no posta var īpaši pastrīdēties!), tāpēc bēgļiem esot morālas tiesības nākt uz pārtikušo Eiropu, lai sasniegtu mieru un labklājību ar bēgļa paša darbu (NB! fantasts!).

Mēs nevaram izlikties, ka viss ir kārtībā, ja blakus cilvēki iet bojā. Ja ir iespēja, ka bēglis savā zemē ies bojā vai noslīks Vidusjūrā, priekšroka dodama situācijai, ka viņš Eiropā dzīvos drošībā, pat ja integrācijas varbūtība ir niecīga. Bēgļu uzņemšana ir morālā apdrošināšana gadījumā, ja mūsu austrumu robeža pēc kāda laika saskartos ar līdzīgu izmisīgu bēgļu plūsmu, jo tad mums būs nepieciešama Eiropas solidaritāte, kurai pievienoties mums patlaban šķiet neizdevīgi. Visbeidzot Latvijas likumi neparedz konsultatīvu referendumu sasaukšanu par bēgļu uzņemšanu. Taču, lai kā arī būtu formulēts referenduma jautājums, nav šaubu, ka pašlaik tā rezultāts būs bēgļu uzņemšanai negatīvs.

Šeit nu vajadzētu pielikt punktu un pabeigt šo bezjēdzīgu argumentu atreferēšanu, jo viss ir vairāk nekā skaidrs. Taču 6. jūlijā masu medijus pāršalca ziņa, ka valdība ārkārtas slēgtā (!) sēdē bez balsojuma (!) ir vienojusies, ka divu gadu laikā Latvija varētu uzņemt 250 bēgļu (NB! Valdība sankcionēja piecreiz lielāku bēgļu skaitu, nekā sākotnēji tika runāts. Un, ja 250 bēgļi divos gados, tad cik būs trīs, četros utt. gados?). Ministru prezidente Laimdota Straujuma pēc valdības sēdes žurnālistiem sacīja: “Valdība pieņēma lēmumu, ka Latvija brīvprātīgi ir gatava uzņemt bēgļus un šis ir vienreizējs pasākums.”

 Un šeit tad rodas principiāli jautājumi: kāpēc tas tika izdarīts, cik šis lēmums ir tiesisks un kādas būs tiesiskās sekas? Kāpēc tas tika izdarīts, mums nepaskaidroja. Ja lēmums tiek pieņemts zaglīgi, aiz slēgtām durvīm, tad acīmredzami šis lēmums ir prettiesisks, pieņemts, ignorējot sabiedrības intereses un skaidri pausto gribu. Mūsu valsts 50 okupācijas gadus stingri pieturējas pie valsts pēctecības koncepcijas, pie koncepcijas, ka izmaiņas, kas Latvijā notika okupācijas gados, ir prettiesiskas. Tas pats pēctecības princips ir jāpiemēro jautājumā ar jebkuriem nelikumīgiem valdības lēmumiem. Pat ja Latvijā parādīsies jebkādi bēgļi un tiem tiks piešķirts jebkāds tiesisks statuss, tie nevarēs paļauties, ka šis statuss tiešām ir tiesisks un viņiem no tā noteikti neizriet nekādas tiesības, jo no prettiesiskās rīcības tiesiskās sekas nevar izrietēt. Un šeit nevar būt nekāds noilgums, jo šis ir noziegums pret tautu.

Taču sākumā atgriezīsimies pie Ilmāra Meža un viņa argumentiem, jo pat ja tie nebija par pamatu valdības lēmuma pieņemšanai, tad citi mums nav zināmi un vismaz lēmuma rezolutīvajā daļā tie sakrīt ar valdības nostāju. Pēdējā laikā Meža kungs kļuva visai atpazīstams publiskā telpā ar savu uzstājīgo bēgļu interešu lobēšanu. Kas viņš ir? Demografs, kaut kāda Nākotnes fonda vadītājs, Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs. Viņš nav amatpersona, tāpēc mēs nevaram ieskatīties viņa amatpersonas deklarācijā un uzzināt, kas lācītim vēderā. Pieļauju, ka tāpat kā SPP viņam ir kaut kādi kredīti un naudiņa kaut kā jāpelna. Ja nu cilvēks ir nolēmis apgūt tik nodarīgu profesiju kā demografs, tad acīmredzami, ka peļņas iespējas jāmeklē dažādās valstiskās un nevalstiskās organizācijās, kur demografa diploms varētu noderēt izglītības imitācijai un iespaida “eksperts zina ko saka” radīšanai.

Ko tad saka mums eksperts? Neko konkrētu. Tikai atkārto mantras “jābūt, jāatbalsta, jāuzņemas”. Tiek uzskaitīti pienākumi, pienācīgi neizskaidrojot to rašanās pamatu. Tāpēc rodas vairāki interesanti jautājumi:

  1. Lūdzu izskaidrojiet valstu solidaritātes tiesisko pamatu! Lūdzu konkrēti norādiet valstu tiesības un pienākumus solidaritātes sakarā un cik tālu šī solidaritātes stiepjas! Kādas ir konkrētas sekas, ja Latvija neievēro solidaritāti? Lūdzu ar konkrētiem citātiem un konkrētiem dokumentiem
  2. Jūs sakāt, ka kvotu noteikšana ir brīvprātīga, vienlaicīgi tā ir obligāta. Pastāstiet man kā šai parādībai var būt vienlaicīgi divas pretējas dabas? Varbūt mēs drīz arī izvarošanu uzskatīsim par laulības īpašu formu, tā teikt, bez ceremonijām?
  3. Jūs runājat par morālo atbildību. Atbildība ir nekas cits kā likumā paredzētas negatīvas sekas par konkrētas personas prettiesisku rīcību ja tiek pārkāpts likums vai noslēgtais līgums nolūkā atjaunot iepriekšējo mantisko stāvokli (jābūt zaudējumu pierādījumiem un to aprēķinam), vai arī sodīt vainīgo (speciālprevencija) un atturēt citus no pārkāpumu izdarīšanas (ģenerālprevencija). Lūdzu precizējiet, kurš, kad un kā pārkāpa likumu vai noslēgto līgumu. Ja tā ir kolektīva atbildība, kurā man ir jāpiedalās, tad paskaidrojiet man kā izpaužas mana prettiesiskā rīcība. Lūdzu precizējiet galīgo zaudējumu apjomu, kurā man vai manai valstij ir jāpiedalās ar naudu un graudu, lai daži citi gūtu baudu no dzīvošanas manā valstī. Gribu redzēt tiesas spriedumu, kurā esmu atzīts par vainīgu morāles normu pārkāpšanā, kā dēļ man jābūt morāli atbildīgam. Man ir tiesības zināt par ko mani sauc pie morālās atbildības un kurš likums nosaka šo atbildību.
  4. Jūs runājat par mūsu morālo pienākumu. Pienākumam korespondē tiesība. Ja mums ir morālais pienākums un mēs esam parādnieki, tad kurš ir morāli tiesīgais un ir mūsu kreditors? Vēlreiz izskaidrojiet saistības/prasījuma pamatu! Lūdzu dariet zināmu mūsu kreditoru pilnu sarakstu!
  5. Izstāstiet mums kas tas ir par boļševismu, ka mēs esam vainīgi ,ka esam piedzimuši no kara brīvā zemē un tāpēc mums ar kādu jādalās mūsu labumos. Kurš likums nosaka šo vainas formu? Vai tas nav rasisms pārmest mums, ka mums ir labāk nekā TUR?
  6. Jūs runājat par briesmām Vidusjūrā. Kurš ir atcēlis noteikumu, ka “slicēju glābšana ir pašu slicēju rokās”? Kāpēc mums ir jāriskē ar savu labklājību, savu pilsoņu dzīvību, lai varētu apmierināt pārcelties gribētēju vēlmes? Kā jūs grasāties šķirot, kurš un kādu iemeslu dēļ ir nolēmis pārcelties uz Eiropu? Kā objektīvi jūs plānojat pārbaudīt katra cilvēka stāstu? Kādas būs sekas, ja konkrētas personas meli (nosauksim to par nebēgļi pēc analoģijas ar nepilsoni) tiks atklāti pēc tam, kad tai ir piešķirts bēgļa statuss un tā sākusi gūt labumus no uzturēšanās Latvijā? Kurš atlīdzinās zaudējumus valstij? Vai Jūs esat gatavs segt šos zaudējumus? Kāds ir nebēģļa izraidīšanas mehānisms? Ja nebēgli juridiski nevar izraidīt no Latvijas, vai jūs personiski esat gatavs būt morāli atbildīgs par šo faktu un izmītināt pie sevis mājās konkrēto nebēgli?
  7. Jūs piemināt bēgļu vilni no austrumiem. Vai, lūdzu, jūs varat detalizēti un sakarīgi izskaidrot šī viļņa mehāniku? Ja jūs runājat par Ukrainu, tad es nesaprotu mehānismu kā šie bēgļi varētu nonākt pie mums caur Krieviju, jo Latvijai nav kopīgas robežas ar Ukrainu. Ja Jūs optimistiski domājat, ka Ukrainas pretterorisma operācija izvērsīsies Krievijas teritorijā, kā rezultātā parādīsies bēgļi no Krievijas, tad rodas cits jautājums – kāda ir jūsu prognozēta varbūtība šim notikumam? Ja kāds gribētu nelikumīgi šķersot mūsu austrumu robežu, vai tā nebūtu robežas pārkāpšana un agresija? Mēs taču pēc izskata nevaram saprast vai tie ir bēgļi vai zaļie cilvēciņi!
  8. Jūs runājat par morālo apdrošināšanu. Lūdzu uzrādiet apdrošināšanas polisi, summas, un apdrošināšanas noteikumus, tai skaitā gadījumus, kad šī apdrošināšana nedarbojas. Ja šīs apdrošināšanas reāli nav, tad kādas ir jūsu morālās tiesības runāt par neeksistējošu lietu kā reālu? Vai jūsu darbība nav uzskatāma par apzinātu sabiedrības dezinformēšanu?
  9. Lūdzu konkrēti norādiet kādi ir bēgļu pienākumi uzturēšanās zemē, kāds ir viņu piespiešanas mehānisms pildīt šos pienākumus un kāda morālā vai cita veida atbildība iestājas bēgļiem, ja viņi nepilda savus pienākumus!? Vai viņiem arī iestājas kolektīva atbildība, piemēram, viena bēgļa izdarītais pārkāpums nozīmē pienākumu visai bēgļu kopienai pamest uzturēšanās valstī un doties atpakaļ uz izcelsmes zemi, jo to nosaka bēgļu solidaritāte? Jo ja tiek runāts par valstu solidaritāti, analoģiski ir jārunā par bēgļu solidaritāti. Un solidaritātes pamats “Viens par visiem, visi par vienu”. Ja viens izdarīja noziegumu, par to atbild visi, pa ja tie nav neko izdarījuši. Tāds nu ir solidāras atbildības pamats.

Būtu vairāk nekā naivi cerēt, ka eksperts sniegs kodolīgas argumentētas atbildes uz šiem jautājumiem. Un šīs atbildes izpaliks, jo nav nekāds morālais pienākums un nekādas atbildības mums arī nav. Šis eksperts manipulē ar skaitļiem un argumentāciju, apelē pie mūsu līdzcietības un solidaritātes sajūtas. Taču mani, piemēram, absolūti nefascinē aunu solidaritāte, kad no klints nolēca viens un aiz viņa viss ganāmpulks. Nedz viņš, nedz valdība mums nepasaka atklāti par to, kāds ir bēgļu apjoms un kādas būs tālākās sekas. Kā vien tur nebūtu Latvijas valdība ir uzņēmusies nez kāda mēŗķa vārdā kaut kādas saistības, kuru apjoms nav konkrēti nosakāms.

Divas dienas vēlāk – 8. jūlijā Laimdota Straujuma jau atzina, ka lai gan Latvija it kā pieņēmusi brīvprātīgu lēmumu bēgļu jautājumā, izrādās, izvēles faktiski neesot bijis. Ja valdības vadītāja atzīst, ka brīvas gribas nebija, lēmums ir pieņemts piespiešanas vai pat draudu iespaidā, tad būtu loģiski, ka valdība pati atceļ pieņemto lēmumu un par ietekmēšanas faktu vēršas tiesību aizsardzības iestādēs vai aicina tautu aizstāvēt valsti un mūsu vērtības. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Kāpēc?

Pie Latvijas politiskajām īpatnībām pieder tas, ka lielākā parlamentā pārstāvēta frakcija nav pārstāvēta valdībā, jo ir pakļauta sava veida ostrakismam. Runa ir par “Saskaņas centru”. Šīs partijas īpatnība ir tā, ka tā sevi devē par sociāldemokrātisku un sabiedrību konsolidējošu. Tā ir vienīga partija ar izteiktu krievvalodīgo elektorātu, kura mēģina piesaistīt arī latviešvalodīgo elektorātu, izmantojot latviešu uzvārdus savos sarakstos. Gan pati partija, gan tās satelīti (“Gods kalpot Rīgai!”) apvieno sevī pilnīgi heterogēno publiku, kurā ir gan nepiesegti Latvijas neatkarības nīdēji, gan atklātas pabiras no vairs neeksistējošām latviešu partijām, kurām vajadzēja izkārtot siltu vietiņu apmaiņā pret latviešu vēlētāju piesaistīšanu. Par spīti tam, ka “Saskaņas centrs” esot principiāli jauns un unikāls veidojums, tas sava nosaukuma daļu ir mantojis no “Tautas saskaņas partijas”, savukārt aiz “saskaņas” ir dzirdāma asiņaina “condorde” ar Lielās franču revolūcijas atskaņām. Kā tur vien nebūtu, šīs partijas nosaukums latviešu un krievu valodā ir pretrunīgs savā starpā, atkarībā no tā kurā valodā nosaukums ir sākotnēji radies. Ja pieņemt, ka nosaukums sākotnēji bija latviešu valodā, tad tulkojot vārdu “saskaņa” krievu valodā, atblstošs vārds būtu “созвучие” (jo skaņa=звук) un partijas krieviskais nosaukums būtu “Центр созвучия”. Savukārt, ja runa ir par согласие наций, tad atbilstošs vārds būtu nāciju saticība. Savukārt, ja nosaukums “cогласие” tika tulkots latviešu valodā no krievu valodas, tad tas nozīmē neko citu kā piekrišanu. Attiecīgi, Центр согласия = Piekrišanas centrs. Un šeit mēs ar izbrīnu konstatējam, ka „Saskaņas centrs” kā „Piekrišanas centrs” ne tikai jau sen ir valdībā, bet pati valdība ir īstenībā ir viens liels Piekrišanas centrs. Ko tai pasaka – tā tam visam piekrīt. Ko tur raksta? Laimdota Straujuma, Latvijas Republikas ministru prezidente? Nē. Nepareizi. Pareizi tā: Laimdota Straujuma, Latvijas Republikas Piekrišanas centra vadītāja.

Tās pašas dienas vakarā ieslēdzot televizoru, lai precīzi pulksten 20.30 pa LTV1 uzņemtu kārtējo propagandas devu mūsu t.s. “sabiedriskajā medijā”, kurš diez kāpēc pauž valdības, nevis sabiedrības viedokli, gaidīju karstas ziņas: “Laimdota Straujuma kopā ar valdības locekļiem ir arestēta par valsts nodevību un roku dzelžos ir nogādāta izmeklēšanas izolatorā. Drošības policija Ministru kabinetā veica vairākas kratīšanas, ir izņemti dokumenti un datortehnika. Par šo un daudz ko citu jūs uzzināsiet šīvakara “Panorāmā”!”. Taču nē, nekā tamlīdzīga! Bet es jau iedomājos interviju: žurnāliste jautā Straujumas kundzei – “Kā tā sanāca, ka jūs, būdama valdības vadītāja, tiekat apsūdzēta tik smagā noziegumā, proti, valsts nodevībā?” – “Nu, kas sanāca, tas sanāca!”. – “Sakiet, vai jūs piekrītat pret jums izvirzītajai apsūdzībai?” – “Nezinu, mēs vēl neesam to izdiskutējuši valdībā!”. – “Bet valdība taču pilnā sastāvā kopā ar jums ir arestēta!” – “Ak jā, piemirsu. Vecuma skleroze! Nu tad, protams, ka es piekrītu apsūdzībai. Es taču esmu piekrišanas centra vadītāja!”. Un nākošajā dienā: “Apollo” publikācija “Kā mainījies Laimdotas Straujumas ģērbšanās stils?”: “Ministru prezidente Laimdota Straujuma vienmēr ir ģērbusies atturīgi un eleganti. Arī senāk, ieņemot dažādus nozīmīgus amatus, Laimdota Straujuma izvēlējās atturīgus un klasiskus tērpus. Taču šodien viņai mugurā ir svītraina cietuma roba! Tā ir ērta un silta.”.

Un zināt kāpēc šis notikums ir tikai mana bagātā fantāzija, nevis noticis fakts? Mums ir bijuši ulmaņlaiki, mums ir bijusi ulmaņnodevība, taču mums Krimināllikumā joprojām nav ulmaņpants. Ja bijušā “valsts un ministru prezidenta” Dr. Kārļa Ulmaņa nodevīgo rīcību, kas izpaudās kā valsts amatpersonas noziedzīga bezdarbība 1939. un 1940. gadā vajadzētu mūsdienās kvalificēt pēc Krimināllikumā ietverto nodarījumu pazīmēm, tad mums nav neviens pants, kas paredzētu atbildību par šādu valstij kaitīgu rīcību, pildot valsts varas amatpersonas pienākumus. Var, protams, apsūdzēt Staļinu daudzos noziegumos, taču fakts, ka mūs okupēja pilnīgi bez neviena šāviena, izmantojot augstāko valsts amatpersonu noziedzīgu bezdarbību un vietējo koloboracionistu atbalstu, ir un paliek viens no lielākajiem kauna traipiem mūsu vēsturē. Ulmanis, Balodis, Munters nodeva valsti un ļāva tajā iebrūkt boļševiku ordām no austrumiem. Es dažreiz domāju par ģenerāļa Bolšteina likteni, par viņa rīcības motīviem. Viņš nošāvās 1940. gada 22. jūnijā savā darba kabinetā, pirms tam atstājis pirmsnāves zīmīti: “Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties”. Man nav skaidrs, kāpēc viņš nošāvās pats, nevis 1939. gadā valdības sēdē “savstarpējās palīdzības pakta apspriešanas” laikā nenošāva Ulmani, Balodi un Munteru un neļāva notikt tam, kas notika 1940. gadā? Kaut kādi jocīgi ir tie mūsu Vilhelmi Telli – šauj sav, nevis Gesleram galvā. Es domāju par grāmatizdevēju Jāni Rapu, kurš 1941. gadā izdarīja pašnāvību, nespējot samierināties ar okupāciju. Kur ir bijuši visi šie patrioti pirms tam? Kāpēc viņi darīja galu sev pēc, nevis dzīvi un spēka pilni cīnījās par taisnību pirms? Ar šādu izmisuma patriotismu tālu netiksi!

Arī pašlaik valdības vadītājs var parakstīt jebkādu līgumu ar kaimiņvalsts vadītāju, dot rīkojumu par jebkāda ierobežota karaspēka vai bēgļu kontigenta izvietošanu Latvijā, pārkāpjot Satversmi un likumus, un viņam par to nekas nebūs. Mēs neesam pasargāti no mūsu vēstures melno un asiņaino lappušu atkārtošanās. Priekš kam mums visi tie tukšie Krimināllikuma panti par okupācijas, genocīda noliegšanu, vardarbīgu valsts varas gāšanu, terorisma atbalstīšanu, karoga zaimošanu, teritoriālas integritātes aizskarumu, ja mums nav panta par valsts nodevību un valdība var pieņemt jebkādus lēmumus???

Cik ilgi mums mūsu vēsturē ir jādzird šie bēdīgi slavenie mierinošie vārdi: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās!”!? Kas aiz tiem sekoja? Palika viņš savā vietā? Nepalika. Plānoja doties ar vilcienu uz Šveici, domājot, ka brauks baudīt mierpilnu pensiju, taču nokļuva Krasnovodskā. Šoreiz mūs mierina attiecībā uz bēgļiem! Cik ilgi mēs dzirdēsim “Nevienu neesmu piekrāpusi un atkāpties pati negrasos!”, „“Es nevaru apsolīt uz četriem gadiem…”, „Es pat nezinu, kur es te ierados”!? Ilgi laikām nē, jo patlaban klīst runas par to, ka Saeimas deputāte Solvita Āboltiņa varētu stāties Laimdotas Straujumas amatā, jo premjerministre savu darbu jau ir izdarījusi un, iespējams, ir nogurusi. Ak, nabadzīte! Moris izdarīja savu darbu, moris var doties atpūtā.

Taču valdības uzdevums ir vadīt valsti. Vārds „valdība” cēlies no vārda „valdīt”, no šī paša vārda cēlies arī vārds „valsts”. Turklāt neviens cits vārds nesasaucas tik labi ar krievu „власть” kā „valsts”. Un „власть” nozīmē varu. Taču lai varai būtu saturs, ir nepieciešama arī griba. „Griba” krieviski nozīmē „воля”, kas sasaucas ar latviešu „vaļa”. Un šī vaļa ir tā brīvība pašiem lemt ko un kā mēs vēlamies. Ja valdībai nav savas gribas un tā pilda svešu gribu, tad te nav nedz gribas, nedz varas, nedz brīvības. Šāda valdība mums nav vajadzīga. Vēsturnieks Arvēds Švābe, rakstot par Kurzemes hercogistes „pievienošanos” Krievijai 1795. gadā rakstīja, ka muižnieki cerēja ne tikai uz savu tiesību aizsardzību no Krievijas, viņus vilināja arī plašas karjēras iespējas plašajā Krievijā. No visa landtāga tikai divi muižnieki balsoja pret, jo tas nesakrita ar viņu priekšstatiem par uzticību Tēvzemei. Vai 1940. gadā „Tautas Saeimas” deputāti rīkojās patriotiskāk? Tur nebija pat šo divu deputātu, kas balsotu pret! Ar ko pašreizēja Saeima principiāli atškiras no 1940. gada „Tautas Saeimas”? Vai tad arī netālajā pagātnē mūsu ierēdņus nevilināja Eiropas mēroga karjera? Vai mūsu bāleliņus nevilināja iespēja piesaistīt, saņemt un izlaupīt Eiropas fondu finansējumu? Vai viņiem ir labāks priekšstats par patriotismu, nekā Kurzemes muižniekiem un „Tautas Saeimas” deputātiem? Labāks noteikti nav. Varbūt tāpēc viņi visam piekrīt?

Es dažreiz iedomājos, ko īsti nozīmē būt par Latvijas ierēdni? Vienmēr bez iniciatīvas, vienmēr čakls „mājas darbu” izpildē, vienmēr bailīgs pateikt vai izdarīt kaut ko nepareizu, kaut ko tādu, ko nenovērtēs „Eiropa”. Vienmēr gatavs pateikt, ko no viņa sagaida, nevis ko viņš kā pilsonis un patriots domā vai kas viņam bija jādara vai jāsaka. Viņš visu laiku izliekas, lai izskatītos dabisks. Viņi tur „Eiropā” ir pieraduši, ka mēs visam piekrītam. Viņi nebaidās, ka uz jautajumu „Kā ir ar jūsu cukurfabrikām?” viņi saņems atbildi „Zināt, mēs visas iepriekšējās modernizējām un Latgalē uzcelām vēl trīs!”. Viņi nebaidās, ka uz jautājumu „Kā ir ar jūsu zivju kvotām?” viņi saņems atbildi „Zināt, mēs ļaujam saviem zvejniekiem nozvejot tieši tik daudz zivju, cik viņiem ir nepieciešams!”. Viņi nebaidās uz jautājumu „Kā ir ar jūsu bēgļu kvotām?” saņemt atbildi „Zināt, visa mūsu bēgļu kvota ir noslīkusi Vidusjūrā!”. Visi šie ierēdņi ir zombiji, viņiem nav savas gribas, viņi pilda svešas pavēles, viņi nedomā, vai tas ir slikti vai tas ir labi. Viņi melo tautai. Un šī ir mūsu valsts aparāta mūžīgā problēma.

Kā mūs okupēja 1939.-1940. gadā, pa pastu piesūtot “savstarpējās palīdzības paktu” un pēc tam prasību mainīt valdību, tā arī 2015. gadā mums pa pastu atsūtīja ultimātu par bēgļu uzņemšanu un mūsu valdība to ir akceptējusi. Ja nebija izvēles, tad lūdzu – nolasiet, kādi ir bijuši šī ultimāta nosacījumi, kādēļ mums bija pazemīgi tie japieņem! Ar ko mums draudēja šajā ultimātā? Apēst visas mūsu šprotes? Lūdzu, maksājiet un uz priekšu! Tautai kārtējo reizi tika nozāgta valsts un demokrātija. Šī notikuma kontekstā pilnīgi nav skaidrs kāpēc šādi lēmumi paliek nesodīti, lēmumi, kas nesakrīt nedz ar Satversmi un pastāvošiem likumiem, nedz tautas skaidri zināmu gribu. Ja kaut viena partija pirms vēlēšanām godīgi pateiktu “Mēs gribam pieņemt lēmumu uzņēmt Latvijā bēgļus”, tad par šo sarakstu neviens nebalsotu. Pirmsvēlēšanu programma ir līgums starp vēlētājiem un deputātu kandidātiem un ja tajā nav atrodama instrukcija rīcībai konkrētos apstākļos, tad lai saņemtu precīzas instrukcijas un pilnvarojumu veikt tādas vai citādas darbības, demokrātiskās iekārtas ietvaros nevar būt cits risinājums kā deputātiem ierosināt tautas nobalsošanu par konkrētu jautājumu. Jebkāds risinājums, kas paredz tautas piespiešanu pieņemt pretlikumīgu lēmumu, ir nekonstitucionāls un nedemokrātisks.

Taču nē, Straujuma vēl runā par demokrātiju! Sakarā ar 4. augustā ieplānoto piketu pie valdības ēkas Straujuma atbildēja, ka viņa būtu ļoti izbrīnīta, ja Nacionālo apvienību pārstāvošie ministri stāvētu pie Ministru kabineta un protestētu pret valdības lēmumiem. “Man šķiet, ka tas nesaskan ar demokrātijas principiem. Demokrātija un diskusija ir līdz brīdim, kad lēmums tiek pieņemts. Lēmums jau tika pieņemts, un līdz ar to valdība izpilda savus pieņemtos lēmumus”.

Pietiek melot! Kur bija diskusija? Tās nebija. Bija diktāts! Kur ir lēmums? Valdība neko nelēma un neviens neredzēja lēmuma tekstu. Straujuma parakstīja kaut kādu rezolūciju! Kur ir demokrātija? Tās nav. Lai nu kura govs maurotu, bet Straujuma varēja paklusēt par demokrātiju. Ja viņa runa par demokrātiju, tad lai izskaidro kāpēc jautājums tika izlemts slēgtā sēdē!

Pēc Vācijas apvienošanās un galvaspilsētas pārcelšanu uz Berlīni, visa pilsēta tika apbūvēta ar briesmīgām un bezgaumīgām celtnēm no betona un stikla. Braucot S-Bahn’ā gar Paul-Löbe-Haus’u caur tā milzīgajiem logiem var redzēt, kas notiek iekšā un ko dara ierēdņi. Caur milzīgu logu, kurā ir ielikts 8 cm ložu necaurlaižams stikls, ar neapbrūņotu aci vai arī ar tālskata palīdzību var vērot visu, kas notiek federālā kanclera kabinetā Bundeskanzleramt’ā. Celtnes stāvu plānus var atrast internetā, izņemot tā stāva plānu, kurā notiek patiešām slepenas sanāksmes. Milzīgie stikla apjomi tiek skaidroti ar ideju, ka “demokrātija=caurspīdīgums=stikls”. Vāciešiem nav ko slēpt. Taču mūsu valdībai ir kaut kas slēpjams, ja reiz valdības sēde notiek aiz slēgtām durvīm. Mums notiek viss otrādi: “slēgtas durvis=necaurspīdīgums=nav demokrātijas”. Kā šāds lēmumu pieņemšanas necaurspīdīgais mehānisms sasaucas ar demokrātiju? Valdība mums kārtējo reizi nolaupīja demokrātiju. Un mums jau bija pieredze 1934. gadā, kad tika iznīcināta demokrātija. Ar šīm “vadoņa” vārdiem izsakoties “tautas pašas sevis iegūšanas” sekām mēs joprojām cīnāmies.

Un tiešām, ar ko atšķiras Straujuma no Ulmaņa? Tikai ar brunčām? Iespējams. Latvija ir vienīga valsts, kur galvaspilsētas centrā ir uzcelts piemineklis valsts noziedzniekam Nr. 1. Nu drīz dzimumu līdztiesības programmas ietvaros tiks uzcelts piemineklis valsts noziedzniekam Nr. 3 – Laimdotai Straujumai. Būs savdabīgs pendant/Gegenstück. Abi vienā vecumā un vienādā augumā, abi aizraujas ar lauksaimniecību, abi izsmej demokrātiju, abiem zero izpratnes par valsts lietām, abi viduvēji intriganti, abi nodeva valsti, abi izceļas ar izciliem domu graudiem. Pārlasot “Degsmi”, joprojām nevaru aizmirst šo fundamentālo: “Tev ir divas rokas – ar abām arī strādā!” Fantastika! Vispār vēl ir divas kājas. Un galva. Un smadzenes. Kuras vienmēr jātur ieslēgtas dežūrrežīmā. Nu būs tagad arī Straujumas memuāri - “Bēgsme”.

Secīgi rodas interesants jautājums: kā mēs taisāmies Latviju aizsargāt no zaļo cilvēciņu parādīšanās, ja mēs nevaram Latviju pasargāt no pelēkajiem cilvēciņiem??? No visādām Straujumām, Vējoņiem, Āboltiņām, Kozlovskiem, Brigmaņiem, Mežiem? No visiem pārējiem nodevējiem, koloboracionistiem un vienkārši konformistiem, dažādu grantu, stipendiju un citu pabalstu saņēmējiem, kas par zināmu naudas summu izdarīs visu, ko prasa pasūtītājs? Vai pie mums Latvijā ir pietiekami daudz īstu patriotu, kas 4. augustā dosies pie Ministru kabineta, lai piedalītos protesta akcijā? Varu derēt, ka daudz to nebūs. Pirmkārt, darba dienas vidus. Otrkārt, ar “pirmkārt” jau pietiek. Mums nav raksturīga streiku kultūra, kad mēs piespiežam valdību kaut ko darīt vienkārši pašiem neko nedarot. Mums nevar nekursēt transports, nestrādāt lidosta, pasts, meteocentri, nevar nestrādāt ierēdņi, nevar nestrādāt Ministru kabineta ēkas garderobiste un sētnieks. “Katrs savā darbā un visi valsts darbā” (Dr. K.U.). Taču jau sen ir zināms, ka “Viss, kas nepieciešams ļaunuma triumfam, ir labu cilvēku bezdarbība” (Edmunds Bērks).

Vērojot politisku procesu mūsu valstī neviļus nāk prātā asociācijas ar filmas “Pamatinstinkts II” sižetu. Sākotnēji man tas šķita galīgi bezsakarīgs. Nu iedomājieties – viena rakstniece, kuru tur aizdomās par nozieguma izdarīšanu, manipulē ar savu psihiātru, kurš pakāpeniski nonāk viņas valdzinājuma tīklos. Psihiātra tuva heteroseksuāli orientēta draudzene brīdina savu draugu par briesmām, kas draud no šīs sievietes. Un ko mēs redzām nākošajā kadrā? Psihiātra draudzene ir atrodama vienā gultā lesbiskā sakarā ar šo pašu rakstnieci. Kā??? Izskaidrojiet man??? Kaut kas riktīgi neštimē!!! Filmu nē, taču seriālu ar tādu pašu sižetu var skatīties tiešraidē katru vakaru pulksten 20.30 pa LTV1.

Paskatieties uz Brigmani! Ko viņš saka 7. maijā? Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis kategoriski noraidīja iespēju, ka partija varētu atbalstīt bēgļu uzņemšanu Latvijā. “Mums pašiem pietiek problēmu. Mums sākumā jāpadomā par iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanu Latvijā.” Tāpat Brigmanis pauda skepsi par iespēju Latvijā uzņemt bēgļus no Ukrainas, lietojot līdzīgu argumentāciju. Ko tas pats Brigmanis saka 9. jūlijā? “Saeimas sēde par bēgļu jautājumu ir tukša gaisa tricināšana, jo ir skaidri zināms, cik cilvēku tiks uzņemti, kur tos izvietos un cik daudz finansējuma tiek piešķirts viņu uzturēšanai.” Brigmanis uzsvēra, ka nav pareizi uz šo nelaimīgo cilvēku rēķina taisīt politisko kapitālu. Un kāpēc tu taisi politisko kapitālu? Lūdzu, Brigmani, izskaidro, kas tās par intelektuālajām metamarfozēm, ka šodien tu kategoriski nevēlies nekādus bēgļus, bet pēc diviem mēnešiem tu jau gaidi viņus ar atplēstām rokām?

Mēs visu laiku runājam par latvisku Latviju, sabiedrības saliedētību, integrāciju, nepieļaujamību uzņemt bēgļus, un nu re – gauži raudām, bet aicinām viņus ciemos!

Kurš tad aizsargās mūsu Latviju no bēgļiem un pelēkajiem cilvēciņiem? Kādi ir tie mūsu Rīgas sargi-2015? Nacionālās apvienības (NA) ministri neplāno piedalīties 4. augusta protesta akcijā pie Ministru kabineta ēkas pret bēgļu uzņemšanu Latvijā. NA Saeimas frakcijas vadītājs Gaidis Bērziņš pauda, ka nepiedalīsies protestā, bet viņa nostāja bēgļu jautājumā sakrītot ar protestētāju pausto. NA Saeimas deputāts Jānis Dombrava norādīja, ka apsver domu piedalīties protesta akcijā. NA līdzpriekšsēdētājs un Saeimas frakcijas vadītājs Raivis Dzintars sacīja, ka atbalsta protesta akciju un nodēvēja to par “apsveicamu pilsonisko iniciatīvu”. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs sacīja, ka nepiedalīsies protesta akcijā, jo viņam ir “iespēja piedalīties paša lēmuma par bēgļu uzņemšanu apspriešanā valdībā”. Kultūras ministre Dace Melbārde, atbildot uz jautājumu, norādīja, ka līdz 8. augustam atradīsies ārpus Latvijas. Savukārt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards sacīja, ka “pagaidām neplāno piedalīties protestā, jo nav saņēmis attiecīgu ielūgumu”.

Mmmmmmmmmmmmmmmmmmm…….fantastika! Lai aizsargātu valsti pret apdraudējumu, izrādās, ir nepieciešams ielūgums. Loģika kā vienā dziesmiņā par Igauniju: “Mēs no Krievijas armijas iebrukuma nebaidāmies, mēs viņiem tam nolūkam vīzas neizsniegsim”. Nu protams, ja iebrūkt citā valstī, tad obligāti ar derīgām iebrukšanas vīzām! Man šāds varonīgums ļoti atgādina Ēlertes kundzes cīņas spāru. Kad pēc Zolitūdes traģēdijas viņas atbalstītāji klaigāja pie Rīgas domes un prasīja Ušakova demisiju, Ušakovs pārņēma iniciatīvu pats un sasauca domes sēdi, iekļaujot darba kārtībā jautājumu par uzticības izteikšanu viņam. Protestējot pret šādu vadīšanas stilu opozīcija pameta domes sēdi, jo “nevēlējās piedalīties šajā farsā”. Skaidrs, ka visvieglāk cīnīties par vai pret kaut ko malkojot rīta kafiju ar kruasānu un lasot “Dienu” un gļēvi pametot kaujas lauku! Es dažreiz iedomājos, vai militārā apdraudējuma gadījumā mūsu armijai arī būs nepieciešams ielūgums valsts aizstāvībai? Varbūt situācijā, kad pāri mūsu austrumu robežai spiedīsies zaļie cilvēciņi un bruņota armija, mūsu armija arī pateiks, ka nekādu ielūgumu piedalīties valsts aizstāvībā tā nav saņēmusi, tā nevēlas piedalīties šajā farsā, un visa armija dosies mājup?

Kā risināt šo situāciju? Varbūt izvietot sludinājumu laikrakstā “Latvijas vēstnesis”?

 

LATVIJAS REPUBLIKA

Latvijas Republika – valsts, kura nav bagāta ar derīgiem izrakteņiem, taču ar bagātu un ne vienmēr vieglu vēsturi, kura sirgst ar problēmām pilsoniskās sabiedrības izveidošanā, izvēseļošanas nolūkā konkursa kārtībā meklē pilsoņus:

  • ar pilsoniskiem tikumiem un atbildības izjūtu
  • stāju un pašcieņu
  • ar tieksmi pēc zināšanām, ar tieksmi izglītoties un pašizglītoties
  • kuri ir domājuši, kritiski domājoši un nebaidās paust savu viedokli
  • kuri apzinās savus pilsoniskos pienākumus un precīzi tos izpilda
  • kuri ir sociāli aktīvi (runa nav par sociālajiem tīkliem)
  • kuri neļauj manipulēt ar sevi un savu apaziņu
  • kuri gatavi uzņemties valsts vadīšanu, kā arī vēlēt cienīgus kandidātus, kā arī iesaistīties citos valsts pārvaldes procesos, ja to diktē nepieciešamība
  • kuriem ir pretīga likumu neievērošana un tiesiskums ir augstākais valsts ideāls
  • kas būtu godīgi pret sevi, līdzpilsoņiem un valsti
  • kuri valsts apdraudējumu gadījumā būtu gatavi aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās un kuru dzīves princips ir “labāk mirt ar godu, nekā dzīvot negodā un skūpstīt okupanta zobenu”

Īpaši vēlami tikumīgi cilvēki, kuriem nav svešas tradicionālas ģimenes vērtības un vēlme radīt ļoti daudzus pēcnācējus.

Vecuma un dzimumu ierobežojumu nav.

Vietu skaits neierobežots.

Sludinājumam nav derīguma termiņa.

Tiek piedāvāts:

  1. Ekskluzīva un ekoloģiski tīra dzīves telpa pie Baltijas jūras krasta, brīva no bēgļiem un citiem asociālajiem elementiem;
  2. Absolūta demokrātiju, cilvēka tiesību ievērošana un visu valsts procesu caurspīdīgums;
  3. Skaidra un saprotāma nodokļu politika un valsts labumu taisnīga sadalīšana;
  4. Draudzīga uzņēmējdarbības vide, atvieglotie nosacījumi mazo un vidējo uzņēmumu dibināšanai un attīstībai;
  5. Lauku atbalsts un reģionu attīstīšana;
  6. Ierēdniecība, kurai ir skaidrs, ka to noalgoja Latvijas tauta un kura darbojas tautas, nevis savās savtīgajās interesēs;
  7. No kurupcijas brīva valsts ar viszemāko noziedzības līmeni Eiropā;
  8. Harmoniska valsts, kura garantē vispusīgu personības attīstību;
  9. Pilnas sociālas garantijas, ieskaitot ģimenes atbalstu un valsts garantēto palīdzību mājokļa iegādē, kā arī cilvēka cienīga pensija;
  10. Labākās izglītības iespējas Eiropā. Izglītība valsts augstskolās ir bez maksas un studenti saņem stipendiju, taču to beidzējiem ir pienākums nostrādāt iegūtajā specialitātē valsts darbā vai saskaņā ar norīkojumu 3 gadus;
  11. Skaidri un saprotāmi likumi, kuri netiek grozīti katrā otrā mēnesī;
  12. Tiesiskuma garantijas, tai skaitā īpaši zemas valsts nodevas un strīdu ātra izskatīšana tiesā (visas trīs instances 2 gadu laikā);
  13. Labākie ceļi Eiropā un sakārtota infrastruktūra;
  14. Labākā medicīnas aprūpe un lielākais dzīves ilgums Eiropā;
  15. Bagāta un sakopta kultūras vide ar atjaunotiem arhitektūras un mākslas kultūras pieminekļiem.

Nu jā, kārtējo reizi sasapņojos… Virtuāli mēs esam demokrātiski un pilsoniski, faktiski mēs esam gļēvi un neizlēmīgi. Mēs dzīvojam fantastiski skaistā pilsētā, taču mēs reti ieskatāmies tajās zīmes, kuru rīdzenieku senči (uz)ticības stiprināšanai ir uzlikuši baznīcu smailēs. Runa ir par Rīgas gaiļiem. Atceraties Bībeli? “Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: “Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos.” … Un tūdaļ gailis dziedāja. Un Pēteris atcerējās Jēzus vārdus, ko Viņš tam bija sacījis: “Pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” Un viņš izgāja ārā un gauži raudāja.” Tā arī ar mūsu NA. Viens apsver domu, otrs atbalsta, trešais nepiedalīsies, ceturtā būs ārpus Latvijas, piektais nav saņēmis ielūgumu. Tā arī nāk prātā līdzība par piecām gudrām un piecām ģeķīgām jaunavām. Tikai gudras pagaidām nav manītas Latvijas valsts tuvumā. Kāds uzlieciet uz Saeimas nama zelta gaili, kamēr tur nav parādījies zaļš pusmēness!

Tagad ierunājās valsts prezidents un pauda atbalstu Ministru kabineta pozīcijai par 250 bēgļu uzņemšanu Latvijā. „Sabiedrībā un arī politiķu vidū valda padomju domāšanas stereotipi, kas ir bāzēti uz fobijām. Tomēr ir jābūt atklātai sabiedrībai... Mums ir jābūt aktīviem un jāpiedalās Eiropas Savienības bēgļu problēmas risināšanā...Pret bēgļu uzņemšanu skeptiski noskaņotajiem ir jāsaprot, ka piederība un solidaritāte ES ir drošības jautājums gan Latvijai, gan Baltijai, gan visai savienībai kopumā.” Kārtējās mantras „jābūt”, „jāpiedalās”, „jāsaprot”. NE-GRI-BU! Kāpēc man kaut kas jāsaprot, ja man tas nav pieņemams pēc būtības? Kāpēc man jāakceptē nelikumīgie nedemokrātiskie valdības lēmumi? Tikai tāpēc ka kādam tā gribas? Un kurš par to runā? Vējonis? Kas vispār ir Vējonis? Kaut kāds visu atzītais nācijas garīgais līderis un intelektuālis vai kārtējais Saeimas abortbalsojuma rezultāts valsts prezidenta amatā? Varbūt viņš ir izcils jurists, finasists vai vēsturnieks? Nē – kārtējais pogu spaidītājs ar biologa izglītību, kurš pastrādāja kādu laiku skolā par bioloģijas skolotāju, pēc tam uzsāka karjeru pašvaldībā, ministrijā un pasēdējis Saeimā. Ko, piedošanu, viņš saprot no politikas? Orientējas sīkajās partiju zemtepiķa intrīgās? Ja Vējonis neieklausās tautas balsī, kāpēc man vispār jāieklausās viņa vārdos? Davai, Vējoni, uz neredzēšanos!

Iekšlietu ministrs Kozlovskis: „Visticamāk, pašlaik augstākais procents, kuri bēgļu statusam kvalificējas, ir Afganistānas, Irākas un Sīrijas iedzīvotāji. Ir arī Āfrikas valstis, taču precīzi pateikt vēl nevar”. Kāpēc tu nevari neko precīzi pateikt un nāc pie nācijas ar saviem murgainajiem priekšlikumiem nesagatavojies? Par ko tev mēs algu maksājam? Par to, lai tu neko nevarētu konkrētu pateikt? Kas tas par murgu: „Latvija ir ieinteresēta uzņemt bēgļu ģimenes – vecākus ar bērniem, nevis atsevišķus bēgļus”. Kurš tev teica, ka Latvija ir ieinteresēta? Kas ir Latvija šajā gadījumā? Valdība, tauta, zemesgabals uz kura mēs esam spiesti sadzīvot un paciest šo valdību?

„ES Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondā 2014.-2020.gadam ir paredzēti aptuveni septiņi miljoni eiro un daļa šīs summas būs paredzēta bēgļu uzņemšanai. Piedevām Latvija no ES saņems 6000 eiro par katru bēgli.” Kas tas par murgu??? Mums nav kur likt septiņus miljonus eiro? Mums nepietiek, ka valsti apzog mūsu ierēdņi, mums vajag liekēžus no eksotiskajām valstīm? Kāpēc mūsu samaksātos nodokļus dabū kaut kādi bēgļi? Mums nav pašu vajadzību? Kāpēc afīšu stabi pilsētas vidē aicina iedzīvotājus ziedot bērnu slimnīcas fonda ārkārtas gadījumiem, bet mūsu valdība kaut kādiem bēgļiem taisās izlietot septiņus miljonus eiro? Kāpēc man jāziedo kaut kas, ja šī finansējuma atrašanā ir tiešs valdības pienākums?! Ja valdībai ir lieka nauda, es varu ieteikt kā to noderīgi izlietot. Un kas tie par 6000 eiro par katru bēgli? Dāvana? Tā arī ir mūsu nauda, kuru mēs savulaik iemaksājam ES budžetā!

Ministrs aicināja politiķus un pārējo Latvijas sabiedrību nespekulēt ar bēgļu jautājumu. Kāpēc gan nē? Tu taču neko lāgā neizskaidroji! „Precīzi nav zināms”. Un kas tu tāds esi, kurš norādītu, ko man darīt un ko nē? Mana valsts, mana nauda. Tu esi man tukša vieta!

Šeit būtu jāsaka, ka jautājums par bēgļiem nav jautājums, kurš ir parādījies tāpat pēkšņi, šis ir sistēmisks jautājums, atbilde uz kuru ir meklējama Eiropas Savienības būtībā. Eiropas Savienības izveidošana ir viens no interesantākiem politiskiem projektiem un nu jau vēstures notikumiem pēckara Eiropā. Taču šī projekta pirmsākumi ir meklējami vēl krienu laiku pirms tās faktiskās nodibināšanas brīža. Šī ir daļa no jautājuma, kurš nodarbināja filozofu un juristu prātus jau kopš senātnes – kā sasniegt un nodrošināt mūžīgo mieru. Idejas pirmsākumi meklējami gan sengrieķu (ekumēna) filozofijā, gan universālās senās Romas impērijas idejās. 20. gadsimta pirmajā pusē holandiešu vēsturnieks, pacifists un pie reizes Hāgas Miera pils bibliotēkas vadītājs Jakobs ter Moilens sarakstīja, laikām, apjomīgāko un nu jau par klasisko kļuvušo pētījumu par jautājumu ar nosaukumu „Starptautiskās organizācijas doma savā attīstībā”, kurā sīki izklāstīja idejas attīstību laika posmā no 1300. līdz 1889. gadam. Trīs biezos sējumos, balstoties uz pieejamiem drukātiem avotiem, viņš apkopoja un smalki izanalizēja Anrija IV, Bentema, Grocija, Kanta, Napoleona un citu domātāju un valstsvīru projektus. 20. gadsimta sākumā pretrunas starp lielvalstīm sasniedza kulminācijas punktu un Eiropa sašķēlās divās naidīgajās nometnēs. Par spīti tam ideja par kādu pārvalstu organizāciju netika aizmirsta un tas bija tikai laika jautājums kad īsti tā parādīsies. Kara laikā vācieši turpināja kalt pēckara Eiropas plānus, te var pieminēt kaut vai Frīdriha Naumaņa „Viduseiropu”, kurā Vācijai un Austroungārija tika atvēlēta vadoša loma. Kā kuriozu var minēt Hansa Ludviga Rozegera utopisko romānu „Golfa straume”, kurš tika publicēts 1913. gadā un no šodienas viedokļa ir atzīstams nepolitkorektu. Romāns stāstīja par stipras vienotas Amerikas un sašķeltas Eiropas sāncensību, kā rezultātā amerikāņiem izdevās pagriezt Golfa straumi citā virzienā, izraisot ledus laikmetu Eiropā. Sašķelta Eiropa cīņā pret ASV cieta pilnīgu sakāvi, taču vēlāk stipra un apvienota Eiropa Vācijas virsvadībā izcīnīja pilnīgu uzvaru. Interesanti atzīmēt, ka saskaņā ar romāna fabulu karš beidzas 1970. gadā un Eiropas Savienības prezidents – vācu ķeizars Frīdrihs Vilhelms VII pasludina mūžīgo mieru. Kā redzams, autors ir tikai kļūdījies Vācijas valsts iekārtas jautājumā, taču nekļūdījās par to, kurš diriģē Eiropas apvienoto orķestri. Un, neaizmirstam, tas viss tika uzrakstīts 1912.-1913. gadā.

Pirmā starptautiskā organizācija, kuras uzdevums bija nodrošināt mieru, bija Vudro Vilsona ierosinātā Tautu savienība. Laika gaitā šī organizācija izrādījās par neefektīvu, jo dalība tajā bija brīvprātīga un daudzi tās dalībnieki nemaz nevēlējās ievērot tās statūtus. Vēlāk Tautu savienības vietā tika nodibināta tagadēja Apvienoto nāciju organizācija. Un šeit noteikti jāpiemin kāda kustība, kura tika nodibināta tikai dažus gadus pēc Tautu savienības, un kura kļuva visai populāra starpkaru periodā Eiropā. Runa ir par Starptautisko Paneiropas savienību, kuras dibinātājs un idejiskais iedvesmotājs bija grāfs Rihards Nikolajs fon Kudenhofe-Kalergi. Kudenhofe-Kalergi bija tipisks kultūru mijiedarbības auglis – austriešu diplomāta un japāņu geišas dēls, kurš izaudzis, tā teikt, multikulturālajā un kosmopolitiskajā vidē, un pietiekami lielā mērā nejūtās nedz kā vācietis, nedz kā japānis. Šī nacionālā dezorientācija ļāva viņam skatīties uz Eiropas problēmām no cita skatu punkta un pēc pirmā pasaules kara viņš publicē savu slavenāko grāmatu –„Paneiropu”. Tajā grāfs analizē Eiropas kara un miera problēmas un piedāvā risinājumu – izveidot pārnacionālo valsti – Paneiropu. Kad visi Eiropas iedzīvotāji piederēs vienai nācijai, zudīs konfliktu rašanās iespēja, tādējādi, tiks novērsti visi turpmākie kari. Zīmīgi, ka grāfs noteikti izslēdz no Paneiropas gan Lielbritāniju, gan Krieviju, jo šīm valstīm ir pārāk plaša izplatība ārpus Eiropas (runa ir par toreizējo britu koloniālo impēriju un Krievzemes plašumiem aiz Urāla kalniem, šeit gan lielas izmaiņas nav notikušas) un šis moments jau raisa jautājumus kā viņš iedomājas „Eiropas vienotas nācijas izveidi” un kā abu minēto lielvalstu izslēgšana mazinās Eiropas mēroga jauna kara varbūtību? Ko piedāvā grāfs? Viņš saka: analoģiski baznīcas atdalīšanai no valsts, kā rezultātā vairs nepastāv valsts baznīca un ticība un reliģija kļuva par katra cilvēka iekšējo lietu, ir nepieciešams atdalīt valsti no nācijas. Nācionālajai piederībai un nacionālajai apziņai ir jābūt par katra cilvēka iekšējo lietu. Tāpat kā nav valsts baznīcas, nevar būt valsts ar valsts nāciju. Ir tikai iedzīvotāji-cilvēki. Grāfs proponē, ka realizējot šo politiku, Eiropā dzīvos tikai divas nācijas – eiropieši un eiropietes.

Raugoties uz šodienas Eiropas Savienību, kurā eksistē vesela virkne nerakstītu un patiesai demokrātijai neatbilstošu principu (piemēram, aizliegums veidot nacionāli orientētas valdības), nav nekādu šaubu, ka grāfa fon Kudenhofe-Kalergi deklarētais valstu pamatnāciju kā kategorijas iznīcināšanas un nevienā Eiropas Savienību dibināšanas dokumentos nerakstītais princips de facto tiek realizēts dzīvē pilnā mērā. Šis process ir grūti pamanāms ar acī uzreiz un to kā jau jebkuru vēsturisku un sociālo parādību var izsekot tikai no zināma attāluma, pēc ilgāka laika. Valsts pamatiedzīvotāju atšķaidīšana ar iebraucējiem no citām valstīm, aizbildinoties ar zemo dzimstību (un tas ir gan fakts!), ar viltus humānisma un šķietamā darba spēka trūkuma apsvērumiem, ir tikai attiecīgas valsts – šoreiz Latvijas – kolonizēšanas pirmā lakstīgala.

Kā pierādījumu augstāk minētajam apgalvojumam minēšu, ka 2003. gadā Latvija piešķīra III šķīras Trīs zvaigžņu ordeni Oto fon Habsburgam, kurš laika posmā no 1957. līdz 2004. gadam bija grāfa fon Kudenhofe-Kalergi dibinātas kustības viceprezidents un prezidents. Ordeņa kapitula lēmums datēts ar 20. oktobri – tieši mēnesi pēc notikušā referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā. Par ko konkrēti šai personai tika piešķirts valsts augstākais apbalvojums – atklātos avotos atrast nevar un var tikai nojaust, bet fakts, ka mūsu it kā nacionāli noskaņota prezidente pasniedza ordeni personai, kura vadīja nacionālās valstis noliedzošu kustību, skaidri parāda mūsu valsts politikas virzienu.

Pie Eiropas Savienības nerakstītiem principiem pieder melošana un manipulācijas ar sabiedrisko domu un sabiedrisko apziņu no valsts administratīvā aparāta puses. Ja tiek pārmests Krievijai, ka tur valsts aparāts piedalās esoša politiskā režimā nostiprināšanā un propagandēšanā, tad tas pats notiek arī Eiropā un Latvijā.

Eiropas ideja tagadējā izskatā ir tikai tukša ideja bez noteikta satura, tas ir baisais sociālais eksperiments, savdabīgais „open project”, līdzīgi komunismam. Mēs nezinām kurp ejam vai kurp tiekam vesti, bet mūs sagaida „gaiša nākotne”. Zīmīgi, ka politkorekti Eiropas Savienības atbalstītājus mēdz saukt par eirooptimistiem, savukārt pretiniekus par eiroskeptiķiem. Šie nosaukumi jau vien pierāda, ka eirooptimisti īstenībā neko nezin kas būs tālāk, taču viņi “cer”, ka viss būs labi. Taču arī eirooptimistu nosaukums ir pārāk optimistisks. Pie eirooptimistiem tiek pieskaitīti ne tikai rūdīti eiroentuziāsti (pareizāk sakot, eiroradikāļi), gan arī tie, kam īstenībā pilnīgi vienalga, taču tiem kā mainstream’am piederīgiem nekad nav sava argumentētā viedokļa vai arī viņiem nav konkrētu argumentu “pret” sakarā ar pilnas informācijas trūkumu un atbilstošu zināšanu neesamību. Savukārt, eiroskeptiķi nebūt nav skeptiķi, tie noteikti zin, ka nekas labs no Eiropas Savienības nebūs, tie ir šī murga pretinieki. Tikai lai neizskatītos tā, ka Eiropas Savienības šķietami cēlajai idejai ir pretinieki, tie politkorekti tiek saukti par “skeptiķiem”, kaut arī pareizi būtu runāt par eiropretiniekiem. Mums tiek uzspiests totālais politkorektums, šajā ziņā var pilnīgi droši runāt par neototalitārismu, kurā dominē tikai vienīgais pareizais viedoklis, kad cilvēki neredz jēgu (“tāpat neklausīs!”) vai banāli baidās paust citādu viedokli.

Taleirāns-Perigors kādreiz ir teicis, ka “mele ir domāta tam, lai slēptu savas domas, nevis tās paustu”. Eiroradikāļi melo, slēpjot savas patiesas domas. Viņi nepasaka visu līdz galam. Mēs jau redzējām, ka Ilmārs Mežs runāja par kādiem 50 bēgļiem, valdība akceptējusi 250, rezultātā tie būs mērami tūkstošos un desmitiem tūkstošos, pēc tam simtiem tūkstošos. Un tas nav nekāds pārspīlējums! Skaidrs, ka tas nebūs viena vai pat divu gadu ietvaros, bet ja mēs Latvijai vēlam saules mūžu, tad agrāk vai vēlu šis murgs būs noticis fakts.

Manā dzīļākajā pārliecībā kopā harmoniski apvienot var tikai savstarpēji saderīgus un homogēnus elementus. Nedrīkst apvienot vienā izstādē klasisko un moderno mākslu. Tas ir bezgaumīgi. Nedrīkst apvienot skolā vienā klasē izcilniekus un attīstības ziņā atpalikušos vai vienkārši slinkus skolniekus. Ne jau izcilnieki ietekmēs sliņķus vai atpalikušos, tie pieskaņosies kopīgajai plūsmai, kas ies tikai par ļaunu izcilniekiem. Tas nav pedagoģiski. Nedrīkst apvienot vienā armijas vienībā profesionāli trenētus karavīrus un civilos bez atbilstošas sagatavošanās pakāpes un likt viņiem piedalīties kaujas operācijā mežā ar pilnu mūcijas komplektu. Stiprie pieskaņosies vājajiem. Šādu kaujas vienību pretinieks vienā mirklī iznīcinās. Tas ir pretrunā ar elementāru militāro mācību. Nevar apvienot vienas pilsoniskās sabiedrības ietvaros cilvēku grupas, kurām ir pilnīgi dažāda kultūras izcelsme, dažāda attieksme pret valsti, dažādi uzskati attiecībā uz reliģiju, dažādi uzskati par sadzīvi. Tas ir nevalstiski.

Mēs tāpat jau dzīvojam faktiski divkopienu valstī. Mums ir divi Brīvības pieminekļi – viens Rīgas centrā, otrs – Pārdaugavā. Mēs divas reizes atzīmējam Jauno gadu: pēc Latvijas un pēc Maskavas laika. Mums ir divi Ziemassvētki un divi Lieldienu svētki. Mums ir divas Otrā pasaules kara piemiņas dienas, kuras vienmēr šķir viena diena. Bet mēs esam sen kopā un paciešam šo situāciju, ekstrēmismam Latvijā nav vietas un atbilstošas augsnes. Taču bēgļu parādīšanās Latvijā var visu izmainīt un tas ir pieteikts karš pret mūsu valsti, pret mūsu kultūru, pret mūsu vērtībām. Un reliģijas, kultūras un demogrāfijas jautājumi ir tie jautājumi, kuros ir sagaidāmas vislielākās atšķirības.

Runājot par reliģiju nepieciešams pasvītrot, ka Latvija, par spīti Satversmes preambulā esošajai atsaucei uz kristīgajām vērtībām, ir laicīga valsts. Taču pastāv ļoti liels risks, ka bēgļiem ir savs priekšstats par reliģiju un šis uzskats var nebūt draudzīgs vai iecietīgs mūsu izpratnē. Mazākais ko mēs varam sagaidīt, viņu vēlmi ne tikai paciest no mūsu puses, bet respektēt viņu reliģiju. Pieredze rāda, ka tālāk šiem cilvēkiem parādās tieksme vervēt jaunus ticīgos un arī visiem pārējiem uzspiest savu reliģiju. Pašlaik konflikti uz reliģiska pamata ir paši spēcīgākie un radīt augsni, lai tie rastos Latvijā ir noziegums pret valsti un tiem iedzīvotājiem, kas no tiem cietīs.

Runājot par kultūru, tad mēs labprāt šo piemīlīgo kultūru, tāpat kā mežacūkas, redzētu tikai krāsainos ilustrētajos izdevumos no droša attāluma, vai arī, ja kādam patiešām ir vēlme iedziļināties šajā kultūrā, tad baudītu viņu uz vietas savā dabiskajā vidē. Kultūra nav tikai ģērbšanās stils, personiskas higienas jautājums, tas ir izglītības jautājums, tas ir jautājums par juridiskiem priekšstatiem, kas ir labs un kas ir slikts. Mēs paspējam jau novērtēt britu tūristu izdarības Rīgā un vairākkārt piečurāto Brīvības pieminekli. Mēs neesam sajūsmā no šīs kultūras. Pat ja tādu tūristu parādīšanās Rīgā degradē mūsu kultūras vidi, tad ko var sagaidīt no cilvēkiem no tiem kultūras lokiem, ar kuriem mums nav nekād kopīgā? Tāpēc mēs nevēlamies eksperimentēt ar bēgļiem un negribam zināt, vai kāda ir viņu kultūra, vai viņi pietiekami labi izprot mūsu likumus un uzvedības normas, mēs gribam dzīvot mierīgu dzīvi bez jebkādiem stresiem.

Visbeidzot, runājot par demogrāfiju tad šis ir nopietnākais izaicinājums, jo šeit savijas kopā gan kultūra, gan reliģija. Kā jau minēju, vienā dzīves telpā var apvienot tikai līdzīgus savstarpēji saderīgus elementus.

Kādi esam mēs? Izlaidusies tauta, kura jau ceturtdaļgadsimta nespēj sakārtot savu valsti, kaut arī ir bijušas nodrošinātas visas iespējas. Jo apzagt savu valsti ir krietni vieglāk, nekā to reformēt un ekonomiski attīstīt. Kopš Padomju savienības sabrukuma, kad radikāli krita dzīves līmenis, radikāli krita arī dzimstība. Nenoliedzami, ka mūsu izprartnē pastāv zināma korelācija starp dzīves līmenī un dzimstību, taču tā pastāv tikai mūsu izpartnē un tas nenozīmē, ka kāds redz to pašu korelāciju. Ar zemu dzimstību mēs paši esam uzlikuši sev nāves hipotēku. Mēs tiešām palēnām izmirstām un valsts iedzīvotāji objektīvi noveco. Nav nepieciešama statistika, pietiek vienreiz izbraukt ar sabiedrisko transportu, lai novērtētu katastrofas mērogu. Un mums ir jāizpērk šī nāves hipotēka, radikāli palielinot dzimstību. Taču šeit dzirdāmas atrunas: (1) nav naudas, lai pabarotu un uzturētu bērnu (2) sievietei gribas izskatīties labi un viņa negrib bojāt savu figūru, viņai gribas vairāk naudas, kuru tā ietaupīs, ja būs mazāk bērnu (3) mūsu bērns ir mūsu princis un princese, viņam ir jābūt savai bērnu istabai, taču dzīvoklis ir neliels. Šeit es gribu teikt, ka šīs atrunāšanās ir naturālas pupu mīzas. Ja mēs paskatīsimies kopīgu dzimstības statistiku Latvijā, tad mēs redzēsim, ka tiešām, tendence ir negatīva. Taču ja mēs paskatīsimies statistiku pa tautībām, tad redzēsim, ka ir viena tautība, kurai visu laiku bija pozitīva dzimstības statistika. Tie ir čigāni. Čigāni, kas ir vismazāk integrēta sabiedrības daļa. 90% čigānu oficiāli nekur nestrādā (šie cipari aptuveni, konkrētam ciparam nav izšķirošas nozīmes). Taču viņi spēj ne tikai ieņemt, bet arī laist pasaulē bērnu, pabarot viņu un dažreiz pat aizsūtīt uz skolu. Tātad, problēmā ir nevis ekonomiskajos apstākļos, bet mūsu sociālajos priekšstatos un attieksmē pret dzimstību. Tāpat ir skaidrs, ka bērnu iznesāšana un dzemdēšāna var negatīvi ietekmēt sievietes figūru, secīgi sievietes sevi saudzē un laiž pasaulē 1-2 bērnus. Taču laist 1-2 bērnus pasaulē ir egoisms augstākajā mērā. Mēs dzīvojam stipri industrializētā pasaulē, kur par spīti medicīnas sasniegumiem ir pietiekami augsta mirstība. Iet bojā pārsvarā jauni vīrieši – pārgalvīga braukšana, narkotikas, ekstremālie sporta veidi utt. Bieži vien, klausoties ziņas, rodas iespaids, ka mūsu cilvēki domā, ka tiem kā kaķiem ir septiņas dzīvības – aiziet nopeldēties un noslīkst, aizbrauc pavizināties un ieskrien kokā, aiziet copēt un re – ielūzis ledū. Vecāki, kas audzinājuši savu atvasi un visu likuši tajā, pēkšņi tiek nostādīti fakta priekšā, ka viņu dzīvē ir ienācis tukšums. Vēl trakāk, ja vienā ģimenē pēkšņi aiziet bojā divi bērni. Un šādu piemēru ir milzums daudz. Skaidrs, ka jebkurš bērns ir mīļš un mīlēts, taču jo to ir vairāk, jo ir vieglāk pārdzīvot zaudējuma sāpi. Tāpēc šeit nav jādomā par figūru, bet par to situāciju, par kuru labāk nedomāt, bet kura var, diemžēl, notikt. Visbeidzot runājot par bērna īpašu statusu ģimenē un viņa personisko telpu jāatzīmē, ka bērna istaba ir vēlama, taču tas ir stereotips, kuram nav reāla pamatojuma. Ja mēs paskatīsimies uz viduslaiku blīvu pilsētas apbūvi vai arī iegriezīsimies kaut vai 18.-19. gadsimta pilsētas mājā, tad pārsteidz tas, cik necīga personiska telpa bija katram no mājas iemītniekiem. Bērnu toreiz bija 6-8, klāt jāpieskaita vecāki, iespējams, kaut kāds apkalpojošais personāls. Ja no bērna taisīt princi vai princesi, tad protams, neiztikt bez pils, vai vismaz atsevišķas istabas. Taču nevajag pārlieku lutināt bērnu un padarīt par dieviem līdzīgu. Nācās man vienreiz grāmatnīcā ieskatīties “Princeses enciklopēdijā”. Man pietika izlasīt princeses pirmo pazīmi – “Īsta princese sev neko nekad neatsaka”, lai saprastu, kādu monstru var dabūt galu galā ar šādu audzināšanas metodi. Taču kā ir citiem? Es atceros gadījumu, ka pirms gadiem 20 Rīgā par nemaksāšanu no dzīvokļa tika izlikta čigānu ģimene. Kad policisti uzlauza durvis, tika noskaidrots, ka divistabu dzīvoklī mitinājušies 17 (septiņpadsmit) cilvēki. Te nu ir jums bērna personiskā telpa un princeses pils! Secinājums: esam egoisti, kuri domā pirmām kārtām par savām ērtībām, nevis par sabiedrību kopumā. Noteikti jāpiemin arī tas, ka mūsu sabiedrībā ir vērojams arī zems morāles līmenis, kas neveicina pareizu izpratni par ģimenes vērtībām un sievietes un vīrieša lomām sabiedrībā.

Kādi ir viņi? Stipri un enerģiski cilvēki reproduktīvā vecumā, kuri nezin kas ir kontracepcija un kuru uzskatus par ģimeni bieži vien nosaka reliģiski uzskati. Nav noslēpums, ka dažas reliģijas aizliedz kontracepciju. Dažas reliģijas aizliedz kopošanos, kuras mērķis nav bērnu radīšana. Reliģiskiem priekšstatiem ir krietni lielāks spēks un autoritāte nekād jebkādiem citiem, tai skaitā ērtības vai estētiskiem apsvērumiem. Un tiem bieži vien ir krietni mazāks laulībā stāšanās vecums, tāpēc bez tā, ka viņi ir auglīgi, viņiem paaudžu reģenerācija notiek krietni ātrāk. Secinājums: viņi vienkārši ražo pēcnācējus. Viņus nenodarbina tie apsvērumi, kuri nodarbina mūsu prātus – kur dzīvot, ko ēst. Viņi noteikti zin, ka valsts nevienam neļaus nomirt badā. Tāpēc ja viņi atnāks uz Latviju – viņiem būs nodrošināti komfortabli apstākļi un varēs dzīvot cepuri kuldami.

Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi nevis atvest šeit bēgļus, lai tie risina demogrāfisku problēmu, bet pašiem mums sākt risināt šo problēmu, paredzot motivācijas pasākumus. Ja mēs kā sabiedrība nevairojamies, tad mēs degradējam. Un tad jau nav jābrīnās, ka kāds gribēs kolonizēt mūsu mīļo Latviju. Šeit derētu atcerēties situāciju, ka pirmā pasaules kara laikā Kurzeme ir pazaudēja 80% savu iedzīvotāju, zeme bija gandrīz tukša. Vairums iedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Krievijas iekšzemi, daļu veidoja boļševiki un daļu veidoja nacionāli noskaņoti latvieši. Daba nemīl tukšumu un šajos apstākļos īsti nav ko pārmest vāciešiem, ka tie ir atraduši tukšu zemi, kura gadsimtiem ilgi atradās vācu kultūras ietekmē, un kuru viņi pēkšņi sagribējuši kolonizēt. Turklāt vācieši konstatējuši, ka latviešiem ir faktiski divbērnu sistēma – viņi atražo pašus sevi, taču kopējais iedzīvotāju skaits nepalielinās. Mūsdienās mums pat divbērnu sistēmas nav.

Kurš šoreiz noskatīja mūsu zemi kolonizēšani mēs pat īsti nezinām. Lai to nepieļautu, bez aktīvas pretošanās valdības plāniem izmitināt bēgļus, mums ir jātiek nost no nāves hipotēkas un jāsaprot, ka ka bērnu taisīšana ir ne tikai patīkams process, bet valstiski svarīgs uzdevums. Jo caur bērniem mēs nodrošinām gan savu nemirstību (filozofiskā, nevis bioloģiskā nozīmē), gan arī veidojam mūsu nākotni. Un valstij likumdošanas līmenī ir jārada visi objektīvi priekšnoteikumi, paredzot virkni sociālo garantiju un cienīgus pabalstus, lai vecāki būtu ieinteresēti radīt pēc iespējas vairāk bērnu, nevis dzemdēt vienu un padarīt par savas ģimenes pasaules centru. Šis ir vienīgais veselīgais dzimstības problēmas risinājums, lai varētu saglabāt Latviju kā nacionālo valsti. Un man pilnīgi nav skaidrs, kāpēc mūsu valdība taisās izlietot septiņus miljonus eiro svešinieku iekārtošanai Latvijā, nevis pielikt vēl vairākus miljonus un sākt izlietot šo naudu dzimstības veicināšanai.

Rezumējot augstāk teikto, ja man kāds jautās, vai es esmu par mieru Eiropā, par Eiropas valstu ciešu sadarbību un integrāciju kopējo projektu īstenošanā, nacionālo sapratni un nacionālo kultūru daudzveidību un veselīgu apmaiņu, tad kā progresīvi noskaņots cilvēks es noteikti atbildēšu „jā”. Taču ja man kāds jautās, vai es esmu par Eiropas Savienību tās tagadējā izskatā ar trīm „brīvībām”, kuras kalpo tikai kosmopolitiska biznesa optimizācijas vajadzībām, iznīcina katras valsts nacionālo savdabību, vai es esmu par nacionālo valstu iznīcināšanu, vai es esmu par to, ka pamatnāciju iedzīvotāju dzimstības nedabisku samazināšanos jākompensē ar iebraucējiem ne tikai no citām Eiropas valstīm, bet no zemēm, kurām ar Eiropu, tās kulūru un vērtībām nav nekopā kopīga, vai es esmu par to cilvēku piespiedu uzņemšanu, kas pilnīgi neiederās mūsu kultūrā un pat naidīgi pret to noskaņoti, vai es atbalstu to, ka valdība mūsu samaksātos nodokļus iztērēs tiem, kuri nepiedalījās un nepiedalīsies mūsu labklājības veicināšanā, es kā konservatīvi noskaņots cilvēks noteikti atbildēšu „nē”. Šeit progress un konservatīvisms iet roku rokā, jo konservatīvisms atzīst par noderīgu to, kas arī kādreiz bija progresīvs un laika gaitā pierādīja savu efektivitāti.

Mūsu – Latvijas un patiesas Eiropas – nevis nolaupītas, bet atgūtas Eiropas patriotu uzdevums ir reformēt Eiropas Savienību, pretoties nacionāli nihilistiskajai politikai un uzstāties par patiesu demokrātiju. Demokrātija nav vis cilvēka tiesības vai liberālisms kā mums te daži cenšas iestāstīt, demokrātija ir lēmumu pieņemšanas caurspīdīgais mehānisms, kad lēmumus pieņem tauta, tautas vārdā un tautas interesēs.

Demokrātija eksistēja senajā Grieķijā, kad neviens neko nezināja nedz par cilvēka tiesībām, nedz par humānismu, kad vienas sistēmas ietvaros bija gan brīvie pilsoņi, gan arī nebrīvie – vergi. Tradicionālajā demokrātijas valstī – Lielbritānijā – demokrātija izgāja ilgu attīstības ceļu un tās standarts (saturs un forma) – galvenokārt attiecībā uz iedzīvotāju pārstāvību, to tiesībām un garantijām, 13. gadsimtā atšķirās no demokrātijas standarta 18. gadsimtā vai arī 21. gadsimtā. Pie izteikti demokrātiskajām valstīm pieder arī Dānija, kaut arī ta ir konstitucionālā monarhija. Kad 1660. gadā Dānijai uzbruka Zviedrija un slikti nocietināta Kopenhāgena bija gandrīz pazaudēta, visi valsts iedzīvotāji, neraugoties uz kārtu piederību, apvienojās galvaspilsētas aizstāvībai. Neviens nepamta savu vietu. Arī karalis – militāri un politiski ne pārāk apdāvinātais Frīdrihs III – nolēma palikt „savā ligzdā” un sagaidīt Dieva noteikto savas valsts likteni. Zviedrijas karalis jau svinēja uzvaru un taisījās diktēt dāņiem savus noteikumus. Dāņu varonība un gribas spēks saglabāt savu neatkarību un nekļūt par Zviedrijas pavalsti vai provinci paveica brīnumu. Zviedri, saskārušies ar negaidītu pretestību, atkāpās. Dānijas iedzīvotāji savas valsts stiprināšanai un kārtu ķildu izbeigšanai demokrātiski vienojās par absolūtas monarhijas ieviešanu. Pēc gandrīz 200 gadiem – 1848. gadā Dānija atkal demokrātiski kļuva par konstitucionālo monarhiju. Pašlaik Dānija ir valsts ar visaugstākiem nodokļiem Eiropā, vienu no augstākajiem dzīves līmeņiem Eiropā, valsts, kur ir zemākais korupcijas līmenis Eiropā, Dānija ir valsts, kur procentuāli dzīvo procentuāli vislielākais skaits laimīgu cilvēku. Ja mēs sīkāk papētīsim Dānijas un Latvijas vēsturi, mēs varēsim atrast vairākas interesantas paralēles. Taču Latvija, atšķirībā no Dānijas, ir depresīvo ļaužu zeme ar augstu pašnāvību līmeni, kuri netic paši sev, savai valstij, demokrātijai, kur ir viens no zemākajiem dzīves līmeņiem un viens no augstākajiem korupcijas līmeņiem Eiropā. Mūsu rokās ir iespēja pārvērst mūsu zemi laimīgu un plaukstošu, ja mēs to gribam. Visi šie piemēri uzskatāmi pierāda, ka demokrātijas saturu nosakām tikai mēs, vadoties no mūsu vēlmēm un vajadzībām. Demokrātijai nav viens konkrēts standarts, kurš ir nemainīgs kā svētie raksti. Demokrātija ir tikai līdzeklis sasniegt sabiedrības un valsts kopēju labumu un to aizsargāt.

Kas tad ir sagaidāms tuvākajā laikā, ja atnāks bēgļi? Paraudzīsimies uz Eiropas pieredzi! Skaidrs, ka sāksies smadzeņu skalošana. Eiropas Savienība kārtējā vissavienības sammitā uzslavēs Latvijas lēmumu, tiks izveidots bēgļu lietu resors, tajā tiks nodarbināti kārtējie plānā galdiņa urbēji, tādējādi mazinot bezdarbu. Sekos visāda veida iepirkumi, latviešu valodas skolotājas kļūs pieprasītas. Sabiedriskā viedokļa pētnieki noskaidros, ka 90% Latvijas iedzīvotāju (latvieši, ar augstāko izglītību, rīdzineki, ar labu ienākumu līmeni) atbalsta bēgļu uzņemšanu. Sekos raudulīgi stāsti par bēgļu lauztiem likteņiem viņu izcelsmes zemē. Vientuļās sievietes un homoseksuāļi priecāsies par BBC pieejamību vairumā un to dažādiem fantastiskajiem izmēriem. Sekos pirmās jauktās laulības starp bēgļiem un latviešu valodas skolotājām, pirmās šķiršanās un raudulīgi stāsti par varmācību šajās ģimenēs, jo iebraucējiem neesot izpratnes par eiropeiskām vērtībām. Tad 250 bēgļu vietā mums pēc nepilna gada ir jau 2500, un ar katru mēnesi šis skaits dubultojas. Mums stāstīs par to, ka bēgļi ir Eiropas solidaritātes simbols visuzskatāmākajā veidā. Mūs apsveiks ar to, ka mūsu bēgļi ir īpaši intelektuāli apdāvināti bēgļi un daži no tiem alkts mācīties latviešu valodu un dziedāt tautasdziesmas. Bija taču jau gadījums ar afgāņu puiku, kurš iemācījās latviešu valodu! Celtnieki cels jaunas mājas bēgļu uzņemšanai. Televīzijas žurnālistiem būs materiāls ko stāstīt un rādīt reportāžās, filmēt bēgļu dzīves apstākļus, stāstīt par viņu grūto dzīvi izcelsmes zemē, aptaujāt blakus esošo māju iedzīvotājus vai tie ir sajūsmā par šādiem kaimiņiem, noskaidrot pie nekustamo īpašumu vērtētājiem kā tad īsti ir nekustamo īpašumu cenām bēgļu apdzīvotajos rajonos. Arī “Degpunktam” būs materiāls stāstīt par kārtējo laupīšanu, ko pastrādāja bēgļi, vai par pensionāru, kuru piekāva bēgļu bērni, jo viņš atļāvās viņiem aizrādīt uz viņu necienīgo uzvedību. Vai arī par neratniem latviešu bērniem, kas izsmeja bēgli un kā tas beidzās. Kaimiņvalsts vadītājs šajā sakarā norūpēsies par masveida cilvēktiesību pārkāpumiem un izteiks bažas par Latvijas spēju pildīt starptautiskās cilvēktiesības normas. Radīsies sociāla spriedze un būs pretreakcija no labējo partiju puses. Skaidrs, ka arī kreisas partijas uzreiz sāks rūpēties par šiem bēgļiem un meklēt savu elektorātu viņu starpā. Pēc pāris gadiem mēs jau uzzināsim par to dažās skolās bēgļi pieprasa eksotisku reliģijas mācību. Pēc pieciem gadiem mums jau būs bēgļu ēstuves (bēgļi vienmēr atklāj sevī izcilus kulinārijas talantus, tiklīdz nonākuši svešā zemē), autoservisi (viņi ir izcili mehāniķi!), frizētavas (mmm…pīrsings un tuneļi ausīs), “kultūras centri” un jauno reliģiju kulta celtnes. Turpinot vissavienības tradīcijas, kaut kur tiks atklāts kinoteātris “6. jūlijs”. Sāk veidoties juristu grupas, kas specializējas bēgļu tiesību aizsardzībā. Latvijas budžets neparedzētajiem gadījumiem sāk plīst no Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lēruma, jo Latvija nav nodrošinājusi bēgļiem cienīgus dzīves apstākļus, kā rezultātā bēgļiem ir iestājusies dziļa depresija un vilšanās. Pēc desmit gadiem Rīgas centrā beidzot demontēs pirmo pasaules vēsturē Ziemassvētku egli, jo tā ir nepolitkorekta un neatspoguļo visu Latvijā pārstavēto reliģiju daudzveidību. Rāslaukumā tiks demontēts arī Rolands, jo viņa tēls vēsturē ir visai strīdīgs, ja mēs runājam par rekonkistu. Tas pats liktenis piemeklēs Lāčplēsi uz Saeimas nama. Parādās pirmie deputāti no bēgļu vidus. Parādās pirmie rajoni, kuros policija baidās braukt iekšā. LTV1 sāk izrādīt pirmo seriālu par diviem policistiem – inspektoru Graudu un viņa kolēģi Algaraudu. Rīgas Centrālstacijā nogranduši vairāki spēcīgi sprādzieni, vairāki cilvēki gājuši bojā, desmitiem ievainoto. Atbildību par tiem uzņemas “bēgļu pretošanās centrs”, jo Latvijas ideāli nesakrīt ar šīs organizācijas ideāliem. Dziesmu svētki tiek svinēti šaurā ģimenes lokā, populāra kļūst kurlmēmo valoda, jo dziedāt arī kļūst nepolitkorekti. Dejas tiek pasludinātas par amorālām. Tiek aizliegti arī pelēkie zirņi ar speķi, jo neatbilst politkorektuma standartam. Viss sakranbaltsarkanais tiek ierakstīts sarkanajā grāmatā, taču arī tā krāsas dēļ tiek pasludināta par nepolitkorektu. Andra Grāmatgalvja dēlam Gatim atsaka darbu Rīgas pašvaldības policijā neraugoties uz to, ka ir vakances un trūkst darba spēka. Tā kā Rīgas domes līdztiesības padome ir noteikusi Rīgas iedzīvotāju pārstāvības kvotas gan attiecībā uz dzimumu pārstāvību (sievietes, vīrieši, sievieši, vīrietes, transpersonas), gan uz seksuālo orientāciju, gan uz nacionālo sastāvu, tad Gata kandidatūra tiek noraidīta, jo viņš ir latvietis un heteroseksuālis, bet proporcijai ir nepieciešams nēģēris vai homoseksuālis (šo lietu sauc par pozitīvo diskrimināciju).

Šādi nu ir multikultūras sabiedrības jeb “multi-kulti” principi. Iebraucēji prasa no pamatiedzīvotājiem morālā pienākuma izpildi, taču paši nejūtās saistīti ar kaut kādiem pienākumiem un nemaz negrib integrēties. Pēc 200 gadiem tiek atjaunota dzimtsbūšana, tikai nevis attiecībā uz miesu, bet uz garu. Mums iestāsta, ka mēs esam kādam kaut ko parādā. Un daži tam tic. Un tic integrācijai.

Kāpēc kādam bēglim integrēties Latvijā, ja Satversmes 114. pants paredz pilnīgi pretējo: personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Mēs jau dzirdējām argumentus, ka dažas tautības Maskavā drīkst staigāt ar aukstiem ieročiem, jo tie esot nacionālā tērpa sastāvdaļa. Tāda nu ir viņu etniskā un kultūras savdabība. Kāpēc bēgļiem mācīties latviešu valodu, ja likums viņiem atļauj to nedarīt un saglabāt un attīstīt savu valodu? Satversmes 114. pants ir tīra kaitniecība valsts interesēm.

 Ja kāds grib mums atņemt mūsu valsti vai atdalīt mūs no tās, tad mēs noteikti atdalām mūs un mūsu valsti no šiem cilvēkiem. Risiniet savus sociālās aprūpes projektus patstāvīgi un par savu personisko naudu, nevajag tērēt to, ko mēs esam samaksājuši nodokļos. Bēgļu problēma ir tikai jūsu iekšēja problēma. Tā nav mūsu problēma.

“Multi-kulti” atzina par izgāzušos sociālo eksperimentu pat tāda liberāli noskaņota politiķe kā Vācijas kanclere Angela Merkele. Taču mums atkal piedāvā to pašu grābekli uzkāpšanai, laikam domājot, ka kāpšana uz grābekļa ir latviešu nacionālais sporta veids. Tāpat kā grafiti ir kļuvuši par pilsētvides sērgu, “multi-kulti” ir kļuvis par politikas ikdienas murgu Rietumeiropā. Vai mēs vēlamies to pašu? Noteikti nē!

Ja šie bēgļi grib dzīvot vai arī labi dzīvot, viņi var sakārtot savu valsti. Taču nē, tie kā siseņi pamet savu mītnes zemi, lai rādītu problēmas citu valstu iedzīvotājiem. Šie cilvēki vienkārši meklē vieglu dzīvi. Krietni vieglāk ir atbraukt svešā valstī uz visu gatavo. Ja viņiem nav pilsoniska pienākuma izjūtas vai atbildības par savu valsti, tad mums nav pienākums un mēs arī negribam to viņiem mācīt. Internets pilns ar gudrībām par valsts pārvaldīšanas mākslu, kas nav aizsargāti ar autortiesībām. Meklējiet, lasiet, īstenojiet dzīvē!

Mums saka – “šie cilvēki ar visu riskē, riskē ar savu dzīvību”. Nē, riskējam mēs, nevis viņi. Viņi brauc izsalkuši, netīri, slimi, neizglītoti un viņu mērķis ir dzīvot uz pabalstiem. Pirms tie spēs kaut vai nedaudz iekļauties sabiedrībā (es pat nerunāju par integrāciju), paies gadi, gadu desmiti, kuru laikā šie cilvēki izdarīs veselu virkni likumpārkāpumu, iztukšos valsts kasi, atvedīs veselu kaudzi eksotisku slimību, dažādas reliģijas, atvedīs savus radiniekus “ģimeņu apvienošanās” ietvaros un pēc tam sāks uzspiest mums savus dzīves noteikumus.

Jūs uztrauc, ka bēgļi masveidā iet bojā Vidusjūras viļņos? Mēs ļoti jūtam līdzi, bet tāda nu ir viņu izvēle un liktenis. Mēs viņus nesaucām, un viņi mums nav vajadzīgi. Jo vairāk viņi nesasniegs Eiropas krastus, jo mums ir labāk. Cik tas skarbi arī neskanētu. Ja kāds grib uzņemt pie sevis bēgļus, tad lai dara to tikai privātā kārtā – likumā noteiktajā kārtībā saņemiet ieceļošanas atļaujas, izejiet karantīnu, iekārtojiet viņus savā īpašumā, barojiet viņus, noformējiet uz sava rēķina medicīnas apdrošināšanu un nelaidiet ārā no norobežotas teritorijas. Mums nav vajadzīgi nekādi bēgļi, tie ir mūsu teritorijas iekarotāji. Un ar visiem iekarotājiem – nešķīrojot vai tie ir bēgļi vai arī zaļie cilvēciņi saruna ir vienkārša. Pardon wird nicht gegeben! Gefangene werden nicht gemacht!

Man kļūst smieklīgi, kad visādi mežonīgie humānisti runā par to, ka latvieši devās trimdā uz Rietumiem 1944.-1945. gadā, tāpēc mums arī jāuzņem bēgļi. Šādus apgalvojumus var izteikt cilvēki, kuriem ir visai paviršs priekšstats par šīs migrācijas raksturu. Gandrīz visi šī bēgļu viļņa pārstāvji, kas, tuvojoties sarkanarmiešiem, bēga no Latvijas, bija inteliģence un mantīgo šķīru pārstāvji, kurus neskāra 1940.-1945. gada represijas. Tieši inteliģence bija komunistisku represiju mērķis, jo tauta bez inteliģences pārvēršas par parastu neizglītotu pūli ar komisāriem priekšgalā, ar ko viegli manipulēt un turēt pakļautībā. Uz Rietumiem nedevās proletarieši vai nabadzīgie zemniecības pāstāvji. Tā bija inteliģence, kura bija labi izglītota, brīvi pārvaldīja vairākas valodas un spēja uzreiz integrēties Rietumu sabiedrībā. Mūsu bēgļi kara laikā un tagadējie bēgļi no Āfrikas – tas ir divas dažādas kardināli pretējas bēgļu kategorijas, kurām nav nekā kopīga.

Mūs aicina uzņemt sociāli nelabvēlīgus cilvēkus, kuri būs problēmu avots mūsu valstij. Es negribu risināt svešas problēmas. Mana valsts ir manas mājas, nevis lēta viesnīca. Šī valsts ir mana!

 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

21

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

FotoKārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts piespraustais Sarkanās zvaigznes ordenis.
Lasīt visu...

21

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

FotoPēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Lasīt visu...

15

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

FotoŠodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību - Delna ziņojumus par stāvokli korupcijas novēršanas jomā. Latvijā situācija gadu garumā lēnām uzlabojas, taču diemžēl progress ir tik lēns, ka būtībā situācija stagnē.
Lasīt visu...

21

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

FotoPatiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi – šo ziņu nevis saņemt personīgi, bet izlasīt medijos.
Lasīt visu...

20

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

FotoReaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret šādu praksi.
Lasīt visu...

21

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

Foto„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā, nedz Aizsardzības ministrijas lēmumu sekās un to ietekmē uz reģionu, nedz politisko un ekonomisko procesu loģikā, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns izrauj no konteksta vārdus "aizsardzība", "agresija", "Latgale" un "Krievija" un sarindo tos viņam ērtā, pareizā un saprotamā kārtībā - Nacionālās Drošības Apdraudējums. Un ar šo nožēlojamo secinājumu steidz dalīties ar Valsts drošības dienestu (VDD)!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...