Sīki un mazjēdzīgi Levita ierosinājumiņi, lai valdošajai koalīcijai tiek vairāk maza prieciņa

Ko īsti piedāvā valsts prezidents? Vai valsts prezidents piedāvā tādas izmaiņas likumos, kas būtu balstītas uz labas valsts pārvaldības principiem, uz demokrātijas pamatvērtībām un tiesiskuma kanoniem?

Partiju finansēšanas likumā viņš piedāvā tādus grozījumus, lai tiktu samazināts valsts finansējums Saeimas līmenī izjukušajām partijām.

Citiem vārdiem sakot, tas būs likums “Par KPV.LV (“Kam pieder Latvija.lv”)”, jo šī partija ir izjukusi, pat pārsaukusies citā vārdā - “Par cilvēcīgu Latviju” (PCL). Taču juridiski tā joprojām sanāk KPV.LV mantiniece. Lai gan Saeimā to pārstāv tikai četri deputāti, tā var turpināt tērēt tai piešķirto valsts budžeta finansējumu, kas ir diezgan laba nauda - 643 000 eiro.

Dabiski, ka citām partijām skauž. Skauž arī no KPV.LV izmestajiem vai aizgājušajiem, no kuriem dažs sābris un kaimiņš ir koalīcijai pielaizīgs. Valsts prezidents ies palīgā. Šim partijas pārpalikumam nekāda lielā atbalsta masās nav, un viņus var “močīt”.

Levits rosinās veikt grozījumus, lai noteiktu - ja kādas partijas Saeimas frakcija ir beigusi pastāvēt vai tās locekļu skaits ir samazinājies divas reizes, partija zaudēs finansējuma daļu, ko tā ieguvusi par balsīm Saeimas vēlēšanās.

Prezidenta iecere paredz, ka vienlaikus tiktu saglabātas citas finansējuma komponentes, piemēram, bāzes finansējums, jo partija, iespējams, varētu vēl atkopties.

Levits uzskata, ka šādas izmaiņas nepieciešamas, jo parlamentā izšķīdušas partijas savu uzdevumu vairs nevar pildīt. Vēlētājs par politisko spēku balsojis, lai tas ar savu frakciju spētu ietekmēt valsts politiku, bet izirusi frakcija to vairs nespējot. “Ja tā to nav spējīga darīt, tad partija nav pelnījusi finansējumu par šīm balsīm,” izteicās Valsts prezidents.

KPV.LV ir šī “izšķīdusī”. Kurš gan par to raudās?

Taču vai ir korekti mainīt spēles noteikumus spēles laikā? Velk pat uz to, ka finansējuma atņemšana šai partijai varbūt notiks ar īpaša likuma grozījuma pieņemšanu, kas tiks piemērots ar atpakaļejošu spēku.

Latvijas Republikas Satversmes burtā un garā visa suverēnā vara pieder Latvijas tautai, kura ievēlē savus priekšstāvjus. Satversmes burts un gars nav par partijām un frakcijām, kuras tas gan arī neaizliedz.

Diemžēl partiju finansēšanas likums ir par partijām. Tagad tajā vēl tiks iebāzts arī Saeimas frakciju jēdziens kā jauns kritērijs budžeta finansējuma saņemšanai un tērēšanai. Atkal viens sīks likums sīkai viendienas vajadzībai, jo acu priekšā ir vēlme atņemt naudu KPV.LV.

Likumus tā neraksta! Likumiem vajadzētu būt vispārīgam un ilglaicīgam raksturam, un tos nevajadzētu attiecināt uz kādu vienu gadījumu, vienu cilvēku vai vienu partiju.

Ar tādiem pašiem panākumiem Saeimas valdošā koalīcija varētu pieņemt likuma grozījumus, ka valsts budžeta finansējums nav piešķirams partijām, kuras sākas ar burtu S vai Z.

Vispār jau partiju finansēšanas likumā ir punkts, kas ir vērsts tieši pret “Saskaņu”. Jo šai partijai pienāktos no valsts budžeta apmēram 1,2 miljonus eiro. Tas par treknu. Tāpēc likumā tika ierakstīti partiju finansējuma “griesti” - 800 tūkstoši eiro.

Runājot par savām iecerēm, Egils Levits pauda viedokli, ka valsts budžeta finansējuma būtiskā palielināšana partijām bijis pareizs un politiski nepieciešams solis, jo “sabiedrībai ir lētāk maksāt par valsts finansētām politiskajām partijām nekā korumpētām partijām”.

Lai nu tā būtu, taču te ir nianses. Partiju finansējums mēdz nākt no dažādiem avotiem - no partiju biedru naudām, no sponsoriem, kuriem tagad ir noteikti visādi stingri ierobežojumi, un no valsts budžeta, lai partijas var īrēt birojus un pirkt kancelejas saspraudītes.

Kas ir korumpētāk? Vai tas, ka partijas ņem naudu no sponsora, vai tas, ka partijas ir paņēmušas naudu no nodokļu maksātājiem un iedevušas pašas sev, tautai nemaz neprasot atļauju? No katra vēlētāja partiju kabatās ir pārslidināti 4,5 eiro.

Neviena pašreizējās koalīcijas partija ne ar pušplēstu vārdu neteica un nesolīja: “Palielināsim savu finansējumu sešas reizes!” Ja šis seškārtīgais finansējums tiktu attiecināts uz nākamo, 14. Saeimu, tad tas būtu puslīdz korekti - partijas zinātu, ka tām būs lielāks finansējums, zinātu, ka ir par ko pacīnīties. Taču šādā veidā kā tagad partijas ir visblēdīgākajā veidā piešķīrušas sev naudu, un šis veids pat ir daudz sliktāks nekā politiķu lobēšana, korumpēšana vai kā to vēl saukt, un tas notiek neatkarīgi no tā, cik liels ir budžeta finansējums.

Ar tādu uzstādījumu, kādu pauž Egils Levits, viņš pārbīda akcentus un jau apriori sadala partijas “labajās”, kuras saņem budžeta finansējumu, un “sliktajās” jeb “korumpētajās”.

Partijas, kas pašlaik rodas no jauna un ir opozīcijā valdībai, budžeta finansējumu līdz vēlēšanām nesaņems - tātad ir “korumpētas”.

Ja Valsts prezidents piedāvātu grozījumus, kuros būtu tādi kritēriji kā partijas biedru skaits, nevis tikai vēlēšanās nobalsojušie, tad tas varbūt būtu kāds uzlabojums. Partijām tad būtu stimuls strādāt tā, lai piesaistītu sev vairāk biedru. Šie biedri tad pozitīvi ietekmētu pašas partijas un to bonzas, iesaistoties diskusijās un piedāvājot savu, varbūt labāku profesionālu piedāvājumu, labākas idejas. Tas celtu partiju prestižu, kas pašlaik ir ļoti zems.

Latvijas tautas iesaiste partiju darbā ir nožēlojami maza, ja salīdzina ar citām valstīm. Latvijā partijās iesaistās labi, ja 1% iedzīvotāju, kamēr vidēji Eiropas Savienībā ir piecas reizes vairāk. Taču Levits tikai pa maliņu, par sīkām vajadzībiņām, par to, kas svarīgs tikai valdošajiem spēkiem.

Levits Saeimai piedāvās arī grozījumus Ministru kabineta iekārtas likumā. Viņaprāt, ir virkne jomu, kurās šis dinamiskais laiks pieprasa dažādu ministriju un pārvaldes iestāžu kopdarbu, tāpēc viņš piedāvās noteikt šādai pārnozaru sadarbībai nepieciešamos instrumentus.

Prezidenta piedāvājums paredzēs iespēju nākamajai Saeimai un valdībai iecelt politiski atbildīgu amatpersonu - valsts ministru - uz konkrētu uzdevumu izpildes laiku noteiktā pārnozaru politikas jomā.

Tas jau pašā saknē skan absurdi - “politiski atbildīga persona - valsts ministrs specifiskām jomām, kas nav nosegtas ar politiku”. Kas tad būs tās “nenosegtās” jomas? Jebkura joma ir politika, ja tajā valdība iejaucas.

Jauna valsts ministra krēsla izveidošana nozīmēs, ka šim ministram vajadzēs kabinetu, krēslu un darbiniekus. Tas maksās naudu.

Parasti ir tā, ka valdībā vai pašvaldībās tiek izdomāti kādi jauni amati (Ministru prezidenta biedrs, vicemērs), ja partijas nekādi nevar sadalīt krēslus. Ir jau bijuši gadījumi, kad šāds Ministru prezidenta biedrs nevar atrast sev pielietojumu un sašļūk.

Valsts ministra radību mokas radīs jaunu, vēl lielāku birokrātiju jau tāpat samudžinātajā un birokratizētajā valsts pārvaldē.

Ir Pārresoru koordinācijas centrs, kam ir savi uzdevumi, kurus tas pilda. Kas tad būs šis valsts ministrs? Vai viņš būs ministrs Pārresoru koordinācijas centram vai arī dublēs tā funkcijas?

Jāteic gan, ka pašreizējai valdībai ar naudas nokopšanu, radot liekas struktūras, problēmu nav - Vakcinācijas projekta birojs ir šāds piemērs. Lai gan Veselības ministrijā ir lieli bari ierēdņu, ministrs Daniels Pavļuts izgudroja radīt jaunu biroju, kas gan nekādi nav tuvinājis cēlo mērķi - piepildīt “vakcinācijas aptveri”.

Līdzīgā veidā tad uzveidos arī valsts ministru, kuram varbūt būs arī “politiskās atbildības uzņemšanās” ministra funkcija. Valdība varēs savas neizdarības uzkraut kaklā šīm ministram kā “zicpriekšniekam”. Bet premjers un pārējie ministri turpinās rullēt.

Apbrīnojami tukšas ir valsts prezidenta jaunās ierosmes - tā ir vētrainas un sviedrainas darbošanās imitācija bez kāda satura. Tas neko neuzlabos ne partiju finansēšanā, ne valsts iekārtā. Iespējams, pat kaitēs.

Valsts prezidents atkal uzstājas kā 101. deputāts no valdošās koalīcijas, nevis kā visas tautas prezidents. Sīki un mazjēdzīgi ierosinājumiņi, lai valdošajai koalīcijai tiek vairāk maza prieciņa.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

Novērtē šo rakstu: