Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Priecīgus Līgo svētkus!

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējās pāris nedēļās ir bijis visnotaļ amizanti – ja neņemt vērā notikuma traģiskumu – lasīt daļas pašmāju publikas izbrīnītos komentārus par zvērīgo izvarošanu Indijā: ak, ak, ak, vai tad nu tiešām kas tāds var notikt šai zemē, uz kuru arī tik daudzi latvju zemes iedzīvotāji dodas garīguma, apgaismības un citu jauku lietu meklējumos (turklāt to visu tur arī atrod)?!

Tad nu visiem izbrīnītajiem – gan Indiju tikai TV ekrānā redzējušajiem, gan „čemodānu statusā” (aizved, izkrauj, parāda, iekrauj, aizved tālāk, pabaro, izguldina, atkal aizved tālāk) tur pabijušajiem, kuri „zina”, ka indieši taču ir tik jauki, tik izpalīdzīgi, tik sirsnīgi, tik apgaroti, tik simpātiski un draudzīgi, - šis ilūzijas gaisinošais fragmentiņš no Dienas Grāmatā pirms dažiem gadiem iznākušās grāmatas Indija ne pa jokam:

„Visos sieviešu žurnālu un līdzīgajos ceļojumu aprakstos par Indiju caurmēra indietis parasti pieminēts tikai garāmejot, jo galvenais neapšaubāmi ir paša ceļotāja, pirmkārt, iejušanās karstumā, haosā un cūcībā, otrkārt, iespaidi par tempļiem, mauzolejiem un pārējām obligātās tūrista ēdienkartes sastāvdaļām, treškārt, pakāpeniskā apgarošanās un indiešu jaukās attieksmes pret dzīvi tāda vai citāda pieņemšana.

Savukārt indietis, ja arī tiek pieminēts, acīm redzami ir visnotaļ simpātisks cilvēku dzimuma pārstāvis: gan nabadzīgs un likumsakarīgi druscīt uzbāzīgs un naudaskārs, toties tīrīgs, kārtīgs, ļoti miermīlīgs un ārkārtīgi izpalīdzīgs, kā arī pilnīgs, simtprocentīgs pretstats Rietumu ciniskajai un liekulīgajai dzīvesdziņai, kas orientēta tikai uz naudu un mantu, aizmirstot par cilvēciskajām vērtībām.

Savā ziņā tā tiešām ir. Viena no Indijas tēla pašreklāmām, kurā redzams, kā indiešu pārdevējs desmitiem metru skrien pakaļ baltādainajai pircējai, kura veikalā aizmirsusi acīm redzami ar naudu un dārglietām pārbāztu rokassomiņu, vēsta skaidru, baltu patiesību – arī man Indijā ir gadījies būt patiesi izbrīnītam, kad man pat uz staciju atved viesnīcā aizmirstus sīkumus vai cilvēks uz ielas speciāli met milzu līkumu, lai tikai parādītu man pareizo ceļu un pārliecinātos, ka tiešām nenomaldīšos.

Ar vārdu sakot, paviršam vērotājam vidusmēra indietis šķiet tieši tāds, un jums vai nu jānodzīvo šajā valstī krietni ilgāks laiks, vai arī jābūt labam vērotājam, čaklam vietējās preses lasītājam un vēl čaklākam iztaujātājam, lai sāktu pamanīt šādas tādas pretrunas, kas nu nekādi neatbilst lādzīgā, miermīlīgā, uz garīgām vērtībām orientētā un apgarotā indieša tēlam.

Sākumā šīs pretrunas krājat kaudzītē – gan par nosacīti lielām lietām, gan par it kā sīkumiem. No vienas puses, šeit ir ārkārtīgi tīrīgi ļaudis, kuri obligāti nomazgās rokas pirms ēšanas, kuri vienmēr centīsies staigāt tīrā apģērbā un kuri būs gatavi kolektīvi mazgāties pat pie krāna ielas malā. No otras – ļaudis, kas dzīvo pilnīgā un totālā cūkkūtī, spēj par šādu cūkkūti trieciena tempā pārvērst jebkuru ekspluatācijā svaigi nodotu sabiedrisko būvi, mitinās fantastiski nolaistās mājās un pret apkārtējo vidi izturas tā, it kā dažu centimetru attālumā no viņiem sāktos vieni vienīgi bezizmēra Getliņi.

No vienas puses, cilvēki, kas ārkārtīgi ciena jebkuru dzīvu būtni: nemaz nerunāsim par svētajām govīm, – vai varat iedomāties, ka Rīgā suņi varētu bezrūpīgi gulēt uz ielas braucamās daļas, droši zinot, ka var snaust mierīgi – viņus taču noteikti apbrauks? No otras puses, svētās govis šeit bieži vien gandrīz vai mirst badā barības trūkuma dēļ, bet vistu pārvadāšanas metodes, tās simtiem dzīvas sasienot aiz kājām un ar šiem milzu ķekariem apkraujot mopēdus, tiešām var likt apdomāt pievēršanos veģetārismam. Un tā ir tikai attieksme pret dzīvniekiem. Bet vēl jau ir arī attieksme pret cilvēkiem.

No vienas puses, vidusmēra indietis pret jums kā baltādaino iebraucēju jebkur Indijā būs milzum laipns, izpalīdzīgs un bezjēgā draudzīgs, un arī nekādus publiskus ekscesus jūs, soļojot pa tūristu takām, visticamāk, vispār neieraudzīsiet. No otras puses, realitātē tā ir fantastiski asiņaina zeme, kurā turklāt joprojām dzīva ir viena no pasaules visdiskriminējošākajām sistēmām – kastu sistēma. Un varat būt droši, ka indieši, piemēram, gandrīz nekādos apstākļos neprecēsies ar nēģeri, jo viņu acīs tas ir nēģeris, nēģeris, nēģeris – neglīts tieši tāpēc, ka tumšs, tumšs, tumšs nēģeris.

No vienas puses, jūs labi atceraties, ka tieši no Indijas taču nākot nevardarbīgas pretošanās metode, un ikdienā šeit redzat tiešām izcili labdabīgus, miermīlīgus, izpalīdzīgus cilvēkus. No otras puses, jūs lasāt vietējās avīzes un nevarat vien nobrīnīties par to asinis stindzinošo vardarbību, kas dienu dienā notiek patālāk no tūristu acīm.

Šīs pamanītās pretrunas, kas skar ikvienu būtisku dzīves jomu – iztēloto un reālo attieksmi pret reliģiju, naudu, turīgumu, demokrātiju, tiesiskumu, personas statusu, pretējo dzimumu un jebko citu –, krājas un krājas, un neizbēgami rodas vēlēšanās rast tām kādu skaidrojumu, lai saprastu, kas tad patiesībā par putnu ir šis, kā izrādās, nebūt ne tik vienkāršais un pietiekami pretrunīgais indietis.

Skaidrs, ka nejaušiem paziņām par šādām lietām taujāt ir veltīgi: savu braucienu laikā dažas reizes pamēģināju par šo to man nesaprotamu parunāt pat ar labi izglītotiem ļaudīm un no pieklājīgās viebšanās nekavējoties nopratu, ka ir lietas, ko pieklājīgi ļaudis šeit nekādā gadījumā neapspriež. Vismaz ar svešiniekiem jau nu noteikti ne. Avīzēs par to neraksta, un arī ceļveži un ceļojumu grāmatas no šādiem smalkumiem izvairās.

Tikai pēc ilgstošas meklēšanas un prāvas makulatūras kaudzes caurskatīšanas atradu divas būtiski atšķirīgas grāmatas – Nirada Čaudhuri „Continent of Circe” un Pavana K. Varmas „Being Indian” –, kuras pirmām kārtām uzmanību piesaistīja ar to, ka abi autori savā dzimtenē nekad nav īpaši mīlēti, jo vienmēr uzskatīti par pārāk nepieklājīgiem un nepatriotiskiem, kas jebkurā pasaules malā bieži vien ir apliecinājums tam, ka cilvēki pieķerti nepatīkamas patiesības paušanā par savu zemi un tās iedzīvotājiem.

Vēl vairāk, izrādījās, ka arī N. Čaudhuri norādījis uz tām pašām un vēl citām pretrunām. Kā, piemēram, nācija, kuras morālais vadonis bija jebkādu pašlabumu nicinošais Mahatma Gandijs, tik ātri kļuva par vienu no korumpētākajām pasaulē? Kā par iecietīgiem var tikt uzskatīti hinduisti, kas joprojām praktizē nepieskaramību pret milzīgu skaitu pašu ticības pārstāvju?

Un vēl – vai nāciju, kas tik ļoti ir pieķērusies hierarhijas un statusa nozīmei, kā arī svētītajai lietu netaisnīgajai kārtībai, var uzskatīt par demokrātisku pēc dabas? Bet, ja ne, tad kāpēc parlamentārā demokrātija Indijā ir izdzīvojusi un pat uzplaukusi – it īpaši salīdzinājumā ar lielāko daļu reģiona valstu? Un tā tālāk, un tā tālāk...

Uzreiz gan brīdinu, ka ļaudīm, kuriem uz personiskās pieredzes vai sieviešu žurnālu stāstiņu pamata ir dziļa un negrozāma pārliecība par miermīlīgo un augsti garīgo indieti, šo nodaļu labāk tālāk nelasīt. Savukārt visiem pārējiem – lūk, īss disidentisko indiešu viedoklis par saviem tautiešiem, un šis skatījums lielākoties ārkārtīgi precīzi visu izskaidro un saliek pa plauktiņiem.

Un tātad: pirmām kārtām tās ir pilnīgas blēņas, ka indieši ir no kādas citas, augsti garīgas un materiālos labumus īpaši nevērtējošas pasaules, – patiesībā viņi ir hiperpraktiski un stingri stāv uz zemes. No citas pasaules indieši neapšaubāmi ir tikai tajā ziņā, ka viņus ne mazākajā mērā neinteresē tas, kas ir ārpus viņu dzīvi tieši ietekmējošiem faktoriem.

„Šis pilnīgais pašsvarīgums ir acīm redzams viņu būtiskajā iecietībā pret nevienlīdzību, cūciskumu un cilvēku ciešanām. Viņi ir pragmatiski cilvēki, dabiski amorāli savos uzskatos. Hinduismā nav absolūtā grēka jēdziena. Jebkura darbība ir attaisnojama noteiktos apstākļos, un dievi ir ikdienišķi piekukuļojami,” izcili neglaimojoši raksta N. Čaudhuri.

Kas no tā izriet? Vispirms jau tas, ka lielākā daļa indiešu nekad neļaus personiskajiem uzskatiem nostāties personiskā labuma ceļā. Naivais Mahatma Gandijs uzskatīja, ka līdzekļi ir tikpat svarīgi kā mērķis. Indieši viņu atbalstīja kā praktiski noderīgu cilvēku, bet šo uzskatu izsvilpa, tā vietā vienbalsīgi atbalstot sensenajā pasakā par karali un viņa vezīru pausto atziņu.

Pasakas īsais sižets ir šāds: sākumā karalis vezīram pavēsta, ka baklažāns kā kultūraugs ir pilnīgs draņķis, un vezīrs pūlas vaiga sviedros, nododot šo ziņu tālāk. Taču pēc tam karaļa dziednieks viņam izskaidro baklažāna derīgās īpašības, karalis vēsti nodod vezīram, un nu jau tas aizgūtnēm visur slavē baklažānu kā dārzeņu dārzeni.

Kad nu karalis to uzzina un noprasa vezīram, kā viņš spēj tik nepiespiesti vienu dienu atbalstīt vienu, bet otru dienu – citu patiesību, vezīrs nemākslotā neizpratnē atbild: „Mans kungs, es taču strādāju jums un nevis baklažānam! Kādu labumu tas man dotu, ja es nepiekristu jums un piekristu baklažānam?”

Tieši tāpat vidusmēra indietis vienmēr ir bijis pārliecināts, ka ikviens taču sveic uzlecošu sauli un ka Čandogja unpanišādā ir ierakstīta absolūtā patiesība – „vara ir svarīgāka par zināšanām”. Citiem vārdiem, viņš allažiņ bijis gatavs bez domāšanas piekrist tam, kas atbilst viņa paša interesēm, un pakļauties jebkurai ārējas varas izpausmei, ja vien tā ir taustāma: vara var dot statusu, bet šis statuss ļauj palīdzēt vai pretdarboties citu statusam.

Kā šī attieksme saskan ar demokrātijas uzplaukumu Indijā? Normāli saskan. Indietim ir pieņemama demokrātijas politiskā mašinērija, jo tā ir efektīvs varas iegūšanas mehānisms – vismaz tā dod šādu solījumu, kurš izskatās pietiekami reālistisks. Demokrātija dod nebijušu iespēju par pamatoti eksistējošām uzskatīt gan vecās, gan jaunās hierarhijas, bet bez hierarhijas indietis dzīvot nespēj.

Turklāt gan bagātie un izglītotie, gan nabadzīgie un neizglītotie indieši nekad nav iedomājušies, ka viņi amatos ievēlēs eņģeļus, un ir vienoti uzskatā – efektīvs patrons ir svarīgāks par principiālu politiķi. Un arī kukuļošana un korupcija nav uzskatāma par grēku, ja tā dod vajadzīgo rezultātu, – jau atkal mērķis attaisno līdzekļus.

Protams, šajā hierarhijā ir pastāvīgi jāapstiprina un jāapliecina savs statuss. Indiešu tradīcijā ar varu apveltītajiem ir tiesības un pat pienākums apkārties ar šīs varas atribūtiem – dieviem tie ir neskaitāmajās rokās turētie atribūti, cilvēkiem – bākuguns uz mašīnas un tamlīdzīgi. Cīniņā par varu un statusu katrs ir pats par sevi. Tas bija nevis latvietis, bet gan indiešu domātājs Svami Vivekananda, kas skumīgi atzina: „Trīs indieši nevar darboties vienoti piecas minūtes. Ikviens no viņiem tiecas pēc varas...”

Ko tieši nozīmē statuss? Indieša dzīvē – gandrīz visu. Indijas pirmais premjerministrs Džavaharlals Neru bija īstens demokrāts, bet tas viņam netraucēja pēc Indijas neatkarības pasludināšanas nekavējoties ievākties bijušā britu virspavēlnieka pilī. Indijas vicekaraļa pils – iespējams, lielākā pils pasaulē – kļuva par jaunā prezidenta Radžendras Prasada rezidenci.

Nezinātāji domā, ka satiekoties indietis neskaitāmos jautājumus uzdod tikai laipnības, pieklājības un ziņkāres dēļ. Nē, divi indieši satiekoties viens otru tāpat apber ar jautājumiem, no kuru atbilžu komplekta viņi var noskaidrot viens otra auqat – tātad to, uz kura pakāpiena katrs stāv un kā viņiem savstarpēji izturēties atbilstoši savai vietai hierarhijā.

Kas ir šis auqat? Burtiski – stāvoklis, statuss, taču Indijā šim terminam ir ārkārtīgi plaša nozīme; ne velti viens no Indijas televizoru ražotāju saukļiem ir „Īpašnieka lepnums, kaimiņa skaudības objekts”, bet pat uz kravas automašīnām bieži redzams uzraksts: „Apni auqat mat bhoolNeaizmirsti, kur ir tava vieta.”

Agrāk auqat noteica kasta, tagad noteicošo faktoru ir daudz vairāk, un statuss ir sasniedzams ne tikai caur piedzimšanu pareizajā kastā, bet arī ar citiem līdzekļiem. Ir parādījusies jaunā indiešu suga – cilvēki, kuri vēlas virzīties uz augšu un kuriem ir iespēja to izdarīt mainīgajos apstākļos. Taču indiešus tas nav padarījis vienlīdzību cienošākus. Tieši pretēji – vēl svarīgāk kļūst tas, uz kura pakāpiena ir izdevies nostāties.

Apsēstība ar hierarhiju un tās atribūtiem kļūst noteicošāka un noteicošāka. Indietim ir svarīga vieta varas un statusa hierarhijā, turklāt šai vietai jābūt atpazīstamai un atzītai. P. Varma saskaitījis, ka, piemēram, 2003. gada 26. janvārī laulības sludinājumu pielikumā avīzē Times of India termins „augsts statuss” bija pieminēts 1532 sludinājumos.

Statusa apliecinātāja mūsu laikos pirmām kārtām ir nauda: „Indiešu nacionālisms patiešām ir ļoti varens spēks, kas virza industriālo revolūciju Indijā, bet tas nav visvarenākais un arī nevar būt, jo būtībā tas ir negatīvs. Daudz varenāks spēks – un būtībā vienīgais pozitīvais spēks – ir indiešu nepiesātināmā kāre pēc naudas.” Indiešu naudas taisītājs ir „absolūtais naudas pielūdzējs. Ticot, ka nauda spēj izdarīt visu, naudas dēļ viņš ir gatavs darīt jebko...”

Kur šādā situācijā paliek morāle? Morālei, protams, ir milzīga un nepārejoša nozīme, bet tā nedrīkst traucēt ikdienas praktiskajai dzīvei un labumu gūšanai. „Nozīmīgi ir tas, ka lielākā daļa indiešu patiesi tic tam, ka neatkarīgi no viņu praktiskās uzvedības viņi pēc savas būtības mūžīgi pieder morāles sfērai. Viņi nesaskata nekādu pretrunu starp šo miglaino morālā pārākuma apziņu un savas rīcības acīm redzamo amoralitāti. Tas izskaidro, kāpēc indieši bez mazākajām pūlēm spēj moralizēt,” secina N. Čaudhuri.

Indietis ir pārliecināts: tā kā pasaule ir tikai dieva deja, vislielākā laime pār jums var nolīt pilnīgi negaidot, nejauši, kā spēlējoties, un tāpēc indiešu ticība horoskopam ir nesalīdzināmi lielāka nekā Dievam. „Na jane kis bhesh mein mil jaaye bhagwan. – Tu nekad nezini, kādā formā sadursies ar Dievu!” – lūk, vēl viens no populārākajiem uzrakstiem uz kravas auto.

Kaut kas var gadīties, likteņa rats var pavērsties pareizā virzienā – kismet ka karvat lena, var notikt laimes pagrieziens – bhagya ka badalna. Itin jebkas var pēkšņi nostrādāt, lai uz visiem laikiem mainītu jūsu dzīves rāmjus. Vārdu sakot, kā vēsta vēl viens uzraksts, Milega muqaddar – es atradīšu savu likteni! Un ne velti loteriju industrijas kopapjoms Indijā ir divi procenti no iekšzemes kopprodukta.

Tiesa, nedrīkst darīt neko, lai šo iespējamo labo likteni aizbaidītu. Tā, piemēram, caurmēra indieša uztverē izskatīties laimīgam nav labi. Paciest grūtības ar smaidu – arī ne. Toties žēlošanās – tā ir liela lieta, un ikviens ir gatavs apstrīdēt otra tiesības būt īpaši nelaimīgam. „Ja kāds citam vai citiem apgalvo, ka viņš un jo īpaši viņa izskatās labi un laimīgi, atbildes izsauciens aizskartā tonī būs: „Es – laimīga?”” vīpsnā N. Čaudhuri.

Arī attieksme pret vardarbību caurmērā ir atkarīga no tā paša lietderības principa – un ne no kaut kā cita. Disidenti kategoriski paziņo, ka nevardarbīgās pretošanās princips – ahimsa – ir mīts, ko Mahatma Gandijs izgudrojis un sekmīgi pārdevis indiešiem: patiesībā Indijas vēsturē ahimsa izmantota tikai vienreiz, pirms daudziem gadsimtiem, turklāt – pēc kārtīgas vardarbības.

„Pašlaik pastāv uzskats, ka indieši ir mieru mīloši un nevardarbīgi ļaudis, un šo ticību ir nostiprinājis gandisms. Īstenībā tikai dažas cilvēku kopienas ir bijušas tik kareivīgas un kāras uz asinsizliešanu. Es zinu, ka tam nevar noticēt, jo indiešu militārisms ir paglabāts zem kaudzes mītisku iedomu par viņu ahimsa,” ķecerības turpina N. Čaudhuri.

Cita lieta, ka indietis – vismaz vidusmēra –, kā jau atminamies, vienmēr ir gatavs piekāpties un padoties, un pakļauties pārspēkam. Viņš ir nevis nevardarbīgs, bet gan pragmatiķis – spēj atteikties no vardarbības, ja redz, ka tā var atnest haosu un postu visai viņa pasaulei, un izšķiras par sadzīvošanu, ja pretējā svaru kausā ir savstarpēja iznīcība. Reāla vai iedomāta pārspēka priekšā indietis ir gatavs pieņemt un paciest visu, un šādā ziņā arī hinduisms kā tāds ir unikāls uzsūcējs: pat musulmaņi ne pa jokam šeit bažījas par asimilēšanos.

Taču, ja vardarbība notiek sociālās sistēmas ietvaros vai arī tai aiz muguras ir ievērojams pārspēks, indietis ir tikpat vardarbīgs kā jebkurš normāls cilvēks: tas lieliski novērojams Indijas dzelzceļa stacijās – līdz mirklim, kad indietis ir iekļuvis vagonā, viņš ir vardarbīgs kā aizkaitināts sirsenis, bet pēc tam totālajai (un indieša skatījumā – nepieciešamajai brutalitātei) seko gracioza pieklājība.

Tieši tāpēc, no vienas puses, ir patiess Indijai veltītās klasiskās piedzīvojumu grāmatas „Shantaram” minētais piemērs: Indija ir sešreiz lielāka par Franciju, bet tajā dzīvo divdesmit reižu vairāk cilvēku, un kas gan notiktu, ja šādā platībā būtu saspiests miljards francūžu?

Taču no otras – lai gan tūrists to nepamana un pat nenojauš, Indija ir gana asiņaina un vardarbīga vieta. Un kā skaidrot to? N. Čaudhuri jau atkal nāk palīgā: „Novērojumi visa mūža ilgumā mani ir pārliecinājuši, ka katrā indietī ir neprāta slānītis un ka neviens precīzi nenovērtēs indieša personisko un publisko uzvedību, ja pieņems, ka viņiem ir normāla personība.” Vienīgais mierinājums – viņu kolektīvais trakums ir pavājš, otrkārt, ir pastāvīgs un permanents, turklāt „deviņas desmitdaļas indiešu ir pietiekami inerti – un rezultāts ir līdzīgs mūsu atmosfērai, kur četras piektdaļas slāpekļa neļauj atlikušajai piektdaļai skābekļa nodedzināt zemi”...

Kā tas izskatās dabā? Man pašam Indijas apbraukāšanas laikā ar ko līdzīgu nākas saskarties trīsreiz. Pirmoreiz – ierodoties Amritsarā, mēs nekavējoties uzduramies pamatīgam demonstrantu pūlim, kas šeit gan vēl ir diezgan mierīgs atšķirībā no četrdesmit kilometrus attālās Batalas pilsētas, kur, kā pāris dienas vēlāk uzzinu no avīzēm, tā paša iemesla dēļ notikuši pamatīgi grautiņi. Kāda iemesla? Viss sācies ar kādas Deli izdevniecības klajā laistu mācību grāmatu 1. –4. klases skolēniem, kurā kā piemērs vārdam, kas sākas ar burtu ”i”, bija minēts vārds idol – „elks”, bet kā uzskatāmu elka piemēru grāmatas autori bija pielikuši klāt bildīti ar Jēzu Kristu, kurš tur rokās alus kārbu un cigareti.

Grāmata (kopumā trīsdesmit eksemplāru) bija lietota tikai vienā pašā Šilongas pilsētas privātskolā, taču tas nebija traucējis Batalas nebūt ne daudzskaitlīgos kristiešus sarīkot demonstrāciju, protestējot pret šādu zaimošanu. Demonstrācija it kā bija paredzēta visnotaļ mierīga, taču tās gaitā nejauši sadedzinājās motocikls. To, protams, tā nevarēja atstāt, un nu jau protestēt sāka hinduistu fundamentālisti, uz ātru roku nosvilinot vienu kristiešu baznīcu un izdemolējot otru (pie reizes arī dažus veikalus), mācītājs un viņa piecpadsmitgadīgais dēls izglābās no nāves un tika nogādāti slimnīcā ar šautām brūcēm. Tiesa, ar to tad arī kā vienas, tā otras puses nemieri izčākstēja.

Otrreiz – šausmu stāsts no Deli avīzēm tieši dienās, kad kārtējo reizi iebraucu galvaspilsētā: šeit rikša paķēris ledus skaldāmo un labākajās Šāronas Stounas tradīcijās nodūris policistu, kurš viņam it kā aizrādījis par satiksmes traucēšanu. Tiesa, varbūt arī ne vienkārši, jo dažas avīzes ziņo, ka policists pirms tam pārdūris rikšas braucamrīka riepas, jo rikša nepietiekami aši izpildījis norādījumu. Turklāt trīsdesmit astoņus gadus vecais Dinešs Kumars vēl mēģinājis vainīgo notvert, streipuļojot viņam nopakaļ pa ielu un ledus skaldāmajam karājoties no kakla...

Savukārt trešais gadījums vistiešākajā veidā saistīts ar indiešu vissvētāko dzīvnieku – govi. Indijas portālos saistībā ar govs svētumu var lasīt visaizkustinošākos viedokļus, piemēram: brīdī, kad dzeram govs pienu, tā kļūst par mūsu svēto māti; tā kā hinduisti mīl govis kā savas mātes, teroristi musulmaņi un kristieši vēlas nogalināt govis un ēst to gaļu; tas ir mūsu nacionālais dzīvnieks un simbols, kas jāaizsargā; visiem liellopu gaļu ēdošajiem vajadzētu aizvākties no mūsu štata un doties lūgt liellopu gaļu citos štatos, vai arī viņi var doties uz Pakistānu; ja ēdat govs gaļu, kāpēc nesākt ēst jūsu pašu mātes gaļu – un tā tālāk, un tā tālāk.

Govs neaizskaramības statuss ir nostiprināts likumdošanā. Piemēram, Karnatakas štata jaunais liellopu likums noteic, ka govs nogalināšana ir kategoriski aizliegta, tāpat kā govs gaļas izmantošana, pārdošana un pat turēšana ledusskapī vai kur citur; vēl vairāk, aizliegta arī liellopu pārdošana vai nodošana nokaušanai, un cietumsods par šī likuma pārkāpšanu var sasniegt septiņus gadus, kam klāt jāpieskaita soda nauda.

Taču izrādās, ka likums nav tas nepatīkamākais, kas var draudēt govs svētuma zaimotājam, – daudz nopietnāks bieds ir „sankcionētajā gadījumā” satrakojušies hinduisti. Mana brauciena laikā tā arī neizdodas aizkļūt līdz kalnu pilsētai Šimlai, jo tās apkārtnē tieši tobrīd izcēlušies pretislāma nemieri. Iemesls – kad vairāki pusmūža musulmaņi Šimlas rajona Khundvi ciematā nokāvuši savu govi, kas vairs nav devusi pienu, no tuvējiem ciematiem savākušies aptuveni četri tūkstoši cilvēku (arī sievietes, kas nemaz tik bieži negadās) un metušies izrēķināties ar zaimotājiem.

Paši govs kāvēji gan par laimi nav dabūti rokā, toties Nervas ciematā protestētāji pamatīgi apskādējuši mošeju, taču nodedzināt to viņiem nav izdevies. Daudz labāki panākumi ir bijuši gan ar medreses dedzināšanu tuvējā Kuthadas ciematā, gan ar musulmaņu veikaliņu demolēšanu. Vajadzēja vairāk nekā simt policistu, lai ieviestu kaut jel kādu kārtību.

Tiesa, te gan var piebilst, ka ne jau visos laikos govs indiešiem ir bijusi tik svēta. Tā, piemēram, Mahabharātā lasāms, ka kāds ļoti viesmīlīgs karalis saviem viesiem ik dienas nokāvis vairāk nekā divdesmit tūkstošus liellopu, bet šo pussvētā eposa fragmentu indieši izliekas nezinām un nemanām.

Un arī šī divkosīgā nostāja vidusmēra indietim ir pilnīgi normāla. Galu galā arī Vēdas plašajām indiešu masām ir simboli, svēti elki – patiesībā dzīvi svētie raksti, taču vienlaikus, izsakoties N. Čaudhuri vārdiem, „modernā hinduistu interese par Vēdām ir pilnībā mākslīga un Rietumu zinātnieku radīta. Tā ir akadēmiska interese, bet ne kompetenta akadēmiska interese, jo lielākā daļa Indijas zinātnieku un vēsturnieku, kuri nodarbojas ar Vēdu laikmetu, neprot lasīt Vēdu sanskritu un ir pilnībā atkarīgi no Rietumu tulkojumiem...””

Novērtē šo rakstu:

46
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Nākotnes konjunktūra

FotoLatviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.
Lasīt visu...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

21

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

FotoTagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes piešķiršanas kārtības ieviešanas 2015.gadā.
Lasīt visu...

21

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

FotoŽurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.
Lasīt visu...

21

Valodu lielu dara cilvēki

Foto1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...