Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējās pāris nedēļās ir bijis visnotaļ amizanti – ja neņemt vērā notikuma traģiskumu – lasīt daļas pašmāju publikas izbrīnītos komentārus par zvērīgo izvarošanu Indijā: ak, ak, ak, vai tad nu tiešām kas tāds var notikt šai zemē, uz kuru arī tik daudzi latvju zemes iedzīvotāji dodas garīguma, apgaismības un citu jauku lietu meklējumos (turklāt to visu tur arī atrod)?!

Tad nu visiem izbrīnītajiem – gan Indiju tikai TV ekrānā redzējušajiem, gan „čemodānu statusā” (aizved, izkrauj, parāda, iekrauj, aizved tālāk, pabaro, izguldina, atkal aizved tālāk) tur pabijušajiem, kuri „zina”, ka indieši taču ir tik jauki, tik izpalīdzīgi, tik sirsnīgi, tik apgaroti, tik simpātiski un draudzīgi, - šis ilūzijas gaisinošais fragmentiņš no Dienas Grāmatā pirms dažiem gadiem iznākušās grāmatas Indija ne pa jokam:

„Visos sieviešu žurnālu un līdzīgajos ceļojumu aprakstos par Indiju caurmēra indietis parasti pieminēts tikai garāmejot, jo galvenais neapšaubāmi ir paša ceļotāja, pirmkārt, iejušanās karstumā, haosā un cūcībā, otrkārt, iespaidi par tempļiem, mauzolejiem un pārējām obligātās tūrista ēdienkartes sastāvdaļām, treškārt, pakāpeniskā apgarošanās un indiešu jaukās attieksmes pret dzīvi tāda vai citāda pieņemšana.

Savukārt indietis, ja arī tiek pieminēts, acīm redzami ir visnotaļ simpātisks cilvēku dzimuma pārstāvis: gan nabadzīgs un likumsakarīgi druscīt uzbāzīgs un naudaskārs, toties tīrīgs, kārtīgs, ļoti miermīlīgs un ārkārtīgi izpalīdzīgs, kā arī pilnīgs, simtprocentīgs pretstats Rietumu ciniskajai un liekulīgajai dzīvesdziņai, kas orientēta tikai uz naudu un mantu, aizmirstot par cilvēciskajām vērtībām.

Savā ziņā tā tiešām ir. Viena no Indijas tēla pašreklāmām, kurā redzams, kā indiešu pārdevējs desmitiem metru skrien pakaļ baltādainajai pircējai, kura veikalā aizmirsusi acīm redzami ar naudu un dārglietām pārbāztu rokassomiņu, vēsta skaidru, baltu patiesību – arī man Indijā ir gadījies būt patiesi izbrīnītam, kad man pat uz staciju atved viesnīcā aizmirstus sīkumus vai cilvēks uz ielas speciāli met milzu līkumu, lai tikai parādītu man pareizo ceļu un pārliecinātos, ka tiešām nenomaldīšos.

Ar vārdu sakot, paviršam vērotājam vidusmēra indietis šķiet tieši tāds, un jums vai nu jānodzīvo šajā valstī krietni ilgāks laiks, vai arī jābūt labam vērotājam, čaklam vietējās preses lasītājam un vēl čaklākam iztaujātājam, lai sāktu pamanīt šādas tādas pretrunas, kas nu nekādi neatbilst lādzīgā, miermīlīgā, uz garīgām vērtībām orientētā un apgarotā indieša tēlam.

Sākumā šīs pretrunas krājat kaudzītē – gan par nosacīti lielām lietām, gan par it kā sīkumiem. No vienas puses, šeit ir ārkārtīgi tīrīgi ļaudis, kuri obligāti nomazgās rokas pirms ēšanas, kuri vienmēr centīsies staigāt tīrā apģērbā un kuri būs gatavi kolektīvi mazgāties pat pie krāna ielas malā. No otras – ļaudis, kas dzīvo pilnīgā un totālā cūkkūtī, spēj par šādu cūkkūti trieciena tempā pārvērst jebkuru ekspluatācijā svaigi nodotu sabiedrisko būvi, mitinās fantastiski nolaistās mājās un pret apkārtējo vidi izturas tā, it kā dažu centimetru attālumā no viņiem sāktos vieni vienīgi bezizmēra Getliņi.

No vienas puses, cilvēki, kas ārkārtīgi ciena jebkuru dzīvu būtni: nemaz nerunāsim par svētajām govīm, – vai varat iedomāties, ka Rīgā suņi varētu bezrūpīgi gulēt uz ielas braucamās daļas, droši zinot, ka var snaust mierīgi – viņus taču noteikti apbrauks? No otras puses, svētās govis šeit bieži vien gandrīz vai mirst badā barības trūkuma dēļ, bet vistu pārvadāšanas metodes, tās simtiem dzīvas sasienot aiz kājām un ar šiem milzu ķekariem apkraujot mopēdus, tiešām var likt apdomāt pievēršanos veģetārismam. Un tā ir tikai attieksme pret dzīvniekiem. Bet vēl jau ir arī attieksme pret cilvēkiem.

No vienas puses, vidusmēra indietis pret jums kā baltādaino iebraucēju jebkur Indijā būs milzum laipns, izpalīdzīgs un bezjēgā draudzīgs, un arī nekādus publiskus ekscesus jūs, soļojot pa tūristu takām, visticamāk, vispār neieraudzīsiet. No otras puses, realitātē tā ir fantastiski asiņaina zeme, kurā turklāt joprojām dzīva ir viena no pasaules visdiskriminējošākajām sistēmām – kastu sistēma. Un varat būt droši, ka indieši, piemēram, gandrīz nekādos apstākļos neprecēsies ar nēģeri, jo viņu acīs tas ir nēģeris, nēģeris, nēģeris – neglīts tieši tāpēc, ka tumšs, tumšs, tumšs nēģeris.

No vienas puses, jūs labi atceraties, ka tieši no Indijas taču nākot nevardarbīgas pretošanās metode, un ikdienā šeit redzat tiešām izcili labdabīgus, miermīlīgus, izpalīdzīgus cilvēkus. No otras puses, jūs lasāt vietējās avīzes un nevarat vien nobrīnīties par to asinis stindzinošo vardarbību, kas dienu dienā notiek patālāk no tūristu acīm.

Šīs pamanītās pretrunas, kas skar ikvienu būtisku dzīves jomu – iztēloto un reālo attieksmi pret reliģiju, naudu, turīgumu, demokrātiju, tiesiskumu, personas statusu, pretējo dzimumu un jebko citu –, krājas un krājas, un neizbēgami rodas vēlēšanās rast tām kādu skaidrojumu, lai saprastu, kas tad patiesībā par putnu ir šis, kā izrādās, nebūt ne tik vienkāršais un pietiekami pretrunīgais indietis.

Skaidrs, ka nejaušiem paziņām par šādām lietām taujāt ir veltīgi: savu braucienu laikā dažas reizes pamēģināju par šo to man nesaprotamu parunāt pat ar labi izglītotiem ļaudīm un no pieklājīgās viebšanās nekavējoties nopratu, ka ir lietas, ko pieklājīgi ļaudis šeit nekādā gadījumā neapspriež. Vismaz ar svešiniekiem jau nu noteikti ne. Avīzēs par to neraksta, un arī ceļveži un ceļojumu grāmatas no šādiem smalkumiem izvairās.

Tikai pēc ilgstošas meklēšanas un prāvas makulatūras kaudzes caurskatīšanas atradu divas būtiski atšķirīgas grāmatas – Nirada Čaudhuri „Continent of Circe” un Pavana K. Varmas „Being Indian” –, kuras pirmām kārtām uzmanību piesaistīja ar to, ka abi autori savā dzimtenē nekad nav īpaši mīlēti, jo vienmēr uzskatīti par pārāk nepieklājīgiem un nepatriotiskiem, kas jebkurā pasaules malā bieži vien ir apliecinājums tam, ka cilvēki pieķerti nepatīkamas patiesības paušanā par savu zemi un tās iedzīvotājiem.

Vēl vairāk, izrādījās, ka arī N. Čaudhuri norādījis uz tām pašām un vēl citām pretrunām. Kā, piemēram, nācija, kuras morālais vadonis bija jebkādu pašlabumu nicinošais Mahatma Gandijs, tik ātri kļuva par vienu no korumpētākajām pasaulē? Kā par iecietīgiem var tikt uzskatīti hinduisti, kas joprojām praktizē nepieskaramību pret milzīgu skaitu pašu ticības pārstāvju?

Un vēl – vai nāciju, kas tik ļoti ir pieķērusies hierarhijas un statusa nozīmei, kā arī svētītajai lietu netaisnīgajai kārtībai, var uzskatīt par demokrātisku pēc dabas? Bet, ja ne, tad kāpēc parlamentārā demokrātija Indijā ir izdzīvojusi un pat uzplaukusi – it īpaši salīdzinājumā ar lielāko daļu reģiona valstu? Un tā tālāk, un tā tālāk...

Uzreiz gan brīdinu, ka ļaudīm, kuriem uz personiskās pieredzes vai sieviešu žurnālu stāstiņu pamata ir dziļa un negrozāma pārliecība par miermīlīgo un augsti garīgo indieti, šo nodaļu labāk tālāk nelasīt. Savukārt visiem pārējiem – lūk, īss disidentisko indiešu viedoklis par saviem tautiešiem, un šis skatījums lielākoties ārkārtīgi precīzi visu izskaidro un saliek pa plauktiņiem.

Un tātad: pirmām kārtām tās ir pilnīgas blēņas, ka indieši ir no kādas citas, augsti garīgas un materiālos labumus īpaši nevērtējošas pasaules, – patiesībā viņi ir hiperpraktiski un stingri stāv uz zemes. No citas pasaules indieši neapšaubāmi ir tikai tajā ziņā, ka viņus ne mazākajā mērā neinteresē tas, kas ir ārpus viņu dzīvi tieši ietekmējošiem faktoriem.

„Šis pilnīgais pašsvarīgums ir acīm redzams viņu būtiskajā iecietībā pret nevienlīdzību, cūciskumu un cilvēku ciešanām. Viņi ir pragmatiski cilvēki, dabiski amorāli savos uzskatos. Hinduismā nav absolūtā grēka jēdziena. Jebkura darbība ir attaisnojama noteiktos apstākļos, un dievi ir ikdienišķi piekukuļojami,” izcili neglaimojoši raksta N. Čaudhuri.

Kas no tā izriet? Vispirms jau tas, ka lielākā daļa indiešu nekad neļaus personiskajiem uzskatiem nostāties personiskā labuma ceļā. Naivais Mahatma Gandijs uzskatīja, ka līdzekļi ir tikpat svarīgi kā mērķis. Indieši viņu atbalstīja kā praktiski noderīgu cilvēku, bet šo uzskatu izsvilpa, tā vietā vienbalsīgi atbalstot sensenajā pasakā par karali un viņa vezīru pausto atziņu.

Pasakas īsais sižets ir šāds: sākumā karalis vezīram pavēsta, ka baklažāns kā kultūraugs ir pilnīgs draņķis, un vezīrs pūlas vaiga sviedros, nododot šo ziņu tālāk. Taču pēc tam karaļa dziednieks viņam izskaidro baklažāna derīgās īpašības, karalis vēsti nodod vezīram, un nu jau tas aizgūtnēm visur slavē baklažānu kā dārzeņu dārzeni.

Kad nu karalis to uzzina un noprasa vezīram, kā viņš spēj tik nepiespiesti vienu dienu atbalstīt vienu, bet otru dienu – citu patiesību, vezīrs nemākslotā neizpratnē atbild: „Mans kungs, es taču strādāju jums un nevis baklažānam! Kādu labumu tas man dotu, ja es nepiekristu jums un piekristu baklažānam?”

Tieši tāpat vidusmēra indietis vienmēr ir bijis pārliecināts, ka ikviens taču sveic uzlecošu sauli un ka Čandogja unpanišādā ir ierakstīta absolūtā patiesība – „vara ir svarīgāka par zināšanām”. Citiem vārdiem, viņš allažiņ bijis gatavs bez domāšanas piekrist tam, kas atbilst viņa paša interesēm, un pakļauties jebkurai ārējas varas izpausmei, ja vien tā ir taustāma: vara var dot statusu, bet šis statuss ļauj palīdzēt vai pretdarboties citu statusam.

Kā šī attieksme saskan ar demokrātijas uzplaukumu Indijā? Normāli saskan. Indietim ir pieņemama demokrātijas politiskā mašinērija, jo tā ir efektīvs varas iegūšanas mehānisms – vismaz tā dod šādu solījumu, kurš izskatās pietiekami reālistisks. Demokrātija dod nebijušu iespēju par pamatoti eksistējošām uzskatīt gan vecās, gan jaunās hierarhijas, bet bez hierarhijas indietis dzīvot nespēj.

Turklāt gan bagātie un izglītotie, gan nabadzīgie un neizglītotie indieši nekad nav iedomājušies, ka viņi amatos ievēlēs eņģeļus, un ir vienoti uzskatā – efektīvs patrons ir svarīgāks par principiālu politiķi. Un arī kukuļošana un korupcija nav uzskatāma par grēku, ja tā dod vajadzīgo rezultātu, – jau atkal mērķis attaisno līdzekļus.

Protams, šajā hierarhijā ir pastāvīgi jāapstiprina un jāapliecina savs statuss. Indiešu tradīcijā ar varu apveltītajiem ir tiesības un pat pienākums apkārties ar šīs varas atribūtiem – dieviem tie ir neskaitāmajās rokās turētie atribūti, cilvēkiem – bākuguns uz mašīnas un tamlīdzīgi. Cīniņā par varu un statusu katrs ir pats par sevi. Tas bija nevis latvietis, bet gan indiešu domātājs Svami Vivekananda, kas skumīgi atzina: „Trīs indieši nevar darboties vienoti piecas minūtes. Ikviens no viņiem tiecas pēc varas...”

Ko tieši nozīmē statuss? Indieša dzīvē – gandrīz visu. Indijas pirmais premjerministrs Džavaharlals Neru bija īstens demokrāts, bet tas viņam netraucēja pēc Indijas neatkarības pasludināšanas nekavējoties ievākties bijušā britu virspavēlnieka pilī. Indijas vicekaraļa pils – iespējams, lielākā pils pasaulē – kļuva par jaunā prezidenta Radžendras Prasada rezidenci.

Nezinātāji domā, ka satiekoties indietis neskaitāmos jautājumus uzdod tikai laipnības, pieklājības un ziņkāres dēļ. Nē, divi indieši satiekoties viens otru tāpat apber ar jautājumiem, no kuru atbilžu komplekta viņi var noskaidrot viens otra auqat – tātad to, uz kura pakāpiena katrs stāv un kā viņiem savstarpēji izturēties atbilstoši savai vietai hierarhijā.

Kas ir šis auqat? Burtiski – stāvoklis, statuss, taču Indijā šim terminam ir ārkārtīgi plaša nozīme; ne velti viens no Indijas televizoru ražotāju saukļiem ir „Īpašnieka lepnums, kaimiņa skaudības objekts”, bet pat uz kravas automašīnām bieži redzams uzraksts: „Apni auqat mat bhoolNeaizmirsti, kur ir tava vieta.”

Agrāk auqat noteica kasta, tagad noteicošo faktoru ir daudz vairāk, un statuss ir sasniedzams ne tikai caur piedzimšanu pareizajā kastā, bet arī ar citiem līdzekļiem. Ir parādījusies jaunā indiešu suga – cilvēki, kuri vēlas virzīties uz augšu un kuriem ir iespēja to izdarīt mainīgajos apstākļos. Taču indiešus tas nav padarījis vienlīdzību cienošākus. Tieši pretēji – vēl svarīgāk kļūst tas, uz kura pakāpiena ir izdevies nostāties.

Apsēstība ar hierarhiju un tās atribūtiem kļūst noteicošāka un noteicošāka. Indietim ir svarīga vieta varas un statusa hierarhijā, turklāt šai vietai jābūt atpazīstamai un atzītai. P. Varma saskaitījis, ka, piemēram, 2003. gada 26. janvārī laulības sludinājumu pielikumā avīzē Times of India termins „augsts statuss” bija pieminēts 1532 sludinājumos.

Statusa apliecinātāja mūsu laikos pirmām kārtām ir nauda: „Indiešu nacionālisms patiešām ir ļoti varens spēks, kas virza industriālo revolūciju Indijā, bet tas nav visvarenākais un arī nevar būt, jo būtībā tas ir negatīvs. Daudz varenāks spēks – un būtībā vienīgais pozitīvais spēks – ir indiešu nepiesātināmā kāre pēc naudas.” Indiešu naudas taisītājs ir „absolūtais naudas pielūdzējs. Ticot, ka nauda spēj izdarīt visu, naudas dēļ viņš ir gatavs darīt jebko...”

Kur šādā situācijā paliek morāle? Morālei, protams, ir milzīga un nepārejoša nozīme, bet tā nedrīkst traucēt ikdienas praktiskajai dzīvei un labumu gūšanai. „Nozīmīgi ir tas, ka lielākā daļa indiešu patiesi tic tam, ka neatkarīgi no viņu praktiskās uzvedības viņi pēc savas būtības mūžīgi pieder morāles sfērai. Viņi nesaskata nekādu pretrunu starp šo miglaino morālā pārākuma apziņu un savas rīcības acīm redzamo amoralitāti. Tas izskaidro, kāpēc indieši bez mazākajām pūlēm spēj moralizēt,” secina N. Čaudhuri.

Indietis ir pārliecināts: tā kā pasaule ir tikai dieva deja, vislielākā laime pār jums var nolīt pilnīgi negaidot, nejauši, kā spēlējoties, un tāpēc indiešu ticība horoskopam ir nesalīdzināmi lielāka nekā Dievam. „Na jane kis bhesh mein mil jaaye bhagwan. – Tu nekad nezini, kādā formā sadursies ar Dievu!” – lūk, vēl viens no populārākajiem uzrakstiem uz kravas auto.

Kaut kas var gadīties, likteņa rats var pavērsties pareizā virzienā – kismet ka karvat lena, var notikt laimes pagrieziens – bhagya ka badalna. Itin jebkas var pēkšņi nostrādāt, lai uz visiem laikiem mainītu jūsu dzīves rāmjus. Vārdu sakot, kā vēsta vēl viens uzraksts, Milega muqaddar – es atradīšu savu likteni! Un ne velti loteriju industrijas kopapjoms Indijā ir divi procenti no iekšzemes kopprodukta.

Tiesa, nedrīkst darīt neko, lai šo iespējamo labo likteni aizbaidītu. Tā, piemēram, caurmēra indieša uztverē izskatīties laimīgam nav labi. Paciest grūtības ar smaidu – arī ne. Toties žēlošanās – tā ir liela lieta, un ikviens ir gatavs apstrīdēt otra tiesības būt īpaši nelaimīgam. „Ja kāds citam vai citiem apgalvo, ka viņš un jo īpaši viņa izskatās labi un laimīgi, atbildes izsauciens aizskartā tonī būs: „Es – laimīga?”” vīpsnā N. Čaudhuri.

Arī attieksme pret vardarbību caurmērā ir atkarīga no tā paša lietderības principa – un ne no kaut kā cita. Disidenti kategoriski paziņo, ka nevardarbīgās pretošanās princips – ahimsa – ir mīts, ko Mahatma Gandijs izgudrojis un sekmīgi pārdevis indiešiem: patiesībā Indijas vēsturē ahimsa izmantota tikai vienreiz, pirms daudziem gadsimtiem, turklāt – pēc kārtīgas vardarbības.

„Pašlaik pastāv uzskats, ka indieši ir mieru mīloši un nevardarbīgi ļaudis, un šo ticību ir nostiprinājis gandisms. Īstenībā tikai dažas cilvēku kopienas ir bijušas tik kareivīgas un kāras uz asinsizliešanu. Es zinu, ka tam nevar noticēt, jo indiešu militārisms ir paglabāts zem kaudzes mītisku iedomu par viņu ahimsa,” ķecerības turpina N. Čaudhuri.

Cita lieta, ka indietis – vismaz vidusmēra –, kā jau atminamies, vienmēr ir gatavs piekāpties un padoties, un pakļauties pārspēkam. Viņš ir nevis nevardarbīgs, bet gan pragmatiķis – spēj atteikties no vardarbības, ja redz, ka tā var atnest haosu un postu visai viņa pasaulei, un izšķiras par sadzīvošanu, ja pretējā svaru kausā ir savstarpēja iznīcība. Reāla vai iedomāta pārspēka priekšā indietis ir gatavs pieņemt un paciest visu, un šādā ziņā arī hinduisms kā tāds ir unikāls uzsūcējs: pat musulmaņi ne pa jokam šeit bažījas par asimilēšanos.

Taču, ja vardarbība notiek sociālās sistēmas ietvaros vai arī tai aiz muguras ir ievērojams pārspēks, indietis ir tikpat vardarbīgs kā jebkurš normāls cilvēks: tas lieliski novērojams Indijas dzelzceļa stacijās – līdz mirklim, kad indietis ir iekļuvis vagonā, viņš ir vardarbīgs kā aizkaitināts sirsenis, bet pēc tam totālajai (un indieša skatījumā – nepieciešamajai brutalitātei) seko gracioza pieklājība.

Tieši tāpēc, no vienas puses, ir patiess Indijai veltītās klasiskās piedzīvojumu grāmatas „Shantaram” minētais piemērs: Indija ir sešreiz lielāka par Franciju, bet tajā dzīvo divdesmit reižu vairāk cilvēku, un kas gan notiktu, ja šādā platībā būtu saspiests miljards francūžu?

Taču no otras – lai gan tūrists to nepamana un pat nenojauš, Indija ir gana asiņaina un vardarbīga vieta. Un kā skaidrot to? N. Čaudhuri jau atkal nāk palīgā: „Novērojumi visa mūža ilgumā mani ir pārliecinājuši, ka katrā indietī ir neprāta slānītis un ka neviens precīzi nenovērtēs indieša personisko un publisko uzvedību, ja pieņems, ka viņiem ir normāla personība.” Vienīgais mierinājums – viņu kolektīvais trakums ir pavājš, otrkārt, ir pastāvīgs un permanents, turklāt „deviņas desmitdaļas indiešu ir pietiekami inerti – un rezultāts ir līdzīgs mūsu atmosfērai, kur četras piektdaļas slāpekļa neļauj atlikušajai piektdaļai skābekļa nodedzināt zemi”...

Kā tas izskatās dabā? Man pašam Indijas apbraukāšanas laikā ar ko līdzīgu nākas saskarties trīsreiz. Pirmoreiz – ierodoties Amritsarā, mēs nekavējoties uzduramies pamatīgam demonstrantu pūlim, kas šeit gan vēl ir diezgan mierīgs atšķirībā no četrdesmit kilometrus attālās Batalas pilsētas, kur, kā pāris dienas vēlāk uzzinu no avīzēm, tā paša iemesla dēļ notikuši pamatīgi grautiņi. Kāda iemesla? Viss sācies ar kādas Deli izdevniecības klajā laistu mācību grāmatu 1. –4. klases skolēniem, kurā kā piemērs vārdam, kas sākas ar burtu ”i”, bija minēts vārds idol – „elks”, bet kā uzskatāmu elka piemēru grāmatas autori bija pielikuši klāt bildīti ar Jēzu Kristu, kurš tur rokās alus kārbu un cigareti.

Grāmata (kopumā trīsdesmit eksemplāru) bija lietota tikai vienā pašā Šilongas pilsētas privātskolā, taču tas nebija traucējis Batalas nebūt ne daudzskaitlīgos kristiešus sarīkot demonstrāciju, protestējot pret šādu zaimošanu. Demonstrācija it kā bija paredzēta visnotaļ mierīga, taču tās gaitā nejauši sadedzinājās motocikls. To, protams, tā nevarēja atstāt, un nu jau protestēt sāka hinduistu fundamentālisti, uz ātru roku nosvilinot vienu kristiešu baznīcu un izdemolējot otru (pie reizes arī dažus veikalus), mācītājs un viņa piecpadsmitgadīgais dēls izglābās no nāves un tika nogādāti slimnīcā ar šautām brūcēm. Tiesa, ar to tad arī kā vienas, tā otras puses nemieri izčākstēja.

Otrreiz – šausmu stāsts no Deli avīzēm tieši dienās, kad kārtējo reizi iebraucu galvaspilsētā: šeit rikša paķēris ledus skaldāmo un labākajās Šāronas Stounas tradīcijās nodūris policistu, kurš viņam it kā aizrādījis par satiksmes traucēšanu. Tiesa, varbūt arī ne vienkārši, jo dažas avīzes ziņo, ka policists pirms tam pārdūris rikšas braucamrīka riepas, jo rikša nepietiekami aši izpildījis norādījumu. Turklāt trīsdesmit astoņus gadus vecais Dinešs Kumars vēl mēģinājis vainīgo notvert, streipuļojot viņam nopakaļ pa ielu un ledus skaldāmajam karājoties no kakla...

Savukārt trešais gadījums vistiešākajā veidā saistīts ar indiešu vissvētāko dzīvnieku – govi. Indijas portālos saistībā ar govs svētumu var lasīt visaizkustinošākos viedokļus, piemēram: brīdī, kad dzeram govs pienu, tā kļūst par mūsu svēto māti; tā kā hinduisti mīl govis kā savas mātes, teroristi musulmaņi un kristieši vēlas nogalināt govis un ēst to gaļu; tas ir mūsu nacionālais dzīvnieks un simbols, kas jāaizsargā; visiem liellopu gaļu ēdošajiem vajadzētu aizvākties no mūsu štata un doties lūgt liellopu gaļu citos štatos, vai arī viņi var doties uz Pakistānu; ja ēdat govs gaļu, kāpēc nesākt ēst jūsu pašu mātes gaļu – un tā tālāk, un tā tālāk.

Govs neaizskaramības statuss ir nostiprināts likumdošanā. Piemēram, Karnatakas štata jaunais liellopu likums noteic, ka govs nogalināšana ir kategoriski aizliegta, tāpat kā govs gaļas izmantošana, pārdošana un pat turēšana ledusskapī vai kur citur; vēl vairāk, aizliegta arī liellopu pārdošana vai nodošana nokaušanai, un cietumsods par šī likuma pārkāpšanu var sasniegt septiņus gadus, kam klāt jāpieskaita soda nauda.

Taču izrādās, ka likums nav tas nepatīkamākais, kas var draudēt govs svētuma zaimotājam, – daudz nopietnāks bieds ir „sankcionētajā gadījumā” satrakojušies hinduisti. Mana brauciena laikā tā arī neizdodas aizkļūt līdz kalnu pilsētai Šimlai, jo tās apkārtnē tieši tobrīd izcēlušies pretislāma nemieri. Iemesls – kad vairāki pusmūža musulmaņi Šimlas rajona Khundvi ciematā nokāvuši savu govi, kas vairs nav devusi pienu, no tuvējiem ciematiem savākušies aptuveni četri tūkstoši cilvēku (arī sievietes, kas nemaz tik bieži negadās) un metušies izrēķināties ar zaimotājiem.

Paši govs kāvēji gan par laimi nav dabūti rokā, toties Nervas ciematā protestētāji pamatīgi apskādējuši mošeju, taču nodedzināt to viņiem nav izdevies. Daudz labāki panākumi ir bijuši gan ar medreses dedzināšanu tuvējā Kuthadas ciematā, gan ar musulmaņu veikaliņu demolēšanu. Vajadzēja vairāk nekā simt policistu, lai ieviestu kaut jel kādu kārtību.

Tiesa, te gan var piebilst, ka ne jau visos laikos govs indiešiem ir bijusi tik svēta. Tā, piemēram, Mahabharātā lasāms, ka kāds ļoti viesmīlīgs karalis saviem viesiem ik dienas nokāvis vairāk nekā divdesmit tūkstošus liellopu, bet šo pussvētā eposa fragmentu indieši izliekas nezinām un nemanām.

Un arī šī divkosīgā nostāja vidusmēra indietim ir pilnīgi normāla. Galu galā arī Vēdas plašajām indiešu masām ir simboli, svēti elki – patiesībā dzīvi svētie raksti, taču vienlaikus, izsakoties N. Čaudhuri vārdiem, „modernā hinduistu interese par Vēdām ir pilnībā mākslīga un Rietumu zinātnieku radīta. Tā ir akadēmiska interese, bet ne kompetenta akadēmiska interese, jo lielākā daļa Indijas zinātnieku un vēsturnieku, kuri nodarbojas ar Vēdu laikmetu, neprot lasīt Vēdu sanskritu un ir pilnībā atkarīgi no Rietumu tulkojumiem...””

Novērtē šo rakstu:

46
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Darba anihilizācija

FotoSaprotams, nekas negaidīts nav noticis. Tas, kas ir noticis, principā bija sagaidāms. Tiekamies ar prognozējamu jauninājumu. Labi ir zināms, ka stulbeņu un neliešu darbībā ir iespējami visdažādākie jauninājumi. Saskarsmē ar stulbeņu un neliešu darbību vienmēr ir jābūt gatavam tikties ar visdažādākā veida stulbībām un nelietībām. Stulbeņiem un neliešiem piemīt stulbuma un nelietību neierobežotas oriģinalitātes potenciāls. Drīkst paslavēt – ģeniāls potenciāls!
Lasīt visu...

3

Neiejauciet bērnus, „Latvijas valsts mežu” barotie pakalpiņi

FotoPēc bērnu piedzimšanas cilvēki kļūst emocionālāki attiecībā uz bērniem. Nesen kļuvu par tēvu jau trešajai meitai, tāpēc par sevi to zinu droši. Un emociju spektrs ir visplašākais - no aizkustinājuma asaru valdīšanas par tādiem niekiem kā dziesma "Save Your Kisses for Me" līdz neizmērojamam niknumam, klausoties radio par to, kā izturas pret bērniem dažos bērnu namos. Varbūt tieši tāpēc šķebinoši bija lasīt Māra Liopas jaunāko garadarbu portālā "Delfi", kur minētais kungs savas organizācijas īstenoto pret dabas aizsardzību vērsto politiku attaisno ar bērnu interešu aizstāvību.
Lasīt visu...

12

Par Čakšas izteikumiem un „Divpadsmit krēsliem”

Foto7.aprīlī tiku publicējis savu lekciju par ārstu sertifikācijas procesa īpatnībām. Šai sakarā esmu saņēmis vairāku interesentu jautājumus par divdesmit astoto slaidu (1.pielikums šai vēstulei) – kādas tad konkrētāk ir pretrunas valsts finansētajā veselības aprūpes sistēmā?
Lasīt visu...

12

Pusmiljons mediju atbalstam ir izdalīts „savējiem”: Kučinski un Melbārde, vai to pieļausiet?

FotoVēršamies pie Jums ar atklātu vēstuli, lai paustu savu neizpratni par Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) rīkotā konkursa „Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” neprofesionālo norisi un nespēju nodrošināt Ministru kabineta pieņemtā dokumenta „Par Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.–2020. gadam” izpildi.
Lasīt visu...

12

Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu

FotoNesen Drošības policija (DP) nākusi klajā ar pērnā gada pārskatu, kurā norādīts, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, terorisma draudu līmenis ir zems, tomēr radikalizācija novērojama arī Latvijā.[1] Par vienu no iemesliem minēts fakts, ka bijušais Latvijas islāma kultūras centra vadītājs Oļegs Petrovs no Islāma valsts izplata latviski tulkotu tās propagandu Latvijas ummah (ticīgo kopienai).[2]
Lasīt visu...

21

Tauta ir runājusi, vai kāds klausījās?

FotoPēdējā laikā aizvien biežāk dzirdam aicinājumu parakstīt kādu iniciatīvu par izmaiņām likumdošanā, paust savu viedokli kādā aptaujā, aizpildot anketu vai klikšķinot internetā. Tas ļauj secināt, ka vairāk nekā 25 neatkarības gadi ir darījuši savu un esam sākuši saprast, ka dzīvojam demokrātijā un drīkstam paust savu viedokli.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Aicinām LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties

Biedrība ProBonoPublico.Latvia, pamatojoties uz aizvien dziļāku krīzi tieslietu sistēmā un būtiskiem pamattiesību pārkāpumiem, kurus iniciē pati Tieslietu ministrija tās ministra...

Foto

Oficiālās jeb deklarētās “demokrātijas” noklusētā īstenība

Vairums no mums daudzkārt ir dzirdējuši demokrātu bieži drillēto Vinstona Čērčila teicienu par to, ka par demokrātiju nekas labāks neesot...

Foto

Ecce homo! Dictum de omni et nullo

Šajā esejā ir gods godbijīgi tuvoties latīņu valodas mīluļiem. Viņu darbības vērtība ir nosaukta latīņu valodā. Tāpēc latīņu valodas...

Foto

Lūdzam Kalnmeieru atkāpties no ģenerālprokurora amata un dot iespēju vietā nākt zinošākam un, galvenais, godīgam juristam

2017.gada 18.aprīlī noklausījāmies Latvijas Radio ziņu dienesta korespondentes Vitas Anstrates...

Foto

Kauns lasīt, ko raksta augsti profesionāli Tieslietu ministrijas juristi

Godātie Tieslietu ministrijas (TM) darbinieki, kam Jūs rakstāt šādus rakstus**, kuri pamatos saskan ar nelikumīgiem un nepamatotiem...

Foto

Gaismas spēku suicīds jeb Sniegbaltītes pamāte pret karali Līru

Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņa attīstās pēc tā paša scenārija, ko jau apskatīju Austrijas vēlēšanu sakarā: valdošo partiju...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām, visiem 100 Saeimas deputātiem

Ar zemāk teikto informējam par apšaubāmiem, atklāti sakot, par prettiesiskiem secinājumiem tiesu spriedumos, par to neatbilstību likumu...

Foto

Īss ieskats praktiskās ģenētikas vēsturē

XIX gadsimta otrajā pusē, samazinoties reliģijas ietekmei un pieaugot gēnu zinātnes iespaidam, savu kundzību (koloniālismu, verdzību, brīvās tirdzniecības noteikumu uzspiešanu) rietumvalstu...

Foto

Dažas īpaši aktuālas jomas, kurās nepieciešama Kristus augšāmcelšanās spēka manifestācija un vadība

Dārgie Kristum ticīgie! Šodienas liturģiskajos tekstos skan aicinājums: “Ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies,...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: vārdnīca

Katrā laikmetā ir īpaši iecienīti vārdi, un tie pulcējās modernā vārdnīcā. Šī vārdnīca ir populāra sabiedrībā. Vārdnīcai ir starptautisks pielietojums. To bez...

Foto

Kūst knabisma kults

Latvijas sabiedriskajā domā un medijos veidojas kaut kas līdzīgs apziņas atkusnim, prātu attīrīšanai no agrāk iepotētiem politiskajiem priekšstatiem un mītiem. Arvien skaļāk tiek izvērtēts...

Foto

Quo vadis, Donald Trump?

Par vienu no izteiktākajiem pēdējo laiku “modes trendiem” plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi sacenšanās jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ķengāšanā un zākāšanā. Šis...

Foto

Profesori Frankenšteini cīņā pret ģenētisko šovinismu

Jau daudzus gadus liberālleftisti meklē veidus, kā apkarot "rasismu", un katrs to jaunizgudrojums ir absurdāks par iepriekšējo. Bet viņu pati...

Foto

Pilnmēness (un tā imaginārā ietekme)

Par skriešanu sienā ar pieri. Saprotu, ka šādi raksti nes prieku tikai tai pusei, kura piekrīt te paustajam. Otru pusi pārliecināt...

Foto

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu...

Foto

Joviāli juvenālisko juvenilu jukas

Trīs latīnismi un viens latvisks vārds virsrakstā, saprotams, ir cinisma demonstrācija. Viss ir kā parasti. Cinisms parasti ir neticības draugs. Cinisma avots...

Foto

Pārtrauciet VDK ietekmi Latvijā vai atkāpieties: atklāta vēstule Satversmes aizsardzības biroja direktoram Jānim Maizīša kungam

Saņemot no Jums formālu atbildi uz savu vēstuli un iesniegumu, kurā...

Foto

„Dogo” sāgas turpinājums - tiesvedība, meli un iebiedēšana: kā „Tukuma straume” glābj diskreditēto zīmolu

Pirms pāris nedēļām pie lielveikala "Sky" Mežciemā Rīgā piebrauca busiņš ar uzrakstu...

Foto

Vai man, Mārupes novada domes deputātam, ir iespējams atcelt NĪN?

Šī ir Mārupes novada domes deputāta Jāņa Rušenieka oficiāla atbilde Mārupes novada iedzīvotājam Ivo Stieģelim (E-iesnieguma...

Foto

Latviešu tauta ir vienīgais likumīgais saimnieks savā Tēvzemē

Šai Baltijas jūras krastā joprojām zeme turpina vaidēt zem apspiesto un pazemoto Latvijas iedzīvotāju klusajiem, pazemīgajiem soļiem....

Foto

Par ko Pētera Apiņa čomi iedeva viņam goda doktora grādu?

Zinātņu akadēmijā Pētera Apiņa čomi viņam iedeva goda doktora grādu. Par ko? Par to, ka Gardovskim,...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – III daļa

Uz likuma pamata zemi zem mājās var lietot CL...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – II daļa

Acīmredzami jāsecina, ka AT Senāts atsevišķi kategoriju lietās turpina...

Foto

Kas ļauts valsts medijam, nav ļauts municipālam?

Augstākās tiesas spriedums, vērtējot laikraksta «Bauskas Dzīve» pretenzijas pret Iecavas novada domes mediju biznesu, pelnīti izsauca atzinīgu ažiotāžu, pat...

Foto

Cik ticami ir DNS analīžu rezultāti?

Ja īsi, tad DNS analīzes rezultāti nevar kalpot par vienīgo un galīgo pierādījumu, jo DNS laboratorijas nenosaka paternitāti, bet tikai...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – I daļa

Piespiedu rakstura tiesiskās attiecības „uz likuma pamata” tiek nodibinātas...

Foto

Diemžēl arī turpmāk atvieglojumi suņu obligātajā apzīmēšanā nav gaidāmi

Š.g. 30.martā Saeima noraidīja priekšlikumu grozījumiem Veterinārmedicīnas likumā, kas paredzēja turpmāk mājas istabas dzīvnieku apzīmēšanas kārtību tāpat...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: cerību mirklis

Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilgt astoņus gadus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā...

Foto

Pašvaldību vēlēšanas Rīgā gaidot: ar ko gan nacionāļi (ne)atšķiras no urlakoviešiem?

Mūsu t.s. „labējie spēki”, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sākuši pilnā balsī skandināt, cik svarīgi būtu dabūt...

Foto

Tilts Rīgā un tilts Londonā: dažādās pieejas

Rīgas domes Satiksmes departaments jau šī gada otrajā pusē plāno veikt Deglava tilta rekonstrukciju [1]. Rekonstrukcijas laikā viņi nedaudz...

Foto

Tas nav līgums ar ASV sabiedrotajiem. Tas ir valsts pieņemšanas-nodošanas akts

Vēl pirms gada – 2016.gada pavasarī ar skandalozajiem grozījumiem Krimināllikumā Latvijas sabiedrībai tika dots skaidrs...

Foto

Petīcija par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam

2016. gada 13. aprīlī, izmantojot savas tiesības, mēs, manabalss.lv iniciatīvas „Par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam” (https://manabalss.lv/i/976)...

Foto

Kā es devos pie mēra taisnību un atbalstu meklēt

27. janvārī pēc 5 gadu gaidīšanas beidzot tiku pie domes priekšsēdētāja Nila Ušakova personīgi. „Ciemošanās” laiks –...

Foto

Atklāta vēstule par fizisko personu datu neaizsargātību Latvijas Republikas tiesās

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības...

Foto

Notiks Tautas sapulce par NĪN atcelšanu vienīgajam mājoklim

Pirmdien, 27. martā plkst. 18:00 pie Latvijas Republikas Saeimas ēkas Jēkaba ielā 11 notiks Tautas sapulce par nekustamā...

Foto

Sabiedrība nav gatava

Nesen sabiedriskā medija portālā lasīju, ka sabiedrība nav bijusi gatava kādam džeza mūzikas uzvedumam Liepājā, tāpēc nolēmu paskatīties, kam vēl sabiedrība nav bijusi...

Foto

Jaunākais nacionālais noziegums

Noziegumu brīvība pie mums himēriski aulekšo pa divām maģistrālēm. Latviešu tautas vairākums himērisko aulekšošanu netraucē, nekavē, nebremzē, neaizliedz, nelikvidē. Visbiežāk pavada ar aplausiem,...

Foto

Kāds islāmam sakars ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?

Trešdien, 2017.gada 22.martā Londonā, pilsētā, kurā ir aptuveni 12% musulmaņu,[1] notika kārtējais musulmaņu izraisītais terora akts, kurā sabraukti...

Foto

Pietiks par DEPO

Jau kādu laiku presē var lasīt ziņas par un ap DEPO tirdzniecības centra būvniecību Jelgavā. Esmu zemgalietis, dzīvoju netālu un plānoju būt šī...