Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas
Gatis Madžiņš, laikraksta Diena galvenais redaktors14.03.2024.
Komentāri (49)
Iesaki rakstu: 
Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Desmit un vairāk gadu būšanai sistēmiskās "pareizības" statusā, protams, ir bijuši objektīvi apstākļi, un atskaites punkts šim vēsturiskajam posmam neapšaubāmi bija "oligarhu kapusvētki", kopš kuriem ir pagājuši teju 13 gadi. Sistēmiski "pareizam" politikā nav iespējams būt bez sistēmiski "pareiziem" medijiem, kas uztur sistēmiski "pareizas" tēmas, bet par sistēmiski "nepareizām" nerunā. Būtiski uzsvērt, ka varas pīķī savulaik pareizs bija gan Latvijas ceļš, gan īpaši tā pati Tautas partija.
Galvenais sistēmiski "pareizā" virziena rādītājs pēdējos desmit gadus ir bijuši tieši sabiedriskie mediji, un taisnības labad jāteic, ka tam bija saprotami un loģiski apsvērumi. Jelkāda iešana pret jauno sistēmisko "pareizību" nebija komfortabla un bija nolemta nesaprašanai un apdraudēja karjeru. Savukārt sistēmisks "pareizums" paredzēja iespēju tikt pie ordeņa, piemēram.
Taču šobrīd, atļaušos apgalvot, briest smagā piezemēšanās, un sistēmiskās "pareizības" vieta agrāk vai vēlāk būs tukša. Tāpēc pašlaik nevēlos runāt par Kariņa lidojumiem, "cūku skandālu", skandālu Mūzikas akadēmijā vai nupat izskanējušo aplokšņu algu skandālu, kuru jau paspējuši apspēlēt visi, ieskaitot sabiedriskos medijus. Lai gan neapšaubāmi šo pārdomu iemesls ir tieši pēdējie notikumi.
Lielais jautājums pašlaik ir par visu valdošās varas un ideoloģijas komplektu kopumā – to informācijas kārtaino kūku, kas no ārpuses izskatās balta, maiga un salda, bet iekšā ir raupja un traki pārsālīta kā pērnā cūkgaļa saimnieka mucā.
Ar ko ir jāsāk? Ar varu vai ideju? Ar Jauno Vienotību vai, piemēram, Latvijas sabiedriskajiem medijiem (LSM)? Manuprāt, nelaimes pamati ir ideoloģijā un pasaules redzējumā, un tikai pēc tam ir vērts ķerties pie tīrā prāta kritikas Saeimā un izpildījuma valdībā. Un šobrīd dominē viena ideoloģija – amatu, varas, ietekmes pašsaglabāšanās un pašatražošanas ideoloģija, kas ir ļoti saprotami un arī pieredzēts no jau minētās vēsturiskās perspektīvas viedokļa.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekle Sanita Upleja-Jegermane ir atkāpusies*, un viņas darba uzteikuma skaidrojumā sabiedrībai ir stāsts ne tikai par "cūku komiksu", bet arī par vairāku gadu ilgām šaubām. Pati "cūku komiksa" sāga no sākuma līdz pat noslēgumam ir gluži vai paraugs padsmit gados iedibinātajai sistēmiskās "pareizības" ikdienas rīcībai.
SEPLP prasa ombudu vērtēt, ombuds pasaka: kopumā viss ir gandrīz labi. Proti, daži principi ir pārkāpti, bet cietušo nav. Sabiedrisko mediju ombude Anda Rožukalne iesaka "rūpīgāk vērtēt dažādus inovatīvu mediju produktu uztveres aspektus, kā arī regulāri auditorijai skaidrot redakcionālās izvēles sensitīvām un pretrunīgi uztveramām publikācijām". Pats komikss atsaukts, ziņas par šādu projektu finansēšanu vai atalgojumu ir slepenas, un būsim godīgi – sabiedrībai skaidri tika pateikts, lai protas ievērot robežas. Īsāk – cūkas pie cūkām, gani no bikts uz krogu.
Tāpat, piemēram, kādēļ vieni veido saturu sabiedrisko mediju ēterā, pat neesot LSM žurnālisti, bet citus tur nav gadījies redzēt? Kā brīvie producenti vai neatkarīgas mediju platformas tiek pie šādas iespējas gozēties valsts apraidē? Taču tas, izrādās, neesot skaidrošanas vērts. Piemēram, Re:Baltica ir vesels šķirklis LSM portālā un iet privātais saturs LSM bez kāda check – Re:Check.
Šis atkal ir līdzšinējās sistēmiskas "pareizības" vai "nepareizības" jautājums. Un tieši šobrīd šis ir arī valsts drošības jautājums, vadoties no konkrētā privātā satura radītāja ideoloģiskās orientācijas. Vai tiešām sabiedriskajiem medijiem trūkst savu satura radītāju un kā mēs varam būt pārliecināti par to, ka netiek realizētas pašiem vien zināmas intereses kādas trešās personas influencēs?
Pārliksim šo ideoloģijas rupora ligu politiskajā varā un iegūsim varas mazspēju. Tieši to, kas notiek desmit gadus. Ir ķeza, ir pārmetumi, un tad iznāk kaut kāds ombuds no savējiem, kas partijas gadījumā būs KNAB, un paziņo, ka viss ir gandrīz labi, bet, ja nav labi, tad lietu izmeklēs. Rūpīgi. Pat teiktu, lai jau izmeklē un saka, kas viņiem sakāms, ja nerastos pārāk daudz jautājumu. Un šobrīd lielais jautājums ir par visu kūku, ne tikai par odziņu tās korē. Par to, ka godprātīgi cilvēki atkāpjas no amatiem principu dēļ, bet daži citi karogu, valsts ideju, visu, kas svēts, padara par komiksu. Morāle, ētika, sajēga par vērtībām nāk no ideoloģijas. Kauna cēlonis ir jālikvidē. Pēc tam jau var labot pārpratumu.
* tagad gan atlūgumu atsaukusi.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
