Iesaki rakstu: 
2000.gada maijā premjers Andris Šķēle, pildot ekonomikas ministra pienākumus un izsniedzot 11 vēja enerģijas ražošanas licences vēja parka izveidei pie Grobiņas, visticamāk parūpējies par savām - uzņēmēja Šķēles interesēm.
Senā interese par izdevīgo vēju
Lai arī oficiāli par Latvijā lielākā - Grobiņas vēja parka apsaimniekotājas SIA Rets investīcijas īpašnieku Šķēles ģimene kļuva tikai 2007.gada beigās, šajā zaļās enerģijas biznesā ekspremjers, Par labu Latviju līderis iesaistījies jau krietni agrāk.
Par to liecina Šķēles „labās rokas”, finansista Harija Krongorna pratināšanas protokols un viņa konta izdrukas, kā arī citi dokumenti, kas nonākuši Pietiek rīcībā un ko šodien publiskojam.
Tie arī ļauj spriest, ka ar Šķēles interešu pārstāvību, visticamāk, bija saistītā Gērnsijā reģistrētā Hollyoak Holding Ltd (HHL), kas par Rets investīciju 55% īpašnieku kļuva jau 2002.gada sākumā.
Tolaik šīs ārzonas pilnvarotā persona Latvijā un arī Rets investīciju direktors bija vairākos enerģijas un atkritumu saimniecības projektos ar Šķēli saistītais Valdis Rupmejs, kurš kopš šā gada sākuma atkal ir Rets investīciju vienīgais valdes loceklis.
Nauda no konta
Kā liecina Krongorna pratināšanas protokols un viņa konta maksājumu izdruka, 2003. gadā vasarā, kad oficiāli ne Šķēlem, ne viņa ģimenes locekļiem piederoši uzņēmumi nebija Grobiņas vēja parku īpašnieki, Rupmejam no Šķēles konta pārskaitīta nauda.
No dokumentiem izriet, ka Krongorns, visticamākais, bijis starpnieks pārskaitījumiem, kas saistīti ar izdevumiem vēja parka vajadzībām. Tā, piemēram, 2003.gada 9.jūnijā Šķēle uz Krongorna kontu pārskaitījis 15 000 latu, bet dienu vēlāk Krongorns tieši tādu pašu summu, noformējot kā aizdevumu, pārskaitījis toreizējam Rets investīciju direktoram Rupmejam.
Savukārt 2003. gada janvārī Krongorns vienā dienā savā kontā skaidrā naudā iemaksājis kopumā 26 tūkstošus latu, no kuriem 15 tūkstošus Rupmejam pārskaitījis kā „aizdevumu”, bet vēl 11 tūkstošus – kā „pārvedumu”.
Kopumā Rupmejam no Krongorna konta 2002.gada beigās un 2003.gada sākumā vien veikti vairāki maksājumi, kuru summa pārsniedz 50 000 latu.
Iespējams, Rupmejs, kurš figurē vairākos ar Šķēli saistītos darījumos, ir tikai piesegs, kurš kā uzņēmumu īpašnieks parādās tik ilgi, kamēr nepieciešams slēpt Šķēles biznesa intereses.
Pats Krongorns prokuratūrai ir kategoriski atteicies liecināt par jebkādiem jautājumiem par Šķēles, Rupmeja un Rets investīciju saistību.
Kāpēc slēpās?
2002.gada sākumā, kad HHL ieguva Grobiņas vēja parka kontrolpaketi, Šķēle atklāti nevarēja parādīties starp vēja parka īpašniekiem. Šķēle pats bija lēmis par licenču izsniegšanu, turklāt aizvien bija amatpersona – Tautas partijas Saeimas deputāts.
Visu 2002.gada vasaru, kamēr ar HHL gādību tika nodrošināts finansējums vēju parku celtniecībai, Šķēle piedalījās 8.Saeimas vēlēšanu kampaņā un bija TP lokomotīve. Neoficiālās runas, ka ir vēja parka patiesais saimnieks, Šķēle tolaik kategoriski noliedza. Politiku Šķēle pameta tikai 2003.gada sākumā.
Ne tikai vēji
2002.gadā vēja parku projekts nebija vienīgais, ar kuru nodarbojās politiķis Šķēle. Daudz vērienīgāks kumoss togad bija valsts a/s Latvijas kuģniecība (LK) privatizācija, kuru, kā izriet no vairākām iesaistīto personu liecībām un dokumentiem, Šķēle un domubiedri īstenoja kopā ar Lembergu un domubiedriem. LK privatizācijai Šķēles vadītā „Rīgas grupa” izmantoja Samoa salās reģistrēto pastkastes firmu Lake Street.
Pāris gadus vēlāk Lake street adrese Latvijā uzpeldēja vēlreiz, kad par nelielas Rets investīciju akciju paketes īpašnieku kļuva šai pašā adresē Samoa reģistrētā Tanix Limited, bet pēc tam visas Rets investīciju kapitāldaļas nonāca pie bijušā Privatizācijas aģentūras vadītāja, ar Šķēles interesēm ilgstoši saistītā Jāņa Nagļa.
Jauca pēdas
Darījumi, kuros mainījās vēja parku īpašnieki un Gērnsijas firma HHL pazuda no Rets investīcijām, notika 2005.gadā. Iespējams, īpašnieku maiņu tolaik bija formāla, bet darījumu patiesais iemesls bija saistīts ar izmeklēšanu tā sauktajā digitālās TV lietā un bažām, ka prokuratūrā varētu pieķerties Gērnsijas ārzonai.
Tam pamatu radīja fakts, ka HHL ar digitālās afērā iesaistīto Maltas firmu Thales bija veikusi vairākus naudas darījumus. Lai slēptu pēdas, no HHL vajadzēja tikt vaļā.
Mākoņus ap HHL tolaik savilka arī tas, ka šīs Gērnsijas firmas konsultants bija Maikls Nagle. Viņa vārds figurēja arī digitālās TV lietā saistībā ar ārzonas kompāniju Ratcliff, kura bija 25% britu pastkastītes firmas Kempmayer Media Ltd īpašniece. Ratcliff saknes aug no Gērnsijas trasta Yew Tree Trast, kura dibinātājs ir Šķēle un kura patiesā labuma guvējas ir viņa meitas. To, ka bijis viens no digitālās TV ieviesējas Kempmayer pastarpinātiem īpašniekiem, Šķēle noliedz.
Sapūš miljonus
Šķēles izsniegtās vēja enerģijas licences nodrošināja, ka astoņus gadus pēc vēja parka uzcelšanas (no 2002.gada līdz 2010.gada vasarai) to ražotā enerģija tika iepirkta par dubulto tarifu.
Mediju aplēses liecinājušas, ka vidēji gadā Latvenergo par Grobiņas vēja parku ražoto enerģiju maksāja aptuveni 2,5 – 3 miljonus latu, līdz ar to desmit gados kopā Grobiņas vēja parku īpašniece Rets investīcijas par vēja noķerto enerģiju no Latvenergo saņēma vairāk nekā 25 miljonus latu.
Licences vēja parku celtniecībai Šķēle 2000.gada pavasarī izsniedza mazpazīstamam uzņēmējam Jurim Kajakam, pēc tam tās nonāca Rupmeja dibinātās Rets investīcijas īpašumā. Jau toreiz medijos izskanēja bažas, ka aiz Kajaka un Rets investīcijām patiesībā slēpjas Šķēle.
Oficiāli Šķēle līdz pat 2007.gada sākumam noliedza arī jebkādu savu saistību ar Grobiņas vēja parku un tās īpašnieci Rets investīcijas. Par 100% Rets investīciju īpašnieku Šķēles ģimenei (sievai Kristiānai Lībanei-Šķēlei un meitām) pastarpināti piederošais INPO 5 kļuva tikai 2007.gada beigās.
Vairākas ar Šķēli saistītas personas stāstu par Grobiņas vēju parku dēvējušas par uzskatāmāko tā sauktās valsts nozagšanas piemēru, kad amatpersona, izmantojot amata pilnvaras, izsniedz licences ar sevi saistītam biznesam.
Patlaban norit asas lobiju cīņas par to, kādu atbalstu (paaugstināta enerģijas iepirkuma tarifa veidā) vēja ražotajai enerģijai paredzēs jaunais likums par atjaunojamiem resursiem. To sagatavojusi Ekonomikas ministrija, un jau tuvākā laikā par to lems valdība, bet pēc tam likumu nodos izskatīšanai Saeimā.
Oktobra sākumā Šķēles ģimenei pastarpināti piederošā INPO 5 Grobiņas vēja parkus ieķīlājusi par 9,1 miljonu latu, - ķīla reģistrēta par labu Nordea Finland Plc.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
