Šoreiz Drošības policija Lato Lapsu aiztur par "filmēšanu" uz ielas ar nefunkcionējošu kameru bez baterijas un atmiņas kartes

"Kā droši vien jau labi zināt, man ar Drošības policiju ir principiālas domstarpības vienā būtiskā jautājumā. Es uzskatu, ka dzīvoju nevis Padomju Savienībā, bet tiesiskā valstī, kur tikai likums var ierobežot manas tiesības, bet ne kādas amatpersonas vai struktūras darbinieku iedoma, ka viņi paši ir likums un likumam stāv pāri. Čekas laikos viss tieši tā arī bija, bet mēs nedzīvojam čekas laikos, - tā vismaz es uzskatu.

Jau vairākas reizes es esmu filmējis sabiedriskā vietā - uz ielas blakus Drošības policijas ēkai, un ar katru filmēšanu Drošības policija ir mēģinājusi izdomāt kādu jaunu veidu, kā šādu filmēšanu, ko sabiedriskā vietā neaizliedz neviens normatīvais akts, kavēt tikai tāpēc, ka tā šai struktūrai nepatīk.

Vispirms tika izmēģināts kamerai nostādīt priekšā tuklu policistu, pēc tam - aizbildināties uz to, ka Drošības policijas ēka esot "kritiskās infrastruktūras objekts", vēl pēc tam - "filmēt ir aizliegts tāpēc, ka aizliegts". Ne reizi Drošības policija nav spējusi minēt nevienu konkrētu normatīvo aktu, kas šādu filmēšanu sabiedriskā vietā aizliegtu - pat Drošības policijas izplatītā paziņojumā ir norādīts tikai "aizliegts" bez kāda pamatojuma.

Šodien es kārtējo reizi devos uz ielu pie Drošības policijas ēkas ar fotostatīvu un fotokameru, jo vēlējos pārliecināties, vai šī struktūra beidzot būs nolēmusi sākt ievērot likumus vai arī būs gatava iet uz pilnīgi absurdiem soļiem personu tiesību pārkāpšanā, joprojām uzskatot, ka tās vēlmes stāv pāri likumam.

Biju piemirsis paņemt līdzi kameras un statīva sastiprinājumu, tāpēc kameru uz nostādītā statīva nācās vienkārši turēt ar roku. Nebija ērti, ilgi nebūtu šādu fizisku vingrinājumu izturējis, taču par laimi ilgi nebija jāgaida. Diezgan drīz bija klāt Drošības policijas darbinieki Helmanis un Saukāns (drīz jau es pazīšu viņus visus), kuri paziņoja, ka dodot rīkojumu man nekavējoties pārtraukt filmēšanu.

Ne uz kādiem jautājumiem par šāda rīkojuma tiesiskumu un likumīgu pamatojumu abi kungi man neatbildēja, tā vietā paziņojot - šis esot valsts noslēpuma objekts, viņi liekot man pārtraukt filmēšanu, ja es vēloties, pēc tam varot sūdzēties, kur gribot, bet, ja tūlīt nepakļaušoties šai prasībai, es tikšot aizturēts.

Es labprāt (ņemot vērā, ka kabatā bija ieslēgts diktofons) būtu abiem kungiem paskaidrojis, kāpēc filmēšanas pārtraukšana ir neiespējama, un droši vien, laipni palūgts, būtu bijis gatavs demonstrēt arī fotokameru - gan lielākoties tāpēc, lai diktofonā ierakstītu arī viņu reakciju.

Taču abi Drošības policijas darbinieki neko nevēlējās ne dzirdēt, ne uzklausīt, ne atbildēt. Tā nu es nākamo stundu nosēdēju Drošības policijas centrālās ieejas priekštelpā, izklaidējoties ar tviteri, vērojot, kā liela daļa darbinieku un automašīnu tiek novirzīti uz otru izeju, un raugoties, kā veselas stundas garumā Drošības policijai nekādi neizdodas sameklēt kādu likumīgu pamatojumu, ar kuru mani nodot Valsts policijas ekipāžai, kas bija ieradusies pēc Drošības policijas izsaukuma.

Pēc nedaudz vairāk kā stundas Drošības policijai tomēr izdevās tikt no manis vaļā, taču uz atvadām man izdevās galvenais - piespiest, lai Drošības policijas darbinieks pašrocīgi nodod Valsts policijas ekipāžai manu fotokameru, kurai pēc tam pēc mana lūguma Valsts policijas darbinieki veica apskati, izdarot arī fotouzņēmumus.

Šī apskate parādīja faktu, ko Drošības policija savā diletantismā un aizrautībā nebija uzskatījusi par nepieciešamu pārbaudīt, - man līdzi bija nefunkcionējoša kamera bez baterijas un atmiņas kartēm, ar kuru vienkārši nebija iespējams veikt nekādu filmēšanu vai fotografēšanu, bet izmantot ja nu vienīgi riekstu dauzīšanai.

Šis fakts - ka Drošības policija mani faktiski aizturējusi par atrašanos sabiedriskā vietā ar nefunkcionējošu fotokameru - līdz ar to ir oficiāli fiksēts, un jau rīt es rakstīšu Valsts policijai kārtējo iesniegumu ar lūgumu sākt kriminālprocesu par prettiesisku, pretlikumīgu aizturēšanu bez jebkāda pamata, vienkārši tāpēc, ka konkrētiem Drošības policijas darbiniekiem un acīmredzot arī šīs struktūras vadībai tā gribas un tā uzskata, ka stāv pāri jebkuriem likumiem.

Ko par Drošības policijas darbinieku "profesionalitāti" liecina šie notikumi - tas man droši vien nav jāsaka. Teikšu tikai vienu - nav brīnums, ka šī struktūra grimst taukos un darbības imitācijā, nav noķērusi nevienu pašu spiegu vai informācijas pludinātāju un tik vien spēj kā izplatīt skaļus paziņojumus.

Savukārt es turpināšu visdažādākajos veidos izmantot savas likuma dotās tiesības līdz par brīdim, kad Drošības policijai nāksies saprast, ka tā dzīvo tiesiskā valstī un ka likums ir jāievēro arī tās vadībai un darbiniekiem."

Novērtē šo rakstu: