Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītajā nedēļā LR ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers publiski skarbi izteicās par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja operatīvajiem darbiniekiem, kuri „turpina uzskatīt, ka uz viņiem normatīvais regulējums neattiecas, jo, redziet, viņi apkaro korupciju”, un atklātībā nonāca ziņas, ka pēc prokurora iesnieguma KNAB sāktas vairākas disciplinārlietas tieši par Operatīvās darbības likuma un speciālo instrukciju pārkāpumiem – viena no tām arī pret bēdīgi slaveno KNAB operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāju Juri Jurašu (attēlā). Šai saistībā Pietiek šodien publicē pērn pieņemto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu par kādreizēā Valsts policijas darbinieka, bet vēlāk kukuļošanas krimināllietā apsūdzētā Maira Meimaņa lietā, ar kuru jau konstatēti tieši šādi pārkāpumi, operatīvajiem darbiniekiem „aizmirstot” paziņot Augstākajai tiesai par veiktu telefonsarunu noklausīšanos.

Spriedums ir stājies spēkā 2015. gada 21. oktobrī

Lietā Meimanis pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Ceturtā nodaļa) pēc apspriešanās slēgtā sēdē 2015. gada 30. jūnijā, pasludina šādu spriedumu, kas pieņemts tajā pašā dienā.

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 70597/11), kuru pret Latvijas Republiku Tiesā saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34. pantu 2011. gada 10. novembrī iesniedza Latvijas pilsonis Mairis Meimanis (“iesniedzējs”).

2. Iesniedzēju pārstāvēja S. Vārpiņš, Rīgā praktizējošs advokāts. Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāvēja tās pārstāve K. Līce.

3. Iesniedzējs apgalvoja, īpaši uzsverot, ka viņa telefonsarunu noklausīšanās rezultātā pārkāptas viņa tiesības, kas noteiktas 8. pantā, un, ka Latvijas tiesību sistēmā nav pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas ļautu sūdzēties par šādiem pārkāpumiem. Viņš arī apgalvoja, ka tiesvedība Satversmes tiesā nav notikusi atklāti un viņam liegtas tiesības tikt uzklausītam.

4. 2012. gada 7. decembrī iesniegums tika nosūtīts Valdībai.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

5. Iesniedzējs ir dzimis 1968. gadā un dzīvo Rīgā.

6. Šobrīd viņš tiek tiesāts kriminālprocesā, kas ierosināts 2005. gada 30. decembrī, par mēģinājumu kopā ar A. B. un A. S. pieņemt kukuli. Šo notikumu laikā iesniedzējs bija Rīgas Galvenās policijas pārvaldes Ekonomikas policijas biroja nodaļas vadītājs.

7. Iesniedzējs apgalvoja, ka tiesvedības laikā apelācijas instances tiesā viņš uzzināja, ka pret līdzapsūdzēto A. S. bija ierosināta operatīvās uzskaites lieta.

8. Saskaņā ar Valdības iesniegto, 2005. gada 27. decembrī, pamatojoties uz privātpersonas sniegtu informāciju, tika uzsākta operatīvās uzskaites lieta. 2005. gada 28. decembrī attiecīgā iestāde – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (“KNAB”) par to informēja prokuratūru. Tajā pašā datumā Augstākā tiesa atļāva veikt A. S. telefonsarunu noklausīšanos un prokuratūra apstiprināja operatīvo eksperimentu. 2005. gada 29. decembrī KNAB vadītājs saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 7. panta piekto daļu deva atļauju noklausīties A. B. telefonsarunas, ieskaitot viņa sarunas ar iesniedzēju. 2005. gada 30. decembrī KNAB informēja prokuratūru par operatīvajām darbībām, kas tika veikts saskaņā ar šīm tiesību normām. Valdība šajā sakarā nesniedza nekādus pierādījumus.

A. Operatīvā darbība un iesniedzēja sūdzības par to

9. 2009. gada 22. janvārī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas tiesnesis pieprasīja informāciju par operatīvo uzskaites lietu saistībā ar kriminālo tiesvedību, kas bija ierosināta pret iesniedzēju.

10. 2009. gada 18. februārī īpaši pilnvarotā prokurore, izskatījusi materiālu atbilstoši Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmajai daļai, sniedza atbildi, ka operatīvā uzskaites lieta uzsākta 2005. gada 27. decembrī. Operatīvās uzskaites lietas ietvaros nebija noklausītas iesniedzēja telefonsarunas. Taču prokurore norādīja, ka “viņa sarunas tika ierakstītas, jo viņš runāja ar [personu], kuras sarunas tika noklausītas atbilstoši Operatīvās darbības likumam”. Iesniedzējs apgalvoja, ka viņš to uzzināja 2009. gada 22. oktobrī apelācijas instances tiesas sēdē.

11. 2009. gada 22. oktobrī iesniedzējs pieprasīja prokuratūru izvērtēt īstenoto operatīvo darbību tiesiskumu un uzdeva noteiktus jautājumus par šīm darbībām.

12. 2009. gada 4. novembrī īpaši pilnvarotā prokurore, cita starpā, atbildēja, ka 2008. gada 28. decembrī atbilstoši Operatīvās darbības likuma 15. panta trešajai daļai operatīvās uzskaites lietas ietvaros tika apstiprināts operatīvais eksperiments, lai fiksētu zvērināta advokāta A. S. rīcību pēc 19 500 Latvijas latu (LVL) saņemšanas, ko bija paredzēts nodot ekonomisko noziegumu policijas amatpersonām. Šādi bija paredzēts noskaidrot, vai viņš turpinās veikt darbības kukuļa nodošanai, kā arī identificēt viņa iespējamos sabiedrotos. Viņa arī norādīja, ka nacionālajos tiesību aktos nav noteikta operatīvo darbību neatkarīga uzraudzība tiesā; uzraudzību veica ģenerālprokurors un īpaši pilnvaroti prokurori atbilstoši Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmajai daļai. Visbeidzot, viņa norādīja, ka operatīvās uzskaites lietā veiktās darbības attiecībā pret iesniedzēju un viņa līdzapsūdzētajiem nav bijušas pretlikumīgas un nav pārkāpti vispārējie principi, kas regulē šī likuma 4. pantā noteiktās operatīvās darbības.

13. 2009. gada 6. novembrī iesniedzējs iesniedza sūdzību par īpaši pilnvarotās prokurores atbildi.

14. 2009. gada 27. novembrī augstākstāvoša īpaši pilnvarotā prokurore noraidīja iesniedzēja sūdzību. Viņa atsaucās uz Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmo daļu un 5. pantu. Atsaucoties uz 7. panta piekto daļu, prokurore arī paskaidroja, ka A. S. telefonsarunu noklausīšanās laikā iestādes uzzināja, ka 2005. gada 30. decembrī tiek plānots noziedzīgs nodarījums, proti, tiek plānota kukuļa došana un pieņemšana, iesaistot arī Valsts policijas amatpersonas. Pamatojoties uz Operatīvās darbības likuma 7. panta piekto daļu, tika pieņemts lēmums noklausīties A. B. telefonsarunas, lai nepieļautu turpmāku amatpersonu iesaistīšanos ar korupciju saistītos noziedzīgos nodarījumos. Prokuratūras kompetencē neietilpa pienākums izvērtēt, vai šī vai citas tiesību normas atbilst Latvijas Satversmei; lēmumu par šiem jautājumiem varēja pieņemt Satversmes tiesa.

15. Iesniedzējs iesniedza ģenerālprokuroram tālāku sūdzību, kura ar galīgo lēmumu tika noraidīta 2009. gada 29. decembrī. Atsaucoties uz Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmo daļu un 7. panta piekto daļu, vēlreiz tika atkārtots, ka likuma pārkāpumi nav tikuši konstatēti.

B. Tiesvedība Satversmes tiesā

16. 2010. gada 29. jūnijā iesniedzējs iesniedza Satversmes tiesā individuālu konstitucionālo sūdzību. Viņš apgalvoja, ka (1) Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa neatbilst Satversmes 89. pantam (cilvēka pamattiesību aizsardzība) un 96. pantam (tiesības uz privāto dzīvi), kā arī Konvencijas 8. un 13. pantam, turklāt (2) Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas pirmais un otrais teikums neatbilst Satversmes 89. pantam un 92. panta pirmajam teikumam (tiesības uz taisnīgu tiesu), kā arī Konvencijas 6. panta 1. punktam un 13. pantam.

17. 2010. gada 16. jūlijā Satversmes tiesa ierosināja tiesvedību lietā Nr. 2010-55-0106 saistībā ar Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas atbilstību Satversmes 96. pantam un Konvencijas 13. pantam un šī likuma 35. panta pirmās daļas pirmā teikuma atbilstību tikai Satversmes 92. pantam. Satversmes tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību pārējā daļā.

18. 2010. gada 6. septembrī tiesnesis noraidīja iesniedzēja prasību cita starpā iepazīties ar lietas materiāliem, jo prasība neatbilda Satversmes tiesas likumā noteiktajai kārtībai. Tiesneša pienākums bija veikt nepieciešamās darbības, lai sagatavotu lietu izskatīšanai atbilstoši Satversmes tiesas likuma 22. pantam. Viņš arī atsaucās uz Satversmes tiesas likuma 22. panta devīto daļu, 24. pantu un 22. panta otrās daļas 1. punktu (skatīt 34.-35. rindkopu zemāk), lai paskaidrotu, ka pusēm ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem pēc lēmuma pieņemšanas par lietas izskatīšanu un ka tiesneša pienākums ir pieņemt lēmumu par to, no kurām iestādēm vai amatpersonām jāpieprasa papildu informācija vai dokumenti.

19. 2010. gada 5. novembrī tiesnesis noraidīja iesniedzēja prasību iepazīties ar rakstiskajiem iesniegumiem, kurus tiesvedībā bija iesniegusi Latvijas Saeima, pamatojoties uz to, ka šāda prasība jau tika noraidīta, jo šie iesniegumi veidoja daļu no lietas materiāliem.

20. 2010. gada 2. decembrī iesniedzējs pieprasīja iepazīties vismaz ar tiesneša atzinumu par lietas sagatavošanu izskatīšanai, iekams lieta tikusi sagatavota izskatīšanai un notikusi rīcības sēde. Iesniedzējs vēlējās izteikt savu viedokli par tiesvedību un it īpaši par to, vai lietā lēmumu iespējams pieņemt mutvārdu procesā, kuram iesniedzējs deva priekšroku.

21. 2010. gada 17. decembrī Satversmes tiesas priekšsēdētājs atbildēja iesniedzējam, ka puses ar lietas materiāliem var iepazīties tikai pēc lēmuma pieņemšanas par lietas izskatīšanu. Šis lēmums bija pieņemts 2010. gada 14. decembrī, līdz ar to iesniedzējs varēja iepazīties ar lietas materiāliem. Priekšsēdētājs paskaidroja, ka jautājumu par to, vai tiesvedība notiks mutvārdu vai rakstveida procesā, izlems Satversmes tiesa atbilstoši Satversmes tiesas likuma 22. panta 8.-10. punktam. Šo jautājumu sākotnēji izskatīs attiecīgais tiesnesis, pēc tam – Satversmes tiesas priekšsēdētājs, bet noslēgumā – visi pārējie rīcības sēdē klātesošie tiesneši. Puses varēja izteikt savu viedokli par šo jautājumu pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem.

22. 2011. gada 21. janvārī iesniedzējs iesniedza Satversmes tiesā savu viedokli un cita starpā norādīja, ka lietu nevar izskatīt rakstveida procesā un nepieciešams noturēt mutvārdu tiesas sēdi. Viņš atzina, ka rakstveida process Satversmes tiesā pats par sevi nepārkāpj viņa tiesības tikt uzklausītam, bet norādīja, ka to nepieciešams izvērtēt katrā konkrētajā lietā un ka tiesa nedrīkst noraidīt pierādījumu iegūšanas prasību, neizvērtējot tās nepieciešamību, nozīmību un procesuālo un juridisko pamatojumu.

23. 2011. gada 25. janvārī Satversmes tiesa slēgtā rīcības sēdē izskatīja lietas materiālus un atzina, ka tajos esošie dokumenti ir pietiekami, lai izskatītu lietu rakstveida procesā (Satversmes tiesas likuma 22. panta desmitā daļa un 281. pants). 2011. gada 26. janvārī iesniedzējs tika informēts par šo lēmumu un viņam tika noteikts 15 dienu termiņš, lai iepazītos ar lietas materiāliem un sniegtu par tiem savu viedokli (Satversmes tiesas likuma 281. panta otrā daļa). Iesniedzējs izmantoja šo iespēju.

24. 2011. gada 11. maijā Satversmes tiesa pasludināja nolēmumu lietā Nr. 2010-55-0106 un atzina, ka apstrīdētās tiesību normas atbilst Satversmei un Konvencijai. Attiecīgā daļa ir izteikta šādi:

 “11. [..]

No lietas materiāliem izriet, ka KNAB 2005. gada 27. decembrī ierosināja operatīvās izstrādes lietu. Pieteikuma iesniedzēja telefona sarunu noklausīšanās ir notikusi no 2005. gada 29. decembra līdz 31. decembrim, proti, trīs dienas, pamatojoties uz Operatīvās darbības likuma 7. panta piekto daļu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 85.-86. lpp.). Lietā nav strīda par to, ka ir notikusi tādu telefona sarunu noklausīšanās, kuru dalībnieks bija arī Pieteikuma iesniedzējs.

[..]

13. Pieteikuma iesniedzējs un Tiesībsargs uzskata, ka Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā ietvertais tiesību ierobežojums esot neskaidrs. Neesot saprotama normā minētā jēdziena “novērst” nozīme. Tāpat neesot skaidrs, kādiem priekšnoteikumiem jāiestājas, lai neatliekamības gadījumā varētu uzsākt sevišķā veidā veicamos operatīvās darbības pasākumus. Tāpēc minētajā normā paredzētais tiesību ierobežojums neesot noteikts pienācīgā kārtā ar likumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 7.-8. lpp. un 3. sēj. 46.-48. lpp.).

[..]

13.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas nosacījumi piemērojami vienīgi tad, ja ir jānovērš smags vai sevišķi smags noziegums. Līdz ar to minētajā daļā norādītos operatīvās darbības pasākumus nevarot veikt tālab, lai atklātu noziedzīgu nodarījumu.

[..]

Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas pirmais teikums paredz [..] tiesības nekavējoties reaģēt uz šajā normā minēto noziedzīgo nodarījumu draudiem un [veikt] atbilstošus operatīvās darbības pasākumus, lai novērstu šo noziedzīgo nodarījumu īstenošanu. Tomēr tas, ka noziedzīgu nodarījumu atklāšana Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas pirmajā teikumā nav minēta expressis verbis, neizslēdz pienākumu ievērot operatīvās darbības uzdevumus. [Satversmes tiesa] var piekrist Saeimas un KNAB argumentam, ka, veicot Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā minētās darbības, noziegums vienlaikus var tikt gan novērsts, gan atklāts. Veicot operatīvās darbības pasākumus noziedzīga nodarījuma novēršanai, nav izslēgta arī kāda [cita] noziedzīga nodarījuma atklāšana. Piemēram, kukuļņemšanas gadījumos operatīvās darbības pasākumu laikā var gan novērst noziedzīgu nodarījumu, gan arī atklāt kukuļdošanā iesaistītās personas. Secināms, ka Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā minētais jēdziens “novērst” ietver ne vien noziedzīga nodarījuma novēršanu, bet arī citu noziedzīgu nodarījumu atklāšanu.

13.3. [..]

[Satversmes tiesa] nevar piekrist Tiesībsarga viedoklim, ka Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa esot neskaidra, jo neparedzot priekšnoteikumus, kuriem jāiestājas, lai neatliekamības gadījumā varētu uzsākt sevišķā veidā veicamos operatīvās darbības pasākumus. Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa paredz divus priekšnoteikumus, kuriem iestājoties [..] var veikt operatīvās darbības pasākumus.

Pirmkārt, Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa īpaši nosaka tos gadījumus [..] Tie var tikt veikti tādos gadījumos, kad nepieciešams novērst terorismu, slepkavību, bandītismu, masu nekārtības, citu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tāpat tie ir pieļaujami situācijās, kad reāli apdraudēta personas dzīvība, veselība vai īpašums. [Satversmes tiesa uzskata, ka] [..] uzskaitījums ir atzīstams par izsmeļošu un pietiekami precīzu. Tādējādi tiek izslēgta iespēja veikt operatīvās darbības pasākumus sevišķajā veidā tādu noziedzīgu nodarījumu novēršanai, kuri tiesību normā nav norādīti.

Otrkārt, [..] operatīvās darbības [..] drīkst veikt tikai tādos gadījumos, kad jārīkojas nekavējoties.

Iztulkojot šo normu kopsakarā ar Operatīvās darbības likuma 17. panta 3. punktu, [Satversmes tiesa] secina, ka operatīvā nepublisku sarunu slepena noklausīšanās ir atļauta tikai tādos gadījumos, kad [..] ir pamatotas ziņas par personu saistību ar noziegumu, kā arī par valstij svarīgu interešu, valsts drošības un aizsardzības apdraudējumu. Līdz ar to operatīvās darbības [..] drīkst veikt [..] ja [ir] pamatotas ziņas par personu saistību ar noziegumu.

Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa paredz izņēmuma kārtību, proti, ļauj [..] operatīvās darbības pasākumus veikt nekavējoties, jo jebkura kavēšanās var būtiski ietekmēt operatīvās darbības pasākuma rezultātu. Ņemot vērā Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā norādīto noziedzīgo nodarījumu smagumu, ir būtiski reaģēt efektīvi un savlaicīgi, lai šo noziedzīgo nodarījumu draudi tiktu novērsti.

Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa [precīzi] nosaka tās piemērošanas priekšnoteikumus, tātad pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

[..]

17. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa nenosaka [..] pienākumu saņemt tiesneša akceptu gadījumos, kad operatīvās darbības pasākumi pabeigti pirms 72 stundu termiņa beigām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 26.-27. lpp.).

17.1. Operatīvās darbības likuma 7. panta otrajā un trešajā daļā ir noteikti operatīvās darbības pasākumu veikšanas veidi – vispārējais un sevišķais. Šis iedalījums ir cieši saistīts ar operatīvās darbības pasākumu raksturu un ietekmi uz personu pamattiesībām. Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā noteiktajos gadījumos operatīvās darbības pasākumi ir veicami sevišķajā veidā, jo būtiski aizskar personu pamattiesības.

Satversmes tiesa atzīst, ka Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas gramatiskais formulējums [nesniedz nepārprotamu atbildi uz jautājumu], vai gadījumos, kad operatīvās darbības pasākumi pabeigti pirms 72 stundu termiņa beigām, ir nepieciešams saņemt Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu.

17.2. Lai noteiktu Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas saturu, tā interpretējama kopsakarā ar citām šā paša panta normām, kas reglamentē operatīvās darbības pasākumu veikšanu sevišķajā veidā.

Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa ietver atsauci uz šā paša panta ceturto daļu, kas nosaka operatīvās darbības pasākumus, kuri veicami tikai sevišķajā veidā. Šie pasākumi, tostarp operatīvā korespondences kontrole un operatīvā nepublisku sarunu slepena noklausīšanās, veicami ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu.

Lai gan Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa paredz izņēmuma gadījumus, kad [..] operatīvās darbības pasākumus var veikt nekavējoties, līdzīgi kā minētā panta ceturtā daļa, tā paredz arī [..] pienākumu saņemt Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu operatīvās darbības pasākumu veikšanai. Arī, izstrādājot likumprojektu “Operatīvās darbības likums”, [..] uzsvēra tiesneša akcepta saņemšanas nozīmi gadījumos, kad tiek veikti operatīvās darbības pasākumi sevišķajā veidā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 171. un 173. lpp.).

Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas trešais teikums ietver norādi, ka gadījumā, ja netiek saņemts tiesneša akcepts operatīvās darbības pasākumu veikšanai, tie ir jāpārtrauc. Pēc KNAB domām, šī norāde apstiprina to, ka tiesneša akceptu nepieciešams saņemt tikai tajos gadījumos, kad operatīvās darbības pasākumi nav pabeigti pirms 72 stundu termiņa beigām (sk. lietas materiālu 3. sēj. 45. lpp.). Savukārt Tieslietu ministrija un Tiesībsargs norāda, ka šāda [..] interpretācija neatbilstu Satversmes garam (sk. lietas materiālu 3. sēj. 48. un 54.-55. lpp.).

Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā nav ietverta norāde, ka šajā daļā noteiktajiem operatīvās darbības pasākumiem nebūtu nepieciešams Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akcepts, ja tos plānots pabeigt pirms 72 stundu termiņa beigām. Līdz ar to [Satversmes tiesa] nevar piekrist KNAB viedoklim, ka vēršanās pie tiesneša pēc akcepta varētu nenotikt, ja operatīvās darbības pasākumi pabeigti pirms minētā termiņa beigām.

[..]

17.3. [..] Līdz ar to Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa noteic, ka par operatīvās darbības pasākumu veikšanu jebkurā gadījumā jāpaziņo prokuroram, kā arī uzliek par pienākumu [..] [saņemt] Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu.

Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā noteiktais ierobežojums ir atzīstams par saudzējošāko līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo prokurora uzraudzība un tiesas pēckontrole pār operatīvās darbības pasākumu veikšanas tiesiskumu nodrošina personas tiesību efektīvu aizsardzību.

18. [..]

Nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēja apgalvojumam, ka viņa tiesību aizskārums esot lielāks nekā labums, ko valsts no tā gūstot. Ar tiesiski īstenotu personas privātās dzīves ierobežojumu valsts sekmē noziedzības apkarošanu, ļauj [..] nekavējoties reaģēt uz sabiedrībai īpaši bīstamu noziedzīgu nodarījumu draudiem un tos novērst, kā arī atklāt vainīgās personas. Veicot operatīvo nepublisku sarunu slepenu noklausīšanos Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā noteiktajos gadījumos, tiek garantēta sabiedrības drošības aizsardzība.

Līdz ar to operatīvās darbības pasākumi, kas veikti, lai novērstu Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā minētos noziedzīgos nodarījumus, atzīstami par samērīgiem un Satversmes 96. pantam atbilstošiem tikai tad, ja neatkarīgi no to pabeigšanas laika ir saņemts Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akcepts.

19. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka [prokuratūra] nav uzskatāma par efektīvu personas tiesību aizsardzības līdzekli Konvencijas 8. un 13. panta izpratnē (sk. lietas materiālu 1. sēj. 17.-18. lpp.).

Satversmes tiesa jau agrāk ir atzinusi, ka prokuratūru [tai adresētu iesniegumu] Latvijā var uzskatīt par efektīvu un pieejamu aizsardzības līdzekli, jo prokurora statuss un loma likumības uzraudzībā nodrošina sūdzību neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu atbilstoši Konvencijas 13. pantam (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-06-01 19. punktu).

Lietas ietvaros ir nepieciešams noskaidrot, vai Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa nodrošina personai Konvencijas 13. pantam atbilstošu aizsardzību gadījumos, kad aizskartas tai Konvencijā garantētās tiesības uz privātās dzīves un korespondences noslēpuma neaizskaramību.

Satversmes tiesa konstatē, ka Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa nosaka gadījumus, kad [..] ir tiesības nekavējoties veikt operatīvās darbības pasākumus, un kārtību, kādā par to veikšanu jāpaziņo prokuroram un jāsaņem tiesneša akcepts. Taču šī norma nav saistīta ar Konvencijas 13. pantā noteiktajām personas tiesībām uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu. Līdz ar to Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas atbilstība Konvencijas 13. pantam tiks vērtēta kopsakarā ar Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas pirmo teikumu, kurā noteikts operatīvās darbības uzraudzības mehānisms un kura atbilstību Satversmes 92. pantam apšauba pieteikuma iesniedzējs.

20. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas pirmais teikums neatbilst Satversmes 92. pantam, jo tam nav leģitīma mērķa un tas nav nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Šajā normā neesot noteikts process, kādā tiek veikta pārbaude un uzraudzība pār operatīvo pasākumu realizēšanu. Prokuratūrai Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas pirmajā teikumā noteikto darbību uzraudzībā esot piešķirta pārāk liela brīvība (sk. lietas materiālu 1. sēj. 20.-21. lpp.).

20.1. [..]

Satversmes tiesa šā sprieduma 17. punktā secināja, ka [pastāv] pienākums saņemt Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu operatīvās darbības pasākumu veikšanai jebkurā gadījumā. Tādējādi likumdevējs ir noteicis tādu operatīvās darbības regulējumu, kas paredz ne vien prokurora uzraudzību, bet arī tiesas kontroli vai vismaz pēckontroli pār veikto darbību tiesiskumu un atbilstību likuma prasībām.

20.2. [..]

Satversmes tiesa jau norādīja, ka prokuratūrai kā tiesu varas institūcijai ir divējāds raksturs. No vienas puses, tā ir vienota, centralizēta triju pakāpju iestāžu sistēma, ko vada ģenerālprokurors, bet, no otras puses, – prokuratūras funkcijas patstāvīgi un vienpersoniski veic prokuratūras amatpersonas, t. i., prokurori (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 secinājumu daļas 12.2. punktu).

[..] Attiecībā uz Operatīvās darbības likuma 7. panta ceturtajā daļā norādīto operatīvās darbības pasākumu veikšanu tā paša panta piektajā daļā noteiktajos gadījumos [..] ir uzlikts pienākums 24 stundu laikā par to veikšanu paziņot prokuroram, proti, ģenerālprokuroram vai viņa īpaši pilnvarotam prokuroram (sk. Kavalieris A. Operatīvās darbības likuma komentāri. Rīga: Raka, 2002, 26. lpp.). Tādējādi ģenerālprokurors vai viņa īpaši pilnvarots prokurors arī kontrolē operatīvās darbības pasākumu tiesiskumu.

Saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 22. panta otro daļu operatīvo izstrādi uzsāk ar lēmumu, kuru akceptē operatīvās darbības iestādes vadītājs vai viņa vietnieks, kā arī par to tiek informēts prokurors. Līdz ar to [..] par Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas kārtībā veiktajiem operatīvās darbības pasākumiem ir jāpaziņo ģenerālprokuroram vai īpaši pilnvarotam prokuroram. Satversmes tiesa norāda, ka šāda paziņojuma saņemšanas gadījumā prokuroram jāveic uzraudzība pār veikto operatīvās darbības pasākumu atbilstību likuma prasībām, tādējādi nodrošinot personas pamattiesību ievērošanu.

20.3. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka personas iespējas aizsargāt savas tiesības esot ierobežotas gadījumos, kad ir noklausītas tās telefona sarunas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 10., 13., 18. un 22. lpp.).

[..]

No minētā izriet, ka ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori veic operatīvās darbības pārbaudi un atbilstoši tās rezultātam sniedz atzinumu par [..] rīcības atbilstību likumam. Pārbaude ir nepieciešama, lai ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori varētu pārliecināties par operatīvās darbības pasākumu tiesiskumu. Taču spēkā esošais regulējums paredz arī tiesas kontroli, tostarp pēckontroli. Līdz ar to [Satversmes tiesa] nevar piekrist viedoklim, ka spēkā esošais regulējums neparedzot operatīvās darbības pasākumiem pietiekami neatkarīgu pēckontroli.

Atbilstoši Operatīvās darbības likuma 29. panta trešajai daļai gadījumā, kad operatīvās darbības gaitā ir pretlikumīgi aizskartas personu tiesības un intereses, tātad personām nodarīts kaitējums, attiecīgo amatpersonu, prokurora vai tiesas pienākums ir atjaunot šīs tiesības un atlīdzināt vai novērst nodarīto materiālo un morālo kaitējumu likumā noteiktajā kārtībā. Līdz ar to var secināt, ka Operatīvās darbības likums nosaka [attiecināmās iestādes] amatpersonu atbildību pamattiesību aizskāruma gadījumā.

[..]

Līdz ar to procesa virzītājs un tiesa nodrošina operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūtās informācijas pieļaujamības pārbaudi. Savukārt ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori, īstenojot uzraudzību pār operatīvās darbības atbilstību likumiem, kā arī tiesa, veicot šo pasākumu pēckontroli, nodrošina efektīvu personas tiesību aizsardzību.

[..]”

II PIEMĒROJAMIE NACIONĀLIE TIESĪBU AKTI UN PRAKSE

A. Satversme

25. Attiecīgie Satversmes panti paredz sekojošo:

85. pants

“Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas. [..]”

89. pants

“Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.”

92. pants

“Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.”

96. pants

“Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.”

116. pants

“Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā [..] pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. [..]”

B. Operatīvās darbības likums (kas bija spēkā attiecīgajā laikā atbilstoši grozījumiem, kuri bija spēkā līdz 2009. gada 31. decembrim)

26. Jēdziens “operatīvā darbība” attiecas uz īpaši pilnvarotu valsts institūciju atklātām un slepenām darbībām, kuru mērķis ir aizsargāt personas, valstisko neatkarību un teritoriālo neaizskaramību, konstitucionālo sistēmu, valsts ekonomisko un zinātnisko potenciālu un valsts noslēpumus pret ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem (1. pants). Operatīvās darbības uzdevums citu starpā ir noziedzīgu nodarījumu profilakse un novēršana, noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu un pierādījumu avotu noskaidrošana (2. pants).

27. Attiecībā uz to, kad piemērojams Operatīvās darbības likums, 4. panta ceturtajā daļā paskaidrots, ka operatīvās darbības pasākumi uzsākami tikai tad, ja 1. un 2. pantā minēto mērķu un uzdevumu izpilde citā veidā nav iespējama vai šādu mērķu sasniegšana un uzdevumu izpildīšana ir būtiski apgrūtināta.

28. 5. pantā noteikts:

5. pants. Personas tiesību un brīvību aizsardzība

“Ja persona uzskata, ka operatīvās darbības subjekts ar savu rīcību ir pārkāpis tās likumīgās tiesības un brīvības, šī persona ir tiesīga iesniegt sūdzību prokuroram, kas, veicis pārbaudi, sniedz atzinumu par operatīvās darbības subjekta amatpersonu rīcības atbilstību likumam, vai arī tā var griezties ar prasību tiesā.”

29. 7. panta piektajā daļā noteikts:

“Gadījumos, kad jārīkojas nekavējoties, lai novērstu terorismu, slepkavību, bandītismu, masu nekārtības, citu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kā arī tad, kad reāli ir apdraudēta personas dzīvība, veselība vai īpašums, šā panta ceturtajā daļā minētos operatīvās darbības pasākumus [korespondences kontrole, informācijas iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem, nepublisku sarunu slepena noklausīšanās (arī pa tālruni, ar elektroniskajiem un cita veida sakaru līdzekļiem) un iekļūšana telpās] var veikt bez tiesneša akcepta. Par to 24 stundu laikā jāpaziņo prokuroram un 72 stundu laikā jāsaņem tiesneša akcepts. Pretējā gadījumā operatīvās darbības pasākumu veikšana ir jāpārtrauc.

30. 35. pantā noteikts:

“(1) Uzraudzību pār operatīvās darbības atbilstību likumiem veic ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori. Veicot uzraudzību, viņi ir tiesīgi iepazīties ar operatīvās darbības iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem, materiāliem un informāciju jebkurā operatīvās darbības stadijā. Slepenā informācija un tās avoti atklājami vienīgi ģenerālprokuroram, bet viņa īpaši pilnvarotiem prokuroriem – tikai ar operatīvās darbības iestādes vadītāja atļauju.

(2) Lai pieņemtu lēmumu par šajā likumā minēto operatīvās darbības pasākumu, kura veikšanai ir nepieciešams tiesneša akcepts, tiesnesis ir tiesīgs iepazīties ar tiem operatīvās darbības iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem, materiāliem un informāciju, ar ko tiek pamatota konkrētā operatīvās darbības pasākuma nepieciešamība atbilstoši sevišķajam veidam. Slepenā informācija un tās avoti tiesnesim atklājami tikai ar operatīvās darbības iestādes vadītāja atļauju.”

C. Satversmes tiesas likums

31. Satversmes tiesas likuma 16. pantā noteikts, ka tiesas kompetencē ietilpst tikai turpinājumā norādīto jautājumu izskatīšana:

“(i) likumu atbilstība Satversmei;

(ii) Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstība Satversmei;

(iii) citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem);

(iv) citu Saeimas, Ministru kabineta, valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un ministru prezidenta aktu, izņemot administratīvos aktus, atbilstība likumam;

(v) tāda rīkojuma atbilstība likumam, ar kuru Ministru kabineta pilnvarotais ministrs ir apturējis pašvaldības domes pieņemto lēmumu;

(vi) Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstība tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi.”

32. Satversmes tiesas likuma 17. pantā noteikts, ka Satversmes tiesā pieteikumu var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tās pamattiesības ir pārkāptas.

33. Satversmes tiesas likuma 192. pantā noteikts:

“(1) Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai.

 (2) Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) var iesniegt tikai tad, ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība augstākai institūcijai, sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai u.c.) vai arī tādu nav.

 (3) Ja konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) izskatīšana ir vispārsvarīga vai ja tiesību aizsardzība ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nevar novērst būtisku kaitējumu sūdzības iesniedzējam, Satversmes tiesa var lemt par pieteikuma izskatīšanu, pirms ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi.

(4) Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās.

 (5) Konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) iesniegšana neaptur tiesas nolēmuma izpildi, izņemot gadījumus, kad Satversmes tiesa lēmusi citādi.

 (6) Papildus šī likuma 18.panta pirmajā daļā noteiktajam pieteikuma saturam konstitucionālajā sūdzībā (pieteikumā) jāpamato, ka:

(i) ir aizskartas Satversmē noteiktās pieteikuma iesniedzēja pamattiesības;

(ii) ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi vai arī tādu nav.

 (7) Konstitucionālajai sūdzībai (pieteikumam) pievieno:

(i) paskaidrojumus un dokumentus, kas nepieciešami lietas apstākļu noskaidrošanai;

(ii) dokumentus, kas apliecina, ka izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi gadījumos, kad tādi ir.”

34. 22. panta pirmajā daļā noteikts, ka Satversmes tiesas priekšsēdētājs uzdod vienam no tiesnešiem sagatavot lietu izskatīšanai. Tiesneša pienākums ir pieņemt lēmumu, no kurām iestādēm vai amatpersonām pieprasīt papildu informāciju vai dokumentus, un noteikt pieaicinātās personas, lai tās izteiktu savu viedokli (22. panta otrā un trešā daļa). Par pieaicināto personu ar tiesneša lēmumu var atzīt ikvienu personu, kuras viedokļa uzklausīšana var sekmēt vispusīgu un objektīvu lietas izskatīšanu (22. panta trešā daļa). Tiesnesis lietas sagatavošanu pabeidz, sagatavojot atzinumu par lietas sagatavošanu izskatīšanai. Ja tiesnesis uzskata, ka lieta izskatāma rakstveida procesā, viņš atzinumā par lietas sagatavošanu izskatīšanai ietver priekšlikumu par to (22. panta astotā daļa). Lietas sagatavošana noslēdzama ar Satversmes tiesas priekšsēdētāja lēmumu par lietas nodošanu izskatīšanai, tiesas sastāvu un rīcības sēdes laiku un vietu (22. panta devītā daļa). Viens no jautājumiem, kuru izskata rīcības sēdē, ir par to, vai lieta ir izskatāma rakstveida procesā (22. panta desmitās daļas 1. punkts). Visbeidzot, ja lietā noteikts rakstveida process, par to paziņo lietas dalībniekiem (22. panta trīspadsmitā daļa).

35. Satversmes tiesas likuma 24. pantā noteikts:

“Pēc tam, kad ir pieņemts lēmums par lietas nodošanu izskatīšanai, lietas dalībniekiem – pieteikuma iesniedzējam un institūcijai vai amatpersonai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, – ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem.”

36. Satversmes tiesas likuma 28.1 pantā (atbilstoši grozījumiem, kas bija spēkā līdz 2011. gada 30. jūnijam) noteikts:

28.1 pants. Rakstveida process

“(1) Gadījumos, kad lietai pievienotie dokumenti ir pietiekami, lai izspriestu lietu rakstveida procesā, tiesas sēdi ar lietas dalībnieku piedalīšanos var nerīkot. Lietas izspriešanu rakstveida procesā nosaka šā likuma 22.panta desmitajā daļā noteiktajā kārtībā.

 (2) Piecpadsmit dienu laikā pēc tam, kad saņemts paziņojums par lietas izskatīšanu rakstveida procesā, lietas dalībniekiem ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un rakstveidā izteikt savu viedokli par tiem.

 (3) Lietu rakstveida procesā izskata un spriedumu taisa apspriežu istabā.”

37. Satversmes tiesas likuma 32. pantā noteikts:

“(1) Satversmes tiesas spriedums ir galīgs. Tas stājas spēkā pasludināšanas brīdī.

 (2) Satversmes tiesas spriedums ir obligāts visām valsts un pašvaldību institūcijām un iestādēm (arī tiesām), kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.

 (3) Tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

 (4) Ja Satversmes tiesa par neatbilstošu Satversmei atzinusi kādu Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu, Ministru kabinetam ir pienākums nekavējoties gādāt par grozījumiem šajā līgumā, šā līguma denonsēšanu, tā darbības apturēšanu vai pievienošanās atsaukšanu.”

38. Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa tika grozīta, lai noteiktu, ka obligāta ir arī Satversmes tiesas attiecīgās tiesību normas interpretācija. Grozījumi stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī.

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. IESPĒJAMAIS KONVENCIJAS 6. PANTA PĀRKĀPUMS

39. Iesniedzējs sūdzējās, ka tiesvedība Satversmes tiesā nav notikusi atklāti un viņam liegtas tiesības tikt uzklausītam Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē, kura attiecīgā daļa paredz sekojošo:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu [..] pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas [..] izskatīšanu [..] tiesā. [..]”

A. 6. panta 1. punkta piemērojamība

40. Valdība apstrīdēja 6. panta 1. punkta piemērojamību tiesvedībai šajā lietā, norādot, ka lietā nav “apsūdzības”, “civilo tiesību” vai “strīda”.

41. Iesniedzējs šajā sakarā nesniedza nekādus komentārus.

42. Tiesa atkārto, ka tiesvedība atbilst 6. panta 1. punkta tvērumam, ja tā tiek veikta ar mērķi noteikt civilās tiesības un pienākumus, pat ja šāda tiesvedība tiek vesta Satversmes tiesā (skatīt lietu Süßmann pret Vāciju, 1996. gada 16. septembris, 41. rindkopa, Reports of Judgments and Decisions 1996-IV).

43. Vispārīgi, lai piemērotu 6. panta 1. punkta “civilo” aspektu, jāpastāv strīdam (franču valodas tekstā contestation) par “tiesībām”, kuras vismaz pamatoti tiek atzītas nacionālajā tiesību sistēmā neatkarīgi no tā, vai šīs tiesības aizsargā Konvencija. Strīdam jābūt patiesam un nopietnam. Tas var attiekties ne tikai uz tiesību pastāvēšanu, bet arī uz to apmēru un veidu, kā tās tiek īstenotas, un, visbeidzot, procesa iznākumam jābūt izšķirošam attiecībā uz dotajām tiesībām. Savukārt tikai nenozīmīga saistība vai attālas sekas nav uzskatāmas par pietiekamām, lai piemērotu 6. panta 1. punktu (skatīt lietu Boulois pret Luksemburgu [Lielā palāta], Nr. 37575/04, 90. rindkopa, ECHR 2012).

44. Taču Tiesa turpinājumā uzskaitīto iemeslu dēļ uzskata, ka nav nepieciešams pieņemt lēmumu par to, vai attiecīgajā lietā ir piemērojams 6. panta 1. punkts.

B. Atbilstība 6. panta 1. punktam

1. Pušu apsvērumi

45. Savā iesniegumā Tiesai iesniedzējs norādīja, ka Satversmes tiesā viņam netika sniegta iespēja “personīgi paskaidrot” notikušo saistībā gan ar faktiem, gan tiesību aktiem. Viņš uzskatīja, ka nav bijis nekāda tiesiska pamatojuma atteikumam izskatīt šo lietu atklātā tiesas sēdē. 6. pants kopumā noteica tiesības tikt uzklausītam. Šajā gadījumā rakstveida process Satversmes tiesā ievērojami apgrūtināja viņa tiesības uz taisnīgu tiesu. Iesniedzējam nebija iespēju iepazīties ar lietas materiāliem pirms lēmuma pieņemšanas par lietas izskatīšanu, taču viņš atzina, ka vēlāk viņam bijušas tiesības iepazīties ar tiem un izteikt savu viedokli pirms rīcības sēdes, kas notika 2011. gada 25. janvārī. Tiesvedības sagatavošanas stadijā viņam nebija iespēju noskaidrot, kurām iestādēm un amatpersonām lūgts sniegt informāciju, dokumentus vai viedokli. Iesniedzējs uzskatīja, ka šāds tiesiskais regulējums sniedza attiecīgajam tiesnesim neierobežotas tiesības iegūt pierādījumus saskaņā ar paša subjektīvajiem uzskatiem. Viņš nevarēja pilnībā piedalīties pierādījumu iegūšanā, proti, izvēloties lietai pieaicinātās personas un uzdodot tām jautājumus. Viņš atzina, ka rakstveida process Satversmes tiesā pats par sevi nepārkāpa viņa tiesības tikt uzklausītam, bet apgalvoja, ka to bija nepieciešams izskatīt katrā konkrētajā gadījumā un ka tiesa nedrīkstēja atteikt pierādījumu iegūšanas prasību, neizvērtējot tās nepieciešamību, nozīmību un procesuālo un juridisko pamatojumu.

46. Valdība norādīja, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pienākums noturēt (atklātu) tiesas sēdi nav obligāts. Tā norādīja, ka Satversmes tiesā ierosinātajā tiesvedības procesā pēc individuālas konstitucionālās sūdzības netika noturēta sēde, pamatojoties uz šīs tiesas īpašo uzdevumu un ierosinātās tiesvedības specifisko raksturu, kas bija saistīts tikai ar juridiskiem jautājumiem, nevis faktu noskaidrošanu (tā atsaucās uz lietu Juričić pret Horvātiju, Nr. 58222/09, 90. rindkopa, 2011. gada 26. jūlijs). Valdība norādīja, ka tiesvedībā, kurā tiek skatīti tikai jautājumi saistībā ar tiesību aktiem, bet ne faktiem, nav nepieciešams noturēt sēdi, ja vien šāda sēde ir iepriekš noturēta zemākas instances tiesā (tā atsaucās uz lietu Hermi pret Itāliju [Lielā palāta], Nr. 18114/02, 60.-61. rindkopa, ECHR 2006 XII). Parastos apstākļos konstitucionālajās tiesās kopumā nav nepieciešams noturēt tiesas sēdi, jo to kompetencē ietilpst tikai konstitucionālo jautājumu izskatīšana un tās var izvērtēt tikai tiesību aktu aspektus, bet ne faktus (tā atsaucās uz lietām Zippel pret Vāciju (lēmums), Nr. 30470/96, 1997. gada 23. oktobris; Weh un Weh pret Austriju (lēmums), Nr. 38544/97, 2002. gada 4. jūlijs; un Prischl pret Austriju, Nr. 2881/04, 20.-22. rindkopa, 2007. gada 26. aprīlis).

47. Bijis tikai viens izņēmums, kad tiesas sēde konstitucionālajā tiesā bijusi nepieciešama, proti, kad tiesa bijusi vienīgā institūcija, kas spējusi izšķirt strīdu starp iesniedzēju un nacionālajām varas iestādēm (lieta Kugler pret Austriju, Nr. 65631/01, 50. rindkopa, 2010. gada 14. oktobris). Valdība norādīja, ka iepriekšminētais izņēmums šajā gadījumā nav attiecināms. Noklausīšanās likumība jau bija izvērtēta prokuratūrā, kas savos apsvērumos veica tiesu varas institūcijas funkcijas, un rezultātā iegūto pierādījumu pieņemamība tika izskatīta kriminālprocesā, kur tiesas sēdes jau tika noturētas pirmajā un otrajā instancē. Satversmes tiesa skata tikai jautājumus, kas attiecas uz apstrīdēto tiesību normu atbilstību Satversmei. Visbeidzot, nebija nekādas informācijas par to, kādēļ šo sūdzību nevarētu izskatīt, izmantojot tikai lietas materiālus (viņi atsaucās uz Satversmes tiesas likuma 28.1 pantu).

2. Tiesas vērtējums

48. Tiesa atzīst ne vien konstitucionālo tiesu īpašo uzdevumu un statusu, bet arī konstitucionālo sūdzību īpašo raksturu, kas tajās valstīs, kuras ir izstrādājušas tiesību normas individuāla pieteikuma iesniegšanai, sniedz iedzīvotājiem papildu tiesisko aizsardzību nacionālā līmenī attiecībā pret viņu pamattiesībām, kas noteiktas konstitūcijā (skatīt lietas Süßmann, citēta iepriekš, 37. rindkopa, un Hesse-Anger un Anger pret Vāciju (lēmums), Nr. 45835/99, ECHR 2001 VI (izraksti)). Tiesvedībai konstitucionālajā tiesā ir noteikti raksturlielumi, kas ņem vērā piemērojamo tiesību normu īpašo raksturu un konstitucionālā lēmuma ietekmi uz spēkā esošo tiesisko sistēmu. Tie arī dod tiesības vienai institūcijai izskatīt lielu skaitu lietu par ārkārtīgi dažādiem jautājumiem (skatīt lietu Ruiz-Mateos pret Spāniju, 1993. gada 23. jūnijs, 63. rindkopa, A sērijas Nr. 262). Konstitucionālā tiesvedība var tikt ierobežota līdz to jautājumu izskatīšanai, kas skar atbilstību konstitūcijai, taču ne vienmēr ietver tiešu un pilnīgu civilo tiesību noteikšanu (skatīt lietu Malhous pret Čehijas Republiku [Lielā palāta], Nr. 33071/96, 62. rindkopa, 2011. gada 12. jūlijs).

49. Tiesa atzīst, ka Latvijas Satversmes tiesa, cita starpā, izskata individuālas sūdzības, kurās apstrīdēta tiesību normas konstitucionalitāte vai atbilstība tiesību normai ar augstāku juridisko spēku (skatīt nesen izskatītu lietu Larionovs un Tess pret Latviju (lēmums), Nr. 45520/04 un 19363/05, 141.- 142. rindkopa, 2014. gada 25. novembris). Lai gan tiesas sēdes atklātais raksturs ir fundamentāls princips, Konvencijas 6. panta 1. punktā nav garantētas neierobežotas tiesības uz atklātu tiesas sēdi neatkarīgi no izskatāmo jautājumu rakstura (skatīt lietu Hesse-Anger un Anger, citēta iepriekš). Tiesas sēde var nebūt nepieciešama gadījumos, kad, piemēram, nav nekādu jautājumu par faktu vai tiesību aktu, ko nevar pieņemami atrisināt, pamatojoties uz lietas materiāliem un pušu rakstiskajiem paskaidrojumiem (skatīt daudzu citu starpā lietu Keskinen un Veljekset Keskinen Oy pret Somiju, Nr. 34721/09, 33. rindkopa, 2012. gada 5. jūnijs).

50. Tiesa norāda, ka pats iesniedzējs atzina, ka rakstveida process Satversmes tiesā pats par sevi nepārkāpa viņa tiesības tikt uzklausītam. No viņa iesniegumiem Tiesā kļūst skaidrs, ka viņš tikai vēlējās izteikt savu viedokli tiesvedības agrākā stadijā nekā noteikts tiesību aktos. Tiesa norāda, ka tiesnesis atbildēja uz iesniedzēja pieprasījumu, izskaidrojot attiecīgo kārtību un tiesvedības stadijas Satversmes tiesā, atsaucoties uz piemērojamajām nacionālo tiesību aktu normām. It īpaši tiesnesis norādīja, ka iesniedzējs varēs iepazīties ar lietas materiāliem vēlākā stadijā, proti, pēc lēmuma pieņemšanas par lietas izskatīšanu (skatīt iepriekš 18. rindkopu). Līdz ar to iesniedzējam bija iespēja iesniegt savus komentārus par lietas materiāliem, ieskaitot Saeimas un visus pieaicināto pušu iesniegumus (atšķirībā no lietas Ruiz-Mateos, citēta iepriekš, 65.- 68. rindkopa).

51. Saistībā ar iesniedzēja sūdzību par to, ka pierādījumus ieguva attiecīgais tiesnesis, Tiesa norāda, ka konstitucionālajā tiesvedībā atbilstoši Latvijas tiesību aktiem visus nepieciešamos pierādījumus un informāciju iegūst lietai norīkotais tiesnesis, lai sagatavotu lietu izskatīšanai (skatīt iepriekš 34. rindkopu). Šajā lietā iesniedzējs atzina, ka viņš varēja – un to arī izdarīja – iepazīties ar lietas materiāliem un ka viņam bija iespēja izteikt savu viedokli arī par iespējamību noturēt lietā mutisku tiesas sēdi pirms rīcības sēdes (skatīt iepriekš 21.-22. un 45. rindkopu). Turklāt iesniedzējam pēc rīcības sēdes tika sniegta iespēja sniegt komentārus par lietas materiāliem (skatīt iepriekš 23. rindkopu; atšķirībā no lietas Juričić, citēta iepriekš, 75.-78. rindkopa).

52. Turpinājumā Tiesa izvērtēs iesniedzēja apsvērumu par to, ka tiesas sēde Satversmes tiesā nebija atklāta. Šajā lietā Satversmes tiesa bija vienīgā kompetentā tiesu institūcija iesniedzēja sūdzības izskatīšanai (skatīt mutatis mutandis lietu Hesse-Anger un Anger, citēta iepriekš). Ja tiesvedība tiek notiek tikai vienā instancē, tiesības uz “atklātu tiesas sēdi” Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē patiešām var radīt noteiktas tiesības uz “mutvārdu tiesas sēdi” (skatīt lietu Fredin pret Zviedriju (Nr. 2), 1994. gada 23. februāris, 21. rindkopa, A sērijas Nr. 283-A). Taču Tiesa norāda, ka šajā gadījumā tika izskatīta tiesību normu konstitucionalitāte, nevis jautājumi, kas saistīti ar faktiem, kā norādījis iesniedzējs.

53. Šajā lietā Satversmes tiesa nolēma, ka lietas materiāli ir pietiekami, lai atbilstoši nacionālajiem tiesību aktiem izskatītu lietu rakstveida procesā (skatīt iepriekš 23. rindkopu). Iesniedzējs nesūdzējās, ka lēmums būtu pieņemts patvarīgi. Viņš tikai vēlējās “personīgi izskaidrot” savu nostāju Satversmes tiesā, nesniedzot saviem apsvērumiem tālāku pamatojumu. Iesniedzējs šajā sakarā tikai norādīja, ka šāda lēmuma pieņemšanai nav bijis nekāda tiesiska pamatojuma. Valdība atsaucās uz Satversmes tiesas likuma 28.1 pantu, un iesniedzējs to neapstrīdēja.

54. Iepriekšminētie apsvērumi ir pietiekami, lai ļautu Tiesai secināt, ka šajā lietā nebija nepieciešams noturēt atklātu tiesas sēdi Satversmes tiesā. Pat ja pieņemam, ka 6. panta 1. punkts ir attiecināms uz konstitucionālo tiesvedību, no tā izriet, ka šī sūdzība ir acīmredzami nepamatota un noraidāma atbilstoši Konvencijas 35. panta 3. punkta a. apakšpunktam un 4. punktam.

II. APGALVOTAIS KONVENCIJAS 8. PANTA PĀRKĀPUMS

55. Iesniedzējs sūdzējās, ka, noklausoties viņa telefonsarunas, pārkāptas viņa tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību. Konvencijas 8. pants attiecināmajā daļā izteikts šādā redakcijā:

“1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās [..] dzīves [..] un korespondences neaizskaramību.

2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

56. Valdība apstrīdēja šo argumentu.

A. Pieņemamība izskatīšanai

57. Tiesa norāda, ka šī sūdzība nav acīmredzami nepamatota Konvencijas 35. panta 3. punkta a. apakšpunkta izpratnē. Nav noteikts cits pamatojums, lai atzītu lietu par nepieņemamu izskatīšanai. Līdz ar to tā atzīstama par pieņemamu izskatīšanai.

B. Lietas būtība

1. Pušu apsvērumi

58. Iesniedzējs apgalvoja, ka pārkāptas viņa tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību. Viņš nenoliedza, ka pārkāpumam bijis likumā noteikts pamatojums atbilstoši Operatīvās darbības likuma 7. panta 5. daļai. Viņš sūdzējās par likuma kvalitāti un norādīja, ka tas sniedza nacionālajām varas iestādēm pārāk lielu rīcības brīvību, lai izvēlētos, kā to piemērot, un ka ir iespējama patvarīga rīcība likuma piemērošanā. Atbilstoši 7. panta piektajai daļai prokuroram bija tiesības tikai apstiprināt darbību, neizskatot katras atsevišķās lietas apstākļus. Līdz ar to šī tiesību norma pieļāva veikt operatīvās darbības bez iepriekšējas tiesu institūcijas atļaujas, nosakot tikai to, ka prokuratūra ir jāinformē 24 stundu laikā. Iesniedzēja lietā tiesneša apstiprinājums netika iegūts 72 stundu laikā, pārkāpjot nacionālos tiesību aktus. Saistībā ar likumīgo mērķi iesniedzējs norādīja, ka kriminālprocess tika ierosināts tikai 2005. gada 30. decembrī. Līdz ar to telefonsarunu noklausīšanās nevarēja notikt saistībā ar šo kriminālprocesu. Viņa ieskatā telefonsarunu noklausīšanās atbilstoši Operatīvās darbības likumam veikta, lai apietu parasto kārtību (atbilstoši Kriminālprocesa likumam), saņemot iepriekšēju tiesneša apstiprinājumu.

59. Valdība nenoliedza, ka ir notikusi iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību. Taču tā uzskatīja, ka šajā gadījumā iejaukšanās veikta atbilstoši tiesību aktiem, tam bijis likumīgs mērķis un tas bijis nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Iejaukšanās notikusi, noklausoties A. B. telefonsarunas, un šāda rīcība bijusi akceptēta atbilstoši Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajai daļai. Saskaņā ar Valdību līdz ar to var secināt, ka šajā lietā ir izpildīts likumības kritērijs. Turklāt, atbildot uz iesniedzēja sūdzībām, noklausīšanās likumība pēc tam vairākas reizes apstiprināta prokuratūrā (iepriekš 11.-15. rindkopa). Tā apgalvoja, ka to apstiprinājis arī Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta tiesnesis (kriminālprocesa ietvaros). Visbeidzot, viņi atsaucās uz Satversmes tiesas atzinumiem, kas apstiprināja, ka iepriekšminētā tiesību norma ir bijusi pietiekami skaidra un precīza, lai nepieļautu patvarīgu rīcību. Attiecīgi iepriekšminētā tiesību norma sniedza izsmeļošu sarakstu ar noziedzīgajiem nodarījumiem, turklāt tās piemērošanai bija nepieciešams priekšnosacījums ar situāciju, kura pieprasa tūlītēju rīcību. Valdība arī norādīja, ka konkrētajam pārkāpumam bijis likumīgs mērķis novērst noziegumu, jo tas veikts kriminālprocesa ietvaros saistībā ar liela mēroga kukuļdošanu. Atbildot uz iesniedzēja apgalvojumu, tā vēl atkārtoja, ka laikā no 2005. gada 27. līdz 30 decembrim notikumi attīstījušies ļoti strauji, tādēļ neviena cita darbība kā vien operatīva telefonsarunu noklausīšanās nespētu efektīvi iegūt uzticamu informāciju par kukuļdošanas shēmas detaļām un iesaistītajām personām.

2. Tiesas vērtējums

60. Sākumā Tiesa atzīst, ka abas puses ir vienisprātis, ka iesniedzēja telefonsarunu noklausīšanās ir uzskatāma par iejaukšanos viņa tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību un ka šo iejaukšanos ir veikusi valsts. Tiesai nav iemesla uzskatīt citādi (skatīt, piemēram, lietu Weber un Saravia pret Vāciju (lēmums), Nr. 54934/00, 77. rindkopa, ECHR 2006 XI un šeit citētās lietas).

61. Tādēļ ir nepieciešams izvērtēt, vai šī iejaukšanās bijusi pamatota atbilstoši šī panta 2. punktam, proti, vai tā bija “paredzēta ar likumu” un “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, lai sasniegtu vienu no punktā minētajiem mērķiem.

62. Tiesa atzīst, ka apgalvojums “paredzēts ar likumā” ne vien pieprasa atbilstību nacionālajiem tiesību aktiem, bet arī attiecas uz šo tiesību aktu kvalitāti, nosakot, ka tiem jābūt tiesiskiem. Valsts varas iestāžu veiktas slepenas novērošanas kontekstā nacionālajiem tiesību aktiem jāpasargā pret patvarīgiem pārkāpumiem, kas veikti pret personas tiesībām 8. panta izpratnē. Turklāt tiesību aktiem jābūt pietiekami skaidriem, lai sniegtu personām pietiekamu informāciju par situācijām un apstākļiem, kurās valsts varas iestādes var veikt šādas slepenas darbības (skatīt lietu Khan pret Apvienoto Karalisti, Nr. 35394/97, 26. rindkopa, ECHR 2000 V).

63. Tiesa atzīst, ka Latvijas Satversmes tiesa detalizēti izskatīja iesniedzēja apgalvojumus saistībā ar Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas saturu, tvērumu un skaidrību. Tiesas uzdevums nav vēlreiz izskatīt šos apgalvojumus. Tiesa atzīst, ka atbilstoši šai tiesību normai “par to 24 stundu laikā jāpaziņo prokuroram un 72 stundu laikā jāsaņem tiesneša akcepts. Pretējā gadījumā operatīvās darbības pasākumu veikšana ir jāpārtrauc.” Satversmes tiesa izvērtēja šo tiesību normu saistībā ar citām attiecināmajām nacionālo tiesību aktu normām (skatīt Satversmes tiesas analīzi tās sprieduma 13. un 17. punktā; 24. rindkopa iepriekš) un secināja, ka prokuroram vienmēr jābūt informētam un ka vienmēr jāsaņem Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota tiesneša apstiprinājums, arī tajos gadījumos, kad operatīvās darbības pārtrauktas mazāk nekā 72 stundu laikā (skatīt tiesas sprieduma 17.3 punktu; 24. rindkopa iepriekš).

64. Šajā lietā iesniedzējs apgalvoja un Valdība neapstrīdēja, ka attiecīgā varas iestāde – KNAB – tā arī nemēģināja saņemt Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota tiesneša apstiprinājumu ex post facto. Kā redzams no KNAB iesniegumiem Satversmes tiesā, iestāde patiešām uzskatīja, ka ex post facto apstiprinājums nav nepieciešams visās lietās, proti, tas nav nepieciešams gadījumos, kad operatīvās darbības pārtrauktas mazāk nekā 72 stundu laikā. Satversmes tiesa šo apgalvojumu skaidri noraidīja (skatīt tiesas sprieduma 17.2 punkta noslēgumā; iepriekš 24. rindkopa). Tiesa atzīst, ka atbilstoši piemērojamajiem Latvijas tiesību aktiem, kā tos interpretējusi Satversmes tiesa, šīs lietas apstākļos bijis nepieciešams saņemt Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota tiesneša ex post facto apstiprinājumu operatīvo darbību veikšanai, lai gan telefonsarunu noklausīšanās pārtraukta mazāk nekā 72 stundu laikā. Šo secinājumu neietekmē tas, ka šo darbību likumību apstiprināja vairāki prokurori. Viņu secinājumi aprobežojās ar Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmo daļu (skatīt iepriekš 12. un 15. rindkopu), un jebkurā gadījumā tie tika izdarīti pirms Satversmes tiesas sprieduma šajā lietā, kas sniedza autoritatīvu šī likuma 7. panta piektās daļas skaidrojumu. Tiesa papildina, ka atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. pantam Satversmes tiesas skaidrojumi ir saistoši nacionālajām varas iestādēm (skatīt 37. un 38. rindkopu iepriekš).

65. Noskaidrojusi, ka saskaņā ar Satversmes tiesas skaidrojumu iesniedzēja lietā netika iegūts Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota tiesneša ex post facto apstiprinājums, kā noteikts Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā, Tiesa neuzskata par nepieciešamu izskatīt, vai šajā lietā ievēroti citi operatīvo darbību nosacījumi, kas noteikti nacionālajos tiesību aktos.

66. Tiesa uzskata iepriekšminētos apsvērumus par pietiekamiem, lai secinātu, ka iesniedzēja telefonsarunu noklausīšanās nav veikta tādā veidā, kas “paredzēts likumā” Konvencijas 8. panta 2. punkta izpratnē. Līdz ar to ir ticis pārkāpts 8. pants. Tādējādi Tiesa neuzskata par nepieciešamu šajā lietā izvērtēt atbilstību citām 8. panta 2. punkta normām (skatīt lietu Petrova pret Latviju, Nr. 4605/05, 98. rindkopa, 2014. gada 24. jūnijs).

III APGALVOTAIS KONVENCIJAS 13. PANTA PĀRKĀPUMS

67. Iesniedzējs vēl sūdzējās, ka Latvijas tiesu sistēmā nav efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu saistībā ar 8. pantā noteikto tiesību pārkāpumiem. Viņš sūdzējās par to, ka operatīvo darbību izskatīšana Latvijā tiek uzticēta prokuroriem un netiek pakļauta neatkarīgu tiesas institūciju kontrolei.

68. Konvencijas 13. pants nosaka:

“Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, ir pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu aizsardzību no valsts institūciju puses, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot publiskos dienesta pienākumus.”

69. Valdība apstrīdēja šo apgalvojumu.

A. Pieņemamība izskatīšanai

70. Ņemot vērā savus atzinumus atbilstoši Konvencijas 8. pantam, Tiesa atzīst, ka iesniedzēja sūdzība veido pamatotu prasību Konvencijas izpratnē un ka līdz ar to viņam bija tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, lai izmantotu savas tiesības, kas noteiktas šajā pantā (skatīt lietu Association for European Integration and Human Rights un Ekimdzhiev pret Bulgāriju, Nr. 62540/00, 98. rindkopa, 2007. gada 28. jūnijs).

71. Tiesa atzīst, ka šī sūdzība nav acīmredzami nepamatota Konvencijas 35. panta 3. punkta a. apakšpunkta izpratnē. Nav noteikts cits pamatojums, lai atzītu lietu par nepieņemamu izskatīšanai. Līdz ar to tā ir atzīstama par pieņemamu izskatīšanai.

B. Lietas būtība

1. Pušu apsvērumi

72. Iesniedzējs apgalvoja, ka iesniegumu prokuratūrā nevar uzskatīt par efektīvu līdzekli viņa tiesību aizsardzībai. Viņš norādīja, ka prokuratūras uzdevums, no vienas puses, ir izvērtēt un apstiprināt operatīvās darbības atbilstoši Operatīvās darbības likumam un, no otras puses, celt pret personām apsūdzības un panākt to tiesāšanu valsts vārdā. Līdz ar to viņš nepiekrita Valdības apgalvojumam par to, ka prokuratūru Latvijā var uzskatīt par tiesu varas institūciju.

73. Valdība atzina, ka iesniedzējs lūdzis prokuratūru sniegt informāciju par operatīvajām darbībām, to likumību un tālāko KNAB rīcību. Tās ieskatā prokuratūra bija institūcija, kas pilda tiesu varas funkcijas (viņi atsaucās uz Prokuratūras likuma 1. panta 1. daļu un Satversmes tiesas nolēmumu lietā Nr. 2004-06-01, uz kuru Satversmes tiesa atsaucās šīs lietas sprieduma 19. punktā; skatīt iepriekš 24. rindkopu). Prokuratūra bija izskatījusi ikvienu iesniedzēja sūdzības aspektu. Attiecībā uz tiesvedību Satversmes tiesā Valdība uzsvēra, ka atbilstoši Kriminālprocesa likuma 655. panta otrās daļas 4. punktam tās spriedums būtu uzskatāms par pietiekamu pamatu izbeigtas tiesvedības atjaunošanai. Tā kā kriminālprocess iesniedzēja lietā joprojām nebija pabeigts, viņi atsaucās uz Kriminālprocesa likuma 2. panta otro daļu, kurā norādīts, ka Satversmes tiesas sniegts tiesību normas skaidrojums ir saistošs nacionālajām krimināllietu tiesām attiecībā uz to operatīvo darbību likumību, kas veiktas pret iesniedzēju un līdzapsūdzētajām personām, kā arī saistībā ar šādi iegūtu pierādījumu pieņemamību. Valdība secināja, ka tiesvedība Satversmes tiesā ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis Konvencijas 13. panta izpratnē.

74. Visbeidzot, Valdība atsaucās uz Operatīvās darbības likuma 5. pantu, apgalvojot, ka pieejams bija arī kompensācijas mehānisms. Viņi atsaucās uz nacionālo judikatūru, kurā pirmās instances tiesa izskatīja civillietu I. J. prasībā pret valsti par pretlikumīgu telefonsarunu noklausīšanos šī likuma izpratnē un piešķīra kompensāciju (lieta Nr. C04381306, 2007. gada 9. februāra spriedums). Tā kā šajā lietā prokuratūra nekonstatēja likuma pārkāpumus, iesniedzējam nepienācās kompensācija.

2. Tiesas vērtējums

75. Kā Tiesa daudzkārt atzinusi, Konvencijas 13. pants nodrošina tiesiskās aizsardzības līdzekļa pieejamību nacionālā līmenī, jebkādā formā nodrošinot nacionālajā tiesību sistēmā Konvencijas tiesību un brīvību būtību. Tāpēc 13. panta darbības rezultātā nacionālā līmenī ir jānodrošina tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas rada iespēju pēc būtības izskatīt saskaņā ar Konvenciju iesniegtu “pamatotu sūdzību” un to atbilstoši apmierināt, lai gan līgumslēdzējām valstīm ir noteikta rīcības brīvība attiecībā uz veidu, kādā tās pilda šajā noteikumā paredzētos Konvencijas pienākumus (skatīt, piemēram, lietu Bazjaks pret Latviju, Nr. 71572/01, 127. rindkopa, 2010. gada 19. oktobris, ar tālākām atsaucēm).

76. Tiesa atzīst, ka 8. panta sūdzību izpratnē, ciktāl tās attiecas uz operatīvajām darbībām, efektīvi nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi, kas nepieciešami atbilstoši 13. pantam, neattiecas tikai uz jautājumiem, kas izteikti šajā iesniegumā. Lietā Association for European Integration and Human Rights un Ekimdzhiev Tiesa atkārtoja, ka slepenas novērošanas gadījumā ar efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli 13. panta izpratnē saprasts tiesību aizsardzības līdzeklis, kurš ir efektīvs, ņemot vērā ierobežoto aizsardzības tvērumu, kas raksturīgs šādai sistēmai. Šajā lietā Tiesa izvērtēja, vai atbilstoši Bulgārijas tiesību aktiem pastāvēja tiesību aizsardzības līdzekļi, kas bija efektīvi šādā ierobežotā situācijā. Tiesa atzina, ka novērošanas pārbaudi var veikt trīs stadijās: kad tā sākotnēji tiek pieprasīta, kamēr tā tiek veikta vai pēc tās pārtraukšanas (skatīt lietu Association for European Integration and Human Rights un Ekimdzhiev, citēta iepriekš, 99. rindkopa).

77. Taču šajā lietā iesniedzēja sūdzība Tiesā 13. panta izpratnē aprobežojas tikai ar apgalvojumu, ka Latvijas tiesību sistēma nenodrošina neatkarīgu tiesisku uzraudzību pār operatīvajām darbībām. Šī lieta neskar jautājumu par to, vai Latvijā ir pieejami kompensējoši tiesību aizsardzības līdzekļi (skatīt, piemēram, lietu Klass un citi pret Vāciju, 1978. gada 6. septembris, 71. rindkopa, A sērijas Nr. 28).

78. Tiesa atzīst, ka iesniedzēja sūdzību šajā lietā (skatīt iepriekš 67. rindkopu) jau ir izskatījusi un noraidījusi Latvijas Satversmes tiesa. Tiesa it īpaši atzina, ka normatīvais regulējums Latvijā noteica ne vien prokurora uzraudzību pār operatīvajām darbībām, bet arī neatkarīgu tiesu varas pārbaudi par veikto darbību likumību (skatīt Satversmes tiesas sprieduma 20.1 punkta nobeigumu un 20.3 punktu; 24. rindkopa iepriekš).

79. Ciktāl iesniedzēja sūdzība attiecas uz to, ka netika saņemts tiesneša apstiprinājums viņa telefonsarunu noklausīšanai, šis jautājums ir izvērtēts iepriekš atbilstoši Konvencijas 8. pantam. Tiesa atzīst, ka šīs lietas apstākļos nav nepieciešams izvērtēt to paša jautājumu arī atbilstoši Konvencijas 13. pantam (skatīt, piemēram, lietu Copland pret Apvienoto Karalisti, Nr. 62617/00, 51. rindkopa, ECHR 2007 I).

80. Tiesa secina, ka nav noticis Konvencijas 13. panta pārkāpums.

IV CITI APGALVOTIE KONVENCIJAS PĀRKĀPUMI

81. Iesniedzējs vēl sūdzējās atbilstoši Konvencijas 10. pantam par noteiktām Satversmes tiesas priekšsēdētāja darbībām pret viņa advokātu.

82. Tiesa atzīst, ka šī sūdzība ir neatbilstoša ratione personae Konvencijas 35. panta 3(a). punkta nozīmē. Līdz ar to tā ir noraidāma atbilstoši Konvencijas 35. panta 4. punktam.

V. KONVENCIJAS 41. PANTA PIEMĒROŠANA

83. Konvencijas 41. pants nosaka:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējās tiesību normas paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku novēršanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību.”

A. Kaitējums

84. Iesniedzējs lūdza piešķirt kompensāciju 50 000 euro (EUR) apmērā par morālo kaitējumu.

85. Valdība nepiekrita un uzskatīja, ka šī summa ir nepamatota, nesamērīga un pārmēru liela.

86. Ievērojot taisnīguma principus, Tiesa nolemj par labu iesniedzējam piedzīt 2 500 EUR kā kompensāciju par morālo kaitējumu

B. Nokavējuma procenti

87. Tiesa nolemj, ka nokavējuma procentu likme ir jānosaka, pamatojoties uz Eiropas Centrālās bankas rezerves aizdevumu procentu likmi, tai pieskaitot trīs procentu punktus.

ŠO IEMESLU DĒĻ TIESA VIENPRĀTĪGI

1. Atzīst sūdzības atbilstoši Konvencijas 8. un 13. pantam par pieņemamām izskatīšanai, bet iesniegumu atlikušajā daļā par nepieņemamu izskatīšanai.

2. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums.

3. Nolemj, ka nav noticis Konvencijas 13. panta pārkāpums.

4. Nolemj

 (a) ka atbildētājai valstij trīs mēnešu laikā no dienas, kad spriedums saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu ir kļuvis galīgs, jāizmaksā iesniedzējam 2 500 EUR (divi tūkstoši pieci simti euro) kā atlīdzinājums par morālo kaitējumu, pieskaitot jebkurus ieturamos nodokļus.

 (b) ka, sākot no iepriekš minētā triju mēnešu termiņa iestāšanās līdz samaksas veikšanai, iepriekš minētajai summai piemēro vienkāršo procentu likmi, kas vienāda ar attiecīgajā laika periodā spēkā esošo Eiropas Centrālās bankas rezerves kreditēšanas likmi, pieskaitot tai trīs procentpunktus.

5. Noraida iesniedzēja lūgumu par taisnīgu atlīdzību pārējā daļā.

Sagatavots angļu valodā un rakstveidā paziņots 2015. gada 21. jūlijā atbilstoši Tiesas reglamenta 77. punkta 2. un 3. apakšpunktam. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

21

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

FotoKārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts piespraustais Sarkanās zvaigznes ordenis.
Lasīt visu...

21

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

FotoPēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Lasīt visu...

15

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

FotoŠodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību - Delna ziņojumus par stāvokli korupcijas novēršanas jomā. Latvijā situācija gadu garumā lēnām uzlabojas, taču diemžēl progress ir tik lēns, ka būtībā situācija stagnē.
Lasīt visu...

21

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

FotoPatiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi – šo ziņu nevis saņemt personīgi, bet izlasīt medijos.
Lasīt visu...

20

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

FotoReaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret šādu praksi.
Lasīt visu...

21

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

Foto„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā, nedz Aizsardzības ministrijas lēmumu sekās un to ietekmē uz reģionu, nedz politisko un ekonomisko procesu loģikā, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns izrauj no konteksta vārdus "aizsardzība", "agresija", "Latgale" un "Krievija" un sarindo tos viņam ērtā, pareizā un saprotamā kārtībā - Nacionālās Drošības Apdraudējums. Un ar šo nožēlojamo secinājumu steidz dalīties ar Valsts drošības dienestu (VDD)!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...