Staļina rēgs jau tuvu

Labi atceros, ka padomju laikos visas ievēlamās amatpersonas tika vēlētas atklāti un vienbalsīgi. Taisnības labad jāpiebilst, ka beidzamajos padomju gados gan daži vēlētāji sāka dažreiz atturēties un beigās balsot pat pret. Tomēr līdz Gorbačovam viss bija vienbalsīgi.

Pirms Gorbačova šad un tad laikrakstos “Pravda” vai “Cīņa” parādījās kāds raksts par to, ka kāds pilsonis Ivanovs vai Kalniņš, kurš iepriekš vienbalsīgi bija kādā amatā ievēlēts, ir sociālistiskā īpašuma izlaupītājs vai tautas ienaidnieks. Tad viņu kā vienbalsīgi ievēlēja, tā, vienbalsīgi vēlot, atbrīvoja no amata, un darbaļaudis pieprasīja vainīgā tiesāšanu un sodīšanu ar visbargāko soda mēru. Tautā gan šīs ievēlēšanas un izvēlēšanas sauca par ielikšanu amatā un noņemšanu no amata.

Galvenais pierādījums tiesāšanai bija attiecīgā pilsoņa vaļsirdīga atzīšanās, ko viņš pēc īsāka vai garāka pārdomu laika īslaicīgās aizturēšanas izolatorā bija izdarījis. Tiesai tikai atlika izpildīt darbaļaužu prasību. Tāda procesa rezultātā tika nošauts arī kāds mans radinieks, bet viņa dzīvesbiedre kā tautas ienaidnieka sieva nonāca GULAGa “kūrortā”.

Labi atceros Staļina bēru dienu, kad Rīgā ļaudis uz ielām raudāja, daudzi pat balsī un skaļi. Pēc Staļina nāves ieslodzītie sāka atgriezties mājās – arī mana iepriekšpieminētā radiniece. Atzīmējot šo notikumu, notika radu saiets, kurā, starp citu, viņai tika teikts – tagad gan tu noteikti to Staļinu nolādi par izpostīto dzīvi. Uz to viņa atbildēja – nē. Staļins darīja pareizi – labāk mēs cietām nevainīgi, nekā kāds ienaidnieks būtu ticis sveikā cauri.

Kāpēc šīs atmiņas? Tās man uzjundīja Jaunās konservatīvās partijas izvirzītā 13.Saeimas deputāta kandidāte Juta Strīķe, sniedzot interviju žurnālistam Mārtiņam Daugulim. Viņa solīja nekavējoties nomainīt ģenerālprokuroru, ielikt amatos tiesās godīgus cilvēkus. Izskaidroja vēlētājiem, ka policija un KNAB aiztur kādu personu un tad vāc pierādījumus - acīmredzot kāds pirms tam ir ierosinājis aizturēt attiecīgo personu.

Pārmetumi prokuratūrai un tiesai ir par to, ka tās pārspīlēti pieprasa ievērot procesuālās normas un sniegt pietiekami pārliecinošus pierādījumus un līdz ar to attiecīgā persona pretēji KNAB darbinieku pārliecībai nesaņem sodu. Deputāta kandidātei šķiet, ka jāpietiek tikai ar godīga policista vai KNAB darbinieka pārliecību, lai ģenerālprokurors apstiprinātu apsūdzību un tiesa piespriestu sodu.

Vēlētājiem laikam tāda pieeja tiesiskumam patīk, par ko liecina Jaunās konservatīvās partijas reitinga kāpums. Ļaudis tikai neaizdomājas, ka, tādā garā turpinot, Staļina laiki būs klāt.

Tie, kuri atbalsta atklātās amatpersonu vēlēšanas, kā arī Strīķes kundzes un JKP nostāju, laikam domā, ka viņi būs tie, kas izšķirs, kurš ir labais un kurš – sliktais. Bet, ja par viņiem pašiem kāds tādā veidā lems – vai būs priecīgi? Varbūt kāds domā, ka nu gan viņš varēs uzrādīt kādu ļauno, kam par kaut ko jāsaņem sods, bet varbūt, ka kaimiņš tai pašā laikā to pašu domā attiecībā uz viņu pašu.

Vai patiks, ja pats pēc kāda nelabvēļa nepamatota ierosinājuma saņems kādu sodu, jo godīgam policistam vai KNAB darbiniekam būs radusies pārliecība par viņa vainu? Iespējams, ka jā – ja jau reiz mana radiniece pēc ieslodzījumā pavadītajiem gadiem attaisnoja staļinismu. Es gan kaut ko tādu vairs nevēlos piedzīvot un nenovēlu to arī ne latviešu, ne kādai citai tautai.

Man tagad tā saucamās “oligarhu sarunas”, kur vīri pie kafijas sprieda, kā lietas kārtot, liekas nevainīgi zīdaiņu šļupsti, salīdzinot tās ar iepriekšminētās Saeimas deputāta kandidātes izteicieniem par ģenerālprokurora nomainīšanu, godīgo ielikšanu amatos, personu aizturēšanu vispirms un pierādījumu vākšanu pēc tam.

Novērtē šo rakstu: