Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēc bijušā ekonomikas ministra, tagadējā Vienotības ģenerālsekretāra Arta Kampara publiski izteiktā ierosinājuma pārpublicējam šo interviju, kas sākotnēji publicēta European Journalism Observatory mājas lapā.

Divarpus gadi vadošos amatos vienā no lielākajiem mediju uzņēmumiem, pieci jauni a/s “Diena” valdes sastāvi, piedalīšanās shēmu spēlē un viens norīts krupis. Tāds pēc sarunas izskatās avīzes “Diena” vadītāja Gunta Bojāra nesenās karjeras kopsavilkums. Bet tas nav viss, jo fonā ir jautājums, kā strādāja redakcija, jūtot, ka laikraksts, iespējams, pieder trim Latvijas politikā ietekmīgiem cilvēkiem, uz ko norāda arī nule no amata atbrīvotais izdevniecības „Dienas žurnāli” izdotā vīriešu dzīvesstila žurnāla „Playboy” galvenais redaktors Jurģis Liepnieks. Laikraksta “Diena” bijušo vadītāju Gunti Bojāru intervē Anda Rožukalne.

Amatu atstājušais “Dienas mediju” un laikraksta “Diena” galvenais redaktors Guntis Bojārs laikraksta Diena īpašnieku maiņā, kas notika 2009.gada 3.jūlijā, noskatījās no malas. Viņš tolaik bija jaunas pieredzes meklējumos interneta portālā patti.lv un LTV “Panorāmā”. Laikrakstā Guntis atgriezās 2010.gada pavasarī un ieņēma savu agrāko amatu, kļūstot par pētnieciskās žurnālistikas nodaļas vadītāju.

- Vai saprati, kāpēc cilvēkiem, kam pieder “Diena”, vajadzīgs šis ieguldījums?

Daudzas lietas cilvēkiem saistās nevis ar aprēķinu, bet ar emocijām. Man šķiet, ka šiem cilvēkiem, tas bija gards kumoss, to bija labi apēst, nerēķinot, kas būs. Katram bija savi iemesli. “Diena” savā laikā ir katram personiski nodarījusi pāri. Viens tāpēc tagad dabū daudz un dikti tiesāties, otrs tādēļ ir izbeidzis savu karjeru politikā, trešais arī. Es teiktu tas ir atriebības projekts.

- Nopirkt un tālāk – kā remdēt atriebību?

Iespējams, galvenā dziņa ir atriebība. Tam, ka mērķis bija “Dienu” nolikvidēt, es neticu. Drīzāk neitralizēt. Lai “Diena” netraucē. Bet no biznesa viedokļa tas aktīvs ir neizrēķināts, jo avīzes vara mūsdienās samazinās. Te atriebība ir aizmālējusi acis: man ir izdevība, es pirmo izsalkumu pārvaru… Bet tad tu sāc rēķināt un nesanāk. Iespējams, secini, ka mums nav politiskās ietekmes, biznesa rādītāju arī nav, tad viņi sāka avīzi svaidīt.

- Uz kā turējās tava motivācija piedalīties citu atriebības projektā?

Bija ambīcija parādīt, ka varu attīstīt mediju uzņēmumu. Ir lietas, ko var izdarīt tikai Dienas koncernā. Bēdīgākais, ka regulāri nonācu mīnusos – psiholoģiski, organizatoriski. Labi, ka es vispār spēju visu pasākumu saturēt.

- Vai esi saņēmis pārmetumu par komformismu, principu trūkumu?

Ko tik neesmu saņēmis? Labi pārzināju, ko saka lasītāji. Kādam nepatika viens vai otrs, kādam konformisms, bet tad tu skaties, kāds ir iemesls.

- Kas bija jauno īpašnieku mērķis?

Tas nebija tikai bizness. Visērtākais modelis, kāpēc izdevīgi turēt avīzi, – tu vari strādāt uz pasūtījuma rakstiņiem. Minēšu piemēru. Tas bija “Jaunajā avīzē” ap 1998.gadu. Tā piederēja grupai “Mono M”. Es biju ziņu dienesta vadītājs, īsti nezināju, kas ir “Mono M”. Pēkšņi lidostai bija kaut kāds konkurss par tax free veikaliem, kurā piedalījās “Mono M”, un es uzzināju visu par īpašniekiem. Tā bija vēlēšanās caur avīzi izspēlēt kārti, ka konkurss ir negodīgs. Tad vajadzēja pirmo lapu un varēji strīdēties, bet vajadzēja publicēt. Atšķirībā no “Mono M”, kam intereses bija ļoti šauras, “Dienas” īpašniekiem iespējams, tā ir iespēja kaut kā strādāt politikā.

No populārākajiem īpašnieku mērķiem – peļņa vai politiska ietekme – varētu būt abi. Skaidrs, ka trijotnei vajadzīgas gan politiskās, gan ekonomiskās dividendes.
Bet “Dienas” īpašniekiem traucēja, ka viņi ir trīs. Visi – rakstura cilvēki. Tas traucē vienoties. Iespējams, tas palīdzēja man noturēties: vienam es neesmu ērts, bet pārējiem diviem esmu ērts. Viņi bija sadalījuši darba laukus.

- Kam bija darba lauks pēdējā periodā?

Šķēlem. Pie Staņēviča bija Lemberga kārta, bet tagad atnāca Šķēle.

- Vai tu juti šo personību ietekmi?

Varu pateikt novērojumu līmenī. Atšķirība starp Aivaru un pārējiem ir tāda, ka viņam jau kaut kas ir. Šajā kompānijā viņš piedalās novērotāja statusā, viņam kauties, izcīnīt savu varu baigi nevajag. Līdz ar to viņa periodā, viņa zvaigznājā viss ir mierīgāk, virzīts uz biznesu. Daces Andersones laiks to iezīmēja un arī Normunda Staņēviča laiks. Par to liecina fakts, ka par valdes priekšsēdētāju tika iecelts finansists. Ja viņš, man, iespējams, gribēja pārstāstīt kāda cilvēka politisko vēlmi, tad to nemācēja. Savukārt Ancupova ienākšana un arī Kota ienākšana raksturīga ar diezgan straujām kustībām.

- Kāpēc atgriezies “Dienā”, ja īpašnieki bija mainījušies?

Man “Diena” ir dvēseles lieta. Jau strādājot kopā ar Sarmīti Ēlerti, man bija idejas, kā varētu mainīt saturu, kā padarīt šo avīzi lasītājiem vajadzīgu, jo mēs sākām zaudēt auditoriju.

- Vai Aleksandram Tralmakam, kas aicināja strādāt “Dienā”, jautāji par īpašniekiem?

Sākumā uz to skatījos attālināti. Atceros, Baiba Rulle man jautāja, ko tu necepies par Roulendiem. Es atbildēju: kamēr man viņi netraucē, tikmēr necepšos. Tralmaks dziedāja savu nevainīgo dziesmiņu, ka nekas slikts nav. Es viņam ticēju, jo biju iepriekš strādājis kopā, kad viņš bija “Dienas” direktors.

- 2010.gada 16.jūnijā, tu nomainīji Daci Andersoni “Dienas” redaktora amatā. Kāda ir tava versija par to?

Tajā laikā a/s “Diena” valdē bija Zigmārs Meija (SIA “Dienas mediji” valdes loceklis no 2010.gada 22.aprīļa līdz 12.jūlijam – aut.piez.). Tikāmies sapulcēs, kur izklāstīju savas idejas. Dace bija “Dienas biznesa” cilvēks un ar manu atnākšanu, es ticētu versijai, ka es viņu pārspēju ar kādām idejām. Dace domāja, kā avīzi noturēt, es sāku runāt, kā attīstīties. Izdomāju kampaņu “Gudri, godīgi, cilvēcīgi”, kad Dace bija redaktore. Tad Zigmārs Meija un Inga Gorbunova, tālaika “Dienas mediju” galvenā redaktore, jautāja, kā redzu avīzes attīstību, ja būtu galvenais redaktors. Man vienmēr paticis būt otrajā pozīcijā, tā ir ļoti ērta, bet sapratu, ka vienā brīdī jākāpj uz skatuves. Tajā laikā īpašnieku jautājums izskatījās tā – “suņi gulēja”, tos nejutu. Ar īpašnieku faktoru saskāros, kad redakcijā ieradās Sergejs Ancupovs un Dzintars Zaļūksnis.

- Tas notika jau pēc mēneša, 2010.gada 12.jūlijā Ancupovs bija “Dienas” galvenais redaktors.

Uz redakciju atnāca Ancupovs, Zaļūksnis, viņi aizgāja uz slaveno kabinetiņu, kur bija valdes vai padomes sēde. Sapratu, ka kaut kas notiek un gaidīju, ka man pateiks – tu esi brīvs.

Ancupovs gribēja būt “Dienas” galvenais redaktors, un viņu iecēla amatā. Inga šajā sēdē pasaka, ja būs Ancupovs, tad viņa nebūs “Dienas mediju” galvenā redaktore. Viņa no amata atteicās sapulces laikā. Amats palika brīvs. Ko tagad darīt? Zaļūksnis, kas bija pielikts Ancupovam par vietnieku, bija nobijies, kā tiks galā ar avīzi. Par to Bojāru dzirdētas labas atsauksmes, tā viņi mani ielika tukšajā Ingas vietā. Tikmēr daru ikdienas darbus un par to neko nezinu.

Nesapratu rokādi, bet biju ticis pie kaut kā labāka. Bija bažas, ka Ancupovs ar Zaļūksni kaut ko mainīs, bet sapratu, ka esmu galvenāks par viņiem. Tajā pašā sēdē Uldi Salmiņu iecēla par valdes priekšēdētāju. Bija trīs figuranti: Zaļūksnis, redakcija un Salmiņš. Ceturtais biju es, kas staigāja no vienas salas uz otru, jo tās savstarpēji nesatikās.

- Bet tu vienalga vadīji “Dienu”?

Atceros, pateicu Ancupovam, lai labāk neiet uz redakciju, tur tevi nošaus. Viņš arī pats baidījās, sūtīja Zaļūksni. Ancupovs automātiski pret sevi nostādīja. Zaļūksnis bija mazliet labāks, bet viņi sajuta kaut ko nelabu. Bija epoizode, kad Zaļūksnis Jūrmalā sasauca kādus 15 jaunos censoņus ar domu, ka viņi varētu visus nomainīt. Arī “Neatkarīgās” redakcijai bija zvanījuši, vai viņi varēs nosegt, ja kaut kas…

- Bet kas tevi motivēja palikt?

Svarīgs ir kolektīvs. Man ar viņiem ir emocionāla sasaiste. Bija arī personīgā vēlme attīstīt uzņēmumu. Esmu iekšēji spītīgs: ja esi izdomājis, turpini, nevis norauj pusceļā.

- Ļoti drīz 5.augustā ieradās Viesturs Koziols ar jaunu redaktoru fotogrāfu Ilmāru Znotiņu.

Stāsts ar Ancupovu beidzās ar to, ka redakcijā darbs praktiski nenotiek, jo ir tāds galvenais redaktors. Ancupovs neko nedara, vēl ir Uldis Salmiņš, valdes priekšsēdētājs, kurš neko nesaprot. Bija arī portāla jaunā redaktore Gunita Ogriņa. Ilgi domāju, ko darīt. Vienīgais risinājums, kas ienāca prātā, gāju uz visu banku – vai nu es atlaižu vai atlaiž mani.

Tad notika tā. Plāniņš bija pa nakti izdomāts, tas bija sešos no rīta. Sagatavoju atlaišanas rīkojumus, preses relīzi, ka atlaižu Ancupovu, iedevu Annai Muhkai (toreizējā mārketinga vadītāja – aut.piez.) komunikācijas plānu. Neviens cits neko nezināja. No rīta izsūtījām preses relīzi. Es zināju, ka Uldis Salmiņš ap deviņiem brauc uz darbu un aizsūtīju īsziņu, ka gribu satikties tepat uz Mūkusalas riņķa Čilli picā. Viņš saka ok, es piebraucu, pica nestrādā, tāpēc satikāmies stāvvietā. Iekāpju Salmiņa mašīnā, viņš uz mani kā uz trako skatās. Bez piecām deviņi, mašīnā bija ieslēgts radio Skonto un tur viņš dzird, ka Bojārs atlaidis Ancupovu un Zaļūksni. Domāja, ka es viņu tūlīt nogalināšu, ka man ir nazis līdzi.

Salmiņam izstāstīju savu domu, teicu, ka labāk pieņemu šādu lēmumu. Informācija uzreiz nosedza visu mediju telpu un akcionāri nonāca ļoti neērtā situācijā. Atlaist Bojāru būtu vēl sliktāks signāls. Inga Gorbunova bija aizgājusi uz kaut kādām pārrunām, no turienes viņa rakstīja īsziņu: ”tu vari iet uz mājām!”.

Pēcpusdienā jau ieradās Viesturs Koziols. Vienas dienas laikā notika vērienīgi notikumi. Es domāju, akcionāri no situācijas izlīda perfekti. Ja pirms tam visu laiku bija runa, ka nezinām, kam pieder “Diena”, ar šo gājienu viņi parādīja Koziolu.

- Vai tev ir versija, kāpēc Ancupovs ieradās?

Ancupova ienākšanu saistu ar konkrētu vāku “Digitālgeita 2”. Tas bija stāsts, ka Lattelecom dabūja virszemes apraidi. Informācija bija salikta kopā, atgādināts Valsts kontroles ziņojums. Nebija kas šausmīgi jauns, bet, iespējams, akcionāri saredzēja tajā kaut ko politisku… Tur bija stāsts par Ēķi un Šķēli, jo virszemes apraides konkurss ir vinnēts, tad Ēķis ir norēķinājies ar Šķēli. Gulbis (Lattelecom vadītājs – aut. piez.) iedeva tiesā prasību pret mani, Andersoni un pret Dienu par nepatiesu ziņu atsaukšanu.

Neilgi pēc tam ieradās Ancupovs. Ja tu man jautā par kaut kādām figūrām, pieņemu, ka īpašniekos ir šīs trīs figūras, kas stāv aiz avīzes, tad viņu laiks bija sadalīts pa periodiem. Kad es atnācu un bija Dace Andersone, bija mazā ventspilnieka laiks, kad ieradās Ancupovs – bija Šķēles laiks. Digitālgeitas publikācija radīja jautājumus: ko tu tur nevari izkontrolēt, kāpēc viņi tā raksta par mani?

Kad atlaidu Ancupovu, bija jautājums, ko darīt. Nešaubos, ka pirmā doma bija nošaut mani. Bet ar to neko neiegūtu. Viņiem vilkās pakaļ stāsts par nezināmiem īpašniekiem, tā kā no publikas viedokļa labi – re, beidzot īpašnieks uzradies.

- Kā mainījās darbs?

Nekā. Par Viesturu – man ir dalītas jūtas. No vienas puses viņš šajā stāstā ir sliktais zēns, jo pārstāv valdi, īpašniekus, iespējams ir Šlesera cimds un rokas… Sliktais no mediju tīrības viedokļa. No otras puses Koziols izrādīja interesi par to, kā uzņēmumu attīstīt. Domāju, Viesturam bija dots laiks, kurā Bojārs jāpārbauda. Mēs kaut kādā ziņā sadziedājāmies.

- Kāds bija tā pamats?

Biznesa pamats. Nāca vaļā Galeria Riga un viņa paziņas taisīja šo projektu; viņi jautāja, vai “Diena” negrib uztaisīt publisko newsroom. Man patika tā ideja! Ambīcija izvilkt “Dienu” no zaudējumiem nebija pazudusi.

- Tā viss ripoja līdz 2011.gada februārim, kad ieradās Romāns Meļņiks un Normunds Staņēvičs, arī Edgars Vaikulis. Tad kaut kas mainījās?

Viņi idejas izteica, bet līdz fundamentāliem lēmumiem neviens netika. Tajā laikā aizgājām kaut kādā super politkorektumā. Bija vēlēšanas, un taisījām intervijas ar partiju līderiem. Pirmo reizi tika publicēta vēlēšanu publikāciju programma.

- Un kad Sandris Točs parādījās?

Ja runājam par to, vai bija izšķiršanās palikt vai nepalikt un kurā brīdī ūdens smeļas mutē, kad tu kāp sev pāri un rij tos krupjus… Točs (“Dienas komentētājs – aut.piez.) savā ziņā ir vienīgais krupis, ko es esmu norijis.

Viesturam bija maniere, viņš ieteica dažādus cilvēkus. Edgars Vaikulis diena.lv redaktora amatā, tā bija viņa ideja. Formula: paņemam uz pārbaudes laiku, paskatāmies. Vaikuļa stāsts ar to arī beidzās.

Ar Toču bija līdzīgi. Bet man bija lielāki iebildumi, tie bija arī no redakcijas puses. Nevis oligarhu jautājums, bet mani satrauca krievvalodīgo atbalsta puse, ko viņš pārstāv. Es varētu teikt, ka Točs pēc pārliecības ir “Saskaņas centra” cilvēks.

Pirms Toča iecelšanas satikos, izrunājos, sapratu, ko viņš domā un gāju pie Viestura oponēt. Saruna ar Sandri man nepatika. Ar laiku jūti “Dienas” auditoriju, kādas ir nostājas, gaidas. Runā ar Sandri un jūti, ka viņš ir nevis pret, bet varētu radīt nesaprotamu auditorijas reakciju. Mēs izrunājām, kas ir nosacīti sarkanās līnijas, piemēram, par krievu valodu, ka nevar būt otra valsts valoda.

- Kāds bija tas norītais krupis?

Biju nobažījies, ka viņš savā darbībā ies pret “Dienas” auditoriju. Par Andreju Panteļejevu (“Dienas” komentētāju nodaļas vadītājs) ir pavisam cits stāsts. Redakcijā bija iebildumi, vai bijušais Satversmes aizsardzības biroja darbinieks var uzreiz iekāpt komentētāju nodaļā? Andrejs nebija pretrunā ar “Dienas” auditoriju. Bet Sandra viedokli es nepieņēmu.

- Tev nācās viņu pieņemt darbā.

Mani argumenti, kā redzi, ir baltiem diegiem šūti. Nesaku, ka Sandris darītu kaut ko sliktu, kaut ko grautu, tiktu izmantots politiskiem mērķiem… Bet komentētāju nodaļā svilpo vējš un jau trešo reizi Viesturs jautā, ko tu runā emocionālas muļķības, pamēģini. Bija posms, kad mēs ar Sandri karsti diskutējām. Tad viņš sāka bļaut un aizgāja prom, domāju, tūlīt teiks, ka redaktors kaut ko spiež, bet nē – atraksta īsziņu, tev bija taisnība, pārtaisīšu. Ja cilvēks domā citādāk, tu nevari uzlikt uzpurni, katru dienu kontrolēt katru uzrakstīto vārdu. Varbūt tas ir pārspīlētu sajūtu jautājums, kas radīja iespaidu, ka man kaut ko uzspiež.

- Vai tu vari raksturot, kāda bija redakcionālā neatkarība?

No augšas nekā nebija. Es pat teiktu lielā koncernā vadlīnijas būtu vajadzīgas, jo tu nesatiec īpašniekus katru dienu, bet, iespējams, viņiem ir savi uzstādījumi. Modelis būtu apmēram tāds, ka reizi gadā vienojies par par biznesa plānu un par vadlīnijām. Tur varētu būt 10 punkti: mēs aizstāvam eiro ieviešanu, aizstāvam to vai to… Piemēram, krievu valoda kā otra valsts valoda – nē. Tā kā neviens nespēja to izlemt, es formulēju vērtības. Ja “Diena” ir aizstāvējusi ārzemju kapitālu Latvijā, mēs to saglabājam. Ja “Diena” ir bijusi par eiro un iekļaušanos ES, šī vērtība turpinās. Klāt pieliku izglītību, enerģētiku un demogrāfiju. Tie bija jājamzirdziņi.

- Kas notika ar vēl vienu “Dienas” vērtību – godīga politika, valsts neizmantošana biznesa interesēs? Kā tā izskatījās īpašnieku kontekstā?

Mēs rakstījām gan par deputātu ētiku… Drīzāk bija resursu trūkums, lai celtu pamatīgākas lietas. Nebija žurnālistu, kas varētu kaut ko jaunu atklāt. Tie cilvēki (īpašnieki) no politbiznesa viedokļa, tie trīs vaļi, patiesībā jau bija sasieti.

- Par noslēgumu. Jaunais redaktors Aigars Freimanis bija kārtējais “Dienas” vadītājs, kas nāca tavā vietā?

Viņš ir Jāņa Gavara projekts. Droši vien likās, ka Freimanis varēs uztaisīt labāku avīzi. Es brīdināju, ka visās kompānijas ir vadītājiem pietuvināto loks un plāniņš var nenostrādāt. Pats gribēju attālināties no avīzes un vairāk strādāt ar “Hugo” projektu.

- Tad jaunā darba piedāvājums bija tas, ko vēlējies?

Jā, tas būtībā bija mans plāns. Vienīgā atšķirība, kamēr nebija atnācis Kots, visi atbalstīja, teica – strādā, taisi budžetu. Pēc tam tas izrādījās nevajadzīgs. Es pat jautāju Gavaram, kā tad būs? Viņš teica, es nezinu, varu garantēt darbu līdz aprīlim. Pēc tam arī par sevi nezinu, viņš teica. Ja attīsti šādu projektu, tu nevari tā mētāties!

Pirmās bija bažas, ka man samazinās algu. Tā nenotika. Vienīgais, kas nepatika, ka no jauna sāku darba attiecības ar pārbaudes laiku. Ja nebūtu spēlējis šo spēli iepriekš, ja nebūtu redzējis, kā viss tiek shēmots, es teiktu, forši – strādājam tālāk. Bet pārbaudes laiks, tas nebija adekvāti pret mani, it sevišķi tāpēc, ka pats “Hugo” biju izdomājis. Negribēju nekur iet, kolēģu faktors nostrādāja, Freimanis arī nav nekāds zvērs. Bet es runāju ar Kotu un sapratu, ka “Hugo” projekts viņam neliekas perspektīvs.

- Spēle atkārtojās trešo reizi, kas lika izšķirties, ka vairs neturpini?

Jaunas mediju platformas projekts ir baigais ieguldījums, tajā saskatīju iespējas ģenerēt naudu. Ja sāc šādu lielu projektu, tu būvē jaunu mediju. Tad gan man radās jautājums, kā vārdā es to daru?! Cīnos, turu kopā cilvēkus, izdomāju lielu projektu, lai pelnītu naudu, un tevi par to čakarē. Tie īssavienojumi visu laiku bijuši, bet tajā brīdī bija aptuveni tā, ka tev noliek priekšā būvlaukumu, tu tur būvē, bet tevi visu laiku tur uz grauda – nošaus vai nenošaus? Visu laiku mazliet kā ministrs dzīvoju, nezinot, “valdība” kritīs vai nekritīs.

- Pēc tava stāsta iznāk, ka cilvēku aiziešanai no “Dienas”, auditorijas šaubām nebija pamata, ja saki – viss bija izturams un kārtojams?

Fināls parādīja, ka nekas tur nebūs, ka vienā pusē kāds visu laiku varbūt ir cieties… Mēs nezinām, kāds būs stāsta turpinājums. Viens no secinājumiem, ka auditorijai ir nevis gluži vienalga, bet kamēr tas neparādās saturā lieliem burtiem rakstīts, tad audiorijai ir vienalga, kas ir īpašnieki. Es centos nevis būvēt visu pilsētu uzreiz, bet veidot projektus, kas var būt kā torņi. Tad cilvēki redz, ka tu esi kaut ko pabeidzis pat tad, ja tas tornis ir viens tajā sabrukušajā pilsētā. Tas princips labi strādāja. Sabūvējot dažus torņus, dabūjām moderna medija reputāciju, kas bija nojaukta ar īpašnieku problēmu.

Pārpublicēts no http://lv.ejo-online.eu/

Novērtē šo rakstu:

55
25

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Par uzpūsto depresijas problēmu

FotoJau vairāku gadu garumā saziņas līdzekļos dzirdam, redzam un lasām psihiatrijas „korifeju” izteikumus, ka Latvijā esot pāri par 100 000 t.s. „depresijas slimnieku”, no kuriem tikai maza daļa regulāri ārstējoties, bet pārējie esot atstāti likteņa varā, un valstij vajagot kaut ko darīt šinī sakarā. It sevišķi lielu centību augstāk minētās idejas propagandēšanā izrāda dakterīši Elmārs Rancāns, Elmārs Tērauds un Biruta Kupča.
Lasīt visu...

21

Kleptomānijas cēlonis

FotoRetrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu noziegumu brīvību ir starptautiski vispārzināms fakts.
Lasīt visu...

12

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

FotoAtbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku. Protams, daudzi pamatoti iebildīs, ka šis skaitlis nav korekts, taču cita mums nav. Tomēr fakts ir tāds, ka arī oficiālā statistika atzīst: 2016. gadā Baltijas valstīs turpinājās masveida emigrācija.
Lasīt visu...

12

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

FotoDaudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un, lai gan tas ir noticis pavisam nesen, šī “nodokļu reforma” jau ir paguvusi apaugt ar visdažādākajiem vērtējumiem – no brīnumnūjiņas, kas atrisinās mums visu, līdz bezatbildīgai, populistiskai avantūrai vai vienkārši kārtējai stohastiskai solījumu mākoņu stumdīšanai, no kā galu galā nekas jēdzīgs nesanāks. Un katram šeit ir savi argumenti. Jāatzīst – tie parasti ir vienpusēji un šauri, lai tikai uzrunātu (apmānītu?) attiecīgo mērķauditoriju.
Lasīt visu...

12

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

FotoJau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās un ka Veselības ministrija un valdība kaut mazākā mērā gribētu panākt pozitīvu sarunu iznākumu, lai ārsti atsāktu darbu pilnā apmērā. Varbūt šeit mazāka ir premjera Māra Kučinska loma, kurš vienkārši tiek apvārdots un pārliecināts par to, ka "jāaizstāv dāmas gods". Nav jau pirmā reize, kad redzams, cik viegli ir ietekmējams premjers, kurš kā bruņinieks metas aizstāvēt sava kabineta vājā dzimuma pārstāves, aizmirstot valstiskas vērtības un pat veselo saprātu.
Lasīt visu...

21

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

FotoAugsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās informācija par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) gatavoto izglītības reformu. Skaidrs ir viens, IZM vēlas īstenot reformu, neraugoties uz to, ka dažādi nozares eksperti[1], pedagogi, vecāki, bērnu psihologi, pirmsskolas izglītības nozares darbinieki un biedrību pārstāvji[2], ārsti[3], veselības ministre[4], tiesībsargs[5] u.c. ir pauduši bažas par reformas saturu, piemēram, par skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma.
Lasīt visu...

21

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

FotoCēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim Ivaram Āboliņam, šī sabiedriskā medija kuratoram, ir klaji prasts un savtīgs: "Rokas nost no mūsu bardaka (un rebēm)!"
Lasīt visu...

18

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

FotoValsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē uzdotajiem jautājumiem. Publicējam šo „atbildi” un Dreibanta komentārus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...

Foto

Pašapziņas valstiskums

Pašapziņa ir suverēna garīgā izpausme. Tā pieder vienīgi attiecīgajam cilvēkam. Pašapziņa ir sevis apzināšanās un sevis apzināšanās saskarsmē ar ārējo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir...

Foto

Par Alīdas Vānes pēdējo darba dienu, ģimenes ārstu streiku un iespējām no tā izvairīties

Ģimenes ārstu streiks: sāksies 3. jūlijā, sāksies 23. jūlijā vai varbūt Saeima...

Foto

Kas ir tas jaunais un šokējošais, ko mēs uzzinājām no „Rīdzenes” sarunām?

Un tomēr. Kāds var man paskaidrot - kas ir tas jaunais un šokējošais, ko...

Foto

Daudz interesantāk būtu uzzināt, kādas shēmas bīda par gaismas glabātājiem uzskatītie politiķi

Mazliet vairāk palasīju bēdīgi slavenās "Rīdzenes sarunas", un man ir daži jautājumi sašutušajiem:...

Foto

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

Kas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami...

Foto

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

Apgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau...