Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēc bijušā ekonomikas ministra, tagadējā Vienotības ģenerālsekretāra Arta Kampara publiski izteiktā ierosinājuma pārpublicējam šo interviju, kas sākotnēji publicēta European Journalism Observatory mājas lapā.

Divarpus gadi vadošos amatos vienā no lielākajiem mediju uzņēmumiem, pieci jauni a/s “Diena” valdes sastāvi, piedalīšanās shēmu spēlē un viens norīts krupis. Tāds pēc sarunas izskatās avīzes “Diena” vadītāja Gunta Bojāra nesenās karjeras kopsavilkums. Bet tas nav viss, jo fonā ir jautājums, kā strādāja redakcija, jūtot, ka laikraksts, iespējams, pieder trim Latvijas politikā ietekmīgiem cilvēkiem, uz ko norāda arī nule no amata atbrīvotais izdevniecības „Dienas žurnāli” izdotā vīriešu dzīvesstila žurnāla „Playboy” galvenais redaktors Jurģis Liepnieks. Laikraksta “Diena” bijušo vadītāju Gunti Bojāru intervē Anda Rožukalne.

Amatu atstājušais “Dienas mediju” un laikraksta “Diena” galvenais redaktors Guntis Bojārs laikraksta Diena īpašnieku maiņā, kas notika 2009.gada 3.jūlijā, noskatījās no malas. Viņš tolaik bija jaunas pieredzes meklējumos interneta portālā patti.lv un LTV “Panorāmā”. Laikrakstā Guntis atgriezās 2010.gada pavasarī un ieņēma savu agrāko amatu, kļūstot par pētnieciskās žurnālistikas nodaļas vadītāju.

- Vai saprati, kāpēc cilvēkiem, kam pieder “Diena”, vajadzīgs šis ieguldījums?

Daudzas lietas cilvēkiem saistās nevis ar aprēķinu, bet ar emocijām. Man šķiet, ka šiem cilvēkiem, tas bija gards kumoss, to bija labi apēst, nerēķinot, kas būs. Katram bija savi iemesli. “Diena” savā laikā ir katram personiski nodarījusi pāri. Viens tāpēc tagad dabū daudz un dikti tiesāties, otrs tādēļ ir izbeidzis savu karjeru politikā, trešais arī. Es teiktu tas ir atriebības projekts.

- Nopirkt un tālāk – kā remdēt atriebību?

Iespējams, galvenā dziņa ir atriebība. Tam, ka mērķis bija “Dienu” nolikvidēt, es neticu. Drīzāk neitralizēt. Lai “Diena” netraucē. Bet no biznesa viedokļa tas aktīvs ir neizrēķināts, jo avīzes vara mūsdienās samazinās. Te atriebība ir aizmālējusi acis: man ir izdevība, es pirmo izsalkumu pārvaru… Bet tad tu sāc rēķināt un nesanāk. Iespējams, secini, ka mums nav politiskās ietekmes, biznesa rādītāju arī nav, tad viņi sāka avīzi svaidīt.

- Uz kā turējās tava motivācija piedalīties citu atriebības projektā?

Bija ambīcija parādīt, ka varu attīstīt mediju uzņēmumu. Ir lietas, ko var izdarīt tikai Dienas koncernā. Bēdīgākais, ka regulāri nonācu mīnusos – psiholoģiski, organizatoriski. Labi, ka es vispār spēju visu pasākumu saturēt.

- Vai esi saņēmis pārmetumu par komformismu, principu trūkumu?

Ko tik neesmu saņēmis? Labi pārzināju, ko saka lasītāji. Kādam nepatika viens vai otrs, kādam konformisms, bet tad tu skaties, kāds ir iemesls.

- Kas bija jauno īpašnieku mērķis?

Tas nebija tikai bizness. Visērtākais modelis, kāpēc izdevīgi turēt avīzi, – tu vari strādāt uz pasūtījuma rakstiņiem. Minēšu piemēru. Tas bija “Jaunajā avīzē” ap 1998.gadu. Tā piederēja grupai “Mono M”. Es biju ziņu dienesta vadītājs, īsti nezināju, kas ir “Mono M”. Pēkšņi lidostai bija kaut kāds konkurss par tax free veikaliem, kurā piedalījās “Mono M”, un es uzzināju visu par īpašniekiem. Tā bija vēlēšanās caur avīzi izspēlēt kārti, ka konkurss ir negodīgs. Tad vajadzēja pirmo lapu un varēji strīdēties, bet vajadzēja publicēt. Atšķirībā no “Mono M”, kam intereses bija ļoti šauras, “Dienas” īpašniekiem iespējams, tā ir iespēja kaut kā strādāt politikā.

No populārākajiem īpašnieku mērķiem – peļņa vai politiska ietekme – varētu būt abi. Skaidrs, ka trijotnei vajadzīgas gan politiskās, gan ekonomiskās dividendes.
Bet “Dienas” īpašniekiem traucēja, ka viņi ir trīs. Visi – rakstura cilvēki. Tas traucē vienoties. Iespējams, tas palīdzēja man noturēties: vienam es neesmu ērts, bet pārējiem diviem esmu ērts. Viņi bija sadalījuši darba laukus.

- Kam bija darba lauks pēdējā periodā?

Šķēlem. Pie Staņēviča bija Lemberga kārta, bet tagad atnāca Šķēle.

- Vai tu juti šo personību ietekmi?

Varu pateikt novērojumu līmenī. Atšķirība starp Aivaru un pārējiem ir tāda, ka viņam jau kaut kas ir. Šajā kompānijā viņš piedalās novērotāja statusā, viņam kauties, izcīnīt savu varu baigi nevajag. Līdz ar to viņa periodā, viņa zvaigznājā viss ir mierīgāk, virzīts uz biznesu. Daces Andersones laiks to iezīmēja un arī Normunda Staņēviča laiks. Par to liecina fakts, ka par valdes priekšsēdētāju tika iecelts finansists. Ja viņš, man, iespējams, gribēja pārstāstīt kāda cilvēka politisko vēlmi, tad to nemācēja. Savukārt Ancupova ienākšana un arī Kota ienākšana raksturīga ar diezgan straujām kustībām.

- Kāpēc atgriezies “Dienā”, ja īpašnieki bija mainījušies?

Man “Diena” ir dvēseles lieta. Jau strādājot kopā ar Sarmīti Ēlerti, man bija idejas, kā varētu mainīt saturu, kā padarīt šo avīzi lasītājiem vajadzīgu, jo mēs sākām zaudēt auditoriju.

- Vai Aleksandram Tralmakam, kas aicināja strādāt “Dienā”, jautāji par īpašniekiem?

Sākumā uz to skatījos attālināti. Atceros, Baiba Rulle man jautāja, ko tu necepies par Roulendiem. Es atbildēju: kamēr man viņi netraucē, tikmēr necepšos. Tralmaks dziedāja savu nevainīgo dziesmiņu, ka nekas slikts nav. Es viņam ticēju, jo biju iepriekš strādājis kopā, kad viņš bija “Dienas” direktors.

- 2010.gada 16.jūnijā, tu nomainīji Daci Andersoni “Dienas” redaktora amatā. Kāda ir tava versija par to?

Tajā laikā a/s “Diena” valdē bija Zigmārs Meija (SIA “Dienas mediji” valdes loceklis no 2010.gada 22.aprīļa līdz 12.jūlijam – aut.piez.). Tikāmies sapulcēs, kur izklāstīju savas idejas. Dace bija “Dienas biznesa” cilvēks un ar manu atnākšanu, es ticētu versijai, ka es viņu pārspēju ar kādām idejām. Dace domāja, kā avīzi noturēt, es sāku runāt, kā attīstīties. Izdomāju kampaņu “Gudri, godīgi, cilvēcīgi”, kad Dace bija redaktore. Tad Zigmārs Meija un Inga Gorbunova, tālaika “Dienas mediju” galvenā redaktore, jautāja, kā redzu avīzes attīstību, ja būtu galvenais redaktors. Man vienmēr paticis būt otrajā pozīcijā, tā ir ļoti ērta, bet sapratu, ka vienā brīdī jākāpj uz skatuves. Tajā laikā īpašnieku jautājums izskatījās tā – “suņi gulēja”, tos nejutu. Ar īpašnieku faktoru saskāros, kad redakcijā ieradās Sergejs Ancupovs un Dzintars Zaļūksnis.

- Tas notika jau pēc mēneša, 2010.gada 12.jūlijā Ancupovs bija “Dienas” galvenais redaktors.

Uz redakciju atnāca Ancupovs, Zaļūksnis, viņi aizgāja uz slaveno kabinetiņu, kur bija valdes vai padomes sēde. Sapratu, ka kaut kas notiek un gaidīju, ka man pateiks – tu esi brīvs.

Ancupovs gribēja būt “Dienas” galvenais redaktors, un viņu iecēla amatā. Inga šajā sēdē pasaka, ja būs Ancupovs, tad viņa nebūs “Dienas mediju” galvenā redaktore. Viņa no amata atteicās sapulces laikā. Amats palika brīvs. Ko tagad darīt? Zaļūksnis, kas bija pielikts Ancupovam par vietnieku, bija nobijies, kā tiks galā ar avīzi. Par to Bojāru dzirdētas labas atsauksmes, tā viņi mani ielika tukšajā Ingas vietā. Tikmēr daru ikdienas darbus un par to neko nezinu.

Nesapratu rokādi, bet biju ticis pie kaut kā labāka. Bija bažas, ka Ancupovs ar Zaļūksni kaut ko mainīs, bet sapratu, ka esmu galvenāks par viņiem. Tajā pašā sēdē Uldi Salmiņu iecēla par valdes priekšēdētāju. Bija trīs figuranti: Zaļūksnis, redakcija un Salmiņš. Ceturtais biju es, kas staigāja no vienas salas uz otru, jo tās savstarpēji nesatikās.

- Bet tu vienalga vadīji “Dienu”?

Atceros, pateicu Ancupovam, lai labāk neiet uz redakciju, tur tevi nošaus. Viņš arī pats baidījās, sūtīja Zaļūksni. Ancupovs automātiski pret sevi nostādīja. Zaļūksnis bija mazliet labāks, bet viņi sajuta kaut ko nelabu. Bija epoizode, kad Zaļūksnis Jūrmalā sasauca kādus 15 jaunos censoņus ar domu, ka viņi varētu visus nomainīt. Arī “Neatkarīgās” redakcijai bija zvanījuši, vai viņi varēs nosegt, ja kaut kas…

- Bet kas tevi motivēja palikt?

Svarīgs ir kolektīvs. Man ar viņiem ir emocionāla sasaiste. Bija arī personīgā vēlme attīstīt uzņēmumu. Esmu iekšēji spītīgs: ja esi izdomājis, turpini, nevis norauj pusceļā.

- Ļoti drīz 5.augustā ieradās Viesturs Koziols ar jaunu redaktoru fotogrāfu Ilmāru Znotiņu.

Stāsts ar Ancupovu beidzās ar to, ka redakcijā darbs praktiski nenotiek, jo ir tāds galvenais redaktors. Ancupovs neko nedara, vēl ir Uldis Salmiņš, valdes priekšsēdētājs, kurš neko nesaprot. Bija arī portāla jaunā redaktore Gunita Ogriņa. Ilgi domāju, ko darīt. Vienīgais risinājums, kas ienāca prātā, gāju uz visu banku – vai nu es atlaižu vai atlaiž mani.

Tad notika tā. Plāniņš bija pa nakti izdomāts, tas bija sešos no rīta. Sagatavoju atlaišanas rīkojumus, preses relīzi, ka atlaižu Ancupovu, iedevu Annai Muhkai (toreizējā mārketinga vadītāja – aut.piez.) komunikācijas plānu. Neviens cits neko nezināja. No rīta izsūtījām preses relīzi. Es zināju, ka Uldis Salmiņš ap deviņiem brauc uz darbu un aizsūtīju īsziņu, ka gribu satikties tepat uz Mūkusalas riņķa Čilli picā. Viņš saka ok, es piebraucu, pica nestrādā, tāpēc satikāmies stāvvietā. Iekāpju Salmiņa mašīnā, viņš uz mani kā uz trako skatās. Bez piecām deviņi, mašīnā bija ieslēgts radio Skonto un tur viņš dzird, ka Bojārs atlaidis Ancupovu un Zaļūksni. Domāja, ka es viņu tūlīt nogalināšu, ka man ir nazis līdzi.

Salmiņam izstāstīju savu domu, teicu, ka labāk pieņemu šādu lēmumu. Informācija uzreiz nosedza visu mediju telpu un akcionāri nonāca ļoti neērtā situācijā. Atlaist Bojāru būtu vēl sliktāks signāls. Inga Gorbunova bija aizgājusi uz kaut kādām pārrunām, no turienes viņa rakstīja īsziņu: ”tu vari iet uz mājām!”.

Pēcpusdienā jau ieradās Viesturs Koziols. Vienas dienas laikā notika vērienīgi notikumi. Es domāju, akcionāri no situācijas izlīda perfekti. Ja pirms tam visu laiku bija runa, ka nezinām, kam pieder “Diena”, ar šo gājienu viņi parādīja Koziolu.

- Vai tev ir versija, kāpēc Ancupovs ieradās?

Ancupova ienākšanu saistu ar konkrētu vāku “Digitālgeita 2”. Tas bija stāsts, ka Lattelecom dabūja virszemes apraidi. Informācija bija salikta kopā, atgādināts Valsts kontroles ziņojums. Nebija kas šausmīgi jauns, bet, iespējams, akcionāri saredzēja tajā kaut ko politisku… Tur bija stāsts par Ēķi un Šķēli, jo virszemes apraides konkurss ir vinnēts, tad Ēķis ir norēķinājies ar Šķēli. Gulbis (Lattelecom vadītājs – aut. piez.) iedeva tiesā prasību pret mani, Andersoni un pret Dienu par nepatiesu ziņu atsaukšanu.

Neilgi pēc tam ieradās Ancupovs. Ja tu man jautā par kaut kādām figūrām, pieņemu, ka īpašniekos ir šīs trīs figūras, kas stāv aiz avīzes, tad viņu laiks bija sadalīts pa periodiem. Kad es atnācu un bija Dace Andersone, bija mazā ventspilnieka laiks, kad ieradās Ancupovs – bija Šķēles laiks. Digitālgeitas publikācija radīja jautājumus: ko tu tur nevari izkontrolēt, kāpēc viņi tā raksta par mani?

Kad atlaidu Ancupovu, bija jautājums, ko darīt. Nešaubos, ka pirmā doma bija nošaut mani. Bet ar to neko neiegūtu. Viņiem vilkās pakaļ stāsts par nezināmiem īpašniekiem, tā kā no publikas viedokļa labi – re, beidzot īpašnieks uzradies.

- Kā mainījās darbs?

Nekā. Par Viesturu – man ir dalītas jūtas. No vienas puses viņš šajā stāstā ir sliktais zēns, jo pārstāv valdi, īpašniekus, iespējams ir Šlesera cimds un rokas… Sliktais no mediju tīrības viedokļa. No otras puses Koziols izrādīja interesi par to, kā uzņēmumu attīstīt. Domāju, Viesturam bija dots laiks, kurā Bojārs jāpārbauda. Mēs kaut kādā ziņā sadziedājāmies.

- Kāds bija tā pamats?

Biznesa pamats. Nāca vaļā Galeria Riga un viņa paziņas taisīja šo projektu; viņi jautāja, vai “Diena” negrib uztaisīt publisko newsroom. Man patika tā ideja! Ambīcija izvilkt “Dienu” no zaudējumiem nebija pazudusi.

- Tā viss ripoja līdz 2011.gada februārim, kad ieradās Romāns Meļņiks un Normunds Staņēvičs, arī Edgars Vaikulis. Tad kaut kas mainījās?

Viņi idejas izteica, bet līdz fundamentāliem lēmumiem neviens netika. Tajā laikā aizgājām kaut kādā super politkorektumā. Bija vēlēšanas, un taisījām intervijas ar partiju līderiem. Pirmo reizi tika publicēta vēlēšanu publikāciju programma.

- Un kad Sandris Točs parādījās?

Ja runājam par to, vai bija izšķiršanās palikt vai nepalikt un kurā brīdī ūdens smeļas mutē, kad tu kāp sev pāri un rij tos krupjus… Točs (“Dienas komentētājs – aut.piez.) savā ziņā ir vienīgais krupis, ko es esmu norijis.

Viesturam bija maniere, viņš ieteica dažādus cilvēkus. Edgars Vaikulis diena.lv redaktora amatā, tā bija viņa ideja. Formula: paņemam uz pārbaudes laiku, paskatāmies. Vaikuļa stāsts ar to arī beidzās.

Ar Toču bija līdzīgi. Bet man bija lielāki iebildumi, tie bija arī no redakcijas puses. Nevis oligarhu jautājums, bet mani satrauca krievvalodīgo atbalsta puse, ko viņš pārstāv. Es varētu teikt, ka Točs pēc pārliecības ir “Saskaņas centra” cilvēks.

Pirms Toča iecelšanas satikos, izrunājos, sapratu, ko viņš domā un gāju pie Viestura oponēt. Saruna ar Sandri man nepatika. Ar laiku jūti “Dienas” auditoriju, kādas ir nostājas, gaidas. Runā ar Sandri un jūti, ka viņš ir nevis pret, bet varētu radīt nesaprotamu auditorijas reakciju. Mēs izrunājām, kas ir nosacīti sarkanās līnijas, piemēram, par krievu valodu, ka nevar būt otra valsts valoda.

- Kāds bija tas norītais krupis?

Biju nobažījies, ka viņš savā darbībā ies pret “Dienas” auditoriju. Par Andreju Panteļejevu (“Dienas” komentētāju nodaļas vadītājs) ir pavisam cits stāsts. Redakcijā bija iebildumi, vai bijušais Satversmes aizsardzības biroja darbinieks var uzreiz iekāpt komentētāju nodaļā? Andrejs nebija pretrunā ar “Dienas” auditoriju. Bet Sandra viedokli es nepieņēmu.

- Tev nācās viņu pieņemt darbā.

Mani argumenti, kā redzi, ir baltiem diegiem šūti. Nesaku, ka Sandris darītu kaut ko sliktu, kaut ko grautu, tiktu izmantots politiskiem mērķiem… Bet komentētāju nodaļā svilpo vējš un jau trešo reizi Viesturs jautā, ko tu runā emocionālas muļķības, pamēģini. Bija posms, kad mēs ar Sandri karsti diskutējām. Tad viņš sāka bļaut un aizgāja prom, domāju, tūlīt teiks, ka redaktors kaut ko spiež, bet nē – atraksta īsziņu, tev bija taisnība, pārtaisīšu. Ja cilvēks domā citādāk, tu nevari uzlikt uzpurni, katru dienu kontrolēt katru uzrakstīto vārdu. Varbūt tas ir pārspīlētu sajūtu jautājums, kas radīja iespaidu, ka man kaut ko uzspiež.

- Vai tu vari raksturot, kāda bija redakcionālā neatkarība?

No augšas nekā nebija. Es pat teiktu lielā koncernā vadlīnijas būtu vajadzīgas, jo tu nesatiec īpašniekus katru dienu, bet, iespējams, viņiem ir savi uzstādījumi. Modelis būtu apmēram tāds, ka reizi gadā vienojies par par biznesa plānu un par vadlīnijām. Tur varētu būt 10 punkti: mēs aizstāvam eiro ieviešanu, aizstāvam to vai to… Piemēram, krievu valoda kā otra valsts valoda – nē. Tā kā neviens nespēja to izlemt, es formulēju vērtības. Ja “Diena” ir aizstāvējusi ārzemju kapitālu Latvijā, mēs to saglabājam. Ja “Diena” ir bijusi par eiro un iekļaušanos ES, šī vērtība turpinās. Klāt pieliku izglītību, enerģētiku un demogrāfiju. Tie bija jājamzirdziņi.

- Kas notika ar vēl vienu “Dienas” vērtību – godīga politika, valsts neizmantošana biznesa interesēs? Kā tā izskatījās īpašnieku kontekstā?

Mēs rakstījām gan par deputātu ētiku… Drīzāk bija resursu trūkums, lai celtu pamatīgākas lietas. Nebija žurnālistu, kas varētu kaut ko jaunu atklāt. Tie cilvēki (īpašnieki) no politbiznesa viedokļa, tie trīs vaļi, patiesībā jau bija sasieti.

- Par noslēgumu. Jaunais redaktors Aigars Freimanis bija kārtējais “Dienas” vadītājs, kas nāca tavā vietā?

Viņš ir Jāņa Gavara projekts. Droši vien likās, ka Freimanis varēs uztaisīt labāku avīzi. Es brīdināju, ka visās kompānijas ir vadītājiem pietuvināto loks un plāniņš var nenostrādāt. Pats gribēju attālināties no avīzes un vairāk strādāt ar “Hugo” projektu.

- Tad jaunā darba piedāvājums bija tas, ko vēlējies?

Jā, tas būtībā bija mans plāns. Vienīgā atšķirība, kamēr nebija atnācis Kots, visi atbalstīja, teica – strādā, taisi budžetu. Pēc tam tas izrādījās nevajadzīgs. Es pat jautāju Gavaram, kā tad būs? Viņš teica, es nezinu, varu garantēt darbu līdz aprīlim. Pēc tam arī par sevi nezinu, viņš teica. Ja attīsti šādu projektu, tu nevari tā mētāties!

Pirmās bija bažas, ka man samazinās algu. Tā nenotika. Vienīgais, kas nepatika, ka no jauna sāku darba attiecības ar pārbaudes laiku. Ja nebūtu spēlējis šo spēli iepriekš, ja nebūtu redzējis, kā viss tiek shēmots, es teiktu, forši – strādājam tālāk. Bet pārbaudes laiks, tas nebija adekvāti pret mani, it sevišķi tāpēc, ka pats “Hugo” biju izdomājis. Negribēju nekur iet, kolēģu faktors nostrādāja, Freimanis arī nav nekāds zvērs. Bet es runāju ar Kotu un sapratu, ka “Hugo” projekts viņam neliekas perspektīvs.

- Spēle atkārtojās trešo reizi, kas lika izšķirties, ka vairs neturpini?

Jaunas mediju platformas projekts ir baigais ieguldījums, tajā saskatīju iespējas ģenerēt naudu. Ja sāc šādu lielu projektu, tu būvē jaunu mediju. Tad gan man radās jautājums, kā vārdā es to daru?! Cīnos, turu kopā cilvēkus, izdomāju lielu projektu, lai pelnītu naudu, un tevi par to čakarē. Tie īssavienojumi visu laiku bijuši, bet tajā brīdī bija aptuveni tā, ka tev noliek priekšā būvlaukumu, tu tur būvē, bet tevi visu laiku tur uz grauda – nošaus vai nenošaus? Visu laiku mazliet kā ministrs dzīvoju, nezinot, “valdība” kritīs vai nekritīs.

- Pēc tava stāsta iznāk, ka cilvēku aiziešanai no “Dienas”, auditorijas šaubām nebija pamata, ja saki – viss bija izturams un kārtojams?

Fināls parādīja, ka nekas tur nebūs, ka vienā pusē kāds visu laiku varbūt ir cieties… Mēs nezinām, kāds būs stāsta turpinājums. Viens no secinājumiem, ka auditorijai ir nevis gluži vienalga, bet kamēr tas neparādās saturā lieliem burtiem rakstīts, tad audiorijai ir vienalga, kas ir īpašnieki. Es centos nevis būvēt visu pilsētu uzreiz, bet veidot projektus, kas var būt kā torņi. Tad cilvēki redz, ka tu esi kaut ko pabeidzis pat tad, ja tas tornis ir viens tajā sabrukušajā pilsētā. Tas princips labi strādāja. Sabūvējot dažus torņus, dabūjām moderna medija reputāciju, kas bija nojaukta ar īpašnieku problēmu.

Pārpublicēts no http://lv.ejo-online.eu/

Novērtē šo rakstu:

55
25

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Tiem, kas nevar izvēlēties, par kuru mafiju balsot

FotoJau iepriekš atvainojos tiem lasītājiem, kuri rakstu tematu, kam velta savu dārgo laiku, izvēlas no raksta virsraksta, jo nekāda izsmeļoša raksta, ja neskata ievadu, šeit nav. Viss raksts sastāv tikai no virsrakstā uzdotā jautājuma un ievada, kura virsraksts norāda uz mērķi, kas liek jums pašiem izveidot rakstu, komentāros izsakot savu viedokli.
Lasīt visu...

12

Māra Kučinska valdības galvenais produkts

Foto2016.gadā šī pati Māra Kučinska valdība ilgi pētīja un vētīja trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļus. Šim jautājumam tika veltītas vairākas valdības sēdes vairāku mēnešu laikā.
Lasīt visu...

12

Vara un izvēle

FotoPamazām atklājas, ka tautai 4.maija Latvijā ar varu nav gandrīz nekāda sakara. Ar to varu, kas izvēlas vadību un pieņem galvenos saimnieciskos lēmumus. Tomēr atbildību par sastrādāto prasa tieši no mums.
Lasīt visu...

21

Agresīvā nelietība pirmsvēlēšanu melu vakcinācijā

FotoKatrām vēlēšanām ir sava morālā specifika. Vēlēšanas ir politiskās cīņas sastāvdaļa. Savukārt politiskā cīņa vienmēr ir politiķu morāles apliecinājums. Tāpēc katru vēlēšanu specifika izpaužas morālajā jomā. Tā tas ir arī sakarā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām 2017.gada 3.jūnijā. Aizvadītajos mēnešos pirmsvēlēšanu politiskā cīņa apliecināja noteiktu morālo specifiku – būtisku un neatņemamu īpatnību.
Lasīt visu...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

Garkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā...

Foto

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

Drīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami...

Foto

Fotogrāfe un divas mammas

Sociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja...

Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...