Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Stipri jūtama „čekista smaka”...

Jānis Vasiļevskis, bijušais TSDC darbinieks
19.03.2016.
Komentāri (46)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Esmu nostrādājis Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC) vairāk nekā 15 gadus, pētot Latvijas bruņoto nacionālās pretošanās kustību un dažādu PSRS represīvo struktūru darbību pret to. 2000. gadu sākumā TSDC nereti iegriezās Andris Trautmanis, kuram pētniecības nolūkam vēlīgi tika gādātas dažādas par „dzimtenes nodevību” tiesāto Latvijas iedzīvotāju Latvijas PSR VDK arhīva krimināllietas.

Reiz, ienācis telpā, kurā pie prāvas arhīva lietu kaudzes sēdēja A. Trautmanis, ieraudzīju to vidū arī Pētera Čevera lietu. Kapteinis P. Čevers bija Latviešu leģiona 19. divīzijas 43. pulka rotas komandieris, pēc vācu karaspēka kapitulācijas līdz pat 1950. gada nogalei nacionālo partizānu grupas vadītājs Talsu–Tukuma apriņķu teritorijā.

Tā kā biju pētījis šo lietu, pajautāju Trautmaņa kungam, ko viņš domā par Čeveru. „Tas bija bīstams BANDĪTS,” atbildēja A. Trautmanis. „Viņš taču ir beidzis Abvēra (Abwehr – vācu militārās izlūkošanas un pretizlūkošanas dienests) izlūku–diversantu skolu un dienējis speciālo uzdevumu pulkā „Brandenburga–800”!” Ko nu te vairs piebilst, ja nacionālo partizānu grupas vadītāju sauc par bīstamu bandītu...

Uzzinājis par iznākušo A. Trautmaņa grāmatu „Izlūkošanas noslēpumi”, atceroties manu īso saskari ar tās autoru, protams, gribēju palasīt, ko tad nu šis „pētnieks” būs uzrakstījis.

Runājot par savu profesionālo darbību, autors stāsta, ka kopā ar virkni agrāko milicijas un LPSR VDK darbinieku „atjaunojis un veidojis Latvijas ārējā izlūkdienesta mūsdienīgu versiju”. Tāpat viņš piemin, ka pirms tam, padomju laikā, ir strādājis PSRS diplomātiskajā dienestā Londonā, Berlīnē, Rostokā un citur, taču aizmirst paskaidrot, ka, būdams VDK darbinieks, izmantojis šo dienestu kā piesegu savam tiešajam VDK virsnieka darbam.

Autors grāmatas „Izlūkošanas noslēpumi” ievadā apgalvo, ka „pavisam maz ir tādas literatūras, kurā izlūkdienestu darbinieki (..), atmetot malā visdažādākos ideoloģiskos vai reliģiskos aizspriedumus, bezkaislīgi no izlūkošanas darbības redzespunkta analizē vēsturiskos notikumus un to kopsakarības” (5. lpp.). Viņš atsaucas arī uz Abvēra izlūka Vilhelma fon Šrama grāmatā „Slepenais dienests Otrā pasaules kara laikā” teikto, ka, „atspoguļojot vēsturi, izlūkdienesta darbiniekam jāvadās nevis no ideoloģijas, konjunktūras, politiskiem strāvojumiem, bet gan izejot no objektīviem, pārbaudītiem, dažādos ceļos iegūtiem drošiem faktiem” (6., 7. lpp.). A. Trautmanis kritiski izsakās par pirmā VFR izlūkdienesta vadītāja Reinharda Gēlena rakstīto grāmatā „Dienests”, kurā „trūkst atsauces uz konkrētiem faktiem, dokumentiem vai personām” (359. lpp.).

Ja ar visu augstāk minēto autors gribēja uzsvērt, ka „Izlūkošanas noslēpumi” tad nu būs tā grāmata, kurā mēs lasīsim objektīvi atspoguļotu vēsturi, pārbaudītus faktus un konkrētas atsauces uz visām grāmatā minētajām personām, to darbību, aprakstītajiem notikumiem, tad esmu spiests secināt, kā tā gluži nav gan...

Grāmatas saturs veltīts vairāku bijušo specdienestu (galvenokārt vācu) darbinieku autoram stāstītā pārstāstījumam par latviešu un baltvācu izcelsmes dažādu valstu specdienestu darbiniekiem vai aģentiem, kā arī vairāk vai mazāk zināmiem „spiegu pasaules” personāžiem un notikumiem. Cik šie pārstāstījumi ir patiesi, cik autora fantāzijas auglis, grūti novērtēt, tas lai paliek uz autora sirdsapziņas... Netrūkst arī dažu tādu „atklāsmju”, kuras ir vērts citēt:

„Lai piesegtu izlūkdienesta slepenās finansu operācijas, PSRS IeTK rezidents Rīgā Ivans Čičajevs nodibināja tranzīta firmu, no kuras konta nauda tika pārskaitīta arī Kārlim Ulmanim.” (101. lpp.)

„1941. gada novembrī, jau atrodoties apcietinājumā, Balodis (bijušais Latvijas kara ministrs Jānis Balodis) ar iesniegumu vērsās pie Kuibiševas apgabala IeTK vadības ar lūgumu nosūtīt viņu uz Latviju, lai, izmantojot viņa plašos sakarus, autoritāti un vietējo apstākļu zināšanas, vācu armijas aizmugurē organizētu plašu un iedarbīgu partizānu karu.” (101. lpp.)

„Freds Launags (vācu SD „Latviešu kartotēkas” un vēlāk Latviešu nacionālo partizānu organizācijas (LNPO) štāba darbinieks) (..) izveidoja „pašaizsardzībnieku” grupu, ar kuru Jelgavas apkaimē izvērsa tīrīšanas akcijas, apšaujot virkni, pēc viņa uzskatiem, kreisi noskaņoto civiliedzīvotāju.” (311. lpp.)

Roberts Krastiņš (arī „Latviešu kartotēkas” un LNPO štāba darbinieks), kā apgalvo A. Trautmanis, arī „iesaistījies civiliedzīvotāju apšaušanas pasākumos” (311. lpp.) Baltkrievijā.

Lieki piebilst, ka, minot šādus faktus, jo sevišķi apgalvojuma līmenī rakstot par piedalīšanos civiliedzīvotāju apšaušanā, ir jābūt norādei, no kura avota šī informācija ir ņemta. Atsauču diemžēl nav. Šajā grāmatā vispār nekur nav nevienas konkrētas atsauces uz kādu avotu vai dokumentu (norādot ne tikai arhīva lietas numuru, bet arī sējumu un konkrētu lapaspusi, kurā dokuments atrodas), kurā minēti grāmatā aprakstītie notikumi vai kādu konkrētu cilvēku darbība, vien grāmatas beigās vispārīgs saraksts par it kā skatītajiem arhīvu materiāliem un izmantotās literatūras saraksts.

Runājot par latviešiem padomju OGPU, NKVD, MGB vai KGB dienestu struktūrās, viņš vai nu tos tikai nosauc, vai pat paslavē kā, piemēram, Jāni Bērziņu (īstajā vārdā Pēteri Ķuzi), kurš bija PSRS militārās izlūkošanas vadītājs 1920.–30. gados, uzsverot, ka tieši viņš 1929. gadā savervējis (varbūt tomēr tikai sankcionējis vervēšanu?) slaveno Rihardu Zorgi. Taču, stāstot par latviešiem vācu dienestos, autora sajūsma noplok, un viņa rakstītais nu jau vairs nav tik bezkaislīgi rāms...

Īsta „pērle” ir grāmatas 4. daļa „Nacionālisti – slepeno dienestu gardums”. Jau nosaukums vien norāda uz autora pozīciju. Kā pienākas īstam padomju čekistam, sevišķi negatīvi grāmatas autors vērtē tos latviešus, kuri sadarbojušies ar vācu dienestiem līdz 1940.–1941. gadam un 2. Pasaules kara laikā. Īpaši viņam nepatīk latvieši, kuri bija jau Ulmaņa laikā aizliegtās organizācijas Pērkoņkrusts dalībnieki. Viņš uzsver, ka vācieši (Abwehr, SD, Jagdverband) darbiniekus un aģentūru lielā skaitā ir vervējuši tieši no pērkoņkrustiešu vidus.

Nepārprotami jaušams tipiskais padomju perioda stereotips – kas strādāja uz vāciešiem, tie jau visi bija „sliktie”. Gustavs Celmiņš (Pērkoņkrusta vadītājs) un Ādolfs Šilde (publicists, vēsturnieks un sabiedriskais darbinieks, kurš savas politiskās darbības sākumā Latvijā bija aktīvs pērkoņkrustietis, pēc Otrā Pasaules kara kļuva par vienu no aktīvākajiem trimdas latviešu antikomunistiem), piemēram, tiek raksturoti kā dedzīgi fašisma ideoloģijas propagandētāji un latviešu iesaistītāji nacistu organizācijās.

Runājot par vācu SD struktūrvienību Latvijā – „Latviešu kartotēku”, kuras uzdevums bija sekot pretvācu noskaņojuma izpausmēm latviešu vidē, A. Trautmanis raksturo tās darbiniekus kā kolaborantus, kuri to vien darījuši kā iegāzuši un Gestapo pratināšanām nodevuši lielu skaitu latviešu inteliģences, vadošo darbinieku u. c. Neviena vārda par to, ka šie cilvēki staigājuši kā pa naža asmeni, izmantodami atrašanos šajā dienestā, lai patiesībā vāktu informāciju latviešu interesēs, un iespēju robežās glābuši pretvāciski noskaņotos latviešus no vācu represijām! Te man ir stāsts par valmierieti Imantu Grāvīti, kuru par darbošanos „pretvācu pulciņā” Pļaviņu vidusskolā aizturēja un nosūtīja uz Reimersa ielu Rīgā, kur tieši SD "Latviešu kartotēkas" vīri viņu paglābuši no iespējamajām represijām. Un tas nebija vienīgais gadījums!

Ja „Latviešu kartotēkas” darbinieki tiešām būtu nacistu pakalpiņi, kā domā autors, vai tad vācieši būtu likvidējuši šo struktūru, apcietinot 17 tās darbiniekus, ieslogot gan cietumos, gan Salaspilī. Viņu vidū bija arī Freds Launags, ar kuru man bija iespēja tikties 1990. gada vasarā, kad viņš pirmoreiz pēc aizbraukšanas no Kurzemes piekrastes zvejnieku laivā 1945. gada 30. oktobrī viesojās Latvijā. Protams, viņa stāstījums par „Latviešu kartotēkas” darbību krietni atšķīrās no A. Trautmaņa izklāsta.

Vēl neiecietīgāk A. Trautmanis izsakās par kara beigu posmā Kurzemē darbojušās organizācijas Jagdverband (pilnais nosaukums SS Jagdverband Unternehmen Wildkatze, SS Mednieku savienība – pasākums „Mežakaķi”) vadību un darbiniekiem, kuri „izlējuši veselu jūru nevainīgu cilvēku asiņu, bijuši ambiciozu, uz varmācīgām darbībām tendētu, visatļautības, dažādiem kompleksiem un novirzēm pārņemtu cilvēku grupējums” (300. lpp.) un kuri, kā raksta A. Trautmanis, bija „gatavi kalpot Hitleram un pēc Himlera, Skorceni un sīkāku fīreru pavēlēm pildīt jebkurus uzdevumus.” (300. lpp.).

Izcili! Nu gluži vai pseidovēsturnieka Jāņa Dzintara vai padomju akadēmiķu Viļa Samsona un Aleksandra Drīzuļa stilā pagājušā gadsimta 70. gados! Manuprāt, lieta bija pavisam vienkārša. „Mežakaķi” bija organizācija, kurā iestājoties, vīri varēja kara beigu posmā legāli izvairīties no iesaukšanas Latviešu leģionā vai citās vienībās un nekarot frontē. Tas arī bija galvenais iemesls iestāties Jagdverband grupās, ne jau kaut kāda fanātiska pakļaušanās Hitleram vai citiem trešā Reiha vadoņiem.

Tāpat grāmatā netrūkst nievājošu vārdu, kas veltīti latviešu leģionāriem. Arī par viņiem rakstot, autors turpina uzturēt mītu par leģionāriem – žīdu šāvējiem un asinskāriem civiliedzīvotāju slepkavām. Tie, kuri „pirmie (..) metās uz turieni (Latviešu leģionu), savā lielumlielajā vairākumā bija tā sauktie pašaizsardzībnieki, dažādu struktūru policijas vienību dalībnieki un vācu specdienestu piektās kolonnas aktīvisti, kuri jau 1941. gada otrajā pusē melnām mutēm bija apšāvuši neskaitāmus civiliedzīvotājus visos Latvijas nostūros” (280. lpp.).

Ja pozitīvi vērtēt latviešu leģionārus, kuri cīnījās pret Sarkano armiju, no čekista varbūt būtu par daudz prasīts, tad, iespējams, rakstot par nacionālajiem partizāniem, autors tos šodien vērtē objektīvāk? Tomēr nē, arī šeit jūtama „čekista smaka”, uzturot jau minēto latviešu padomju vēsturnieku radīto mītu par vāciešiem – bruņotās nacionālās pretošanās kustības inspirētājiem un vadītājiem Latvijā.

Stāstot par nacionālajiem partizāniem (2015. gadā!) autors joprojām lieto padomju čekistu pieņemtos mežabrāļu apzīmējumus – bandīts, bandītisma apkarošana. Par padomju represīvo struktūru darbību pret nacionālajiem partizāniem A. Trautmanis raksta: „Iekšlietu Tautas komisariāta Bandītisma apkarošanas daļa, Valsts Drošības komisariāts, vēlāk jau Valsts Drošības ministrija, kā arī Smerš (смерть шпионам – „nāvi spiegiem” – padomju militārās pretizlūkošanas dienests) (..) bandītisma apkarošanai aktīvi pārorientējās uz aktīvu aģentūras iesaistīšanu. Plašais aģentūras aparāts, tā prasmīgā un mērķtiecīgā izmantošana (..) deva būtiskus rezultātus bandītisma apkarošanā.” (330. lpp.)

Rakstot par bruņotās nacionālo partizānu kustību, pārspīlēti tiek akcentēta vācu specdienestu vadošā loma. Ja pieņemam, ka no kapteiņa Borisa Jankava („Mežakaķu” vadītāja Kurzemē) štāba 1945. gada 9. maijā uz dažādiem Latvijas novadiem devās iepriekš sagatavotas grupas, kuru dalībnieku kopskaits bija vien nepilni pāris simti, tad, salīdzinot ar aptuveno nacionālo partizānu kopskaitu Latvijā – aptuveni 20 000, diez vai šīs „Mežakaķu” vienības var uzskatīt par vadošo spēku Latvijas nacionālo partizānu karā. Kā zināms, šīs grupas (ar atsevišķiem izņēmumiem) visai drīz tika atklātas un likvidētas vai to dalībnieki aizturēti un apcietināti. Tas neliecina par šo grupu sevišķi augstu sagatavotību partizānu karam. Protams, Latvijas Nacionālo partizānu organizācijas (LNPO) sākotnējie dokumenti, kurus gatavoja Kuldīgā 1945. gada pavasarī, tika sastādīti, sadarbojoties ar Jagdverband vadību (vāciešiem), taču ne jau kādu vācu ideju vārdā darbojās vīri, kuri bija LNPO štāba darbinieki – Teodors Jansons, Oskars Mitrēvics, Roberts Krastiņš, Romāns Šternbergs un Freds Launags, kurš vienīgais no viņiem izdzīvoja, pārdrošas operācijas rezultātā 17 cilvēku grupā dodoties no Kurzemes piekrastes uz Gotlandi.

Arī kurelieši līdz zināmam laika varēja pastāvēt, tikai uzturot sakarus ar vācu dienestiem. Bet „vācu faktors” neizpaliek arī, A. Trautmanim rakstot par nacionālo partizānu grupu sastāvu Kurzemē: „Tomēr jāņem vērā, ka šie grupējumi sastāvēja galvenokārt no nacistiskās Vācijas specdienestu aģentiem un darbiniekiem, kuri labi pārzināja operatīvā darba pamatus un bija speciāli apmācīti terora un diversijas aktu veikšanai, kā arī apguvuši konspirācijas un maskēšanās pasākumu pamatus.” (330. lpp.) Tā vien šķiet, ka vāciešiem pašās kara beigās nebija nekādu citu svarīgāku uzdevumu kā vien piebāzt Kurzemes mežus pilnus ar līdz zobiem apbruņotiem, augsti profesionāliem diversantiem...

Grāmata, it sevišķi tās 4. daļa, ir pilna ar neprecizitātēm, puspatiesībām, pat meliem, un diez vai šāds subjektīvs, izteikti negatīvā „mērcē” garnēts traktējums noderēs „topošajiem izlūkiem un tiem, kuriem nepieciešama izpratne par operatīvo darbu” (7. lpp.), kā grāmatas ievadā norāda tās autors... Rakstot grāmatu, kas būtu domāta topošajiem izlūkiem, dažādu militāru struktūru darbiniekiem un visiem, kuri profesionāli darbotos Latvijas aizsardzības jomā, būtu objektīvi jāizskaidro kaut vai bruņotās nacionālās pretošanās kustības, partizānu kara, kas ilga 12 gadus, rašanās un tālākās attīstības vēsture Latvijā. Diemžēl vecais padomju čekista vēstures redzējums ir pārāk dziļi iegūlis A. Trautmaņa pasaules uzskatā, kas, jādomā, „jebkurai sevi par intelektuāli uzskatošai personai” (7. lpp.) nebūs pieņemams.

Novērtē šo rakstu:

184
31

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...