Suņi rej, bet karavāna dodas tālāk, jeb kā darbinieki par uzdrošināšanos vien skaļi domāt par streiku saņem “sodu” no darba devēja
Zanda Martens*02.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Teju trīs nedēļas ir pagājušas, kopš Liepājas tiesa ar spriedumu atzina AS “Liepājas autobusu parks” darbinieku pieteikto streiku par nelikumīgu. Arvien vairāk ziņu portālu manas pārdomas par šo spriedumu uzskata par publicēšanas vērtām, raisot tik ļoti nepieciešamo diskusiju sabiedrībā par darbinieku tiesībām apvienoties un kopīgiem spēkiem ar koplīguma palīdzību uzlabot savus darba apstākļus.
To, cik ļoti šāda diskusija ir nepieciešama un ka darbiniekiem un viņu arodbiedrībām tā noteikti ir jāturpina, pierāda darba devēja reakcija uz darbinieku aktivitātēm un šo tiesas spriedumu. Arī darba devējs turpina. Ar piemaksām darbiniekiem, kuri nav arodbiedrības biedri. Ar arodbiedrības biedru sodīšanu, pārceļot uz sliktākām darbavietām. Ar arodbiedrības biedru pienākumu par “sodu” braukt ar autobusiem īsi pirms to nodošanas metāllūžņos. Un ar citādiem pasākumiem ar mērķi likt darbiniekiem saprast, ka pretīmrunāšana darba devējam dārgi maksā.
Un tas viss pēc galīga un nepārsūdzama tiesas sprieduma, ar kuru tiesnesis atbalstīja AS “Liepājas autobusu parks” nostāju un atzina darba devēja uzvaru visos punktos! Spēkā esošie likumu noteikumi tiek interpretēti par labu darba devēja interesēm, arī iesaistītās valsts institūcijas nostājas darba devēja pusē. Rezultātā darba devējam izdodas veiksmīgi izvairīties gan no darba koplīguma noslēgšanas, gan draudoša darbinieku streika.
Bet ar to vēl nav gana! No uzvaras gluži vai spārnots un iedrošināts, darba devējs nesamierinās tikai ar streika aizliegumu, bet gan turpina uzņēmumā uzskatāmi demonstrēt, cik augstu tur tiek vērtētas darbinieka tiesības, pamattiesības, likumi un starptautiskas konvencijas. Necik!
Kā gan savādāk izskaidrot soda mērus, kurus darba devējs tagad pavisam droši, atklāti un pierādāmi piemēro attiecībā uz darbiniekiem?
Minēt pāris piemēru?
Darba algas lapiņas ir papildinātas ar jaunu ailīti “Par godprātīgu darbu”, par kuru darbinieki, kuri – kāds brīnums! – nav arodbiedrības biedri, saņem īpašu piemaksu. Kā darba devējs var zināt, kuri darbinieki ir vai nav arodbiedrības biedri? Šī informācija arodbiedrībai bija jāiesniedz darba devējam streika pieteikšanas procesā. Piederība arodbiedrībai kā īpaši aizsargājami personas dati? Nekā! Darbinieku streiks ir aizliegts, bet šos īpaši aizsargājamos datus darba devējs drīkst ne tikai paturēt, bet arī atklāti izmantot pret arodbiedrības biedriem?
Šie dati palīdz darba devējam noteikt to personu loku, kuri ne tikai nesaņem piemaksu par “godprātību”, bet arī tiek par sodu un biedinājumu pārcelti uz citām darbavietām ar zemāku samaksu vai sliktākiem darba laikiem un braukšanas maršrutiem, neievērojot likumā noteikto darba līgumu grozīšanas kārtību. Turklāt arodbiedrības biedri ir spiesti vadīt autobusus ar nākamo pieturu “Metāllūžņu pieņemšanas punkts”, svīstot bez gaisa kondicionētāja. Darba drošība? Nekā! Darba devējs gan varētu negribot šādi kaitēt arī pats sev, jo veci autobusi mēdz bieži iziet no ierindas, kā rezultātā tiek nelietīgi izšķērdēts darba devēja apmaksātais un dārgais darba laiks.
Turklāt darba devējs nemaz necenšas rīkoties slepeni vai atrast kādu šķietami objektīvu pamatojumu savai rīcībai. Darba devējiem Latvijā acīmredzot nav nekāda pamata bažām tikt sodītiem par šādu rīcību un darbinieku tiesību pārkāpumiem! Darba devējs diskriminē arodbiedrības biedrus pavisam acīmredzami, ar atklātiem draudiem un iebaidīšanas mēģinājumiem. Tas izklausās apmēram šādi: “Ja Jūs nebūtu arodbiedrības biedrs, Jums klātos daudz labāk un Jūs varētu braukt ar labiem autobusiem.”
Vissmagāk klājas tiem, kurus darba devējs identificējis kā kustības līderus no ilggadīgiem un aktīviem biedriem. Tam acīmredzami jākalpo par biedinājumu pārējiem, lai turpmāk neviens vairs neuzdrošinātos apvienoties ar mērķi uzlabot darba un dzīves apstākļus.
Arodbiedrība, protams, neatstāj savus biedrus un aktīvistus šādā situācijā vienus un bez atbalsta. Par notikumiem AS “Liepājas autobusu parks” Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu un Transporta Darbinieku arodbiedrība LAKRS ir rakstiski informējusi Liepājas domes priekšsēdētāju, Valsts sarba inspekcijas direktoru, kā arī Tiesībsargu, pieprasot nodrošināt starptautisku un Eiropas līmeņa deklarāciju un konvenciju, Latvijas Republikas Satversmes un citu likumu ievērošanu. Līdztekus nacionālām darbinieku tiesību aizsardzības iespējām darbinieku interesēs ir noteikti jāizmanto visas iespējas aizsargāt darbinieku intereses arī Eiropas Savienības un starptautiskā līmenī!
Ja reiz Latvijā pašreiz spēkā esošie likumi nespēj nodrošināt darba koplīgumu noslēgšanu starp vienlīdz spēcīgām līgumslēdzējpusēm, tad valsts nedrīkst darbiniekus kā vājāko partneri atstāt pilnīgai darba devēju patvaļai. Tikai tad, ja starp darba devējiem un arodbiedrībām patiešām pastāv koplīgumu slēgšanas autonomija, kas ir šī vārda vērta, valsts var ieņemt pasīva vērotāja lomu. Līdz tam valsts institūcijām un arī sabiedrībai ir jānostājas darbinieku pusē un jārūpējas par to, lai viņu spēkā esošās tiesības patiešām tiktu īstenotas.
Jā, tas nereti nozīmē ieņemt skaidru nostāju pret lieliem uzņēmumiem, pret akcionāriem ar pazīstamiem uzvārdiem un šaubīgu darījumu ceļā piepildītiem banku kontiem! Bet valsts institūcijām nav tiesību un dažkārt arī sabiedrībai nav iespēju izvēlēties iet vieglāko ceļu – tiesiskā valstī neuzvar tie, kam ir nauda un ietekme, bet tie, kuru pusē ir likums un tiesības! Un reizēm ir ne tikai jārej, bet arī jākož!
* Vācijas metalurģijas nozares arodbiedrības IG Metall politiskā sekretāre-juriste, tiesību zinātņu maģistra grāds Latvijas Universitātē, LL.M. Rūres universitātē Bohumā (Ruhr-Universität Bochum), tiesību zinātņu doktorante
Attēlā – uzņēmuma „saimnieks” Andris Šķēle.
Pārpublicēts no www.arodbiedribas.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
