Iesaki rakstu: 
Paldies Lolitai Tomsonei par rosinājumu domāt un varbūt pat uzrakstīt par to plašāk. Viņa pārdzīvo šo situāciju, raksta: “Vismaz pusgadu lasu komentārus, ka valdība dara visu, lai tautu iznīcinātu, ar vakcīnām tiks izpostīti vēl dzīvi palikušie. Cik baisi dzīvot pasaulē, kurā tici - tavu kaimiņu ievēlētā valdība grib tavu nāvi.” Jā, baisi gan! Tikai man jautājums, kāpēc viņa lasa to visu tik ilgi un nopietni?
Par laimi dzīvojam puslīdz demokrātiskā, puslīdz brīvā sabiedrībā, kur cilvēkiem ir iespējams brīvi paust savus viedokļus. Un jebkurā sabiedrībā ir visdažādākie cilvēki ar visdažādāko izcelsmi, izglītību, emocionālo stabilitāti, inteliģenci, nereti ar pasaules redzējumu, kuru grūti iedomāties un vēl grūtāk izprast.
Šādi cilvēki bija un ir starp mums. Un labi, ka tā, jo dažādība izaicina domāt, savstarpēji bagātina, liek aizdomāties, ieraudzīt tādas šķautnes par kurām pats, iespējams, neaizdomātos. Neizbēgami, ka šajā dažādībā atrodas neliels daudzums - pārdesmit, varbūt pat pāris simti ļaužu, kuri ir pārliecināti, kā Lolita raksta, “ka valdība dara visu, lai tautu iznīcinātu, ar vakcīnām tiks izpostīti vēl dzīvi palikušie”.
Domāju, esmu pārliecināts, ka viņiem ir tiesības uz šādu viedokli, tieši tāpat, kā tiesības to skaļi paust un aizstāvēt. Un citiem ir iespēja meklēt argumentus un paust pretējo viedokli. Pats galvenais, apzināties un mēģināt saprast, kāpēc sabiedrībā ir šāda skarba situācijas izpratne? Tas ir nopietns jautājums.
Tāpat jāsaka, ka Latvijas sabiedrība nav unikāla, - ir arī citas, kur dramatiski mazinājusies uzticība valdošajiem politiķiem, varai. Piemēram, labi izglītotajā, demokrātiskajā Šveicē uzticība valdībai arī ir pamatīgi satricināta. Vēl 2020. gada pirmajā pusē valdībai uzticējās apmēram 60+ %, gada laikā uzticība samazinājusies līdz pat 37%, bet 2021. gada sākumā atbalsts bija nokrities jau līdz 32% (no galvas citēju Swissinfo).
Tāpat ir cilvēki, kuriem ir savs viedoklis par masku valkāšanu vai vakcīnām. Neoficiālajā Šveices galvaspilsētā Bernē vasarā pat bija neliela demonstrācija, gājiens pret masku valkāšanu. Tiesa, ne valdība, ne policija par to lielu satraukumu neizrādīja, nekādas nervozi histēriskas klaigāšanas. Bez lielas jezgas - policija pavadīja gājienu cauri Bernes vecpilsētai, un viss. Protams, ja kāds pēc tam vēlējās ieiet veikalā vai sabiedriskajā transportā bez maskas, tad viņu laipni, bet strikti pavadīja līdz durvīm (tagad ir pieņemts lēmums, ka par šādu rīcību ir naudas sods).
Tai pašā laikā jaatceras, ka cilvēki ar skarbāku viedokli parasti ir skaļāki, emocionāli aktīvāki, līdz ar to labāk pamanāmi, īpaši sociālajos tīklos. Bet vienmēr svarīgi jautāt - cik daudz patiešām viņu ir? Desmit, piecdesmit, divi - trīs, varbūt pieci simti? Vai tiešām tas ir satricinošs daudzums 1,8 miljonu Latvijā? Cik tas ir % izteiksmē no kopējā daudzuma? Vai pārdesmit pāraktīvi cilvēki, kuri domā, ka “valdība dara visu, lai tautu iznīcinātu, ar vakcīnām tiktu izpostīti vēl dzīvi palikušie”, ir pietiekams pamats vispārējām bailēm pusgada garumā?
Un visbeidzot atzīšos. Es uzticos ārstiem, speciālistiem. Bet par pašreizējo valdošo koalīciju, valdību man nav pat mazākā pamata domāt kaut ko labu. Uzskatu, ka Krišjānis Kariņš, ONG Vienotība, JKP un A/Par apzināti ļauni ņirgājās par savu valsti, tautu, sabiedrību. Jo tikai cilvēki, kuri neieredz savu valsti, var no sava vidus par ministriem izraudzīties, piemēram, galēji ļauno un aprobežoto Jāni Reiru, Arti Pabriku, absolūti neatbilstošo Ilzi Viņķeli un Ramonu Petraviču.
Jā, Kariņš, Vienotības, JKP, A/Par politiķi, labi zinot, ka uztic tik svarīgās nozares ļoti apšaubāmām personām, apzināti pacēla rokas, atbalstīja viņus kā ministrus. Protams, tagad publiski un personīgās sarunās viņi rāda ar pirkstu viens uz otru un mūk no atbildības kā zaķi. Vai arī skatās acīs un izvēlas melot, ka nebija citas iespējas.
Un te man jāsaka, ka man nav baisi dzīvot sabiedrībā, kur cilvēkiem ir dažādi, reizēm pat nesaprotami viedokļi. Baisi ir dzīvot sabiedrībā, kur valdošās koalīcijas ministru izvēle ir ļauna ņirgāšanas par tautu. Un tulīt pat, šajā ierakstā uzradīsies bariņš aktīvu Vienotības, JKP, A/Par biedru, kuri pilnā nopietnībā stāstīs, ka iecelt Reiru par finanšu ministru un Petraviču par labklājības ministri bija gudra un atbildīga rīcība. Un ka vispār nebija citas izejas. Kā tad... protams. Un man ir visas tiesības jautāt - kur vispār rodas šādi ļauni cilvēki, kuri neieredz savu valsti un tautu?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
