Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sabiedrībā vienmēr ir rosījušies cilvēki, kuriem patīk nodarboties ar nākotnes paredzēšanu. Tie ir stratēģiski domājoši cilvēki, kuriem patīk tagadnes norisēs intuitīvi uztaustīt tādus momentus, kuriem var būt spīdoša loma nākotnē.

Nākotnes paredzēšanas cilvēcisko kaislību interesanti skaidro lieliskais austriešu beletrists un esejists Roberts Muzils. Viņš saka, ka nākotnes parādību izvēle var sagādāt daudz lielāku emocionālo gandarījumu nekā tagadnē sastopamās parādības, jo nākotnes iespējas ir daudz vilinošākas nekā tagadnes iespējas. Tāda kaislība nevar būt katram cilvēkam. Nākotnes paredzēšana ir harismātisku cilvēku prioritāte.

Ļaudis ļoti labi zina, ka bez skaidra priekšstata par nākotni nav iespējama sociālo procesu vadība – sociāli politiskais menedžments. Valsts nav normāla valsts, ja tai nav nākotnes vīzija. Bez skaidra priekšstata par nākotni nav iespējama ne sociālo kolektīvu (tautu, nāciju, civilizāciju) vadība, ne indivīdu iespējas dzīvot saskaņā ar noteiktu dzīves mērķi. Ja nav nākotnes vīzija, tad valsts vai indivīds ir nožēlojams un nīkuļojošs subjekts.

Ar nākotnes paredzēšanu nodarbojas arī mūsmājās. Internetā ir pieejami trīs svaigi risinājumi.

Fragments no pirmā risinājuma ir šāds: „Sekojot līdzi norisēm Latvijas sabiedrībā, vērojamas vairākas satraucošas pazīmes, kas apliecina nepieciešamību aktualizēt un rosināt diskusiju par būtiskiem, bet novārtā pamestiem identitātes jautājumiem. Pamati un vērtības, kas valsti un nāciju veido par vienu veselu, ir jautājumi, par kuriem pilnvērtīgi var diskutēt tikai tad, ja par tiem ikdienā domā ne vien daži intelektuāļi, bet visa sabiedrība. Tieši intelektuāļu pienākums ir sarunu aizsākt, mediju – izvērst un turpināt. Strāvojumos, kas pārņem tagadnes pasauli, ir nepieciešama tālredzība, gudra vēstures atmiņa un skaidrs, pārliecināts skats nākotnē, lai dažādos vējos mēs nepazaudētu savu valsti. Saruna un diskusija par nacionālisma saturu ir sarežģīta, tomēr svarīgi būtu vienoties par galvenajiem pieturpunktiem, vērtībām un idejām laikā, kad sabiedrību pārņēmušas šaubas un apjukums.

Dažādas manipulācijas un centieni iedvest pārliecību par latviskumu kā iluzoru un neeksistējošu parādību nebūtu iespējamas, ja latvieši atgūto brīvību būtu lietpratīgāk un ar nešaubīgāku pārliecību izmantojuši valsts veidošanai un attīstīšanai, ko savukārt nevar izdarīt bez nacionālās pašapziņas, latviskās kultūras un valodas prestiža nostiprināšanas. Kopš 1991. gada savu valsti latviešu sabiedrība īsti padomiskā garā joprojām neuzskata par vērtību, nespēj adekvāti novērtēt valsts esamības nozīmi. Tās ir abpusēji saistītas lietas: valsti nevar attīstīt, ja trūkst nacionālās pašapziņas, un pašapziņas nav, ja valsti neuztver kā vērtību.

Kas un kāds mūsdienu realitātē ir latviskums un ar kādu saturu mēs piepildām latviskas Latvijas ideju, ir jautājumi, par kuriem mums jādomā un jārunā. Ar šo rakstu aicinām ikvienu interesentu iesaistīties sarunā, kuras sākumpunktam piedāvājam liberālnacionālisma ideju. Mūsuprāt, ir jāatjauno izpratne par nacionālismu kā valstiskuma sastāvdaļu, skaidri izprotot to kā latviskās pašapziņas ideoloģiju.” (Publicēts 2013.gada 7.augustā.)

Otrais risinājums (un tā citētais fragments) velk uz citu, pretējo pusi: „Viena no pa īstam fundamentālajām Latvijas problēmām ir adekvāta kreisā piedāvājuma trūkums. Demokrātiskas, kvalitatīvas un, pats galvenais, vietējiem apstākļiem pielāgotas kreisās doktrīnas izstrāde un likšana galdā vēlētājiem pavisam noteikti neatgriezeniski mainītu mūsu politisko vidi un radītu ideju konkurenci. Jo, būsim godīgi, Saskaņas centram, kas sevi pozicionē kā sociāldemokrātisku spēku, ar patiesu kreisumu sakara ir visai maz, bet citas vērā ņemamas alternatīvas mūsu valstī nav. Jā, protams, ik pa laikam kaut ko kreisu nostrādā gan Nacionālā apvienība, gan Vienotība, gan visi pārējie, tomēr tie vairāk ir mirkļa vājumi, nevis plānveidīga rīcība. Turklāt, pareizi iesaiņotām, šāda veida idejām Latvijā būtu arī pieprasījums - SKDS aptauja rāda, ka par kreisajiem uzskatāmi aptuveni 55% vēlētāju (tiesa, šizofrēniskā kārtā sevi par tādiem atzīst tikai 15%).” (Publicēts 2013.gada 7.oktobrī.)

Trešais risinājums aicina sākt visu no gala. Lūk, fragments no tā: „Gaidītās un sasniegtās brīvības īstenais līdzsvars ir atbildība. Atbildība par to, kas jau paveikts. Par to, kāda būs šī zeme, tauta un valsts, par saviem līdzcilvēkiem, bet galvenais – atbildība katram par saviem dzīves lēmumiem. Tieši tādēļ atbildības veidotājs, tātad – izglītība un apgaismība, ir Latvijas nākotnes atslēga.” (Publicēts 2013.gada 5.oktobrī.)

Pirmos divus risinājumus piedāvā harismātiski jaunieši. Trešo risinājumu, „nākotnes atslēgu” piedāvā cilvēks nopietnā vecumā. Par viņa harismu nekas nav zināms. Trešā risinājuma autors ir Valsts prezidents Bērziņa kungs. Par „nākotnes atslēgu” viņš izsacījās savā spīčā.

Priecājos, ka Valsts prezidentam spīčus raksta pagasta skolotāja Krustiņa Petaka (ar iesauku Pietuka Krustiņš) līmeņa „spīčraiters”. Pietuka Krustiņš ir latviešu inteliģences visburvīgākais simbols. Viņš burvīgi iemieso pseidointelektuālismu kā latviešu inteliģences tipisku un konstantu īpašību.

„Spīčraiteram” ir jāizjūt bosa intelekta kapacitāte. Viņam ir jāzina, kādas idejas un kādi vārdi piestāv bosam. Tas ietilpst viņa profesionālajā kompetencē. Informācija medijos liecina, ka Valsts prezidentam ir ļoti kompetenti un tāpēc dāsni apmaksāti darbinieki. Tātad kompetentais „spīčraiters” zina par Valsts prezidenta dzīves uztveres un izpratnes atbilstību Pietuka Krustiņa dzīves uztverei un izpratnei. „Spīčraiters” zina, ka Valsts prezidents domā tāpat kā Pietuka Krustiņš un abiem ir identisks viedoklis par latviešu sabiedrību jeb kā tagad pie mums ir idiotiski jāsaka – kopīga „domāšanas platforma” (kopīgas smadzenes!?).

Pietuka Krustiņš jau XIX gs. vidū apsviedīgi konstatēja: „Lai arī cik karsti nebūtu šie mūsu sviedri priekš savas tautas apgaismošanas, tad tomēr ir vēl attīstītas publikas trūkums ik dienas sāpīgi sajūtams." Patīkami, ka Valsts prezidents tāpat kā Pietuka Krustiņš spīčo par „izglītības un apgaismības” nepieciešamību mūsu labākai nākotnei. No minētajiem trim risinājumiem Valsts prezidenta risinājums noteikti ir visprātīgākais un visaktuālākais. Valsts prezidenta „nākotnes atslēga” var atmūķēt durvis uz latviešu saulaino tāli un palīdzēt uzjāt Stikla kalnā.

Bez izglītības un apgaismības ir grūti dzīvot jebkurai tautai. Latviešiem neklātos kāri cerēt, ka viņi būs izņēmums. Petaka kungs un Bērziņa kungs to lieliski apzinās, aicinot tautu pievērsties izglītībai un apgaismībai. Pirms apmēram 150 gadiem Petaka kunga saskatītais „attīstītas publikas trūkums” joprojām ir milzīgs trūkums. Ja tas tā nebūtu, tad šodien viņa virtuālais draugs Valsts prezidents par to nerunātu. Tas ir loģiski.

Savukārt mūsu domājošās jaunatnes risinājumi ir tipiski lokālā mēroga priekšlikumi. Tie pilnā mērā atbilst caurmēra latvieša pasaules redzējumam, izglītotībai, ierastajiem retoriskajiem štampiem. Abi risinājumi atbilst situācijai, kad var konstatēt „satraucošas pazīmes” etniskajā pašapziņā. Tautai nav skaidri priekšstati par savu identitāti.

Cita lieta, kā minētie risinājumi sasaucās ar pārējo „balto” cilvēku futuroloģiskajiem risinājumiem nacionālisma, liberālisma, sociālisma un bēdīgi slavenās identitātes meklēšanas kontekstā. Nav ticama latviešu iespēja nākotnē ideoloģiski norobežoties no pārējās civilizācijas. Patoloģiskā mānija redzēt visu no sava kaktiņa pozīcijām jau tagad ir viens no ieganstiem, kāpēc Bērziņa kungam vajadzēja spīčot par izglītības un apgaismības „nākotnes atslēgu”.

Labi, ka jauniešus neapmierina latviešu garīgās veselības pakāpe, kas var atspoguļoties pat „šizofrēniskā kārtā”. Taču jaunieši vēl nesaprot, ka bez labas garīgās veselības nav iespējama ne nacionālisma, ne „vietējiem apstākļiem pielāgotas kreisās doktrīnas izstrāde”. Vispirms ir vajadzīga laba garīgā veselība, jo pretējā gadījumā tūlīt izgāzīsies ikviena piedāvātā intelektuālā konstrukcija. Tāds liktenis paredzams arī harismātisko jauniešu piedāvājumiem. ”Šizofrēniskā kārta” tūlīt visu sacūkos.

Jaunieši aicina latviešos atdzīvināt nacionālismu. Ja mums būtu laba garīgā veselība un nebūtu „šizofrēniskā kārta”, tad tāds aicinājums būtu apsveicams. Nacionālisms ir ļoti laba un vajadzīga izpausme. Nacionālisms ir katras tautas pašapziņas ideoloģija. Naivi un smieklīgi ir nacionālismu attiecināt tikai uz vienu tautu. Šajā ziņā jaunieši ir pieļāvuši baigo misēkli. Viņi uzskata, ka Dievs nacionālismu ir atvēlējis tikai mums kā „latviskās pašapziņas ideoloģiju”.

Nacionālisms ir domāts savas tautas aizstāvēšanai, un tāpēc nacionālisms ir laba un vajadzīga izpausme. Taču nacionālisms ir laba un vajadzīga izpausme tikai tad, ja valda paškritiskums, aizstāvot savu tautu. Tas nozīmē, ka tauta visās savās likstās vaino pati sevi, bet nevis citas tautas. Tauta ir tik lielā mērā pašapzinīga, ka spēj uz sevi palūkoties paškritiski, bet nevis meklēt vainīgos svešā sētā. Nacionālisma vērtības kritērijs ir paškritiskums. Tautai nacionālisms var būt laba un vajadzīga izpausme tikai tad, ja tautai piemīt paškritiskums. Respektīvi, tauta jau ir apguvusi „nākotnes atslēgas” piedāvātos garīgos labumus – izglītības un apgaismības programmas.

Nacionālisma starptautiskā pieredze liecina, ka ne vienmēr tautas un tajā skaitā latviešu tauta ir spējusi paškritiski izturēties. Ne reti paškritikas vietā mēs savās likstās vainojam citus. Bet tad beidzās konstruktīvais nacionālisms un sākās destruktīvais nacionālisms jeb šovinisms.

Šovinisms ir nelaba izpausme. Ar šovinismu neko prātīgu dzīvē nevar panākt. Var tikai visu sabojāt. Šovinisms ir galējais nacionālisms – slims nacionālisms. Šovinisms liecina par šovinistu cilvēciskās kvalitātes ļoti zemo pakāpi – garīgās veselības problēmām.

Vārds „šovinists” ir ļoti nepatīkams lamu vārds. To var attiecināt gan uz tautu, gan uz indivīdiem. Pašlaik šajā tekstā nevēlos ne uzdot jautājumu, ne atbildēt uz jautājumu, vai latviešu tautai ir šovinistiskas tautas reputācija. Taču uzdrošinos dot patētisku padomu. Proti, ieteicams katram pašam godīgi atbildēt uz šo jautājumu, šovinisma aspektā izvērtējot savu etnopolitisko diskursu ar ģimenes locekļiem, draugiem, darba biedriem, visu tautu un latviešu valodu saprotošo cilvēces daļu aizvadītajos gadu desmitos un savā mūžā vispār. Vispirms šovinisma aspektā nākas atcerēties, ko mēs katrs esam runājuši mājās, ofisā, uz ielas vai rakstījuši medijos. Tāda godīga izvērtējuma individuālo rezultātu summa tad arī būs atbilde uz jautājumu par mūsu kolektīvo šovinismu.

Valsts prezidenta vārdus par izglītības un apgaismības nepieciešamību, kā arī nacionālismu kā „latviskās pašapziņas ideoloģiju”, dažas dienas vēlāk (2013.gada 8.oktobrī) tipoloģiski veiksmīgi apstiprināja vietējā cilvēkbērna ieraksts Internetā kāda raksta komentāros. Citāts (tas ir saglabāts bez kļūdu labojuma) ļoti labi atsedz mūsu izglītotības un apgaismības līmeni, priekšstatus par nacionālismu, kā arī „kreisā piedāvājuma” perspektīvas: „Barbaros mus parverta PSRS ideologija, kas bija balstita uz meliem - melo un zodz un labi dzivosi. 50 gadu ik dienas meli ir veidojusi barbarismu. Tapat kaa, ja bernu tur sunubudaa kopaa ar suni, vins arii uzvedisies kaa suns. Visa vara 23 gadu garumaa Latvijaa bija komunistu nomenklatura, kas turpina valdit ar barbarisma metodem. Latviesi, kas nostajas pret latviesu valodu, kaa tas tikko notika ar Vienotibu, kura pat bernudarzos nedomaa ieviest latviesu valodu, tad kur vairs talak?! Sii vara ir pelnijusi iznicinasanu, jo vini ir atnemusi musu berniem nakotni dzivot savaa zemee un valstii runajot latviski. Pat tikko lasu begli atsakas macities latviesu valodu! Vara, ir paradijusi, ka latviesu valodai var uzsplaut jebkurs, taa arii jebkurs splauj."

Minētais citāts ir tipisks piemērs mūsu garīgās veselības stāvoklim. Tādi piemēri ir „miljoniem”. Tautas paškritiskums ir noslīdējis zem nulles. Ar to mēs esam starptautiski slaveni. Tāpēc kreatīvajiem jauniešiem faktiski vajadzēja rūpēties nevis par nacionālisma atdzīvināšanu un turklāt to nedarīt latviski sentimentālā formā, bet vajadzēja rūpēties par latviešu sabiedrības garīgās veselības uzlabošanu. Nacionālisma ideoloģijas vietā vajadzēja ieteikt izstrādāt izglītības un apgaismības ideoloģiju, par ko netieši izsakās Valsts prezidents. Tātad sākt visu no gala tautas veidošanā par „kultūras tautu”, lietojot Raiņa iemīļoto epitetu tautas raksturojumā. Tāpēc Valsts prezidenta spīčā teiktais ir visprātīgākais un visaktuālākais risinājums. Mums vispirms un galvenokārt pašlaik ir vajadzīga „nākotnes atslēga”.

Atkārtoju: nacionālisms ir laba un vajadzīga izpausme, jo domāta tautas aizstāvēšanai. Taču tā vēl nav visa patiesība par nacionālisma būtību. Pie tam tā nav galvenā patiesība par nacionālisma būtību.

Galvenais ir tas, ka nacionālisms ir nacionālās valsts veidošanas ideoloģija. Nacionālisms kalpo nacionālās valsts izveidei. Kalpo tam visam, kas var tautu mobilizēt savas valsts izveidošanai. Pateicoties nacionālisma ideoloģijai, tiek nodibināta valsts, atbrīvojoties no koloniālās metropoles vai apvienojot vienā lielā valstī mazas valstiņas.

Galvenais ir izveidot savu valsti. Nacionālisma ideoloģija ir virzošais garīgais spēks valsts izveidošanā. Taču, kad valsts ir izveidota, nacionālisms zaudē aktualitāti un var pat traucēt valsts turpmākajā dzīvē. Pēc valsts izveidošanas nacionālisms ir izpildījis savu misiju un atkāpjās trešajā, ceturtajā, piektajā plānā.

Kad ir izveidota valsts, tās nācija („titulnācija” + citttautieši) ir jāmobilizē valsts celtniecībai. Nacionālisms nav valsts celtniecības ideoloģija. Valsts celtniecības ideoloģijas galvenais uzdevums ir mobilizēt cilvēkus darbam – reālam un konkrētam garīgajam un fiziskajam darbam. Nacionālisms nemobilizē tautu tādam darbam. Nacionālisms mobilizē tautu cīņai. Visbiežāk cīņai ar ārējiem spēkiem, kuri pretojās valsts izveidošanai. Kad ārējie spēki cīņā ir uzvarēti un nacionālā valsts ir izveidota, cīņa ir beigusies un sākās darbs. Nacionālisms nav darba ideoloģija. Darba ideoloģija ir citādāka nekā nacionālisma ideoloģija. Darba ideoloģijas misija radikāli atšķiras no valsts izveidošanas ideoloģijas misijas. Arī tas ir loģiski tāpat kā Pietuka Krustiņa teiktais par „attīstītas publikas trūkumu” un Valsts prezidenta teiktais par „nākotnes atslēgu”.

Latvijā vēsturiski pēdējo reizi tipiska darba ideoloģija bija „perestroikas” ideoloģija. Šajā gadījumā nav svarīgi, kāds patiesībā bija tās mērķis un rezultāts. Svarīgi ir tas, ka „perestroika” publiskajā versijā bija tipiska darba ideoloģija, vēloties mobilizēt padomju tautu kardināliem darba uzlabojumiem. Krievija nesen centās ieviest modernizācijas ideoloģiju. Arī tā ir darba ideoloģija. Pie mums pēcpadomju laikā nekāda darba ideoloģija nav manīta. Pie mums visu laiku bija zagšanas un blēdību ideoloģija, kā arī tumsonības ideoloģija, „elitei” sagraujot zinātni un augstāko izglītību, bet Rozentāla, Purvīša, Valtera, Matveja, Kluča, Drēviņa iedibināto ģeniālo mākslu pārvēršot par postmodernisma smirdoņu, ko var baudīt tikai etniskais cūkmaisījums.

Kāpēc pie mums sociāli garīgajos procesos saglabājās  nacionālisms un kreatīvie jaunieši pat aicina to nostiprināt un pārvērst par nākotnes ideoloģiju? Kāpēc viņi nepiedāvā valsts celtniecības ideoloģiju – darba ideoloģiju? Kāpēc viņi nolaižas līdz nacionālisma ābeces pirmajam burtam – tautas identitātes noskaidrošanai? Kāpēc šodien pie mums ir aktuāli nacionālisma viselementārākie jautājumi?

Iemesli ir divi. Vismaz divi iemesli izšķir ļoti daudz.

Pirmkārt, pie mums ar politiku un tātad automātiski arī ideoloģiju nodarbojās inteliģences visaprobežotākā daļa – masu jeb vidusmēra cilvēki. No viņiem liela daļa ir postcilvēki. Izņēmumu vairs nemēdz būt. Šajā ziņā mēs esam tik zemu krituši, ka izņēmumu vairs nemēdz būt. Neaprobežotam cilvēkam mūsu politikā nav vietas.

Inteliģences visaprobežotākā daļa nav spējīga ģenerēt ne politiskās idejas, ne konstruktīvu ideoloģiju. Mūsu gadījumā valsts celtniecības ideoloģiju – darba ideoloģiju. Ne velti mūsu politikā nav sastopamas politiskās idejas, bet ir tikai politiskā reakcija uz visdažādākajiem notikumiem.

Mūsu politikā kreativitātes vietā ir interpretācija. Jaunu ideju izdomāšanas vietā ir notikumu komentēšana. Mūsu „politiķu” politiskās aktivitātes ir komentētāju aktivitātes. Nekas vairāk. Atšķirība ir grandioza. Viens ir izdomāt jaunas politiskās idejas. Pavisam kaut kas cits ir komentēt citu cilvēku izdomātās idejas un to izraisītos notikumus ekonomikā, finansu sfērā, izglītībā, biznesā, valsts un pašvaldību administratīvajā darbībā, sociālajā aizsardzībā, medicīnā u.c.

Aprobežots cilvēks nav spējīgs neko jaunu radīt. Viņš ir spējīgs vienīgi cita cilvēka kreatīvos panākumus pasludināt par saviem panākumiem vai vispār neļaut pilnvērtīgi dzīvot radošajiem cilvēkiem, kas pēcpadomju Latvijā ir  kultūras norma.

Otrkārt un acīmredzot galvenokārt, mums nav izveidota sava neatkarīga un suverēna valsts. Mums ir tikai valsts fikcija. Tāpēc mēs turpinām mocīties. Mūsu mocībās ietilpst gan identitātes nemitīgie meklējumi, gan nacionālismam tipiskie aicinājumi uz cīņu, pilsonības, uzturēšanās atļauju problemātika utt.

Mēs turpinām mocīties, un tāpēc pie mums nacionālisma ideoloģija principā var būt aktuāla. Ja mums būtu izveidota neatkarīga un suverēna valsts, tad mēs pārstātu mocīties ar nacionālisma tēmu. Mums tai neatliktu laika, jo mūsu enerģija būtu pievērsta galvenajam mērķim – valsts celtniecībai. Mūsu prātu un dvēseli aizņemtu tikai viena tēma – garīgā un fiziskā darba tēma. Turpretī tagad mēs saprotam, ka mūsu cīņa par savu valsti nebūt nav beigusies un mēs mokāmies. Mēs mokāmies  tādēļ, ka jūtamies apkrāpti. Mums melo par mūsu valstiskumu, mūsu „politiķi” mūs apzog un par mums ciniski ņirgājās.

Arī kreatīvie jaunieši mokās. Tāpēc izstrādāja savu risinājumu nacionālisma nostiprināšanai. Protams, viņi nesaprot vai baidās teikt svarīgāko. Viņi nerunā par nepieciešamību izveidot īstu neatkarīgo un suverēno valsti. Jauniešu proponētais nacionālisms tāpēc pārvēršas latviski sentimentālu frāžu kolekcijā, atgādinot jaunlatviešu publicistiku.

Ja nav sava valsts, tad nacionālisma ideoloģijas pastāvēšana attaisnojās. No vienas puses jauniešiem ir taisnība – mums ir nepieciešama konstruktīvā nacionālisma ideoloģija. Taču no otras puses bēdīgi ir tas, ka tautas garīgās veselības stāvoklis ir ļoti slikts. Tas var manāmi traucēt konstruktīvā nacionālisma realizāciju, jo nav adekvāta sabiedriskā apziņa. Sabiedriskās apziņas pakāpei ir jābūt tik augstai, lai nepieļautu šovinismu. Ja sabiedriskā apziņa ir neadekvāta konstruktīvajam nacionālismam, tad tūlīt sākās šovinisma murgi. Mūsu situācijā primārā varētu būt „izglītība un apgaismība” un tikai pēc tam nacionālisms, ja tauta tomēr nolems cīnīties par īstas valsts izveidošanu.

Par nacionālismu vairs nevar runāt XIX gadsimta līmenī. Tagad labi ir zināms, ka nacionālismam ir divi varianti – etniskais nacionālisms un pilsoniskais nacionālisms. XX-XXI gs. mijā radās citi relatīvi nosacīti varianti – planetāra nacionālisma varianti.

Nacionālisma liktenis vienmēr ir bijis atkarīgs no pilsonības teorijas jeb, citiem vārdiem sakot, attieksmes pret attiecīgās valsts iedzīvotāju politisko statusu. Tātad no tā, kas tiek uzskatīti par pilsoņiem un kas netiek uzskatīti par pilsoņiem.

Nacionālisms var aizstāvēt tikai „savējos” un tikai „savējiem” piešķirt pilsonības statusu. Nacionālisms var patoloģiski kaismīgi sekot, lai pilsonību neiegūtu „svešie”. Tādējādi pilsonības jautājums nacionālismam var būt vissvarīgākais jautājums, aizēnojot citus jautājumus. Piemēram, jautājumu par savas tautas morālo un intelektuālo kvalitāti, reputāciju un tiesībām izlemt citu etnisko minoritāšu likteni vispār. Nacionālisms var tā aizrauties, ka aizmirst apstāties un padomāt, vai „titulnācija” vispār ir cienīga izlemt citu tautu pārstāvju politisko statusu.

Kā zināms, pilsonības teorija ir vēsturiski mainīgs fenomens. XIX gs. dominēja uzskats, ka naturalizācija un denaturalizācija ir valsts prerogatīva, un valsts var piešķirt vai atņemt pilsonību bez saskaņošanas ar attiecīgo indivīdu. XX gs. sāka dominēt liberālistiskā izpratne; proti, nostiprinājās viedoklis, ka bez attiecīgā cilvēka gribas nedrīkst izlemt jautājumu par viņa pilsonību. Turklāt populāra kļuva tēze, ka katrs cilvēks ir tiesīgs saņemt pilsonību.

XX gs. uz pilsonības teoriju un tātad arī uz nacionālismu lielu ietekmi sāka atstāt migrācija – nepieciešamība izlemt jautājumu par migrantu politisko statusu. Pie tam migrācijas rezultātā valstis kļuva etniski arvien neviendabīgākas, un tas kļuva zināms pārbaudījums ne tikai nacionālismam, bet tautas kultūrai vispār. Tas kļuva pārbaudījums tautas kultūras formētajai mentalitātei, tolerancei, t.s. politiskajai kultūrai, racionālisma un saprātīguma līmenim.

Nākas atcerēties, katra kultūra izstrādā savu pozīciju saskarsmē ar „svešajiem”. Katrai kultūrai ir sava nostāja jautājumā par „svešo” iespējām dzīvot līdzās un integrēties „mūsu” dzīves telpā.

Šajā ziņā var būt paradoksi. Tā, piemēram, Zviedrija, Norvēģija, Somija mūsdienās neizceļas ar iedzīvotāju polietnisko raibumu. Skandināvijas valstīs (tām nosacīti pieskaitīsim arī Somiju) iedzīvotāju kontingents ir etniski samērā viendabīgs, teiksim, salīdzinot ar Ķīnu, kura ir izteikti polietniska valsts. Taču Skandināvijas valstīs interese par multikulturālismu, interkulturālo izglītību, interkulturālo menedžmentu un interkulturālo komunikāciju ir daudz plašāka nekā Ķīnā. Skandināvijas universitātes ar neviltotu entuziasmu pievēršās multikulturālisma, interkulturālās izglītības, menedžmenta un komunikācijas problemātikai.

Izrādās, ka arī mūsu universitātes pievēršas minētajai problemātikai. Ja speciāli parakņājas Internetā, tad izrādās, ka arī latvieši pašlaik ir dedzīgi multikulturālisma un interkulturālās izglītības pētnieki. „Eiropa” un dažādi fondi minētās problemātikas pētniecībai atvēl milzīgas summas. Kāda daļa no tām tiek sadalīta arī pie mums. Tikai sabiedrībai par mūsu pētnieku tēmām nekas nav jāzina. Tiek uzskatīts, ka minētā tematika latviešiem ir kaitīga un nepatīk mūsu ļaudīm. Iespējams, tā nepatīk arī mūsu augstskolu kadriem, un neviltots entuziasms pie mums nepastāv. Mēs neesam skandināvi. Austrumeiropā multikulturālisma pētniecībai veltīto pirmo un vienīgo zinātnisko iestādi „Multikulturālisma centrs” (Latvijā darbojās no 1993.gada 1.aprīļa) latvieši veiksmīgi sagrāva 2003.gadā. Mēs neesam skandināvi, un mūsu kultūras telpā multikulturālisma pētniecība nav vajadzīga. Mums vienīgi ir vajadzīgs prātīgi izmantot saldo iespēju ar saviem slepenajiem multikulturālisma un interkulturālās izglītības projektiem tikt pie „Eiropas” un fondu naudiņas un naudiņu klusu sadalīt savā starpā. Augstskolu dāmas (projektos vīriešus neesmu sastapis) ir iemanījušās lieliski piepelnīties.

Mūsu nacionālisma projektos ir jāņem vērā, ka globalizācijas apstākļos notiek nacionālās valsts erozija. Nacionālā valsts zaudē suverenitāti, kļūst atklāta telpa starptautiskajai tirdzniecībai un ražošanai, kā arī darbaspēka tirgus globālajām transformācijām. Turklāt nacionālo valstu elites ir materiāli ieinteresētas globalizācijas attīstībā. Nacionālo valstu elites vairs netiecās sociāli un politiski saliedēt savu zemju iedzīvotājus un veicināt savu valstu labklājības pieaugumu. Mēs zinām, kā tas praktiski notiek Latvijā.

XX gs. radās jauna tipa nacionālisms – ģeopolitiskais fundamentālisms. To izstrādāja valstis, kuras vēlās kļūt par noteiktu spēka polu uz planētas. Mūsu šodienas saimnieku ASV nacionālisms ir tipisks ģeopolitiskais fundamentālisms.

XX gs. aizsākās saruna par ekonomisko nacionālismu, intelektuālo nacionālismu, transnacionālo nacionālismu, ģeopolitisko nacionālismu. Tajā pašā laikā nav precīzi zināms, vai nacionālisms ir ideoloģiska doktrīna, politiska programma jeb emocionālo pārdzīvojumu izpausme. Zinātnē par to turpinās diskusijas.

Nacionalisma izpratne ir vienota ar etniskuma izpratni. Arī par etniskumu nav precīzi zināms, vai tas ir politiskās manipulācijas veids, iedzimta piederības apziņa par saistību ar noteiktu cilvēku grupu jeb psiholoģiski komforta identitāte. Francijā nācija ir brīvu indivīdu sabiedrisks kopums, Vācijā – asinsradniecisks kopums, Latvijā – latviešu (asinsradniecisks) kopums.

Latvijā daudzi latvieši uzskata, ka vārds „nācija” attiecas tikai uz latviešiem, un nav viegli visus pieradināt, ka tas ir aplams viedoklis. Ja būtu sava īsta valsts, tad latviešus būtu vieglāk pieradināt pareizi vērtēt daudzas nostādnes. Ja būtu sava īsta valsts, tad, prasti sakot, neatliktu laika visādām muļķībām. Visiem būtu jāstrādā. Kā zināms, darbs sagādā prieku. Ja būtu sava īsta valsts, tad darbs mums sagādātu prieku, nevis prieku sagādātu visādas muļķības – šovinistiskā apsaukāšanās un nepaškritiskā vājība visās likstās vainot „krievus” un Krieviju (PSRS).

Novērtē šo rakstu:

87
11

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

21

Nākotnes konjunktūra

FotoLatviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.
Lasīt visu...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...