Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sabiedrībā vienmēr ir rosījušies cilvēki, kuriem patīk nodarboties ar nākotnes paredzēšanu. Tie ir stratēģiski domājoši cilvēki, kuriem patīk tagadnes norisēs intuitīvi uztaustīt tādus momentus, kuriem var būt spīdoša loma nākotnē.

Nākotnes paredzēšanas cilvēcisko kaislību interesanti skaidro lieliskais austriešu beletrists un esejists Roberts Muzils. Viņš saka, ka nākotnes parādību izvēle var sagādāt daudz lielāku emocionālo gandarījumu nekā tagadnē sastopamās parādības, jo nākotnes iespējas ir daudz vilinošākas nekā tagadnes iespējas. Tāda kaislība nevar būt katram cilvēkam. Nākotnes paredzēšana ir harismātisku cilvēku prioritāte.

Ļaudis ļoti labi zina, ka bez skaidra priekšstata par nākotni nav iespējama sociālo procesu vadība – sociāli politiskais menedžments. Valsts nav normāla valsts, ja tai nav nākotnes vīzija. Bez skaidra priekšstata par nākotni nav iespējama ne sociālo kolektīvu (tautu, nāciju, civilizāciju) vadība, ne indivīdu iespējas dzīvot saskaņā ar noteiktu dzīves mērķi. Ja nav nākotnes vīzija, tad valsts vai indivīds ir nožēlojams un nīkuļojošs subjekts.

Ar nākotnes paredzēšanu nodarbojas arī mūsmājās. Internetā ir pieejami trīs svaigi risinājumi.

Fragments no pirmā risinājuma ir šāds: „Sekojot līdzi norisēm Latvijas sabiedrībā, vērojamas vairākas satraucošas pazīmes, kas apliecina nepieciešamību aktualizēt un rosināt diskusiju par būtiskiem, bet novārtā pamestiem identitātes jautājumiem. Pamati un vērtības, kas valsti un nāciju veido par vienu veselu, ir jautājumi, par kuriem pilnvērtīgi var diskutēt tikai tad, ja par tiem ikdienā domā ne vien daži intelektuāļi, bet visa sabiedrība. Tieši intelektuāļu pienākums ir sarunu aizsākt, mediju – izvērst un turpināt. Strāvojumos, kas pārņem tagadnes pasauli, ir nepieciešama tālredzība, gudra vēstures atmiņa un skaidrs, pārliecināts skats nākotnē, lai dažādos vējos mēs nepazaudētu savu valsti. Saruna un diskusija par nacionālisma saturu ir sarežģīta, tomēr svarīgi būtu vienoties par galvenajiem pieturpunktiem, vērtībām un idejām laikā, kad sabiedrību pārņēmušas šaubas un apjukums.

Dažādas manipulācijas un centieni iedvest pārliecību par latviskumu kā iluzoru un neeksistējošu parādību nebūtu iespējamas, ja latvieši atgūto brīvību būtu lietpratīgāk un ar nešaubīgāku pārliecību izmantojuši valsts veidošanai un attīstīšanai, ko savukārt nevar izdarīt bez nacionālās pašapziņas, latviskās kultūras un valodas prestiža nostiprināšanas. Kopš 1991. gada savu valsti latviešu sabiedrība īsti padomiskā garā joprojām neuzskata par vērtību, nespēj adekvāti novērtēt valsts esamības nozīmi. Tās ir abpusēji saistītas lietas: valsti nevar attīstīt, ja trūkst nacionālās pašapziņas, un pašapziņas nav, ja valsti neuztver kā vērtību.

Kas un kāds mūsdienu realitātē ir latviskums un ar kādu saturu mēs piepildām latviskas Latvijas ideju, ir jautājumi, par kuriem mums jādomā un jārunā. Ar šo rakstu aicinām ikvienu interesentu iesaistīties sarunā, kuras sākumpunktam piedāvājam liberālnacionālisma ideju. Mūsuprāt, ir jāatjauno izpratne par nacionālismu kā valstiskuma sastāvdaļu, skaidri izprotot to kā latviskās pašapziņas ideoloģiju.” (Publicēts 2013.gada 7.augustā.)

Otrais risinājums (un tā citētais fragments) velk uz citu, pretējo pusi: „Viena no pa īstam fundamentālajām Latvijas problēmām ir adekvāta kreisā piedāvājuma trūkums. Demokrātiskas, kvalitatīvas un, pats galvenais, vietējiem apstākļiem pielāgotas kreisās doktrīnas izstrāde un likšana galdā vēlētājiem pavisam noteikti neatgriezeniski mainītu mūsu politisko vidi un radītu ideju konkurenci. Jo, būsim godīgi, Saskaņas centram, kas sevi pozicionē kā sociāldemokrātisku spēku, ar patiesu kreisumu sakara ir visai maz, bet citas vērā ņemamas alternatīvas mūsu valstī nav. Jā, protams, ik pa laikam kaut ko kreisu nostrādā gan Nacionālā apvienība, gan Vienotība, gan visi pārējie, tomēr tie vairāk ir mirkļa vājumi, nevis plānveidīga rīcība. Turklāt, pareizi iesaiņotām, šāda veida idejām Latvijā būtu arī pieprasījums - SKDS aptauja rāda, ka par kreisajiem uzskatāmi aptuveni 55% vēlētāju (tiesa, šizofrēniskā kārtā sevi par tādiem atzīst tikai 15%).” (Publicēts 2013.gada 7.oktobrī.)

Trešais risinājums aicina sākt visu no gala. Lūk, fragments no tā: „Gaidītās un sasniegtās brīvības īstenais līdzsvars ir atbildība. Atbildība par to, kas jau paveikts. Par to, kāda būs šī zeme, tauta un valsts, par saviem līdzcilvēkiem, bet galvenais – atbildība katram par saviem dzīves lēmumiem. Tieši tādēļ atbildības veidotājs, tātad – izglītība un apgaismība, ir Latvijas nākotnes atslēga.” (Publicēts 2013.gada 5.oktobrī.)

Pirmos divus risinājumus piedāvā harismātiski jaunieši. Trešo risinājumu, „nākotnes atslēgu” piedāvā cilvēks nopietnā vecumā. Par viņa harismu nekas nav zināms. Trešā risinājuma autors ir Valsts prezidents Bērziņa kungs. Par „nākotnes atslēgu” viņš izsacījās savā spīčā.

Priecājos, ka Valsts prezidentam spīčus raksta pagasta skolotāja Krustiņa Petaka (ar iesauku Pietuka Krustiņš) līmeņa „spīčraiters”. Pietuka Krustiņš ir latviešu inteliģences visburvīgākais simbols. Viņš burvīgi iemieso pseidointelektuālismu kā latviešu inteliģences tipisku un konstantu īpašību.

„Spīčraiteram” ir jāizjūt bosa intelekta kapacitāte. Viņam ir jāzina, kādas idejas un kādi vārdi piestāv bosam. Tas ietilpst viņa profesionālajā kompetencē. Informācija medijos liecina, ka Valsts prezidentam ir ļoti kompetenti un tāpēc dāsni apmaksāti darbinieki. Tātad kompetentais „spīčraiters” zina par Valsts prezidenta dzīves uztveres un izpratnes atbilstību Pietuka Krustiņa dzīves uztverei un izpratnei. „Spīčraiters” zina, ka Valsts prezidents domā tāpat kā Pietuka Krustiņš un abiem ir identisks viedoklis par latviešu sabiedrību jeb kā tagad pie mums ir idiotiski jāsaka – kopīga „domāšanas platforma” (kopīgas smadzenes!?).

Pietuka Krustiņš jau XIX gs. vidū apsviedīgi konstatēja: „Lai arī cik karsti nebūtu šie mūsu sviedri priekš savas tautas apgaismošanas, tad tomēr ir vēl attīstītas publikas trūkums ik dienas sāpīgi sajūtams." Patīkami, ka Valsts prezidents tāpat kā Pietuka Krustiņš spīčo par „izglītības un apgaismības” nepieciešamību mūsu labākai nākotnei. No minētajiem trim risinājumiem Valsts prezidenta risinājums noteikti ir visprātīgākais un visaktuālākais. Valsts prezidenta „nākotnes atslēga” var atmūķēt durvis uz latviešu saulaino tāli un palīdzēt uzjāt Stikla kalnā.

Bez izglītības un apgaismības ir grūti dzīvot jebkurai tautai. Latviešiem neklātos kāri cerēt, ka viņi būs izņēmums. Petaka kungs un Bērziņa kungs to lieliski apzinās, aicinot tautu pievērsties izglītībai un apgaismībai. Pirms apmēram 150 gadiem Petaka kunga saskatītais „attīstītas publikas trūkums” joprojām ir milzīgs trūkums. Ja tas tā nebūtu, tad šodien viņa virtuālais draugs Valsts prezidents par to nerunātu. Tas ir loģiski.

Savukārt mūsu domājošās jaunatnes risinājumi ir tipiski lokālā mēroga priekšlikumi. Tie pilnā mērā atbilst caurmēra latvieša pasaules redzējumam, izglītotībai, ierastajiem retoriskajiem štampiem. Abi risinājumi atbilst situācijai, kad var konstatēt „satraucošas pazīmes” etniskajā pašapziņā. Tautai nav skaidri priekšstati par savu identitāti.

Cita lieta, kā minētie risinājumi sasaucās ar pārējo „balto” cilvēku futuroloģiskajiem risinājumiem nacionālisma, liberālisma, sociālisma un bēdīgi slavenās identitātes meklēšanas kontekstā. Nav ticama latviešu iespēja nākotnē ideoloģiski norobežoties no pārējās civilizācijas. Patoloģiskā mānija redzēt visu no sava kaktiņa pozīcijām jau tagad ir viens no ieganstiem, kāpēc Bērziņa kungam vajadzēja spīčot par izglītības un apgaismības „nākotnes atslēgu”.

Labi, ka jauniešus neapmierina latviešu garīgās veselības pakāpe, kas var atspoguļoties pat „šizofrēniskā kārtā”. Taču jaunieši vēl nesaprot, ka bez labas garīgās veselības nav iespējama ne nacionālisma, ne „vietējiem apstākļiem pielāgotas kreisās doktrīnas izstrāde”. Vispirms ir vajadzīga laba garīgā veselība, jo pretējā gadījumā tūlīt izgāzīsies ikviena piedāvātā intelektuālā konstrukcija. Tāds liktenis paredzams arī harismātisko jauniešu piedāvājumiem. ”Šizofrēniskā kārta” tūlīt visu sacūkos.

Jaunieši aicina latviešos atdzīvināt nacionālismu. Ja mums būtu laba garīgā veselība un nebūtu „šizofrēniskā kārta”, tad tāds aicinājums būtu apsveicams. Nacionālisms ir ļoti laba un vajadzīga izpausme. Nacionālisms ir katras tautas pašapziņas ideoloģija. Naivi un smieklīgi ir nacionālismu attiecināt tikai uz vienu tautu. Šajā ziņā jaunieši ir pieļāvuši baigo misēkli. Viņi uzskata, ka Dievs nacionālismu ir atvēlējis tikai mums kā „latviskās pašapziņas ideoloģiju”.

Nacionālisms ir domāts savas tautas aizstāvēšanai, un tāpēc nacionālisms ir laba un vajadzīga izpausme. Taču nacionālisms ir laba un vajadzīga izpausme tikai tad, ja valda paškritiskums, aizstāvot savu tautu. Tas nozīmē, ka tauta visās savās likstās vaino pati sevi, bet nevis citas tautas. Tauta ir tik lielā mērā pašapzinīga, ka spēj uz sevi palūkoties paškritiski, bet nevis meklēt vainīgos svešā sētā. Nacionālisma vērtības kritērijs ir paškritiskums. Tautai nacionālisms var būt laba un vajadzīga izpausme tikai tad, ja tautai piemīt paškritiskums. Respektīvi, tauta jau ir apguvusi „nākotnes atslēgas” piedāvātos garīgos labumus – izglītības un apgaismības programmas.

Nacionālisma starptautiskā pieredze liecina, ka ne vienmēr tautas un tajā skaitā latviešu tauta ir spējusi paškritiski izturēties. Ne reti paškritikas vietā mēs savās likstās vainojam citus. Bet tad beidzās konstruktīvais nacionālisms un sākās destruktīvais nacionālisms jeb šovinisms.

Šovinisms ir nelaba izpausme. Ar šovinismu neko prātīgu dzīvē nevar panākt. Var tikai visu sabojāt. Šovinisms ir galējais nacionālisms – slims nacionālisms. Šovinisms liecina par šovinistu cilvēciskās kvalitātes ļoti zemo pakāpi – garīgās veselības problēmām.

Vārds „šovinists” ir ļoti nepatīkams lamu vārds. To var attiecināt gan uz tautu, gan uz indivīdiem. Pašlaik šajā tekstā nevēlos ne uzdot jautājumu, ne atbildēt uz jautājumu, vai latviešu tautai ir šovinistiskas tautas reputācija. Taču uzdrošinos dot patētisku padomu. Proti, ieteicams katram pašam godīgi atbildēt uz šo jautājumu, šovinisma aspektā izvērtējot savu etnopolitisko diskursu ar ģimenes locekļiem, draugiem, darba biedriem, visu tautu un latviešu valodu saprotošo cilvēces daļu aizvadītajos gadu desmitos un savā mūžā vispār. Vispirms šovinisma aspektā nākas atcerēties, ko mēs katrs esam runājuši mājās, ofisā, uz ielas vai rakstījuši medijos. Tāda godīga izvērtējuma individuālo rezultātu summa tad arī būs atbilde uz jautājumu par mūsu kolektīvo šovinismu.

Valsts prezidenta vārdus par izglītības un apgaismības nepieciešamību, kā arī nacionālismu kā „latviskās pašapziņas ideoloģiju”, dažas dienas vēlāk (2013.gada 8.oktobrī) tipoloģiski veiksmīgi apstiprināja vietējā cilvēkbērna ieraksts Internetā kāda raksta komentāros. Citāts (tas ir saglabāts bez kļūdu labojuma) ļoti labi atsedz mūsu izglītotības un apgaismības līmeni, priekšstatus par nacionālismu, kā arī „kreisā piedāvājuma” perspektīvas: „Barbaros mus parverta PSRS ideologija, kas bija balstita uz meliem - melo un zodz un labi dzivosi. 50 gadu ik dienas meli ir veidojusi barbarismu. Tapat kaa, ja bernu tur sunubudaa kopaa ar suni, vins arii uzvedisies kaa suns. Visa vara 23 gadu garumaa Latvijaa bija komunistu nomenklatura, kas turpina valdit ar barbarisma metodem. Latviesi, kas nostajas pret latviesu valodu, kaa tas tikko notika ar Vienotibu, kura pat bernudarzos nedomaa ieviest latviesu valodu, tad kur vairs talak?! Sii vara ir pelnijusi iznicinasanu, jo vini ir atnemusi musu berniem nakotni dzivot savaa zemee un valstii runajot latviski. Pat tikko lasu begli atsakas macities latviesu valodu! Vara, ir paradijusi, ka latviesu valodai var uzsplaut jebkurs, taa arii jebkurs splauj."

Minētais citāts ir tipisks piemērs mūsu garīgās veselības stāvoklim. Tādi piemēri ir „miljoniem”. Tautas paškritiskums ir noslīdējis zem nulles. Ar to mēs esam starptautiski slaveni. Tāpēc kreatīvajiem jauniešiem faktiski vajadzēja rūpēties nevis par nacionālisma atdzīvināšanu un turklāt to nedarīt latviski sentimentālā formā, bet vajadzēja rūpēties par latviešu sabiedrības garīgās veselības uzlabošanu. Nacionālisma ideoloģijas vietā vajadzēja ieteikt izstrādāt izglītības un apgaismības ideoloģiju, par ko netieši izsakās Valsts prezidents. Tātad sākt visu no gala tautas veidošanā par „kultūras tautu”, lietojot Raiņa iemīļoto epitetu tautas raksturojumā. Tāpēc Valsts prezidenta spīčā teiktais ir visprātīgākais un visaktuālākais risinājums. Mums vispirms un galvenokārt pašlaik ir vajadzīga „nākotnes atslēga”.

Atkārtoju: nacionālisms ir laba un vajadzīga izpausme, jo domāta tautas aizstāvēšanai. Taču tā vēl nav visa patiesība par nacionālisma būtību. Pie tam tā nav galvenā patiesība par nacionālisma būtību.

Galvenais ir tas, ka nacionālisms ir nacionālās valsts veidošanas ideoloģija. Nacionālisms kalpo nacionālās valsts izveidei. Kalpo tam visam, kas var tautu mobilizēt savas valsts izveidošanai. Pateicoties nacionālisma ideoloģijai, tiek nodibināta valsts, atbrīvojoties no koloniālās metropoles vai apvienojot vienā lielā valstī mazas valstiņas.

Galvenais ir izveidot savu valsti. Nacionālisma ideoloģija ir virzošais garīgais spēks valsts izveidošanā. Taču, kad valsts ir izveidota, nacionālisms zaudē aktualitāti un var pat traucēt valsts turpmākajā dzīvē. Pēc valsts izveidošanas nacionālisms ir izpildījis savu misiju un atkāpjās trešajā, ceturtajā, piektajā plānā.

Kad ir izveidota valsts, tās nācija („titulnācija” + citttautieši) ir jāmobilizē valsts celtniecībai. Nacionālisms nav valsts celtniecības ideoloģija. Valsts celtniecības ideoloģijas galvenais uzdevums ir mobilizēt cilvēkus darbam – reālam un konkrētam garīgajam un fiziskajam darbam. Nacionālisms nemobilizē tautu tādam darbam. Nacionālisms mobilizē tautu cīņai. Visbiežāk cīņai ar ārējiem spēkiem, kuri pretojās valsts izveidošanai. Kad ārējie spēki cīņā ir uzvarēti un nacionālā valsts ir izveidota, cīņa ir beigusies un sākās darbs. Nacionālisms nav darba ideoloģija. Darba ideoloģija ir citādāka nekā nacionālisma ideoloģija. Darba ideoloģijas misija radikāli atšķiras no valsts izveidošanas ideoloģijas misijas. Arī tas ir loģiski tāpat kā Pietuka Krustiņa teiktais par „attīstītas publikas trūkumu” un Valsts prezidenta teiktais par „nākotnes atslēgu”.

Latvijā vēsturiski pēdējo reizi tipiska darba ideoloģija bija „perestroikas” ideoloģija. Šajā gadījumā nav svarīgi, kāds patiesībā bija tās mērķis un rezultāts. Svarīgi ir tas, ka „perestroika” publiskajā versijā bija tipiska darba ideoloģija, vēloties mobilizēt padomju tautu kardināliem darba uzlabojumiem. Krievija nesen centās ieviest modernizācijas ideoloģiju. Arī tā ir darba ideoloģija. Pie mums pēcpadomju laikā nekāda darba ideoloģija nav manīta. Pie mums visu laiku bija zagšanas un blēdību ideoloģija, kā arī tumsonības ideoloģija, „elitei” sagraujot zinātni un augstāko izglītību, bet Rozentāla, Purvīša, Valtera, Matveja, Kluča, Drēviņa iedibināto ģeniālo mākslu pārvēršot par postmodernisma smirdoņu, ko var baudīt tikai etniskais cūkmaisījums.

Kāpēc pie mums sociāli garīgajos procesos saglabājās  nacionālisms un kreatīvie jaunieši pat aicina to nostiprināt un pārvērst par nākotnes ideoloģiju? Kāpēc viņi nepiedāvā valsts celtniecības ideoloģiju – darba ideoloģiju? Kāpēc viņi nolaižas līdz nacionālisma ābeces pirmajam burtam – tautas identitātes noskaidrošanai? Kāpēc šodien pie mums ir aktuāli nacionālisma viselementārākie jautājumi?

Iemesli ir divi. Vismaz divi iemesli izšķir ļoti daudz.

Pirmkārt, pie mums ar politiku un tātad automātiski arī ideoloģiju nodarbojās inteliģences visaprobežotākā daļa – masu jeb vidusmēra cilvēki. No viņiem liela daļa ir postcilvēki. Izņēmumu vairs nemēdz būt. Šajā ziņā mēs esam tik zemu krituši, ka izņēmumu vairs nemēdz būt. Neaprobežotam cilvēkam mūsu politikā nav vietas.

Inteliģences visaprobežotākā daļa nav spējīga ģenerēt ne politiskās idejas, ne konstruktīvu ideoloģiju. Mūsu gadījumā valsts celtniecības ideoloģiju – darba ideoloģiju. Ne velti mūsu politikā nav sastopamas politiskās idejas, bet ir tikai politiskā reakcija uz visdažādākajiem notikumiem.

Mūsu politikā kreativitātes vietā ir interpretācija. Jaunu ideju izdomāšanas vietā ir notikumu komentēšana. Mūsu „politiķu” politiskās aktivitātes ir komentētāju aktivitātes. Nekas vairāk. Atšķirība ir grandioza. Viens ir izdomāt jaunas politiskās idejas. Pavisam kaut kas cits ir komentēt citu cilvēku izdomātās idejas un to izraisītos notikumus ekonomikā, finansu sfērā, izglītībā, biznesā, valsts un pašvaldību administratīvajā darbībā, sociālajā aizsardzībā, medicīnā u.c.

Aprobežots cilvēks nav spējīgs neko jaunu radīt. Viņš ir spējīgs vienīgi cita cilvēka kreatīvos panākumus pasludināt par saviem panākumiem vai vispār neļaut pilnvērtīgi dzīvot radošajiem cilvēkiem, kas pēcpadomju Latvijā ir  kultūras norma.

Otrkārt un acīmredzot galvenokārt, mums nav izveidota sava neatkarīga un suverēna valsts. Mums ir tikai valsts fikcija. Tāpēc mēs turpinām mocīties. Mūsu mocībās ietilpst gan identitātes nemitīgie meklējumi, gan nacionālismam tipiskie aicinājumi uz cīņu, pilsonības, uzturēšanās atļauju problemātika utt.

Mēs turpinām mocīties, un tāpēc pie mums nacionālisma ideoloģija principā var būt aktuāla. Ja mums būtu izveidota neatkarīga un suverēna valsts, tad mēs pārstātu mocīties ar nacionālisma tēmu. Mums tai neatliktu laika, jo mūsu enerģija būtu pievērsta galvenajam mērķim – valsts celtniecībai. Mūsu prātu un dvēseli aizņemtu tikai viena tēma – garīgā un fiziskā darba tēma. Turpretī tagad mēs saprotam, ka mūsu cīņa par savu valsti nebūt nav beigusies un mēs mokāmies. Mēs mokāmies  tādēļ, ka jūtamies apkrāpti. Mums melo par mūsu valstiskumu, mūsu „politiķi” mūs apzog un par mums ciniski ņirgājās.

Arī kreatīvie jaunieši mokās. Tāpēc izstrādāja savu risinājumu nacionālisma nostiprināšanai. Protams, viņi nesaprot vai baidās teikt svarīgāko. Viņi nerunā par nepieciešamību izveidot īstu neatkarīgo un suverēno valsti. Jauniešu proponētais nacionālisms tāpēc pārvēršas latviski sentimentālu frāžu kolekcijā, atgādinot jaunlatviešu publicistiku.

Ja nav sava valsts, tad nacionālisma ideoloģijas pastāvēšana attaisnojās. No vienas puses jauniešiem ir taisnība – mums ir nepieciešama konstruktīvā nacionālisma ideoloģija. Taču no otras puses bēdīgi ir tas, ka tautas garīgās veselības stāvoklis ir ļoti slikts. Tas var manāmi traucēt konstruktīvā nacionālisma realizāciju, jo nav adekvāta sabiedriskā apziņa. Sabiedriskās apziņas pakāpei ir jābūt tik augstai, lai nepieļautu šovinismu. Ja sabiedriskā apziņa ir neadekvāta konstruktīvajam nacionālismam, tad tūlīt sākās šovinisma murgi. Mūsu situācijā primārā varētu būt „izglītība un apgaismība” un tikai pēc tam nacionālisms, ja tauta tomēr nolems cīnīties par īstas valsts izveidošanu.

Par nacionālismu vairs nevar runāt XIX gadsimta līmenī. Tagad labi ir zināms, ka nacionālismam ir divi varianti – etniskais nacionālisms un pilsoniskais nacionālisms. XX-XXI gs. mijā radās citi relatīvi nosacīti varianti – planetāra nacionālisma varianti.

Nacionālisma liktenis vienmēr ir bijis atkarīgs no pilsonības teorijas jeb, citiem vārdiem sakot, attieksmes pret attiecīgās valsts iedzīvotāju politisko statusu. Tātad no tā, kas tiek uzskatīti par pilsoņiem un kas netiek uzskatīti par pilsoņiem.

Nacionālisms var aizstāvēt tikai „savējos” un tikai „savējiem” piešķirt pilsonības statusu. Nacionālisms var patoloģiski kaismīgi sekot, lai pilsonību neiegūtu „svešie”. Tādējādi pilsonības jautājums nacionālismam var būt vissvarīgākais jautājums, aizēnojot citus jautājumus. Piemēram, jautājumu par savas tautas morālo un intelektuālo kvalitāti, reputāciju un tiesībām izlemt citu etnisko minoritāšu likteni vispār. Nacionālisms var tā aizrauties, ka aizmirst apstāties un padomāt, vai „titulnācija” vispār ir cienīga izlemt citu tautu pārstāvju politisko statusu.

Kā zināms, pilsonības teorija ir vēsturiski mainīgs fenomens. XIX gs. dominēja uzskats, ka naturalizācija un denaturalizācija ir valsts prerogatīva, un valsts var piešķirt vai atņemt pilsonību bez saskaņošanas ar attiecīgo indivīdu. XX gs. sāka dominēt liberālistiskā izpratne; proti, nostiprinājās viedoklis, ka bez attiecīgā cilvēka gribas nedrīkst izlemt jautājumu par viņa pilsonību. Turklāt populāra kļuva tēze, ka katrs cilvēks ir tiesīgs saņemt pilsonību.

XX gs. uz pilsonības teoriju un tātad arī uz nacionālismu lielu ietekmi sāka atstāt migrācija – nepieciešamība izlemt jautājumu par migrantu politisko statusu. Pie tam migrācijas rezultātā valstis kļuva etniski arvien neviendabīgākas, un tas kļuva zināms pārbaudījums ne tikai nacionālismam, bet tautas kultūrai vispār. Tas kļuva pārbaudījums tautas kultūras formētajai mentalitātei, tolerancei, t.s. politiskajai kultūrai, racionālisma un saprātīguma līmenim.

Nākas atcerēties, katra kultūra izstrādā savu pozīciju saskarsmē ar „svešajiem”. Katrai kultūrai ir sava nostāja jautājumā par „svešo” iespējām dzīvot līdzās un integrēties „mūsu” dzīves telpā.

Šajā ziņā var būt paradoksi. Tā, piemēram, Zviedrija, Norvēģija, Somija mūsdienās neizceļas ar iedzīvotāju polietnisko raibumu. Skandināvijas valstīs (tām nosacīti pieskaitīsim arī Somiju) iedzīvotāju kontingents ir etniski samērā viendabīgs, teiksim, salīdzinot ar Ķīnu, kura ir izteikti polietniska valsts. Taču Skandināvijas valstīs interese par multikulturālismu, interkulturālo izglītību, interkulturālo menedžmentu un interkulturālo komunikāciju ir daudz plašāka nekā Ķīnā. Skandināvijas universitātes ar neviltotu entuziasmu pievēršās multikulturālisma, interkulturālās izglītības, menedžmenta un komunikācijas problemātikai.

Izrādās, ka arī mūsu universitātes pievēršas minētajai problemātikai. Ja speciāli parakņājas Internetā, tad izrādās, ka arī latvieši pašlaik ir dedzīgi multikulturālisma un interkulturālās izglītības pētnieki. „Eiropa” un dažādi fondi minētās problemātikas pētniecībai atvēl milzīgas summas. Kāda daļa no tām tiek sadalīta arī pie mums. Tikai sabiedrībai par mūsu pētnieku tēmām nekas nav jāzina. Tiek uzskatīts, ka minētā tematika latviešiem ir kaitīga un nepatīk mūsu ļaudīm. Iespējams, tā nepatīk arī mūsu augstskolu kadriem, un neviltots entuziasms pie mums nepastāv. Mēs neesam skandināvi. Austrumeiropā multikulturālisma pētniecībai veltīto pirmo un vienīgo zinātnisko iestādi „Multikulturālisma centrs” (Latvijā darbojās no 1993.gada 1.aprīļa) latvieši veiksmīgi sagrāva 2003.gadā. Mēs neesam skandināvi, un mūsu kultūras telpā multikulturālisma pētniecība nav vajadzīga. Mums vienīgi ir vajadzīgs prātīgi izmantot saldo iespēju ar saviem slepenajiem multikulturālisma un interkulturālās izglītības projektiem tikt pie „Eiropas” un fondu naudiņas un naudiņu klusu sadalīt savā starpā. Augstskolu dāmas (projektos vīriešus neesmu sastapis) ir iemanījušās lieliski piepelnīties.

Mūsu nacionālisma projektos ir jāņem vērā, ka globalizācijas apstākļos notiek nacionālās valsts erozija. Nacionālā valsts zaudē suverenitāti, kļūst atklāta telpa starptautiskajai tirdzniecībai un ražošanai, kā arī darbaspēka tirgus globālajām transformācijām. Turklāt nacionālo valstu elites ir materiāli ieinteresētas globalizācijas attīstībā. Nacionālo valstu elites vairs netiecās sociāli un politiski saliedēt savu zemju iedzīvotājus un veicināt savu valstu labklājības pieaugumu. Mēs zinām, kā tas praktiski notiek Latvijā.

XX gs. radās jauna tipa nacionālisms – ģeopolitiskais fundamentālisms. To izstrādāja valstis, kuras vēlās kļūt par noteiktu spēka polu uz planētas. Mūsu šodienas saimnieku ASV nacionālisms ir tipisks ģeopolitiskais fundamentālisms.

XX gs. aizsākās saruna par ekonomisko nacionālismu, intelektuālo nacionālismu, transnacionālo nacionālismu, ģeopolitisko nacionālismu. Tajā pašā laikā nav precīzi zināms, vai nacionālisms ir ideoloģiska doktrīna, politiska programma jeb emocionālo pārdzīvojumu izpausme. Zinātnē par to turpinās diskusijas.

Nacionalisma izpratne ir vienota ar etniskuma izpratni. Arī par etniskumu nav precīzi zināms, vai tas ir politiskās manipulācijas veids, iedzimta piederības apziņa par saistību ar noteiktu cilvēku grupu jeb psiholoģiski komforta identitāte. Francijā nācija ir brīvu indivīdu sabiedrisks kopums, Vācijā – asinsradniecisks kopums, Latvijā – latviešu (asinsradniecisks) kopums.

Latvijā daudzi latvieši uzskata, ka vārds „nācija” attiecas tikai uz latviešiem, un nav viegli visus pieradināt, ka tas ir aplams viedoklis. Ja būtu sava īsta valsts, tad latviešus būtu vieglāk pieradināt pareizi vērtēt daudzas nostādnes. Ja būtu sava īsta valsts, tad, prasti sakot, neatliktu laika visādām muļķībām. Visiem būtu jāstrādā. Kā zināms, darbs sagādā prieku. Ja būtu sava īsta valsts, tad darbs mums sagādātu prieku, nevis prieku sagādātu visādas muļķības – šovinistiskā apsaukāšanās un nepaškritiskā vājība visās likstās vainot „krievus” un Krieviju (PSRS).

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...