Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Tautas parametri

Arturs Priedītis
31.08.2014.
Komentāri (52)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jautājumi par tautas parametriem (etnoģenētiskās izcelsmes sākumu, etnisko komponentu sastāvu, attīstības stadijām, etnisko komponentu sociāli politisko konsolidāciju) ir ļoti seni un komplicēti. Jautājumus uzdod katra tauta, un katrai tautai uz tiem ir savas atbildes.

Atbildes ir atkarīgas no dažādiem apstākļiem – politiskajiem, ideoloģiskajiem, ģeopolitiskajiem, etnokrātiski ambiciozajiem, valstiski nacionālajiem, koloniālisma stratēģiskajiem, globālās hegemonijas, zinātniskās attīstības, zinātniskās pilnvērtības, zinātniskās autoritātes u.c.

Tradicionāli atbildes lielā mērā vienmēr ir atkarīgas no tautā dominējošās garīgās atmosfēras. Ja dominē racionāli saprātīga atmosfēra un cieņā ir zinātniskā objektivitāte, tad sabiedriskā doma priekšroku dod no speciālās literatūras iegūtām vispusīgi argumentētām atbildēm. Ja dominē pseidonacionālistisko spekulāciju un šovinistiskas šņorēšanas atmosfēra, tad atbildes ir šarlatāniski fantastiskas, un var gadīties, ka pareizi neprot lietot pat jēdzienu „tauta”.

Turklāt neprot pareizi lietot jēdzienu „tauta” cilvēki, kuri ir ieperinājušies sociālās hierarhijas augstā luktā. Pie mums šajā luktā perinās cilvēki, kurus teorētiski uzskatām par sabiedrības eliti. Teorētiski elite ir sabiedrības tagadnes balsts un sabiedrības nākotnes cerība. Faktiski sabiedrībai nemaz nav cits sociāli politiskais balsts, kuram uzticēt savu likteni. Sabiedrība var uzticēt savu likteni vienīgi elitei.

Tūlīt sekojošā citāta autors teorētiski ir elitārs vīrietis. Kungs ir žurnālists, politiskais komentētājs lielā izdevumā.

Citāts ir šāds: „Ar nožēlu jāsecina, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas latvieši joprojām sevi uztver kā tautību, nevis tautu vai nāciju. Ikdienā medijos dzirdam vārdkopas – latviešu tautības, krievu tautības iedzīvotāji utt. No valstiskā viedokļa, saucot kādu Latvijas pilsoni par latviešu, krievu vai kādas citas tautības iedzīvotāju, mēs degradējam Latvijas valstiskumu. Cilvēku kopienas ierindojas dažāda līmeņa kategorijās, kur zemākajā kategorijā ir etniskās grupas, ciltis, tad tautības un augstākajā kategorijā nācijas.[..]Latvieši bija etniskā grupa vai tautība cariskās Krievijas un PSRS laikos. Tagad, kad mums ir sava valsts, mēs vairs neesam nekādi latviešu tautības cilvēki, bet gan latvieši, kuri veido latviešu tautu.

Var jautāt – kāda ir atšķirība starp latviešu tautību un latviešu tautu? Pavisam vienkārša. Tautība ir etnisks jēdziens, bet tauta valstisks. Ja gribam, lai latviešus cienītu un nebūtu preambulā jālauza šķēpi par valstsnācijas jēdzienu, ir fundamentāli jāmaina (jāpaaugstina) latviešu pašvērtējums. Ir jāatsakās no latviešu tautības jēdziena un jāpāriet uz latviešu tautas jēdzienu. Diemžēl situāciju sarežģī Satversmē ierakstītā Latvijas tauta (nevis latviešu tauta). Manuprāt, tā ir Satversmes fundamentāla kļūda. Var saprast (bet ne attaisnot) Satversmes tēvus, kuri sarežģītā situācijā, kad tik negaidīti veidojās sava valsts, samulsa un Latvijas valsts pamatos ielika šķībo stūrakmeni – Latvijas tautas jēdzienu."

 Jāsaka, tik zinātniski aplamu izteikumu kolekciju reti nākas sastapt. Mēdz būt atsevišķas kļūdas. Teiksim, nākamā izglītības un zinātnes ministre Poriņas kundze bez kļūdām vispār neko nav spējīga pateikt. Taču tik liela kļūdu koncentrācija ir retums. Pat Poriņas kundzes diskursā. Citāts burtiski mudž no aplamībām. Tas ir viedoklis, kādu parasti nekomentē, bet ar skumju seju izsaka līdzjūtību ģimenei, draugiem un kolēģiem.

Nav pieņemts komentēt tik aplamus vārdus kā „cilvēku kopienas ierindojas dažāda līmeņa kategorijās, kur zemākajā kategorijā ir etniskās grupas, ciltis, tad tautības un augstākajā kategorijā nācijas” un „tautība ir etnisks jēdziens, bet tauta valstisks”. Pie tam citāts mudina atcerēties I.Kanta slaveno aforismu: „Mēs sarkstam par citu bezkaunību mūsu apvainošanā."

Kunga bezkaunība un nekompetence ir šausmīga. Patiešām, viņa vietā ir jāsarkst par sabiedrības apvainošanu neprasmē pareizi lietot vārdus „tautība”, „tauta”, „nācija”. Nav ticams, ka mūsdienu latvieši nepareizi atbild uz jautājumu par savu etnisko piederību. Viņi pareizi atbild uz jautājumu „Kāda ir jūsu tautība?”. Viņi nosauc savas tautas etnonīmu – „latvietis”. Cilvēki zina, ka viņu etnisko piederību latviešu valodā izsaka ar vārdu „tautība”, bet pilsonisko piederību latviešu valodā izsaka ar vārdu „pilsonība” vai „pavalstniecība”.

Ļoti žēl, ka kungs savā kritiskajā pamācībā reti stulbi apvaino Satversmes veidotājus XX gs. sākumā. Viņu priekšlikums „Latvijas tauta” patiesībā ir ļoti veiksmīgs etnopolitiskais risinājums Latvijas pilsoņu jēdzieniskajā fiksācijā. Šī risinājuma veiksmīgums ne tuvu nestāv šodienas „preambulistu” murgiem par „valstsnāciju”. Turpretī „Satversmes fundamentāla kļūda” ir pēcpadomju „politiķu” Satversmes piemēslošana ar aloģiskām, gramatiskās un stilistiskām kļūdām.

Interesanti, kur ne visai jaunais kungs ņēma muļķību „latvieši bija etniskā grupa vai tautība cariskās Krievijas un PSRS laikos”? Padomju laika etnopolitiskajā žargonā latviešus pat atļāva dēvēt par nāciju (tautas „augstāko kategoriju”), jo latviešiem kādreiz bija sava valsts. Padomju laikā arī citas tautas sauca par nācijām. Nācijas godā nokļuva tautas, kuru vēsturē ir sastopama sava valsts. Pat netika ņemts vērā, ka no boļševiku izkropļotā marksisma-ļeņinisma viedokļa tās bija „sliktas” valstis – monarhijas, feodālās, cariskās, kapitālistiskās, buržuāziski nacionālistiskās, buržuāziski fašistiskās valstis. Taču, piemēram, čigānus un lībiešus sauca tikai par tautu, jo viņiem nav bijusi sava valsts.

Daudzmaz izglītots un saprātīgs cilvēks zina, ka etnosocioloģijā neeksistē tautības jēdziens. Etnosocioloģijā nav svarīgi, vai tauta ir liela vai maza (tātad tikai „tautība”). Zinātne runā par tautām, bet nevis tautībām.

Mūsdienās izglītoti cilvēki prot pareizi lietot jēdzienu „nācija” un vairs nelieto padomju laiku žargonismu „nacionalitāte”. Tagad neviens nesaka „nacionālā piederība”, bet saka pareizi „etniskā piederība”. Cilvēki zina, ka nācija nav tautas attīstības augstākā pakāpe, bet ir politisks jēdziens valsts pilsoņu apzīmēšanai. XX gs. sākumā mūsu konstitūcijas autori LR pilsoņu (nācijas) apzīmēšanai izvēlējās jēdzienu „Latvijas tauta”.

Izglītoti cilvēki zina, ka vārds „tauta” vispār ir samērā daudznozīmīgs un daudznozīmībā pretrunīgs apzīmējums. Tāpēc mūsdienu zinātnē un zinātniskajā publicistikā lieto jēdzienu „etnoss” un tādus atvasinājumus kā „etnokulturālā daudzveidība”, „etnonacionālisms”, „etniskums”, „etniskā identitāte”, „etniskā kopība”.

Ikdienas valodā vārdi „tauta” un „etnoss” mēdz būt sinonīmi. Vēsturiski vēl nesen bija pieņemts ar vārdu „tauta” vīpsnāt par sabiedrības zemākajiem sociālajiem slāņiem. Latviešu inteliģence XIX gadsimta otrajā pusē loloja vārdu „tautiskums”. Ar to apzīmēja t.s. vienkāršās tautas tradīciju un paražu saturiski garīgo tonalitāti. Taču minētā gadsimta beigās latviešu modernisti (Jaunā strāva) pret tautiskumu izturējās skeptiski. Rainis atklāti izsmēja arhaiskos „tautībniekus”. Savukārt padomju periodā jēdziens „tautiskums” ietilpa sociālistiskā reālisma teorijā, tādējādi akcentējot tautas vitalitāti un daiļdarbu tuvību proletariāta un darba zemniecības vitālajai mentalitātei.

Vīpsnāšana par „tautu” var turpināties arī mūsdienās. Piemēram, šogad rudenī noteikti vīpsnāsim par to, ka gudrā „tauta” atkal ir ievēlējusi parlamentā vecos zagļus, blēžus, muļķus, „preambulistus”. Ar vārdu „tauta” var raksturot dažādu etnosu (tautu) piederību vienam ģeosociālajam organismam. Piemēram, var teikt „Francijas tauta”, „Lietuvas tauta”, „Vācijas tauta”, „Somijas tauta”, „Latvijas tauta”.

Ja sākās jēdzienu nepareiza lietošana sabiedrības elitē, tad vienmēr loģisks ir jautājums par degradāciju un automātiski nākas domāt par visas sabiedrības (tautas, nācijas, civilizācijas) pagrimumu, novecošanu, bojāeju. Elite ir sabiedrības „galva”. Mēs lieliski zinām, kas sāk pūt vispirms un kas turpina pūt pēc tam.

Cilvēces vēsture liecina, ka degradācija nav „gals un sākums”, kā poētiski filosofēja Rainis. Degradācija nav kreatīvi perspektīvs gals, pēc kura viss radoši saulaini sākās no jauna. Degradācija ir sākums galam un beigām, pēc kā vairs nekas neseko.

To uzskatāmi atspoguļo cilvēces vēsture. To profesionāli izskaidro mūsdienu etnoģenētiskās teorijas. Nepārprotami redzot savas elites degradāciju, latvieši var pamatoti jautāt, kādā etnoģenēzes fāzē pašlaik atrodas latviešu tauta. Sastopoties ar pašlaik acīmredzamo elites degradācijas pieaugumu, latvieši var jautāt „Vai mūsu tauta tuvojas galam?”.

Mūsdienu zinātnē vislielākā autoritāte ir Ļeva Gumiļeva etnoģenēzes pasionārajai teorijai. Tajā runa ir par etnisko sistēmu (tautas, civilizācijas) etnoģenēzes fāzēm. Katrā fāzē ir noteikts etniskās sistēmas aktivitātes līmenis un tā dēvēto pasionāriju (sociāli un intelektuāli aktīvu un enerģisku cilvēku grupu vai atsevišķu personību) dominējošais tips (no vēlmes labi dzīvot līdz gribai sevi upurēt citu labā). Katrā fāzē ir savs etniskās sistēmas uzvedības tips, etniskās sistēmas specifiska iekšējā komplicētība, etniskās sistēmas gaitas virziens, spēja pretoties un pārvarēt „slimības”.

Etniskās sistēmas mūža ilgums ir 1200-1500 gadi. Šajā laikā etniskā sistēma pārdzīvo sešas fāzes.

Pirmā fāze ir sākotnējā kāpuma, pacelšanās, augšupejas laiks, kas var turpināties vairākus gadsimtus. Piemērā Ļevs Gumiļevs min krievu civilizācijas sākotnējo kāpumu XIII-XV gs.

Otrajā fāzē etniskās sistēmas pasionārā spriedze sasniedz maksimālo robežu. Tātad sasniedz kultūras attīstības kulmināciju. Arī šī fāze var ilgt vairākus gadsimtus (krievu civilizācijā XVI-XVIII gs.).

Trešā fāze ir lūzuma laiks. Šai fāzei ir raksturīga pasionaritātes strauja samazināšanās, kas var izraisīt etniskās sistēmas sašķelšanos (krievu civilizācijā XIX-XX gs.).

Ceturto fāzi Ļevs Gumiļevs dēvēja par inerces fāzi, pēc lūzuma fāzes pasionaritātei lēni apsīkstot. Zinātnieks šo fāzi saskatīja rietumeiropiešu civilizācijā XVIII-XX gs.

Piektā ir obskurācijas fāze. Nosaukums atvasināts no latīņu vārda obscurans – aptumšojošs. Ar svešvārdu „obskurantisms” apzīmē tumsonību un nicīgu attieksmi pret izglītotību, inteliģentumu, zinātniskumu. Tātad piektajā fāzē ir konstatējama vispārējā intelektuālā un morālā degradācija. Kā raksta Ļevs Gumiļevs, piektā fāze noslēdzās ar etniskās sistēmas bojāeju vai etnosa pārvēršanos reliktā (tādā veidojumā, kas saglabājies no seniem laikiem). No etniskās sistēmas var atšķelties kāda daļa un ieplūst citā etniskajā sistēmā.

Pēdējā, sestā, ir memoriālā fāze – pēc obskurācijas fāzē notikušās atšķelšanās etniskās sistēmas palikušās daļas veģetēšana. Šajā fāzē var saglabāties kultūras tradīcijas. Taču šīs fāzes galvenā iezīme ir etniskā homeostāze – dzīve bez izmaiņām, stāvēšana uz vietas, stagnācija.

Lai atbildētu uz minēto latviešu jautājumu, vispirms ir nepieciešams noskaidrot vairākus momentus. Pirmkārt un galvenokārt ļoti svarīgi ir zināt atskaites punktu. Proti, laiku, no kura sākt skaitīt 1200-1500 gadus. Tātad vispirms ir jābūt informētam par latviešu tautas pastāvēšanas sākumu. Mums ir jāzina, kad radās latviešu tauta.

Otrkārt, jābūt ir pārliecībai par etnoģenētiskās pasionārās teorijas piemērotību latviešu tautai. Iespējams, latviešiem piemērotāka ir etnoģenēzes homeostāzes teorija, kas izskaidro Āfrikas, Āzijas, Austrālijas, Amerikas daudzu etnosu dzīvi.

Labi ir zināms, ka etniskās grupas var gadu tūkstošiem ilgi dzīvot bez pasionārijiem. Tādu etnisko grupu dzīve rit bez radikālām izmaiņām un progresīva kulturoloģiskā kāpuma. Etnosu pārstāvjus pilnā mērā apmierina dzīves kārtības patstāvība un mūžīgā nemainība. Viņi ir laimīgi savā dzīvē.

Par etnoģenēzes homeostāzes teorijas piemērotību latviešu tautai liecina ļoti nopietni vēsturiskie fakti. Līdz šim latviešu garīgajā kultūrā viss vērtīgākais ir radīts ārpus mūsdienu Latvijas teritorijas. Talantīgākie latvieši savu radošo potenciālu realizēja citu tautu vidē un ar citu tautu morālo un materiālo atbalstu. Šo izcili apdāvināto personību darbībai „Latvijas kultūras vēsturē” ir veltīta speciāla nodaļa. Tās ir personības, kuras vislabāk pazīst un augstu vērtē ārzemēs, bet par kurām nav gandrīz nekāda interese latviešu sabiedrībā. 

Tas ir ļoti būtisks fakts latviešu tautas līdzšinējās dzīves analītikā. Tas liecina, ka latviešu tauta var būt laimīga bez pasionārijiem un pasionāriji vispār neiederas latviešu tautas dzīvē. Precīzāk sakot, iederas vienīgi tādi pasionāriji, kuri enerģiski rūpējas tikai  par savu labklājību. Iederas „veikalnieki” Raiņa terminoloģijā. Kā zināms, Rainis arī neiederējās tautā. Viņš to lieliski saprata un gribēja „iziet no tautas”. Par „veikalnieku” buķeti latvieši var priecāties pēcpadomju laikā. Arī padomju laikā nevarēja žēloties par pašlabuma algotņu trūkumu.

Ļoti nopietns fakts ir latviešu klasiski nevērīgā attieksme pret intelektuālajām vērtībām un intelektuāļiem, kā arī skaudīgā agresija pret jebkuru pasionāro izpausmi ziedot sevi sabiedrības labā. Sociālo pasionāriju darbība nav iespējama bez sabiedrības vienotības, uzticības un disciplināras bezierunu pakļaušanās līderiem. Kā zināms, mums šajā jomā ir milzīgas problēmas. Katrs sevi cienošs latvietis sevi uzskata par priekšnieku, stratēģi, taktiķi, ideologu, politiķi, valstvīru, zinātnieku, mākslinieku, biznesmeni, pedagogu, ekspertu, analītiķi, propagandistu, public relations guru. Katrs sevi cienošs latvietis nekad neuzticēsies un nepakļausies otra latvieša idejiskajai iniciatīvai un gribai, bet gan tūlīt viņu pasludinās par nejēgu un muļķi.

Par tautas izcelsmi parasti ir divu veida atbildes. Viens veids ir mitoloģiskais un mistiskais, otrs – reālistiskais.

Cilvēkiem ir nosliece savu izcelsmi izskaidrot mitoloģiski un mistiski. Platons sevi uzskatīja par jūras dieva Poseidona pēcteci. Vācietis Karls Gustavs Karuss 1848.gadā publicēja darbu, kurā tautu izcelsme skaidrota mistiski. Viņš tautas mistiski oriģināli iedalīja nakts tautās, dienas tautās un rīta ausmas tautās.

Sarunā par etnosa pirmsākumiem vienmēr tiekamies ar mītu. Par savu izcelsmi etnosi sacer mītu. Tāda tradīcija ir katrai tautai. Tā tas ir arī latviešiem. Pēcpadomju laikā visdažādāko mītu plūdi par senajiem baltiem un senajiem latviešiem iekļuva grāmatās, skolēnu zināšanās, „politiķu” priekšstatos. Protams, dominē tendence akcentēt baltu un latviešu senumu, izcelsmi pirms daudziem tūkstošiem gadu. Latviešus var pasludināt par visvecāko tautu uz planētas. Sastopami mīti par baltu un latviešu etnoģenētisko „tīrību” – nesaplūšanu ar citiem etnosiem. Atsevišķu mītu grupu veido šarlatānu stāstījumi par baltu cilšu sākotni Indijā, pat Amerikā inku zemē.

Tautas izcelsmes skaidrojuma reālistiskais veids balstās uz zinātniskajiem faktiem. Taču principā jebkurš veids ir saistīts ar jautājumu, kā vispār tauta rodas.

Zinātne šodien uzskata, ka tautu (etnosu) izcelsmē var novērot tipoloģiski radniecīgus momentus. Gandrīz visu tautu (etnosu) rašanos veicina dzīve kopīgā teritorijā, kopīgā valoda, reliģija, kopīgs ieskats (mīts) par vēsturisko izcelsmi.

Taču tautu rašanās var būt arī voluntāras gribas rezultāts. Tā, piemēram, senie romieši barbaru ciltis mākslīgi apvienoja frankos, gallos, dākos, ģermāņos. Vācbaltu voluntāras gribas rezultāts lielā mērā ir arī latviešu tautas konsolidācija no Livonijas vietējām ciltīm.

Latviešu tautas izcelsme līdz šim nav speciāli pētīta. Pieejamas ir vēsturisko materiālu atsevišķas interpretācijas.

Par latviešu tautas izcelsmi fundamentālākais faktu apkopojums ir izcilā vēsturnieka Indriķa Šterna (1918-2005) divās ļoti biezās grāmatās „Latvijas vēsture”. Pirmā grāmata ir veltīta 1180.g.- 1290.g., otrā – 1290.g.-1500.g. Abas grāmatas var droši slavēt kā visgrandiozāko panākumu Latvijas vēstures izpētē.

Vērtīgi ir tas, ka vēsturisko notikumu kopainā autors lielu uzmanību velta baltu un somugru cilšu etnoģenēzes procesam. Viņš vēlas noskaidrot, kad radusies latviešu tauta.

Pirmais, ko viņš paskaidro, ir tas, ka „13.gs. vēl nevar runāt par latviešu tautu”. Mūsdienu Latvijas teritorijā tolaik dzīvoja ciltis: lībieši, kurši, zemgaļi, sēļi, latvieši jeb latgaļi, jo Indriķa hronikā etnonīmi „Lethi” un „Lethigalli” ir sinonīmi. Iespējams, lībieši sacīja „Lethi” vai „Lethigalli”. Savukārt lībiešu formas pārņēma vācieši. Skaidri zināms ir tas, ka latviešu jeb latgaļu cilts dzīvoja  mūsdienu Vidzemē un mūsdienu Latgalē. Tāpēc XX gs. sākumā kaprīzi separātiskā nodalīšanās Latgalē un latgaliešos ir mākslīga un savā būtībā absurda etnopolitiskā rotaļa. Tie, kuri šodien sevi dēvē par latgaliešiem, ir tādi paši latvieši kā visi pārējie vidzemnieki. Absurda ir pamatetnosa kaprīzā pārvēršanās par subetnosu.

Indriķa Šterna pirmajā grāmatā ir nodaļa „Senlatvija krusta kara priekšvakarā”. Nodaļā runa ir par vietējās populācijas (apm. 155 000 cilvēku) dzīvi pirms vācu kolonizācijas. Autors raksta, ka sociāli sīkākā vienība bija ģimene. Tālāk sekoja lielģimene. Tā veidojās tad, ja kopā dzīvoja ģimenes divas vai trīs paaudzes. Lielģimeni balti sauca par saimi. Tajā varēja būt apmēram 30 cilvēku.

Tālāk sekoja dzimta. Autors paskaidro, ka dzimtas bija saimnieciskā apvienība. Tās pārstāvji bija pārliecināti par savu asinsradniecību un ticēja mītam par izcelšanos no kopīgā senča. Dzimtas eksistences teritorija bija ciems ar ciema novadu (laukiem, pļavām, mežiem, ezeriem). Dzimtā varēja apvienoties apmēram 25 lielģimenes, lai vieglāk nodrošinātu savu eksistenci.

Pirms vācu iebrukuma baltu dzimtas jau bija apvienojušās ciltīs. To veicināja priekšstats par kopīgo izcelsmi, kopīgā valoda, reliģija, tiesības un sociāli politiskā iekārta. Bieži vajadzēja aizstāvēt savu zemi no svešzemju iebrucējiem (vikingiem, dāņiem, zviedriem, slāviem).

Indriķa Livonijas hronikā cilšu apdzīvotā teritorija ir saukta latīņu vārdā „terra” – terra Semigallia, terra Lettia, terra Lyvonia, terra Selonia, terra Curronia. Vārds „terra” apzīmē zemi.

Otrajā grāmatā ir nodaļa „Latviešu tautas veidošanās 14. un 15. gadsimtā”. Indriķis Šterns vispirms paskaidro teorētisko pieeju. Viņš atzīst, ka katras tautas veidošanos nosaka trīs faktori – migrācija, asimilācija un vēsture. Praktiski tas nozīmē baltu cilšu un lībiešu iekšējo migrāciju. Tā noslēdzās ar asimilāciju. Acīmredzot cilvēki nebaidījās pārcelties uz dzīvi citā novadā, jo apzinājās savu etnisko radniecību. Migrācija un asimilācija bija psiholoģiski komfortabla izvēle.

Grāmatā plašāk ir analizēta lībiešu asimilācija baltu ciltīs. XV gadsimtā Vidzemes arhibīskapija tika nodalīta latviešu daļā un lībiešu daļā. XVIII gadsimtā lībiskais novads jau bija latviskojies.

Autors norāda par antropoloģisko atšķirību izzušanu. Kapulaukos atrasto galvaskausu pētījumi liecina, ka X-XIII gs. starp maztautām vēl pastāvēja samērā krasas antropoloģiskās atšķirības. Tās sāka izzust XIII-XVII gadsimtā, kaut gan arī tolaik Kurzemē un Vidzemē baltu elementiem līdzās vēl lielā mērā saglabājās somiskais (t.i., lībiskais) substrāts.

Atsaucoties uz J.Endzelīna un citu valodnieku uzskatiem, Indriķis Šterns pievēršās valodas jautājumam. Baltu cilšu valodas bija atšķirīgas – nesaprata viens otru. Zināma radniecība pastāvēja starp zemgaļu un sēļu valodu. Rakstu valoda nebija nevienai ciltij.

Otrajā grāmatā izmantotie arhīvu dokumenti liecina par vāciešu apzināti realizēto etnopolitiku. Vāciešiem nebija vajadzīgs vietējo cilšu kokteilis. Viņu interesēs bija konsolidēt vienu etnisko formējumu ar vienu valodu, vienu etnonīmu, vienā valodā izdoto reliģisko literatūru, visā pārvaldītajā teritorijā vienu etnopolitisko taktiku un stratēģiju, vienā valodā sagatavoto juridisko bāzi, vienu mācību valodu vietējo iedzīvotāju skolās. Šim nolūkam viņi radīja latviešu literāro rakstu valodu, balstoties uz t.s. vidusdialektu (centrs Jelgavas apkārtne), kā arī piekārtoja etnisko un administratīvo terminoloģiju. Vācieši aizliedza kuršu valodu, un kurši pārņēma zemgaļu valodu (respektīvi, t.s. vidusdialektu).

No XV gadsimta sākuma vāciešu sastādītajos dokumentos izzuda cilšu nosaukumi. To vietā oficiālajā kancelejas valodā lietoja vārdu (etnonīmu?!) „nevāci” (Undutschen) vai „laucinieki” (lantlude). Varēja lietot arī vārdu „zemnieki” (bauren). 

XV gadsimta beigās vācieši Livoniju iedalīja divās zonās – latviešu un igauņu. Minētā gadsimta beigās dokumentos parādījās jēdzieni „dzimtcilvēks” (erffman) un „dzimtļaudis” (erff lude).

Rezumējot etnoģenēzes procesu, Indriķis Šterns akcentē divus momentus. Pirmkārt, viduslaikos tautas jēdziens nepastāvēja. Tā tas bija Rietumeiropā. Livonija nebija izņēmums.

Otrkārt, viņa ieskatā latviešu tautas veidošanās process ir „izkristalizējies” XVI gadsimtā. Ne visai skaidrs, kā jāsaprot vārds „izkristalizējies”. Pie tam pēc vārdiem par „izkristalizēšanos” I.Šterns tūlīt atsaucās uz Rēveles mācītāja Baltazara Rusova hroniku. Tās otrajā izdevumā 1584.gadā mācītājs raksta, ka Livonija sastāv no igauņu, latviešu un kuršu zemēm. Kuršu zemē ietilpst arī lībiešu zeme. Tātad XVI gadsimta beigās vēl nevar runāt par vienu latviešu tautu. Joprojām „gaisu jauc” kurši un lībieši. Vārds „latvieši” tiek attiecināts uz latviešu cilti.

Vēl katrā ziņā ir jāņem vērā, ka pirmās grāmatas latviešu valodā XVI gadsimtā un XVII gadsimta sākumā vācieši izdeva savām vajadzībām. Tikai vēlāk un īpaši XVIII gadsimtā grāmatas tika adresētas draudzes locekļiem – latviešu zemniekiem un pilsētniekiem. Pirmie lasītpratēji latvieši dzīvoja Rīgā, kur XVII gadsimtā priekš viņiem organizēja skolas. XVII gadsimta beigās skolas sāka atvērt arī Vidzemē, kur tolaik bija apmēram 80 draudzesskolas.

Par latviešu tautas sākumu visobjektīvāk ir uzskatīt XVII gadsimtu. Jaunās tautas inteliģence radās XIX gadsimtā. Jaunā tauta par savu valsti publiski sāka sapņot XX gadsimta sākumā. Bet arī tikai kā par „brīvu Latviju brīvā Krievijā”.

Tomēr pats priecīgākais ir tas, ka šodien latviešiem nav jāraud. Atbilde uz aktuālo jautājumu „Vai mūsu tauta tuvojas galam?” ir iepriecinoša. Turklāt gan no etnoģenēzes homeostāzes teorijas viedokļa, gan no etnoģenēzes pasionārās teorijas viedokļa. Abu teoriju konfrontācija ar latviešu tautas šodienas dzīves drūmo praksi sniedz priecīgu atbildi.

Ja savu dzīvi pieskaņojam etnoģenēzes homeostāzes teorijai, tad viss ir kārtībā. Arī turpmāk turpināsim iedzert un uzkost, dancot un dziedāt, krāt naudu un mantu, viens otru apzagt un apmānīt, dzīt prom gudrākos un godīgākos, laimīgi baudīt dzīvi un izbaudīt visus glamūra labumus.

Ja savu dzīvi pieskaņojam etnoģenēzes pasionārajai teorijai, tad arī viss ir kārtībā. Ņemot vērā tautas izcelsmes laiku, mums viss vēl ir priekšā, un pašlaik atrodamies tikai pirmajā fāzē - sākotnējā kāpuma, pacelšanās, augšupejas fāzē. Mūsu tautu gaida vismaz 1000 gadus ilgs mūžs. Bet galvenais - teorijas loģika mums garantē arī otrās fāzes panākumus, kad apmēram pēc 300-400 gadiem etniskās sistēmas pasionārā spriedze sasniegs maksimālo robežu un kultūras attīstības kulmināciju.

Novērtē šo rakstu:

40
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

FotoKas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami tās patiesie cēloņi un dziļumi. Toties valdības partiju reakcija – ar grūti noslēpjamām histērijas pazīmēm – liecina: valsts varai ir trāpīts ļoti sāpīgā vietā.
Lasīt visu...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...