Pietiek :: Teritorija valstij nav “svētā govs”, reizēm to ir lietderīgi ziedot apmaiņā pret mieru un stabilitāti
Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sabiedrībā ir kļūdains uzskats par valsti kā par struktūru, kura tiecas pēc teritoriālas ekspansijas. Patiesībā tā nav. Bieži lielā mērā tā nav. Protams, eksistē valsts veidolā noformētas politekonomiskās sistēmas, kurām ekspansija ir ne tikai dzīvesveids, bet izdzīvošanas līdzeklis.

Tiesa gan, šādas struktūras (kuru uzskatāms piemērs ir daudzās nomadu cilšu lielvalstis) tiecas periodiski (saskaņā ar ekonomisko nepieciešamību) aplaupīt vājākos kaimiņus, nevis panākt kontroli pār tiem. Kontroli uzstāda tikai tad, kad kārtējais kaganāts noteiktā savas attīstības posmā rada pietiekamu resursu bāzi, lai organizētu pastāvīgu pakļauto aplaupīšanas sistēmu. Tas ir tad, kad pastāvīga laupīšana ir nodrošināta ar resursiem un tāpēc ir ekonomiski izdevīgāka par periodiskām laupīšanām.

Tomēr šāda sistēma ir nestabila un var tikt nodrošināta tikai uz palielināta militārā kontingenta turēšanas pakļautajās teritorijās rēķina. Tā rezultāta laupītājvalsts vai nu militāri politiski “pārpūlas” vai arī mēģina deleģēt vietējiem kadriem okupācijas spēku funkcijas. Tā tas, piemēram, bija Ivana I Kaļitas gadījumā. Tas savukārt noved pie kolabracionistisko valdnieku patstāvības pieauguma, kuri kļūst bagāti, pārdalot sev par labu impēriskajam centram paredzētās nodevas. Un turpmāk bijušie kolaboranti, kuri ir pieņēmušies spēkā uz centra rēķina, uzstājas kā galvenie separātisti.

Otrs sistēmas veids, kurš dzīvo nepārtrauktā ekspansijā, ir mesiāniski ideoloģiska sistēma. Un te nav svarīgi, vai šī sistēma stāda sev uzdevumu nodrošināt “dzīves telpu” savai tautai (šis ekspansijas pamatošanas līdzeklis radās vēl ilgi pirms Hitlera) vai arī viņi cenšas nodrošināt visas cilvēces saulaino nākotni. Padomju komunisti te arī nebija pirmie – jebkura reliģiska ekspansija, kaut kristietības krusta karu veidā, kaut musulmaņu preventīva svētā kara veidā, ir ideoloģiskās ekspansijas forma.

Starp citu, arī mūsdienās joprojām ir spēkā šie abi ekspansijas ideoloģiskie pamatojumi. Piemēram, ASV cenšas vardarbīgi izplatīt savus priekšstatus par “vērtībām”, “brīvību”, “demokrātiju” pat tajos gadījumos, kad viņiem tas nav izdevīgi no politiskās dienas kārtības skatu punkta. Savukārt reģionālie konflikti un cilšu sadursmes Āfrikā visbiežāk tiek pamatotas ar cīņu par dzīves telpu savai tautai.

Šiem ekspansijas veidiem arī ir savas vājās vietas. Papildus tam, ka nepieciešams būt pastāvīgā gatavībā augstas intensitātes konfliktam un iesaistīties permanentās zemas un vidējas intensitātes militārās akcijās, lai realizētu šo abu sistēmu deklarētos mērķus, nepieciešams veikt genocīdu. Cīņas par dzīves telpu gadījumā tas tiek darīts pēc nacionālās pazīmes, bet ideoloģiski mesiāniskas sistēmas gadījumā – pēc ideoloģiskas.

Un nav svarīgi, vai tiek izsludināts oficiāls citticībnieku slaktiņš un naidīgu šķiru likvidācija vai arī “tirgus ekonomikai nepiemērojušies” izmirst it kā paši no sevis. Jebkurā gadījumā runa ir par sistēmas radītiem apstākļiem ideoloģiski svešu iedzīvotāju slāņu masveida genocīdam. Bet tas savukārt liecina par sistēmas zemo efektivitāti, kura pārlieku izšķērdīgi rīkojas ar visvērtīgāko resursu – cilvēku resursu.

Zeme un tās dzīles, ūdeņi un meži paši par sevi nenes papildu dividendes. Pat vairāk, ja formāli jūsu teritorijas nav apdzīvotas un apgūtas, tad perspektīvā tās var neformāli kļūt ne jūsu, līdzīgi kā savulaik par nekrievu kļuva krievu Aļaska, kuru vienkārši nebija spēka noturēt un izrādījās izdevīgāk (politiski izdevīgāk) pārdot. Peļņu dod cilvēks, kurš tādā vai citādā veidā izmanto dabas resursus.

Mūsdienu efektīvās valstis ir iemācījušas pārdalīt sev par labu to pievienoto vērtību, kura tiek radīta ārpus to robežām un tādēļ var realizēt pilsonības iegūšanas ierobežojošu politiku, lai nepalielinātu sociālā budžeta slodzi. Bet tas nozīmē, ka valsts izmantotie cilvēciskie resursi, kas tiek izmantoti, lai nodrošinātu savu labklājību, atrodas ārpus šīs valsts robežām un konkrētā valsts nenes nekādu politisko un sociālo atbildību šo cilvēku priekšā.

Starp citu, Krievijas iespēju un Maskavas iekšpolitikas un ārpolitikas materiālā nodrošinājuma straujais pieaugums nebūt nav saistīts ar to, ka Krievijas iedzīvotāji ir sākuši vairāk strādāt. Pat vairāk, absolūtos rādītājos strādā mazāk nekā 1940. gados un pat 1960. un 1970. gados. Un ar parastu darba ražīguma pieaugumu to nevar izskaidrot. Vienkārši Krievija iemācījās pārdalīt sev par labu pasaules pievienotās vērtības produktu. Par to arī Krieviju cenšas sodīt ASV, kurai agrāk uz to bija monopoltiesības un kura vienpersoniski noteica, kam būs dzīvot “zelta miljardā”, bet kam vilkt dzīvību kā “trešās pasaules” valstīm. Var pat teikt, ka no ASV skatu punkta Krievija viņiem kaulu no mutes izrāva.

Tādējādi efektīvas valstis visos laikos ir tiekušās pēc miera. Tikai pēc tāda miera, kura ietvaros varētu maksimāli savā labā tikt pārdalīts pievienotās vērtības produkts, kurš ir koncentrēts gan pašu valstī, gan ārpus tās. Vājākās valstis aprobežojās tikai ar savu pavalstnieku kontroli un tāpēc tādā vai citādā veidā apmaksāja ārējam spēkam savas drošības nodrošināšanu. Stiprākās valstis centās izplatīt savu ekonomisko kontroli ārpus savas valsts formālajām robežām.

Turklāt liela daļa nevienlīdzīgo ekonomisko līgumu nebūt netika slēgti, draudot ar ieročiem. Parasti vietējās elites pašas bija gatavas apmainīt zeltu un ziloņkaulu pret stiklu un vergus pret vecām musketēm vai arī kaņepājus, dzelzi, maizi un vasku pret rotaslietām un apģērbu, kurš ir šūts saskaņā ar pēdējās Parīzes modes prasībām.

Koloniālā ekspansija ir tikai epizode cilvēces dzīvē. Protekcionisko politiku realizējušās Eiropas valstis centās nodrošināt savu rūpniecību ar maksimālu noieta tirgu. Kontrole pār koloniju, pirmkārt, nodrošināja tās tirgus aizvēršanu konkurentiem. Tiesa gan, ASV jau toreiz Latīņamerikā atstrādāja daudz efektīvākus formāli brīvas valsts tirgus sagrābšanas un kontroles paņēmienus, pēc tam uzspiežot “atvērto durvju” politiku visai pasaulei.

Pašas ASV teritoriālā ekspansija pārsvarā tika vērsta pret mazapdzīvotām (pēc Eiropas mērogiem) vai vispār neapdzīvotām indiāņu teritorijām. Šāda politika bija vairāk saistīta ar bažām, ka šajās zemēs tiešā ASV tuvumā varēs nostiprināties kāda liela Eiropas lielvalsts (kā arī dēļ nepieciešamības aizstāvēties no indiāņu klejotājcilšu sirojumiem), nevis dēļ reālas nepieciešamības nodrošināt ar zemes fondu arvien pieaugošo imigrāciju, kura līdz XX gadsimta sākumam pārsvarā “nosēdās” ASV austrumu piekrastes pilsētās.

No Spānijai atkarotajām Filipīnām un Klusā okeāna salām ASV aizgāja pati, nostiprinot tur savu ekonomisko un politisko ietekmi (lai gan ne uz visiem laikiem), bet atsakoties tās iekļaut ASV sastāvā dēļ šādas rīcības ekonomiskās neefektivitātes. Līdzīgi Eiropas valstis XX gadsimta vidū pameta savas bijušās kolonijas, kad vecās to ekspluatācijas metodes, kuras paredzēja koloniju militāri – politisku kontroli, kļuva pavisam neefektīvas. Teritorijas, kuras varēja izmantot līdz pat mūsdienām, tika momentāni atdotas apmaiņā pret mieru un politekonomiskām preferencēm.

Pēdējo divdesmit gadu laikā līdzīgu politiku cenšas realizēt arī Izraēlas valdība. Neatkarīgi no partejiskās piederības un formālajiem lozungiem viņi, atšķiroties ar savu prasību stingrumu, ved sarunas par aiziešanu no okupētajām arābu teritorijām (kuras Izraēla jau sen ir pasludinājusi par anektētām) apmaiņā pret noturīga miera un Izraēlas valstiskuma (1949.gada robežās) drošības garantijām.

Turklāt ir jāsaprot, ka teritoriju sagrābšana, kas nodrošināja minimāli nepieciešamo teritoriālo dziļumu, bija saistīta ar Izraēlas valsts militāro drošību. Tomēr garantēts miers izrādās ir pietiekami vērtīgs, lai to pirktu pat par piekāpšanās stratēģiski svarīgu teritoriju jautājumā cenu.

Krievijai savukārt ir bagātīga pieredze atteikšanās no teritorijām ziņā apmaiņā pret izdevīgām politiskām un ekonomiskām savienībām, kuras nodrošina gan esošo valdījumu drošību, gan perspektīvas impērijas ekonomiskās un politiskās intereses. Par Aļasku jau tika minēts. Šī teritorija ne tikai tika pārdota ASV. Pašā Amerikā bija gan šī darījuma piekritēji, gan arī ietekmīgi pretinieki, tādēļ par maz bija sagribēt pārdot Aļasku, vajadzēja vēl arī, lai kāds vispār to gribētu nopirkt.

Aļaskas pārdošana notika drīz pēc Krimas kara, kad zaudējušo Krieviju turpināja terorizēt Lielbritānija. Londona vairākas reizes mēģināja izprovocēt jaunu konfliktu, lai papildus novājinātu un pasaules acīs pazemotu no zaudējuma vēl neatguvušos impēriju. Viena no Krievijas vājajām vietām bija Aļaska, uz kuru aktīvi pretendēja angļi. Formāli noteiktā robeža neapstādināja angļu migrantu ieplūdumu: krievu ieceļotāju bija pārāk maz, lai traucētu angļu ieceļošanai, bet valsts, kura tikko bija zaudējusi Krimas karu, nevarēja sev atļauties jaunu konfliktu pasaules malā ar tā laika spēcīgāko pasaules jūras lielvalsti.

Izeja tika atrasta, pārdodot Aļasku ASV. Vašingtona tolaik ļoti nedraudzējās ar Londonu. Anglija ieņēma ļoti nedraudzīgu pozīciju ASV pilsoņu kara laikā. Amerikāņi bija vēl pārāk vāji, lai varētu sev atļauties konfliktēt ar to laiku globālo hegemonu. Tomēr viņi nāvīgi baidījās no angļu nostiprināšanās Klusā okeāna ziemeļos, kas neizbēgami būtu noticis, ja Londona iegūtu Aļasku. Tai pat laikā tolaik ASV bija lieliskas attiecības ar Krieviju (tai skaitā arī dēļ kopējas nepatikas pret Lielbritānijas agresivitāti). ASV atradās daudz tuvāk Aļaskai kā Krievija un tai bija daudz vairāk resursu tās aizsardzībai. Turklāt divi angloamerikāņu kari (1775 – 1783 un 1812 – 1815) parādīja Kanādas vājumu uzbrukumā no dienvidiem.

Aļaskas pārdošanas rezultātā nostiprinājās neformāla antibritāniska savienība starp Krieviju un ASV un nodrošināja Krievijai drošas Tālo Austrumu robežas jauna Eiropas konflikta gadījumā. Aktīvā Krievijas ārpolitiskā pozīcija, kura noveda līdz krievu – turku karam 1877. – 1878. gadā, Krimas kara seku pilnīga likvidācija, kā arī pret Lielbritānijas globālajām ambīcijām vērstā Krievijas ekspansija Vidusāzijā kļuva iespējama tai skaitā arī situāciju Tālajos Austrumos stabilizējošās Aļaskas pārdošanas dēļ.

Tomēr teritoriālās ekspansijas ierobežošanas politiku apmaiņā pret ģeopolitiskiem ieguvumiem Krievija veica vēl kopš Pētera I laikiem. Gandrīz simt gadus, līdz Katrīnas Lielās valdīšanas beigām Krievija nodrošināja vājas un pussabrukušas Polijas valsts eksistenci, kura kalpoja kā buferis no stiprākām un agresīvākām Eiropas impērijām. Tai pat laikā Krievija saimniekoja Rečpospolitā kā savā iebraucamā sētā. Polijas dalīšanu Katrīnai uzspieda Prūsija un Austrija impērijai grūtā brīdī, un lielie teritoriālie ieguvumi nekompensēja kontrolējamas buferzonas zaudēšanu. Tieši ar šo brīdi sākās Krievijas impērijas iesaistīšana tās interesēm neatbilstošos un tālos konfliktos starp Rietumeiropas un Centrāleiropas valstīm, kas noveda līdz XIX gadsimta otrās puses un XX gadsimta sākuma neveiksmēm (Krimas karš, krievu – japāņu karš, Pirmais pasaules karš) un pēc tam arī pie monarhijas krišanas un Krievijas valstiskuma pirmā sabrukuma.

Analoģiski Krievija rīkojās arī attiecībā pret Centrāleiropu. Krievijas imperatoru garajos titulos ne velti bija arī “Norvēģijas mantinieks, Šlēzvigas – Holšteinas, Stormanskas, Ditmarskenskas un Oldenburgas hercogs”. Šīs bija teritorijas, uz kurām Krievijas imperatoriem bija dinastiskas tiesības. No tām, kā arī no mazākām hercogistēm Krievijas imperatori regulāri atteicās apmaiņā pret politiskām preferencēm un/vai finansiālām vai teritoriālām kompensācijām. Ja nebūtu realizēta tik līdzsvarota politika, tad iespēja izveidot lielu Krievijai piederošu Vācijas zemju masīvu un Krievijas imperatora iespējas iegūt Svētās Romas impērijas kūrfirsta tiesības (ar tiesībām tikt ievēlētam par Svētās Romas impērijas imperatoru) garantēti novestu līdz Krievijas konfrontācijai ar visu Eiropu vēl XVIII gadsimtā ar visnotaļ nepatīkamām sekām.

Ņemot vērā šādas atteikšanās no teritorijām prakses seno un starptautisko raksturu un Krievijas sekošanu tam [Latvijas Republika izveidojās arī šī principa realizācijas rezultātā], nav nekāds brīnums, ka pašreiz Maskava piedāvā Kijevai tādu pašu Ukrainas problēmu risinājumu. Ukrainai skaidro, ka Krimu nav iespējams atdot, tādēļ no tās ir jāatsakās, bet apmaiņā pret to ir iespējams vienoties par Ukrainas kompāniju īpašu statusu pussalā, kas tām nodrošinātu tādas pašas tiesības un iespējas kā Krievijas kompānijām. Kijevai uzstājīgi iesaka noformēt attiecības ar DTR/LTR tiešu pārrunu formātā, konkrēti, pieņemot izmaiņas Konstitūcijā un nodrošinot valsts federalizāciju.

Neviens nevar dot garantijas, ka Donbass pat ar šādiem nosacījumiem būs gatavs atgriezties Ukrainas sastāvā, kura četrus gadus pret to karo, izlejot daudz asiņu. Bet neviens taču Kijevu nespieda šo karu vest. Pat otrādi, rekomendācijas veikt valsts federalizāciju no Maskavas puses izskanēja uzreiz pēc 2014.gada februāra apvērsuma vēl pirms sadursmēm Donbasā un Odesas traģēdijas.

Protams, Kijevai lielā mērā ir taisnība, kad tā apgalvo, ka federalizācija (ar teritoriju tiesībām uz savu kultūru, ārējās ekonomikas darbību un praktiski uz savām spēka struktūrām) pārvērtīs Ukrainu par visai vāju konfederāciju ar tieksmēm uz turpmāku sadalīšanos. Bet, pirmkārt, neviens nav vainīgs, ka Ukraina XXI gadsimta sākuma otrajā desmitgadē ienāca tieši šādā stāvoklī, otrkārt, vāja konfederācija iekšēja miera apstākļos ir labāka par vāju diktatūru pilsoņu kara apstākļos, treškārt, tādu pat vāju konfederatīvu Poliju Krievija gandrīz simts gadus spēja noturēt valstiskas vienotības stāvoklī līdz mirklim, kad “Rietumu partneri” neuzspieda sadalīšanu. Tāpēc izredzes ir.

Nav patīkami zaudēt teritorijas. Skaidrs, ka nespēja noturēt esošo ir noteikta vājuma pazīme. Bet arī nevaldāma ekspansijas tieksme arī nav spēka pazīme. Katras valsts primārais uzdevums pirmkārt ir sabiedrības konsolidācija, iekšējās stabilitātes nodrošināšana un ekonomiskā attīstība. Ja šie uzdevumi tiek izpildīti, tad teritorijas sāk pievienoties (un iespējas arī) pašas no sevis un dažreiz pat nākas atkauties no pievienoties (vai atgriezties) kārojošajiem.

Savukārt, ja valsts upurē sabiedrības konsolidāciju, stabilitāti un ekonomisko attīstību par labu teritoriālās vienotības saglabāšanai, kuru tāpat vairs nevar noturēt (vēl jo vairāk dēļ teritoriālās ekspansijas, kuru nav ar ko nodrošināt), tad rezultātā valsts zaudē ne tikai problēmteritorijas, bet arī visu, kas tai ir, līdz pat pilnīgai pazušanai no politiskās kartes.

* ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts

Avots: https://cont.ws/@ishchenko/969319

Novērtē šo rakstu:

35
25

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Kur nonāks Bordāns „mentu pasaules” darboņu pavadībā?

FotoKaut Saeimas vēlēšanas vēl tikai priekšā, virkne vismaz pagaidām parlamentā nepārstāvētu partiju jau metušās dalīt nākotnes lielos projektus, un šajā jomā īpaši izcēlusies Jaunā konservatīvā partija (JKP) un tās „Ekonomiskās analīzes grupas vadītājs” Gatis Eglītis, kuram izrādījies daudz ko teikt par dzelzceļa elektrifikācijas projektu. Šai sakarā atļaušos atgādināt šo un to publiski nezināmu par JKP „kadriem” un uzdot dažus uzvedinošus jautājumus „ekonomiskā analizētāja” sakarā.
Lasīt visu...

21

Vai priekšvēlēšanu kampaņās izmanto ministriju budžetus

Foto"Latvijas Reģionu apvienība" (LRA) lūgusi Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP) izvērtēt, vai "Latvijas Radio" atskaņotajās Latvijas Republikas Finanšu ministrijas (FM) radio reklāmās nav saskatāma slēptā priekšvēlēšanu aģitācija un vai neatļautā veidā tiek tērēti administratīvie resursi. Vēstuli ar lūgumu izvērtēt attiecīgo situāciju LRA nosūtīja arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB). Sniegt paskaidrojumu par izvērsto radio kampaņu lūgts arī pašai Finanšu ministrijai.
Lasīt visu...

21

Morālais garants. 1. Pirmsvēlēšanu solījumu erozija

FotoLatvijas Republika ir Krievijas Federācijas klons. Abās valstīs ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums. Pēc PSRS sabrukuma to izveidoja noziedzības mecenāti - PSKP un VDK nomenklatūras visnelietīgākā, visalkatīgākā, nacionāli visreakcionārākā daļa, kooptējot savā bandā nekaunīgi izveicīgus parvēnijus no pārējiem sociālajiem slāņiem.
Lasīt visu...

21

„Saskaņas”/KPV LV ārlietu ministra amata kandidāts varētu būt Aivis Ronis

FotoTVNET intervija ar Aivi Roni sākotnēji nelikās aizdomīga, taču, izlasot visu interviju, neviļus uzausa atmiņā Anrija Matīsa intervija atkarīgajam laikrakstam „Dienas Biznesā”, un tad sekoja belziens pa pieri ar trulu priekšmetu. Pieļaujama augsta iespējamība, ka Ronis varētu būt iekļauts „Saskaņas” ēnu kabinetā.
Lasīt visu...

21

„Un tieši šādi cilvēki mums Saeimā ir vajadzīgi...”

FotoMan prasa – kāpēc publiskoju datus par KPV LV kandidāta Māra Možvillo „biznesa” miljona nodokļu parādiem. Šo gribēju cilvēkiem parādīt, lai atver acis –kāda ir realitāte ar visiem pierādījumiem, jo ir tāds labs teiciens - NUMBERS DON'T LIE jeb cipari nemelo, un šeit melns uz balta ir redzams. It īpaši kopā ar Lindas Liepiņas cildinošo tekstu (skat. attēlu) - "un tieši šādi cilvēki mums Saeimā ir vajadzīgi". Nu, kur vairs tālāk? Nu kur?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Priekšvēlēšanu cīņā oligarhu pusē iesaistās arī TVNET

Vakar un šodien (15./16.augustā) vienā no Latvijas lielākajiem interneta medijiem TVNET tika ievietoti divi žurnālista Toma Rātfeldera (pats sevi...

Foto

Augstu novērtēju KPV LV valdes uzticību, mani izvirzot par 2. numuru Vidzemes vēlēšanu apgabalā

Sveicināti, cienījamie novadnieki un nu jau arī visi Latvijas iedzīvotāji. Mani nebūt...

Foto

Ko deputāti varētu uzdāvināt iedzīvotājiem Latvijas simtgadē

Vairs tikai daži mēneši līdz Latvijas simtgades atzīmēšanai. Tiek gatavotas grandiozas svinības, tērēti milzīgi līdzekļi svinību organizēšanai. Atbildīgās amatpersonas...

Foto

Vai es varēšu?

Vēlēšanu kampaņu triki vairās no vārdiem “Vai es varēšu?”. Jo zina, ka iebalsosies arī tie, kas par spēju un lietpratības sentimentiem galvu nelauza...

Foto

"Progresīvo” programma: solidaritāte, vienlīdzība un sociālā drošība, bet par aizsardzību ne vārda

"Progresīvo vērtības": Brīvība - Solidaritāte - Vienlīdzība - Daba – Vide. "Progresīvie" sakņojas sociāli...

Foto

Bailes no patiesības un patiesības korumpētība

Mūsdienu Latvijā viena no psiholoģiski traumatiskākajām un sociāli amorālākajām izpausmēm ir bailes no patiesības par dzīves realitāti. Sastopama patiesības konsekventa...

Foto

Latvijas politikas asenizators brūķē muti par visiem un visu - bet vai uz šiem jautājumiem sniegs skaidru atbildi?

Vakar atgriezos no Gruzijas, kur kopā ar Gruzijas,...

Foto

Iesniegums LR Ģenerālprokuratūrai par tiesu datu pārpublicēšanu

Ar šo atbilstoši Administratīvā procesa likuma 98. un turpmāko pantu noteikumiem lūdzu sniegt uzziņu par masu informācijas līdzekļa (MIL)...

Foto

"No sirds Latvijai" Saeimas vēlēšanu programma: mēs lepojamies ar mūsu tautas viedumu

Laiks tautas uzplaukumam! "No sirds Latvijai" ir pret valdošo eliti noskaņota konservatīva partija, kas...

Foto

Viss nav slikti, var būt vēl sliktāk

Šis ieraksts nepatiks gan tiem, kam “viss ir slikti”, gan tiem, kam “viss ir labi”, gan mūžīgajiem pesimistiem, kam...

Foto

„Kā lemsiet, tā būs”

Ievadā jāteic, ka aitas labticīgais uzskats, ka vilks jēra ada ir zaudējis vilka tikumu, ir, maigi izsakoties, visnotaļ netālredzīgs un muļķīgs....

Foto

Vārdā nevienu nesauksim, bet kāds kādu reizēm nepieņemami nomelno, un tas rada bažas

Šobrīd, pirmsvēlēšanu laikā, Latvijas informatīvajā telpā novērojami vairāku politisko partiju, to pārstāvju aktīvi...

Foto

Kāpēc no bankas pazuduši visi naudas atmazgāšanas apkarošanas speciālisti?

Pēc ABLV bankas krīzes un valdības, kā arī FKTK darbībām saistībā ar vēlēšanos izskaust riskantos klientus, tostarp...

Foto

Augļotāju roklaižas

Latvijas iedzīvotāji kopš 2008. gada aizvien cieš no dažādu apšaubāmu starptautisku asinssūcēju sindikātu centieniem tos finansiāli iznīcināt. Neskaitāmie centieni ierobežot augļotāju ekonomisko genocīdu ir...

Foto

Miljoni tumsonības ambīcijai jeb nacionālās aptaurētības kumoss

2018.gada 17. jūlijā portāls „Delfi” publicēja svarīgu informāciju: „Ministru kabinets otrdien apstiprināja Kultūras ministrijas (KM) izstrādāto "Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un...

Foto

Vai lasītājs zina kaut vienu ASV prezidenta rīcību, kura būtu neizdevīga ASV un izdevīga Krievijai?

„Esmu ar mieru riskēt ar savu politisko karjeru, lai pasaulē būt...

Foto

Atklāta vēstule Lato Lapsam

Godātais Lato Lapsas kungs! Ņemot vērā to, ka Jūs esat pats godīgākais, pats taisnīgākais, pats gudrākais, pats neuzpērkamākais un visu zinošākais cilvēks...

Foto

Kad mediķu klātbūtnē mirst cilvēks ar diagnozi, kas atbilst atpalikušām valstīm raksturīgai situācijai

Vakar biju Gulbenē. Tur notika Kapu svētki. Gulbenes pilsētas vecajos kapos kopš februāra...

Foto

Kučinskis nenosauc OIK vainīgos

Pēc "Latvijas Reģionu apvienības" (LRA) rosinājuma šā gada 20. jūnijā Saeima uzdeva Ministru prezidentam Mārim Kučinskim (ZZS) sagatavot ziņojumu, atklājot obligātās iepirkuma...

Foto

Par Daugavpils balkoniem un to remontu

Esam iepazinušies ar masu medijos publicēto stāstu, žēl, ka, pirms publicēt tādu aizskarošu ziņu, netika izteikta vēlme saņemt viedokli un...

Foto

Žurnāls „Ir” esot par atklātību? Apskatieties shēmu, kā tiek paslēpti šī žurnāla akcionāri

Pierādījums, ka žurnāls Ir nav tik nevainīgs, kā iztaisās. Patiesībā, ka tas ir tieši tāds...