Tiek apzināti veicināta Latvijas iedzīvotāju alkohola patēriņa struktūras maiņa – no alus uz stipriem alkoholiskiem dzērieniem
Ivars Jakovels, Jelgavas pilsētas domes deputāts13.10.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pamazām tuvojas Latvijas rudens kulminācija – novembris – politiķu mutēs kaismīgi saukts par patriotu mēnesi. Tas ir laiks, kad esam pieraduši runāt un uzstāties par aizgājušo laiku varoņiem, bet kā būtu parunāt par mūsu dienu varoņiem – ražotājiem un darba devējiem, kuri ik dienu cīnās par Latvijas marku un tās atpazīstamību; darbavietām galvaspilsētā un reģionos, neļaujot uz svešatni aizplūst mūsu cilvēkiem un iznīkt apdzīvotām vietām? Kā būtu pieminēt mūslaikos kritušos varoņus – nevienlīdzīgajā konkurences cīņā bankrotējušās vai globālajām korporācijām pārdotās nacionālās ražotnes?
Šoreiz par alus nozari. Kā spilgtāko notikumu pāris šogad jāmin – „Bauskas alus” pārdošanas darījums Dānijas „Royal Unibrew” meitasuzņēmumam „CIDO Grupa” un Saeimas atbildes gājiens – akcīzes nodokļa samazinājums stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, diskriminējot Latvijai tradicionālo alus darīšanu.
Skandalozi, bet mūsu nodokļu politika panākusi to, ka viens no stabilākajiem alus ražotājiem ar populāru alus zīmolu – Bauskas alus – vairs nav spējis pretoties globālajai konkurencei un bijis spiests jūnija sākumā pārdoties dāņu biznesa impērijai. Vai turpmāk tas būs tas pats alus vai arī no tā pāri paliks tikai etiķetīte, to nezina neviens. Turklāt šis nebūtu pirmais piemērs Latvijas biznesa vēsturē. Atcerēsimies, kas notika ar alus darītavām „Lāčplēša alus” un „Līvu alus”, kad tās iegādājās „CIDO Grupa”.
„Tiesiskuma koalīcija” šo lietu piefiksēja un tautai deva zīmi, ka saprot situācijas nopietnību. Jūlija sākumā Saeima, lemjot par akcīzes nodokļa samazinājumu, izlēma 15% apmērā samazināt nodokļu slogu stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, bet alum saglabāt esošo. Vēstījumu sapratām – dzeriet šņabi, ja vēl neesat Latviju pametuši! Lai tie vietējie aldari... iet zaļās pļavās, jo – būsim reāli – globālie spēlētāji, kuri bieži vien alu ražo jau ārpus Latvijas robežām, saglabājot vien simt un vairāk gadu senus zīmolus, izdzīvos.
Var, protams, lepoties ar Latvijas alu, kas esot smeķīgāks par jebkuru citu savu vārdabrāli visā plašajā pasaulē, un būt starp vārgākajiem alus dzērājiem Eiropā, vienlaicīgi neatpaliekot kopējā patērētā alkohola ziņā no tādām alus lielvalstīm kā Austrija, Vācija, Polija, Īrija. Tā, piemēram, nesen publiskotie Slimību profilakses kontroles centra provizoriskie dati liecina, ka pērn provizoriskais absolūtā alkohola patēriņš vecuma grupā 15+ Latvijā sasniedzis jaunu antirekordu – 13,2 litrus absolūtā alkohola. Savukārt 2016. gada Kirin Beer University apkopotie dati par alus patēriņu dažādās valstīs liecina, ka Latvija ar 74,3 litriem patērētā alus uz vienu iedzīvotāju gadā ierindojas 15. vietā starp Eiropas Savienības valstīm. Jautāsiet, kur paliek starpība? Elementāri – šņabī, visbiežāk importa šņabī.
Turpretim Igaunijā tā pati Kirin Beer University apkopotā informācija par 2016. gadu liecina, ka uz vienu iedzīvotāju alus patēriņš sasniedzis jau 89,5 litrus gadā. Turklāt, kā informē Igaunijas Sociālo lietu ministrija, tas notiek apstākļos, kad pērn ziemeļu kaimiņi sasnieguši mazāko alkohola patēriņu aizvadītājos desmit gados vecuma grupā 15+ – 10,1 litru absolūtā alkohola uz vienu personu. Šobrīd Igaunija salīdzinājumā ar Latviju ir alus lielvalsts, kurā samazinās kopējais patērētā alkohola daudzums, bet rodas aizvien jaunas kraft tipa jeb mazās alus darītavas. No Baltijas kaimiņapgabalu aldariem jau esmu dzirdējis atsauksmes par Igauniju kā Baltijas kraft alus meku. Tā, lūk!
Iespējams, tā ir apzināta Latvijas iedzīvotāju alkohola patēriņa struktūras maiņa – no alus uz šnabi, precīzāk sakot – stipriem alkoholiskiem dzērieniem. Tā, piemēram, luksemburdzieši, nu jau bijusī alus cienītāju nācija, divās desmitgadēs no 20.gadsimta 70. līdz 90. gadiem kļuva par vīna patērētājiem. Latvijā ir spēcīgāks stiprā alkohola lobijs, kas, būsim godīgi, pamatā pārstāv importa produkciju. Arī globālajiem aldariem esošā situācija ir izdevīga, jo salīdzinošā klusumā ļauj prihvatizēt (par lētu naudu attiecīgā brīdī pārpirkt) un izkliedēt Latvijai tradicionālo aldaru nozari, likvidējot darbavietas reģionos un nodrošinot papildu noieta tirgu savai produkcijai nākotnē. Faktiski daudzskaitlīgo lobiju varā esošā Saeima vietējos ražotājus turpina nodot saplosīšanai globālo ražotāju dzirnavās.
Šis ir laiks, kad savu vārdu vajadzētu sacīt akadēmiķiem, vietējiem ražotājiem, nozarē nodarbinātājiem un plašākai sabiedrībai. Aldaru nozari Latvijā ir vēl iespējams glābt, bet ir nepieciešama politiska griba nodokļu un veselības aizsardzības politiku veidot tā, lai, samazinot kopējo alkohola patēriņu, tiktu aizsargāts vietējais aldaris. Latvijai nav jābūt par importa produktu patēriņa vietu. Latvijai ir jākļūst par Baltijas jūras reģiona alus darīšanas centru, uz kuru smelties pieredzi brauc no tuvienes un tālienes. Saka, mazs cinītis gāž lielu vezumu. Ticu, ka Saeima mainīs nodokļu politiku attiecībā uz Latvijas aldariem tikai tad, kad to pieprasīsim mēs – Latvijas cinīši. Latvijas aldaru tradīcijas un nākotne ir mūsu rokās.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
