Tieslietu ministrija pērn izmaksājusi tik daudz piemaksu, ka nespējot tās apkopot
Lato Lapsa16.01.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tieslietu ministrija pērn izmaksājusi tik daudz prēmiju, piemaksu un naudas balvu, ka tagad tai trūkstot resursu, lai spētu šos datus apkopot. Turklāt ministrija arī neredzot pamatojumu, kāpēc sabiedrības pārstāvjiem šāda informācija vispār būtu jāzina.
Dzintara Rasnača vadītā ministrija atbildē uz oficiālu informācijas pieprasījumu apgalvo, ka tā pat nevarot nosaukt konkrētu prēmēto darbinieku skaitu. Esot vien zināms, ka „aptuveni 240 Tieslietu ministrijas nodarbinātajiem 2017. gadā kā papildu atlīdzība aptuveni 2780 reizes” ir tikušas noteiktas un izmaksātas prēmijas, naudas balvas, piemaksas, noteikti dažādi pabalsti, veikta samaksa par virsstundu darbu, kā arī piešķirta veselības apdrošināšana.
Tas, kā atzīst ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs, nozīmē „vidēji gandrīz 13 papildu atlīdzības izmaksas vienam nodarbinātajam”. Taču, kāda ir precīzā iztērēta summa, ministrija tāpat neatklāj, vien norāda, ka „2017. gada budžetā Tieslietu ministrijas centrālā aparāta atlīdzībai paredzēti izdevumi piemaksām, prēmijām un naudas balvām ir 435 630 eiro”.
Saskaņā ar ministrijas valsts sekretāra oficiālo skaidrojumu šāds prēmiju, piemaksu un naudas balvu apjoms esot pārāk liels, lai iestāde spētu šīs ziņas apkopot un nodot sabiedrībai. Teorētiski to izdarīt gan varētu, taču Tieslietu ministrijas ieskatā „būtisku iestādes resursu novirze informācijas pieprasījuma izpildei ir attaisnojama tad, ja pieprasītā informācija ir būtiska konkrētas personas tiesisko interešu aizsardzībai”.
Taču, lai gan formāli Dz. Rasnača vadītās ministrijas pienākums ir „nodrošināt sabiedrības informēšanu un dialogu ar sabiedrību par tiesību politiku, kā arī veicināt sabiedrības tiesiskās domas un apziņas attīstību atbilstoši demokrātiskas valsts principiem”, konkrētajā gadījumā iestāde neuzskatot, ka nodokļu maksātāju interese par to, kā tiek tērēti viņu līdzekļi, tai būtu pietiekams arguments.
„Nav saskatāms, kādu būtisku Jūsu tiesisko interešu aizsardzībai Jums būtu nepieciešama pieprasītā informācija pieprasītajā apjomā,” skaidro R. Kronbergs, argumentējot – apkopojot šādu informāciju sabiedrības vajadzībām, tas „var būtiski ietekmēt Tieslietu ministrijas kā darba devēja saistību izpildi pret Tieslietu ministrijas nodarbinātajiem”.
Tiesa, Informācijas atklātības likuma 11. pantā gan ir noteikts, ka gadījumā, „ja informācijas pieprasījums ir nesamērīgi apjomīgs”, iestāde var uzaicināt informācijas pieprasītāju iepazīties ar pieprasītajiem datiem uz vietas iestādē. Šādu iespēju piedāvāja arī Tieslietu ministrija, taču, noteiktajā laikā ierodoties iestādē, izrādījās, ka arī uz vietas tās Personālvadības departamenta direktore Airisa Auzāne datus par izmaksātajām prēmijām un balvām nav gatava sniegt, - tas vienalga prasīšot pārāk lielas pūles.
Pašlaik administratīvā rajona tiesa jau izskata pieteikumu saistībā ar šo Tieslietu ministrijas rīcību. Citā līdzīga rakstura lietā, kurā pirmās instances tiesa jau uzlikusi par pienākumu līdz tam slēptu informāciju sniegt Valsts prezidenta kancelejai, administratīvā tiesa spriedumā ir norādījusi:
„Valsts budžeta līdzekļu izlietojumam ir jābūt pamatotam un vērstam uz sabiedrības interešu nodrošināšanu, iestādes nedrīkst ar tās funkciju veikšanai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem rīkoties patvaļīgi. Tas attiecas arī uz mantisku labumu piešķiršanu iestādē strādājošajiem. Līdz ar to sabiedrībai ir tiesības uzzināt informāciju, uz kāda pamata ir izmaksāta amatpersonu (darbinieku) papildu samaksa.”
Interesanti, ka ir ministrijas, kurām līdzīgi informācijas pieprasījumi par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu nav sagādājuši nepārvaramas problēmas. Tā, piemēram, Kultūras ministrija ir publiskojusi pilnīgu informāciju par visām tās darbiniekiem pērn izmaksātajām prēmijām, piemaksām un naudas balvām, kā arī par to piešķiršanas pamatojumu.
Raksts pirmoreiz publicēts Latvijas Avīzē.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
