Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs rosina no Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas izslēgt priekšsēdētāja vietnieci Kristīni Jarinovsku. Ministrs to pamato ar sēžu neapmeklēšanu un komisijas darba dezorganizēšanu, lai gan reālais iemesls, pēc visa spriežot, ir Jarinovskas "mutes palaišana" un iestāšanās pret valsts naudas šķērdēšanu. Tikmēr komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris ir pret Jarinovskas izslēgšanu, bet komisijas locekļu domas dalās.

Rasnačs uzdevis viņa vadītās ministrijas ierēdņiem sagatavot grozījumus Ministru kabineta noteikumos, lai no komisijas izslēgtu Jarinovsku, kā arī licis painteresēties par iespējām šo jautājumu iekļaut jau nākamās nedēļas, 3.marta Ministru kabineta sēdē.

Ministrs norāda, ka tā esot valsts sekretāra Raivja Kronberga un komisijas administratora Jāņa Tomela iniciatīva un viņš to atbalstot. „Viņi ir atbildīgi par komisijas darba rezultātu, un pie šādiem apstākļiem rezultāts nav iespējams,” - tā uzskatot Rasnačs.

Iemesli Jarinovskas izslēgšanas rosināšanai esot vairāki. „Viņa neapmeklē sēdes, dezorganizē komisijas darbu, provocējot komisijas dalībniekus uz prettiesiskiem risinājumiem saistībā ar komisijas pakļautību, finansēšanu, reglamenta pieņemšanu. Tieslietu ministrijai ir vesela juristu armija, un nav nepieciešams jurists, kas provocē komisiju uz prettiesisku darbību,” uzsver Rasnačs.

Kā vēl vienu iemeslu viņš min Jarinovskas saistību ar bijušās izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes padomnieku Didzi Šēnbergu, kas pērnā gada rudenī izveidojis sabiedrisku organizāciju jeb fondu, kuras uzdevumi esot "kaut kas paralēls šīs komisijas darbam". „Man ir pamats domāt, ka Jarinovska šajā komisijā ir tāpēc, lai nopludinātu informāciju šim fondam,” ir pārliecināts ministrs, norādot, ka centieni komisiju nodot Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā vedinot domāt tieši šajā virzienā.

Ministrs uzsver, ka IZM savulaik pati vēlējusies, lai šo komisiju pārņemtu citu ministrija. „Tā kā Tieslietu ministrijai ir pieredze darbā ar totalitārisma seku izvērtēšanas komisiju, tad mēs bijām gatavi un mums šķita loģiski pārņemt šo komisiju,” skaidro Rasnačs.

Viņa viedoklim piekrīt arī komisijas administrators Tomels. „Kad Tieslietu ministrija pārņēma savā atbildībā šo komisiju, tad ir skaidrs, ka esam atbildīgi, lai šī komisija darbotos un arī kaut ko izdarītu. Tieši Jarinovskas kundzes darbību dēļ šī komisija nespēj strādāt, darbs tiek dezorganizēts un aizkavēts, notiek muļļāšanās uz vietas. Ir jāsaprot, ka to nevar atļauties. Tā situācija ir jālikvidē,” uzsver Tomels. Pēc viņa domām, Jarinovskas rīcības pamatā esot viņas rakstura īpašības, jo neesot noslēpums, ka viņa astoņus gadus tiesājusies ar Izglītības un zinātnes ministriju un reorganizācijas rezultātā zaudējusi darbu Tieslietu ministrijā, "kas arī varētu būt iemesls, kādēļ viņai nav saglabājušās koleģiālas attiecības ar bijušajiem kolēģiem un viņa nespēj sastrādāties”, vērtē Tomelis, piebilstot, ka Jarinovska vispār esot diezgan skandaloza persona.

Viņš esot pārliecināts, ka, atstājot Jarinovsku komisijā, netiks veikti pētījumi un netiks sasniegti tie rezultāti, kas likumā komisijai paredzēti. „Līdz šim viss tika apšaubīts un noraidīts, pati viņa uz sēdēm nenāca, bet par komisijas sēdē izrunātajiem jautājumiem viņa pieprasīja rakstiskas atbildes. Tā ir lieka enerģijas patērēšana un faktiski nenotiek darbs, ar ko šai komisijai būtu jānodarbojas,” skaidro komisijas administrators.

Pretējās domās ir VDK izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris. „Mēs komisijā šos jautājumus pārrunājām un uzskatām, ka iemesli izslēgšanai ir nepamatoti. Ministrija arī nav prasījusi komisijai atzinumu par viņas darba novērtējumu, ministrija to virza pati,” norāda komisijas vadītājs.

Kangeris nenoliedz, ka Jarinovska nav bijusi pēdējās komisijas sēdēs, taču viņš varot uzrādīt vairākus komisijas locekļus, kuri vēl retāk apmeklē komisijas sēdes. „Mums reglamentā nav noteikts, ka jāpiedalās visās sēdēs,” norāda Kangeris, paužot izbrīnu, vai ministrija iecerējusi kā totalitārā valstī kontrolēt, kurš nāk un kurš nenāk uz sēdēm. Komisijas vadītājs atcerējās, ka ministrs jau pirmajā komisijas sēdē izteicis kritiku Jarinovskai. „Tagad meklē kaut kādus ieganstus, lai tiktu no viņas vaļā,” ir pārliecināts Kangeris.

Jautājums par pārraugošo ministriju esot pārrunāts arī komisijā, kur vairākums uzskata, ka komisijai būtu jābūt Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā. „Mēs to neesam tā atklāti pauduši, bet tad, kad tika nolemts komisiju nodot Tieslietu ministrijai, mēs to pārrunājām un šāds bija mūsu uzskats,” atceras Kangeris. „Kad mūs pārņēma Tieslietu ministrija, viņi neapzinājās, ko dara. Viņi nevar mums maksāt algas, viss ir iestrēdzis finansēšanas jautājumā,” domā komisijas priekšsēdētājs. Pēc viņa domām, prātīgāk būt komisiju nodot kādai augstākās izglītības iestādei, kur arī būtu vienkāršāk risināt atalgojuma jautājumu.

Jarinovskas izslēgšanas jautājums, pēc Kangera teiktā, esot pārrunāts arī komisijā, kur vairums uzskatot, ka tā nav nepieciešama. Savukārt Rasnačs Pietiek apgalvoja, ka daļa komisijas locekļu atbalstot ministrijas rosinājumu Jarinovsku izslēgt tieši viņas destruktīvās darbības dēļ.

Taču ļoti iespējams, ka patiesie Jarinovskas izslēgšanas iemesli ir saistīti ar "mutes palaišanu" un viņas iestāšanos pret valsts naudas šķērdēšanu. Rasnača virzītā iniciatīva nākusi neilgi pēc tam, kad Jarinovska nāca atklātībā ar šādu rakstu, ko šodien publicējam pilnībā:

"Par diviem “diplomātiem”, diviem maisiem, čekistiem, stukačiem, zinātniekiem un dažiem politiķiem

Šonedēļ kopā ar Hendeļa 330. dzimšanas dienu svinējām arī 21 gada jubileju kopš Saeimas plenārsēdē apspriest sāka Latvijas vēsturē vispolitiskāko likumu jeb "vispolitiskāko dokumentu", kā to 1994.gada 24.februārī no Saeimas tribīnes nodēvēja tieslietu ministrs Egils Levits.

Proti, likums par elektronisko datu bāzi "Delta Latvija", diviem melniem diplomātiem ar statistisko kartotēku, kuru aizzīmogoja aizejošā vara, un koka skapīšiem ar alfabētisko kartotēku, kuru pirms aizzīmogošanas jau atjaunotās valsts pārstāvji sabēra maisos. Par "čekas aģentiem".

Šī eseja noteikti nav pētījums vai slēdziens, bet tikai skaļi skanošas pārdomas jeb viedoklis par čekas dokumentu normatīvo regulējuma "izaugsmi".

Lai gan jau Atmodas laikā diskutēja par nepieciešamību likvidēt LPSR Valsts drošības komiteju, piemēram, "Tautas frontes rīcību var uzskatīt par nevēlēšanos dienas kārtībā uzņemt jautājumu par VDK likvidēšanu, vai vismaz tās kardinālu reorganizāciju, atbildību par šīs organizācijas noziedzīgo, antinacionālo, prettautisko darbību" (Laiks, 1989. gada 29. jūlijā), tomēr apstākļu dēļ faktiski to bija iespējams likvidēt tikai 1991. gada 24. augustā, savukārt kopš 1990. gada 4. maija līdz pat iestādes darbības izbeigšanai LPSR VDK priekšsēdētājs turpināja būt Latvijas Republikas Ministru padomes locekļa statusā.

Augstākās padomes 1991. gada 24. augusta lēmums par VDK likvidēšanu paredzēja pārņemt tās īpašumu ar Augstākās padomes komisiju, turklāt noteica, ka "Izziņā un izmeklēšanā esošās lietas" nodot prokuratūrai, pašvaldībām pārņemt komitejas rajonu un pilsētu daļu telpas, savukārt, "komitejas (krimināllietu kopojumu) nodot [..] Valsts arhīvu ģenerāldirektoram", bet "operatīvo arhīvu un kartotēkas pārņemt speciālai Latvijas Republikas Augstākās Padomes izveidotai deputātu komisijai". Lēmums pieņemts steigā, kad bija izgāzies bruņotais apvērsums, līdz ar to nevaram pieprasīt no brīvību atguvušās valsts rītausmas to pieredzes bagāžu, kāda ir sabiedrībai šodien.

Vienlaikus tieši šis lēmums, kurš bija pretrunā arhīvu lietai būtiskajam provenances principam (princips paredz - dokumenti, kuru izcelsme ir kāda persona vai institūcija jāglabā vienkopus, tos nedrīkst sajaukt), uzsāka esošās sekas ar šīs represīvās institūcijas mantojumu.

Kā norādīts Dr.hist. Aināra Bambala disertācijā, VDK arhīvs sašķēlās starp Valsts arhīvu, Policijas akadēmiju, Drošības policiju un Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

Diezgan droši var apgalvot, ka nu nav neviena atsevišķa cilvēka, kurš varētu pateikt, kas noticis ar visiem VDK dokumentiem. Skumjākais, ka tas sakāms ne vien par uz Krieviju aizvesto fondu, bet arī uz to, kas ir pārņemts Latvijas institūcijās.

Piemēram, Ministru kabineta 2009. gada rīkojums Nr.442 paredzēja, ka Iekšlietu ministrija nodod Latvijas Universitātei uz likvidētās Policijas akadēmijas studiju programmu īstenošanas laiku programmu īstenošanai nepieciešamo kustamo mantu, tātad arī bijušo VDK bibliotēku, taču 2014. gadā Latvijas Universitāte liecina, ka to nav pārņēmusi, bet slēgusi "sadarbības līgumu [par] Valsts policijas koledžas speciālās bibliotēkas izmantošanu". Arhīva eksperts Bambals, kurš strādā ar "čekas" lietām arhīvā, zina stāstīt, ka šo bibliotēku nav redzējis. Jākonstatē arī, ka "čekas" 10. daļas jeb arhīva dokumentu kompleksu nosaukumi neatbilst tai klasifikācijai, kādu min rīkojums par VDK likvidēšanu.

Šādos apstākļos pieņēma 1994. gada likumu „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" (turpmāk - likums „Par bijušās VDK dokumentiem"). Likuma mērķa "nodrošināt bijušās VDK dokumentu kā vienota valsts īpašumā esoša vēsturisku dokumentu kompleksa saglabāšanu" virzienā divdesmit viena gada laikā īpaši virzījušies neesam, lai arī, kā uzsvēra tieslietu ministrs Egils Levits 1994. gada 24. februāra plenārsēdē, sākotnējais valdības mērķis bija tos glabāt vienā vietā - Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TDSC).

Nerunājot par to, ka šie dokumenti līdz šim nav nekādā vienotā kompleksā, nav pat nevienas institūcijas, kura koordinētu visu iesaistīto iestāžu darbību ar tiem. Divdesmit gadus - līdz 2014.gada 22.maijam - likuma 2.pants skaidri noteica, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhīva fonda sastāvdaļa. Turklāt šī norma bija attiecināta uz visiem datu nesējiem "neatkarīgi no informācijas fiksēšanas un uzglabāšanas veida", dokumentiem, kas atrasti bijušās VDK oficiālajās vai konspiratīvajās telpās, tātad arī uz disketēm, datu lentēm, kā arī tiem dokumentiem, kuru autors ir bijusi cita persona vai iestāde, bet, kuri adresēti "čekai". Kāpēc likumu šos gadus neizpildīja un dokumentus nenodeva arhīvam? Jautājums atklāts.

Ar šo likumu izveidoja TDSC, kurš sākotnēji bija Tieslietu ministrijai padota iestāde un ko vēlāk iekļāva Satversmes aizsardzības birojā. Likums paredzēja, ka privātpersonām ir jānodod dokumenti TDSC, savukārt Valsts arhīvā jau esošie dokumenti paliek valsts arhīvā. Līdz ar to provenances princips tika pārkāpts otru reizi un jau sistēmiski.

Likums paredzēja, ka TDSC apzina Valsts arhīvā "un citās valsts glabātavās" esošos VDK dokumentus, bet faktiski Valsts arhīvam, vēlāk Latvijas Nacionālajam arhīvam nekad nav tikuši piešķirti finanšu līdzekļi pat visu lietu aprakstīšanai - virkne lietu gaida savu aprakstītāju vēl šodien. Ja lietas nav aprakstītas, tad līdz galam nekad nebija iespējams īstenot likuma normu, ka jebkurai personai ir tiesības pieprasīt TDSC informāciju, vai Valsts arhīvā vai citās glabātavās ir informācija par šo personu, jo ziņas par konkrētu cilvēku var būt ne tikai lietā, kas nes šīs personas vārdu. Likuma 18.pants noteica, ka VDK dokumentu izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi, taču faktiski 1995.gada noteikumi Nr.151 tika izdoti tikai par TDSC rīcībā esošajiem dokumentiem.

Iepriekš minēto tieslietu ministra Romāna Apsīša laikā izdoto noteikumu 7.punkts paredz, ka TDSC aģentūras kartotēkas dokumentus (lūk, tieši aģentūras dokumentus!) "sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc Valsts drošības komitejas likvidēšanas". Šī norma ir alternatīva 6.punktam, kas paredz dokumentu izsniegšanu par "ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbību Valsts drošības komitejā tiesa nav atzinusi par noziedzīgu", jau ātrāk - 20 gadus pēc dokumenta uzrakstīšanas vai piecus gadus pēc personas nāves.

Ja atceramies, ka VDK likvidēja 1991.gadā, tad atbilstoši šiem noteikumiem zinātnieki un publicisti varēja pieprasīt aģentūras kartotēkas dokumentus izsniegšanai, sākot ar 2011.gada 25.augustu. Vai zinātnieki pieprasīja un, ja nepieprasīja, kāpēc? Norma ir nepārprotama, kā arī likuma 18.panta deleģējums bija spēkā līdz 2014.gada 22.maijam.

Nepētīju, kas bija privātpersona N., kurai 2008.gada 28.aprīļa atbildē SAB atteica izsniegt visu to personu sarakstu, kas līdz 1991.augustam ir sadarbojušās ar PSRS drošības iestādēm, taču, iepazīstoties tikai ar 2010.gada 20.aprīļa Augstākās tiesas Senāta lēmumu lietā Nr. A42569408, SKA-386/2010, neizriet, ka privātpersona būtu, pieprasot informāciju SAB struktūrvienībai TDSC, atsaukusies uz Satversmes 113.pantā nostiprinātajām zinātnieka tiesībām un minēto noteikumu 6.punktu, kas paredz tiesības prasīt izsniegt dokumentus 20 gadus pēc dokumentu uzrakstīšanas. Savukārt termiņš, kad visi dokumenti bija pieejami zinātniekiem - proti, personām ar doktora zinātnisko grādu - kā arī publicistiem, lai ko tas arī nozīmētu - literātus, dzejniekus vai pētnieciskos žurnālistus, kuri darbojas noteikumu 10.punktā minētajos "masu informācijas līdzekļos" -, jeb 2011.gada 25.augusts vēl Senāta lēmuma brīdī nebija iestājies.

Citēšu Augstāko tiesu: "Kā to likumprojekta izstrādes laikā norādīja tā referents un tolaik tieslietu ministrs Egils Levits, minētā likuma 18.pants, no vienas puses, nodrošina sabiedrības tiesības un, iespējams, arī pienākumu no zinātniskā viedokļa iepazīties ar minētajiem dokumentiem, bet, no otras puses, aizsargā šajos dokumentos minēto personu privātās intereses, ņemot vērā, ka šajos dokumentos ir daudz privātu ziņu par personu (sk. 5.Saeimas 1994.gada 24.februāra plenārsēdes stenogrammu, www.saeima.lv)."

Izrādās, sabiedrībai bija pienākums iepazīties no zinātniskā viedokļa ar minētajiem dokumentiem!

Ir taču pilnīgi pašsaprotami, ka no 2011.gada 25.augusta līdz 2014.gada 22.maijam ikviena zinātniskā institūcija, kurā ir zinātnieks ar doktora zinātnisko grādu vēsturē, jurisprudencē, socioloģijā vai citur varēja brīvi pieprasīt VDK aģentu kartotēku izpētei, kā arī saņemt to, ja vien šī informācija uz pavisam cita likuma pamata - likuma „Par valsts noslēpumu" pamata - nav atzīta par sevišķi slepenu, slepenu vai konfidenciālu, taču tā jau ir pavisam cita lieta, kas neattiecas tiešā veidā uz likumu „Par bijušās VDK dokumentiem". Nostāja atbilst arī 1994.gada 24.februāra tieslietu ministra Egila Levita skaidrojumam: "sabiedrības interese iepazīties ar šiem dokumentiem un arī publicēt šos dokumentus ir uzskatīta tomēr par svarīgāku nekā privātā interese, taču arī privāta interese ir aizsargāta. [..] Šajā likumprojektā šī robeža ir vilkta vairāk sabiedrības interešu pusē." Šādi gan - sabiedrības pusē.

Mazs kopsavilkums: līdz 2014.gada 22.maijam likuma 18.panta pirmšķietamā mērķa un vēsturiskā interpretācija, kas saskan ar tieslietu ministra pausto, diezgan nepārprotami rāda sabiedrības, kuru pārstāvētu zinātniskās institūcijas un masu informācijas līdzekļi, tiesības iepazīties ar aģentūras informāciju prioritāti pār privātpersonas tiesībām, bet noteikumu normas skaidri paredzēja tiesības zinātniekiem iegūt izsniegtus dokumentus no 2011.gada 25.augusta. Zinātniskās institūcijas saskaņā ar Zinātniskās darbības likumu ir tās, kuras iekļautas Izglītības un zinātnes resora uzturētajā Zinātnisko institūciju reģistrā. Piemēram, Latvijas Universitāte vai Latvijas Universitātes aģentūra Latvijas Vēstures institūts.

Kas mainījies 2015. gadā?

2013.gada beigās Saeimas Nacionālās drošības komisija iesniedza Saeimai likumprojektu, kas paredzēja grozīt likumu, pagarinot sadarbības fakta konstatēšanas noilguma termiņu līdz 2044.gadam, taču neskarot normas, kas regulēja tiesības iegūt aģentu kartotēkas informāciju, uzsverot, ka lēmums ir nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošību. Uzsvēršu, grozīt 17.pantu, kas reglamentē sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas noilguma termiņu.

Lai arī savulaik, strādājot Tieslietu ministrijā, man bija pielaide valsts noslēpumam, tomēr tas nesniedz adepta ezotēriskas zināšanas. Kāpēc ezotēriskas? Man nav atklāsmes, ko nozīmē mitoloģiskais jēdziens "čekas maisu atvēršana". Savukārt ir skaidrs, ko nozīmē informācijas atklātība, informācijas pieejamība un ikvienam vērotājam ir acīmredzams, ja vien likumā nav rakstīts ar neredzamo tinti, ka VDK dokumentu izmantošanu zinātniskiem nolūkiem un publicēšanu regulē tieši 18.pants, uz kura pamata izdoti arī Ministru kabineta noteikumi, kas noteica aģentūras kartotēkas dokumentu izsniegšanu zinātniskām institūcijām un masu informācijas līdzekļiem no 2011.gada 25.augusta. 18.pants bija nemainīgs kopš likuma pieņemšanas līdz 2014.gadam un tieši tāpat nemainīgi kopš 1995.gada ir Ministru kabineta noteikumi. Vienīgā atkāpe no 2011.gada 25.augusta kā brīža, kad dokumenti jāizsniedz zinātniskajām institūcijām un masu informācijas līdzekļiem, būtu apstāklis, ja nebūtu izpildīts 1991.gada 24.augusta Augstākās padomes rīkojums un Valsts drošības komiteja vēl kādu laiku slepus darbojusies nelikvidēta.

2013.gada 12.decembra plenārsēdē SC deputāts Ņikita Ņikiforovs, kas bija pret projektu, runāja par tā saturu - 17. pantu, kas skar sadarbības fakta noilguma termiņu, savukārt deputāts Valdis Zatlers runāja par aģentu uzskaites kartītēm un (citēju deputātu) "emocionāliem argumentiem", piemēram, "šie bija tā sauktie stukači, tātad tie ziņotāji, un nekas vairāk. Taču bija arī cita kategorija, kas strādāja atbildīgos amatos partijas un padomju aparātā un kam nebija vajadzīgas kartītes. Viņi sadarbojās ar čeku pa tiešo. Un šī viņu sadarbība tika ļoti rūpīgi slēpta. Un mūsu neatkarības atgūšanas sākumā daudzi no viņiem piedalījās arī Atmodas procesos".

Iespējams, šāds projekts tikai ap 17.pantu, nekā neskarot 18.pantu, kas reglamentē dokumentu izmantošanu un publicēšanu, izskaidrojams ar to, ka arī 2004.gada 27.maijā šo likuma 17.pantu grozīja vienā dienā ar steidzamību divos lasījumos Mareka Segliņa vadībā. Toreiz gan, kā atceramies, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija "dega zilās ugunīs", tomēr jāatzīst, ka Segliņa laikā nebija iztecējis 20 gadu termiņš kopš 1991.gada 24.augusta jeb VDK likvidēšanas dienas, bet, kā izrādās, visus šos 20 gadus likumdevējs ar 18.panta otro daļu dokumentu publicēšanu vai nepublicēšanu bija deleģējis Ministru kabinetam, kura noteikumu 7.punkts arī šo divdesmit gadu termiņu paredzēja.

Protams, var jau būt, ka kāds tautas priekšstāvis Saeimā, grozot 17.pantu 2004.gadā vai iesniedzot 17.panta grozījumus 2013.gadā, domāja, ka groza 18.pantu, izlemj lietu par dokumentu publicēšanu, iespējams, pat aizver vai atver kādus iedomu "maisus", bet tur nu sabiedrība nav vainīga, ja kāds kolektīvi domā citādi nekā iesniedz rakstveida likumprojektus un balso. Latvijā ir tāda noturīga tradīcija, ka likumi ir rakstveidā, nevis domās.

2014.gadā sākās kārtējā "diskusija par čekas maisu publicēšanu", lai gan saprātīgi būtu bijis izmantot toreizējo normatīvo regulējumu un vienkārši lūgt šo informāciju izsniegt. Lūk, 2014.gada 3.aprīļa plenārsēdē gan tika celti priekšā deputāta Andreja Judina un Juridiskās komisijas priekšlikumi, kas grozīja 18.pantu, kas reglamentēja dokumentu publiskošanu, kā arī grozīja iepriekš nekad negrozīto deleģējumu Ministru kabinetam par šo publiskošanu, papildinot to ar obligātu zinātnisko izpēti pirms publiskošanas.

Ja otrajā lasījumā likums vēl paredzēja izpēti valsts zinātnisko programmu ietvaros (ir tāda budžeta daļa Izglītības un zinātnes ministrijai "Valsts pētījumu programmas", kur ir atklāti konkursi), tad trešajā un galīgajā lasījumā pēc kultūras ministres Daces Melbārdes priekšlikuma valsts atteicās no formulējuma, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhīva fonda sastāvdaļa, nosakot, ka tā ir "nacionālā dokumentārā mantojuma" daļa, bet pēc Nacionālās drošības komisijas priekšlikuma izveidoja jaunu institūciju "Ministru kabineta izveidotu speciālu starpdisciplināru komisiju", kura atbilstoši šī likuma mērķim ir zinātniska. Tikai pēc šīs komisijas zinātniskās izpētes nu dokumenti kopš 2014.gada 22.maija likuma pieņemšanas būs pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.

Līdz ar to, spriežot sistēmiski, likumdevējs ar 2014.gada 22.maija likumu sašaurināja to zinātnisko institūciju skaitu, kurām no 2011.gada 25.maija līdz 2014.gada 22.maijam bija pieejama aģentūras kartotēka līdz vienai Ministru kabineta izveidotai zinātniskai institūcijai.

Likumprojekta izstrādes gaitā publiski bija pausti zinātnieku viedokļi, piemēram, Dr.hist. Daina Bleiere teica: "Vēsturniekiem [..] jāpiedalās pētniecības organizēšanā. Valsts finansējums projektu konkursu veidā jāsadala un jānovirza konkrēto dokumentu izpētei vai nu individuāliem pētniekiem, vai institūcijām. Ierēdņu skatījums uz šiem dokumentiem varētu būt formāls, sašaurināts, un pastāvētu risks izkropļot vēstures kopainu." Dr.hist. Ainārs Bambals akcentēja: "Mana vienīgā vēlme ir, lai to dara profesionāļi." Dr.hist. Ritvars Jansons uzsvēra: "Jābūt vienai pētniecības institūcijai, piemēram, Latvijas Nacionālais arhīvs, TDSC vai Latvijas vēstures institūts, kuras vēsturnieku vadībā varētu koordinēt pētniecības procesu" (Briede, Madara. Latvijas Avīze, 2014. gada 9. maijs). No minētajām institūcijām zinātniskās institūcijas statuss ir tikai Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam.

2014.gada jūlijā, pateicoties izglītības un zinātnes ministres Dr.habil.philol. Inas Druvietes iniciatīvai, tika sākta LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas veidošana. Tās personālsastāvu neizvēlējās ministre, bet zinātniekus ar doktora zinātnisko grādu izvirzīja Latvijas Vēstures institūts, Vēstures un filozofijas fakultāte un Latvijas Nacionālais arhīvs, kurš izvirzīja arī vienu galveno arhivāru, kuram nav zinātniskā grāda, taču kurš tiešā veidā strādā ar VDK dokumentiem arhīvā. Pēc savas iniciatīvas savus pārstāvjus pieteica Latvijas Okupācijas izpētes biedrība - Bonifāciju Daukštu un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rudīti Meņģelsoni (Kalpiņu).

Ministru kabinets LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisiju izveidoja 2014.gada 5.augustā. Valdībai iesniegtajos dokumentos: komisijas priekšsēdētāja amatā Dr.hist. Kārlis Kangeris, vietnieki Dr.hist. Ritvars Jansons un Dr.iur. Kristīne Jarinovska, kā to rekomendēja Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Dr.hist. Andris Šnē, kā arī komisijas administratīvā vadītāja amatā Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietnieks zinātnes lietās Armands Plāte.

Pēc tam Plātes kungu apbalvoja ar valsts civildienesta attiecību izbeigšanu un ar 2015.gada 20.augusta rīkojuma Nr.433 parakstīšanu komisijas administratīvais vadītājs kļuva juriskonsults, tiesību maģistrs Māris Strads, savukārt 3.punkts paredz, ka komisija pieņem un saskaņo reglamentu ar ministru tā, lai īstenotu minētā likuma 1.panta sestajā daļā noteikto mērķi, kā to paredz minētā likuma 18.panta pirmā secunda daļa.

2014.gada 20.augustā izglītības un zinātnes ministre saskaņoja komisijas reglamentu, ar kuru var iepazīties šeit. Reglaments ietvēra vienošanos ar ministri, ka, iepriekš neinformējot un nesaskaņojot ar komisiju, neveiks izmaiņas komisijas darba organizācijā, tai skaitā bija ietverta norma, ka komisijas locekļi nekļūs valsts amatpersonas, ka zinātniskās izpētes veikšana nav uzticama personām, kam varētu būt interešu konflikts sakarā ar sadarbību ar "čeku", tās padotības institūcijām, piesega organizācijām un šo organizāciju kopuma rīcību kontrolējošām amatpersonām. Apraksts sagatavots, pamatojoties uz Dr.hist. Ritvara Jansona zinātnieka atzinumu un Dr.iur. Kristīnes Jarinovskas apkopojumu par institūcijām, kuras sadarbojās ar Valsts drošības komiteju vai citā veidā uzskatāmas par represīvām okupācijas varas institūcijām.

Ministrs Levits 1994.gada 24.februāra runā uzsvēra, ka lai gan likums sašaurināts uz galveno institūciju - VDK, tomēr "valdība uzskata, ka ir iespējams tām institūcijām, kas ar šo jautājumu darbosies [tajā skaitā komisijai] savos nolikumos, protams, darboties plašāk" [..] "tas ir vajadzīgs mūsu sabiedrības imunizēšanai pret šādām totalitārisma tendencēm un tādēļ būtu šajā darbībā jāizskata un jāanalizē, jādokumentē, jāsagatavo mācību un cita veida zinātniskie materiāli".

2014.gada 10.decembrī Ministru kabinets, neesot komisijas locekļu piekrišanai (valdības sēdē pret to iebilda Dr.hist. Ritvars Jansons, dokumentus bija sagatavojusi arī Dr.iur. Kristīne Jarinovska), mainīja komisijas padotību, nododot to tieslietu ministra padotībā, jo esot nepieciešamas specifiskas juridiskas prasmes administrēšanā, un tieslietu ministram sagatavot priekšlikumu valsts budžetam, paredzot, ka komisijai 2015., 2016. un 2017.gadā finansējumu 750 000 eiro kopsummā, 250 000 eiro gadā. Nesaskaņojot ar komisiju, ministrija iesniedza priekšlikumu budžeta pēdējam lasījumam Saeimā, tādējādi liedzot publiskas diskusijas iespējamību par to. Finansējumu ietvēra apakšprogrammā ar nosaukumu "Totalitārā režīma dokumentu zinātniskā izpēte un nodarītā kaitējuma aprēķināšana" paskaidrojumi norāda, ka finansējums lūgts komisijas darba un ar to saistītās pētniecības un administrēšanas nodrošināšanai, kas ietver atalgojumu tikai divām štata vietām un tām pašām nevis komisijā, bet Tieslietu ministrijā.

250 000 eiro sadalīti - 203 000 eiro precēm un pakalpojumiem, 44 048 eiro atlīdzībai, kas ietver 34 214 eiro atalgojumu.

2014.gada 22.decembrī, tiekoties ar tieslietu ministru, komisija bija informēta, ka turpmāk to uzskatīs par forumu, kas apvieno personas, kas izpilda Tieslietu ministrijas pasūtījumu. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA) komisiju saistīja ar „Komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai" darba administrēšanas vadībai. Rasnača kungs izteica vēlējumu, lai abu komisiju administratīvo vadību uzņemtos cilvēks, kas LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas locekļiem ir pazīstams.

2014.gada sākumā atklājās, ka Tieslietu ministrija par komisijas administratīvo vadītāju ir pieņēmusi ģeogrāfijas zinātņu maģistru Jāni Tomelu, kas iepriekš bijis Rasnača palīgs Saeimā.

Jānorāda, ka nekas neliecina, ka citādi visnotaļ simpātiskajam Tomeļa kungam būtu juridiskā izglītība vai cita juridiskā kvalifikācija, kuras dēļ komisiju pārcēla no vietas, kuras tās administratīvais vadītājs vismaz bija tiesību maģistrs.

Tieslietu ministrija ar 2015.gada 6.janvāra dokumentu Nr. 1-18/23 noraidīja iespēju apstiprināt un tādējādi turpināt iepriekš spēkā esošā reglamenta noteikto darba organizēšanas kārtību, tajā norādīja, ka komisijai "nav piešķirti līdzekļi tās darbības nodrošināšanai un nav sava personāla" (patiesi īpatnēji - kas tad ir komisijas personālsastāvs un kam tad ir finanšu līdzekļi, ko Saeima piešķīra tieši komisijai?), kā arī uzsvēra, ka nevienā normatīvajā aktā nav noteikta tās padotība tieslietu ministram. Pēdējais taisnība, jo nevienā normatīvajā aktā patiešām nav norādīta nekāda komisijas padotība, tikai, kāpēc tad tieslietu ministrs ir minēts valdības rīkojumā un pauž viedokli par komisijas darba vadību?

Valdības rīkojuma Nr. 433 5.punkts paredz: "Ja nepieciešams, komisijas priekšsēdētājs komisijas mērķu īstenošanai var pieaicināt komisijas darbā ekspertus, kuri nav komisijas sastāvā un kuru atalgojumu vai atlīdzību var noteikt, savstarpēji vienojoties." 2015.gada 15.janvārī, tiekoties atsevišķiem komisijas locekļiem, ministrija informēja, ka komisijas darba apmaksu var veikt tikai pēc izmaiņu veikšanas valsts budžeta kodos un ka pamatojumu šādām izmaiņām, proti, darba plānu 2015.gadam ar konkrētu norādi uz veicamajiem pētījumiem, šo pētījumu apjomu, izpildes termiņu, veicēju, kā arī atlīdzības apmēru un tās noteikšanas pamatojumu, jāizstrādā komisijai. Tāpat norādīja, ka reizē ar izmaiņām valsts budžeta kodos plānots sagatavot valdībā lēmumu par izņēmumu no vispārīgās Publisko iepirkumu likumā noteiktās kārtības. Kurš tad vienosies ar ekspertiem - komisijas priekšsēdētājs kā valdības rīkojumā, vai Tomeļa kungs? Reglaments nav pieņemts vēl tagad.

Manā rīcībā esošās ziņas liecina, ka Latvijas Vēstures institūta direktors Dr.hist. Guntis Zemītis ir nosūtījis dokumentu Ministru prezidentei, savukārt Latvijas Universitāte arī vērsusies pie izglītības un zinātnes ministres, lūdzot deleģēt valsts pārvaldes uzdevumu - Valsts drošības komitejas zinātnisko izpēti - Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam.

Komisijā jau aicināju un tagad publiski atbalstu viedokli, ka, ievērojot iepriekš minēto, sabiedrības interesēs likumsakarīga un pareiza būtu zinātniskās komisijas administrēšanas nodošana Latvijas Vēstures institūtam, kas ir zinātniska un no politiķiem neatkarīga iestāde." 

Novērtē šo rakstu:

45
4

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...