Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas Televīzijai nākas uzklausīt nepatīkamus un statistikā pamatotus pārmetumus: tā zaudē cīņu par Latvijas informatīvo telpu, darbojas neefektīvi un izšķērdīgi. Izrādās, mūsu sabiedriskā tālrāde ne tikai nepiesaista sev cittautiešu skatītājus, bet pat atgrūž daļu latviešu, kuri pievienojas lokalizēto Krievijas TV kanālu auditorijai. Tas mudina valdību ķerties klāt šīs organizācijas un visas mediju politikas reformēšanai.

Recepti, kā var un vajag pilnveidot LTV, vaicāju Rolandam Tjarvem, LU Sociālo zinātņu pasniedzējam. Turklāt viņš, būdams Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors (1998-2002), ir eksperts ar teorijas zināšanām un ar Zaķusalas reāliju rūdījumu.

Pirms četriem gadiem, pretendējot uz amatu NEPLP, Tjarve solījis spēcīgu sabiedrisko mediju izveidot triju mēnešu laikā. To, viņaprāt, varētu arī patlaban, turklāt LTV budžeta šādai reformai noteikti pietiktu.

LTV tiek izteiktas visdažādākās pretenzijas: par orientēšanos tikai uz pirmspensijas un pensijas gadu skatītajiem, par «necaurspīdīgam» finanšu plūsmām utt. Arī es jau paguvu izgāzt nedaudz žults par Zaķusalas tikumiem.

Tomēr: cik daudz pārmetumos ir subjektīvu vai savtīgu pretenziju, cik – neapstrīdamu prasību?

- Vai ir pieejami skaidri parametri un instrumenti, kas ļauj izmērīt sabiedriska medija efektivitāti?

- Jā, šāds instruments ir tā sauktais sabiedriskā labuma tests (Public Value Test), izstrādāts Lielbritānijā, lai pārraudzītu tās sabiedrisko raidorganizāciju BBC.

Testu veido diezgan detalizēti un strukturēti kritēriji, bet tas sastāv no trijiem lieliem blokiem.

Pirmo veido mērījumi, vai mediju vispār kāds skatās, klausās, kāds ir sasniegtās auditorijas lielums. Tas ir visu mediju mērķis – uzrunāt pēc iespējas lielāku auditoriju.

Otrā blokā ir apkopoti jautājumi par informācijas kvalitāti. Šo kritēriju izmērīt ir grūtāk, jo tam ir nepieciešamas īpaši izvēlētas speciālistu... es negribu teikt «padomes», šim vārdam latviešu valodā jau ir slikta pieskaņa. Tās ir speciālistu grupas, kas divas reizes gadā lūkojas cauri apraides tēmām: vai ar programmu ir «noklāti» visi sabiedrībai svarīgie jautājumi, vai tie ir izpētīti dziļi un radoši pasniegti sabiedrībai svarīgā kontekstā.

Piemēram – vai ziņu izlaidumā ir jārāda kafejnīca, ko īpašnieki grib slēgt, jo pēc viņu un žurnālistu domām sanitārās prasības ir pārspīlētas? Vēl jo vairāk tad, ja pirms tam ēterā bijis sižets par skolas ēdnīca, kur tika atrasta ne pārāk spodri notīrīta vitrīna – toreiz prasot rūpīgāku kontroli un bargāku sodus! Jo rodas jautājums: kāda īsti ir sabiedriskā medija nostāja pret sanitāro uzraudzību?

Visu sabiedrību interesējošie jautājumi tiek integrēti noteiktā priekšstatu un vērtību sistēmā, ko šis medijs rāda auditorijai. Eksperti var novērtēt, kā tam izdevies panākt, lai cilvēki redz lietas kopsakarībās.

Trešais bloks ir profesionālās kvalitātes mērījumi – cik prasmīgi tiek veidoti raidījumi. Ļoti precīzi: režija, vadītāju profesionalitāte, dalībnieki, valoda. Visi sabiedriskie mediji tiek uzskatīti par paraugu nācijai – valodas kultūras, mākslas izpratnes, gaumes, ētikas ziņā. Sabiedriskais pasūtījums uzstāda augsto latiņu.

To izvērtē nevis viens uzraugs, politiķi vai viņu iecelta padome, bet gan dažādas ekspertu grupas, kas dažādos laikos vērtē programmu šādās kategorijas un sniedz atzinumus: šajā jomā sabiedriskais labums ir sasniegts pilnībā, bet šajā – vēl jāpiestrādā. Vai arī – te jums ir lietas, kas nekam neder.

- Taču cik pielietojams ir šāds tests, lai mēs vērtētu Latvijas sabiedriskā medija darbību?

- Tieši nokopēt neko nevar. Galvenokārt tāpēc, ka mums nav šādu ekspertu grupu tradīcijas. Tā ir gadu desmitu garumā veidojusies struktūra – BBC padome, raidorganizāciju uzraudzības padome, mediju ombuds.

Latvijā, reformējot mediju politiku, vispirms ir jāizveido struktūra, kas var pārņemt britu pieredzi. Mums jārēķinās, ka tās ir papildus izmaksas. Tas gan nav pats trakākais – īstā problēma ir profesionāļu izvēle un izvairīšanās no politiķu vēlmes tur iecelt savus cilvēkus.

Latvija no Lielbritānijas būtiski atšķiras ar to, ka mums «visi visus pazīst». Britiem ir liels konkurss, izvēlot par ekspertiem cilvēkus, kuru autoritāti un neatkarību neapšauba – nesaistītus ar politiķiem, ar mediju cilvēkiem. Tas ir goda un prestiža jautājums – kalpot sabiedrībai un raudzīties, lai nauda, ko cilvēki maksā par licence fee, tiktu lietderīgi izlietota.

Mums finansējums ir no budžeta – valdība šoreiz lemj tā, citreiz savādāk. Nedz medijiem, nedz politiķiem nav sajūtas, ka tā ir sabiedrības nauda. Tādēļ nav šāda starpposma starp finansētāju un mediju.

- Mēs principiāli atsakāmies no sabiedrisko mediju finansēšanas ar abonentmaksu – to nevēlas ne sabiedrība, ne politiķi, ne pati LTV un Latvijas Radio. Iespējams, tā ir visu Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) problēmu sakne.

- Abonentmaksu par gāzi un par elektrību ieviesa komercstruktūras ar valdības dotu atļauju! Neredzu iemeslus, kādēļ to nevar ieviest LSM finansējumam.

Protams, šādas abonentmaksas Latvijā nav un nebūs. Tāpēc ik pa laikam LTV rodas un saasinās problēmas. Nav gribas Latvijā izveidot stiprus sabiedriskos medijus. Problēmu vajāti, nepietiekami finansēti, nesaprotami uzraudzīti mediji ir izdevīgi politiķiem, jo tie neuzdos neērtus jautājumus. Medijiem tam pat nebūs laika. Es negribu neko sliktu teikt par kolēģiem, bet viņiem nav laika, nav naudas un citu resursu, lai iedziļinātos tiešām sabiedriski svarīgās lietās – ir jācīnās ar kaut kādām citām problēmām.

Ilgtermiņā tā ir ļoti tuvredzīga taktika, jo sabiedrība, ko neskolo šie mediji, kura nezina un neizprot to, kas notiek valstī, kļūst viegli manipulējama, pakļāvīga citām informatīvajām ietekmēm. Tāpēc arī mūsu politiķi tā uztraucās, jo hibrīdkara apstākļos Latvijas sabiedrībai trūkst izpratnes par valsti, par tās pozīcijām starptautiskajā politikā. Tas būtu jāiemāca sabiedriskajiem medijiem.

No dažu politiķu retorikas gan var saprast, ka viņi LTV un LR labprāt redzētu darbojamies līdzīgi Krievijas valsts medijiem, iestāstot «pareizo viedokli».

- Atgriezīsimies pie neviena negribētās LSM neatkarības garantijas – abonentmaksām...

- Tās efektīvi var aizstāt fiksēts maksājums no valsts budžeta. Tāpat kā ar aizsardzību un diviem procentiem no IKP, mēs varam deklarēt, ka sabiedriskajiem medijiem pienākas, piemēram, pusprocents vai procenta desmitdaļa.

Mēs varam izveidot īsteni neatkarīgas un profesionālas medijus pārraugošās institūcijas. Viens no tiem ir mediju ombuds – to satura un kvalitātes arbitrs. Mums ir jāizveido stipra un profesionāla LSM uzraudzības padome – tāpat kā BBC, piesaistot akadēmiķus, dažādu jomu autoritātes, mediju speciālistus. Cilvēkus, kuri spēj definēt un motivēti paskaidrot, vai un kā medijā tiek veidots sabiedriskais labums.

Piemēra pēc: kad sakām «Imants Lancmanis», lielāka daļa Latvijas iedzīvotāju noteikti nezina, kāda viņam ir izglītība (absolvējis Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu – D.L.), bet ciena inteliģentu cilvēku ar plašu redzesloku – un tādu, kuram var uzticēties. Mums šajā padomē vajag cilvēkus, kuri nav šauri savas nozares speciālisti. Ar vērienīgu skatījumu – vizionārus, stratēģus. Tādus, kuri spēj saskatīt valstisku – nevis valdībisku, saeimisku vai nacionālistisku – attīstību un sabiedrisko mediju kā tai kalpojošu instrumentu.

Sabiedriskais medijs ir domāšanas, diskusiju un izpratnes bāze visai sabiedrībai – latviešiem, krieviem, poļiem, čigāniem...

Šie ir trīs vaļi, uz kuriem varam balstīties – fiksēts finansējums, ombuds, uzraudzības padome. No tiem būs atkarīgs sabiedrisko mediju saturs.

Protams, ir svarīgs menedžments, kas izvēlas redaktorus, un redaktori, kuri izvēlas žurnālistus. Sabiedriskajam medijam ir jābūt žurnālistikas priekšpostenim. Katram mediju cilvēkam ir jābūt sapnim tur strādāt – nodrošinātā, neatkarīgā, interesantā, daudzpusīgā darbavietā.

- Tas skan jauki, bet vai Latvijā ir redzama griba reformu īstenot, vai tiek uzturēts spiediens uz politisko varu, lai tā veiktu pilnveidojumus?

- Nē. Tagadējā situācija apmierina visus.

– Izņemot Robertu Putni, kuram mediju politikas reforma ir reputācijas jautājums...

– Atvainojos, bet diez vai – ja viss tiks laikus sakārtots, tad nevajadzēs Kultūras ministrijā tādu mediju politikas nodaļu, nevajadzēs rakstīt konceptus un rīkot konferences. Kamēr notiek sakārtošanas process, visi jūtas ļoti komfortabli, tiek sasauktas darba grupas...

Pirms gadiem četriem, kad kandidēju uz Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, es piedāvāju izveidot stipru sabiedrisko mediju triju mēnešu laikā. Uzskatu, ka tas joprojām ir izdarāms, turklāt bez lieliem papildus līdzekļiem: radīt mediju, kas nodarbinātu labākos žurnālistus, veidotu profesionālus un multimediālus raidījumus – sperot plašu soli pretim sabiedrības informatīvai izglītošanai.

- Kas būtu vajadzīgs, lai īstenotu šādu triju mēnešu plānu?

– Vajadzīgi cilvēki savā vietā. Vai tādi būs, mēs redzēsim pēc NEPLP jauno locekļu ievēlēšanas. Vēsturi veido līderi. Arī Latvijas Tautas frontei, visaptverošai masu kustībai, bija savi līderi, virzītāji. Ir vajadzīgi cilvēki, kuri liek noticēt reformu vajadzībai un spēj iegūt uzticības kredītu, nospraust mērķus un motivēt darbiniekus tos sasniegt.

- Mūsu LSM nav salīdzināms ar BBC – abu budžetos ir milzu atšķirība. Ir lietas, ko maza valsts un maza auditorija vienkārši atļauties.

- Tomēr līdzekļus var izmantot dažādi. Ir jābūt skaidrībai par to, ko mēs gribam panākt. Ir jāsamierinās ar to, ka nevar izdarīt visu vienlaicīgi. Ir jāpieņem nepopulāri lēmumi, ir jāriskē un jāmotivē cilvēki. LTV vadībai ir jābūt nepopulārai arī politiķu vidū.

(Es gribu norobežoties no visiem stāstiem par LTV un LR apvienošanu. Tā nedrīkst notikt. Ir jāveido jauns sabiedriskais medijs, sākot no baltas lapas. Jāpaņem labākais, jāatmet sliktākais. Nav jāpazaudē LR kā medijs.)

– Kā Latvijas sabiedriskajiem medijiem vajadzētu veidot attiecības ar partijām, kā ziņot par politiskajiem procesiem? Vai vispār ir iespējams attiecības formalizēt un izvairīties no apsūdzībām pārmērīgās simpātijās, antipātijās, nelaišanā ekrānā? Nesen Igaunijas Televīzijai neilgu boikotu pieteica jaunais parlamenta finanšu komisijas priekšsēdētājs no rudenī vēl dziļā opozīcijā esošās Centra partijas. Viņu aizvainoja tas, ka agrāk sabiedriskā medija politisko raidījumu redaktors pie caurlaides stājies ceļā šim politiķim, lai viņš nepiedalītos radio diskusijā – jo gaidīts tika partijas līderis Edgars Savisārs. (ERR vadība Mihailam Staļnuhinam atvainojās par šo incidentu – D.L.)

– Medija attiecības ar politiķiem nevar institucionalizēt. Visu nekad nevar noteikt ar normatīvajiem aktiem. Šīs attiecības nosaka profesionāļi – redaktori un žurnālisti: ko un kā viņi ziņos, kā atspoguļos. Vislielākā kļūda būtu ieviest normatīvos aktus ar kaut kādām partiju «ētera kvotām» un diskusiju dalībnieku proporcijām.

Medijs ziņo par to, kas ir svarīgs sabiedrībai. Ja tai vajadzīgo politiku īsteno viens spēks, bet citi stāv malā vai traucē, tad nav obligāti jāatreferē to paustais viedoklis, ko var vienkārši pieminēt. Nav jādod vārds visām partijām proporcionāli. Ja redaktors vēlas raidījumā dzirdēt konkrēta politiķa viedokli, tad viņš var nedot vārdu tā aizstājējam. Manuprāt, igauņu žurnālists rīkojās pareizi.

Redaktors pieņem lēmumus. Viņam jābūt cīnītājam, gatavam stāties pret spiedienu un būt neatkarīgam.

Mediji nosaka, ko aicināt, intervēt, filmēt, un neviens nevar iejaukties to izvēlē. Uzraugošie mediju eksperti var pēc pusgada to izvērtēt un paziņot: redzam, ka pārmērīgi daudz tiek atspoguļots kāds politiskais spēks vai cits tiek ignorēts. Uzraugi var prasīt paskaidrojumus lēmumu pieņēmējiem. Vai te neslēpjas kādas ģimeniskas vai draudzības saites, cita nepieļaujama attieksme? Taču izvērtējums notiek jau pēc tam, kad lēmums ticis pieņemts.

– LTV šobrīd ir kļuvusi par mediju pirmspensijas un pensijas vecuma paaudzēm. Vai vispār tai ir iespējams piesaistīt gados jaunākus un pavisam jauneklīgus skatītājus?

– Pat ļoti iespējams. Sabiedriskā medija radīti produkti tikai vēl neatrod ceļu līdz jaunatnei. Es studentiem lekcijās nesen kā būtisku atklājumu pieminēju Mārtiņa Ķibilda raidījumu «Adreses», atsaucos uz «Aizliegtā paņēmiena» vai «De facto» veiksmīgākajiem sižetiem. Viņi bija patiesi izbrīnīti: tiešām «tur» ir arī kas tāds?

Jauniešiem nav televizoru, nav TV skatīšanās ieraduma, un viņus vairs nepiedabūsi sekot līdzi klasiskajai LTV programmai. Taču šīs paaudzes ir piesaistāmas sabiedriskajam medijam, ja tā ir multimediāla organizācija, kas aktīvi uzrunā jaunatni sociālajos tīklos. (Interesanti, vai LTV savā Instagram profilā ievieto kaut ko saistošu?) Šim nolūkam LSM vajadzētu tikai vēl pāris darbiniekus, kas pēta jaunu cilvēku intereses, lai spētu iepludināt viņu dienaskārtībā sevis gatavoto informāciju.

Ar prieku redzu, ka SZF studentiem otrajā kursā «lsm.lv» mājaslapa kļūst par otro vai trešo ziņu ieguves avotu. Pirms tam viņi par tādu nezināja... Tas ir mana optimisma pamats.

(Skaistāku reitingu tāpēc gan LTV nebūs. Taču TVmetru mērījumi jau ir vakardiena. Latvijā reitingu veidošanas sistēma ir nepilnīga, jo kontrolēto skatītāju atlasē, uz kā pamata to veido, ir milzīga statistiskā kļūda. TNS ļoti nepatīk, ja par to runā. Tagad dominē digitālā televīzija, un statistika ir apkopojama elektroniski.)

- Tevis pieminētais Ķibilds un citi neatkarīgie producenti veido diezgan būtisku apjomu LTV programmās. Reizēm šķiet, ka jau nomācoši lielu. Viņiem ir savi reklāmdevēji un sponsori, kas jāpaslavē – brīžiem tas jau «cērt acīs». LTV ļauj aizpildīt savu raidlaiku citiem. Kaut ko tā dabū no Francijas televīzijas, no «Deutsche Welle» (iespējams, pat kā «humpalas»), tiek rādītas saldas vācu melodrāmas un latīņamerikāņu seriāli. Vai LTV nav jau pārāk maz pašas oriģināli radīta satura?

- Ideālā variantā sabiedriskā medija mugurkauls ir ziņas un sabiedriski informatīvās pārraides. Protams, ir jāpadomā par bērnu raidījumiem. Pārējos, īpaši izzinoši izklaidējošos, var pasūtīt producentu grupām – samaksājot tām naudu par radīto produktu. Pilnībā. Mani tracina, ka neatkarīgie producenti raidījumos izvieto sponsoru reklāmas, jo tām tur nevajadzētu būt.

Latvijas problēma ir tā, ka finansējums ir par mazu, samaksa nesedz visus izdevumus, un LTV nākas teikt producentu grupām – sameklējiet daļu naudas paši. Ilgtermiņā tas nav izdevīgi ne sabiedriskajam medijam, ne visiem pārējiem. Tas kropļo reklāmas tirgu, lielā mērā tracina skatītājus un ārda LSM prestižu.

Mani studenti, analizējot programmas, pat neredz atšķirību starp sabiedrisko mediju un komercmediju, starp LTV un TV3. Nav runa par saturu, jau par formu – abās ir milzīgi reklāmas bloki, daudzi raidījumi ar sponsorēšanu. Ar ko īsti atšķiras «Mana dziesma» no «Izklausies redzēts»?

Cilvēki to negaida no sabiedriskā medija. LTV un LR nevajag līst komercmediju lauciņā.

Privātās televīzijas ir kā lielveikali – katrai gaumei un prasībām atbilstošs daudzveidīgs piedāvājums. Sabiedriskajai TV nav jābūt lielveikalam, tai ir jābūt teātrim, muzejam, Nacionālajai bibliotēkai, izstāžu zālei... Mēs nevaram dzīvot tikai ar iepirkumu centriem. Barība ir vajadzīga arī cilvēka garam un prātam.

Patlaban LTV (par LR es to negribu teikt) ir aizstūrēta lielveikalu virzienā.

– Jā, šobrīd Zaķusalā mēs redzam «hibrīdtelevīziju»: ar ziņām, politiskām diskusijām, sociālām reportāžām un teātra izrāžu translācijām sadzīvo asarainas ziepju operas, manis jau piesauktās «humpalas», televeikali, raidījumi ar «produktu izvietošanu». Tas liecina par lāpīšanos.

- Ir jāizvēlas, ko attīstīt, un no pārējā jāatsakās. Seriāla «Saplēstā krūze» izmaksas bija neadekvāti lielas – tāmi gan neesmu redzējis, bet tas, ko esmu dzirdējis, mani šausmināja. Kāpēc sabiedriskajam medijam jāuzņem tieši šāds seriāls? Nesaku, ka LTV nevajag seriālus, bet vispirms līdzekļi jāiegulda pamatlietās. Kāpēc visu iztērēt «estrādē»?

Var darboties vismaz citādākās «estrādes» formās – labs piemērs man šķiet VIP spēle: izklaidējošā formā ir iespējams cilvēkiem daudz ko būtisku pastāstīt. Droši vien tikpat interesanti varētu apcerēt kaut vai politiku, Eiropas lietas – tikai jābūt radošiem.

LTV un LR atrašanās reklāmas tirgū veido apburto loku: «Mums trūkst naudas, tāpēc vajag reklāmu. Lai dabūtu reklāmu, mums vajag vairāk izklaidējošus produktus, kuros mēs ieguldām to naudu, ko nopelnām...» Vajag mest mieru, atsacīties no reklāmas un pārāk dārgiem projektiem!

Jā, televīzijas ļaudis ir pārņemti ar ētera aizpildīšanu. Vēl viens pierādījums tam, ka divi kanāli ir par daudz, LTV nevar patlaban to atļauties. Ja paliks viens, tad atbrīvosies nauda, resursi, cilvēki, programma kļūst kompaktāka un saprotamāka.

Sportisti man tagad sāks sist pa galvu. Turklāt LTV1 programmā nedrīkst runāt krieviski. Tomēr var paskatīties radoši un atrast citus ceļus. Mums ir ātrs internets, liels lietotāju skaits, ir dažādas iespējas sasniegt auditoriju. Mums jau ir «sportacentrs.com». Vai tiešām vajag uzturēt dārgu kanālu, lai kādreiz parādītu sporta tiešraides? Viennozīmīgi ir jāatsakās no LTV7!

- Vai nav tā, ka Guntis Bojārs tagad pilda to «širmja lomu», kas agrāk bija uzticēta Jānim Domburam: redziet, LTV ir pētnieciskā žurnālistika un eksperimenti (agrāk – sociālpolitiskās diskusijas) – tātad mums viss ir pilnīgā kārtībā. Lieciet mieru televeikaliem un seriāliem!

- Televīziju veido cilvēki. Viņus savākt ir menedžmenta uzdevums. Būdams LTV ģenerāldirektors, es pieņēmu atpakaļ darbā Jāni Domburu, kurš tiesājās par atlaišanu, atvilināju no komerctelevīzijas Baibu Strautmani, iesaistīju ziņu žurnālistikā Ilzi Jaunalksni. Centos panākt, lai LTV būtu vēl vairāk «domburu». Sabiedriskajā medijā ir jākoncentrē labākie spēki.

LTV vajag vismaz duci patiesi spēcīgu ētera personību. Protams, tad rodas problēmas, jo labākie darbinieki ne vienmēr ir tie vieglākie raksturā. Cilvēciski ar viņiem ir ļoti grūti – strīdas savā starpā, ar redaktoriem, ar vadību...

Sabiedriskajam medijam jāgarantē šiem cilvēkiem iespēja profesionāli realizēties – nodrošinot labu darba samaksu, lai nav jāmokās ar rēķiniem, un sociālās garantijas. Žurnālistikai ir jābūt viņu dzīvesveidam, nevis maizes darbam.

LSM ir vieta, kur cilvēki var realizēt savu izpratni par valsti, tiesiskumu, par žurnālistiku, pētniecību, par sabiedriskā medija misiju.

- Diemžēl cilvēki ir vienīgais resurss, uz ko patlaban var ekonomēt mediji. Un ekonomē.

- Sabiedriskais medijs to nedrīkst – lai pārskata prioritātes! Cik atceros, LTV budžets ir apmēram 14 miljoni eiro (LSM kopbudžets ir vairāk nekā divdesmit miljoni – LR aiziet trešdaļa)*. Trīs miljoni eiro tiek ziņu dienestam. Tās ir lielas summas, ja mēs runājam par cilvēku atalgošanu, darba iespēju nodrošināšanu, naudas piešķiršanu pētniecībai. Tur var uztaisīt profesionālu žurnālistiku.

Kamēr cilveki uzskatīs sabiedrisko mediju tikai par darba vietu, kur aiziet nostrādāt savas stundas un doties mājās (un tādu LTV ir vēl daudz), kvalitātes nebūs. Viņus var arī saprast: ja tev ir mazs līgums ar nepietiekamiem līdzekļiem, bet neko arī dižu neprasa, tad kāpēc plēsties?

Latvijā nav problēmu ar žurnālistu kvalitāti, bet tādas ir ar galveno redaktoru un mediju īpašnieku kvalitāti. Ja viņi uzstāda normālus mērķus, normālu finansējumu un normālas prasības, tad viss ar medijiem būs kārtībā.

* Publiski uzzināms ir tikai LTV saturam atvēlētais budžets – 8,2 miljoni 2016.gadam (NEPLP). 

Novērtē šo rakstu:

28
28

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Pārbūves mantojums: stihiskais genocīds

FotoPārbūves jeb „perestroikas” mantojumā ietilpst genocīds. Tas šausmīgi ārdījās līdzšinējā dzīvē un turpmāk šausmīgi ārdīsies nenosakāmi ilgu laiku, nāvējoši apdraudot bijušo padomju tautu eksistenci. Uz latviešu tautu tas attiecas pilnā apjomā.
Lasīt visu...

21

Atbilde uz deputātu jautājumu par valsts speciālā budžeta ilgtspēju

FotoFinanšu ministrija (FM) atbilstoši kompetencei ir izskatījusi Latvijas Republikas Saeimas deputātu š.g. 16.februāra vēstuli “Deputātu jautājums par valsts speciālā budžeta ilgtspēju" un informē par tālāk minēto.
Lasīt visu...

21

Par Valsts sekretāru sanāksmē izsludināto Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidācijas rīkojuma projektu

FotoJāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (turpmāk – JVLMA) ir iepazinusies ar 26. janvāra Valsts sekretāru sanāksmē pieteikto projektu “Par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidāciju” un konceptuāli piekrīt, RPIVA reorganizācijas gadījumā, pārņemt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (turpmāk – RPIVA) profesionālās bakalaura studiju programmas “Deju un ritmikas skolotājs”, profesionālās bakalaura studiju programmas “Mūzikas skolotājs”, profesionālās maģistra studiju programmas “Dejas pedagoģija” un profesionālās maģistra studiju programmas “Mūzikas pedagoģija” īstenošanu. To apstiprina arī 2017. gada 18. janvārī JVLMA Senātā pieņemtais lēmums.
Lasīt visu...

21

Vēlreiz par legalizētās parazitēšanas politekonomiku

FotoDalītā īpašuma un piespiedu zemes nomas problēma atjaunotajā Latvijā sākās ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšanu 1991. gada 20. novembrī. Zemes reformas mērķis tika definēts likuma 2. pantā: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.”
Lasīt visu...

6

“Valsts nekustamo īpašumu” legālais reiderisms gripas epidēmijas kulminācijā atstāj bez ģimenes ārsta 4000 pacientu

FotoNo „likumīgā reiderisma” un citām trešo pušu interešu vadītām shēmām mazāk ietekmīgā iesaistītā puse cieš katru dienu. Par šādām situācijām nereti nerunā vai ar netaisnību mēģina cīnīties klusībā, iesaistot tiesībsargājošās institūcijas. Bieži vien puse, kuras intereses šādās shēmās vistiešākā veidā tiek aizskartas un tiesības – ignorētas, jūtas bezspēcīga pārējo iesaistīto pušu priekšā, kas kopā strādā vienota mērķa labā. Tomēr ir gadījumi, kad klusēt vairs nevar, un par vienu no tādiem – turpmākā tekstā, jo tas skāris vismaz 4000 pacientu tiesības uz valsts nodrošinātiem medicīniskiem pakalpojumiem, iespēju tos saņemt no uzticamas, iemīļotas ārstniecības iestādes.
Lasīt visu...

13

Reideris aizēno vēlēšanas

FotoVēlēšanu elektronisku balsu skaitīšanas sistēmas izstrādātājs Renārs Kadžulis (attēlā) reiderisma ceļā pērnā gada nogalē pārņēmis dzīvokļu īpašnieku biedrību „Ozolaines nami”.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vēstule Saeimas Ārlietu komisijai – nepieciešams neatkarīgs pētījums par CETA ietekmi uz Latviju

2016.gada 30.oktobrī Eiropas Savienība un Kanāda parakstīja Eiropas Savienības un Kanādas Visaptverošo ekonomikas...

Foto

Balagāns, kas tiek uzdots par lielo plēsēju aizsardzības plāna apspriešanu

Pašlaik paklusām, sabiedrībai nezinot, notiek mūsu lielo plēsēju - lūša, vilka un brūnā lāča aizsardzības plāna apspriešana,...

Foto

Gaļas stulbums

Gunitas Kaņepes nošautās lūšu mātes skandāls deva iespēju vietējiem gaiļiem - kuri sevi dēvē par „medniekiem” - publiski nodemonstrēt savu trulumu, stulbumu un uzpūtību...

Foto

Jautājumi aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim par Nacionālo bruņoto spēku mehanizāciju

Valsts aizsardzības koncepcijās (2012-2016, 2016-), iepriekš pieņemtas Saeimā 2012.gada 10. maijā, 2016. gada 16. jūnijā, ir...

Foto

Privatizēto daudzdzīvokļu māju pārvaldīšanā gadsimta “bardaks”

Šāds secinājums izriet ne tikai no viena piemēra, ko aprakstīšu. Vai katru dienu var saskarties, kad Rīgā pielieto zemes piespiedu...

Foto

Intelektuālā viagra deputātiem

2017.gada 1.martā latviešiem uzzied jauna dzīve. Lieli prieki būs latviešu elektorātam. Šajā dienā darbību sāks Saeimas Analītiskais dienests. Tā uzdevums „nodrošināt aprakstošu un...

Foto

Kāds simbols, tāda tauta: Jūlijs Krūmiņš pret Jāņa Jurkāna viedokli saistībā ar VVF un viņas „blata kapu”

Janvārī prese daudz rakstīja par Vairas Vīķes-Freibergas piedzīvojumiem, kad...

Foto

Deputātu jautājumi par pamatojumu labklājības ministra Jāņa Reira apgalvojumiem par valsts speciālā budžeta ilgtspēju

Šī gada 1. februārī Jums tika iesniegti jautājumi (Nr.251/J/12) ar lūgumu sniegt...

Foto

Deputātu jautājumi Čakšai par izvairīšanos sniegt skaidru informāciju par Stradiņu slimnīcas jaunā korpusa būvniecības izmaksām

Vairākos deputātu jautājumos esam Jums uzdevuši jautājumus par Paula Stradiņa Klīniskās...

Foto

Spriņģe, Elksne un Tjarve: aicinām respektēt mūsu īpašo lomu sabiedrībā

Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA), Latvijas Televīzijas un žurnāla "Ir" atklātā vēstule ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, kopijas -...

Foto

Balsojums par CETA šādā redakcijā ir balsojums pret Latvijas mazo un vidējo uzņēmēju interesēm

Eiropas Parlaments Strasbūrā 15. februārī nobalsoja par brīvās tirdzniecības līguma ar Kanādu...

Foto

Uzcelt pieminekli, nepiesmejot piemiņu

Biedrības “Latgolys Saeima” ir vērsusies pie Rēzeknes domes priekšsēdētāja, Latgales kongresa simtgades pieminekļa autora un kultūras ministres ar atklātu vēstuli par Latgales...

Foto

Drošības policija: žurnālisti neesot likumdevēji, lai interpretētu likumus

Otrdien biju uzaicināts uz Drošības policiju sniegt liecības kriminālprocesā, kas ir uzsākts par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu, kura...

Foto

Cīņa par komfortu, ne pret noziedzību

Eirodeputātes Ivetas Grigules „piespiedu brīvprātīgā” izstāšanās no ZZS dod netiešu ieganstu cerībām: valdība varbūt saņems dūšu un neizcūkos iespēju noziedzības...

Foto

Kā man gāja Drošības policijā

“Kuram gan citam var uzticēties, ja ne Drošības policijai?” ņipra sarkanmate vaicā, kad norādu, ka Drošības policijā izvietotajiem mantu glabāšanas skapīšiem...

Foto

Laikmeta ainiņas V (Valentīndienas noskaņās)

Romantiskam stāstam esot jābūt kā nobriedušam vīnam - nedaudz neticamam un reibinošas domas raisošam. Ar stāstu sākas vīrieša un sievietes attiecības,...

Foto

Krimināli tiesātais Poikāns ir kaitnieks, Meroni personiski man naudu nemaksā

Esmu saņēmis daudzus jautājumus epastos un sociālajos tīklos. Artus, kas notiek? Kāpēc Tu neatbildi uz visiem...

Foto

Par to, kāpēc „labējās partijas nerunā ar krievvalodīgajiem”

Nolēmu uzrakstīt atbildi Olgas Dragiļevas rakstam “Vēlētājs miskastē”. Rakstā kritizētas t.s. latviskās (vai politkorektāk - labējās) partijas par to,...

Foto

JKP no 2018. gada Rīgā ieviesīs bezmaksas sabiedrisko transportu

Pirmais darbs, ko Jaunā konservatīvā partija (JKP) darīs Rīgas domē (RD), ir visu pašvaldības uzņēmumu audits. Tādā...

Foto

Cenzūra uzstāties KPV LV partijas kongresā

Šī ir manis sagatavotā uzruna KPV LV partijas kongresam, ko esmu spiests nosūtīt medijiem, jo partijas valde aizliedz partijas biedriem...

Foto

Par vienu bezkaunīgu un melīgu piektklasnieku

Jūtos parādā savu viedokli par raidījumā deFacto rādīto sižetu pagājušā svētdienā. Tā kā Artuss (mans draugs, kā viņš sižetā apgalvoja) mani no...

Foto

Publiski atklāta vēstule SAB direktoram J. Maizīša kungam no LR 12.Saeimas deputāta Valda Kalnozola

Kā Latvijas Republikas pilsoņu ievēlēts 12.Saeimas deputāts vēršos pie Jums ar šādiem...

Foto

Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! jeb Kādēļ es neraudāšu Latvijas valsts bērēs

Es apzinos, ka šāds virsraksts var tikt uzskatīts par visai provokatīvu un varu...

Foto

Pārbūves mantojums: perversijas deserts

Pēcpadomju gados latviešu garīgajā kultūrā nepatīkams jaunums ir masveidīgā pievēršanās perversajam. Tas tiek darīts ar īpašu entuziasmu un lepnumu un, iespējams, ne...

Foto

Kā valdība pieļāva, ka notiek gadu desmitos mērāma medicīnas darbinieku pazemošana?

Ģimenes ārsts ir pašnodarbinātais. Viņa rīcībā ir darbinieki - sertificēts ārsta palīgs un medmāsa. To...

Foto

Deputātu jautājumi veselības ministrei Čakšai par izvairīšanos nosaukt atbildīgos saistībā ar “e-veselības” projekta ieviešanas darbiem

Jums tika sagatavoti un iesniegti deputātu jautājumi sniegt konkrētu informāciju par...

Foto

Deputātu jautājumi veselības ministrei Čakšai par izvairīšanos sniegt skaidras atbildes saistībā ar “e-veselības” izmaksu pamatotību

Rūpīgi iepazīstoties ar visu Jūsu sniegto informāciju, nākas secināt, ka Jūs...