Iesaki rakstu: 
Pašsaprotams, ka sabiedrotos (draugus) aicina ciemos kā ikdienā, tā arī svētku dienās. Īpaši jau svētku dienās. Nav šaubu, ka Putinam viss, kas saistās ar PSRS, ir svēts un godā turams. Viens no PSRS laika jājamzirdziņiem – Otrais pasaules karš it īpaši. Tomēr šogad 9.maija ieplānotās izrādīšanās izpalika, bet izrādīties vajag, īpaši, ja tuvojas vēlēšanas, kuru rezultāts izšķirs, vai Krievija tiks faktiski pie cara, kuram svēts PSRS mantojums, vai nē. Visticamāk, ka tiks, un šī tikšana vismazākā mērā būs saistīta ar Krievijas iedzīvotāju patieso gribu, bet tas jau cits stāsts.
Kā jau sabiedrotajam pieklājas, Putins uz 24.jūnija parādi uzaicināja arī savu kaimiņvalsts galvu – Aleksandru Lukašenko. Abus saista daudz kopīgu lietu, ja runājam par vadības stilu un ilgdzīvotspēju varas virsotnē. Tomēr pēdējā laikā tik siltās abu valstu vadītāju attiecības nedaudz sašķobījās, jo Lukašenko nevēlējās kļūt par Putina vasali, tādējādi ļaujot viņam ieņemt vēl ietekmīgāku amatu, uz ko Putins atbildēja viņam raksturīgā stilā – piegrieza krānu (te domāti naftas produktu un gāzes piegādes).
Jāatzīmē, ka tieši Lukašenko nevēlēšanās kļūt par Putina vasali vislielākā mērā sekmēja Krievijas Konstitūcijas grozījumu izstrādi, lai Putins saņemtu ko vēlas – turpinātu valdīt. Bet nu, ja jau reiz Putins aicina, tātad – uzskata Lukašenko par savu draugu un sabiedroto. Tomēr faktiskā abu uzvedība liecināja pavisam par ko citu:
Svinīgā pasākuma sākumā, kad Putins piecēlās, lai noklausītos Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu ziņojumu, ka parādei viss sagatavots, kājās piecēlās visa izmeklēto viesu tribīne, taču Aleksandrs Lukašenko pat nepakustējās. Pēc parādes, kad Putina uzaicinātie reģiona valstu līderi stājās vienā rindā, lai noliktu ziedus pie Nezināmā karavīra kapa Aleksandra dārzā, Lukašenko demonstratīvi samainījās ar citu cilvēku, lai nebūtu jāstāv blakus Putinam. Video no pasākuma liecina, ka Putins šo žestu pamanīja.
Ceļā uz Nezināmā karavīra kapu Putins sarunājās ar Kazahstānas, Uzbekistānas, Moldāvijas un Tadžikistānas līderiem, taču Lukašenko turējās atstatus un runās neiesaistījās. Baltkrievijas ziņu portāla korespondents pamanīja, ka Putins, sasveicinoties ar sabraukušajiem, nepaspieda roku 15 gadus vecajam Nikolajam Lukašenko, kurš ar tēvu sēdēja pirmajā skatītāju rindā.[1]
Viss iepriekš minētais ir it kā nenozīmīgi sīkumi, bet pasaka daudz ko. Jāatzīst, ka jau iepriekš abi valstu vadītāji bija pamanījušies apmainīties kā ar savstarpējām “laipnībām”, tā arī zemtekstu darbībām, piemēram, hokeja spēlē, kurā tikai Putinam bija komandas kapteiņa krekliņš.
Labi, tas jau ir pagājis, bet mani pārsteidz kaut kas pavisam cits. Tas būtu: pašlaik kā Krievijā, tā arī Baltkrievijā notiek svarīgi procesi – balsošana/vēlēšanas. Krievijā balsošana par konstitūcijas grozījumiem, kuru patiesā būtība ir nodrošināt Putinam prezidenta vai jau, precīzāk sakot, cara amatu līdz mūža beigām, savukārt Baltkrievijā – prezidenta vēlēšanās, kurās jau kārtējo reizi uzvaras laurus, visticamāk, plūks Lukašenko.
Abi izcēlušies ar to, ka savus oponentus spēj nolikt pie vietas ar spēku un nekaunību, nevis gudrību. Tamdēļ balsojuma rezultāti vairāk saistīti ar to, ka viņi izmanto savas varas sviras, lai vēlēšanu/balsojuma rezultāti būtu viņiem labvēlīgi, nevis atspoguļo patieso sabiedrības viedokli. Šādi skatot, pat ja abi ierīkotu vēlēšanu iecirkni aitu kūtī un balsot ļautu tikai tajā dzīvojošām aitām (te tik tiešām domāju dzīvniekus), tad atklātos, ka visas aitas ir nobalsojušas un pat parakstījušās.
Tiesa, ja salīdzina Putina valdīšanas vērienus ar Lukašenko vērieniem, tad jāatzīst, ka pēdējais tāds mazs gariņš vien sanāk. Nu nav Lukašenko tā sašmucējies kā Putins.
Pirms rakstu tālāk, uzreiz pasaku, ka neesmu bijis un nebūšu Lukašenko metožu piekritējs. Punkts un āmen. Tomēr vienu interesantu lietu grūti nepamanīt. Proti, notikušās akcijas pie Baltkrievijas vēstniecībām. Tādas notikušas Rīgā, Telavivā, Parīzē, Londonā, Viļņā, Vīnē un vairākās citās pilsētās. Jautāsiet - pret ko protestējuši? Atbilde vienkārša, bet savā ziņā neloģiska – pret Baltkrievijā notiekošajiem procesiem pirms 9.augustā paredzētajām prezidenta vēlēšanām.
Noteikti tagad kāds iedomāsies – kamdēļ neloģiska? Lukašenko tak apspiež demokrātiju utt.. Tik tālu pareizi, bet – paskatīsim ko nedaudz plašāk. Sanāk, ka ir virkne aktīvistu, kuri ir demokrātijas aizstāvji, bet tagad satraucas par vēlēšanām Baltkrievijā, kurām jānotiek 9.augustā, bet pavisam ignorē faktu, ka tieši šajā brīdī notiek balsošana Krievijā par konstitūcijas grozījumiem, ar kuriem Putins kļūs faktiski par caru.
Lukašenko autoritārisms ir zināma lieta, bet, tā nu nepavisam pat tuvu nestāv klāt tam, ko sastrādā Putins. Kaut kā nav nācies pamanīt, ka demokrātiju aizstāvji būtu veikuši arī kādas protesta akcijas pie Krievijas vēstniecības.
Labi, Latvija ir viena lieta, bet pievērsīsim uzmanību iepriekš nosauktajām pilsētām. Vai man vienīgajam tās asociējas ar pilsētām, kurās parasti ļoti aktīvi darbojas Krievijas specdienesti? Nez, varbūt tā sanāk vienkārša sakritība. Pat, ja arī tā ir sakritība, tad lielākais ieguvējs no tās ir tieši Putins, jo viņam tagad ir visizdevīgāk, ka pasaules plašsaziņas līdzekļu lokā ir nonākuši notikumi saistībā ar gaidāmajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām, nevis tiek atspoguļots balsošanas cirks Krievijā.
Te nu atkal kāds varētu iesaukties: vai tik tiešām Putins kaut ko tādu varētu nodarīt savam draugam Lukašenko?! Te tad man atliek iesaukties: Eu, pamostieties, ja ir tāds draugs kā Putins, tad ienaidnieki vairs nav vajadzīgi. Arī Lukašenko nav “svētā govs”, un tamdēļ tik laika jautājums – kad būs redzams, kādu atbildes “pārsteigumu” viņš būs sagatavojis.
[1] https://www.tvnet.lv/7003795/putins-un-lukasenko-parade-apmainas-nelaipniem-zestiem
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
