„Tu jebkurā brīdī varēsi pateikt, ka puisis Gobziņš visu ir pārpratis, nonarkojies un tāpēc izmetams ārā...”

63. nodaļa

Ufffffffff… Laimiņš nevarēja vien atelsties, kaut no pretīgajām telpām un vēl pretīgākās kompānijas bija atsvabināts jau pirms pāris stundām un palaists uz visām četrām debess pusēm.

Nu gan… Stulbie čekisti, iedomājas, ka viņiem viss ir atļauts. Un tak pat nepapīkstēsi – viņš nešaubījās, ka visi nosauktie ieraksti patiešām eksistē un tikai gaida īsto brīdi. Nē, nē, paldies, ar šitiem labāk pa labam.

Ja tā padomā – šis nemaz ar nebija sliktākais kantoris, ar ko sadarboties. Vismaz savējie. Atbildīga un svarīga paša valsts iestāde, labāk pat nemēdz būt. Izskatījās arī, ka visa derdzīgā kompaška viņa stāstītajam tiešām bija noticējusi. Nu jā, viņš gan arī bija pārāk notrūcies, lai mēģinātu kaut ko sadomāt un noklusēt. Turklāt neko tik izcilu jau viņš arī nemaz nezināja galu galā.

Tiesa, par pēdējo dienu epep… epap… epip… nu, vārdu sakot, par visiem pēdējo dienu notikumiem saistībā ar Naliginu un viņa patrako sievu gan Laimiņš bija noklusējis. Nu, ne jau pilnībā noklusējis. Par miljonāra apsēstību ar bankām, par saviem paša naudas meklējumiem bija nācies pastāstīt. Bet… kāpēc lai viņš stāstītu to, ko viņam nemaz neprasīja?

Tā nu kaut kā sanāca, ka mājās drošā vietā nobāzto Naligina banku mapīti viņš pat nepieminēja – un arī tas, ka liela daļa Kroņa dokumentu palikuši pie patrakā miljonāra, palika viņa mazais personiskais noslēpums. Galu galā – viss viņam vēl nebija zaudēts, galīgi ne. Vēl varēja paķepuroties, vajadzēja tikai pareizi salikt prioritātes.

Bija skaidrs, ka agri vai vēlu – un drīzāk agri – Mīzīša nepatīkamie puiši aizstaigās ciemos arī pie Naligina, kaut vai vienkārši ķeksīša dēļ. Kāda ķīmija tam tobrīd cirkulēs pa asinsvadiem un uz kādām darbībām pamudinās – kas to lai zina? Mierīgi var izpļāpāt visu, arī par Laimiņa atnestajiem papīriem – un tad viss, cauri. Dokumenti zaudēti uz mūžu, toties Laimiņam jāskaidrojas Mīzītim, kāpēc tos piemirsis pieminēt.

Tātad – ja pieņem, ka viņa mājoklis nebija atkal izpurināts, vajadzēja iespējami ātri savākt Naligina mapīti, aiznest to Elīnai un cerēt, ka viņai ir pieticis laika, prāta un izmanības šoreiz sameklēt viņa īstos dokumentus – un nevis atkal paķert pirmo, kas pagadās.

Nu paldies dieviņam! Netīrās veļas kaudzē ieraktā Naligina mapīte nekur nebija izgaisusi, tikai mazu smaciņu pieķērusi. Pakampis vērtīgo papīru žūksni, Laimiņš izmetās pa durvīm, kāpnēs uzzvanīja Elīnai un sarunāja tikšanos pēc pāris stundām. Pa telefonu tādas lietas, protams, neviens normāls cilvēks nerunāja, bet šai laikā vēl vajadzēja ieskriet ciemos pie sava dīlera, lai uz krīta paņemtu šo un to, kas varētu iet pie sirds sasodītajam miljonāru pārītim.

Līdz dīlera namdurvīm bija palikuši vairs tikai pārdesmit metri, kad… nu bļa, nu jopcik, nu tikai ne visu no jauna, paspēja nodomāt Laimiņš, atkal sajutis uz pleciem stipru roku pieskārienu. Viņš jau sarāvās, gatavojoties atkal jaunam mikrokosmiskam lidojumam, bet nē, šoreiz bija citādāk.

Abi krievvalodīgie vīrieši pietiekami labā latviešu valodā, ļoti pieklājīgi, vairākkārt atvainojoties, īsos vārdos pavēstīja, ka deputāta kungu uz kafiju ļoti vēlētos ieaicināt viņu darba devējs. Lūk, tas tur melnais mersedesa busiņš esot viņējais, braukšana nebūšot nekāda tālā – tepat līdz Skanstes ielai, minūtes desmit, ne vairāk…

It kā viņam būtu iespēja atteikties. Izmisīgi svīstot, Laimiņš ierausās busiņā – nu, kas tad nu atkal? Kādam vēl pasaku pasaules mistiķim viņš savajadzējies? Galva bija nevainīgi tīra un tukša kā visas dzērienu pudeles viņa mājoklī, – nebija nevienas pašas idejas, pat vistrakākās ne.

Nevarētu teikt, ka viņš būtu īpaši izbrīnījies, dārgi un bezgaumīgi iekārtotajā – pat ar smieklīgām japāņu zobenu kopijām uz statīva – birojā kā namatēvu ieraugot uzņēmēju Juri Slavicki. Personiski pazīstami viņi līdz šim nebija, bet, protams, Laimiņš bija pietiekami daudz dzirdējis un lasījis par šo kungu, kuram miljonu bija vairāk nekā Laimiņam eiro, vismaz pašlaik noteikti.

Izbijis VDK štata darbinieks – ja pat nezinātu par šo Slavicka biogrāfijas detaļu, tas viņam bija smīnīgajā sejā un nepatīkamajā skatienā rakstīts. Hokeja komandas, arēnas, gāzes un vēl visādu biznesu īpašnieks. Persona, no kuras politiķi vairījās – īpaši jau tie, kuriem bija svarīgi saņemt pielaidi valsts noslēpumam. Un vienlaikus persona, pie kuras vēlējās piekļūt ikviens politiķis nepieciešamo finanšu līdzekļu meklējumos.

Savulaik arī Laimiņš bija meklējis pareizās pieejas – kā piekļūt Slavickim vai, pareizāk sakot, viņa naudas makam un bankas kontam. Nekas nebija sanācis – pēc visa spriežot, tāpēc, ka Slavicka kunga vērienam viņš bija pārāk sīka zivtiņa, tas nu bija fakts. Bet tagad viņš sēdēja bijušā čekista priekšā, strēba kafiju un vienlaikus domāja divas svarīgas domas – ko šim Slavickim no viņa īsti vajag, un kā viņam šo lielo iespēju izmantot savā labā?

Kāds pārsteigums – Slavicki pilnīgi un absolūti neinteresēja ne akadēmiķis Kronis, ne viņa dokumenti, ne kaut kādi seni vēsturiski notikumi. Tā vietā viņš sāka apspriest pavisam nesenu pagātni, par ko Laimiņš bija bijis svēti pārliecināts – kas aprakts, tas aprakts.

– Sveiki, deputāt, sveiki, lielais paldies, ka ienācāt. – Nevarētu teikt, ka Laimiņš būtu sajūsmā par Slavicka toni. Nedaudz šķebīga familiaritāte – pašam Laimiņam tā patika runāt ar zemākām būtnēm. Ko tas nozīmēja šajā gadījumā, labāk nevajadzēja pat sākt analizēt.

– Man ar jums, deputāt, maza saruna. Laiks ir dārgs, tāpēc runāsim uzreiz par lietu. Es tā atceros, deputāt, ka jums pirms kāda laika bija tāds smags brīdis. Avārija. Tās bedres pierē no tā gadījuma, ja? Nu, paveicās, paveicās, ko lai saka. Laime nelaimē, kā mēdz teikt. Par to avāriju, deputāt. Kaut kādi ļaudis man pirms kāda laika atnesa materiālus. Nekā interesanta, noliku bēniņos. Bet tagad kravāju bēniņus, intereses pēc pašķirstu – izrādās, no avārijas lietas šis tas ir kaut kā pazudis. Ekspertīze, kaut kādas liecības. Interesantas liecības. Pēc tam bija citas, jau citādākas, tā man stāsta.

Laimiņš apstulbis klusēja. Ne tādu viņš bija iedomājies šo sarunu.

– Tad es lasu šo ekspertīzi, šīs liecības. Izrādās, visa avārija ir notikusi tāpēc, ka viens tagadējais deputāts, toreiz vēl bez caurumiem galvā ir brauciena laikā dzērumā parāvis rokas bremzi – un mašīna lupatās, cietušie, līķi, pašam ortopēdiskā apkakle kā tādam Embergam un caurumi galvā uz visu dzīvi. Traki, vai ne?

Laimiņš joprojām klusēja. Sajuta, ka gar lūpas kaktiņu sūcas siekalu straumīte, bet neko nevarēja padarīt. Tā laikam jutās čūskas nohipnotizēta jūrascūciņa. Bet Slavickis tik turpināja vīt gredzenu gredzenus.

– Un tad es domāju – ko darīt? Atdot liecības un ekspertīzes valstij? Bet negribas iegāzt deputātu, viņš dara daudz laba cilvēkiem. Un vēl vairāk varētu darīt. Vai ne, deputāta kungs?

Laimiņš mēmi pamāja ar galvu.

– Man cilvēki stāsta, ka tev, deputāta kungs… – Nu jau Slavickis bija pārgājis uz “tu”. Vai tā bija laba zīme? Bet varbūt pilnīgi otrādi? – Jā, ka tev, deputāta kungs, pēdējās dienās sanākusi laba komunikācija ar Naligina kungu. Manu veco draugu Naligina kungu. To pašu, kuram es savulaik tik lēti pārdevu “Olfarm”. Vēl tagad drusku kremt. Bet nekas, labam draugam nekā nav žēl.

– Redzi, deputāta kungs, es esmu ļoti norūpējies par savu draugu. Kā man stāsta, viņš pēdējā laikā palicis galīgi nenosvērts. Ne ēd, ne dzer, ne par sevi un sievu rūpējas, par bankām vien domā. Visādi joki viņam rādās. Tu zini, deputāta kungs, viņš jau savu šizofrēniju Šveicē un kur tik vēl ārstēja. It kā apārstēja. Bet negribētos, ka atkal sākas.

– Uuuuuuuuun? – Piesardzīgi ierunājās Laimiņš.

– Man kā draugam vajadzētu par draugu Vaļeru parūpēties. Palīdzēt. Bet, lai palīdzētu, vajag saprast. Vai tev, deputāta kungs, gadījumā nav nekā tāda, kas varētu palīdzēt šai saprašanai? Redzi, tā tas šai pasaulē iekārtots – tu palīdzi man, es palīdzu tev, tad atkal… Tā Tas Kungs mums novēlējis darīt.

Nē, tā tomēr bija fantasmagorija – izbijis čekists, uz kura rokām nez cik simtu, varbūt tūkstošu cilvēku sadirstas dzīves, ja ne kaut kas vēl sliktāks, tagad viņam kaut ko borē par Dievu. Afffffigeķ!

– Nu, deputāta kungs, koļījies! Kā tu vari palīdzēt? Draudzības vārdā? – Slavicka skatiens burtiski ieķērās Laimiņā, aptina viņu kā tas pats sasodītais pitons un sāka spiest ārā visu viņa ķermeņa saturu. Nu, kā tur varēja pretoties.

Laimiņš tomēr pamēģināja.

– Naligins? Naligins?? Nu nezinu, ko es tur varu palīdzēt. Mēs tomēr no pilnīgi dažādām aprindām, politikā viņš nemaisās…

– Deputāt, tev pat prātā nenāk, kā mans draugs Vaļera maisās politikā – un kā gatavojas maisīties… Davai, beidz dirsties, deputāt. Kas tu par aktieri, kas tu par deputātu, ja tik muļķīgi melo? Koļījies, laika maz. Izstāsti, ko zini. Kas tev ir ar Elīnu? Par ko runājat? Ko viņa stāsta par Vaļeru un bankām, un tiem viņa murgiem par sazvērestībām? Un kas tie par Naligina dokumentiem, ar kuriem tu pie Rimēviča biji? Gādā šurp – viss, noliksim atpakaļ bēniņos tās ekspertīzes un liecības, aizmirsīsim. Labi uzvedīsies – vispār atdošu tev. Uzdāvināšu, es reizēm esmu labsirdīgs. Pret saviem draugiem, protams. Tak jau klasiķis teica – teikt patiesību ir viegli un patīkami!

Jā, te laikam muļķi mētāt nesanāks, nolemti nodomāja Laimiņš. Acīmredzami vienīgā pareizā stratēģija bija sadarboties un draudzēties. Slavickis nebija nekāda valsts iestāde, taču viņam un sadarbībai ar viņu noteikti bija arī savi plusi, ja tā labāk padomā…

Stundu vēlāk saruna bija galā. Jā, bija nācies izstāstīt visu, ko viņš no Elīnas bija dzirdējis par Naligina apsēstību. Jā, bija vajadzējis detaļās un divreiz atstāstīt sarunu ar Rimēviču. Jā, arī Naligina mapītes saturu bija vien nācies atdot Slavicka sekretārei sakopēšanai.

Bet… ja tā padomā, kas nu tur tāds īpašs? Toties tagad viņam bija liels, labs, ietekmīgs… okei, pagaidām vēl ne īsti draugs, bet pirmie solīši bija sperti, viss tagad bija paša Laimiņa rokās, to Slavickis bija pateicis skaidri un gaiši.

Jā, tik tiešām, gaišs cilvēks bija šis Slavickis, to nevarēja noliegt. Ar savām idejām, savu vīziju, redzējumu.

- Deputāt, tu labi saproti, ka tu pats esi pilnīgā žopā, vai ne? Nespīd tev vēlēšanās nu vienkārši ņihuja uz šo brīdi, ja tu neko nepasāksi. Ņi-hu-ja! Bet tas nekas, tev vienkārši vajag papildspēkus. Elpu jaunu tev vajag, drusku naudiņas vajag, kādu jaunu ģīmi vajag un kādu, kas piepalīdz.

Tu taču savulaik čupojies ar to jefiņu Gobziņu? Nu, tipa advokātu, ja? Ko, domā, tas nekur neder, ka jumts viņam aizbrauc, kad kārtīgāk salietojas? Nu, tas tak nekas, reizēm tas palīdz, un būs arī vieglāk pēc vēlēšanām tikt no viņa vaļā.

Bet pagaidām – pagaidām viņš ir īstais, kas tev vajadzīgs, es jau ar viņu parunāju. Varēsiet maukt divatā tā, ka prieks! Tu tā vispārīgi, bet viņš lai kaut kādus papīriņus velk ārā un muld, cik vien jaudas! Un vēl mēģina krievus piesaistīt, cik var. Tā būs laba fiška – un pēc vēlēšanām, ja ar „Saticību” jums nekas kopā nesanāks, tu jebkurā brīdī varēsi nacionāļiem pateikt, ka puisis Gobziņš visu ir pārpratis, nonarkojies un tāpēc izmetams ārā. Un viss!

Un tev – tev mēs arī kaut labu gan jau izdomāsim, deputāt. Kaut ko tādu foršu, interesantu... Tādu, kas tev palīdzēs atkal kļūt seksīgam un interesantam. Ko tu labāk gribi – varbūt kādu zemisku uzbrukumu iepriekšējā vakarā pirms atmaskojošas preses konferences? Nu, kādus zilumus tev tur uzsitīs vai vaigu pārplēsīs, citādi neizskatīsies ticami, tur nu neko.

Ā, viebies, deputāt? Nav tik lielas motivācijas? Nu, var arī ko citu izdomāt. Piemēram, tu varonīgi uzstājies pret kādu ļauno – un tad tevi ņem un publiski aiztur. Arestē, apcietina, iesloga kaut kur. Tad tu pēc pāris dienām tiec ārā, viss izrādās safabricēts, tu esi zirgā, viss notiek. Ko, šitas patīk labāk? Okeeeei, padomāsim, padomāsim...

Tas tiešām bija jauki, un par to, cik labvēlīgi pret viņu bija noskaņots ietekmīgais cilvēks, uzskatāmi liecināja sarunas nobeigums, – par to nu Laimiņš bija pārliecināts. Viņam dodoties prom, Slavickis jau pavisam vēlīgi bija ieminējies par to galapunktu, pirms kura Laimiņu bija pārtvēruši pieklājīgie vīri melnajā busiņā.

– Jā, un vēl viena lieta, deputāt. Paldies vari neteikt, bet tur, kur tu grasījies doties, vairs neej. Tavam piegādātājam ir mazas problēmas, tā ka viņš tuvākajos gados laikam būs ļoti aizņemts. Ja tev kas tiešām tik ļoti vajadzīgs, paprasi manam apsargam, kas tevi atveda šurp, viņš tev pateiks, kur var iegādāties.

Nu vai tā nebija viena jauka un sirsnīga attieksme? Tiešām, viss tagad bija paša Laimiņa rokās, un šo izdevību viņš netaisījās laist garām.

Novērtē šo rakstu: