Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Ulmanis mūžam dzīvs

PIETIEK, S. Metuzāls
10.06.2011.
Komentāri (21)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Saeimas deputāts Alfreds Čepānis 1994. gadā Valsts prezidentu Gunti Ulmani pirmoreiz nosauca par savu vadoni, šis nākamā parlamenta priekšsēdētāja publiskais izteikums lielākoties izraisīja tikai labdabīgus smīniņus, tomēr vienlaikus uzskatāmi demonstrēja pēc Republikas atjaunošanas Latvijas politiķu un sabiedrības tā arī līdz galam neizzudušo aizraušanos ar pagātnes vadoņiem un cerību, ka varbūt tautas vēlēts prezidents vai cita veida vadonis ņems un atrisinās visas sasāpējušās problēmas un ievedīs gaišajā nākotnē. Iespējams, visspilgtāk to demonstrēja aizraušanās ar Kārļa Ulmaņa tēlu, - un kad gan vēl ekskluzīvi publicēt šai tēmai veltītā apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, ja ne pašlaik, kad vēl nav norimušas kaislības ap jaunā Valsts prezidenta ievēlēšanu.

Kārļa Ulmaņa „augšāmcelšanās”

Par to, ka jau astoņdesmito gadu nogalē, pamazām aizvien pieļāvīgākai kļūstot padomju varai, ļoti bieži tika pieminēts Kārļa Ulmaņa vārds, lielā mērā varam pateikties Lauku Avīzei: deviņdesmito gadu sākumā jau teju vai katrā tās numurā parādījās vismaz viena publikācija par Ulmani. Sākumā tās bija viņa laikabiedru atmiņas par bijušo Latvijas tautas vadoni, bet ar laiku K. Ulmanis tika piesaukts arī aktuālākās publikācijās, kuru pamatdoma bija apmēram tāda – eh, nebūtu slikti, ja arī tagad Latvijai būtu tāds saimnieks...

Parādījās pat aicinājums rīkot akcijas, lai, piemēram, Republikas laukumu Rīgā pārdēvētu par Kārļa Ulmaņa laukumu, un laikraksta galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš tik lielu uzmanības veltīšanu bijušajam vadonim pamatoja ar visai loģiskiem argumentiem – piemēram, šādiem: „Latvijas zemniecības vēsture ir nesaraujami saistīta ar doktora Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbu, tāpēc nav jābrīnās, ka Lauku Avīzei šī tēma ir tik tuva. (..) Ulmaņa darbs, manuprāt, nav taisnīgi novērtēts vēl līdz šai dienai.”

Būtībā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Kārlis Ulmanis bija kulta figūra, kuras pozitīvo ietekmi uz Latvijas vēsturi gandrīz nevienam nenāca ne prātā apšaubīt. Kā uzskatāms piemērs te var kalpot Evitas Naglinskas pētījumā par preses attieksmi pret K. Ulmani minētie skaitļi – no gandrīz 500 laikā starp 1989. un 2004. gadu publicētajiem avīžrakstiem, kuros pieminēts bijušais prezidents, trešajā daļā pavīdējusi doma par vadoņa nepieciešamību mūsdienās.

Pa kādam retam izņēmumam gan, protams, bija – jau tolaik parādījās arī pirmie oponenti, kas aicināja neaizrauties ar Ulmaņlaiku un vadonības idealizāciju. „Sabiedriskā doma (jo īpaši Lauku Avīzē) mērķtiecīgi tiek virzīta vienā gultnē. Kārļa Ulmaņa valsts – tas ir labi! Faktiski jau sen nav runa par konsekventu pieeju Latvijas trīsdesmito gadu vēstures un ekonomikas izpētei. Ir skaidrs, ka avīzes mērķis ir noskaņot sabiedrisko apziņu, ka citādi turpmāk būt nevar, ka vienīgā mūsu iespēja ir – stipru varu stipram cilvēkam!” – ar šādiem vārdiem trauksmi deviņdesmito gadu sākumā skandēja ar Lauku Avīzi jau konkurējošā Diena (kaut tolaik Lauku Avīze iznāca tikai reizi nedēļā, bet Diena – katru dienu).

Daudz ņirdzīgāk par Lauku Avīzes aizraušanos ar K. Ulmaņa tēlu un tai pašā Dienā izteicās politiķis Aleksandrs Kiršteins – viņa acīs laikraksta galvenais redaktors bija nekas cits kā kaismīgs K. Ulmaņa ideju piekritējs, kas par tādu pārtapis no internacionālista, kurš „atmaskoja „asiņaino diktatūru” Latvijā”, savukārt pats laikraksts esot tikai tāda „ar pietukkrustiņismu sirgstoša” avīze, kas katrā numurā saucot pēc īstā Saimnieka, Tēva un Tautas glābēja – prezidenta, kas varētu atlaist Saeimu un nozīmēt pirmstermiņa vēlēšanas.

Jau pašā deviņdesmito gadu sākumā faktiski vispāratzītajam viedoklim publiski atļāvās oponēt arī vēsturnieks, vēlākais laikraksta Čas komentētājs Leonīds Fedosejevs, kurš savās publikācijās atzīmēja, ka būtībā K. Ulmanis bijis tāds pats Latvijas Republikas neatkarības kapracis kā Augusts Kirhenšteins vai Vilis Lācis. Kā nekā tieši vadonis bija tas, kurš pieņēma lēmumu nepretoties Padomju Savienībai un paziņoja, ka padomju tanki Latvijā ienāk saskaņā ar abu valstu vienošanos.

Lieki teikt, ka citu vēsturnieku atbalstu šāds viedoklis toreiz nerada. Vajadzēja apritēt vairāk nekā desmit gadiem, lai cita vēsturniece un izbijusi politiķe Ilga Grava-Kreituse kādā ntervijā skaidri un gaiši pateiktu: „Tas laiks tiek idealizēts, jo Ulmani celt augšā ir izdevīgi, it īpaši Zemnieku savienībai ar [Augustu] Brigmaņa kungu priekšgalā. Tikai šodien ir pienācis brīdis, kurā par Ulmaņlaikiem var pateikt arī kaut ko sliktu – zemnieki nesaņēma nekādu pensiju, un Rīgas strādnieks katru dienu sviestu uz maizes nesmērēja, bet vienlaikus nebija tik liela atrāvuma starp cilvēku ienākumiem. (..)

Bet vispār tā pagātnes labklājība daudziem politiskiem spēkiem ir izdevīgs mīts. Nopublicējiet to, kā dzīvoja jaunsaimnieki pēc agrārās reformas! Par to, ka viņi piecus sešus gadus pavadīja zemnīcās, neviens neraksta, visi rāda tikai 30. gados uzceltās skaistās mājas, kas vēl šodien eksistē... Bet parādiet, kam šie cilvēki izgāja cauri, lai tiktu pie savām mājām. Cik daudzi no viņiem izputēja un bija spiesti aiziet kalpu gaitās, un kā gāja Rīgas bezdarbniekiem?! Es nesaku, ka toreiz bija šausmīgi drūmi laiki, bet nebija idilles, nebija nekādas leiputrijas...”

Kā izmantot nelaiķi valstsvīru

Šā vai tā, bet Atmoda un astoņdesmito gadu nogale bija ideālistu laiks, kad nevienam vēl nenāca ne prātā, ka ar vēstures mantojumu varētu iesist sev politisko kapitālu. Kad 1990. gada vasarā tika nodibināts Kārļa Ulmaņa fonds, par kura priekšsēdētāju ievēlēja pēdējā prezidenta radinieku Gunti Ulmani, jaunizveidotās organizācijas plāni bija saistīti tikai un vienīgi ar piemiņas saglabāšanu. Atjaunot K. Ulmaņa dzimtās Pikšu mājas, izdot K. Ulmaņa darbus, iemūžināt bijušā prezidenta piemiņu – tie bija fonda galvenie uzdevumu, turklāt tā priekšsēdētājs īpaši uzsvēra, ka fonds negrasās monopolizēt tiesības uz Kārli Ulmani.

Arī parlamentu un valdību 1992. gadā vadīja visgaišākie nodomi, pieņemot jaukus, taču dziļākajā būtībā bezjēdzīgus lēmumus par K. Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Dobeles rajona Bērzes kapos. Un arī pirmās entuziastu rīkotās ekspedīcijas uz Turkmenistānu, kur Krasnovodskas cietuma kapsētā atradās visticamākā K. Ulmaņa atdusas vieta, devās tiešām ar mērķi noskaidrot patiesību un atvest dzimtenē viņa pīšļus, nevis rīkot reklāmas akcijas.

To, ka ar K. Ulmaņa vārdu ir iespējams labs politiskais bizness, politiķi saprata tikai pāris nākamajos gados, kad vistālāk kādreizējā vadoņa tēla ekspluatācijā gāja pirmais īstenais populists Latvijas politikā – Joahims Zīgerists. Ja ticam viņa bijušā palīga Māra Ruka atmiņām, vācietis ātri vien apjēdzis, ka labākā priekšvēlēšanu aģitācija būtu ar lielu pompu pārvest no Turkmenistānas bijušā prezidenta pīšļus. Tika noorganizētas vairākas ekspedīcijas uz Krasnovodsku, taču to oficiālais atreferējums ievērojami atšķīrās no reālajiem panākumiem. Piemēram, kad J. Zīgerists paziņoja par iespējamās K. Ulmaņa kapavietas atrašanu, tad patiesībā nevienam nebija ne jausmas, kur tad bijušais prezidents īsti aprakts, bet pats meklēšanas process atgādinājis anekdoti.

„Nekādu pierādījumu, ka Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas meklējamas tieši šinī laukumā, protams, nebija. Un nevarēja būt. [Māris] Rudzītis (Zīgerista Rūpju biroja vadītājs) esot tērzējis ar kādu turkmēņu mullu, teicis, ka meklējot kādu Krišjāņa Barona līdzgaitnieku – dzejnieku, kas it kā apglabāts cietuma kapsētā. Mulla tad arī cietuma kapsētā parādījis 10x10 kvadrātmetru lielu lauciņu. Rudzītis savas iedzimtās kautrības dēļ neesot gribējis teikt, ko viņi īsti meklē, jo, pēc viņa domām, izdzirdot vārdu „prezidents”, vietējie muktu kā velns no krusta.”

Lielāku skaidrību nebija viesis arī sludinājums, ko J. Zīgerists bija publicējis vietējā laikrakstā – ka ikviens, kas uzrādīs K. Ulmaņa kapa vietu, veselu gadu par velti saņems pārtiku no Vācijas. Un tā nu, kad kļuva skaidrs, ka diezgan lielajā zemes pleķī atrast vienas konkrētas mirstīgās atliekas ir neiespējami, vācietis izdomāja jaunu reklāmas triku – izgatavoja lielu krustu, ko apsolīja uzstādīt uz K. Ulmaņa kapa, bet iesākumam to vadāja līdzi savos aģitācijas braucienos pa Latviju. Jāpiezīmē, ka uzstādīts krusts tika daudz vēlāk – pēc vēlēšanām M. Ruks to vēl bija manījis mētājamies kaut kur Rūpju biroja noliktavā...

Versijas, konferences, goda plāksnes

Gadi gāja, bet K. Ulmaņa ēna, neraugoties uz bijušā vadoņa piesaukšanu vietā un nevietā, joprojām nezuda – un bija par iemeslu visdažādākajām aktivitātēm. Tā, piemēram, 1997. – vadoņa 120. jubilejas gada septembrī laikraksts SM Segodņa visā nopietnībā paziņoja: tieši 4. septembrī – K. Ulmaņa dzimšanas dienā Latvijā tikšot izveidots jauns politiskais spēks, kas sekošot tieši vadoņa tradīcijām, un šī spēka ideologi reizē ar jau pieminēto V. Krustiņu un G. Ulmani esot arī ekspremjers Andris Šķēle un pat laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Šai pašā gadā tika sarīkota arī īpaša zinātniskā konference Kārlis Ulmanis un viņa laiks: organizētāja bija respektablā Latvijas Zinātņu akadēmija, ko vadīja Tālis Millers, piecpadsmit referātu lasītāju vidū bija arī viens no K. Ulmaņa krustdēliem, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, un konferences ietvaros tika atklātas pat veselas trīs piemiņas plāksnes (no kurām vienu – pie Rīgas domes tālaika ēkas – Valsts prezidentam Guntim Ulmanim gan lāga neizdevās atklāt, jo plāksnes pārklājs neparko negribēja norauties).

Konference un K. Ulmaņa atceres diena noslēdzās ar īpašu svinīgo piemiņas pasākumu Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās gan Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, gan toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts, gan pats Valsts prezidents G. Ulmanis, gan akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tika teiktas vēsturiski korektas uzrunas (piemēram, G. Ulmanis uzsvēra to, cik svarīgi ir informēt par K. Ulmaņa darbību tieši jauniešus), un nelaime tikai viena – nekādu vienotu viedokli par to, kas īsti Latvijas valstij bijis K. Ulmanis, ne konferences referāti, ne svinīgās uzrunas nedeva.

To skaidri parādīja jau notikumi divus gadus vēlāk, kad apvienības Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā Saeimas deputāti bija sagatavojuši speciālu lēmumprojektu, ar kuru K. Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izveidotais režīms tiktu atzīts par noziegumu pret LR Satversmi, Ģenerālprokuratūra tiktu lūgta reabilitēt K. Ulmaņa vadītā apvērsuma rezultātā nepatiesi sodītos Latvijas pilsoņus, bet Valsts prezidents – izveidot vēsturnieku grupu, lai taisnīgi izvērtētu 1934.-1940.gada notikumus Latvijā. Te nu lēmumprojekts tika nevis vienkārši noraidīts, bet pasludināts par gandrīz vai galveno sabiedrības šķēlēju 20. gadsimta beigās: piemēram, Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Gundars Bērziņš pat paziņoja, ka šis projekts esot nekas cits kā mēģinājums mākslīgi sašķelt visu Latvijas sabiedrību.

Latvijas sabiedrība gan šī iemesla dēļ nesašķēlās, kaut dažādi izteikumi saistībā ar K. Ulmani izskanēja arī nākamajos gados, laiku laikam liekot domāt par to autoru īsti reliģiozu jūsmu. „Kārlis Ulmanis ir ziedojis savu dzīvi Latvijas labā. Manuprāt, latviešiem bijušais prezidents būtu jākanonizē svēto kārtā,” – tā, piemēram, 2000. gadā paziņoja kinorežisors Jānis Streičs. Vēl daiļrunīgāks pāris gadus vēlāk piemiņas brīdī K. Ulmaņa dzimtajās Pikšu mājās bija Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdis Augusts Brigmanis (tas pats, kuru kā izbijušu kompartijas funkcionāru prese vainoja pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa iznīcināšanā padomju laikos): „Šodien tiekamies vēsturiski svētā vietā. Šķiet, ka Kārļa Ulmaņa gars ir mums līdzās...”

Tradicionālā pieminekļu jezga

K. Ulmaņa kā nācijas vienotāja gars gan noteikti nebija līdzās, kad 2001. gadā sākās atjaunotās Latvijas laikā lielākā un negantākā jezga saistībā ar bijušo vadoni, un jau tradicionāli vainīgs bija piemineklis, precīzāk – ideja par K. Ulmaņa pieminekļa radīšanu un uzstādīšanu Rīgas centrā. Viss sākās ar Zemnieku savienības pietiekami ilgi lolotu ideju (kurai gan nebija materiāla seguma) un Rīgas domes Pieminekļu padomes 2000. gada 1. novembrī Jura Visocka vadībā pieņemto lēmumu par atbalstu iecerei uzstādīt K. Ulmaņa pieminekli kādā no trim vietām – Jēkaba laukumā, Pils laukumā (vai Rīgas pils iekšpagalms), skvērā Bastejkalnā, iepretim toreizējai Rīgas domes ēkai.

Izskatījās, ka plašajām tautas masām šis jautājums nešķita īpaši būtisks (kaut Zemnieku savienība aizrautīgi piesauca sabiedrības viedokli par labu pieminekļa uzstādīšanai tieši Bastejkalna skvērā), toties politiķi gan bija gluži citās domās – turklāt katrs savās. Tā, piemēram, Rīgas mērs Gundars Bojārs skaidri paziņoja – K. Ulmanim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē, viņš daudz darījis valsts ekonomiskajam uzplaukumam, bet pieminekli gan nav pelnījis, jo būtībā bija nedemokrātisks cilvēks. Savukārt nu jau eksprezidenta statusā esošais G. Ulmanis bija gluži citās domās – kurš gan vairāk par K. Ulmani, kas taču „pieder tautai un pasaulei”, esot devis Latvijas valsts veidošanā un attīstībā, tā ka neesot nekāda pamata vēsturisko personību vērtēt no vienas – G. Bojāra pārstāvētās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pozīcijām.

2001. gada pavasarī gan Zemnieku savienība un LSDSP panāca vienošanos par pieminekļa uzstādīšanu, taču tad par jaunu asumu parūpējās G. Ulmaņa pēctece Valsts prezidenta postenī Vaira Vīķe-Freiberga. 2000. gadā viņa savos izteikumos vēl bija diezgan atturīga, iesakot par pieminekli K. Ulmanim lemt Saeimai un norādot, ka Latvijā vispār neesot nekādas valstiskas pieminekļu koncepcijas: „Tikko esam novākuši Ļeņina pieminekļus. Vai celsim jaunus? (...) Vai vēlamies celt krūšutēlus vai bronzas jātniekus, kas senāk bija ļoti modē, bet pēcāk baloži tup virsū varoņiem un dara savu darbu? Vai fizisks piemineklis ir tas labākais risinājums kāda cilvēka piemiņas iemūžināšanai un atcerei?”

Bet jau gadu vēlāk, kad pieminekļa konkurss bija pavirzījies uz priekšu un tajā jau bija iesniegti konkrēti projekti, V. Vīķe-Freiberga kļuva īsti spīva, paziņojot, ka iesniegtie darbi esot nekas cits kā „pašparodija sociālisma garā”, saistībā ar kuru „radās sajūta, ka dažs labs tēlnieks ir paņēmis vecos maketus, kur viņš savā laikā varbūt bija veidojis Ļeņina pieminekli, tikai piemontējis klāt Kārļa Ulmaņa galvu un tādā pašā stilā, pieejā un mākslinieciskā koncepcijā pasniedzis kā Kārļa Ulmaņa pieminekli”.

Pasākumā savdabīgi iesaistījās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ar jautri alternatīvu K. Ulmaņa pieminekļa projektu konkursu Ulmanis mūsu sirdīs: tam tika iesniegta gan kādreizējā vadoņa statuete sviestā, gan Ulmanis – torte, lejkanna, švamme un zīļuks, gan fraka Ulman, bet pirmās trīs vietas ieguva Alises Landsbergas darbs Barību tautai, Jevģeņa Čaupova Politiķis, Moceklis, Diktators un Kristīnes Bicānes Nācijas tēvs un nācijas māte. Konkurss tika rīkots, savdabīgi protestējot pret „socreālistisko” Zemnieku savienības rīkoto pieminekļu konkursu, taču ne mazums politiķu tajā saskatīja neko citu kā zemisku ņirgāšanos par svēto vadoni.

Jaunatnes apvienības Visu Latvijai pārstāvji pat rīkoja protesta piketus pret šādu „neģēlīgu rīcību”, un tās runasvīrs, tobrīd vēl Latvijas Universitātes Rīgas humanitārā institūta politoloģijas nodaļas students Raivis Dzintars, lieliski iztiekot bez eksponēto darbu aplūkošanas, deklarēja, ka „nav pieļaujams, ka Ulmani - latviešu tautas simbolu - attēlo kā gumijas cālēnu vai leijerkasti”. „Ļoti žēl, ka jaunā paaudze ir tiktāl degradējusies un tik pazemojoši nozākā cilvēku, kuram bija vislielākā drosme dibināt Latvijas valsti,” presei deklarēja Saeimas deputāte Palmira Lāce, savukārt A. Brigmanis pieļāva pat provokācijas iespēju – viņš uzskatot, ka „izstāde tapusi kādā „partejiskā birojā”, kurā strādā Zemnieku savienības konkurenti”.

K. Ulmaņa ēna politiķiem un nelielai sabiedrības daļiņai nelika mieru arī gadu vēlāk: atlika uz dažām stundām iepretim Rīgas domes ēkai uzstādīt iecerētā pieminekļa maketu, lai sāktos asi protesti un maketu nāktos ātri aizvākt – Pieminekļu padome pat sarīkoja ārkārtas sēdi, lai viens otram pavēstītu, ka viņiem nepatīk ne valstsvīra figūra, ne vecums, ne valsts attēlojums. Beidzās viss tomēr mierīgi un korekti – „īstajā” pieminekļa konkursā uzvarēja tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukševica projekts, kas arī tika īstenots, un 2003. gada 22. jūlijā par saziedotajiem gandrīz 70 tūkstošiem latu radītais piemineklis tiešām tika atklāts.

Taču, kamēr K. Ulmaņa ēna jau kopš deviņdesmito gadu sākuma tikai biedēja – vai priecēja – ar atmiņām par kādreizējo autoritāro režīmu, vienlaikus nerima un nerima runas par „kārtīga saimnieka roku”. Gadiem ejot, saistībā ar dažādu jaunā kaluma valstsvīru izdarībām tika pieminēts gan „demokrātiski valsts apvērsumi”, gan jau acīmredzamas autoritārisma izpausmes, gan pat Ādolfs Hitlers un citi totalitārisma simboli. Bet par to Pietiek - rīt.

Novērtē šo rakstu:

7
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

21

Nākotnes konjunktūra

FotoLatviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.
Lasīt visu...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

21

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

FotoTagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes piešķiršanas kārtības ieviešanas 2015.gadā.
Lasīt visu...

21

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

FotoŽurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.
Lasīt visu...

21

Valodu lielu dara cilvēki

Foto1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...