Uz kurieni Latvijas valdība ved sabiedrību?

No sabiedriskajiem medijiem mums tiek nepārtraukti draudēts ar sodiem par viltus zinu izplatīšanu publiskajā telpā, piesaukts informatīvais karš, un katrs, kura viedoklis nesaskan ar oficiālo, tiek identificēts kā Krievijas aģents vai, vēl sliktāk, kā nupat vēstīja TV3, – internetmeitene.

Turpretī jau kopš marta, kad jau simtos tūkstošu mērāmas summas tiek tērētas sabiedrisko attiecību iepirkumiem, plus katrai ministrijai ir savi stratēģiskās komunikācijas speciālisti, sabiedrības informētība ir ļoti zema, vēl vairāk – sabiedriskos mēdijos regulāri parādās pretrunīga informācija un ziņas par dezinformāciju, kas izraisa cilvēku sašutuma vētru.

Skaitļi par saslimstību ar Covid. Vai tie pat šobrīd, kad inficēto skaits ir nedaudz pāri 1% Latvijas iedzīvotāju, ir kliedzoši? Ja paanalizējam un salīdzinām šo ar iepriekšējo gadu statistiku, ja paskatāmies, cik daudz vairāk gripas slimnieku pāris gadus atpakaļ ārstējās stacionāros – visur tas ir viegli atrodams –, tad nav saprotams, kāpēc tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, bremzēta ekonomika, no kā pārkarst medicīnas sistēma.

Ja mediķi ziņo par ārkārtas stāvokli slimnīcās, par to, ka covid slimnieku aprūpē plāno iesaistīt covid pozitīvos mediķus, ka tas jau notiek aprūpes centros, tad likumsakarīgs ir jautājums par šīs slimības bīstamības pakāpi. Un tas, kāpēc ir šīs pretrunas gan medijos paustajā, gan praktizējošo mediķu viedokļos.

Jautājumus izraisa gan patiesi slimo skaits, gan pozitīvo gadījumu īpatsvars pret testētajiem, tā salīdzinājums ar iepriekšējiem datiem, jo testu rezultāti parasti ir zināmi 72 stundu laikā un testēšana pēdējā laikā tiek veikta mērķtiecīgi, nevis visiem gribētājiem, kā pāris nedēļas agrāk. Šie jautājumi ir svarīgi arī tāpēc, ka šīs ziņas regulāri tiek sniegtas arī PVO un tajās balstās arī no turienes saņemtās rekomendācijas. Šie skaitļi ir būtiski, lai sabiedrība zinātu, cik pamatota ir izsludinātā ārkārtas situācija un cik pamatoti un mērķtiecīgi ir ierobežojumi.

Ar apmēram 0,5% inficēto oktobra sākumā izsludinot pandēmiju un ārkārtas situāciju, Latvijas valdība ir pati sevi iedzinusi atbildības slazdā, atbildības, ko tā nebija un nav gatava uzņemties. Krīzes vadības komandai situācijas redzējuma, kā var spriest no viņu rīcības, nav. Nav izglītības, nav pieredzes, nav gribas risināt problēmas kopumā. Nav īstas situācijas analīzes, nav atbildības pašu definētās pandēmijas ierobežošanai un sabiedrības saliedēšanai.

Cilvēki neatceras, ka mūsu valdībai jebkad būtu interesējusi Latvijas pilsoņu labklājība un veselība – jau daudzus gadus mēs esam viena no valstīm ar visstraujāk augošo invalīdu skaitu un iespējami novēršamo nāves gadījumu īpatsvaru.

Iemesli tam ir vairāki. Pirmais un svarīgākais, un nemainīgais visus šos gadus – finansiāli, tīri fiziski un laicīgi nepieejamā veselības aprūpe, arī tāpēc, ka reorganizācijas dēļ visi sarežģītie gadījumi tiek kvalitatīvi apkalpoti tikai dažās augstākā līmeņa slimnīcās. Šobrīd tieši šīs slimnīcas ir pārkārtotas Covid slimnieku ārstēšanai, kas vēl vairāk ierobežo citu cilvēku iespējas saņemt viņu dzīvībai svarīgos pakalpojumus.

Otrs iemesls ir zemais ienākumu līmenis. Lai nopelnītu izdzīvošanai, vismaz trešdaļa strādājošo strādā divās darba vietās, jo vienā strādāt virsstundas aizliedz likumdošana. Te gan jāsaka, ka valdība šo problēmu zina un jau gadu vismaz mediķiem ir iespēja strādāt vairāk virsstundu, nekā to nosaka Darba likums. Valdības loģika - dod iespēju strādāt vairāk, nevis paaugstina atalgojumu par valstij un katram iedzīvotājam primāri nepieciešamo darbu, ļauj mediķiem pārstrādāties, izdegt, kļūt par invalīdiem, bet algas neceļ.

Arī šobrīd, ārkārtas situācijas laikā, valdība joprojām neatdod apmēram 44 miljonus eiro – solīto likumīgo parādu mediķiem. Un nav runa tikai par mediķiem, šādā situācijā ir krietna puse Latvijas iedzīvotāju – pārstrādājusies, stresā un nabadzībā. Ja runājam mediķu valodā – ļoti augsts jebkuras infekcijas risks, un valsts ar saviem šī brīža lēmumiem un neizdarību šo risku tikai palielina. Arī pašnāvību risku.

Šajā sakarā ir jāuzdod daudzi jautājumi Veselības ministrijai (VM):

1. Inficēto līkne aug, to vidū 44% ir medicīnas personāls, stacionāru un aprūpes centru klienti un darbinieki. Tas, iespējams, ir signāls meklēt iemeslus, pārskatīt ierobežojumus un/vai rīkoties savādāk, lai tiešām varētu kontrolēt situāciju.

2. 1997. gada 11. decembra Epidemioloģiskās drošības likumā ir skaidrots, ka epidemioloģiskā drošība ir profilakses, arī higiēnas, pretepidēmijas, ārstniecības un organizatorisko nosacījumu un pasākumu sistēma, kuras mērķis ir mazināt sabiedrības veselības apdraudējumu, ko izraisa infekcijas slimības un veselību ietekmējošo vides faktoru kaitīgā iedarbība.

1) Kā ar šo likumu saskan nekvalitatīvo, mediķiem izdalīto individuālo aizsardzības līdzekļu iepirkums? Kur palika neizdalītie aizsardzības līdzekļi? Vai aptiekās nopērkamo medicīnisko un higiēnisko sejas masku kvalitāte atbilst PVO kritērijiem? Vai ieteikums nēsāt jebkādas sejas maskas nerada lielākus infekcijas riskus?

2) Kā saistībā ar nabadzības rādītājiem valstī, kas ir būtisks sociālās vides un risku rādītājs, VM vērtē masku pieejamību apmēram 1/3 Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā - bērnu?

3) Kā VM vērtē pretrunīgo informāciju SPKC mājaslapā, konkrēti - bija lasāms, ka “veseliem cilvēkiem nav jālieto medicīniskā maska, lai sevi pasargātu no inficēšanās ar Covid-19 infekciju izraisošu koronavīrusu. Medicīniskās maskas lietošanas profilaktiskos nolūkos rada viltus ilūziju par aizsardzību no inficēšanās...”, - oktobra sākumā šī informācija pazuda. Tās vietā parādījās skaidrojums, ka sejas maskas aizsargā citus cilvēkus no potenciāli bīstamā infekcijas avota – cilvēka, kas ir bez maskas, tādejādi definējot cilvēku bez maskas kā potenciālu noziedznieku, kuru nepieciešams sodīt. Jautājums – cik tas ir pieļaujami, ētiski un likumīgi?

3. Jautājums, kas uztrauc visus Latvijas iedzīvotājus, – kā ilgstoša maskas nēsāšana, tai skaitā ikdienā 8-10-12 stundas darba vietā atsaucas uz paša maskas valkātāja veselību? Dokumentā, uz kuru atsaucas VM, WHO-2019-nCov-IPC_Masks-2020.4-eng.pdf, 8. - 10.lpp. ir apskatīti vides un (ne)pieejamības riski obligātās sejas masku nēsāšanas sakarā, vides piesārņotības riski, nosauktas iedzīvotāju grupas un diagnozes, kurām sejas masku nēsāšana ir diskriminējoša un veselībai kaitīga, norādīts, ka jāveic pētījumi. Vienīgie pētījumi, cik saprotams, ir tas video ar 3 maskām uz sejas 4 minūšu sižetā un otrs – par 6 minūšu pastaigu parkā ar masku.

Angliski runājošiem ir daudz vairāk informācijas, informācija krievu valodā Latvijā skaitās informatīvā diversija. Tomēr ir katra personīgā pieredze, statistika par saslimušajiem mediķiem – netieša norāde uz masku ietekmi uz veselību un imunitāti. Ir informācija par maskās izmantoto kausēto polimēru polipropilēnu, tā sķiedru ietekmi uz elpošanas ceļiem, par haosu masku ražošanas kvalitātes vadībā – viss ir arī latviešu valodā.

Ir RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktora Ivara Vanadziņa skaidrojums, ka zem sejas maskas uzkrājies izelpotais oglekļa dioksīds, kas veselam cilvēkam bez hroniskām kaitēm izraisa tikai galvas sāpes, cilvēkiem ar hroniskām kaitēm var radīt lielākus riskus veselībai, bet valstī ir vismaz 75 000 strādājošu cilvēku ar invaliditāti, nemaz nerunājot par citiem cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām.

Juridiski korektais teksts par to, ka pareiza masku nēsāšana veseliem cilvēkiem kaitējumu nenodara, tieši biedē daļu sabiedrības, jo cilvēki saprot, ka neviens no sejas masku ieteicējiem ekspertiem neuzņemsies atbildību, ja sabiedrībai kopumā un katram cilvēkam ilgstošas sejas masku valkāšanas rezultātā būs nodarīts būtisks kaitējums veselībai.

Tas viss atkal būs katra cilvēka atbildība? Tad likumsakarīgs ir jautājums – kāda ir valsts atbildība? Ir skaidri redzams, ka politikas veidotāji vienkārši piemeklē ekspertu atzinumus, lai pamatotu savu jau iepriekš pieņemto lēmumu. Jā, to var attaisnot ar apstākli, ka nebeidzamas tehniskas debates varētu radīt risku nepieņemt nekādus lēmumus, bet, lai attaisnotu to visu, arī neloģiskos ierobežojumus, arī turpmākos, tiek manipulēts ar informāciju, kas tiešā veidā rada kaitējumu sabiedrībai un rada iespēju, ka kādi politiskie spēki vai personas veido sev politisko kapitālu vai organizējas plašāki nemieri. Arī tas ir tieša valdības atbildība.

Ministriem ir jāsaprot, ka sodi – primitīva pieeja vēlamo rezultātu panākšanai – ir totalitāras valsts pieeja, nevis tik mazas cilvēku skaita ziņā valsts saliedēšanas vai izpratnes veidošanas pieeja. Un noteikti ne krīzes un pandēmijas pārvarēšanas pieeja. Un noteikti ne valsts uzdevums. Vai un kā mūsu valdība saprot savus uzdevumus? Uz kurieni tā ved sabiedrību?

Novērtē šo rakstu: