Iesaki rakstu: 
Neatkarīga un taisnīga tiesu vara ir galvenais patiesas demokrātijas stūrakmens. Tieši tāda tiesu darbība ir faktiski vienīgais līdzeklis, kas varētu aizstāvēt vienkāršu sabiedrības pārstāvi, diemžēl Latvijā bieži tiesu neatkarības princips praksē tiek jaukts ar bezatbildības un reālu likumu ignorēšanas principu. Lietu izskatīšanas vai tiesas procesa novilcināšana var salauzt cilvēku likteni, izpostīt īpašumu, sagraut ģimenes un tuvu radinieku attiecības. Vai tādos gadījumos tiesnesis ir atbildīgs?!
Lūk, piemērs. 1999. gada 30. decembrī Gulbenes rajona Jaungulbenes pagastā aizsaulē aizgāja Alfrēds Putniņš. Viņš bija kārtīgs vīrs, kurš laikus bija noformējis liecinieku klātbūtnē parakstītu testamentu. Aptuveni pēc gada testamentā minētā radu kopa Gulbenes rajona tiesā iesniedza pieteikumu par testamenta atzīšanu par spēkā stājušos un apstiprināšanu mantojuma tiesībās. Izklausās normāli un ikdienišķi, vai ne?! Tālāk sākās manis iepriekšminētā likuma ignorēšana un bezatbildība.
Pirmais šīs „sarežģītās” lietas paradokss bija 2005. gada 2. jūnija sēde, kurā Gulbenes rajona tiesas tiesnese paziņoja, ka 14.12.2004.g. uz testamentā minēto īpašumu vēl ir pieteikušies pretendenti, kuri apstrīd iepriekš minēto testamentu. Pievērsiet uzmanību - kad šis fakts tiek paziņots un ko tiesa darīja visus šos piecus gadus?
Bēdīgākais ir tas, ka tagad pagājuši gandrīz 11 gadi, bet Gulbenes rajona tiesas tiesneši joprojām nevar tikt galā ar šo mr.Rotšilda cienīgo mantojumu - īpašuma vērtība ir 1837 lati... Varbūt kāds šādu naudas summu var atļauties notērēt vienā vakarā, piemēram, kāds tiesnesis, alga taču atļauj, bet šeit ir runa par dzimtas mājām, un katrs īsts latvietis un cilvēks vispār saprot patieso šī nelielā mantojuma vērtīgumu.
Atzīmēšu, ka nelaimīgie mantinieki, kuru īpašums šo Gulbenes tiesnešu dēļ burtiski tiek iznīcināts, jo lauki aizaug, celtnes brūk kopā, piecas reizes ir vērsušies pie tieslietu ministra, ir rakstījuši Augstākās tiesas priekšsēdētājam, LR Saeimas Juridiskajai komisijai, LR Saeimas Parlamentārajai komisijai, bet reāla risinājuma joprojām nav... Vai te nav skaidri redzams, ka radikālas reformas Latvijas tieslietās ir vairāk nekā nepieciešamas?!
Tiesneši bieži ignorē tiesu procesuālo kārtību tiesas zālē, procesuālos termiņus, mēnešiem novilcinot spriedumu sagatavošanu, bieži neievēro pušu līdztiesību, īpaši procesos, kur viena no pusēm ir bankas. Ir jauki palielināt algas, bet vai tas adekvāti palielina arī tiesnešu atbildību?
Kas notiks tālāk šajā aprakstītajā lietā? Latviju sagaida kārtējais tiesu process Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kurā, no mantinieku puses tiks izvirzīta prasība 1 milj.latu apmērā, kas, manuprāt, tikai daļēji sedz to morālo kaitējumu, kuru šiem cilvēkiem ir nodarījuši Latvijas valsts tiesu institūciju pārstāvji.
Īpaši jāuzsver, ka šo 11 gadu laikā priekšlaicīgi un traģiski aizsaulē aizgājuši divi mantinieki. Droši vien jāmaksā būs no budžeta līdzekļiem, bet tas nozīmē tikai to, ka kādam no „kleptoparazītiem” zem mājas būs par 25 m īsāks baseins... Vai būs konkrēti vainīgie? Šaubos, bet, kā saka: „Dzīvosim - redzēsim!”
P.S. Īpaša piebilde Gulbenes tiesnešiem: Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzītie maksimālie termiņi lietas izskatīšanai civilprocesā - pieci gadi, izejot cauri visām tiesu instancēm!!!
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
