Vai Armēnija gatavojas iekļauties Krievijas sastāvā, jo citādāk to atkal “uzmetīs”?
Kasīklis27.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kalnu Karabahā ir iestājies miers. Vai šajā cīņā kāda no pusēm atzīstama par uzvarētāju – pilnībā noteikti ne. Zaudētājs gan – tā ir Armēnija, ja salīdzina, kādas teritorijas tā kontrolēja pirms konflikta eskalācijas un kādas tagad – pēc pamiera noslēgšanas. To spilgti ilustrē arī Armēnijas iedzīvotāju paustā neapmierinātība. Tiesa, objektīvi skatoties, jāatzīst, ka noslēgto pamieru vairāk jāatzīst par Armēnijas “veiksmes” stāstu.
Tam, ka situācija Kalnu Karabahā ir atrisinājusies pilnīgi galīgi un uz visiem laikiem, netic neviens. Pirmām kārtām jau pašā Armēnijā un Azerbaidžānā. Tāpēc nav pārsteigums, ka Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans aicinājis Krieviju uz vēl ciešāku militāro sadarbību. "Mēs ceram ne tikai uz sadarbības stiprināšanu drošības ziņā, bet arī uz militāru un tehnisku sadarbību. Protams, pirms kara bija grūti laiki, bet tagad situācija ir vēl sarežģītāka," viņš paziņoja presei pēc Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu uzņemšanas Erevānā.1
Dzirdot šādu Pašinjana paziņojumu, rodas vairākas pārdomas. Proti, jau pašlaik Krievija un Armēnija sadarbojas vairākās platformās. Jāatceras, ka pēc PSRS sabrukuma Armēnija kļuva par faktiski vienīgo postpadomju valsti - galveno un vienīgo Krievijas sabiedroto Aizkaukāzā. Savukārt Krievija Armēnijai ir kļuvusi ne tikai par partneri vien, - Armēnija uzskata, ka Krievija ir tās stratēģiskais sabiedrotais, kas ir devis ievērojamu ieguldījumu dažādās Armēnijas un armēņu dzīves jomās: sākot no ekonomikas un beidzot ar drošību.2
Juridiski šī sadarbība ir arī attiecīgi noformēta – visnopietnākā līmenī – Kolektīvās drošības līguma organizācijā un Neatkarīgo Valstu sadraudzībā. Starp abām valstīm ir noslēgtas vairāk nekā 250 starpvalstu vienošanās, ieskaitot Draudzības, sadarbības un savstarpējās palīdzības līgumu.3 Līdz ar to rodas loģisks jautājums – kā domāts stiprināt to, kas faktiski jau ir nostiprināts visaugstākajā līmenī.
No Pašinjana izteikumu zemtekstiem saprotams, ka Armēnija gatavosies revanšam un viņai nepieciešams vēl lielāks Krievijas atbalsts. Nu, viens no militārās sadarbības stiprināšanas veidiem ir, ka viena valsts no otras iegādājas bruņojumu. Tā skatoties, lielākais bruņojuma piegādātājs Armēnijai visu laiku ir bijusi Krievija. Turklāt tas pats Pašinjans 2020.gadā, esot premjera amatā, ir kritizējis toreizējo prezidentu Sargsjanu, ka tas iegādājies armijai nevis ieročus un bruņojumu, bet metāllūžņus par 42 miljoniem dolāru.4 Respektīvi – jau armēņi piedzīvojuši, ka to saucamais “stratēģiskais sadarbības partneris”, tautas valodā runājot, “uzmetis” kā bruņojuma piegādē, tā arī dalībā dažādās organizācijās.
Jāsaprot, ja jau pirms konflikta ekselēšanos Armēnija bija daudz nabadzīgāka par Azerbaidžānu, tad pēc konflikta būtu naivi cerēt, ka Armēnija paliks turīgāka un spēs iegādāties modernāku bruņojumu.
Ja runājam par armiju bruņojumiem, tad Azerbaidžānai visu laiku ir bijis bruņojuma skaitliskais pārākums. Skatoties kvalitatīvā līmenī, tad arī Azerbaidžāna ir plašu soli priekšā Armēnijai. Turklāt Azerbaidžānas rīcībā ir arī citu valstu ražotais bruņojums, ne tikai Krievijas.
Līdz ar to apšaubāmi, ka tuvākajā desmitgadē Armēnija spēs iegādāties modernu bruņojumu pietiekamā skaitā, lai varētu izlīdzināt spēku samēru ar Azerbaidžānu, kura, visticamāk, arī turpinās modernizēt savu armiju.
Viena lieta ir bruņojums, bet būtiskākais jautājums ir cilvēku resurss. Ja skatāmies šādā griezuma, tad Armēnijā ir aptuveni 3 miljoni iedzīvotāju, bet Azerbaidžānā – aptuveni 10 miljonu. Ja paskatāmies, cik no šiem cilvēkiem ir militārajam dienestam atbilstoša veselība un vecums, tad sanāk, ka Armēnijā ir 1,4 miljoni, bet Azerbaidžānā – 3,8 miljoni. Armēnijas BS ir aptuveni 45 000 karavīru, Azerbaidžānas – 131 000. Runājot par sagatavoto mobilizācijas rezervi, Armēnijai tie ir 200 000 rezervistu, tad Azerbaidžānai 850 000 rezervistu.5
Līdz ar to, pat ja notiek brīnums un Armēnija tiek pie modernāka bruņojuma un pietiekamā daudzumā, – cilvēku resursi tāpat vien klāt nenāks. Ja nu...
Te stāsts par - ja nu.
Ko sevī varētu ietvert Pašinjana vārdi “Mēs ceram ne tikai uz sadarbības stiprināšanu drošības ziņā, bet arī uz militāru un tehnisku sadarbību”? Kā zināms, Armēnijai nav un nebūs finansējuma pietiekamā daudzumā, lai iepirktu jebkādu bruņojumu. Cilvēku skaits arī ir tikai tik, cik ir. Tā arī līdzšinējas sadarbības un integrācijas formas ir bijušas nepietiekamas, lai Krievija reāli vēlētos iesaistīties Armēnijas problēmās.
Tikko notikušais labi parādīja, ka arī Armēnijas dalība KDLO un NVS nepalīdzēja. Faktiski skatoties šādā griezumā, vienīgais Armēnijas risinājums ir dziļāka integrācija ar Krieviju, lai Armēnijas un Krievijas BS būtu uzskatāmi par vienu veselumu. Tas ir iespējams tikai tad, ja Armēnija faktiski kļūst par KF subjektu, jebšu – otrs variants - tiek īstenota savienoto valstu izveide.
Lai savienotās valstis tiktu izveidotas, būtiska bija Baltkrievijas nostāja. Pēc pēdējiem notikumiem Lukašenko noteikti ir piekritis visam, ko pieprasīja Putins. Savukārt Armēnijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta būtu izdevīga Maskavai, un, kā zināms – tikai laika jautājums, kad, ja starp divām Krievijas daļām ir kāda cita valsts, tā zaudēs savu neatkarību. Kā izņēmumu var uzskatīt tās valstis, kuras iespēj iestāties NATO.
Kā Armēnijas iedzīvotāji uztvertu šādu notikumu pavērsienu – pagrūti pateikt. Noteikti viņi priecātos, ja izdotos Azerbaidžānu uzvarēt un atgūt Kalnu Karabahu, bet vai armēņi būs priecīgi, ja tā dēļ viņiem atkal jānonāk Kremļa maigajās skavās – grūti spriest. Šāda notikumu pagrieziena gadījumā viens gan ir skaidrs – Gruzijai un Azerbaidžānai ir vairāk jāpiedomā par savas armijas attīstību, kā arī – dalību NATO.
1 https://www.delfi.lv/news/arzemes/pasinjans-pec-sagraves-kara-grib-vairak-militari-tuvinaties-krievijai.d?id=52687527
2 https://ru.armeniasputnik.am/trend/russia-armenia-sotrudnichestvo/
3 https://www.mfa.am/ru/bilateral-relations/ru
4 https://minval.az/news/123969164?__cf_chl_jschl_tk__=3c1fa3a58496fb586b369317ac2a8b8d08b904c8-1606307230-0-AeV9H0lgZJoxaNLLL-LsWbQCmj2fwaDsHfNxI1A_aVcfay0gJ6ddLg9-JZcdY2hZux09Z42iH_62VgGlAJlpV7sZjmrbfNfTzU8fjrQHv1xKwIWRzYpKhzJbmbuQbHqP3wtY2aeEfLRj6C9xMnDJKJfK40Mfi4iIsGdi9Euxe4ZbRZJmeQtK1cn0PAfY_HcspvrobE_xnWpHV15RMKhxtDwfXa7txsdiaCEdEyvO1ly6xzUfyKjX23lHbZyipnDFZg519aOsOID-NRKJr6oG4QPsxKToi1aNmiReSQL6c-c2bO_xwcDDNpoQjFLMlLBiV-KyUU6j8OrMFtSzGJat0LsXWWy1gfUVeazH8jO57V07njRXfNLz661GQ2hkGacjHA
5 https://www.gazeta.ru/army/2020/09/28/13271497.shtml?updated
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
