Vai Jēkabpils domes jaunajā sasaukumā strādās mētelīša virinātājs un dvēseļu uzpircējs?

Telpā valdīja pustumsa, aiz stikla durvīm gar sienām dīvainās kastēs, kas atgādināja senos “gazirovkas” aparātus, mirgoja krāsainas lampiņas. Hortenzija tikko bija iegājusi telpā, kur pa labai rokai atradās bāra lete, bet tālāk aiz stikla durvīm mirgoja dīvainie aparāti. Pie bāra letes lielas burzmas nebija, te tika glāzēs ieliets sīvais, ko tukšoja tie, kas sēdēja pie dīvainajām kastēm. Hortenzija neizpratnē vērās visapkārt, jo līdz šim ne reizi nebija bijusi tādā vietā. Galvā pazibēja doma, vai tik viņa nav mirusi un nonākusi ellē.

Taču Hortenzijai neatlika laiks ilgāk prātot par savu esamību, viņas uzmanību saistīja troksnis telpā aiz stikla durvīm. Lai redzētu, kas notiek, Hortenzija atvēra stikla durvis un iegāja telpā. Gar sienām bija vismaz 20 mirguļojošu “gazirovkas” aparātu, pie kuriem sēdēja pārsvarā vīrieši, raustīja kloķi un vērās, kā gar acīm skrien dažādas bildītes.

No viena no aparātiem slējās kājās stalts dēlietis un, grīļodamies un rokām plātīdamies, gāja uz telpas vidu, skaļi saukdams: “Es varu būt tas, kas gribu. Es...” un, to sakot, viņš lepni sita pa savu krūtežu. “Tikai viens mans vārds, un es būšu pilsētas mērs, bet tikpat labi es varu būt mēra vietnieks...” mēlei mežģoties, bļaustījās jaunais vīrietis.

Hortenzijai radās aizdomas, ka puisis kaut kur redzēts. Viņa pavirzījās tuvāk, lai labāk to apskatītu un atsprāga kā dzelta atpakaļ. Tas taču domes deputāts Aivārs Krābs! Hortenzija nenoticēja savām acīm, šādā zaņķī piedzēries, ka kājās neturas, vai tiešām tas varēja būt viņš?! Viņa vēl ciešāk palūkojās uz lielībnieku, šaubu nebija. Tas bija Krābs!

Vai tad varbūt arī viņš miris un kopā ar Hortenziju nonācis ellē? Hortenzija piegāja pie kādas jaunas meitenes, kas šķita pārāk kārtīga, lai būtu nonākusi ellē, un pajautāja, kas šī ir par vietu? “Spēļu zāle,” atteica jaunā meitene. “Tad jau laikam te ir tas putns, kas atdzimst no pelniem,” nodomāja Hortenzija, bet viņai nebija laika daudz prātot par vietu, kur atrodas. Viņas uzmanību saistīja jezga spēļu zāles viducī.

Aivārs Krābs kaut ko skaļi sauca un vicinājās ar rokām. Kāds cits viņu centās savaldīt, bet nebija labāks par Krābu. Hortenzijai pārsteigumā atvērās mute. Tas otrs taču arī bija jaunais Jēkabpils domes deputāts Koļa Škevičs. Abi bija lielā kunga dūšā.

Lai dzirdētu runāto, Hortenzija atkal pavirzījās uz zāles vidu. Krābs joprojām lielījās ar savu iespējamo varu, un Koļa centās neatpalikt. “Ha, es varu vēl vairāk! Es jūs visus varu nopirkt! Visus!!! Visi man esat kabatā! Visi! Aunu bars – še piečuks un balso nost! Gribēšu uz Saeimu – tikšu, ka nemetas! Visus un visu te var nopirkt, visus!” klaigāja Koļa.

Krābs pārstāja lielīties un tā savādi samina kājas. “Laikam grib čurāt,” nodomāja Hortenzija. Bet nē, Krābs pat nedomāja iet uz sirsniņmāju, ja vien tāda te bija. Tā vietā viņš sāka, ui... Hortenzijai pat kauns bija skatīties, “virināt savu mētelīti” un rādīt savu vīrišķo mantību. Hortenzija aizmiedza acis, bet ne tik stipri, lai neredzētu to, ko Krābs kratīja un visiem rādīja, arī viņa takš bija tikai meitieša cilvēks, kas grib vēl kaut ko no šīs dzīves redzēt. Kur tas laiks, kopš nelaiķa vīrs zem zemes, kad arī viņa šādu mantību varēja redzēt.

Ak, šausmas, Krābs savu “stādāmo puļķi” turēja rokās kā šļūteni, laikam savas dabiskās vajadzības gribēja nokārtot turpat spēļu zāles vidū. Lai cik liels priekšnieks arī negrasītos būt Krābs, spēļu zāles kārtībnieki nekādi nevarēja pieļaut, ka zāles vidū nolīst viņa urīns. Taču savākt Krābu un Koļu nebija viegli. Abi deputāti pretojās apsardzes darbiniekiem, kuriem tikai ar lielām grūtībām izdevās kaut nedaudz savaldīt abus jandalētājus.

Tika zvanīts vēl kādam un saukts savaldīt abus iekarsušos politiķus, laikam jau lielam vīram, ja cerēja, ka viņa ierašanās varētu abus savaldīt. Tikmēr Krābs un Koļa centās atbrīvoties no apsargiem, tā kā viss gāja ņigu ņegu, Krābam pat nebija laika ielikt savu mantību biksēs, un tā turpat, visu acu priekšā šūpodamās, dzīvoja līdzi notikumiem.

Risinājums nāca ātri, atsprāga zāles durvis vaļā un telpā ienesās plata auguma vīrs ar sirmu bārdu. Hortenzija pat pārkrustījās, lai spoki nerādās. Bet šaubu nekādu, ieradies bija PATS Leonis Cevičs. Viņu ieraugot, abu jandalētāju un pasaules iekarotāju dūša manāmi sašļuka, un Krāba savā vaļā atstātā vīrišķā mantība nemanot iešļuka atpakaļ biksēs. Hortenzija tā arī nemanīja, vai Krābam izdevās nokļūt līdz sirsniņmājai vai arī dabiskās vajadzības salija biksēs pa ceļam uz izeju. Dažu minūšu laikā visi bija prom.

“Novērošanas kameras visu nofilmēja! Vari iedomāties, kas tas par kases gabalu būtu, ja palaistu jūtubē, bet, ja strādāt un dzīvot gribi, – nevar,” noteica viens no apsargiem otram turpat Hortenzijai aiz muguras. Viņa domāja, kas tā tāda jūtube, kur nevar laist video, ja grib dzīvot un strādāt? Laikam jau kaut kas no Eiropas, jo latviski tas vārds neskanēja. Spēļu zālē bija iestājies klusums. Hortenzija aplaida skatienu apkārt telpai – tikai daži cilvēki pie mirgojošajiem “gazirovkas” aparātiem. Hortenzijai gribējās apskatīt šos jaunmodīgos gāzētā ūdens aparātus tuvāk, un viņa sāka iet to virzienā.

“Hortenzij, ei, Hortenzij, mosties taču vienreiz...” kāds purināja Hortenzijas plecu, un viņa, vēl būdama miega varā, redzēja jauno un smuko palaidnīgo deputātu Krāba un Koļas sejas, bet, atverot acis, ieraudzīja kaimiņu Antona krunkaino ģīmi un smaidošo bezzobu muti un nospļāvās “Ptu, ptu, ptu... Ko biedē cilvēkus un rēgojies gaišā dienas laikā,” noburkšķēja Hortenzija un samulsusi pavērās visapkārt.

Fu, kāds atvieglojums pārņēma Hortenziju Balto. Tad jau tas bija tikai sapnis, ka deputāts Aivārs Krābs ir mētelīša virinātājs, bet deputāts Koļa Škevičs dvēseļu pircējs un abi kopā azartspēļu spēlmaņi un glāzītes cilātāji. “Cik labi, ka tas bija tikai sapnis un mūsu Jēkabpils domē nav šādu spoku!” Hortenzija vēlreiz atviegloti nopūtās.

“Anton, tev vēl ir pērnā gada pīlādžu vīns?” jautāja Hortenzija Baltā. “Protams. Priekš tevis, Hortenzij, vienmēr,” smaidot ar bezzobu muti, nošļupstēja Antons. “Iesim iedzert vīnu, un es tev izstāstīšu, ko sapnī redzēju,” apņēmīgi noteica Hortenzija un, paņēmusi Antonu zem rokas, vedināja viņu prom no dārza.

* Pēc lasītāju ierosinājuma pārpublicēts no www.jvestnesis.lv

Novērtē šo rakstu: