Vai Ķemeru sanatorija tiks pārdota par santīmiem?!
Jānis Kuzins, Jūrmalas “Pilsētas veselības biedrības” valdes loceklis10.08.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nesen Jūrmalu satricināja fakts, ka Ķemeru sanatorijas Kūrorta poliklīnika un dažas pieguļošas ēkas cieta ugunsnelaimē; faktiski arī ir apstājušies rekonstrukcijas darbi Ķemeru sanatorijā, jo ģenerālbūvnieks NCC Konstrukcijas vaino Ķemeru sanatorijas īpašnieku SIA Ominasis Latvija parādu nekārtošanā un nemaksāšanā par būvniecības darbiem.
Latvijas brīvvalsts, arī padomju Latvijas un Jūrmalas kūrorta lepnums stāv tukšs un netiek izmatots, baumo, ka tiek eksportētas dūņas, bet, vai tas ko dod Jūrmalai vai Latvijai, ir stipri apšaubāmi.
Kas tad slēpjas aiz SIA Ominasis Latvija, kas savulaik privatizēja sanatoriju Ķemeri, - katram uzņēmuma taču ir īpašnieki. Pēc Uzņēmumu reģistra datiem redzam 3 valdes locekļus - Saūda Arābijas pilsoņus Alhamdy Ali Hassan, Alhamdy Omar Saleh un Alhamdy Saleh Omar; cik ir dzirdēts, tēvs un viņa divi dēli no senas un bagātas Saūda Arābijas šeihu ģimenes.
Bet SIA Ominasis Latvija vienīgais īpašnieks ir SIA Santlat, kas pieder Saūda Arābijas pilsonim Alhamdy Omar Saleh, tātad vienīgais faktiskais abu uzņēmumu labuma guvējs un īpašnieks ir Alhamdy Omar Saleh. Diemžēl no Saūda Arābijas baumu līmenī atnāca bēdīga vēsts, ka Alhamdy Omar Saleh vairs nav starp dzīvajiem, tātad šos abus uzņēmumus mantos Omāra dēli Alhamdy Ali Hassan un Alhamdy Omar Saleh.
Pats pazinu Omāru, viņam bija lielas idejas Ķemeru sanatoriju uztaisīt par Kempinski klases viesnīcu, grandiozu tūrisma centru, diemžēl ne vienmēr apkārt bija godīgi partneri un darbinieki, lai šī idejas realizētu, un ekonomiskās krīzes iespaidā idejas palika tikai par idejām un neko vairāk.
Pētot un analizējot iespējamos attīstības modeļus, ir jāsecina, ka notiek tas bēdīgākais, - abiem uzņēmumiem Rietumu bankā ir uzlikta komercķīla, tātad visi šo uzņēmumu īpašumi ir ieķīlāti bankā, sekojoši SIA Ominasis Latvija Ķemeru sanatorija, pieguļošās ēkas, nodegusī kūrortpoliklīnika, dūņu atradnes un SIA Ominasis Latvija vienīgā īpašnieka SIA Santlat īpašumi Jūrmalā, jūras krastā Turaidas ielā 2 (pretī Dzintaru koncertzālei) un Smiltenes ielā 1, - uz šī zemes gabala atrodas vērtīgs minerālūdens urbums.
Pret SIA Santlat, kam faktiski pieder Ķemeru sanatorija, ir vērsta piedziņa, un jau septembrī īpašumi Turaidas ielā 2 un Smiltenes ielā 1 tiks izsolīti tiesu izpildītāja Aināra Šusta rīkotā izsolē: piedziņu ir pieprasījusi Rietumu banka, kurā arī ir ieķīlāta Ķemeru sanatorija jeb SIA Ominasis Latvija.
Ja SIA Santlat ieķīlātie īpašumi tiek pārdoti, tad arī iespējams, ka tiks pārdots arī SIA Ominasis Latvija kā meitas uzņēmums ar visu savu mantu jeb Ķemeru sanatoriju.
Un tagad gribu pateikt savu viedokli: mani kā jūrmalnieku mulsina un uztrauc, ka valsts, valdība un Privatizācijas aģentūra vispār atļāva privatizēt Jūrmalas dabas un kultūras bagātības, minerālūdens urbumus, Ķemeru dūņas, kultūras pieminekļus Majoros un Ķemeros.
Iepriekš rakstītais ir tikai sekas tai saimniekošanai, kas mūs noveda pie šīs situācijas, šeit nav jāmeklē vainīgie nedz Jūrmalas pilsētas domē, nedz Rietumu bankā, kas daudz dara, lai Jūrmala attīstītos, neverot ciet par parādiem atņemtās viesnīcas, bet tās uzturot; nedz vaina ir Saūda Arābijas šeihiem, - viņi ir tikai labticīgie ieguvēji, kas neiedziļinās mūsu „reņģēdāju” likumos.
Esam vainīgi mēs paši, ka tagad izsolē, iespējams, par kapeikām tiks pārdoti šie objekti - un tas, kāds būs nākošais īpašnieks, cik godīgs un patriotisks, ir tikai Dieva rokās.
Ceru, ar šo rakstu nevienu neesmu aizskāris, bet cilvēkiem ir pienākums zināt, kas notiek Jūrmalā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
