Vai Latvijā nepieciešams „mediju ombuds”? Nē, ja tas dos iespēju kontrabandistiem un korumpantiem sūdzēties par žurnālistu darbu

Pēc pagājušās trešdienas sapulces Kultūras ministrijā savelkot kopā visus ierosinājumus un priekšlikumus, LŽS (kas ir nozares vecākā arodbiedrība, dibināta 1926. gadā un pārstāv medijos strādājošos reālā, melnā darba darītājus) izsaka sekojošu kopsavilkumu.

Izplatītākie draudi mediju brīvībai un žurnālistikas funkcionēšanai patlaban Latvijā

1. Krimināllietas pret žurnālistiem par sava darba veikšanu. Pirms dažiem gadiem Saeima atcēla ar vēlo Dzelzs laikmetu datējamo «privātās apsūdzības» institūtu, saskaņā ar kuru ikkatrs, kam šķita, ka viņš ir publiski apvainots (un tam nebija nepieciešami it nekādi faktiskie pierādījumi), varēja doties uz tiesu, privāti uzstāties kā prokurors un saukt žurnālistus pie kriminālatbildības. Bija periods, kad pret visiem lielāko masu informācijas līdzekļu redaktoriem un vismaz pa vienam žurnālistam no katra medija bija apsūdzēti par neslavas celšanu. Nevienā no šiem procesiem nekad neviens netika notiesāts, tālab Saeima izslēdza 158. pantu no Krimināllikuma. Taču nekavējoties vietā tika grozīts 157. pants, atkal padarot žurnālistus atbildīgus par neslavas celšanu. Tik vien tā atšķirība, ka tagad lietai vispirms jāvirzās caur policiju, taču policistam nav tiesības uzreiz atteikt krimināllietas ierosināšanu, ja ienāk iesniegums — lai cik absurds tas nebūtu.

Jāpiezīmē, ka ne iepriekš, ne tagad kritērijs nav publicētās informācijas patiesums, bet gan tas, vai kāds to neuzskata par «apvainojošu». Tas ir novedis pie sistēmas, kurā krimināllietas pret žurnālistiem un redaktoriem tiek rosinātas par patiesas informācijas publicēšanu, par kuru dažādi rakstos atmaskoti blēži vai korumpanti uzskata, ka «ziņas ceļ viņiem neslavu» tieši tāpēc, ka ir patiesas!

Kriminālatbildība par patiesas informācijas publicēšanu turpina apdraudēt mediju darbu un žurnālistus.

2. Vienlaikus nepastāv kriminālatbildība par nepatiesas informācijas publicēšanu. Viltus ziņu laikmetā būtu īpaši svarīgi novilkt robežšķirtni nevis saistībā ar «neslavas celšanas» līniju, bet gan par mērauklu noteikt ziņu patiesumu/nepatiesumu un informācijas atbilstību/neatbilstību faktiem.

3. Likums «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem» ir pieņemts vēl 1990. gadā un regulāri ticis uzlabots. Toties nekāds likums neaizsargā sociālo tīklu lietotājus, blogerus un citus interneta satura radītājus, ja viņi nav žurnālisti. (Žurnālista statusu nevar un nevajag attiecināt uz ikkatru datu apstrādes paveidu, taču ne-žurnālistus arī nevajadzētu pavisam aizmirst.)

4. Neprofesionalitāte valsts atbalsta sadalīšanā: valsts ir sākusi atbalstīt sabiedriski nozīmīga satura radīšanu ne tikai raidošajos medijos, bet arī reģionālajā presē, internetā u.c. Tas ir izcili pareizs solis, ko mēs apsveicam un par ko pateicamies. Patlaban vienīgā konstatētā problēma ir finansējuma sadalītāju kompetence: konkursu komisijās lielākoties ir valsts amatpersonas, kam ir maza pieredze sadarbībā ar medijiem un žurnālistiem, tālab konkursa komisiju lēmumi dažos gadījumos ir bijuši neprofesionāli. Nauda dažkārt iznākumā tikusi tādiem saņēmējiem, kas nekvalificējas konkursa nolikumam. Norakstot šīs nepilnības uz «pirmajiem kucēniem», mums jādomā, kā jau nākamgad uzlabot komisiju kompetenci. Tas ir izdarāms, iekļaujot katrā komisijā pāris nozares profesionāļus, kas spētu visiem pārējiem ātri paskaidrot dažādas īpatnības un faktus.

5. Krievijas satura dempings: ar Kremļa finansiālo atbalstu top visvisāds mediju saturs Krievijas auditorijai, kas pēc tam tiek par kapeikām atdots retranslēšanai Baltijas valstīs. Iznākumā vietējie Latvijas satura producenti nespēj atpelnīt sava oriģinālsatura ražošanas izmaksas, jo tirgus pilns ar Krievijas lēto produkciju, kuru pie tam sponsorē Kremlis. Lētāk iznāk tiražēt jau gatavu krievu saturu nekā radīt pašiem savu. Tas ir klasisks dempings, kuru Konkurences likums aizliedz, taču to neviens jau 15 gadus necenšas apturēt.

6. It kā ar to visu nepietiktu, konkurenci izkropļo pašvaldību informatīvie biļeteni, kas speciāli tiek taisīti tā, lai izskatītos pēc kārtīgiem medijiem, taču patiesībā nav vis.

7. Papildus kriminālatbildībai pastāv arī civillietu draudi. Civillikums atļauj sev netīkamu rakstu «varoņiem» ierosināt civillietas pret izdevējiem un žurnālistiem (kas ir normāli, un tādām tiesībām jābūt), bet problēmas sākas, ja tiesvedību gaitā prasa apķīlāt izdevniecību un žurnālistu kontus, ienākumus, nekustamos īpašumus, kustamo mantu utt. Lai arī salīdzinoši reti, ir bijuši gadījumi, kad tiesa tam piekrīt (skaļākais gadījums — M. Sprūda prasība pret preses izstrādājumu Ir). Tāpēc nepieciešams atstāt likumā civiltiesisko atbildību, bet ir jāizņem ārā apķīlāšanas draudi (kas ir domāti tiesvedībām par mantiskiem strīdiem, kuros pastāv iespēja, ka blēdīgs atbildētājs var mēģināt nobēdzināt savu mantu un/vai naudas līdzekļus, lai nebūtu jāatdod parādi — tomēr šādiem gadījumiem nav nekāda saistība ar žurnālistiku un strīdiem par publicētās informācijas kvalitāti).

8. Informācijas sistemātiska neizsniegšana: ļoti daudzām valsts vai pašvaldību institūcijām ir konstatējami gadījumi, kuros netiek izsniegta informācija, kas nesatur valsts noslēpumu un/vai personas datus, taču vienalga netiek izsniegta. Patlaban šīs ziņas var pieprasīt caur Administratīvo tiesu, bet prettiesiskiem informācijas nesniedzējiem par to nekādas sekas nav. (Sk. L. Lapsas aktuālās tiesvedības ar Valsts prezidenta kanceleju, skaitā jau 17 gabalas.)

Lūk, kā mediju situāciju Latvijā rezumē starptautiskā organizācija Reportieri Bez Robežām savā šīgada Pasaules Preses brīvības indeksa ziņojumā: «Latvijā situācija ar preses brīvību nav tik labvēlīga kā kaimiņvalstī Igaunijā, un to pasliktina Krievijas izcelsmes viltus ziņu izplatība. Pastāv bažas par daudzām pašvaldību amatpersonām, kas, aizbildinoties ar sabiedrības informēšanu, izdod «vietējos laikrakstus», kuros patiesībā raksta viņu darbinieki un kas kalpo viņu interesēm. Līdz ar to tiek grauta sabiedrības uzticība medijiem. Citas problēmas medijiem ir ekonomiskās grūtības, neadekvāti un vāji izdalītā valsts palīdzība, pret žurnālistiem ierosinātās tiesas prāvas un likumdošana, kas nav labvēlīga medijiem un viņu avotiem.»

«Mediju ombuda» izveides priekšlikums

Apspriežot idejas par «mediju ombuda» izveidi, ir jāsecina, ka «mediju ombuda» izveide neatrisinās nevienu pašu no augstākminētajām problēmām.

Patiesību sakot, ir paredzams, ka «mediju ombuda» izveide vārda brīvību un sabiedrības pieeju patiesai, faktos balsītai informācijai tikai pasliktinās: ja šobrīd dažādiem noziedzniekiem, blēžiem, korumpantiem un shēmotājiem ir tiesības ierosināt pret žurnālistiem gan krimināllietas, gan civillietas, tad «mediju ombuda» gadījumā būs vēl viena institūcija, kurā viņi visi varēs sūdzēties par žurnālistiem, un mēs būsim spiesti tērēt laiku un naudu, lai skaidrotos ar vēl vienu birokrātisku institūciju.

Praktisks piemērs: Ludzas Zemes tiesvedībās ar dažādām amatpersonām, par kurām ir aizdomas, ka tās ir saistītas ar kontrabandistu mafiju, šiem figurantiem tiks iedota vēl viena institūcija, kurā sūdzēties par Ludzas Zemes rakstiem.

Savukārt Kremļa propagandisti un viltus ziņu tiražētāji kā šobrīd nepakļaujas pat elementārākajai mediju ētikai, tā nepakļausies arī turpmāk (sk. piemēru ar Sputņiku: tam atteica reģistrāciju Latvijā kā viltus ziņu izplatītājam, bet tas turpina darboties, tulkojot savu krievisko saturu un izplatot latviski).

«Ombuds» būs pilnīgi bezspēcīgs pret tiem portāliem un TV kanāliem, kas juridiski bāzējas citās valstīs un kas varēs turpināt ignorēt Latvijā pastāvošās mediju ētikas normas un likumdošanu.

Ārkārtīgi skeptiski jāvērtē priekšlikumi «ombuda» darbā piesaistīt «akadēmiskos spēkus». Latvijā par pasniedzējiem kļūst nevis labākie mediju nozares profesionāļi, bet gan tie, kas nav spējuši noturēties reālajā mediju biznesā un nespēj strādāt par žurnālistiem, fotogrāfiem, operatoriem, redaktoriem, izdevējiem, dizaineriem/programmētājiem utt. Tikai nedaudzi ir tādi, kuriem īstais aicinājums ir pasniedzēja darbība — lielākoties jaunos žurnālistus māca tādi, kas paši nav spējuši noturēties nežēlīgas konkurences pilnajā ziņu biznesā un pēdējoreiz kādā medijā reāli strādājuši pirms padsmit gadiem. Ideālā situācija būtu, ja pasniedzējs vienlaikus būtu arī kādas redakcijas darbinieks, bet tādi piemēri ir uz pirkstiem saskaitāmi.

No KM sanāksmē izskanējušajām idejām ievērības cienīgākās bija šādas:

- no «mediju ombuda» būtu jēga tad, ja tas darbotos kā starpnieks mediācijas procesā starp fizisku vai juridisku personu, kas uzskata, ka tikusi medijos apvainota, un redakciju — mediācija palīdz novērst konfliktus un atslogo tiesas no bezjēdzīgām lietām (LETA galvenā redaktora P. Zirņa atziņa par to, ka lielākā daļa tiesvedību tiek novērsta, racionāli komunicējot ar sūdzībniekiem un abām pusēm izskaidrojot savu nostāju);

- ir nepieciešama institūcija, kurā pārsūdzēt konkursu rezultātus par valsts naudas sadali neatkarīgo mediju stiprināšanai (patlaban to nekur īsti nevar izdarīt);

- obligāti jāņem vērā I. Beltes (LTV) stāstītais par Igauniju, kurā ombuds darbojas tikai attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem un tāpat lielākoties pilda mediācijas, problēmu noregulēšanas un «biktstēva» funkciju. Tas nozīmē, ka mediju ombudam ir jābūt vienam cilvēkam, nevis kantorim, un tas var darboties pie Tiesībsarga biroja (neizmaksās dārgi);

- jāliek aiz auss S. Dikas-Bokmelderes un B. Pētersones (Latvijas Radio) teiktais, ka jau patlaban viena no NEPLP funkcijām ir problēmu izvērtēšana sabiedrisko mediju saturā, tā kā šī ombuda funkcija reāli jau tiek veikta un tāpēc nav nepieciešams dibināt jaunu kantori — tā var nonākt līdz Zviedrijas līmenim, kur ir 56 dažādi mediju ombudi;

- patlaban nepastāv nekāda veida kontrole valstiskā līmenī pār pašvaldību informatīvajiem izdevumiem.

Līdz ar to Latvijas Žurnālistu savienība pievienojas tiem punktiem, par kuriem sanāksmē varēja iegūt konsensu: vēlams būtu ieviest mediācijas procesu, lai mazinātu tiesvedības un strīdus par medijos publiskotajām patiesajām ziņām; nepieciešama uzraudzība pašvaldību pašslavināšanās izdevumiem; vajag strādāt pret viltus ziņām un visu veidu propagandu; ja kādreiz veidot kādu «ombudu», tad tikai Saeimas ievēlētas valsts amatpersonas statusā (piem., Tiesībsarga vietnieks mediju tiesību aizsardzības jautājumā) un tādā kapacitātē, kas nesamazinās sabiedrības tiesības uzzināt patiesus faktus un ziņas.

Ja «ombuds» varētu kaut teorētiski kļūt par cenzūras, tirgus pārdales un/vai jebkādas ideoloģijas virzīšanas instrumentu, likums un Satversme nepieļauj tāda dibināšanu.

Novērtē šo rakstu: