Iesaki rakstu: 
Latvijas mežzinātnes institūta Silava darbinieku grupas vēstulē sabiedrībai par Latvijas mežu apsaimniekošanas praksi (LETA, 29.06.2011.) minēts, ka „šobrīd plašsaziņas līdzekļos vērojama aktīva un mērķtiecīga, nereti anonīma, mūsu mežsaimniecības kritizēšanas kampaņa. Dzenoties pēc sensācijām vai citu mērķu vadīti, tajā iesaistījušies vairāki Latvijas mediji, žurnālisti un publicisti, kuri, iespējams, lieliski orientējas politiskajos notikumos, bet kuriem ir visai miglains priekšstats par to, kas ir mežsaimniecība”. Uzskatām, ka sabiedrībā arvien pieaugošajām bažām par Latvijas mežu apsaimniekošanu ir pamats. Tāpat vēlamies norādīt uz virkni neprecīzu, kļūdainu un maldinošu apgalvojumu minētajā un citos publiski izskanējušos paziņojumos.
Zemkopības ministrijas un A/S Latvijas Valsts meži vadības pārstāvji ir atkārtoti pauduši, ka ar mežu resursiem un to apsaimniekošanu Latvijā nav nopietnu problēmu. Līdzīgs viedoklis lasāms arī mežzinātnieku vēstulē, kurā norādīts, ka „Latvijas mežsaimniecība balstās uz apjomīgiem zinātniskiem pētījumiem, kas ir veikti nu jau vairāk nekā gadsimta garumā”. Tomēr vēstulē netiek dots uz pētījumiem balstīts atspēkojums sabiedrības satraukumam. Ļoti negribētos ticēt, ka LVMI Silava zinātnieku viedoklis ir ietekmējams.
Biežāk minētie pašreizējās apsaimniekošanas prakses aizstāvju argumenti ir “mežu platības pieaug”, “izcirstais tiek atjaunots”, “ikgadējais pieaugums pārsniedz izcirsto” un tamlīdzīgi. Lai gan šie apgalvojumi nav nepatiesi, tas diemžēl neliecina, ka mežu apsaimniekošana Latvijā ir ilgtspējīga. Vislielākais ikgadējais pieaugums kokiem ir pirmajās mūža desmitgadēs, kad tie strauji aug, bet ne tuvu vēl nav cērtami. Jaunaudzes izcirstajās platībās un mežs, kas ieaudzis lauksaimniecības zemēs, vēl ļoti ilgi nav piemērots vairumam mežam raksturīgo sugu. Lepoties ar to, ka pieaugums pārsniedz izcirsto, varētu tad, ja koku kā girosa gaļas gabalus mizotu nost pamazām, nevis nocirstu visu uzreiz
Šādi uzskati, mūsuprāt, liecina par visai lielu neizpratni meža ekoloģijas un bioloģiskās daudzveidības jautājumos saistībā ar ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Šķiet, ka šī viedokļa paudēji ir aizmirsuši, ka, atbilstoši Latvijas Meža politikai un starptautiskiem dokumentiem ilgtspējīga mežsaimniecība ir "mežu pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un apmērā, lai tiktu saglabāta to bioloģiskā daudzveidība, produktivitāte, reģenerācijas spēja, dzīvotspēja un to potenciāls tagad un nākotnē veikt attiecīgās ekoloģiskās, saimnieciskās un sociālās funkcijas vietēja, valsts un globālā mērogā un netiktu nodarīts kaitējums citām ekosistēmām". Proti, jāņem vērā meža vērtība ne tikai no ekonomiskā, bet arī no bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un sociālo vajadzību skatupunkta.
Turklāt arī no ekonomiskā aspekta mežs nav tikai koksne - tā sniegtās atpūtas, sēņošanas, ogošanas un medību iespējas, ietekme uz klimatu (CO2 piesaiste), loma ūdenstilpju un augsnes aizsardzībā un ainavas veidošanā arī ir naudā izsakāmas vērtības. Mūsdienās ir izstrādātas metodes, kā tās aprēķināt un salīdzināt, piemēram, ar ieguvumu no kailcirtēm - kā īstermiņā, tā ilgtermiņā. Pēc Zemkopības ministrijas datiem meža nekoksnes vērtības Latvijā atbilst 71 miljoniem latu gadā.
Mēs neapgalvojam, ka nav jācērt mežs, taču uzskatām, ka pašreizējie meža ciršanas apjomi un izpildījums apdraud Latvijas mežu nākotni. Mežzinātnieku vēstulē minēts, ka „kopējais aprēķinātais galvenās cirtes apjoms valsts mežos būtiski nepieaug”. Kopš 2009. gada ikgadējā kailciršu platība (ieskaitot sanitārās kailcirtes un kailcirtes ar sēklu koku atstāšanu) valsts mežos ir palielinājusies gandrīz divkārt, salīdzinot ar iepriekšējo piecu gadu periodu. 2009. un 2010. gadā katru gadu kailcirtēs izcirta 1,5 % no valsts mežu kopējās platības, kas ir divas reizes vairāk, nekā iepriekšējos gados. Šādus tempus sabiedrība nevar nepamanīt un saprot, ka mežu izciršana notiek ar saukli “gāzi grīdā”. Ja šādi ciršanas apjomi saglabāsies, pēc 8 gadiem 15% valsts mežu platības nepārsniegs 10 gadu vecumu, savukārt pēc 30 gadiem gandrīz puse no valsts mežiem būs jaunāki par 30 gadiem.
Šeit jāmin arī cirsmu koncentrācija – pirms pāris gadiem uzsāktais AS Latvijas Valsts meži saimniekošanas modelis, kas tika ieviests bez jebkāda ekoloģiskā, sociālā un ainaviskā izvērtējuma. Atbilstoši šim modelim relatīvi nelielā teritorijā tiek izcirsta lielākā daļa mežu, kas sasnieguši ciršanas vecumu, plānojot atgriezties tajā jau pēc 7 gadiem, faktiski - lai nocirstu atlikušās audzes (izcirstajās vietās lietkoksne būs iegūstama vidēji pēc 70 gadiem, iznīcinātās dabas vērtības varētu atgriezties vēl vēlāk vai arī nekad).
Ievērojama daļa no kailcirtēm ir sanitārās kailcirtes, kas netiek pieskaitītas galvenajā cirtē izcirstajam apjomam, ko valsts mežos ierobežo Ministru kabineta rīkojums. Tādējādi nepilnības normatīvajos aktos būtībā ļauj nocirst vairāk, nekā pieļauj tāme. Sagaidāms, ka globālo klimata pārmaiņu rezultātā vēja un kaitēkļu izraisītie bojājumi nesamazināsies. Cirsmu koncentrācija īpaši palielina vēja, uguns un tiem sekojošu t.s. „kaitēkļu” postījumu risku.
Bažas par mežsaimniecības kā tautsaimniecības nozares nākotni pastiprina augsta līmeņa meža nozares amatpersonu izteikumi pēdējā laikā (piemēram, virsmežzinis J. Iesalnieks, Nozare.lv, 18.07.11.: “Pēc 40–50 gadiem samazināsies cērtamo priežu, bet pieaugs bērzu un egļu īpatsvars. Apsaimniekojot mežus, mainās valdošo sugu savstarpējās attiecības. Vai tas labi vai slikti?”). Priežu meži valsts mežos aizņem 47% meža teritorijas, kurā pēc 40 gadiem nebūs cērtamu priežu, ja turpināsies ciršana pēc pašreizējiem apjomiem. Vai tad zāģbaļķus gatavos no bērziem?
Mežzinātnieku grupas vēstulē minēts, ka “profesionāli audzētie, kvalitatīvie un strauji augošie meži ir un būs galvenie skābekļa ražotāji un ogļskābās gāzes patērētāji”. Tomēr cenšanās iegūt maksimālo krāju var novest pie pretēja rezultāta, vismaz ilgākā laika posmā. Proti, īsā laika periodā egļu plantācijas meliorētās kūdras augsnēs bija ļoti augstražīgas. Taču pašreiz tās masveidā nokalst, jo augsne ir noplicināta un ekosistēma pārsniegusi ekoloģisko ietilpību. Turpmāk šajās meliorētajās platībās tiešām vajadzēs audzēt kokus kā burkānus, ik pēc dažiem gadiem mēslojot augsni. Šajā sakarā zinātniekiem būtu jāspēj mācīties no kļūdām.
Nereti meža nozares zinātnieki un ierēdņi izplata informāciju, ka Latvijā ir ļoti daudz aizsargājamo teritoriju. Piemēram, apgalvojums minētajā paziņojumā, ka „Latvijas mežos ir un būs liels - viens no lielākajiem Eiropā, rēķinot uz saimnieciski izmantojamo mežu platību - aizsargājamo meža teritoriju tīkls, kas nodrošina tajā ietilpstošo mežu mūžīgu saglabāšanos bez cilvēka darbības ietekmes, dodot netraucētu mājvietu dzīvajai dabai” ir nekorekts, jo tādas aizsargājamas meža platības, kurās nav atļauta nekāda mežsaimnieciskā darbība, ir tikai 3,1% meža platības (VMD dati par 2010.g.). Lielākajā daļā aizsargājamo teritoriju platības (13% no visas Latvijas mežu platības; VMD dati par 2010.g.) ierobežojumi ir vieglāki, visvairāk (6,3% meža platības) piemērots režīms, kas paredz tikai kailcirtes aizliegumu, tai pašā laikā pieļaujot izlases cirtes. Savukārt ar aizsargājamo teritoriju platību Latvija nebūt neizceļas uz citu Eiropas valstu fona, piemēram, Natura 2000 teritoriju platības īpatsvara ziņā mūsu valsts ieņem 25. vietu no 27 Eiropas Savienības valstīm (Eiropas Komisijas 2010. g. dati).
Lai uzsāktu argumentētu diskusiju par meža apsaimniekošanas problēmām, aicinām vēstuli parakstījušos LVMI Silava zinātniekus paraudzīties uz notiekošo Latvijas mežos objektīvi un neatkarīgi, nostāties pret Latvijas meža kā ekosistēmas un meža nozares kā nozīmīga tautsaimniecības sektora apdraudējumu no īslaicīgu un, iespējams, savtīgu interešu vadītiem spēkiem un demagoģiskiem lēmumu pieņēmējiem, kas aicina „nocirst uzkrājumu”, „saimniekot kā burkānu laukā”, kā arī „samazināt administratīvo slogu meža nozarē”, kas faktiski nozīmē būtiski samazināt vienīgās profesionālās meža resursu izmantošanu kontrolējošās institūcijas – Valsts meža dienesta – kapacitāti.
* Ainārs Auniņš, Elmīra Boikova, Guntis Brūmelis, Viesturs Ķerus, Jānis Ķuze, Jānis Priednieks, Aivars Petriņš, Māra Janaus, Uģis Kagainis, Juris Kazubiernis, Rolands Lebuss, Mirdza Leinerte, Edgars Lediņš, Aivars Mednis, Gunārs Pētersons, Edmunds Račinskis, Daina Roze, Zinta Seisuma, Rūta Sniedze-Kretalova, Māris Strazds, Vita Šalavejus, Ilze Vilka, Viesturs Vintulis.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
