Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Priecīgus Līgo svētkus!

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latviju nu var apsveikt ar savu Nacionālo attīstības plānu (NAP) līdz 2020. gadam. Bez ironijas var teikt, ka tas ir sasniegums mūsu valstij, kas ilgstoši stingri ir turējusies pie neoliberālisma dogmām par brīvā tirgus visvareno un gudro roku, kurai valsts nedrīkst traucēt, un, ar to aizsedzoties, tika darītas visas iespējamās muļķības un manipulācijas.

Liberālisms - tā ir ļoti ērta ideoloģija politiķiem, arī valsts pārvaldes aparātam – jo tā noņem atbildību par daudziem procesiem un nepieciešamību pašiem uzņemties ko darīt, jo saskaņā ar šo ideoloģiju valstij jāņem visā iespējami mazāka dalība – jāļauj, lai tirgus pats visu izdara, saregulē savu kārtību, atbrīvojot vietu labākajiem.

Un savulaik šī ideoloģija mums tika ļoti prasmīgi iebarota.

Vispirms jau ar tās palīdzību „tirgus” noregulēja mūsu pašu sarūpēto labumu sadali - caur privatizācijas procesu dodot iespēju varas politiķiem un varai pietuvinātiem izbaudīt liberālisma augļus, tādejādi nodrošinot, ka valdošā elite liberālisma āķi ierītu pietiekoši dziļi, lai ar valsti tiktu izdarītas visas tālākās liberālisma reformas un pasākumi – piemēram labprātīga savas ražošanas iznīcināšana, jo, ja var atrast citus – labākus ražotājus, tad tā taču mums ir lieka...

Šie procesi radīja fundamentu sabiedrības nevienlīdzības vairošanai un arī šķelšanai. Par ko tagad tā brīnās valdošie politiķi, it kā nesaprotot, ka tieši to piekoptais ekonomiskais kurss arī ir pamatcēlonis pieaugošajai nevienlīdzībai un sašķeltībai sabiedrībā.

Un tieši esošā sabiedrības sašķeltība ir nozīmīgs faktors, kādēļ joprojām mūsu valsts valdošā ekonomiskā ideoloģija tiek turēta uz principiem, kas nav savietojami ar sekmīgu un ilgtspējīgu mūsu valsts attīstību, un nespēs nodrošināt mūsu tautai labklājību.

Šeit uzskatāmi darbojās senais pārbaudītais princips – skaldi un valdi!

Tas ir veids, kā mūsu valstī tiek turēts varas monopols. Un līdz ar to esošā ideoloģija, lai kādu ļaunumu tā nestu - tā ir un paliek valdošā, jo, sašķeļot sabiedrību pareizajos un nepareizajos, tiek panākts, ka, lai ko teiktu tie citi, kas cenšas apstrīdēt valdošās ideoloģijas pamatotību un piemērojamību mūsu valsts un sabiedrības vajadzībām, un lai cik argumentēti un pamatoti tie paustu savu viedokli - tos nav jāuzklausa, un par šo viedokli vispār nav jādiskutē, jo tas nāk no nepareizo mutēm. Tātad a priori – ir nepareizs, vai pat kaitīgs.

Lai gan patiesībā tas kaitīgs var izrādīties tikai valdošajai ideoloģijai, bet sabiedrībai un valstij var būt tieši otrādi – noderīgs un vajadzīgs.

Un tieši tāpēc valdošās ideoloģijas pārstāvjiem ir tik svarīgi turēt sabiedrību sašķeltībā – censties pozicionēt to pareizajos un nepareizajos, lai nepieļautu līdzvērtīgu viedokļu apmaiņu, kas spētu apšaubīt vai pat apgāzt šīs valdošās, dziļi iebarotās ideoloģijas lietderīgumu un visu to, kas ar valsti tiek darīts.

Var jau, protams, kādu laiku noturēt esošās kārtības pamatotību, skaisti to pasniedzot. Nu, kurš gan nebūtu gatavs parakstīties zem NAP redzējuma par to, ka Latvija būs „zaļa un sakopta, pārtikusi, efektīva un konkurētspējīga valsts, kurā dzīvo čakli, izglītoti, radoši, veseli un laimīgi cilvēki. Kopīgiem spēkiem mēs, visi Latvijas iedzīvotāji, šo mērķi varam padarīt par īstenību”.

Varam padarīt, varam arī nepadarīt...

Piedaloties vairākās NAP apspriešanas sanāksmēs, diemžēl nācās saecināt, ka zināma izpratne par plānu kā instrumentu, kuru varētu reāli izmantot, ir tikai augstākā ierēdniecības līmenī. Savukārt pašvaldību vadītāji, izņemot lielākās pilsētas, domīgi grozīja galvu, tā arī nesaprotot, ko ar šo zvēru darīt, nemaz nerunājot par cilvēkiem uz vietām. Tad nu vērts ir aizdomāties - kā kopīgiem spēkiem spēsim to padarīt par īstenību?

Nenoliedzami, ka gandrīz katrs NAP plānā iekļautais pasākums dos pozitīvu iespaidu, ir noderīgs un vairos Latvijas konkurētspēju. Tomēr tas, kas izpaliek un nav redzams no plāna – šo pasākumu ietekmes izvērtējums uz Lavijas konkurētspēju globālā kontekstā. Bet tieši tas ir izšķiroši svarīgi, lai mēs spētu sasniegt plānā izvirzītos mērķus, kuru īstenošana balstās uz eksportspejīgu ražošanu.

Latvija ir maza valsts ar atvērtu ekonomiku.

Tas nozīmē, ka Latvijas izaugsme primāri ir atkarīga no tās globālās konkurētspējas. (Nevis tikai no globālajiem procesiem, kam patiesībā ir sekundāra nozīme, bet politiķiem to, protams, ir ērtāk pasniegt otrādā kārtībā.)

Tas savukārt nozīmē, ka visi tie Latvijas konkurētspējas uzlabošanas pasākumi, kuri uzlabo Latvijas konkurētspēju, bet kopumā nespēj to padarīt pietiekami konkurētspējīgu globāli (ar ko pamatā tiek piedāvāts nodarboties Latvijai), - no ilgtspējīgas attīstības viedokļa tiem nebūs jēgas vai arī to pienesums būs niecīgs, ja vien no šiem pasākumiem netiek veidota plašāka sistēma, kā pamats nākošajam solim, bet NAP šāda sistēmiska skatījuma nav.

Diemžēl tas ir viens no galvenajiem NAP trūkumiem – tajā ir savirknēti pasākumi, kas nenoliedzami var dot pozitīvu efektu katrs pats par sevi, un katrs no tiem ir kā Lego klucītis – labi iecerēts un izveidots, bet tie visi ir vienkārši izbērti kaudzītēs savā iedomātajā rotaļlaukumā - tie nav izvietoti sinerģētiskā hierarhiskā struktūrā, kas parādītu, kā no tiem mēs iegūstam vajadzīgo efektu Latvijas konkurētspējai un radām priekšrocības globālā kontekstā. Globālais konteksts ir gandrīz pavisam aizmirsts (līdz ar to, nu un kas, ka no saviem klucīšiem veidosim labākas smilšu kūkas savā smilšu kastē, ja nav paredzēts, ka tai tuvojas kravas auto, kas visu nobērs pa savam...).

Ja vēl ņemam vērā, ka daudzi šie pasākumi (piemēram, investīcijas Latvijas ceļu infrastruktūrā vai inovācijām nepieciešamajā infrastruktūrā) ir ietverti NAP kā nepieciešami, bet tiem paredzētais finasējums pat plānā nav pietiekošs, lai tos varētu īstenot ar vajadzīgo kapacitāti, vajadzīgajā kvalitātē, tad no globālās konkurētspējas konteksta deklarētais „ekonomikas uzrāviens” skan jo īpaši dīvaini.

Var, protams, turpināt esošās ideoloģijas realizēto ekonomisko kursu un ticēt, ka atliek tikai turēties pie „Latvijas veiksmes stāsta” un vēl centīgāk to īstenot, un tad tas turpināsies un attīstīsies talāk. Pēc vienkāršotas loģikas tā tam arī vajadzētu būt – ja jau tagad ir veiksmes stāsts, tad, darot vēl vairāk, vēl cītīgāk - mūs sagaida vēl lielāks veiksmes stāsts.

Bet šis nu ir tas gadījums, kad ir vietā atcerēties latviešu sakāmvārdu „kas par daudz, tas par skādi”.

Turpināt balstīt mūsu „veiksmes stāstu” uz efektīvāku esošo resursu izmantošanu un tālāku izdevumu apcirpšanu nozīmē virzīt mūsu tautsaimniecību aizvien dziļāk strupceļā, no kura izrāpties mums būs arvien grūtāk.

Lai šis apgalvojums neliktos paradoksāls, tam ir jāiedod izvērstāks skaidrojums:

Deklarētais „ekonomikas uzrāviens” skan kā metafora, kuras jēgu, šķiet, tomēr nav īsti apjēguši tās autori. Nemaz nerunājot par tā īstenošanas mehānismu...

Lai spētu radīt reālu ekonomikas uzrāvienu, pirmkārt - mums ir vajadzīgs atbilstošs ražošanas faktoru nodrošinājums: darbaspēks, infrastruktūra, tehnoloģijas, kapitāls; otrkārt - jāspēj to ietvert globāli konkurētspējīgā konfigurācijā.

Citādāk – nu, uz kā rēķina mēs varēsim „uzraut”?

Ņemot vērā to, ko esam izdarījuši ar savu darbaspēku un pie kādiem procesiem (demogrāfija, migrācija, strukturālais disbalanss) esam noveduši situāciju, kura tikai vēl turpinās pasliktināties; ņemot vērā to, kā esam noplicinājuši savu infrastruktūru un ierobežojuši savas iespējas to uzturēt un attīstīt; ņemot vērā to, ko esam izdarījuši un turpinām darīt ar savu zinātniski pētniecisko potenciālu un tā iespēju īsenošanu savā tautsaimniecībā - un tad, salīdzinot to visu ar notiekošo citās valstīs, ar kurām mums būs jākonkurē par pasaules pīrāga sadali, ir jābūt pavisam atrautam no realitātes, lai uzdrošinātos pat sapņot, kad pie šādas lietu kārtības esam spējīgi īstenot ilgtspējīgu ekonomisko uzrāvienu. Tādā izpildījumā, kā tas ir iecerēts.

Pašlaik mūsu „veiksmes stāsts” tiek īstenots uz tādas stratēģijas pamata, ko var salīdzināt ar „salmu namiņa” celšanu kā pasakā „Trīs sivēntiņi un vilks” – jo tiešām, netērējot finansējumu ilgtspējīgas attīstības fundamentam (cilvēkresursi, infrastruktūra, zinātne), var izveidot „skaistu fiskālo rāmi” un tā ievaros uz brīdi nodrošināt strauju „attīstību”, bet šādam procesam nebūs noturības. Tas ir līdzīgi kā kalnukāpējs, virsotnē kāpjot, var nomest savu uzkabi ar pārtiku, siltajām drēbēm, guļammaisu, telti un pliks mesties pa kalna kori augšā, apsteidzot savos kāpšanas tempos visus pārējos, kuri tā nedara, un tādējādi uz brīdi var stādīt sevi par piemēru, kamēr nav nosalis vai nomiris badā.

Un nav nekā neloģiska un pārsteidzoša, par ko tā priecājas mūsu banku apoloģētie eksperti un varas vīri, nespēdami saprast, kāpēc vispārējās globālās recesijas apstākļos mēs pašlaik to neizjūtam – jo panākam šo efektu uz ilgtspējas attīstības faktoru rēķina, tos upurējot īslaicīgam efektam. Tas ir tāpat kā braukt ar auto, to neapkopjot, un tādējādi lielīties, ka spējam nodrošināt efektīvāku tā ekspluatāciju par spīti tam, ka degvielas cenas ir cēlušās un visiem citiem auto lietot ir kļuvis dārgāk.

Protams, mūsu tautsaimniecībā ir notikušas arī tādas izmaiņas, kas padarījušas to reāli efektīvāku, tomēr ir jāsaprot, ka, šādi vien turpinot, nebūs iespējams nodrošināt ilgtspējīgu attīstību un savas konkurētspējas izaugsmi globālā kontekstā, jo, pirmkārt, šo faktoru (izmaksas, darba algas, darba organizācija) optimizācijas iespējas ir ierobežotas un agrāk vai vēlāk kādai citai tautsaimniecībai (piemēram, kādai jaunattīstības valstij) būs lielākas iespējas to izmantot un izkonkurēt mūs, un, otrkārt – ar šādu izaugsmes modeli ir ļoti grūti (lai neteiktu vairāk) veidot sabiedrības labklājību, kas paredz lielākus tēriņus pretstatā nepieciešamībai tos optimizēt.

Tas palīdz izprast pašlaik notiekošo mūsu tautsaimniecībā - kāpēc mūsu makroekonomiskās uzvaras, mūsu eksporta uzvaras gājiens tik ierobežoti atsaucās uz cilvēku labklājību un kādas ir tālākās perspektīvas, tā turpinot.

Rodas sajūta, ka bieži tie, kas runā par industrializāciju kā „ekonomikas uzrāviena” un labklājības instrumentu, ir salasījušies grāmatiņas, tā arī nesaprotot, kas tajās ir bijis sacīts – mēģinot burtiski sekot tajās rakstītajam, bet nesaprotot principus: ka ne jau industrializācija pati par sevi garantē ekonomikas uzrāvienu, bet gan tādu ražošanas nozaru attīstība, kuru tālākas izaugsmes potenciāls var tikt balstīts uz jauninājumu (inovācijas) iespējām tajās, līdz ar to spējot nodrošināt pastāvīgu iespēju ražot preces ar augstu pievienoto vērtību (radīt bagātību) un dalīties tajā (maksāt lielākas algas un nodokļus) - 18., 19. gs tā bija industrializācija tādā izpildījumā, kā to tagad mums piedāvā īstenot Latvijā....

Vēl 20.gs to varēja īstenot valstīs, kas varēja atļauties piekopt protekcionisma politiku. Taču Latvijai tagad šāda industrializācija novedīs pie pretējā – „drošās nabadzības”, attīstot nozares, kurās vairs nav (vai ir ļoti ierobežotas) izaugsmes iespējas (inovācija) - un tādas diemžēl lielāko tiesu ir mūsu ražošanas nozares, bet attīstīt jaunas nozares ar lielām inovāciju iespējām mums nav potenciāla un politiskās gribas, - tad esošajā pasaules kārtībā globālās konkurences apstākļos tas nozīmē, ka ar citiem ražotājiem nāksies konkurēt uz savas iekšējās efektivitātes rēķina (izmaksām, darba algām, utml.). Un loģiski, ka tas ir tikai laika jautājums, kad citas (jaunattīstības) valstis, kurām šie faktori ir „labvēlīgāki” kā mums, sāks izkonkurēt mūs, lai cik gatavi mēs būtu sevi „efektivizēt”, ja vien nebūsim gatavi to darīt uz nabadzīgākiem nosacījumiem nekā konkurenti - tāds būs mūsu piekoptā „veiksmes stāsta” turpinājums...

Teiktais gan nenozīmē, ka mūsu esošās ražošanas nozares nav jēgas attīstīt - to var un vajag darīt (sevišķi, ja neko citu nespējam), bet, saprotot un rēķinoties ar to dzīves ciklu un to konverģences iespējām uz zinātņietilpīgāku (vērtīgāku produktu) ražošanu.

Un šeit atkal ir kārtējie slazdi, kuros iekrītam ar savu Nacionālo attīstības plānu, kas izriet no burtiskas paļaušanās uz teorijām un burtisku citu valstu veiksmes stāstu tulkošanu, kuras ir sekmīgi īstenojušas šādas konverģences, kas Latvijas gadījumā ir ļoti apgrūtināti, lai neteiktu, ka neiespējamijo, pirmkārt, Latvijas uzņēmumi ir pārāk mazas kapacitātes un arī valstij nav tam atbalstošas nepieciešamās infrastruktūras, lai spētu sekmīgi īstenot šo rāpšanos augšup pa produktu vērtības ķēdi un īstenotu nozaru konverģenci. Turklāt Latvijai nav iespējas aizsargāt savus uzņēmumus šajā pārdzimšanas procesā, kā to darīja citas valstis, jo mēs esam liberalizēti.

Tādēļ, lai par spīti saviem skaisti iecerētajiem centieniem mēs nenonāktu nabadzības nišā, Latvijai izšķirīgi svarīgi būtu aktīvi īstenot mērķtiecīgus un kompleksus inovāciju veicināšanas pasākumus, programmas, ar kuru palīdzību varētu nodrošināt šo „dabīgo” konverģences procesu Latvijas uzņēmumiem.

Lieki būtu pieminēt, ka Latvijā nekas tāds reāli nedarbojās, ir tikai aizmetņu līmenī un jau sapinies birokrātijas valgos. (Pat skaisti un pareizi iecerētā ideja par BIRTI projektu, kuram būtu reālas iespējas kļūt par šādu procesu platformu un kuram it kā ir dota prioritāte NAP un politiskais atbalsts, ir gandrīz jau nožņaugts vēl neīstenots.)

Diemžēl arī NAP gan runā par to, ka „īpaši tiks sekmēta radošu un augstu pievienoto vērtību veidojošu uzņēmumu dibināšana un attīstība”, tomēr tajā paredzētais finansējuma ietvars ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā – līdz 2020.gadam sasniegt 1,5 % no IKP - liek apšaubīt šo uzstādījumu pamatotību, ņemot vērā, ka jau tagad Eiropā tas ir caurmērā augstāks par 2%, kas ir nozīmīgi lielāks nekā tas, ko mēs vēl ceram sasniegt tālā nākotnē, bet valstīs, kuras reāli realizē šo „uzrāviena” politiku, piemēram, Somijā, tas nav zemāks par 3% no IKP, tātad vismaz divreiz augstāks.

Tam nav arī politiskās gribas, jo prioritātes ir pretējas: panākt pēc iespējas skaistākus fiskālos rādītājus, nevis ieguldīt izaugsmei nepieciešamajos faktoros – jo tiek pieņemts, ka valsts izaugsme vienkārši tiks nodrošināta caur tā ārvalstu kapitāla piesaisti, kurš iekāros Latvijas skaistos fiskālos rādītājus. Netiek saprasts, ka tādejādi var piesaistīt tikai spekulatīvo finanšu kapitālu un nodrošināt neilgtspējīgu „uzrāvienu”, bet investīcijām reālajā ražošanā, pirmkārt, svarīgi ir citi faktori, kas spēj vairot tur ieguldīto kapitālu - ne velti jau vairāki investīciju projekti ir pagājuši garām Latvijai, jo mēs vienkārši nespējam piedāvāt tiem vajadzīgo darbaspēku vai sagatavot nepieciešamo infrastruktūru. Un, pat ja Latvijai būtu kaut 3A kredītreitings, šo investoru attieksme no tā nemainīsies, un rezultāts arī...

Vēl vairāk, ņemot vērā globālos faktorus Eiropas ekonomiskajā telpā, kurā atrodamies: tās sarežģīto demogrāfisko situāciju, migrāciju un darbaspēka mobilitātes iespējas, Latvijas svarīgākais izaugsmes faktors – darbaspēks būs pakļauts nopietnām izmaiņām, kas būs draudošas Latvijas izaugsmei un tās pastāvēšanai.

Tiek cerēts, ka, Eiropai atlabstot no krīzes, tas dos pozitīvu efektu Lavijas tautsaimniecības attīstībai. Jā, tas veicinās pieprasījumu pēc Latvijas precēm, tādejādi stimulējot ražošanu, bet vienlaicīgi Eiropā pieaugs arī pieprasījums pēc darbaspēka, un, ņemot vērā Latvijas izvēlēto un konsekventi īstenoto „izaugsmes” stratēģiju, Latvijai būs ļoti mazas iespējas konkurēt par kvalificētā darbaspēka, cilvēkresursa piesaistīšanu/noturēšanu, tas savukārt nopietni ietekmēs ne tikai mūsu izaugsmes iespējas, bet pat valstisko pastāvēšanu, jo pastiprinās jau tā tik negatīvos demogrāfijas, migrācijas un depopulācijas procesus Latvijas teritorijā.

Lai to kompensētu, Latvija būs spiesta īstenot apjomīgu darbaspēka migrāciju no valstīm ar mazāku labklājības līmeni.

Jā, no liberālās politikas viedokļa - tas ir normāls, dabisks process, kas norisināsies ar mūsu valsti kā vienotas sistēmas sastāvdaļu, kur katra lieta ieņems sev atbilstošo vietu šajā sistēmā – mūsu darbaspēks tāpat kā zivis meklēs labākas barošanās vietas, bet mēs savukārt makšķerēsim tā vietā citas.

Jautājums: vai tas mums ir pieņemami, vai esam gatavi turpināt virzīties uz to?

Pēc būtības tas ir nācijas pastāvēšanas jautājums – beigt pašapmierināti tīksmināties ar „Latvijas veiksmes stāstu” un izstrādāt reālu plānu izrāvienam no slazda, kurā pamazām, pateicoties piekoptajam esošajam ekonomiskajam kursam, ieslīdam aizvien dziļāk.

Ir jāsaprot, ka nevis naudas trūkums ir tas, kas mums traucē attīstīties. Ar ko tik ļoti patīk atrunāties valdošajiem politiķiem, lai tikai nekas nebūtu jādara. Tas ir ticības trūkums pašu spēkiem, ka mēs varam ko izdarīt.

Patiesībā naudu var atrast visam, ko vajadzētu paveikt. Un te nav runa par galējībām, ar kurām tā patīk atrunāties valdībai – uzreiz piesaucot bezatbildīgu tērēšanu. To, protams, mēs nevaram atļauties, un neviens to arī neaicina darīt. Tomēr visā ir nepieciešama saprātīga samērība - situācijā, kad jau esam ar uzviju pārpildījuši budžeta skaistuma proporcijas, kuras nosaka Māstrihtas kritēriji (kurus pašlaik Eiropā reti kura valsts vispār spēj izpildīt), valdība ir aizrāvusies ar tādu kā finanšu anoreksiju – līdzīgi kā modele, kuras augums jau tā atbilst nospraustajiem skaistuma kritērijiem 90-60-90, nolēmusi vēl krietni nomest svaru, tādējādi iedomājoties kļūt vēl skaistāka un pievilcīgāka apkārtējiem, gan panākot to jau uz savas veselības (tautsaimniecības attīstības) rēķina.

Latvijas gadījumā – tādējādi cerot vairāk iekārdināt ārvalstu investorus, nesaprotot, ka šāds „skaistums” pievilinās, pirmkārt, finanšu spekulantus, kuri atnāks, Latvijas skaistuma iekārdināti, paspekulēs ar to un aizies. Investoriem, kuri vēlas ieguldīt ražošanas sektorā, daudz svarīgāk būs, cik kvalitatīvs šeit ir darba spēka piedāvājums, kāda šeit ir pieejama biznesam nepieciešamā infrastruktūra, cik labvēlīga ir uzņēmējdarbības vide un kādas ir tālākās bizneas prespektīvas, ja tas iegulda šajā valstī. Vai valstij vispār ir sava attīstības vīzija un reāli instrumenti, ar ko to varētu īstenot?

Tāpēc, sastādot valsts budžetu uz nākošo gadu, tā vietā, lai turpinātu to apgriezt un censtos samazināt vēl vairāk budžeta deficītu – šo nogriežamo summu būtu bijis labāk novirzīt valsts attīstībai. Gudri novirzīt to – vispirms ieguldīt to Valsts attīstības bankas kapitālā: šogad tie būtu bijuši apmēram 60 miljonu latu, kas dotu mums iespēju caur šādu banku piesaistīt vēl vismaz pusmiljardu, kuru mēs varētu izmantot, lai finansētu valstij svarīgus attīstības projektus – ražošanu, inovācijas, infrastruktūru. Palīdzēt nopirkt mūsu zemniekiem to pašu zemi, un mežus, nevis nevarīgi noraudzīties, kā tos izpērk ārzemnieki. Varētu arī risināt sociālos un demogrāfijas jautājumus – piemēram, līdzfinansējot energoefektivitātes programmas vai dzīvesvietas iegādi jaunajām ģimenēm. Tā būtu vesela virkne visdažādāko valsts attīstības iespēju, kuras mēs varētu finansēt, realizējot gudru finansu inženieriju - piesaistot pensiju fondus un citus finasējuma avotus. Un tādejādi caur veselīgu valsts ekonomikas attīstību palielinot ieņēmumus budžetā, nevis caur centīgi piekopto „finanšu anoreksiju”, panākt budžeta deficīta samazinājumu, un bezdeficīta budžetu, ja tāds mums būtu nepieciešams.

Diemžēl valdošā koalīcija šādu priekšlikumu noraidīja. Tāpat kā tika noraidīts priekšlikums iekļaut Nacionālajā attīstības plānā Attīstības bankas izveidi.

Kādēļ tā?

Mums nav vajadzīga nauda, nav vajadzīgas attīstības iespējas?

Mums ir, no kā finansēt inovācijām, „zaļajai izaugsmei” nepieciešamo infrastruktūru, un visas tās programmas, kuras tik ļoti būtu nepieciešams īstenot? (Bet kas netiek darīts, atrunājoties ar naudas neesamību.)

Redzot notikumus ap Latvijas Hipotēku un zemes banku, kad tās komercdaļa tika atdota saplosīšanai vietējā tirgū esošajām skandināvu bankām tā vietā, lai to piedāvātu kopā ar licenci kādam jaunam, spēcīgam tirgus spēlētājam; redzot, kā tika īstenota Krājbankas iznīcināšana, lai paliktu pēc iespējas mazāk banku, kuras ir spējīgas sastādīt konkurenci esošajiem tirgus spēlētājiem, nevilšus nākas sevi pieķert atkal un atkal pie smagas domas, ka, pieļaujot šādu attieksmi, mēs sevi, savu valsti, savu tautu nolemjam rūgtam liktenim.

Ja mums 1919. gadā būtu tāda valsts vadība un domāšana kā tagad – kad manipulējam ar cipariem, lai tikai iegūtu pamatojumu sev ērtam risinājumam, un neesam gatavi pašaizliedzīgi cīnīties par savai valstij, savai tautai būtiskām lietām – tad mums tagad vairs vispār nebūtu par ko runāt. Mēs tad būtu jau pazaudējuši savu valsti. Jo arī tad ar cipariem būtu ērti uzskatāmi pierādīts, ka mēs nevaram neko darīt, nevaram stāties pretīm Bermota karaspēkam un bez citu līdzdalības mums nekas neatliek kā tikai paklausīgi pieņemt mums uzliktos nosacījumus.

Tas ir tas, kā mēs rīkojamies tagad...

Situācija pašlaik ir ļoti līdzīga – mēs esam ierauti procesos, kuriem var būt graujoša ietekme uz mūsu valsts nākotni. Tikai mūsu rīcība šoreiz ir pavisam savādāka - tā vietā, lai apņēmīgi rīkotos, veidotu paši sev vēlamo likteni, mēs meklējam, kur, pie kā varētu patverties, cerībā tādejādi rast glābiņu no notiekošā, bet, kā mēs labi redzam, – tā mēs savas problēmas nevaram atrisināt.

Ne jau nauda un skaisti cipari, bet cilvēki – radoši un pārliecināti par sevi, par savu valsti - ir tie, kas rada vērtības un spēj par tām pastāvēt. Un nosargāt tās nākošām paaudzēm. Nevis kaut kāds ierēdnis Eiropā, kurš izdomās par mums, kā mums ir jādzīvo, lai mums būtu labāk, līdz pat tam, kā pareizi latviešu valodā jāizrunā atsevišķi vārdi - pat par to mēs nespējam pastāvēt!

Bagātās valstis to ir sapratušas – kas ir valsts galvenā bagātība. Un tās mērķtiecīgi strādā, lai to vairotu. Un tāpēc aizvien vairāk mūsu jaunās paaudzes dodas studēt uz ārzemēm un neatgriežās.

Mums ir jāmācās no šīm bagātajām valstīm – mums ir jāpieliek visi iespējami pūliņi, lai vistuvākajā laikā mums būtu konkurētspējīga un starptautiski pievilcīga izglītības sistēma - tas ir viens no vissvarīgākajiem uzdevumiem. Lai spētu to īstenot, mums ir jāizmanto mūsu ģeogrāfiskās priekšrocības – tas, ka Austrumiem mēs varam būt zināšanu un iespēju placdarms uz Eiropu, bet Eiropai būt šāds placdarms uz Austrumiem. Uz to mums ir jāspēlē, lai ieslēgtu smadzeņu pumpīti pretējā virzienā - lai tās plūstu pie mums, nevis projām no mums.

Tas kopā ar attīstības politiku, kura ir vērsta nevis uz efektīvāku sevis ekspluatāciju, bet gan uz inovāciju iespējām, un izmantojot tās īstenošanai speciāli radītu instrumentu - Attīstības banku, kopā dotu vislieliskāko implsu mūsu pašu uzņēmējiem un ārvalstu investoriem sakārtotas uzņēmējdarbības vides apstākļos radīt šeit, mūsu zemē augstražīgas ražotnes, labi apmaksātas darbavietas un lielākus nodokļu ienākumus, ar kuriem tad risināt sociālos izaicinājums, nevis kā tas notiek tagad - visu apgriežot un tādejādi liekot doties strādāt saviem tautiešiem uz svešām zemēm.

Mūsu valstij, mūsu tautai ir nakotne, mums tikai vajag tai noticēt un rikoties.

Savulaik, ne tik sen – pagājušā gadsimta 60. gados Dienvidkoreja bija viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm, tās viens no vērtīgākajiem eksporta produktiem bija cilvēku matu parūkas, un, ja Dienvidkoreja nebūtu uzdrošinājusies īstenot mērķtiecīgu, uz inovācijām balstītu izaugsmes politiku, bet būtu pieturējusies pie tāda Nacionālā attīstības plāna, kas vienkārši paredz efektīvāku esošo iespēju izmantošanu, paklausīgi sekojot citu ieteikumiem no malas, tad mēs visdrīzāk tagad nemaz nezinātu par tādu kompāniju Samsung, kura joprojām tirgotos ar zivīm, kas līdz mums nemaz nenonāktu...

Un ko pēc piecdesmit gadiem pasaulei spēsim piedāvāt mēs?...

Novērtē šo rakstu:

61
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

21

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

FotoTagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes piešķiršanas kārtības ieviešanas 2015.gadā.
Lasīt visu...

21

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

FotoŽurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.
Lasīt visu...

21

Valodu lielu dara cilvēki

Foto1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...