Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sestdien Mārupē notikusī advokāta slepkavība neesot saistīta ar viņa profesionālo darbību, - tā šodien paziņoja Kriminālpolicijas vadība. Bet vai ir pamats vienmēr ticēt policijas versijām? Pietiek šodien ekskluzīvi publicē divas nodaļas no politiskā trillera „Nauda” („Bailes – 3”), kurās aprakstīti „pilnīgi izdomāti” notikumi maksātnespējas administratora Mārtiņa Runkus Mežaparka savrupmājā dažas stundas pirms viņa demonstratīvās, publiskās nogalināšanas.

Prologs VI. Advokāts

Šodienai vajadzēja būt lieliskai, izcilai, vienreizīgai dienai. Noteikti vajadzēja. Citādi nemaz nevarēja būt…

Advokāts atvēra acis jau mazā gaismiņā, pastiepa roku pēc vecmodīgā, bet sirdij tik tuvā un mīļā “Vertu” telefona – jopcik, knapi pieci no rīta. Kas tieši bija rādījies sapņos un izrāvis viņu no miega, advokāts neatcerējās – vienīgā liecība bija caurcaurēm slapjā zīda gultasveļa un trauksmes sajūta, kas nevis izzuda, bet tikai auga augumā.

Tam vajadzēja būt priekpilnam satraukumam – galu galā šodien vajadzēja sekmīgi noslēgties daudzu mēnešu smagam darbam. Darbam, uz kādu šajā valstī bija spējīgi labi ja pārdesmit cilvēku – un to vidū viņš noteikti bija visspējīgākais. Droši.

Labi, ne pilnīgi noslēgties. Šis bija starpfinišs, kam vajadzēja atnest iecerētos augļus. Viss bija savās vietās. Iesaistītie cilvēki, nepieciešamie paraksti, reģistrācijas un pārskaitījumu dokumenti, faili… jā, protams, kā nu bez failiem. Arī TIE faili. Viss, kas bija ar tādām pūlēm gatavots, organizēts, gādāts un izkārtots pareizās porcijās un secībā.

Atlika tikai aizvadīt šo dienu – un kārotais auglis pats iekritīs viņa rokās, nevajadzēs vairs ne slēpties, ne maskēties, ne izlikties. Viņš ieņems pelnīto vietu, un dažādi dergļi pierausies, skaidrs, ka pierausies, – tādi kā, piemēram, viņa “mīļais kaimiņš”. Advokāts pameta skatu pa logu uz ekonomikas ministra Pašeradena savrupmāju, kas atradās cieši blakus viņa Mežaparka namam.

Vēl burtiski pāris dienu – un šis stīvais pūslis, kura paša biogrāfijā bija gan valsts apzagšana, gan muļķīgas kontrabandas shēmas, aizmirsīs savu uzpūtīgo viebšanos nejaušas saskriešanās brīžos un sāks bijīgi klanīties, klusībā kalkulējot, kā izspiest kādu labumu pašam sev vai savai partijai. Visi viņi bija tādi.

Dīvainā kārtā ministra mājas otrā stāva logos jau dega gaisma. Advokāts nedaudz pabrīnījās, bet – kas viņam par daļu. Haha, droši vien Pašeradena kungam miedziņš lāgā nenāk, domājot, kādus vēl makaronus par OIK tēmu sakarināt uz ausīm saviem atlikušajiem vēlētājiem.

Būtu nu pašiedomātajam izcilajam valstsvīram, kura lielākais tautsaimnieciskais sasniegums bija izdevniecības “Dana” noprihvatizēšana un nolaišana pa burbuli, kaut nedaudz sajēgas par šo tēmu, viņš jau sen būtu atskrējis pie sava kaimiņa un palūdzis sakontaktēt ar cilvēkiem, kuri patiešām, krieviski izsakoties, bija tēmā.

Taču vai nu Pašreadena kungs bija tups kā zābaks, vai arī – kas daudz ticamāk – viņam pašam un viņa partijai bija ne mazums labvēļu tieši OIK biznesmeņu vidū, kuru intereses bija svētas un neaizskaramas. Tā nu šim arī nācās mēģināt vienlaikus gan zivtiņu apēst, gan uz kaut kā stingra un elastīga uzsēsties.

Bet šī galīgi nebija advokāta tēma – tur bija citi organizētāji un citi pelnītāji. Lai nu Pašeradena kungs pats tiek galā ar savām problēmām,– advokātam šobrīd bija daudz svarīgākas lietas darāmas. Lai gan līdz pirmajām no būtiskajām pārrunām centrā vēl bija palikušas vairākas stundas, prātīgāk bija jau tagad visu bez steigas vēlreiz pārdomāt un salikt pa plauktiņiem.

Advokāts bez steigas nokāpa uz pirmo stāvu, ar acīm noglāstot svaigi atjaunotās mājas kāpņu margas, – katrs to posms bija izmaksājis vairāk, nekā tāds Pašeradens saņēma algā vairāku mēnešu laikā. Ne tikai algā – arī sponsoru piešpricēs.

Formāli gan šī Mežaparka māja nepiederēja viņam – tāpat kā astonmārtins, no kura tomēr bija nācies šķirties, kad tas sāka piesaistīt pārāk lielu uzmanību, tāpat kā pie mājas stāvošais baltais reindžroveris, tāpat kā konti bankās, uzņēmumu kapitāldaļas un šis tas vēl vērtīgāks. Tam visam bija savi formālie īpašnieki, bet advokāts bija labākajā gadījumā tikai lietotājs, nekas vairāk.

Kā viņam riebās šīs nejēdzīgās, apkaunojošās, pazemojošās paslēpes. Bet citādi nevarēja. Viņam apkārt bija cilvēki, kas nebaidījās demonstrēt savu panākumu augļus – bet advokāts to nevarēja un nevēlējās atļauties, jo bija pieredzējis, kā agri vai vēlu skaudīgā pasaule šos pāvus ar visām viņu astēm aprija tādā vai citādā veidā.

Tagad arī šai paslēpju nepieciešamībai beidzot pienāks gals, – viņš ieņems savām spējām atbilstošu vietu, kur viņam vairs nevajadzēs maskēties. Nē, tieši otrādi – viņa statuss būs tik neapstrīdams, ka jebkura augstākā plaukta luksusa manta tam piegulēs kā cimds rokai. Visi pasaules pašeradeni to novērtēs.

Bet, lai tas tā tiešām notiktu, visu vēlreiz vajadzēja pārskatīt, par visu vajadzēja pārliecināties. Viens seifs mājā atradās tur, kur tam arī vajadzēja būt, – otrā stāva istabā aiz gleznas. Taču bija vēl viens, kuru advokāts, lai kā arī nicinātu fizisku darbu, saimniecības telpas grīdā bija iemontējis pats saviem spēkiem.

Pats viņš bija izurbinājis caurumu, pats pircis seifu, pats to ievietojis un ieskrūvējis, pats ielējis betonu, pats noslīpējis virsmu un tad šo meistardarbu vēl kārtīgi nomaskējis. Nekāds smalkais darbs tas nebija, taču nepieciešamo drošību garantēja. Un šajā situācijā tas bija absolūti nepieciešams.

Seifs nebija necik liels, un advokātam nācās kārtīgi papūlēties, lai no tā izmakšķerētu gandrīz visu saturu – dažas mapītes, pāris datu nesējus un palielu, iegarenu iezilganas krāsas kasti, kas bija ietīta nez kādas lidostas tax free maisiņā.

Visu šo guvumu advokāts pasita padusē un atgriezās pirmā stāva bibliotēkā – tā viņš mīlēja saukt šo telpu, lai gan tajā nebija gandrīz nevienas grāmatas. Gan jau vēlāk būs. Izkārtojis visu seifa saturu uz grīdas, viņš paņēma minerālūdens pudeli, apsēdās uz dīvāna malas un iegrima pārdomās.

Viss gan jau desmitiem reižu bija pārdomāts un izsvērts. Katrā mapītē bija tieši tas, kam tur vajadzēja būt, – to adresāti bija dažādi, un dažāds bija arī mapīšu saturs. Lielākā vērtība gan bija ietilpīgā zibatmiņa, kurā… bet labāk bija par to pat nedomāt. Arī tai bija savs adresāts. Visas vienošanās bija noslēgtas, atlika tikai saņemt pāris parakstus – un zibatmiņa dosies… nu, tā vairs nebija viņa darīšana.

Un vēl šī kastīte un tās nedaudz neparastais saturs. Vispār jau ļoti neparastais. Patiesībā kastīte mierīgi varēja palikt seifā – ar advokāta šodienas pasākumu plānu tai nebija nekāda sakara. Viņam vienkārši gribējās atbrīvoties no urdošās trauksmes sajūtas, pacilājot rokās kaut ko vienkārši skaistu un, ja tā varētu teikt, gandrīz vai cildenu.

Jā, jā, jā, vienkārši uz mirkli padomāt par skaisto. Galu galā – ja viņš ļoti gribētu, noteikti būtu iespējams ko tādu iegūt arī sev pašam. Nu, teiksim, visādiem pašeradeniem par spīti – lai pasiekalojas, mūdži. Varbūt ne šodien un ne pēc mēneša, bet pēc dažiem gadiem – kāpēc ne?

Tiešām – kāpēc gan ne? Šī bija valsts, kur varēja nopirkt visu, to nu viņš zināja droši. Jautājums bija tikai par cenu un iegādes valūtu. Tā varēja būt nauda, bet varēja būt arī tas viss, kas bija izklāts viņa priekšā. Vajadzēja tikai zināt pareizos pircējus.

Kastīte ar tās saturu pie advokāta bija nonākusi gandrīz vai nejauši. Viņš gan bija palūdzis profesionālu cilvēku palīdzību, lai bez lieka trokšņa iztīrītu kādas pārmēru iedomīgas un augstprātīgas radības seifu dažu kilometru attālumā no šejienes – Langstiņos. Taču advokātam ne prātā nebija nācis, ka seifā varētu atrasties kaut kas tāds.

Noteikti bija kāds iemesls, kura dēļ centrālās bankas prezidents savā seifā turēja šādu mantiņu. Bet kāds? Advokātam nebija ne laika, ne vēlēšanās to skaidrot. Katram cilvēkam bija tiesības uz kādu vājību – ja reiz šis stīvais uzpūtenis bija drusku fetišists, kas nu tur liels. Bija – un izbija. Tagad viss būs pavisam citādāk. Prezidenta dziesmiņa jau sen bija nodziedāta – lielā mērā pateicoties arī tam, ka viņa seifa saturs bija nonācis advokāta rokās.

Taču urdošā trauksme negribēja un negribēja izzust – gandrīz vai šķita, ka no iekšām nākošais nemiers vēlas advokātu pabrīdināt par ko tādu, ko parastās maņas nespēj fiksēt. Bet par ko?

Advokāts pārlaida tramīgu skatu palielajai telpai. Viss bija savās vietās… vai vismaz gandrīz viss. Skapja durvis – vai tiešām viņš vakarā tās bija pametis pavērtas? Advokātam bija daudz mazu vājībiņu, ko pats par tādām nemaz neuzskatīja, taču viņš bija izcils pedants un nedaudz lepojās ar šo īpašību.

Taču doma par skapja durvīm pagaisa, kad aiz loga viņš pēkšņi pamanīja tumšu stāvu. Tas pavīdēja un nozuda, bet pilnīgi noteikti nebija nekāds rēgs vai iedoma. Advokāta sirds krūtīs salēcās tā, ka novibrēja pat bungādiņas, seja iekvēlojās, bet kājas uz mirkli sastinga un gandrīz vai saļima. Galvā šaudījās tikai viens jautājums – vai tiešām bija atnākuši pēc viņa?…

Saņēmis visu savu gribasspēku, advokāts izrāvās no hipnotizēta trusīša stāvokļa un drudžaini pārlaida acis savā priekšā izkārtotajiem materiāliem. Ko ķert, kur likt? Dokumenti bija pārāk apjomīgi, tie vairs nebija glābjami, vajadzēja paspēt izglābt vismaz zibatmiņu – bet kur???

Kāds paziņa pirms kāda laika bija stāstījis, kā viņš, ierodoties viesiem no Korupcijas apkarošanas biroja, īpaši svarīgu zibatmiņu bija paspējis “iedēstīt” puķupodā, kur maskotajiem truleņiem nebija ienācis prātā parakņāties. Bet advokāta mājā nebija nevienas pašas puķes.

Ko tad? Ko tad??? Pīdamies halāta jostā, viņš pielēca kājās un paķēra zibatmiņu. Skatiens drudžaini šaudījās uz visām pusēm, rokas pašas kaut kur iestūma mazo nieciņu. Kaut kur vajadzēja iebāzt vēl vienu mazu sīkumu, bez kura zibatmiņai nebija nekādas jēgas… un šajā brīdī varēja skaidri sadzirdēt, kā atveras mājas parādes durvis.

Kā – atveras? Kā tas bija iespējams?? Kur tad zvans vai enerģiska klauvēšana, kā tam vajadzēja būt šādās situācijās? Tātad… tātad tā nemaz nebija valsts?! Kas tad? KURŠ TAD??? Kur viņš bija tā pārrēķinājies? Kurš uzdrīkstējās?

Taču dzīvnieciski instinkti izsita no galvas pēdējās domu atliekas. Advokāts, vēlreiz sapinies halāta jostā, klupšus krišus metās uz saimniecības telpas pusi – tur bija otras durvis, cerība vēl bija!

Ātrāk, ātrāk, ātrāk… durvis pavēris, viņš negaidot aci pret aci sadūrās ar droši vien to pašu tumši tērpto cilvēku, kurš iepriekš bija rēgojies aiz loga – un viss izbeidzās tik pēkšņi, ka advokāts nespēja to pat pamanīt. Realitāte bija – un pēkšņi izbeidzās…

Jau dažas minūtes vēlāk divi cilvēki, kuru darbībās nebija nevienas pašas liekas kustības, bija rūpīgi pārmeklējuši visas telpas, ielūkojušies otrā stāva seifā un sabāzuši viena atnestajā plecu somā gan tā saturu, gan pirmajā stāvā uz grīdas izklātās mapītes. Saimniecības telpas seifs gan viņu skatieniem palika nepamanīts.

Zemē guļošo advokāta ķermeni viņi tikpat lietišķi ietērpa āra drēbēs, halātu pakāra vannas istabā un, vēl paķēruši turpat stāvošo datoru, kurā krājās mājas ārējo novērošanas kameru ieraksti, devās prom. Viens no viņiem, bez redzamas piepūles uzvēlis ķermeni plecos, iznesa to pa sētas durvīm un iekrāva baltajā reindžroverī. Gandrīz nedzirdami iedūcās motors – un prom viņi bija.

Mājā iestājās pilnīgs klusums – bet ne uz ilgu laiku. Pagāja dažas minūtes, tad vēl dažas, pirmā stāva skapja durvis pavērās, un pa tām bezgala uzmanīgi palūrēja nedaudz melnīgsnēja un ļoti, ļoti notrūkusies seja. Vēl mirklis – un no skapja izlīda nedaudz sakumpis neliela auguma cilvēks.

Izbiedēti palūkojies apkārt, nezināmais viesis pavērās pa vienu logu, pa otru, tad acīm redzami brītiņu svārstījās – kāpt uz otro stāvu vai tomēr ne. Pēc visa spriežot, nolēmis, ka labāk būs doties prom iespējami ātrāk un tālāk, viņš vēlreiz pārlaida skatienu telpai.

Visi dokumenti bija pagaisuši, taču, pamanījis advokāta ķermeņa apģērbšanas procesā zemē nokritušo maku, nelūgtais viesis paķēra to un jau taisījās pamest māju, kad viņa uzmanību piesaistīja turpat uz grīdas gulošā zilganā, iegarenā kastīte. Viņš pasvārstīja to rokās, tad izlēmīgi ieslidināja azotē un metās to pašu sētas durvju virzienā. Tās noklaudzēja, un tagad gan klusumu vairs nepārtrauca nekas.

 

1. nodaļa

Viņš domīgi skatījās apbružātajā spogulī, un, jo vairāk skatījās, jo vairāk viņam nepatika tajā redzamais cilvēks. Arī tas, tāpat kā spogulis, acīm redzami bija piedzīvojis labākus laikus. Daudz labākus.

Nedaudz melnīgsnēja nenosakāma vecuma seja ar matiem, kas jau bija atkāpušies krietni virs pieres. Pamatīgi riņķi zem tumšajām acīm, sagumzīta kakla āda ar paretiem bārdas rugājiem. Nē, uz ielas satikts, šāds indivīds nevienam neradītu ne mazāko uzticību.

Iļja Hodakovskis jutās tieši tā, kā viņš izskatījās. Vienā vārdā – noguris. Divos vārdos – pilnīgi nomākts. Teikt, ka pēdējos mēnešos viņam negāja, nozīmēja vēl neko nepateikt. Un jau pēc dažām dienām arī šī eksistence varēja beigties ļoti nepatīkamā un sāpīgā veidā.

Pavisam vienkārši un skaidri – Iļja bija profesionāls zaglis un parasti bija lepns gan uz savām prasmēm, gan uz darba rezultātiem. Vairākus gadus viņš bija specializējies uz dārgām automašīnām un savā profesionālās darbības jomā ieguvis zinātāju cieņu un respektu.

Viss beidzās tajā brīdī, kad Rīgas Centrālajam policijas iecirknim – jā, jā, tam pretīgajam, pussabrukušajam, noplukušajam, starp ugunsdzēsēju depo un tirgus paviljoniem iespiestajam ūķim ar atbilstošiem iemītniekiem – vienubrīd savajadzējās uzlabot atklāto noziegumu statistiku. Jaunā ministre Mērniece, kurai bija traka, ar galvu ne pārāk draudzīga sievišķa slava, uzbrauca policistu priekšniecībai – neko darīt, vajadzēja reaģēt.

Kaut arī policijā speciālisti lieliski zināja, kāda tieši ir Iļjas profesija un darbības joma, šajā reizē visiem uz to bija nospļauties. Pilnīgi visiem. Citu risināmo lietu skaitā vajadzēja “nozīmēt” vainīgo bruņotā laupīšanā – un izvēle krita uz Iļju. Gadījies neīstajā brīdī pa rokai – pats vainīgs!

Citos apstākļos viņam būtu izdevies atpirkties, iecirkņa inspektors Četvertinskis skaidrus mājienus ar mietu deva pat vairākas reizes. Taču nelaime tā, ka Iļjam pirms šī brīža bija pagadījušies pāris neveiksmīgi mēneši, viņa godavārdam sasodītais Četvertinskis nenoticēja, un rezultātā – seši gadi, no kuriem atsēdēt nācās gandrīz piecus.

Pret notikušo Iļja izturējās diezgan stoiski, kā jau pienācās kārtīgam zaglim. Protams, sākumā mēģināja pacīnīties par taisnību, rakstīja vēstules, sūdzējās, iztērēja pēdējos iekrājumus advokātam, pat tikās ar pāris žurnālistiem. Tie viņam acīm redzami ticēja, bet dzīvē bija daudz pieredzējuši, tāpēc tikai līdzjūtīgi māja ar galvām.

Viens no viņiem Iļjam skaidri un gaiši pateica – redzi, es, protams, varu tērēt savu un tavu laiku, varu visu noskaidrot, varu sižetu uztaisīt, bet nekas no tā nemainīsies, vienīgi tev cietumā kādu brīdi klāsies sliktāk. Ja esi pa īstam patrāpījies pa kājām sistēmai – vari pat nemēģināt muļķoties, tāpat nekas nesanāks.

Pienāca brīdis, kad Iļjam vairs nebija nevienas amatpersonas, kam vēl varētu sūdzēties, un nevienas instances, kurai vēl kaut ko varētu pārsūdzēt. Šajā brīdī viņš arī galīgi samierinājās un nosprieda – nekas cits neatliek kā nākamos gadus pavadīt lietderīgi, iespēju robežās uzlabojot esošās zināšanas un apgūstot jaunas.

Pēdējais punkts izdevās tik labi, ka pēc iznākšanas Iļja jau vairākus gadus sekmīgi darbojās jaunā – vairs ne automašīnu, bet dzīvokļu un galvenokārt savrupmāju jomā. Darbs bija daudz drošāks un bez pārlieka stresa, ienākumi auga, klientu bāze arī.

Protams, nācās dalīties ar dažu labu, arī ar to pašu “labvēli” Četvertinski. Bet nebija ļaunuma bez labuma – šis pa to laiku bija pārcēlies uz Ekonomikas policiju un spēja ne tikai vajadzības gadījumā piesegt, bet arī pamest dažu derīgu “navodku”. Ļoti reti, bet gadījās no viņa puses arī pa kādam pasūtījumam.

Viss gāja tik labi līdz tam murgainajam rītam lepnajā Mežaparka savrupmājā. Iļjam patika par sevi domāt kā par profesionāli ar noteiktu specialitāti un saviem principiem. Protams, toreiz, pirms netaisnīgās iesēdināšanas, viņam ar bruņotu laupīšanu nebija nekā kopīga, un arī kā cilvēku, kas varētu piedalīties slepkavībā, viņš sevi nebija iedomājies.

Protams, Centrālcietumā gāja visādi, bet vienalga nekad vēl Iļjas acu priekšā nebija atņemta cilvēka dzīvība. Tik lietišķi un mierīgi. Un tāpēc Mežaparkā notikušais viņu izsita no sliedēm nevis uz dienām vai nedēļām, bet nepārspīlējot – ilgiem un ilgiem mēnešiem.

Viņš Mežaparka savrupmājā bija ieradies ar pavisam citu mērķi – precīzi atbilstošu savai profesijai un specialitātei. Bija droši zināms, ka “klients” vakaros, droši vien jau stresu mazinot, mēdz kārtīgi ieraut, bet pēc tam likumsakarīgi guļ ciešā miegā – un ilgi. Viens vai ar kādu partneri – kā nu kuro reizi.

Kamēr viņš šņākuļotu, Iļjam vajadzēja pārmeklēt māju un nezināmajam pasūtītājam sagādāt pietiekami precīzi aprakstītus dokumentus. Bija zināms, ka tie, visticamāk, atradīsies vienā no diviem mājas seifiem. Aizej, paņem, atdod – un vari rēķināties ar piecciparu summu plus viss, ko vēl tur atradīsi. Galvenais – neaizrauties un atcerēties galveno.

Viss gāja labi, dārgā, bet pēc būtības primitīvā signalizācija bija priekš kaķiem, un kurš gan varēja iedomāties, ka tieši šajā naktī “klients” pamodīsies viens pats un jau pustumsā, kad viņam vajadzēja būt visciešākajam miegam.

Ne pie kādas dokumentu meklēšanas Iļja pat netika – viņam atlika tikai glābējskapis un cerība, ka “klients” parosīsies un vēl noliksies uz rīta dusu. Taču tā vietā skapis izrādījās īsts glābējs. Par to, vai viņa “klients” no mājas tika iznests beigts vai tikai nesamaņā, Iļja vēl varēja šaubīties. Par to, ka viņu gan nevienam ne prātā nenāktu pasaudzēt, šaubu nebija – šādi liecinieki nevienam un nekad nebija vajadzīgi.

Iebrucēji acīmredzami bija labi speciālisti savā jomā – bet, cik nu Iļja varēja secināt, lūrot pa mikroskopisku antīkā skapja durvju spraudziņu, no objektu kvalitatīvas pārmeklēšanas gan viņi neko lāgā nejēdza. Saimniecības telpas seifu viņi, piemēram, vispār nepamanīja.

Šādu spēju viņiem gan nemaz arī nevajadzēja. Dokumentus, kurus, pēc visa spriežot, gaidīja arī Iļjas pakalpojumu pasūtītājs, Mežaparka mājas saimnieks pats bija izņēmis no slēptuves un glīti izkārtojis – sak, nāciet un savāciet, mīļie viesi, te ir viss, kas jums vajadzīgs.

Tā nu Iļjam no savas slēptuves atlika vien ar neviltotu rūgtumu noraudzīties, kā viņam vajadzīgās mapītes – viņa pasūtītāja starpnieks bija diezgan precīzi aprakstījis pat to krāsas un izskatu – aizceļo nezināmā virzienā kopā ar “klienta” ķermeni.

Lai gan – kāds nu tur rūgtums! Patiesībā Iļja lieliski saprata, cik pamatīgi viņam šajā neveiksmē tomēr ir, tā sacīt, paveicies. Nāvīgi nopietnie cilvēki nebija pamanījuši viņa ierašanos savrupmājā, un, pateicoties tam, viņš vēl joprojām bija dzīvs!

Tā bija labā ziņa, taču bija arī sliktā. Skaties, kā gribi, pasūtījumu viņš nebija izpildījis. Nekādu tūlītēju seku tam gan nebija, starpnieks bija tikai nedaudz saviebies.

Protams, par notikušo Ilja savam starpniekam neko daudz nestāstīja – dzīve sen bija iemācījusi, ka liekas zināšanas cilvēkus nepadara laimīgākus, drīzāk jau otrādi. Iļjas versija bija vienkārša kā kamieļa kuņģis – tā un tā, jau vakarā biju objektā, viss bija normāli, visu pārbaudīju, taču vajadzīgo mapīšu nebija, pilnīgi droši ne. Lai “klientu” nesatrauktu, neko citu vispār nepaņēmu. Visticamāk, “klients” savas mapītes glabā kaut kur citur…

Izskatījās, ka starpniekam kaut kas bija aiz ādas, – viņš acīm redzami svārstījās, vai kaut ko piebilst vai ne. Taču beigās neko nepateica, un tā nu abi arī atvadījās. Nekā ārkārtēja – reizēm tā gadījās, neko tur nevarēja darīt.

Zaudētāji šādos gadījumos bija visi trīs – gan pasūtītājs, gan starpnieks, gan, protams, arī Iļja. Pasūtītājs netika pie viņam tik vajadzīgajām lietām, starpnieks zaudēja gabaliņu uzticības, bet Iļjam nācās samierināties ar avansu, kas parasti bija krietni mazāks par pusi no kopējās summas par pakalpojumu…

Nākamās dažas dienas pēc notikuma Mežaparkā Iļja vienkārši un primitīvi nodzēra. Tā kārtīgi – no rīta līdz pilnīgam atrubonam un tad ar papildporcijām vajadzīgajā tilpumā un biežumā.

Nekādiem psihoterapeitiem viņš, protams, neticēja – šī bija pārbaudīta metode, kā tikt vaļā no dažāda mēroga “melnajiem” vai vienkārši tos tā kārtīgi noslīcināt. Pēc nedēļas šie tiešām arī bija nogrimuši, varēja sākt domāt par atgriešanos realitātē – bet negaidot izrādījās, ka viņš ir attapies pavisam citā pasaulē.

Pēdējos gados dzīve bija Iļju, ja tā var teikt, izlutinājusi – pašam nekādas pūles objektu meklēšanā nenācās pielikt, pilnīgi pietika ar pasūtījumiem. Un nu tas pēkšņi bija beidzies – kā ar iznīcinošu neredzamas burvju nūjiņas mājienu. Telefons klusēja, e-pasts klusēja, mesendžeri klusēja, un klusēja arī netradicionālākas individuālo sakaru sistēmas. Neviens Iļju neaiztika – bet neviens arī par viņu neinteresējās.

Aiz bēdām un sarūgtinājuma Iļja gandrīz vai sāka dzert vēlreiz, taču bija liela problēma – gluži vienkārši nebija naudas. No īrētā dzīvokļa viņu neviens ārā nemeta, taču nākamā mēneša maksai naudas nebija. Tās nebija arī citām ikdienas vajadzībām.

Un tas vēl bija tīrais sīkums. Lielais, tā sacīt, izaicinājums, kā šajā valstī mēdza runāt pamatnācija, bija tāds, ka pēc samērā neilga laika Iļjam vajadzēja ļoti nopietniem cilvēkiem atdot ļoti nopietnu summu. Ar pieciem cipariem rakstāmu, un pirmais cipars nebija vieninieks.

Iļjam nepatika pat atcerēties šī parāda rašanās apstākļus – tā bija gadījies, un viss. Atdosi, un būs miers. Neatdosi – nē, tāda varianta vienkārši nebija. Iļja no Centrālcietuma stāstiem labi zināja, kas bija noticis ar tiem pāris vieglprāšiem, kuriem bija ienācis prātā pakavēties ar atmaksu. Bija cilvēki, ar kuriem jokot vienkārši nedrīkstēja.

Normālos apstākļos, ar normālu klientūras apjomu šādas summas savākšana bija pilnīgi reāla. Vajadzēja tikai nedaudz piemirst šādus tādus paša izdomātus un pieņemtus aroda noteikumus – piemēram, apņemšanos objektos nekad neko nepaņemt sev pašam, bet tikai to, kas bija pasūtīts.

Pasūtītājiem bieži vien bija vienalga, bet šādā atturībā bija dzelžaina loģika – gandrīz vienmēr Iļjas kolēģi iekrita nevis pašā objektā vai, teiksim, pasūtīto lietu nodošanas brīdī, bet gan tad, kad mēģināja realizēt objektā savākto.

Nespeciālistam bija grūti pat iedomāties, cik visas šīs dārglietas, par gleznām un citām nopietnākām lietām nemaz nerunājot, bija individuālas un līdz ar to viegli atpazīstamas. Līdz ar to kaut ko vēl paņemt vajadzēja gadījumos, kad bija nepieciešams nomaskēt patieso interesi, – bet arī tad labāk bija šo kaut ko vienkārši izmest, nevis mēģināt pārdot.

Ar vārdu sakot, šāda apņemšanās bija laba, prātīga un pamatota, taču šis bija no tiem principiem, ko vajadzības gadījumā varēja arī uz brīdi piemirst. Tikai tāds sīkums, ka vajadzēja pasūtījumus kā tādus – bet to nebija un nebija.

Virsū mācās aizvien nepatīkamākas priekšnojautas, jau pāris reizes Iļjam murgos bija rādījies tas pats… nu, tas no Mežaparka mājas. Miroņi sapņos – tas vienmēr bija uz ļaunu.

Kaut ko vajadzēja izdomāt – bet ko? Ķerties pašam pie objektu izvēles? Godīgi sakot, Iļja neatcerējās, kad pēdējoreiz būtu kaut ko tādu darījis. Lūgt palīdzību? Tas nebija variants – vispirms jau tāpēc, ka šādu cilvēku Iļjam vispār nebija. Pilnīgi nopietni – neviena paša.

Kas atlika – mēģināt kaut ko pārdot? Galu galā no Mežaparka mājas viņš nebija aizgājis tukšām rokām. Kaut kā gluži nemanāmi kabatā ielēkušajā nelaiķa makā atrasto naudu viņš jau sen bija iztērējis, taču vēl jau bija Tā Lieta. Lieta, kuru Iļja savā nobružātajā miteklī bija nobāzis tik dziļi un pamatīgi, ka tur to neiedomātos meklēt neviens pats viņa aroda brālis.

Tas nebija bez pamata. Vēl nekad mūžā Iļja nebija kļuvis par slepkavības liecinieku un nekad arī nebija saskāries ar kaut ko tādu, ko nebija iespējams nosaukt citādi kā par burvestību. Tikai un vienīgi tā...

Novērtē šo rakstu:

76
7

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...