Vai uz Marsa ir dzīvība? Vai personāla atlases kompānija var atrast LTV vadītāju? Var, bet vai vajag?
Galvu Mednieks09.04.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Bez jebkādas personīgas ieinteresētības, toties ar nejauši iegūtu insaida informāciju par nule kā izfurņīto kandidātu un gados apgūto nozares (personāla atlases) specifiku esmu gandrīz spiests "kaut ko par to teikt". Tas gan būtu aizdomīgi, ja es klusētu, vai ne?
Īsi divas lietas kontekstam: a) LTV vadītājs ir apmēram ministra "smaguma" un ietekmes līmeņa amats; b) Latvija ir ļoti maza.
Atklāts (ar brīvu pieteikšanos) konkurss LTV šefa amatam izklausās ļoti eiropeiski un tieši tāds arī ir. Bezjēdzīga birokrātiska procedūra, kurā iesaistītām pusēm ir jāspēlē katrai sava loma, stingri jāturas pie teksta, un kopā visiem jārada iespaids par "caurspīdīgu, ilgtspējīgu, bezglutēna un sabiedrības interesēs pārvaldītu procedūru". Te galvenais ir nevis rezultāts, bet rituāls.
Kas šoreiz nogāja greizi, neņemšos spriest, bet mana versija ir, ka visas iesaistītās personas (NEPLP, kandidāti, darba kolektīvs un ēnu spēlētāji) ir izrādījušies tik neprofesionālas un neadekvātas, ka visi reizē sajauca savu tekstu un bise paguva ejakulēt, pirms priekškars bija pacelts. To, ka man varētu būt taisnība, apliecina fakts, ka visi iesaistītie ir zaudētāji. Nu, varbūt darba kolektīvs jūtas uzvarējis, bet ko nu tur daudz no tiem plānā žurnālgaldiņa urbējiem paprasīsi...
Tagad dzird balsis – politiķi, potenciālās eirodeputātes, namamātes un korporatīvās pārvaldības eksperti piesauc nākamā cēliena uzticēšanu "profesionālai personāla atlases kompānijai" kā vienīgo panākuma garantu. Man ir aizdomas, ka runa ir nevis par kādu abstraktu personāla atlases kompāniju, bet katrai balsij ir padomā kāda konkrēta firma.
Te nu es gribētu nomierināt publiku, kura gatava sākt satraukties par "kādām slepenām ietekmēm un sarunātām spēlītēm" – satraukumam nav pamata, lai kura kompānija iesaistīsies šajā rituālā, jums neviens nejautās un neatskaitīsies. Un, ja izdomās atskaitītes, tad tas "caurspīdīgums" sadārdzinās procedūru par vēl 10K nodokļu maksātāju naudas un pazeminās jau tā minimālās cerības atrast amatam kaut ko objektīvi piemērotāku par jau samīļoto un noskaloto feisbuka zvaigzni-neveiksmīgo-jebkura-darba-meklētāju-jau-pēdējo-3-4-gadu-garumā.
Personīgi mani maz interesē naudas skaitīšana savu kolēģu kabatās, bet tramīgu dara tā apņēmība, ar kādu personāla atlases firmas un "speciālisti" ir gatavi piedalīties sevis diskreditēšanā. Es roku uz sirds uzliekot varu apgalvot, ka Latvijā ir pāris desmiti šādam amatam "profesionāli" atbilstošu cilvēku – visi ir plaši pazīstami šaurās aprindās, un neviens no viņiem skaidrā prātā nesūtīs savu CV konkursam.
Uzdrošinos apgalvot, ka neviens no cilvēkiem, kuri pieteicās un pieteiksies konkursā, NEVAR atbilst tam prasību kopumam, kāds bija un būs ierakstīts darba sludinājumā. Tātad pretendentu "atlase un novērtēšana" ir vai nu formāls cirks, vai apzināta manipulēšana ar faktiem, lai kaulainu govi pārdotu armijas lauku virtuvei kā izcilu buivolu. Un, ja līdz šim šajās izdarībās varēja vainot NEPLP komisārus, tad nākamreiz savus četrus vaigus pagriezīs kāds "profesionāls personāla atlases uzņēmums".
Te daži "zinātāji" noteikti sāks kaut ko stāstīt par mītiskajiem augstākā līmeņa vadītāju atlases speciālistiem, kuri "uzrunās" nozares profesionāļus, tā sauktos pasīvos kandidātus, un iesaistīs konkursā "augstvērtīgus" kandidātus. Tad es gribētu pajautāt: kāda velna pēc šim vajag kaut kādus personāla atlases speciālistus, ja tos pāris desmitus uzrunājamo NEPLP un ap to spietojošie jau zina vārdos un sejās?
Kāpēc jātērē nauda sliktāk informētiem starpniekiem? Un, ja NEPLP nezina tos cilvēkus, tad ko viņi vispār zina, kā viņi uzrauga nozari, pa mucas spundi?
Saprotams, ka, formāli pēc "sabiedrības interesēm" vadoties, neviens neplpiepis neko nedrīkst zināt un pats virzīt, kā arī Eiropa pieprasa katram floristam un metinātājai dot iespēju pieteikties konkursā uz LTV šefu, bet nu, cilvēki mīļie, veltiet savu laiku un adekvātu daudzumu mūsu naudas, lai smuki noformētu savas nepubliskās zināšanas un profesionālos mērķus, nevis tērējiet bezjēdzīgām pārrunu kārtām un izvērtēšanām! Ministra līmeņa amats ir "jāsakārto" attiecīgā veidā, un Latvijā ministrus nepieņem darbā ar personāla atlases procesa palīdzību.
Visiem anarhistiem-maoistiem, kuri saka, ka vajadzētu gan visus amatus atklātā konkursā, atbildu: nē, uz Marsa nav dzīvības.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
