Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Lai atgādinātu, kāda patiesībā savas prezidentūras laikos bija, ko izdarīja un ko neizdarīja, ko runāja un par ko paklusēja toreizējā valsts vadītāja Vaira Vīķe-Freiberga, Pietiek sāk turpinājumos pilnā apmērā publicēt apgādā Atēna pirms dažiem gadiem iznākušo L. Lapsas, I. Saatčianes un K. Jančevskas grāmatu Va(i)ras virtuve. Šodien pirmās nodaļas sākums - par to, cik "nejauši" un "spontāni" sākās ceļš uz augsto posteni.

„Pēc lielā sasprindzinājuma visas dienas garumā 1999. gada 17. jūnijs beidzās laimīgi, un likās, ka no pleciem ir nokritis kāds smags slogs un palicis tālā pagātnē un Rīgas ielās var vieglāk uzelpot. Šīs izjūtas pastiprināja pirmsjāņu noskaņa un Līgo nakts priekšnojautas, kad līdz ar papardes ziedu vaļā raisās dziļi slēptā tautas vitalitāte, kad citādi atturīgais latvietis atbrīvojas no ikdienišķā un ir gatavs saplūst ar Visumu un savā dzīvības priekā dalīties ar visiem un visu. Ir gatavs dzīvot, mīlēt, integrēt un integrēties.”

Šādiem svinīgiem – lai neteiktu, ka vienkārši superpieglaimīgiem – vārdiem akadēmiķes Ausmas Cimdiņas grāmatā Brīvības vārdā aprakstīta šajā laikā plašākai sabiedrībai caurmērā mazzināmās trimdas zinātnieces – kurai plašāku atpazīstamību nebija piešķīrusi arī atrašanās Latvijas Institūta vadītājas postenī – Vairas Vīķes-Freibergas kļūšana par Valsts prezidenti 1999. gada 17. jūnijā pēc daudzkārtēja Saeimas balsojuma.

Šajā balsojumā viens pēc otra atbira tādi kandidāti kā kādreizējais padomju nomenklatūras darbinieks un Augstākās padomes priekšsēdētājs, Latvijas ceļa pārstāvis Anatolijs Gorbunovs, bijušais premjera vietnieks, sociāldemokrāts Arnis Kalniņš, bijusī Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdētāja, tautpartijiete Vaira Paegle, Jaunās partijas izvirzītais komponists Raimonds Pauls un Latvijas vēstnieks ANO Jānis Priedkalns, arī pēc tam izvirzītais ekspremjers, vēl viens ceļinieks Valdis Birkavs un Jaunās partijas pārstāve Ingrīda Ūdre.

V. Vīķes-Freibergas „oficiālās biogrāfes” lišķīgajā skatījumā šī sabiedrībā nesalīdzināmi atpazīstamāko kandidātu (A. Gorbunovs tolaik saskaņā ar socilogu datiem bija valsts populārākais politiķis, un arī R. Paula popularitāte bija ierasti augstajā līmenī) atbiršana un īstās kandidātes ievēlēšana bija ne vairāk, ne mazāk kā likteņa pirksts un gandrīz vai dievišķa nolemtība:

„Kad viss bija noticis tā, kā tam bija jānotiek, un ēterā izskanēja jaunās prezidentes uzruna, tā bija Latvijas zvaigžņu stunda. Ne vienā vien mājā nobira pa prieka asarai, šķindēja šampanieša glāzes un cilvēki apsveica cits citu. Pēcvēlēšanu eiforijā no Saeimas nama ēterā pat atskanēja kāda balss, kas apgalvoja, ka šīs prezidenta vēlēšanas esot vadījis latviešu tautas pašizdzīvošanas instinkts. Šā vai tā, taču lielākā uzvara (un pārsteigums) tā bija mums pašiem, jo pārsteigt pasauli ar galotņu cilvēku Valsts prezidenta līmenī nav ne iespējams, ne nepieciešams...”

Kur radās doma par „zvaigžņu stundas” piesaukšanu, nav jāšaubās, - jau nekavējoties pēc ievēlēšanas V. Vīķe-Freiberga deputātiem paziņoja, ka ne tikai viņai, bet arī tautas kalpiem šī esot „tāda kā zvaigžņu stunda, kurā mēs paveram jaunu lapaspusi Latvijas vēsturē”. Bet kādā tieši veidā tad „viss notika tā, kā tam bija jānotiek”?

Līdz šim mums papildus šai „nejaušā dievišķā pirksta” versijai dažādos veidos mēģināts iestāstīt, ka viss 1999. gada jūnija Valsts prezidenta vēlēšanu (un priekšvēlēšanu) process bijis totāli haotisks un nepārdomāts, - un tikai tādā procesā bijis iespējams beigu beigās nonākt pie balsojuma par „bezpartijiskās” V. Vīķes-Freibergas kandidatūru. Izsakoties tās pašas A. Cimdiņas vārdiem, acu priekšā bija „priekšvēlēšanu kampaņa, kuras nebija”. Jeb vēl kategoriskākos vārdos: „Runāt par V. Vīķes-Freibergas priekšvēlēšanu kampaņu vārda tiešā nozīmē ir absurds, jo laika sprīdis no viņas izvirzīšanas par prezidenta kandidāti līdz ievēlēšanai Valsts prezidenta amatā ilga dažas stundas.”

Daudziem tā arī varēja izskatīties – turklāt ne tikai televizora vērotājiem vien. Atcerēsimies, ka pat tobrīdējais Ministru prezidents Vilis Krištopans sev ierastajā manierē – kāpēc jādomā, ja runāt var arī tāpat? – presei pēc V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas impulsīvi atzina: „Kā es varu vērtēt prezidentu, ja pirmo reizi viņu redzēju šodien, kad apsveicu. Es taču nevaru vērtēt ne pozitīvi, ne negatīvi. Es pirmo reizi mūžā redzēju šo cilvēku. Tā tas ir sagadījies. Tas man šķiet tā drusku jocīgi, ka augstā amatā ievēl cilvēku, kuru es, Ministru prezidents, neesmu līdz šim redzējis, bet ko lai dara! Tāda ir dzīve!”

Pat tādi savulaik lielajā politikā izglītoti ļaudis kā kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, izrādās, bija redzējuši tikai televizora ekrānu – un tam arī pilnībā noticējuši. Ja reiz rāda, kā bijušais VDK štata darbinieks, tagad profesors un sociāldemokrātu līderis Juris Bojārs ieved V. Vīķi-Freibergu Saeimas zālē, tātad – jautājumu nav: „Tā toreiz notika. Reizēm tā vēsturē gadās. Politiķi redzēja, ka neko nevar sarunāt. Viņa tur kaut kur gāja garām, Bojārs iedomājās, un tā arī notika. Varbūt skan primitīvi, bet reizēm tieši tā primitīvi arī notiek. Tur nav nekādas shēmas...”

Arī faktiski visi līdzšinējie V. Vīķes-Freibergas biogrāfi – vienalga, vai tie būtu atklāti pieglaimīgi un slavinoši, uzspēlēti atturīgi vai centīgi agresīvi – ir palikuši tai pašā televīzijas skatītāju redzes punktā. Un redzējuši viņi ir vienu un to pašu: Valsts prezidenta vēlēšana Saeimā sākās 17. jūnijā deviņos no rīta un turpinājās gandrīz līdz pusnaktij; visi sākotnēji izvirzītie kandidāti viens pēc otra izbira – nesaņemot vajadzīgo vairākumu; beidzot kandidatūru noņēma arī R. Pauls; pēc tam Tautas partija, Tēvzemei un Brīvībai/LNNK un sociāldemokrāti vienojās par V. Vīķes-Freibergas kandidatūru, kura vispārējā juceklī septītajā balsošanas kārtā ar 53 deputātu balsīm arī tika apstiprināta.

„Kāpēc notika tā un ne citādi? Pēdējā minūtē sasteigtā vēlēšanu stratēģija vai precīzāk - konsekventas vēlēšanu stratēģijas trūkums varēja arī neizrādīties par labu V. Vīķes-Freibergas kandidatūras atbalstītājiem. Vai tas bija lielās nejaušības likums vai likteņa lēmums? Šādās situācijās, kad tautas vai cilvēka dzīvē risinās izšķiroši notikumi, gribot negribot prātā nāk liktenīgais, un tas ir arī latviešu valodas struktūrā ierakstīts — jēdzienus izšķirošs pavērsiens un liktenīgs pavērsiens mēs principā varam lietot vienā un tajā pašā nozīmē,” – konsekventi pieglaimīgajai A. Cimdiņai par notikušo viss bija skaidrs.

Arī nākamajam prezidentes biogrāfam, dzejniekam Mārim Čaklajam grāmatā Izaicinājums labi derēja tieši tas pats izskaidrojums – „haoss + pirksts no augšas”: „Juceklis jūnija parlamentā notika kā pēc kāda augstāka spēka scenārija. Ieraudzījis visu šo pretendentu operetisko nevarību, lai neteiktu vairāk, Kāds pateica: „Pietiek!» Un šis Kāds nebija (ak, Kungs!) Juris Bojārs, kuram, iespējams, uz vietas likās, ka viņš, tieši viņš izvedis Vairu saulītē, un šis Kāds nebija arī tas, par kuru Vakara Ziņu Aivars Tarvids kā allaž nīgri dainoja: «Vīķe-Freiberga amatu ieguva ne tālab, ka varas elite uzklausīja inteliģentu rekomendācijas un vēlējās apliecināt politisko tālredzību. Vienkārši konkrētajā momentā Vīķes-Freibergas kundze izrādījās ideāla kompromisa figūra. Tieši uz šīsvasaras politiskā darījuma pamata tika nolikts viņas prezidentes sēdeklis...””

Nekas nemainījās arī nākamajās V. Vīķes-Freibergas vairāk vai mazāk politiskajās biogrāfijās. Faktiski vienīgais izņēmums bija iepriekš Joahima Zīgerista algotais Māris Ruks, kurš savās pārdomās par Valsts prezidentes ievēlēšanas procedūru, acīmredzami izmantoja bijušā maizes tēva iemīļotās „pierādīšanas” metodes un retoriku: tika pieminēta gan mistiskas „daudz tumšākas, bet neapšaubāmi gudras un sazarotas ietekmētāju komandas vēlmes” īstenošana, gan pirmā tēvzemnieku kandidāta J. Priedkalna „kā pirmā tukšā šāviena, kā uzmanības novēršanas” izmantošana, kas radusies kādu vārdā nesauktu nelabu cilvēku prātos: „Ja vajadzēja, tie reizēm īsi uzspēlēja arī ar virspusīgiem nacionāliem saukļiem un, ja vajadzēja, kādiem arī atgādināja seno ilggadīgo sadarbību.”

Vai nekā cita patiesībā arī nebija? Viss bija tieši tā, kā šķita – neviens politiskais spēks nebija līdz galam parūpējies par pietiekamu atbalstu savam kandidātam (kaut Latvijas ceļš bija puslīdz nopietni domājis, ka viss izdosies, un tieši tā tomēr pierunājis kandidēt parasti superpiesardzīgo A. Gorbunovu), un tāpēc arī visi sākotnējie kandidāti caurbira, savukārt V. Vīķes-Freibergas kandidatūra „tika cauri” pēc būtības pilnīgi nejauši? Tikpat nejauši, cik viņa vispār ieradās Saeimas ēkā Jura Bojāra pavadībā, - tāds tiešām caur un cauri nejaušs, vienkārši pasakaini veiksmīgs tumšais zirdziņš raibā blūzītē?

Nē, nudien ne. V. Vīķes-Freibergas pirmā ievēlēšana Valsts prezidenta postenī pretēji šķietamajam un televizorā redzamajam bija pietiekami rūpīgi – cik nu tas vispār iespējams, pazīstot Latvijas „simt gudrākās galvas”, – izplānota. Šie plānotāji, kas savas aktivitātes sāka jau vairāk nekā gadu pirms izšķirošajiem notikumiem, izrādījās daudz tālredzīgāki nekā liela daļa Saeimas politiķu (pirmām kārtām jau it kā pieredzējušie Latvijas ceļa pārstāvji), turklāt vienlaikus viņi ar visu savu sabiedriski politisko pieredzi bieži vien pat nenojauta, ka kļuvuši par pārdomātas un mērķtiecīgas manipulācijas objektiem.

Savukārt galvenais manipulētājs bija nevis kāda rukiski zīgeristiska „gudra un sazarota ietekmētāju komanda”, bet gan pats tumšais zirdziņš raibajā blūzītē, kas faktiski gadiem ilgi bija nemanāmi, toties pamatīgi un mērķtiecīgi – īpaši jau pēdējo gadu pirms Valsts prezidenta vēlēšanām 1999. gada jūnijā – strādājis šajā virzienā.

Mēs varam ticēt vai neticēt kādam Freibergu ģimenes draugam, kam atklātības brīdī aizplīvurotus, bet pēc būtības skaidrus izteikumus par vēlmi „nostāties šajā valstī sev atbilstošā” un pat „pelnītā vietā” bija nācies dzirdēt jau 1996. gadā. Tāpat dažādi var vērtēt A. Cimdiņas pieminēto faktu, kā jau 1996. gada vasarā uz raidioraidījuma Mājas svētība veidotāju Imanta Skrastiņa un Lias Guļevskas jautājumu: „Daudzi trimdas latvieši tevi uzskata par potenciālu Latvijas Valsts prezidenti. Vai tu būtu gatava ieņemt šo amatu?” pēc nelielas pauzes skanējusi skaidra atbilde: „Jā! Es to varētu.”

Taču, labāk pameklējot, ir atrodami ne tikai pusanonīmi apgalvojumi, bet arī pietiekami daiļrunīgi fakti. Un, lai ainu tiešām izprastu, mums ir jāatgriežas gandrīz divus gadus atpakaļ, 1997. gada rudenī, kad valdība sāka īsti nopietni domāt par Latvijas starptautiskā tēla veidošanas institūcijas – Latvijas Institūta izveidošanu. Līdz tam V. Vīķe-Freiberga Latvijā parādījās tikai ik pa laikam – viņa nekādi nebija starp tiem trimdas latviešiem, kas nekavējoties metās atpakaļ uz tēvzemi, iedomājoties sevi par galvenajiem tās reālās neatkarības atjaunotājiem un uzplauksmes veicinātājiem (kas gan pēc ievēlēšanas viņai netraucēja nekavējoties paziņot: „Rūpe par Latviju un mīlestība pret savu tautu mani ir vadījušas visu manu mūžu, vienalga, kurā zemē un kontinentā man kādā brīdī ir liktenis lēmis dzīvot. Mana sirds vienmēr ir piederējusi Latvijai.”) Tiesa, nākamā prezidente atšķirībā no viņiem bija vairākkārt apmeklējusi arī padomju Latviju – bet par to vēlāk.

Toreizējais premjers Guntars Krasts šos notikumus atminas šādi: „Bija jautājums par Latvijas tēlu pasaulē, jo mēs toreiz ārkārtīgi tieši un tīrās formās sadūrāmies ar Krievijas propagandu ārvalstu medijos, līdz pat kurioziem, ka daudzos gadījumos Krievija atklāti pirka dažādos masu medijos kaut ko negatīvu par Latviju. Man pat Spānijā to gadījās redzēt. Tad tika attīstīta Latvijas Institūta versija, kas jau iepriekš bija pavīdējusi, bet tika vilkta no plaukta laukā. Tad pēc sarunām ar Zviedrijas premjeru, kurš aktīvi centās palīdzēt šajā jautājumā, konkrēti Krievijas krīzes gadījumā, mēs nonācām pie secinājuma, ka varētu izmantot Zviedrijas piemēru, kur ir tāds Zviedrijas institūts, daļēji valstisks finansēts, tomēr arī tāds pusvalstisks, semivalstisks.

Zviedrijas valdība iedeva pirmo maksājumu – 35 tūkstošus latu tāda institūta izveidei. Mēs tajā laikā bijām konstatējuši, ka Latvija nevar pirkt labvēlīgus propagandas rakstus ārvalstu medijos, nav tāda budžeta. Visi politiskie principi bija, ka tādi izdevumi budžetā nav iespējami. Zviedri iedeva pirmo naudu. Mēs pēc ilgām diskusijām spējām izdomāt, kāda būtu tā ideja, ka Institūts būtu daļēji neatkarīgs, apmēram kā Zviedrijā. Ārlietu ministrs Valdis Birkavs aktīvi cīnījās, lai tas būtu Ārlietu ministrijas pakļautībā. Manā gadījumā bija domāts, ka Institūts būtu ar augstāku ticamību, ja tas nebūtu tieši valdības institūcijas sastāvā, bet pabīdīts nost. Ar pilnvarniekiem no Ārlietu ministrijas, Zinātņu akadēmijas. Tas būtu labāks veids, kā izplatīt informāciju kritiskos brīžos un ne tikai par Latviju.

Tā radās ideja par Latvijas Institūtu. Man toreiz bija padomnieks Imants Ziedonis un akadēmiķis Andris Buiķis. Mēs tajā laikā kādus mēnešus meklējām Latvijas Institūta direktoru. Tas varēja būt vasarā – Buiķis un Ziedonis kā labāko kandidatūru ieteica, ko viņi bija sameklējuši, viņi bija aptaujājuši vairākas personas, tai skaitā Vairu Vīķi-Freibergu, un viņu ieteica...”

Nedaudz ekscentriskā matemātiķa Andra Buiķa vēlāk publiskotajā atstāstā notikumu secība bija šāda: „1997. gada rudenī Ministru kabinets kārtējo reizi noraidīja Ārlietu ministrijas izstrādāto priekšlikumu. Galvenais trūkums Latvijas Institūta koncepcijā, par ko es jau biju vairākkārt izteicies, bija tas, ka tika plānots pirmos divus gadus nodarboties ar Latvijas tēla pētījumiem ārvalstīs, neparedzot nekādu aktīvu darbu, lai vecinātu Latvijas atpazīstamību. Un, šķiet, oktobra vai novembra mēnesī tika izveidota kārtējā darba grupa, kurā biju iekļauts arī es, lai viena vai divu mēnešu laikā izstrādātu Latvijas institūta koncepciju. Šo darba grupu vadīja toreizējā Valsts pārvaldes reformas biroja direktora vietnieks Armands Kalniņš. Šajā komisijā es, šķiet, biju vienīgais, kurš tieši nepārstāvēja valsts struktūras (ministrijas, Latvijas Attīstības aģentūru).

Kārtējā šī jautājuma apspriešana Ministru kabinetā bija paredzēta 1998. gada janvārī. Darba grupas izstrādātā koncepcija principiāli neatšķīrās no agrāk izstrādātiem līdzīgiem projektiem. Pēdējā brīdī pirms plānotās valdības sēdes toreizējā premjera Gundara Krasta biroja vadītājs arī mani uzaicināja piedalīties valdības sēdē. Gaidot ārpusē, pie kabineta sēžu zāles durvīm, mūsu jautājuma izskatīšanu, ārā iznāca ārlietu ministrs V. Birkavs aprunāties ar A. Kalniņu, un pēc brīža mums tika paziņots, ka jautājums tiek noņemts no dienas kārtības. Es to sapratu tā, ka ministram bija skaidrs, ka Ministru kabinets koncepciju šajā formā nepieņems.

Drīz pēc tam, februāra mēnesī, es tiku uzaicināts uz pārrunām ar premjeru G. Krastu, un šīs tikšanās laikā Latvijas Zinātnes un dialoga centrs tika uzaicināts izstrādāt Latvijas tēla koncepciju. Un pēc pāris mēnešiem ar Valsts kanceleju tika noslēgts attiecīgs līgums. Taču, negaidot līguma oficiālo noslēgšanu, sāku veidot darba grupu koncepcijas izstrādei, uzaicinot tajā Imantu Ziedoni, Raitu Karnīti, Maiju Kūli, Annu Žīguri un Dainu Šveicu. Līgumā bija paredzēts, ka koncepcija jāizstrādā līdz maija mēnesim. Darbs bija ļoti intensīvs, taču arī sekmīgs - 2. jūnijā šī koncepcija tika apspriesta un akceptēta Ministru kabineta sēdē. Par koncepciju saskaņā ar reglamentu bija jāziņo Ārlietu ministram, taču viņš uzstājās nepilnu minūti, kuras laikā piedāvāja Ministru kabinetam noklausīties manu ziņojumu.

Pēc šī ziņojuma, kurā darba grupa piedāvāja vairākas juridiskās formas Latvijas Institūta statusam (komandītsabiedrība, SIA), sākās gara diskusija, kura ilga aptuveni pusotras stundas. Rezultātā tika nolemts veidot Valsts bezpeļņas organizāciju SIA Latvijas Institūts. Īpaši gribas atzīmēt Ministru prezidenta G. Krasta lielu ieinteresētību un atbalstu (šo mēnešu laikā man bija vismaz trīs tikšanās ar premjeru un viena no tām turpinājās pusotru stundu). Valdības lēmumā Ārlietu ministrijai kopīgi ar Finansu ministriju un darba grupu tika uzdots divu nedēļu laikā sagatavot Latvijas Institūta nodibināšanai nepieciešamās dokumentu projektus: Ministru kabineta rīkojumu, Latvijas Institūta statūtus un darba programmu.

Sākās ļoti nepatīkams darba cēliens, kurā abas ministrijas centās atkratīties no darba, un rezultātā iepriekšminētā darba grupa ar juristu palīdzību sagatavoja statūtu projektu, kurš ministrijām, protams, nepatika un sākās laika vilkšana. Tikai, kad septembra mēnesī es kopā ar I. Ziedoni ierados pie Ministru prezidenta biroja vadītāja J. Viņķeļa, paziņojot, ka demisionēsim no šī darba, ja lieta netiks virzīta uz priekšu, sākās aktīvs darbs. Taču ministrijas ierosināja Latvijas Institūta pamatkapitālu Ls 4 000 sadalīt vienādās daļās starp Ārlietu, Kultūras, Izglītības un zinātnes ministrijām, Latvijas Attīstības aģentūru un Latvijas Zinātnes un dialoga centru. Taču pēdējā brīdī šī jautājuma risināšanā iesaistījās Ministru prezidents un personīgi deva rīkojumu valsts kancelejai izstrādāt MK lēmuma projektu, kurā vienīgais Valsts kapitāla daļas turētājs būtu Latvijas Zinātnes un dialoga centrs (LZDC).

Pēc I. Ziedoņa iniciatīvas mēs abi sarunās ar Ministru prezidentu ierosinājām par Latvijas Institūta direktori iecelt V. Vīķi-Freibergu. Ministru prezidents visas šīs idejas atbalstīja un Ministru kabinets 29. septembrī pieņēma lēmumu gan par Latvijas Institūta izveidošanu, gan par V.Vīķes–Freibergas iecelšanu par Latvijas Institūta direktori. Cik atceros, V.Vīķe-Freiberga ieradās Rīgā aptuveni oktobra vidū, drīz viņu pieņēma premjers, sarunā klāt bijām arī mēs abi ar I. Ziedoni. Diemžēl premjers nevarēja reāli palīdzēt jaunieceltajai direktorei ar dzīvokli un viņa apmetās pie radiniekiem Vecrīgā, kur turpināja dzīvot vēl kādu laiku pat pēc tam, kad bija ievēlēta jau par Valsts prezidenti.

Otrs nepatīkamais jautājums bija platības izdalīšana Latvijas Institūtam – Ministru kabineta sēdē nekas par to netika nolemts, tādēļ pirmos 4-6 mēnešus LZDC ļāva Latvijas Institūtam izmantot savas telpas (divas istabas Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē). Tā kā šajā laikā mums ar V. Vīķi-Freibergu pat nācās kopīgi izmantot vienu rakstāmgaldu. Premjera birojam telpu jautājumu izdevās nokārtot aptuveni 1999.gada pavasarī (pa šo laiku ar Zinātņu akadēmijas vadības palīdzību Latvijas Institūts bija saņēmis izīrēšanai vēl divas istabas blakus LZDC telpām), kad arī Institūts pārcēlās uz savām telpām Smilšu ielā. Tādas īsumā ir manas atmiņas par Institūta tapšanu.”

Apmēram to pašu A. Buiķis stāsta arī tagad: „Krasts deva rīkojumu savam birojam noslēgt ar manu institūtu līgumu par Latvijas Institūta koncepcijas izstrādi. Un man tā attieksme bija ļoti vienkārša: ka būtībā man kā vadītājam – es esmu matemātiķis – uzdevums ir faktiski savākt gudrus cilvēkus. Es paņēmu Imantu Ziedoni no sava institūta, paņēmu Maiju Kūli kā filozofi, uzaicināju Raitu Karnīti kā ekonomistu, Annu Žīguri, kura tikko bija atgriezusies kā sūtne no Zviedrijas, ka viņi man būs līguma izpildītāji, darba grupa. Visi šie te cilvēki, mēs sanācām kopā un vienkārši spriedām, kā īsti rīkoties. Un es vienkārši sēžu un fiksēju viņu idejas. Un tad – kad bija kāda ļoti interesanta ideja, katram cilvēkam teicu – vai jūs nevarētu par šo ideju, nu, teiksim, puslappusīti vai lappusīti kaut kādu, savas idejas pierakstīt. Un tad es vācu visu to kopā, un tad mēs kādas 18 lapaspuses tādu to koncepciju uztaisījām. Kādu trīs mēnešu laikā.”

Tātad – tieši Imanta Ziedoņa prātā ienāca šī doma? Jau atkal – versijas var būt dažādas (piemēram, A. Buiķis atminas, kā viņi prāvā kompānijā – arī V. Vīķe-Freiberga un I. Ziedonis – jau deviņdesmito gadu sākumā pabijuši daudzu par svētvietu uzskatītajos Pokaiņos, kur notikusi „liela izrunāšanās”). Viņš pats A. Cimdiņai savulaik atzinis, ka bijis viens no „ļoti mazas cilvēku grupas”, kas „savārīja šo lietu”. Taču tas pats Freibergu ģimenes bijušais draugs apliecina: jau kopš deviņdesmito gadu pirmās puses brīdi pa brīdim bijis skaidri manāms – gan saviesīgos pasākumos, gan citās izdevīgās reizēs V. Vīķe-Freiberga mērķtiecīgi zondē savas perspektīvas Latvijā.

Venlaikus ne tikai tam pašam labticīgajam I. Ziedonim vien, bet arī veselai virknei citu radošās inteliģences pārstāvju un sabiedrisko darbinieku dažādos veidos likts manīt, cik laba kandidatūra viņa būtu tādam vai citādam, bet noteikti labi atalgotam (kas, protams, nav skaļi izteikts) un, kas nesalīdzināmi svarīgāk, viņas vērtībai atbilstošam postenim tēvu zemē. Šī zondēšana īsti enerģiska kļuvusi 1997. gadā, kad V. Vīķe-Freiberga izmantojusi izdevību un pieņēmusi lēmumu par priekšlaicīgu došanos pensijā. („Vaira Vīķe-Freiberga allaž prata piemetināt ko tādu, kas šīs psihoterapeitiskās korekcijas veica tās tautas vidū, ko mēs saucam par akadēmisko sabiedrību,” savā pašas nākamās prezidentes publiski slavētajā grāmatā atzīst A. Cimdiņa.)

Rezultātā, „nejauši” uzrunāta saistībā ar iespējamo Latvijas Institūta vadīšanu, V. Vīķe-Freiberga Latvijā ieradās jau ar skaidri noformulētu minimālo prasību sarakstu. „Viņa atbrauca, satikāmies. Viņa bija tāda – ļoti noslēgtu iespaidu atstāja. Viņa bija ļoti atturīga. Es vispār šaubījos, vai viņa varētu tādā institūcijā darboties. Bet varbūt tā bija stingra biznesa saruna, kur es tiku konfrontēts ar viņas interesēm. Un viņa precīzi noturēja, izturēja to līniju. Nesāka grozīties. Man tas savā ziņā neatstāja sliktu iespaidu. Tas jau nav sliktākais, ka cilvēkam ir kaut kādas ambīcijas, ka viņš nostāda, apzinās savu vērtību, savu cenu. Tas jau nav slikti,” atminas G. Krasts.

Atturība izrādījās tikai daļēja, savukārt prasības – ne tik daudz pārmērīgas, cik gluži vienkārši neatbilstošas Latvijas realitātei. „Viņa man pajautāja, lai viņai tiktu dienesta dzīvoklis, ministra alga un dienesta automašīna. Es teicu, ka dienesta dzīvokļus mēs bijām tieši manas valdības laikā likvidējuši, ministra algu, lai gan tā nebija liela, mēs viņai nevarējām dot, protams, automašīna tika apsolīta,” stāsta G. Krasts. Un kas notika? „Viņa aizbrauca un pazuda...” Tiesa, ne pilnībā – tā paša 1997. gada 8. septembrī Rīgas Latviešu biedrības namā notikušajā Pasaules Brīvo latviešu apvienības konferencē V. Vīķe-Freiberga nolasa augstākā mērā politisku referātu „Tautas nacionālā pašapziņa: problēmas un iespējas”, kurā cita starpā deklarē: „Kas attiecas uz mani, tad es vis negrasos atmest un atteikties no savām pirmdzimtības tiesībām kā latviešu tautas locekle. Es nekad neesmu tās pārdevusi - ne par lēcu virumu, ne par ko citu...”

Ģimenei tuvs cilvēks Ziemeļamerikā atminas, ka V. Vīķes-Freibergas izturēšanās nākamajos divos mēnešos gan likusi domāt par vai visu dzīves plānu sabrukumu, - citkārt izturētā kundze bijusi nervoza, asa un satraukta. Pensija bija saņemta, atpakaļceļa īsti vairs nebija, bet jaunie plāni neīstenojās un neīstenojās.

Un... izrādījās, ka sākotnējās prasības ir iespējams būtiski mazināt. G. Krasts: „Pēc apmēram mēnešiem diviem mēs atkal sākām meklēšanas ciklu institūta direktoram. Tad iznāca tā, ka tie, kas varēja būt atbilstoši, negribēja, bet tie, kas gribēja, nebija atbilstoši. Tad mēs atkal atgriezāmies pie viņas. Nezinu, vai Imants Ziedonis viņu bija pārliecinājis vai Andris, nezinu, kuram bija labāks kontakts ar viņu. Bet viņa atbrauca, un tad tā lieta aizgāja. Viņa saņēma ne visai lielo Volvo modeli, alga bija mazāka nekā ministram, bet viņa piekrita.” 

Turpinājums - jau rīt.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...