Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kaimiņi igauņi jau 1999. gada rudens pusē sāka vīpsnāt par kaimiņvalsts jaunās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas „sievišķo kaisli pēc luksusa”, kā to publikācijā nodēvēja laikraksts Eesti Päevaleht, - taču Vaira Vīķe-Freiberga to nelikās manām. Pietiek turpina publicēt apgādā Atēna pirms dažiem gadiem iznākušo L. Lapsas, I. Saatčianes un K. Jančevskas grāmatu Va(i)ras virtuve. Šodien - otrās nodaļas noslēguma daļa.

Incidents ar "neatbilstīgo" un "atbilstīgo" viesnīcu pasūtīšanu Amerikā nekādā veidā netraucēja V. Vīķei-Freibergai publiski atgādināt, ka starp Jupiteru un vērsi ir liela starpība: jau nākamā gada februārī viņa publiski paziņoja, ka valdības ēkas pagrabā ierīkotais atpūtas komplekss gan esot kaut kas „pusceļā starp Karakallas pirtīm un Teksasas meitumājas instalācijām”.

Kādreizējā „dienesta dzīvokļa, ministra algas un mašīnas” vietā jau nākamajās dienās un nedēļās pēc stāšanās amatā radās arī citas „atbilstīgas” prasības, taču to piepildīšanā tik nepatīkami incidenti negadījās. Kad 1998. gada novembrī pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (ar visu ķēdi) tika piešķirts tobrīdējam Valsts prezidentam G. Ulmanim, aizejošais valsts galva tika diezgan pamatīgi kritizēts, - sabiedrībā un to pašu inteliģentu vidū atradās daudzi, kuri uzskatīja, ka prezidentam viņa pilnvaru laikā ordeni piešķirt nudien nevajadzētu.

V. Vīķe-Freiberga savu programmu šajā jomā īstenoja savdabīgi, toties efektīvi: jau nepilnas divas nedēļas pēc ievēlēšanas viņa paziņoja, ka, no vienas puses, „izklausās mazliet dīvaini, ka, cilvēkam stājoties amatā, tiek piešķirts ordenis, jo tradicionāli tas tiek pasniegts par mūža darbu”, taču tai pašā laikā „varbūt mums visiem ir jāliek galvas kopā un jādibina protokolārais ordenis Latvijā”.

Saeimā šis signāls tika uztverts precīzi, un nekādi asumi nebija vajadzīgi: jau 20. jūlijā V. Vīķe-Freiberga varēja izsludināt likuma grozījumus, kuri arī viņai faktiski ar atpakaļejošu datumu paredzēja I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni līdz ar stāšanos amatā – un sabiedrība šoreiz lāga pat neiepīkstējās, savukārt doma par protokolāro ordeni no Valsts prezidentes dienas kārtības ātri vien pagaisa.

Bija vajadzīgi vēl daži jaunās Valsts prezidentes nopelniem „atbilstīgi sīkumi”. Viena no jau 1999. gadā radītajām idejām bija godasardzes atjaunošana pie Rīgas pils („Tā bija prezidentes iniciatīva, ka būtu jauki atjaunot, ja nemaldos, šādu tradīciju,” atzīst M. Bondars); nekavējoties pēc stāšanās amatā sekoja balle Rundāles pilī, par kuru jaunā prezidente nespēja noturēties, publiski neieminējusies, ka „prezidenta pieņemšana solās būt grandioza”; tāpat jau tā paša 1999. gada septembrī V. Vīķes-Freibergas kanceleja no valsts budžeta pieprasīja papildu 90 tūkstošus latu jaunas ložu necaurlaidīgas automašīnas iegādei.

Kaimiņi igauņi jau tā paša 1999. gada rudens pusē sāka vīpsnāt par kaimiņvalsts jaunās prezidentes „sievišķo kaisli pēc luksusa”, kā to publikācijā nodēvēja laikraksts Eesti Päevaleht. Igauņu avīze pieminēja gan Ņujorkas viesnīcu, kas G. Ulmanim bijusi laba diezgan, bet V. Vīķei-Freibergai vairs neesot bijusi piemērota, gan to, kā prezidentes kanceleja pārsimt kilometru braucienam pasūtījusi speciālu lidmašīnu, gan kāroto bruņuauto, gan vēlmi vēl pastiprināt Valsts prezidentes apsardzi, kaut V.Vīķe-Freiberga jau tā esot visrūpīgāk apsargātā valsts galva Baltijas valstīs.

Bija tikai viena nelaime – visām šīm jaunās Valsts prezidentes nopelniem un statusam „atbilstīgajām” lietām bija nepieciešami pietiekami nopietni finanšu līdzekļi. Un ar tiem bija paknapi. Finanšu līdzekļi Valsts prezidenta kancelejai valsts budžetā bija apstiprināti jau krietni iepriekš, - un neko lieli nudien nebija: 1999. gadā Valsts prezidenta kancelejai bija paredzēti kopumā 904 tūkstoši latu, turklāt gada pirmajos piecos mēnešos vēl iepriekšējā prezidenta pilnvaru laikā no tiem bija iztērēts jau gandrīz 51 procents (tiesa, tīrais nieks, salīdzinot ar situāciju astoņus gadus vēlāk, kad pēc V. Vīķes-Freibergas un viņas svītas aiziešanas kancelejas budžets tika atstāts vienkārši katastrofālā stāvoklī, - taču kurš nu to varēja paredzēt tālajā 1999. gadā).

Gadu pēc gada sīvā cīņā par „atbilstīgā līmeņa” nodrošinājumu valsts galvai šo summu gan izdevās palielināt un palielināt, līdz 2005. gadā Valsts prezidenta kancelejas budžets jau bija faktiski dubultots. Taču arī ar to nepietika ne visām ārvalstu vizītēm „atbilstīgā līmenī”, ne prezidentes iecienītajai privātlidmašīnu izmantošanai pat niecīgiem pārbraucieniem, ne citiem nepieciešamiem un valsts galvas statusam atbilstošiem tēriņiem. Pat iecerētās bruņu automašīnas vietā no valsts izdevās saņemt tikai 50 tūkstošus latu, ar ko pietika vien parasta (kaut pilnīgi jauna) sudrabaina Mercedes S 500 iegādei.

Ir gan publiski izteikts viedoklis, ka runas par V. Vīķes-Freibergas aizraušanos ar privātlidmašīnu izmantošanu esot tikai nepamatotas baumas. Te skaidrību var ieviest daži sausi skaitļi – dati par Valsts prezidenta kancelejas tēriņiem šādiem pakalpojumiem. Uzreiz pēc ievēlēšanas, 1999. gada otrajā pusē V. Vīķe-Freiberga vēl pārsvarā braukāja ar reisu lidmašīnām, piemēram, aptuveni 6600 latu tika samaksāti Finnair, mazākas summas – vēl pāris aviokompānijām, savukārt privātlidmašīna tika izmantota diezgan pieticīgi: novembrī un decembrī tobrīdējai Parex līzinga filiālei VIP Aviation par tās pakalpojumiem tika samaksāti tikai nedaudz vairāk kā septiņi tūkstoši latu.

2001. gadā mēs jau redzam principiāli citu ainu. Lufthansa no kancelejas gan saņēma aptuveni 12 tūkstošus latu, taču tas bija tīrais sīkums, salīdzinot ar privātlidojumu izmaksām. Lidojums uz Lietuvu (!) ar VIP Avia lidaparātu izmaksāja 2250 latu, uz Austriju – vairāk nekā 10 tūkstošus latu (nav ziņu, vai šis ir rēķins par lidojumu uz pērienu, ko V. Vīķe-Freiberga saņēma no Krievijas prezidenta – bet par to vēlāk), vēl citi – kopumā nepilnus 19 tūkstošus. Un vēl jau bija arī aviokompānijas Latčarter pakalpojumi – kopā par aptuveni 16 tūkstošiem latu. 2002. gadā lidojumi ar VIP Avia privātlidmašīnu izmaksāja jau vairāk nekā 50 tūkstošus, Latčarter – vairāk nekā 106 tūkstošus latu, tūrisma aģentūras Via Rīga pakalpojumi – vairāk nekā 40 tūkstošus latu. 2002. gadā par lidostas Rīga VIP pakalpojumiem vien tika samaksāti vairāk nekā trīs tūkstoši.

Ar vārdu sakot, apetīte auga strauji un apjomīgi. Ko bija darīt? Kaut ko vajadzēja izdomāt. Un kaut kas arī tika izdomāts – shēma, kā formāli likumīgi V. Vīķei-Freibergai saglabāt šķietami puslīdz pieticīgus Valsts prezidenta kancelejas ikgadējo publiski redzamo tēriņu apmērus, bet vienlaikus, izsakoties nepieklājīgās igauņu avīzes vārdiem, apmierināt V. Vīķes-Freibergas „sievišķo kaisli pēc luksusa” uz valsts rēķina, vai, runājot viņas pašas vārdiem, nodrošināt „prezidentes, ne viesnīcnieces” statusam un nopelniem atbilstošu izdevumu un komforta līmeni.

Šo shēmu izstrādāt palīdzēja apjausma, ka Valsts prezidente taču saskaņā ar likumdošanu ir arī bruņoto spēku pavēlniece, no kā loģiski izriet – aizsardzības budžeta sastādītājiem būtu pat ne tiesības, bet vienkārši pienākums kādu miljonu vai pāris ik gadu atvēlēt pavēlnieces vajadzībām – braucieniem, transportam utml. Cita lieta – ka shēmas iedvesmotājiem (nav droši zināms, vai to vidū bijusi pati V. Vīķe-Freiberga vai viņas svītas pārstāvji) nekavējoties bija skaidrs – sabiedrībai par šo „mazo papildfinansējumu” nudien neko nevajadzētu zināt. No neoficiāliem avotiem prezidenta kancelejā dzirdēts, ka uz šādu pastiprinātu slepenību uzstājusi tieši V. Vīķe-Freiberga.

Rezultātā vēl 2008. gadā, ķeroties pie noskaidrošanas, cik miljoni tad kopumā V. Vīķes-Freibergas prezidentūras gados aizplūduši valsts galvas vajadzībām, sabiedrībai to pat nenojaušot, nācās saskarties ar amatpersonu ārkārtīgu negribīgumu atklāt pat to, kas saskaņā ar likumdošanu nu nekādi nevarēja tikt slēpts.

Pirmām kārtām jau Valsts kancelejas direktorei Guntai Veismanei tika pieprasīts izsniegt kopijas no visiem Ministru kabineta vai Ministru prezidenta rīkojumiem, kuri laikā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 31. augustam izdoti saistībā ar konkrēta finanšu resursu apjoma piešķiršanu Valsts prezidenta kancelejai no Aizsardzības ministrijas budžeta līdzekļiem. Savukārt, ja kādi no minētajiem datiem būtu atzīti par ierobežotas pieejamības informāciju, par katru šādu gadījumu G. Veismanei tika lūgts sniegt informāciju, kura amatpersona, kad un uz kāda pamata pieņēmusi lēmumu par ierobežotas pieejamības informācijas statusa noteikšanu konkrētajiem datiem.

Valsts galvenā ierēdne glābiņu atrada valsts noslēpuma likumdošanā, toties Aizsardzības ministrija pēc ilgstošas taujāšanas nespēja atrast variantu, kā neatzīt, ka jau kopš 2002. gada vismaz reizi gadā ir slēgusi līgumu ar Valsts prezidenta kanceleju, reglamentējot no Aizsardzības ministrijas resursiem „Valsts prezidenta darbības nodrošināšanai” piešķiramo budžeta līdzekļu izmantošanu. Oficiālais skaidrojums skanēja šādi:

„Valsts prezidenta kancelejai finansējuma piešķiršanas mērķis ir Valsts prezidenta kā Nacionālo bruņoto spēku augstākā vadoņa darbības nodrošinājums. Katrā konkrētā finanšu gadā Ministru kabinets lemj par konkrēto finanšu resursu apjomu, kas ir piešķirams šim mērķim.

Balstoties uz Ministru kabineta lēmumu, Aizsardzības ministrija katru gadu slēdz vienošanos ar Valsts prezidenta kanceleju, kurā Valsts prezidenta kancelejai tiek uzdots par pienākumu nodrošināt Valsts prezidenta darbību, finanšu resursu administratīvo vadību un izlietojumu saskaņā ar Ministru kabinetā noteikto mērķi, kā arī nodrošināt valsts budžeta grāmatvedības uzskaites sistēmu un noteikumu ievērošanu atbilstoši spēkā esošajiem likumiem un citiem normatīvajiem aktiem un veikt analītisko uzskaiti par vienošanās izpildi.

Aizsardzības ministrijas uzdevumos ietilpst nodrošināt finanšu līdzekļu vadību budžeta programmas „Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO” ietvaros ar Valsts prezidenta kancelejas starpniecību un nodrošināt Valsts prezidenta kancelejai konta atvēršanu Latvijas Republikas Valsts Kasē, kā arī apstiprināt finansēšanas plānu.

Finansējums Valsts prezidenta kancelejai tiek piešķirts saskaņā ar likumu par valsts budžetu kārtējam gadam programmas „Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO” ietvaros. Minētās programmas izlietojumu nosaka Ministru kabinets, balstoties uz Valsts prezidenta kancelejas un citu iestāžu finanšu resursu pieprasījumiem. (..)

Ņemot vērā augstāk minēto kārtību, Aizsardzības ministrija neveic analītisko uzskaiti par piešķirto finanšu līdzekļu izlietojumu valsts prezidenta konkrētiem braucieniem un vizītēm, kā arī nevar nodrošināt augstāk minēto lietvedības dokumentu kopiju izsniegšanu.”

Tātad – īsi sakot, Aizsardzības ministrija oficiāli atzina, ka vismaz reizi gadā pieņem lēmumu par ievērojama finansējuma nodošanu Valsts prezidentes vajadzībām, turklāt nekādi neuzskaita šo līdzekļu izmantojumu. Turklāt, kā pēcāk izrietēja no ministrijas paskaidrojumiem administratīvajai tiesai, Ministru kabineta rīkojumi par katru konkrētu finansējuma piešķiršanas gadījumu esot klasificēti saskaņā ar valsts noslēpuma objektu sarakstu un līdz ar to - neizpaužami.

Balstoties uz līdzīgu loģiku, Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Eduards Stiprais centīgi izvairījās no konkrētu dokumentu nodošanas atklātībā, taču beigu beigās argumentus šīs informācijas un slēgto līgumu tālākai slēpšanai vairs nespēja sameklēt Aizsardzības ministrija. Tad arī izrādījās, ka laikā no 2002. līdz 2008. gadam V. Vīķes-Freibergas kanceleja ar Aizsardzības ministriju ir slēgusi kopumā divus desmitus vienošanos un līgumu par papildu valsts finanšu resursu paslepenu piešķiršanu prezidentes aizvien augošajām vajadzībām.

Pirmais no šiem dokumentiem, kas V. Vīķei-Freibergai paslepus nodrošināja jau tobrīd pietiekami iespaidīgu summu – gandrīz 120 tūkstošus latu -, ir pietiekami interesants, lai citētu tā būtiskākās sastāvdaļas. Un tātad „Līgums par Valsts prezidentes vizīšu uz NATO valstīm un NATO valstu uzņemšanas vizīšu sagatavošanu, veikšanu un finansēšanu 2002.gadā” paredz:

„Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija, turpmāk - AM, tās valsts sekretāra E. Rinkēviča personā, kas darbojas, pamatojoties uz 2001. gada 4. septembra Ministru kabineta noteikumiem Nr. 392 „Aizsardzības ministrijas nolikums”, no vienas puses, un Latvijas Valsts prezidenta kanceleja, turpmāk - Kanceleja, tās vadītāja vietnieka J. Ruško personā, kas darbojas pamatojoties uz 1995. g. 2. novembra LR Saeimas likumu „Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu”, no otras puses,

pamatojoties uz 2001. gada 27. decembra Ministru kabineta sēdes protokola Nr. 62 § 54 „Par programmu „Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO”” [šis paragrāfs ir konfidenciāls līdz pat šai baltai dienai – kā informē Ministru kabinetā, konfidencialitātes statuss tam līdz 2011. gadam pagarināts, pamatojoties uz Aizsardzības ministrijas 2007. gada 29. maija pieprasījumu],

apzinoties nepieciešamību noteikt kārtību, kādā tiek īstenota budžeta programmā „Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO” 2002.gadam plānotā summa ar Kancelejas starpniecību, vienojas par sekojošo (..):

2.1. AM uzdod un Kanceleja sagatavo, veic un apmaksā Valsts prezidentes vizīšu izdevumus Ls 174 300,00 apjomā.

2.2. Valsts prezidentes vizīšu sagatavošanu, veikšanu un apmaksu Kanceleja veic, apgūstot 2002. gada budžeta programmā „Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO” plānotos līdzekļus un kārtojot uzskaiti un atskaiti par šo līdzekļu izlietojumu.

3.1. Kanceleja nodrošina Valsts prezidentes vizīšu sagatavošanu, veikšanu un izdevumu apmaksu 2002. gadā pilnīgu administratīvo, tehnisko un finansu vadību saskaņā ar Līgumu, 2001.gada 27.decembra Ministru kabineta sēdes protokolu Nr. 62 § 54 „Par programmu „Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO”, kā arī likumiem un citiem tiesību aktiem.

3.2. Kanceleja nepieciešamo iepirkuma procedūru īstenošanu un līgumu slēgšanu veic saskaņā ar likumu „Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām”, kā arī citiem likumiem un tiesību aktiem.

3.3. Kanceleja divdesmit piecu dienu laikā pēc valsts iepirkuma pārskata perioda beigām (seši mēneši, deviņi mēneši un viens gads) iesniedz AM pārskatus par valsts iepirkumu Valsts prezidentes vizīšu sagatavošanai un veikšanai saskaņā ar likumos un citos tiesību aktos noteikto kārtību.

3.4. Kanceleja ir pilnā mērā atbildīga par saistībām, ko tā uzņēmusies slēdzot iepirkuma līgumus Valsts prezidentes vizīšu sagatavošanai un veikšanai.

3.5. Katru mēnesi līdz 18. datumam Līguma darbības laikā Kanceleja iesniedz finansēšanas plāna grozījumus, ja tāds nepieciešams. (..)

3.7. Ik mēnesi līdz 5.datumam Līguma darbības laikā, ja līdzekļi nav apgūti atbilstoši finansēšanas plānam, Kanceleja rakstiski sniedz motivētu paskaidrojumu AM FN par līdzekļu neapgūšanas iemesliem. (..)

3.11. Pēc AM rakstiska pieprasījuma Kanceleja nekavējoties sniedz informāciju, kas saistīta ar Valsts prezidentes vizīšu sagatavošanu, veikšanu un izdevumu apmaksu 2002. gadā.

3.12. Kanceleja pilnībā atbild par Valsts prezidentes vizīšu sagatavošanu, veikšanu un izdevumu apmaksu, kā arī izdevumu izlietojuma kontroli atbilstoši Valsts prezidentes vizīšu sagatavošanas, veikšanas un apmaksas darbu plānam, Līgumam, likumiem un citiem tiesību aktiem.

3.13. Līdz 2003. gada 25. janvārim Kanceleja iesniedz AM pārskatu par Līguma darbības laikā veiktajām Valsts prezidentes vizītēm, norādot attiecīgo vizīti, termiņus, kopējo finansējumu un visu izdevumu tāmi.”

Šo līgumu papildināja arī speciāla vienošanās, saskaņā ar kuru V. Vīķes-Freibergas vajadzībām atvēlētā summa ar vienu rokas vēzienu tika vairāk nekā divkāršota – to pašu E. Rinkēviča un J. Ruško parakstītais dokuments lakoniski un skaidri paredzēja: „1. Izdarīt šādu grozījumu Līguma 2.1 .punktā: 1.1. aizstāt vārdus „Ls 174 300,00” ar vārdiem „Ls 369 300,00”.”

Šādi līgumi un vienošanās regulāri tika slēgti arī visus turpmākos gadus – un jau tā lielās summas tika vēl palielinātas. 2003. gadā Valsts prezidentes kā Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieces darbības nodrošinājumam tika atvēlēti 358 tūkstoši latu, bet 2004. gadā – 352 tūkstoši latu, kas vēlāk tika palielināti līdz 587 tūkstošiem un vēl pēc tam – līdz 642 tūkstošiem latu. 2005. gadā pirmoreiz tika pārsniegta miljona robeža: sākotnēji V. Vīķes-Freibergas vajadzībām tika piešķirti 642 tūkstoši latu, taču jau drīz summa tika palielināta līdz 842 tūkstošiem, bet vēlāk – līdz 1,14 miljoniem latu.

2006. gadā līgumā, kas nu jau saucās vienkārši „Līgums par Valsts prezidentes darbības nodrošinājumu”, bija minēti 700 tūkstoši latu, kas vēlāk tika palielināti līdz 972 tūkstošiem, - un tiem vēl varēja pieskaitīt V. Vīķes-Freibergas kancelejai tāpat no aizsardzības budžeta līdzekļiem slepus piešķirtos 814 tūkstošus latu „Valsts prezidenta darbības nodrošināšanai, tajā skaitā darbiem, kas saistīti ar NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes nodrošināšanu”. (Salīdzinājumam – oficiālais Valsts prezidentes darbības nodrošinājums 2006. gadā bija 1,58 miljoni latu.)

Gadu vēlāk atvēlētā summa, lai papildus Valsts prezidenta kancelejas budžetam paslepus „nodrošinātu Valsts prezidenta kā Nacionālo bruņoto spēku augstākā vadoņa darbību”, jau atkal pārsniedza miljona robežu, sasniedzot 1,1 miljonu latu, savukārt 2008. gadā atvēlētos 735 tūkstošus latu vēl papildināja 200 tūkstoši, kas oficiāli bija paredzēti „Valsts prezidenta darbības nodrošināšanai Latvijas Republikas 90. gadadienas svinību ietvaros”, kaut ņemta šī nauda tika no tiem pašiem nodokļu maksātāju līdzekļiem – budžeta programmas „Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO”.

Papildus tam no aizsardzības budžeta visus šos gadus dāsni tika apmaksātas arī V. Vīķes-Freibergas kancelejas papildvajadzības: tā, piemēram, 2004. gadā par 24 tūkstošiem latu tika uzstādītas „drošības iekārtas Valsts prezidentes uzturēšanās objektos”, 2005. gadā datortīkla izveide izmaksāja vairāk nekā 69 tūkstošus latu, bet 2007. gadā aizsardzības budžets apmaksāja speciālas apspriežu telpas izbūvi prezidentes vajadzībām par 105 tūkstošiem latu un vēl citas īpaši aizsargātas telpas par 131 tūkstoti latu.

Sākotnēji papildu izmaksas tika skaidrotas ar nepieciešamību visā plašajā pasaulē virzīt Latvijas iestāšanos ES un jo īpaši NATO. Taču... pēc iestāšanās šajās organizācijās finansējums nekļuva mazāks; tieši otrādi – tā palielinājums uzskatāmi rāda, ka Valsts prezidentes nopelniem un statusam „atbilstīgā līmeņa” nodrošināšanai nepieciešamās summas tikai pieauga, un rezultātā no aizsardzības budžeta līdzekļi bez mazākā mulsuma tika ņemti lietām, kam ar valsts aizsardzību un drošību vairs nebija ne mazākā sakara.

Lai šī sistēma sekmīgi funkcionētu gadiem ilgi, protams, bija nepieciešams atstrādāt dažādus sīkumus, - vispirms jau atkratīties no nepieciešamības atbildēt uz neērtiem jautājumiem. No neoficiāliem avotiem bijušo prezidenta kancelejas darbinieku vidū dzirdēts, ka pašai V. Vīķei-Freibergai ienākusi prātā lieliska doma – kāpēc gan nepasludināt Valsts prezidenta kanceleju par īpašu struktūru, kurai nav kuram katram jāsniedz skaidrojumi par savām finanšu lietām? Kancelejas darbinieki padomāja – un atrada risinājumu, kurš portālā Delfi 2002. gada pavasarī tika detalizēti aprakstīts publikācijā ar virsrakstu „Uzņēmums „Valsts prezidentes kanceleja” un tā komercnoslēpumi”:

„Domājams, ka vēl tagad Andris Šķēle atceras šo to no kritikas straumes, kas pār trīskārtējo premjeru savulaik gāzās saistībā ar viņa ideju par valsti, kura esot jāvada kā uzņēmums. Šī daudzlamātā, kaut arī varbūt ne tik sliktā ideja patiesībā nav mirusi, bet gan paklusām ir sagrozīta, pārtaisīta un nu tiek sekmīgi īstenota.

Šā gada janvāra sākumā es nosūtīju Valsts prezidenta kancelejas vadītājam Mārtiņam Bondaram vēstuli, aicinot viņu sniegt pilnīgu informāciju par visiem kancelejas 2001. gada izdevumiem, kuri pārsnieguši desmit latu apmēru, – kam šī nauda tikusi, uz kāda pamata, kura amatpersona pieņēmusi lēmumu, utt. (..) Vai jūs tiešām neinteresē, kā Valsts prezidenta kanceleja tērē nodokļu maksātāju, tātad, piedodiet par banalitāti, arī jūsu naudu, kas turklāt nebūt nav tik maza – pērn kancelejas tēriņi pārsniedza 1,17 miljonus latu...

Un tātad – vesels mēnesis pagāja, līdz kancelejas vadība izpētīja Latvijas Republikā spēkā esošos likumdošanas aktus un sniedza šāda satura atbildi: „Likuma „Par grāmatvedību” 4. pants nosaka, ka „grāmatvedībā par komercnoslēpumu nav uzskatāma informācija un dati, kas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem iekļaujami uzņēmuma pārskatos. Visa pārējā uzņēmuma grāmatvedībā esošā informācija uzskatāma par komercnoslēpumu un ir pieejama vienīgi revīzijām, nodokļu administrācijai nodokļu aprēķināšanas pareizības pārbaudei, kā arī citām valsts institūcijām likumdošanas aktos paredzētajos gadījumos”.”

Kāds absurds, jūs teiksiet – Valsts prezidenta kanceleju, valsts iestādi nodēvēt par uzņēmumu? (..) Taču arī LR Ģenerālprokuratūra, pārbaudījusi Valsts prezidenta kancelejas atbildi, izdarīja līdzīgu secinājumu: "Latvijas Valsts prezidenta kancelejas vadītāja p.i. J. Ruško sniegto atbildi, kurā norādīta informācija, kas iekļaujama uzņēmuma pārskatos, un nav norādīta informācija, kas saskaņā ar likumu ir atzīstama par komercnoslēpumu, uzskatu par pamatotu.”

Tātad – arī Ģenerālprokuratūra atzīst, ka saskaņā ar Latvijas likumdošanu valsts iestāde, kas tiek finansēta no valsts budžeta, ir uzņēmums ar saviem komercnoslēpumiem. Un te nu tiešām rodas viela pārdomām.

Visvienkāršākais, protams, būtu paņirgāties par to, kādi gan varētu būt Vairas Vīķes–Freibergas komercnoslēpumi, vai uz ātru roku sameklēt piemērotus Valsts prezidentes citātus un aši apsūdzēt nabadzīti liekulībā, nedemokrātismā un citos nāves grēkos.

Patiesībā jau tālu nav jāmeklē – atcerēsimies, kā vēl pirms nepilnām pāris nedēļām prezidente Latvijas radio jau ierasti asi un principiāli izteicās gan par Latvijas Televīzijas vadību – viņai neesot zināms, cik „racionāli viņi apsaimnieko savu, kā varētu teikt, uzņēmumu”, gan par nevarīgo korupcijas apkarošanu – valsts galva „teiktu, ka vistiešākā un skaidrākā atbilde ir, ka trūkst gribas to darīt”. Sak, ko te daudz valsts galva daudz runā, ja pašas kanceleja arī skaitās gandrīz vai SIA un padarīt tās darbību atklātu nav ne vismazākās vēlēšanās...

Taču patiesībā situācija ir krietni nopietnāka. Kamēr runa būtu tikai par to, vai daļu no viena konkrēta miljona viena konkrēta Vaira Vīķe–Freiberga patiesībā paklusām nenotērē kaķu barībai vai Nīcas tautas tērpiem, mēs varētu neuztraukties – vai tad mums žēl labam cilvēkam. Taču šeit nav runa tikai par viena nožēlojama miljona iztērēšanu un vienas augstas amatpersonas untumiem un savdabīgu demokrātijas izpratni, bet gan par vispārēju tendenci, – pēdējos gados lielākā daļa Latvijas Republikas likumdevēju un amatpersonu ietur kursu, kurš ir tieši pretējs jelkādai atklātībai. (..)

Padomājiet, vai tiešām jums neinteresētu uzzināt, piemēram, kuru firmu pakalpojumi tiek izmantoti Valsts prezidentes kancelejas vajadzībām, kādas personas un kādas naudas summas saņem par Valsts prezidentes runu rakstīšanu vai tērpu šūšanu, cik lieli līdzekļi un kuram firmām tiek par galdu klāšanu, puķu pušķiem, dāvanām utt., vai tiešām stilista, friziera un citus pakalpojumus Valsts prezidente pilnībā apmaksā no savas kabatas – un, protams, kā visas šīs firmas un personas tiek izvēlētas, vai šajā izvēlē tiek rīkoti konkursi vai vismaz cenu aptaujas.

Bet, ja nu tomēr neinteresē, tad jums pilnīgi vajadzētu pietikt ar šādām ziņām par SIA Valsts prezidentes kanceleja un to, kā tā tērē jūsu nodokļos samaksāto naudu: uzturēšanas izdevumi – Ls 1 178 311,00, atalgojumi – Ls 287 284,00, iekšzemes komandējumi un dienesta braucieni – Ls 1379,35, ārvalstu komandējumi – Ls 201 937,45. Un neaizmirstiet pateikt paldies par šo ziņu pieejamību, – ja tā turpināsies, drīz vien likumdevēji atzīs, ka arī šāda informācija jums ir nevajadzīga un lieka.”

Šādi publiski pīkstieni gan situāciju nemainīja – kā redzam no tiem pašiem Delfiem, nekas nemainījās arī gadu vēlāk – joprojām, prokuratūras vai kādas citas tiesībsargājošās iestādes neapstrīdēta, spēkā bija „Valsts prezidentes kancelejas direktora vietnieka Jura Ruško vēstule, kurā, atsaucoties uz likumu „Par grāmatvedību”, norādīts, ka, izņemot publiskajos pārskatos iekļaujamo informāciju par Valsts prezidentes kancelejas tēriņiem, „visa pārējā uzņēmuma grāmatvedībā esošā informācija uzskatāma par komercnoslēpumu”.

Kāds sakars valsts iestādei ar uzņēmuma statusu? Valsts prezidentes kancelejas oficiālais viedoklis ir, ka tā tomēr esot uzskatāma par uzņēmumu. Arī LR Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departaments uzskata – Valsts prezidentes kancelejas grāmatvedībā esošā informācija „uzskatāma par komercnoslēpumu un ir pieejama vienīgi revīzijā, nodokļu administrācijai nodokļu aprēķināšanas pareizības pārbaudei, kā arī citām valsts institūcijām likumdošanas aktos paredzētajos gadījumos”. (..)

Jautājums patiesībā ir par ko citu – vai Valsts prezidentes kanceleja var atļauties būt vienīgā valsts iestāde Latvijā, kas slēpj no sabiedrības savus izdevumus, tā rādot piemēru visiem „zemākstāvošajiem”? Protams, atklātībā vēl nav parādījies neviens, ne visniecīgākais fakts, kas konkrēti un skaidri rādītu, ka Valsts prezidentes kanceleja šķiež nodokļu maksātāju naudu nesaprātīgi vai pārāk dāsni. Taču presē mēs, piemēram, regulāri lasām gan par greznām ballēm un pieņemšanām, gan reprezentācijas dāvanām, un likumsakarīgs ir jautājums – vai tas viss tiešām ir pasūtīts saskaņā ar likumu, ekonomiski un pārdomāti?

Atbildes nav – Valsts prezidentes kanceleja aizbildinās ar saviem „komercnoslēpumiem”, un interesanti, ka ne Iepirkumu uzraudzības biroja, ne Latvijas Vēstneša datu bāzē nav redzams, ka Valsts prezidenta kanceleja pērn vai šogad būtu izsludinājusi kaut vienu vienīgu konkursu par kādām piegādēm vai pasūtījumiem.

Mēs, protams, varam cerēt, ka naudas līdzekļu izlietojumu Valsts prezidentes kancelejā uzmanīs, piemēram, Valsts kontrole. Taču šai cerībai nav reāla pamata – Raita Černaja vadītā struktūra ir pierādījusi, ka tā uz principialitāti ir gatava tikai gadījumos, kad skaidri apzinās „politisko pasūtījumu” pēc šādas principialitātes.

Piemēram, pēdējā laikā vien tā ir izteikusi gatavību pārbaudīt faktiski visus iespējamos pārkāpumus, uz kuriem norāda Ministru prezidents Einars Repše, taču vienīgais politiskās opozīcijas ierosinājums – veikt revīziju par paša Repšes izlolotās Latvijas Bankas naudas glabātuves celtniecības likumību un lietderību – ir noraidīts ar motivāciju, ka ir taču apstiprināts revīziju gada plāns, turklāt nekas neliecinot par papildu riskiem šajā jautājumā.

Līdz ar to ir skaidrs, ka totālu revīziju Valsts prezidentes kancelejā mēs, visticamākais, varam sagaidīt jau pēc Vairas Vīķes–Freibergas pilnvaru beigām: kā jau tas latvju zemē pierasts, „šokējošos atklājumus” mūsu „principiālās amatpersonas” izdarīs pēc tam, kad pārbaudāmā būs zaudējusi līdzšinējo ietekmi. Savukārt jautājums, cik ilgi vēl Vaira Vīķe-Freiberga un viņas kancelejas darbinieki slēps no sabiedrības, kā tiek tērēts pusotrs miljons latu nodokļu maksātāju naudas, paliek atklāts”.

Ko tas viss nozīmē? To, ka salīdzinoši īsā laikā „atbilstīgā līmeņa” nodrošināšanas sistēma bija sakārtota, - V. Vīķes-Freibergas vajadzībām tika atrasts (cik zināms, ar viņas aktīvu līdzdalību un spiedienu) iespaidīgs, turklāt no sabiedrības slēpts finansējums, savukārt tiesības neatskaitīties sabiedrībai arī par „caurspīdīgi” piešķirtā finansējuma izlietojumu viņai faktiski oficiāli piešķīra Jāņa Maizīša vadītā LR Ģenerālprokuratūra.

„Ja Laimes māte man stāvētu priekšā un prasītu, kas būtu tie trīs vēlējumi Latvijai, ko vēlētu savai zemei un tautai, tad pirmais būtu, lai viņai ir drošība un lai šai zemē valdītu tikai miers un saskaņa dažādo iedzīvotāju starpā. Otrs, ko vēlētos, ir, lai šai zemē valda pār­ticība un lai nebūtu un nekļūtu lielāka tā plaisa, kas valda starp tiem, kas pošas uz balli pilī, un tiem, kas nevar uz balli doties,” V. Vīķe-Freiberga paziņoja savā inaugurācijas runā. Tikmēr jau divus gadus vēlāk uz jautājumu, cik ērti viņa jūtas Latvijas valstī, V. Vīķe-Freiberga Vakara Ziņām pilnīgi godīgi varēja vēstīt: „Paldies, ļoti ērti!” Un ļoti pārliecinošs prezidentes: „Jā!” skanēja uz papildjautājumu, vai šis „ļoti ērti” nozīmē „komfortabli”.

Kā tieši šis „komfortabli” izpaudās? Par to – nākamajā nodaļā "Vairas Vīķes-Freibergas treknie gadi".

Novērtē šo rakstu:

70
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

18

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

FotoLatvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.
Lasīt visu...

6

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

Foto2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas lietas ir apstājušās un nav darba rezultātu. 2. Deputāti apdraud smago korupcijas noziegumu izmeklēšanu
Lasīt visu...

21

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

FotoLatvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota aizskāruma gadījumā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...