Vajadzīgs jauns valsts apvērsums?

Uzmanību saista frāze „Satversmē neparedzētā veidā”. Šī frāze tika iekļauta „Āboltiņas labojumos” vēlāk, likumprojekta pilnveidošanas laikā. „Āboltiņas labojumu” sākotnējā variantā minētā norma bija šāda: „Par darbību, kas vērsta pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību vai suverenitāti vai kas vērsta uz teritoriālās vienotības graušanu, valsts varas gāšanu vai valsts iekārtas grozīšanu,– soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem.”

„Āboltiņas labojumu” sākotnējais variants bija aplams un bezjēdzīgs (absurds) juridiskais brāķis. Sākotnējais variants bija vērsts pret Satversmi un tādējādi liecināja par valsts apvērsumu (hibrīdapvērsumu). Latvijas sabiedrība konstatēja, ka valdošā kliķe ir noorganizējusi valsts apvērsumu, ignorējot Satversmē garantētās cilvēktiesības.

Lai likvidētu valsts apvērsumu (vēršanos pret Satversmi) un nomierinātu sabiedrību, likumprojekta pilnveidošanas gaitā ministrs R.Kozlovskis izvirzīja priekšlikumu doto normu papildināt ar frāzi „Satversmē neparedzētā veidā”.

Ministra ideja ir atšifrējama. No vienas puses likumprojektā parādās maģiskais vārds „Satversme”. No otras puses krimināllikumam jāvēršas tikai pret Satversmē neparedzēto veidu darbību. Krimināllikums nevēršas pret Satversmē atļautajām darbībām. Krimināllikums vēršas tikai pret Satversmē neatļautajām darbībām. Tātad Satversmē ir oficiāli paredzētas darbības pret LR, un krimināllikums tās nesoda.

Ministra priekšlikumu pieņēma Saeimas attiecīgā komisija. Krimināllikuma grozījumus Saeima apstiprināja 21.aprīlī, un valsts apvērsums bija likvidēts. Krimināllikuma jaunais variants formāli nevēršas pret Satversmi, ja ar to saprot nevēršanos pret cilvēktiesībām.

Taču krimināllikuma labojumu absurdai un iracionālai fabulai nevar pielikt punktu. Tam iegansts ir slavenā frāze „Satversmē neparedzētā veidā”. Šī frāze izdarīja labu darbu – likvidēja valsts apvērsumu. Tomēr šī frāze neatrisina visus jautājumus. Šī frāze nevar pilnā mērā apmierināt sabiedrību. Tā ir saturiski aplama frāze. Nekādā gadījumā tā nevar apmierināt sabiedrību un nevar apmierināt arī valdošo kliķi.

Lasot krimināllikuma grozījumus, gribas zināt, kādi veidi Satversmē ir paredzēti valstiskās neatkarības, suverenitātes, teritoriālās vienotības, valsts varas vai valsts iekārtas maiņai. Ja krimināllikumā tiek nepieļauta darbība „Satversmē neparedzētos veidos”, tad loģiski secināms, ka Satversmē ir paredzēti noteikti veidi valstiskās neatkarības, suverenitātes, teritoriālās vienotības, valsts varas vai valsts iekārtas maiņai. Elementāra loģika saka, ka Satversmē ir uzskaitīti visi paredzētie veidi valsts pamatu maiņai. Tāpēc interesanti ir iepazīties ar uzskaitījumu, kādi veidi ir paredzēti Satversmē.

Protams, vispirms gribētos dzirdēt slavenās frāzes autora R.Kozlovska atbildi. Varbūt viņš Satversmē saskata kaut ko tādu, ko neredz pārējie cilvēki. Mūsu „politiķiem” ir ne tikai savi priekšstati par loģiku, bet arī spējas telepātijā, gaišredzībā u.tml. 12.Saeimā izcilākais ekstrasenss ir deputāts Buiķa kungs, kura spēju uztvert un raidīt dažādus ar zināmiem jutekļiem neuztveramus biofizikālos impulsus latviešu gudrie žurnālisti sistemātiski propagandē.

Šo rindu autors, padomju nevērtīgajā LVU diplomētais žurnālists, labprāt iepazītos ar Kozlovska kunga, pēcpadomju vērtīgajā LU diplomētā jurista skaidrojumu. Ja būtu iespējams, tad ministram uzdotu šādu jautājumu. Ministra kungs, lūdzu, paskaidrojiet kādu Satversmē paredzētu darbību drīkstam veikt pret LR neatkarību un suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu? Jūsu slavenais priekšlikums liecina, ka Satversmē ir atļauta darbība pret LR.

Un vēl kas. Lūdzu, nekādā gadījumā savā atbildē neatsaucieties uz Satversmes 100.pantu „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”

Tas ir cēls pants. Labi, ka tas ir mūsu konstitūcijā. Jūs, Kozlovska kungs, Saeimas komisijā atsaucāties uz šo cēlo pantu, pamatojot savu slaveno priekšlikumu. Par atsaukšanos uz 100.pantu vēsta zinoši mediji. Komisijas locekļi darba kolosālajā saspringtībā drīkstēja neatcerēties, ka šajā pantā nav runa ne par kādiem paredzētiem un neparedzētiem darbības veidiem pret LR. Vārda brīvība, informācija, uzskati, cenzūra nav tas pats, kas konstitucionāli paredzēta vai neparedzēta darbība valsts pamatu maiņai. Vēlos ticēt, ka to ir spējīgi saprast un atzīt pēcpadomju laikā apmācītie juristi. Īpaši tie juristi, kuri juridiskajām studijām pēcpadomju vērtīgajā LU veltīja 10 gadus. 10 gados noteikti esat apskaužami pamatīgi apguvis juridiskās zinātnes.

Svarīgs ir vēl viens moments. Vai vispār ir vajadzīga darbība, lai vērstos „pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu”? Tāda darbība būtu vajadzīga, ja nekur nederētu valsts neatkarība, suverenitāte, teritoriālā vienotība, valsts iekārta.

Katrs izglītots cilvēks apzinās, ka LR nav slikti minētie valstiskuma elementi. LR valstiski ir noformēta labi, mūsdienīgi, demokrātiski. LR valsts institūtu struktūra ir optimāla – mūsdienu apstākļos vislabākā, visizdevīgākā, visatbilstošākā, visefektīvākā. LR principā ir neatkarīga, suverēna valsts (par juridisko stāvokli ES ir jārunā atsevišķi).

Viss ir kārtībā ar teritoriālo vienotību. Latgaļi negrib atdalīties. Viņi grib vienīgi laiku pa laikam pačīkstēt par Rīgas latgaļu vienaldzību pret Latgali. Arī sēļi Sēlijā neprotestē pret 3.pantu „Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”.

Valstī formāta ziņā ir labi varas institūti – Saeima, Valsts prezidents, MK, tiesa, valsts kontrole. Tādi institūti tagad ir visās normālās valstīs. No valsts institūtu viedokļa LR ir normāla valsts.

LR valsts iekārta arī ir laba – demokrātiska republika. Latviešu lielākā daļa (jaunās paaudzes) nepazīst sociālistiskās valsts iekārtas labumus. Latviešu vecākā paaudze līdz komunistiskās valsts iekārtas superlabumiem nenosoļoja. Tāpēc demokrātisko valsts iekārtu neviens latvietis vairs nevēlās mainīt pret sociālistisko valsts iekārtu vai komunistisko valsts iekārtu. Tagad Latvijā nav 1940.-1941.gads. Savukārt autokrātijai neviens latviešu vadonis nav nobriedis prāta un gara ziņā. Autokrātijas valsts iekārta latviešiem pašlaik nespīd. Respektīvi, Latvijas Republikā nav vajadzīga darbība, lai kaut ko izmainītu. Kaut ko izmainīt var vēlēties vienīgi kāds maniaks-tirāns, idiots, daunis u.tml.

LR lielākā nelaime ir nevis valsts institūti (valsts „krēsli”), bet cilvēki valsts „krēslos”. Darbība (kritika, padzīšana, tiesāšana) ir vajadzīga nevis pret valsts institūtiem, bet pret konkrētiem valsts darbiniekiem – atsevišķiem konkrētiem indivīdiem. Darbība ir vajadzīga pret konkrētiem valsts izzadzējiem, blēžiem, kukuļnēmējiem, valsts interešu nodevējiem. Viņu destruktīvā rīcība ir valsti novedusi līdz kraham.

Ja Lielā Banda ar savu astoņkāji vēlas apturēt kritisko darbību pret konkrētiem neliešiem, tad atkal ir jāpietaisa krimināllikums. Tas nevar notikt bez jauna, trešā, valsts apvērsuma. Juridiski ir jāparedz, ka tauta nedrīkst kritizēt, prasīt padzīt un tiesāt konkrētus tautas priekšstāvjus un valsts ierēdņus. Tautai ir jāatņem 2.pantā piešķirtās tiesības.

Interesanta ir viena būtiska nianse. Lieta ir tā, ka „otrajā republikā” sastopamā publiskā kritika ir vērsta nevis pret valsts „krēsliem”, bet pret konkrētiem valsts darbiniekiem. Vismaz tā tas ir tādā sociāli aktīvā un kritiski nesaudzīgā portālā kā Pietiek, kas noteikti ir visdzeļošākais dzelonis valdošās kliķes triumfa ceļā. Publiskā kritika nav vērsta pret „krēsliem”. Nav sastopama kritika, piemēram, par Saeimas, MK, tiesas nevajadzību vai institucionālo arhaiskumu, neatbilstību šodienas prasībām. Neviens neaicina likvidēt Saeimu kā valsts institūtu, likvidēt MK un Valsts kontroli kā valsts institūtu.

Atšķirība starp valsts „krēsliem” un valsts darbiniekiem ir būtiska. „Krēsls” un konkrēts valsts darbinieks nav viens un tas pats. Tikai kādreiz vienam franču karalim „valsts” un „es” bija viens un tas pats. Ja nemaldos, pat tādi vīri kā Musolīni, Franko, Salazars, Hitlers, Staļins, Brežņevs neteica „Valsts esmu es”. Valsts prezidenta amats („krēsls”) un Vējoņa kungs („es”) nav viens un tas pats. Ja kāds kritizē Vējoņa kungu kā Valsts prezidentu-lupatu, tad tā nav darbība pret Valsts prezidenta institūtu. Tā ir darbība pret „krēslam” neadekvāto personu. Tā ir pozitīva darbība un valstij vajadzīga darbība, bet nevis negatīva darbība un valstij kaitīga darbība. Tā var būt kaitīga darbība vienīgi Lielās Bandas uztverē, jo kritika ir vērsta pret viņu „kolēģi”.

Saprotams, ja kāds patiešām Latvijā vēlas nodibināt autoritāro iekārtu (kā 1934.g.) vai likvidēt LR neatkarību (kā 1939.-1940.g.), tad tāda darbība ir krimināli sodāma. Tāpat kā krimināli ir sodāmi konkrēti valsts darbinieki par savām nelietībām. Domājams, kādreiz latvieši to piedzīvos. Pašlaik Lielā Banda to nevēlas pieļaut. Viņi vēlas saglabāt noziegumu brīvību un dara to atbilstoši savam iracionālajam prātam. Iracionāls prāts ir spējīgs pastrādāt vienīgi muļkības. Turklāt nav spējīgs izstrēbt savas muļķības. Muļķības nākas izstrēbt tautai. Arī latviešu tautai kādreiz nāksies izstrēbt savu priekšstāvju muļķības.

Novērtē šo rakstu: