Vāji, bet zemiski cilvēki izvēlas pārkāpt jebkādas sarkanās līnijas un fabricē kriminālprocesus
Egils Helmanis10.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vakar es saņēmu ziņu no Augstākās tiesas, ka esmu pilnībā attaisnots saistībā ar mana politiskā konkurenta sadomātajām apsūdzībām. Bija vajadzīgi 12 gadi, lai visās iespējamās tiesu instancēs beidzot panāktu taisnīgu noregulējumu un tiktu secināts, ka absurdajām apsūdzībām nav nekāda pamata.
Divpadsmit gadi – tas ir ilgs laiks un tik smagas apsūdzības, kuras visu laiku var atgādināt, par kurām visu laiku var publiski runāt, politiķim var maksāt karjeru. Tāds arī noteikti bija manu oponentu aprēķins.
Labi, es par sevi nežēlojos, es esmu dzīvē šo to mācījies un pieredzējis arī ārpus politikas, bijis vietās un situācijās, kas mācījušas izdzīvot, nepadoties, uzvarēt. Mani tik viegli nesalauzt, taču tas nemaina to, ka šāda prakse ir jāizbeidz.
Politiskie strīdi ir jārisina politiskā ceļā. Mums katram var nepatikt kāds politiķis, tas ir normāli, taču, ja gribi ieņemt viņa vietu, ej un pierādi, ka vari labāk, ka esi gudrāks, talantīgāks, spējīgāks. Tā vietā dažādi vāji, bet zemiski cilvēki izvēlas pārkāpt jebkādas godīgas un džentlmeniskas politiskās cīņas sarkanās līnijas un fabricē kriminālprocesus.
Viņus atbalsta citi, kam liekas, ka Helmanis vai kāds cits ir slikts cilvēks, un kriminālprocess tiek izmantots kā izrēķināšanās instruments. Nu jā, pēc divpadsmit gadiem izrādīsies, ka neesi vainīgs – kā manā gadījumā, bet kuru tad tas vairs interesēs.
Lieta, kurā es esmu beidzot atzīts pat pilnīgi nevainīgu, figurēja visas safabricētas politiskas lietas pazīmes. Notiesāšanai pirmajā instancē tika izmantotas gan viltotas liecības, gan izdomājumi, kas lietas materiālos nav pamatoti ne ar ko. Tas nav normāli. Tas nav tiesiski, tā nedrīkstētu notikt mūsu valstī.
Mēs visi – kā sabiedrība – savā ziņā esam vainīgi pie tā. Mēs priecājamies un sitam plaukstas, kad kādu mums nepatīkamu amatpersonu apsūdz. Mēs domājam, tā viņam vajag. Gan jau pie kaut kā vainīgs ir!
Nebūs noslēpums, ka es neesmu liels partijas JKP fans. Tādu nekompetences un agresivitātes apvienojumu reti gadās sastapt, taču es nebiju starp tiem, kas sistu plaukstas, kad tika apsūdzēts Juraša kungs. Daudzi teica – redz, zeme ir apaļa, lai tagad izbauda zāles, kuras tik bagātīgi mācēja izrakstīt citiem. Nē, tas nav pareizi.
Ar politiskiem konkurentiem nav jācīnās ar samākslotu kriminālprocesu palīdzību. Mēs tādejādi devalvējam visu tiesisko vidi Latvijā. Mēs esam to devalvējuši jau tiktāl, ka Saeimas Juridisko komisiju vada apsūdzēts cilvēks, un tas visiem principā liekas normāli, nekas īpašs. Taču patiesībā tas ir kaut kas neiedomājams Eiropas Savienības dalībvalstī.
Es neesmu arī gluži Artusa Kaimiņa kā politiķa fans, taču vai tiešām kāds tic, ka viņš tiktu apsūdzēts grāmatvedības datu sagrozīšanā arī tad, ja nebūtu kļuvis par politiķi? Vai 67 gadus vecam vīram, kas nav apsūdzēts par vardarbīgiem noziegumiem, nekur nav bēdzis tik daudzus gadus, tiktu piemērots arests kā drošības līdzeklis, ja tas nebūtu daudziem tik neērts politiķis?
Mēs esam kaut ko salaiduši greizi Latvijā, un kaut kas ir jāmaina. Kriminālprocess nedrīkst būt izrēķināšanās instruments vai sods par kaut kādiem iedomātiem grēkiem.
Politiskajai cīņai ir jābūt godīgai, tiesas un izmeklējošās iestādes politiķiem nav jānoslogo un jāizmanto savu rēķinu kārtošanai. Mēs bieži sakām, ka gribam būt ziemeļvalsts, gribam dzīvot kā Skandināvijā, nu, tad tā arī vajag uzvesties tā, nevis kā kaut kur austrumpusē.
Es gribu pateikt paldies visiem saviem vēlētājiem, atbalstītājiem, draugiem, paziņām, kas ir pietiekami gudri un domājoši, lai redzētu cauri šādām safabricētām krimināllietām, spēj domāt ar savu galvu un atbalstīja mani. Paldies Jums! Lai viss notikušais kalpo mums par vēl vienu stimulu veidot savu valsti labāku, tiesiskāku, demokrātiskāku, tādu, kādu mēs vēlamies redzēt savu mīļo Latviju.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
