Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kā īsti noritēja kriminālprocess, kuru sāka saistībā ar aizdomām, ka Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis mēģina izvairīties no tiesas lēmuma izpildes par "Parex bankā" noguldīto līdzekļu apķīlāšanu? Kāpēc joprojām nav publiskots bankas pārņemšanas līgums? Vai tiešām viņi pieļauj kaut minimālu iespēju, ka tas varētu tikt atcelts, - un, ja tas tiešām notiktu, cik tas izmaksātu Latvijas valstij? Kas būtu noticis, ja Latvijas valsts nepārņemtu banku? Un kas - ja Godmaņa valdība 2008. gada oktobrī būtu Jums piešķīrusi prasītos 200 miljonus? Par to visu - intervijas ar Valēriju Karginu noslēguma daļā.

- Pavisam nesen mediji ziņoja, ka noilguma dēļ izbeigts kriminālprocess, kuru Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde sāka saistībā ar aizdomām, ka Jūs un Krasovicka kungs mēģināt izvairīties no tiesas lēmuma izpildes par bankā noguldīto līdzekļu apķīlāšanu, saviem dēliem Remam un Georgijam uzdāvinot tiesības uz noguldījumiem bankā. Sakiet, lūdzu, kāpēc Jūs atteicāties liecināt šajā lietā? Un vēl - ko Jūs pats nodomātu par šādu situāciju, uz to raugoties no malas, - ja ne to, ka cilvēki mēģina glābt savus noguldījumus, tad ko citu? Visbeidzot - varat godīgi atklāt, kāpēc Jums bija nepieciešams veikt šos dāvinājumus?

- Teikšu atklāti, ka vienīgais iemesls, kāpēc es piekritu atbildēt uz Jūsu jautājumiem, ir Jūsu aicinājums atbildēt patiesi. Rodas iespaids, it kā es būtu Jūs kādreiz agrāk apmānījis vai arī Jums citas persona bieži stāsta nepatiesību. Šķiet, ka, būdams šādu stereotipu ietekmē, Jūs esiet vērsies pie manis.

Un tā sākšu ar to, ka pēc manas pārliecības kriminālprocess pret bijušajiem bankas akcionāriem tika iniciēts ar jau minēto mērķi - atņemt mums mūsu Noguldījumus. Domāju, ka tas ir vienīgais iemesls un ir tikai viens no kopējo pret mums vērsto pasākumu virknes. Pēc mūsu aiziešanas no bankas jaunā valde un padome radīja tādus apstākļus, ka banka bija jāatstāj lielākajai daļai vadošo speciālistu. Palika tikai tie, kas visādi izrādīja lojalitāti jaunajiem akcionāriem. Ja es būtu pieļāvis nelikumības vai šaubīgus darījumus, pret mani jau būtu uzsākti neskaitāmi kriminālprocesi. Tādu nav un būt nevar. Nav bijis arī neviens iesniegums pret mani no pusmiljonu lielā bankas klientu loka. Daudzi klienti ir aizgājuši no bankas tikai tāpēc, ka neatzīst par pareizu cietsirdīgo izturēšanos pret mums ar Viktoru. Viņus nav par ko vainot, jo pieeja no spēka pozīcijām ir kļuvusi par normu pret klientiem - neelastīga kredītu piedziņa, izsoles un lēta īpašumu iegāde.

Es negribētu, ka mūsu tiesiskās attiecības ar jaunajiem akcionāriem iegūst politisku nokrāsu, tāpēc pāreju pie atbildes pēc būtības.

Kā tas plaši tika izziņots raidījumā “De facto”, kriminālprocess tika uzsākts par to, ka Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis, uzdāvinot saviem dēliem viņu Noguldījumos esošos naudas līdzekļus, it kā esot pārkāpuši Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesneša lēmumu par prasības nodrošināšanu. Process bija uzsākts "par iespējama noziedzīga nodarījuma faktu", kad izdarījušās personas it kā nebūtu zināmas un tās procesa gaitā būtu jānoskaidro. Procesā noskaidrojās, ka mēs rīkojāmies ar saviem Noguldījumiem likumīgi, jo mums uz to bija pilnas tiesības. Mūsu Noguldījumi nebija arestēti vai apķīlāti, tajā skaitā arī ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesneša lēmumu par prasības nodrošināšanu. Neapķīlāt Noguldījumus lūdza pati banka savā prasības pieteikumā un lūgumā par prasības nodrošināšanu. Par to var pārliecināties no minētā dokumenta 391.punkta 86.lapaspusē. Par to nepastāv strīds nedz kriminālprocesā, nedz civilprocesos, kas ar to saistīti. Tādējādi Noguldījuma dāvinājumam nepastāvēja juridiski šķēršļi.

Iesniegumu Valsts policijā iesniedza tā pati banka, kas Rīgas apgabaltiesai lūdza neapķīlāt mūsu Noguldījumus. Tiesa izpildīja bankas lūgumu. Neraugoties uz to, banka tomēr rakstīja iesniegumu policijai, norādot, ka Noguldījumi ir apķīlāti. Manuprāt, tas ir muļķīgi, ja tā var dēvēt pilnīgu loģikas trūkumu. Rodas jautājums, ko grib panākt tagadējie bankas akcionāri - Privatizācijas aģentūra un ERAB, iniciējot tiesas procesus uz gariem gadiem un aizturot mūsu finanšu līdzekļus, ko mēs varētu izmantot mūsu valsts tautsaimniecībā?

Tagad par Jūsu viedokli, ka mēs it kā būtu atteikušies liecināt šajā lietā. Kā jau norādīju, dīvaino bankas rīcību es novērtēju kā spiedienu pret mani kā noguldītāju un, atbildot uz to, nolēmu kriminālprocesā stingri pieturēties pie likuma burta un gara, ticot, ka likums pret visiem darbojas vienādi un mēs kā Latvijas pilsoņi atrodamies likuma aizsardzībā. Tiesības uz aizstāvību demokrātiskā un tiesiskā valstī ir viens no kriminālprocesa stūrakmeņiem. Tieši aizstāvības tiesību apjoms un reāla nodrošināšana lielā mērā raksturo demokrātijas līmeni un cilvēktiesību ievērošanu valstī.

Tieši tāpēc, ka kriminālprocess tika uzsākts "par faktu", nevis pret konkrētām personām, mums tika liegtas tiesības uz aizstāvību un process varēja turpināties gadiem. Tāpēc mēs jau no paša sākuma cīnījāmies par likumības atjaunošanu un mūsu atzīšanu par personām, kam ir tiesības uz aizstāvību. Diemžēl sistēma strādāja tā, ka mēs ieguvām savas likumā garantētās tiesības tikai gandrīz pēc gada daudzkārtēju sūdzību rezultātā. Kā redzams, labas lietas nenotiek ātri.

Tā beidzot mēs ieguvām savas likumīgās tiesības uz aizstāvību, tajā skaitā, bet ne tikai, tiesības nesniegt liecības. Visas tiesības, kādas ir personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess, uzskaitītas Kriminālprocesa likuma 61. un 62.pantos. Visi mums nedraudzīgie masu saziņas līdzekļi izbazūnēja, ka mēs atsakāmies sniegt liecības. Šeit būtiski norādīt, ka Kriminālprocesa likuma 66.panta trešajā daļā aizliegts jebkuru personu, kam ir tiesības uz aizstāvību, vainot liecību nesniegšanā, un proti: “ Liecības nesniegšana nav vērtējama kā traucēšana noskaidrot patiesību lietā un izvairīšanās no pirmstiesas procesa." Neraugoties uz to, ka mēs bijām ieguvuši tiesības neliecināt, mēs sniedzām liecības un detalizēti atbildējām uz visiem izmeklētāja uzdotajiem jautājumiem. Iespējams, ka ne visiem ir zināms, ka Kriminālprocesa likuma 131.panta otrajā daļā noteikts, ka “liecība ir arī izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai adresēts personas pašas uzrakstīts un parakstīts paskaidrojums par konkrētiem faktiem vai apstākļiem". Tādējādi apgalvojumi par to, ka mēs neesam snieguši liecības šajā kriminālprocesā, ir nepatiesi un ir izdevīgi mūsu oponentiem.

Lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu nav ietverti apgalvojumi, ka es vai Viktors būtu izdarījuši kriminālpārkāpumu. Izanalizējot lēmuma tekstu, mēs esam nolēmuši to tiesā nepārsūdzēt, jo lēmumā nav norādīts, ka būtu pierādīts kriminālpārkāpuma notikums un ka mēs būtu to izdarījuši. Vienkāršiem vārdiem runājot, šajā kriminālprocesā nebija ne cietušo, ne vainīgo. Kaut gan cietušie ir - tie ir nodokļu maksātāji, kuri apmaksā milzīgo papīru kalnu izgatavošanu un policijas un prokuratūras atraušanu no patiesi nopietnu lietu risināšanas.

Tagad teikšu, kā es vērtēju situāciju kopumā, raugoties uz to it kā no malas. Cilvēki, kas iedzīti stūrī, bezcerīgi cīnās par savām tiesībām pret varenajiem "Citadeles" un "Revertas" akcionāriem. Tomēr bezcerība nav īsta, un mums ir cerības šajā cīņā uzvarēt.

- Jums pašlaik ir neskaitāmas tiesvedības ar Latvijas valsti, Privatizācijas aģentūru, AS "Reverta". Īsos vārdos - kādas ir Jūsu galvenās pretenzijas pret Latvijas valsti un tās. pārstāvjiem, ko tieši Jūs vēlaties, ar ko pamatota katra no šīm pretenzijām?

- Tiesvedību iniciatori neesam mēs ar Viktoru. Jau sākot no 2009.gada, mēs neskaitāmas reizes esam rosinājuši pārrunu un izlīguma procesus, jo nevēlam ļaunu bankai, kurai paši dāvājām dzīvību. Pēc manas pārliecības, tie ievērojamie līdzekļi, ko tērē "Reverta" un Privatizācijas aģentūra cīņai pret mums, tiek tērēti netaisniem mērķiem. Izjūtot cieņu pret Ministru prezidentu, kurš valstij grūtā brīdī uzņēmies misiju stabilizēt tautsaimniecību pēc dziļās krīzes, mēs ne reizi vien esam nosūtījuši viņam vēstules miermīlīga izlīguma sasniegšanai mūsu attiecībās ar valsti. Lai tie nebūtu klaji vārdi, savai intervijai pievienošu mūsu sarakstes kopijas. Diemžēl tās personas, kam tieši būtu jānodarbojas ar izlīguma jautājumu, nekad nav devušas atbildes pēc būtības, dodot priekšroku dārgo tiesvedību turpināšanai, tērējot savu akcionāru līdzekļus.

Pēc tikšanās ar tā laika amatpersonām, kuras aktīvi bija iesaistītas bankas pārņemšanas procesā, man izveidojās iekšēja pārliecība, ka tieši Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), Eiropas Komisija (EK) un Zviedrijas valdība pieprasīja pilnu bankas nacionalizāciju un mūsu vajāšanu. Vēlāk tam tika iegūts apstiprinājums. Intervijai pievienoju izdruku tulkojumus no WikiLeaks interneta portāla, kas pierāda, ka Ieguldījuma līguma grozījumi (tekstā dēvēti par “nacionalizāciju”) tika uzspiesti Latvijai no starptautisko aizdevēju puses un sarunas par tiem ar Latvijas amatpersonām (Krūmani, Godmani) veica ASV vēstniecība.

Savukārt Latvijas parakstītais Saprašanās memoranda otrais papildinājums pierāda, ka saskaņā ar EK doto solījumu valdība apņēmās atkārtoti rīkoties, lai panāktu atpakaļejoša spēka piedošanu tiem likuma grozījumiem, kas ļautu mums nemaksāt procentus par Noguldījumiem un gala rezultātā piesavināties pašus Noguldījumus. Ar 2011.gada 9.maija Latvijas Nodomu vēstuli Starptautiskajam Valūtas fondam Valdība apņēmās sniegt vēl kādu prasību pret mums ar Viktoru bez jau 2010. gada 30. jūlijā iesniegtās. Abi minētie dokumenti ir publiski pieejami.

Pirmās pret mums iesniegtās prasības būtība bija tāda, ka ilgi, ilgi pirms bankas pārņemšanas un pavisam neilgi pēc tās darbības uzsākšanas mēs bijām noslēguši termiņnoguldījumu līgumus, kuros tālajā 1995.gadā noteiktās procentu likmes 2010.gadā prasītājai "Parex bankai" šķita neatbilstošas tā laika tirgus nosacījumiem. Tāda pieeja, ka ar mūsdienu pieredzi un zināšanām mēģina vērtēt banku biznesu Latvijas banku sistēmas veidošanās periodā, šķiet pilnīgi absurds.

Pēc manas pārliecības, tāpēc arī pirmās instances tiesa absolūti lielākajā daļā prasību noraidīja. Ja izveidotos precedents, ka tagad var pārvērtēt deviņdesmitos gadu likmes, tas pavērtu tiesāšanās iespējas visās bankās, protams, arī pret Latvijas Banku un FKTK, kas nav vērsušās pret tādām “nelikumībām”.

No citas puses skatoties, jāuzdod jautājums, kāda kuram varētu būt daļa, kādas likmes tika noteiktas privātās bankās deviņdesmito gadu vidū. Tāpēc var vienīgi apbrīnot to juridisko inženieriju, kas bija jāiedarbina, lai uzveidotu tādu prasības pieteikumu.

Otrās pret mums iesniegtās prasības būtība ir tāda, ka jaunais akcionārs un bankas jaunā valde esot konstatējuši, ka uz 2008.gada 31.oktobri uzkrājumi nedrošiem kredītiem un vērtspapīru pārcenošanai esot bijuši nepietiekami un mēs ar Ieguldījuma līgumu esot apņēmušies samaksāt kompensāciju, ja tāds fakts atklāsies. Prasība iesniegta tikai dažas dienas, pirms beidzās triju gadu termiņš, kurā darbojās šīs mūsu garantijas. Tas vien jau liecina par prasības sniegšanas patiesajiem mērķiem.

Prasības pieteikumā ietverta solidāra prasība pret mums abiem ar Viktoru par 99,6 miljonu latu piedziņu. Tādējādi runa ir par neaptverami lielu summu. Manuprāt, šādai summai vajadzētu būt rūpīgi argumentētai ar kompetentu speciālistu rūpīgi veiktas izpētes materiāliem, kuri būtu mums uzrādīti, izvērtēti mūsu apsvērumi un iebildumi, un tikai pēc tam izvirzītas jebkādas pretenzijas un maksājumu pieprasījumi. Nevar taču tā būt, ka televīzijā kāds paziņos, ka persona “X” ir slikta, un uz tā pamata pret viņu tiks celta prasība. Vai arī kāds būs devis solījumu prasību celt un tikai tāpēc arī to cels. Faktus nedrīkst pakārtot ideoloģiskām iegribām.

Diemžēl viss notika pavisam citādi. Tā 2011.gada 11.novembrī Privatizācijas aģentūra man atsūtīja nepilnas divas lapas garu “Pieprasījumu par kompensācijas samaksu”, kura saturēja pieprasījumu samaksāt kompensāciju LVL 107,4 miljoni, jo uzkrājumi nedrošiem kredītiem un vērtspapīru pārvērtēšanai uz 2008.gada 31.oktobri esot bijuši nepietiekami par šādu summu. Vienīgais pamatojums šādas summas pieprasīšanai bija 2011. gada 10. novembra SIA "PricewaterhouseCoopers" (PwC) indikatīva vēstule, arī uz divām lapām, kurā bija apgalvots, ka par šādu summu uzkrājumi esot bijuši nepietiekami. Abas šīs vēstules informācijas nolūkos pievienoju intervijai.

Ja jāmaksā, tad jāmaksā. Es nekad neesmu atteicies pildīt savas saistības, ja vien nav tā, ka kāds ar stiprākā tiesībām pieprasa maksāt neizprotamas un nepamatotas summas. 2011.gada 15.novembrī mēs ar Viktoru nosūtījām Privatizācijas aģentūrai Paziņojumu par “Pieprasījuma par kompensācijas samaksu” noraidīšanu. Galvenais mūsu arguments bija tāds, ka mēs nevaram maksāt, jo pieprasījums balstīts vienīgi uz indikatīvu vēstuli, kas nevar kalpot par pamatu pat niecīgas summas pieprasījumam, nerunājot nemaz par neaptverami lielu summu. Ja mums būtu bijušas normālas sarunas ar banku un aģentūru, iespējams, ka mēs būtu atraduši kādu sapratni šajā jautājumā. Mums likās ļoti loģiski, ka mēs saņemsim izvērstu pamatojumu pieprasītajai summai, bet nekas tāds nesekoja.

2011.gada 2.decembrī, tas ir - trīs dienas, pirms beidzās garantiju termiņš, Privatizācijas aģentūra un "Parex banka" iesniedza Rīgas apgabaltiesā kopīgu prasības pieteikumu, tikai bija būtiski mainījusies tā dēvēto nepietiekamo uzkrājumu summa. Ja ar 2011.gada 11.novembra “Pieprasījumu par kompensācijas samaksu” no akcionāriem tika prasīta kompensācija LVL 107 400 000, tad prasības pieteikumā tā bija norādīta par 23% mazāka – LVL 82 700 000. Prasības pieteikumam bija pievienots PwC "Eksperta ziņojums", kurš bija parakstīts ar 2011.gada 23.novembri. Tātad 13 dienu laikā tā dēvētie eksperti savu viedokli bija mainījuši par 24,7 miljoniem latu. Visā sava biznesa karjeras laikā es nekad nebiju dzirdējis vai pieredzējis šādas summu svārstības, pat Amerikas mērogos ar milzīgajiem fondu tirgiem svārstības par 45 miljoniem dolāru būtu nereālas.

Esmu šo situāciju apdomājis un nonācis pie sava personīgā secinājuma, ka toreizējā Privatizācijas aģentūras vadītāja Iveta Zalpētere ir izmantojusi naudas pieprasīšanai nederīgu dokumentu (PwC indikatīvo vēstuli) un mēģinājusi no mums šo summu vienkārši izkrāpt.

Noslēgumā gribu teikt, ka mums būtu bijis izdevīgi, ja visi 2008.gada notikumi tiktu pareizi un loģiskā secībā aplūkoti, balstoties nevis uz emocijām, bet gan uz skaitļiem. To varētu izdarīt, ja tiktu salikti kopā un analizēti visi 2008.gadā veiktie auditi un bankas darījumu ieraksti.

Kā jau norādīju, tad 2008.gada pirmā pusgada peļņu auditēja zvērinātu revidentu firma SIA "Ernst & Young Baltic", šīs revīzijas rezultātus netieši apstiprināja FKTK, 2008.gada 14.oktobrī dodot atļauju ieskaitīt pirmā pusgada peļņu pirmā līmeņa kapitālā. Tā paša gada novembrī auditu veica PwC, kura rezultātus novembra pēdējā dekādē nodeva LHZB un vienlaicīgi "Parex bankas" valdes priekšsēdētāja Ineša Feifera rīcībā. Apliecinājumu šāda audita faktam pievienoju intervijai. Šie auditi notika, kamēr mēs bijām lielākie akcionāri un vadījām banku. Liktos tik vienkārši - salikt kopā datumus un skaitļus un saprast, kad tieši krita vērtspapīru vērtība, kad notika citi būtiskie notikumi.

Bankas bizness ir sarežģīts bizness, tāpēc katras dienas notikumi tiek fiksēti dokumentos un bankas informāciju sistēmās. Tādējādi skaitļus falsificēt ir sarežģīti, daudz vienkāršāk ir tos noslēpt, lai samudžinātu un apgrūtinātu patiesās ainas parādīšanu. Diemžēl auditoru atzinumi no mums tiek mērķtiecīgi slēpti, kaut arī tieši mēs apmaksājam PwC 2008.gada novembrī veikto auditu. Mēs esam vērsušies tiesā ar prasību mums šos materiālus uzrādīt. Lietu skatīs septembrī. Ja tiesa mūsu prasību apmierinās un mēs iegūsim audita materiālus, mēs tos nodosim Jūsu rīcībā, ja vien tiesa nenoteiks ierobežojumus to lietošanai.

- Jūs arī esat pieprasījuši "Parex" pārņemšanas līguma atcelšanu. Jūs tiešām pieļaujat kaut minimālu iespēju, kas tas varētu notikt? Un, ja tas tiešām notiktu, cik tas izmaksātu Latvijas valstij?

- Ja mēs šādu iespēju nepieļautu, mēs taču nebūtu cēluši šādu prasību, maksājuši valsts nodevas un mūsu tuvinieki nemaksātu par juridisko palīdzību. Pēc mūsu pārliecības prasība ir absolūti pamatota un izriet no faktiskajiem apstākļiem, kādos tika noslēgts Ieguldījuma līgums un tajā izdarīti grozījumi. Šobrīd jau nav vairs noslēpums, ka grozījumi tika izdarīti tāpēc, ka starptautiskie aizdevēji to vēlējās, tāpat to vēlējās ASV vēstniecība, kas par to aktīvi komunicēja ar tā laika valsts amatpersonām.

Vienīgā institūcija, kas jau no paša sākuma bija pret valsts atbalstu un vēlējās "Parex" bankrotu, bija FKTK. Kā saka, ir banka, ir problēmas, nav bankas, nav problēmu. Tas noveda pie valdības ultimāta 24 stundu laikā parakstīt atteikšanos no visām akcijām, no atpakaļpirkuma tiesībām un no iespējas kopā ar valsts pārstāvjiem stabilizēt bankas darbību. Esmu pārliecināts, ka pēc tam daudzi saprata, ka šis solis bija kļūdains.

Ja mūsu prasība tiks apmierināta, tad tas valstij izmaksās vienīgi tik, cik tā būs samaksājusi saviem dārgajiem juristiem par prasības neatzīšanu tiesā. Mēs neprasām atpakaļ banku. Mēs prasām vienīgi to, lai bankas pārņemšanai piemēro to likumu, kurš šādā gadījumā būtu bijis jāpiemēro, tas ir, Banku pārņemšanas likumu. Tā taču nav mūsu vaina, ka šis likums tika sagatavots un pieņemts ar novēlošanos, ko atzinis arī tā laika premjers Ivars Godmanis. Likums nosaka kārtību, kādā sabiedrības kopīgo interešu vārdā valsts var pārņemt privātu kredītiestādi. Mēs atzīstam, ka mūsu akcijas būtu varējušas tikt pārņemtas, iespējams, arī par ļoti zemu cenu, bet likums neparedz nekādas iespējas pieprasīt piemaksāt par akciju nacionalizāciju. Tā ir mūsu prasības būtība - piemērot to likumu, kas atbilst faktiski gribētajam tiesiskajam darījumam un gribētajām sekām.

- Prasībā par līguma atcelšanu Jūs norādāt, ka Jūs un Viktors Krasovickis kā bijušie bankas akcionāri esot ar viltu iesaistīti ieguldījuma līguma noslēgšanā un pēc tam ar spaidiem piespiesti izdarīt tajā grozījumus. Lūdzu, nosauciet skaidri un konkrēti - kurš tieši un kā tieši Jūs ar viltu ieslēdza noslēgšanā un kurš ar spaidiem piespieda izdarīt grozījumus. Lūdzu, miniet arī konkrētus viltus un spaidu piemērus par katru personu.

- Šie jautājumi specifiski attiecas tieši uz mūsu iesniegto prasību tiesā. Tāpēc es neuzskatu nedz par tiesisku, nedz ētisku detalizētu iztiesājamās lietas publisku iztirzāšanu. Pateikšu vienīgi to, ka jau 2008.gada 10.novembrī mēs ar Krasovicki apzinājāmies, ka faktiski notiek bankas pārņemšana, pārņemot bankas akciju kontrolpaketi, kam vajadzēja notikt saskaņā ar speciālu likumu. Likuma nebija, un mēs parakstījām Ieguldījuma līgumu tikai tāpēc, ka tas mums saglabāja daļu akciju un vietu bankas valdē. Tas mums garantēja iespēju līdzdarboties bankas izvešanā no krīzes.

Savukārt 2008.gada 2.decembrī mēs parakstījām grozījumus, jo tika uzstādīts ultimāts – vai nu grozījumi, vai bankas maksātnespēja. Arī uz to brīdi Banku pārņemšanas likuma joprojām nebija, kaut arī 2008.gada 8.novembra valdības lēmumā Finanšu ministrijai un Tieslietu ministrijai bija uzdots šādu likumu izstrādāt steidzamības kārtībā.

- Citi pārmetumi Jums - pārņemot banku, izrādījās, ka bankas zaudējumi nav pienācīgi atspoguļoti bankas finanšu pārskatos, ka nav veikti pietiekami uzkrājumi, ka Jūs esat nodarījis bankai zaudējumus kā valdes loceklis. Kā Jūs varat komentēt tos?

Atbildot uz šo jautājumu vēlos citēt FKTK ilggadējā priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Brazauska vērtējumu “Parex bankas” kredītu portfelim: “(..) bankā nebija spekulatīvu aktīvu, bankas aktīvi bija ieguldīti normālas likviditātes portfelī. Pēc visām mācību grāmatām nebija likvīdāka portfeļa, kā vispār tur bija.” (Ziņu aģentūras LETA informācija “Parex bankas vadītājs par valsts atbalstu interesējies jau 21. oktobrī”.)

- Kāpēc Jūs līdz pat šim brīdim neesat devuši oficiālu atļauju bankas pārņemšanas līguma publiskošanai?

- Tā atkal ir politiķiem izdevīga leģenda, kas nav patiesa. Mēs uzstājām uz to, lai vienlaicīgi tiktu publicēts gan Ieguldījuma līgums, gan SIA “PricewaterhouseCoopers” 2008.gada novembrī veiktās pārbaudes rezultāti. Par šo jautājumu notika ilgstoša sarakste ar Finanšu ministriju. Turklāt uz katru mūsu priekšlikumu ministrija atbildi lika gaidīt mēnešiem. Ar visu šo saraksti var iepazīstināt mans advokāts. Tas ļautu nepārprotami pārliecināties, kura puse apzināti novilcināja notikušā nodošanu atklātībai. Domāju, ka šobrīd no jau publiskotajiem fragmentiem, no tiesu lietām Ieguldījuma līgums nesatur nekādas detaļas, kas varētu tikt uzskatītas par noslēpumu no sabiedrības.

- Jūsu redzējums - kas būtu noticis, ja Latvijas valsts nepārņemtu banku? Un kas - ja Godmaņa valdība 2008. gada oktobrī būtu Jums piešķīrusi prasītos 200 miljonus?

- Kas notiktu, ja nepārņemtu tad, kad process jau bija aizsākts, precīzi raksturojis Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Savukārt, ja mēs jau oktobra vidū būtu sapratuši, ka Latvija pretēji citām valstīm novilcinās komerciālā atbalsta sniegšanu, mēs būtu strādājuši pie citiem bankas glābšanas variantiem. Tā kā visā pasaulē, jo sevišķi ASV un Eiropā, tieši valstis glāba sistēmiski nozīmīgas bankas, mēs ticējām un cerējām, ka arī Latvijas valdība bez vilcināšanās rīkosies tāpat. Jo vairāk tāpēc, ka Ivars Godmanis bija piedalījies ES samitā, kur tika nolemts jebkādiem līdzekļiem nepieļaut nozīmīgu banku maksātnespēju.

Diemžēl globālā krīze sakrita ar Latvijas ekonomiskās krīzes sākumu un nekustamo īpašumu tirgus sabrukumu. Latvijas valdībai nebija naudas, jo treknajos gados bija stimulēta tērēšana, nevis uzkrāšana. Tas noveda pie ieilgušas neizlēmības. Banku sektorā nav nekā bīstamāku par baumām un neziņu. Tieši vilcināšanās periodā aizplūda lieli noguldījumu apjomi. Tas notika trijos periodos. Pirmkārt, oktobra pēdējā dekādē, jo ziņas par mūsu sarunām ar valdību nebija noslēpjamas, bet nekādas valsts rīcības nebija. Naudu izņēma gan valsts uzņēmumi, gan pašvaldības, gan arī ar banku saistītas personas, tas ir, tie klienti, kam bija informācija par sarunām.

Nākamā reize, kad notika naudas lēcienveida aizplūšana bija 9.-10.novembris, jo notika nepareiza situācijas skaidrošana klientiem, tajā skaitā, kā jau minēju, grēkoja arī FKTK vadītāja Irēna Krūmane. Pēc tam izdevās lielā mērā situāciju stabilizēt, un to atzina valsts amatpersonas visos līmeņos. Bet tad nāca nākamais neziņas periods novembra beigās, kad valsts nedarīja zināmu savu viedokli par Ieguldījuma līguma izbeigšanu vai turpināšanu.

Ar minēto var pamatot, ka runa nav par 200 miljoniem, kas varēja tikt iedoti oktobra pēdējā dekādē, bet gan par valsts amatpersonu neizlēmību, kas veicināja neuzticību bankai. Ja tūliņ pēc Zviedrijas valdības paziņojuma par atbalstu savām bankām Latvijas Valdība, Latvijas Banka, FKTK būtu snieguši tādu pat paziņojumu, situācija būtu bijusi pavisam citāda.

Ja Jums, cienījamie lasītāji, ir racionāli, Jūsuprāt, būtisku sabiedrības daļu interesējoši jautājumi, uz kuriem Jūs vēlētos saņemt atbildes no Valērija Kargina, varam solīt, ka tos visus no Jūsu komentāriem savāksim kopā un nosūtīsim bijušajam baņķierim, - cerams, ka atbildēs.

Dokumenti

FotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFoto

Novērtē šo rakstu:

35
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

FotoGarāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa jau izdalīta pa labi un pa kreisi - jo no filmām un koncertierakstiem jau ir jēga tikai tad, ja tās skatās un tos klausās; tāpat kā no grāmatām - tikai tad, ja tās lasa). Tajā uzmestajā acī iekrita dažu, atsevišķi noliktu filmu ripuļu vāciņi.
Lasīt visu...

12

Par uzpūsto depresijas problēmu

FotoJau vairāku gadu garumā saziņas līdzekļos dzirdam, redzam un lasām psihiatrijas „korifeju” izteikumus, ka Latvijā esot pāri par 100 000 t.s. „depresijas slimnieku”, no kuriem tikai maza daļa regulāri ārstējoties, bet pārējie esot atstāti likteņa varā, un valstij vajagot kaut ko darīt šinī sakarā. It sevišķi lielu centību augstāk minētās idejas propagandēšanā izrāda dakterīši Elmārs Rancāns, Elmārs Tērauds un Biruta Kupča.
Lasīt visu...

21

Kleptomānijas cēlonis

FotoRetrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu noziegumu brīvību ir starptautiski vispārzināms fakts.
Lasīt visu...

12

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

FotoAtbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku. Protams, daudzi pamatoti iebildīs, ka šis skaitlis nav korekts, taču cita mums nav. Tomēr fakts ir tāds, ka arī oficiālā statistika atzīst: 2016. gadā Baltijas valstīs turpinājās masveida emigrācija.
Lasīt visu...

12

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

FotoDaudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un, lai gan tas ir noticis pavisam nesen, šī “nodokļu reforma” jau ir paguvusi apaugt ar visdažādākajiem vērtējumiem – no brīnumnūjiņas, kas atrisinās mums visu, līdz bezatbildīgai, populistiskai avantūrai vai vienkārši kārtējai stohastiskai solījumu mākoņu stumdīšanai, no kā galu galā nekas jēdzīgs nesanāks. Un katram šeit ir savi argumenti. Jāatzīst – tie parasti ir vienpusēji un šauri, lai tikai uzrunātu (apmānītu?) attiecīgo mērķauditoriju.
Lasīt visu...

12

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

FotoJau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās un ka Veselības ministrija un valdība kaut mazākā mērā gribētu panākt pozitīvu sarunu iznākumu, lai ārsti atsāktu darbu pilnā apmērā. Varbūt šeit mazāka ir premjera Māra Kučinska loma, kurš vienkārši tiek apvārdots un pārliecināts par to, ka "jāaizstāv dāmas gods". Nav jau pirmā reize, kad redzams, cik viegli ir ietekmējams premjers, kurš kā bruņinieks metas aizstāvēt sava kabineta vājā dzimuma pārstāves, aizmirstot valstiskas vērtības un pat veselo saprātu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...

Foto

Pašapziņas valstiskums

Pašapziņa ir suverēna garīgā izpausme. Tā pieder vienīgi attiecīgajam cilvēkam. Pašapziņa ir sevis apzināšanās un sevis apzināšanās saskarsmē ar ārējo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir...

Foto

Par Alīdas Vānes pēdējo darba dienu, ģimenes ārstu streiku un iespējām no tā izvairīties

Ģimenes ārstu streiks: sāksies 3. jūlijā, sāksies 23. jūlijā vai varbūt Saeima...

Foto

Kas ir tas jaunais un šokējošais, ko mēs uzzinājām no „Rīdzenes” sarunām?

Un tomēr. Kāds var man paskaidrot - kas ir tas jaunais un šokējošais, ko...

Foto

Daudz interesantāk būtu uzzināt, kādas shēmas bīda par gaismas glabātājiem uzskatītie politiķi

Mazliet vairāk palasīju bēdīgi slavenās "Rīdzenes sarunas", un man ir daži jautājumi sašutušajiem:...

Foto

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

Kas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami...

Foto

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

Apgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau...