Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Valsts abrogācija

Arturs Priedītis
24.01.2015.
Komentāri (73)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mums ir laimējies dzīvot ļoti radikālu pārmaiņu laikmetā. Droši var teikt, cilvēces vēsturē visradikālāko pārmaiņu laikmetā. Cilvēces visas bijušās paaudzes un trešās tūkstošgades visas turpmākās paaudzes mūs var apskaust.

Mūsu laikmeta pārmaiņu radikālismu diktē dzimstības (bez pārspīlējuma var teikt - nenormālais) pieaugums t.s. krāsainajās rasēs un „baltās” rases novecošana un  izmiršana. Tāpēc cilvēces kultūra pieskaņojas jaunajiem demogrāfiskajiem apstākļiem.

Tas nevar notikt bez radikālām pārmaiņām. Cilvēces kultūras viena daļa pieskaņojas milzīgajam antropoloģiskajam pieaugumam un tā eksistenciālajām vajadzībām. Šajā jomā priekšgalā ir demogrāfiskā un ekonomiskā buma pionieri Ķīna un Indija. Otra daļa pieskaņojas panīkuma mentalitātei. Šajā jomā priekšgalā ir demogrāfiskā un ekonomiskā kraha vislielākie atpalicēji „balto” hominīdu tēvzemē ar nosaukumu „Eiropa”. Atpalicēju vārdus var atrast jebkurā statistiskajā pārskatā par demogrāfiju un saimniekošanu Eiropas valstīs. Pie mums šo atpalicību viens latviešu grāmatvedis nosauca par „veiksmes stāstu”.

Uz planētas dzīves loģika ir sašķēlusies divos atzaros. Dominē augšupejošas dzīves loģika un iznīcības neizbēgamības dzīves loģika. Iznīcības neizbēgamības dzīves loģikas precedentus (sabiedrības noskaņojumu civilizāciju un impēriju bojāejas periodā) sarkastiski izsmej ar vārdiem „dzīres mēra laikā”. Tāpēc nav jābrīnās, ka pašlaik novecojušo un izmirstošo eiropeīdu eksaltētajā kņadā galvenā vērtība ir tagadnei un maniakālajai tīksmei nekavējoties („šeit un tagad”) izbaudīt visus iespējamos dzīves priekus. Eiropeīdiem vairs neeksistē kategorija „nākotne”. Neeksistē arī kategorija „pagātne”, no kuras varētu mācīties ofensīvai rosībai tagadnē un nākotnē. Eiropeīdi vairs nevēlās neko mācīties, jo, viņuprāt, tagadnes izbaudīšanai pietiek ar esošajām zināšanām. Tāpēc debilajam „Boloņas procesam” ir tik liels atbalsts.

Vēsture orientē, ka radikālu pārmaiņu laikmetā izmainās kultūras visi segmenti. Tajā skaitā izmainās arī cilvēku dzīves politiskās organizācijas formas. Piemēram, izmainās tāda forma kā valsts. XIX gadsimtā, kad ļoti strauji palielinājās eiropiešu dzimstība, radās nacionālās valstis kā etniski vienotu lielu kolektīvu politiskās organizācijas specifiska forma. Savukārt XX gadsimtā, kad daudzās demogrāfiski aktīvās zemēs nolēma atbrīvoties no monarhijas varas vai kolonizatoru varas, radās jauns variants – demokrātiskās valstis.

Turpretī XXI gadsimtā Rietumu civilizācijā ir sastopama samērā atraktīva domu apmaiņa par valsts atmiršanu. Šī procesa izpratnē iederas juridiskais jēdziens „abrogācija” – reāli nefunkcionējoša likuma atcelšana. Valsts arī ir sava veida politiskais likums. Ne velti cilvēki pret valsti emocionāli izturas kā pret juridisko monstru (likumu kodeksu). Kādai daļai varbūt pat šķiet, ka cilvēki bez valsts vispār nespēj dzīvot.

Šodien aktuālas ir pārdomas par valsts funkcionēšanu. Visā nopietnībā nākas atzīt, ka valsts kā cilvēku dzīves politiskās organizācijas forma sāk novecot. Valsts neapmierina cilvēku vitālās vajadzības. Valsts cilvēku dzīvē vairs nav labdabīgs faktors. Valsts traucē, kaitina, uzbudina visraibākās kaislības, izvilina garīgās un fiziskās enerģijas nelietderīgu patēriņu. Valsts prasības ne reti ir pārspīlētas. Valsts domā tikai par sevi. Valsts funkcionēšanai ir klaji pašmērķīga jēga, apmierinot savu ambīciju. Valsts administratīvo kantoru uzturēšanai ir vajadzīga milzīga nacionālā kopprodukta daļa (apm. 20-30%). Valsts ar savu birokrātismu un korupciju, kā arī strauji uzblīdušo profesionālo nekompetenci ir uzpampusi pamatīgā bumbulī, cilvēkiem vairs neļaujot elpot atbilstoši veselā saprāta racionalitātei un atbilstoši vispārcilvēciskajām morāles normām. Valsts ir pārvērtusies par iracionālu un amorālu purvu. Valsts tiecās šajā purvā iesūkt pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu, uzspiežot sociumam savu duļķaino neprātu un akaču netikumību.

Arī Latvijas sabiedriskajā apziņā ir spodra nojauta, ka ar valsti kaut kas nav kārtībā un ir nepieciešamas kardinālas izmaiņas. Šodien šī spodrā nojauta reāli apstiprinās valsts politiskās varas nenormālajā atrautībā no sabiedrības. Valstij ir sava dzīve, bet sabiedrībai ir sava dzīve. Tās ir divas dažādas Galaktikas – valsts un sabiedrība.

Pie mums valsts ir kļuvusi par relatīvi nelielas iedzīvotāju grupas privātīpašumu – savtīgas iedzīvošanās avotu. Valsts visas institūcijas kalpo šīs grupas biznesa un materiālās labklājības vajadzībām. Tādējādi droši var teikt, ka pie mums valsts nefunkcionē ne nacionālās valsts variantā, ne demokrātiskās valsts variantā. Pie mums valsts funkcionē valdošās kliķes drastiski valdonīgas diktatūras variantā. Turklāt valsts „prihvatizēšana” un drastiski valdonīgais diktatoriskums progresē. Regulāri nākas pārliecināties, ka valdošās politiskās kliķes nekaunīgā visatļautība un smīnošais cinisms ir bezizmēra fenomens. Noziegumu brīvībai un vairāk vai mazāk debilām nelietībām nav redzams gals.

Ļoti uzskatāms piemērs ir 2015.gada valsts budžeta sadalīšana starp „savējiem”. Internetā par to viens godīgs parlamentārietis raksta: „Dalīja ļoti ātri un ne visai kautrējoties - "savējiem". Valsts līdzekļi nevalstiskām organizācijām, kurās darbojas pats līdzekļu piešķiršanas iniciators. Valsts budžeta līdzekļi savas partijas vadītai pašvaldībai vai savas reliģiskās draudzes dievnama altāra sienas remontam. Valsts līdzekļi savam teātrim, savai skolai, savam orķestrim, savam sporta klubam, savai slimnīcai, sava mikrorajona rotaļu laukumam, saviem ugunsdzēsējiem un daudz kam citam - bet tikai tam īpašajam "savam"."

Godīgā parlamentārieša novērojumi ir šādi: „Vairāki koalīcijas deputāti pēc sēdes, kurā tika skatīts likums par valsts budžetu, pienāca klāt un vismaz neoficiāli atzina, ka nevēlas ilgtermiņā piekrist šādai aplamai finanšu sadalījuma kārtībai. Tas dod cerību, ka nākotnē tomēr varam situāciju mainīt. Katrā no frakcijām bija vismaz viens deputāts, kas iebilda pret šāda veida līdzekļu izdāļāšanu, lai arī palika īsti neuzklausītā mazākumā. Ļoti iespējams, ka tādu, kuri juta un joprojām jūt sirdsapziņas pārmetumus par šādu valsts budžeta veidošanu koalīcijas frakcijās ir vēl vairāk, tomēr viņu iebildumi netiek pausti diez ko skaļi, pakļaujoties pie varas esošajai dažu cilvēku elitei. Sistēma mainīsies, tiklīdz katrā Saeimas sasaukumā jaunievēlētie deputāti sāks apzināties, ka viņiem nav jābūt par vienkāršu balsošanas mašīnu - mūžīgi pateicīgu partijas vadībai par labāku vietu vēlēšanu sarakstā. Jā, parlaments ir sabiedrības spogulis, taču kādam jāmainās pirmajam un Saeimas simtam to droši vien būtu vieglāk izdarīt nekā Latvijas diviem miljoniem."

Godīgā parlamentārieša novērojumi atgādina par vairākām melnām līnijām mūsu valsts portretā. Atgādina, ka valsts „prihvatizāciju” pašlaik diriģē vienotā vienotība. Tātad samērā neliela cilvēku grupa. Taču katrā „partijā” ir „partijas vadība”, kas ir korporatīvi pietuvināta valdošajai kliķei un klusi realizē tās gribu. Godīgā parlamentārieša novērojumi atgādina par ideālu „tautas kalpu” deficītu Saeimā. Katra deputāta politiskos lēmumus diktē personiskās intereses.

Īpašu uzmanību gribas pievērst pēdējam teikumam: „Jā, parlaments ir sabiedrības spogulis, taču kādam jāmainās pirmajam un Saeimas simtam to droši vien būtu vieglāk izdarīt nekā Latvijas diviem miljoniem."

Pareizi izprasta tautas („sabiedrības”) loma. Tas ir pilnīgi skaidrs, ka Saeimā iesoļo tikai tie cilvēki, kurus tauta ir spējīga deleģēt likumdošanas darbam. Tas ir pareizi: Saeima ir Latvijas tautas spogulis. Pie tam ļoti precīzi atstarojošs plakanais, bet nevis ieliekts sfēriskais spogulis. Šis plakanais spogulis neizmaina atstarotās dzīvās būtnes. Latvijas tauta parlamentam var piedāvāt tikai to cilvēcisko kvalitāti, par kādu priecājāmies visus pēcpadomju gadus.

Nekorekts ir viedoklis par to, kuram „jāmainās pirmajam”.  Nav izprasta elites loma tautas cilvēciskās kvalitātes kontekstā. Principā nepastāv jautājums, kuram jāmainās pirmajam – elitei (šajā gadījumā deputātiem) vai „Latvijas diviem miljoniem” (tautai). Tas ir pats par sevi saprotams, kuram ir jāmainās pirmajam.

Mūsu tautas vislielākā nelaime ir tā, ka mums nav elites – par tautas likteni stratēģiski atbildīgu cilvēku grupa. Obligāti jāpasvītro vārdi „stratēģiski atbildīgu cilvēku grupa”. Stāvoklis pat ir tik traģisks, ka šajā jomā nav saskatāms iniciatoru aizmetnis, kas gribētu un mācētu iekustināt pārmaiņas, par kurām sapņo ne tikai godīgais parlamentārietis.

Lieki ir atgādināt, ka bez elites pasionārā un nesavtīgā ieguldījuma neviena tauta nav kļuvusi „kultūras tauta”. No latviešu „arājiem” vācbaltu elite centās izveidot „kultūras tautu” XIX gadsimtā, bet latviešu elites pirmā un vienīgā īstā ģenerācija par to rūpējās no XIX gadsimta beigām līdz II Pasaules karam, kad tā tika izkliedēta un iznīcināta varbūt uz mūžīgiem laikiem bez jebkādas perspektīvas izaudzināt pēcnācējus. Tāpēc jau gandrīz 100 gadus latvieši ir tauta bez savas elites. Bez elites latvieši nekad nekļūs „kultūras tauta”. Padomju laikā ar mums noņēmās citas tautas elite. Pēcpadomju gados tika darīts viss iespējamais, lai elites vietā rastos elites surogāts un simulakrs, kas ir spējīgs ekonomiski, sociāli un politiski smirdēt vienīgi kā amorāla, krimināla un stratēģiski bezatbildīga valdošā kliķe bez elementāras gādības par tautu.

Godīgā parlamentārieša tekstā pietrūkst būtisks moments. Proti, netiek runāts par izmaiņu iespējamību. Netiek ņemts vērā, vai vispār mums ir reāli iespējams kaut ko izmainīt savā valstī, ja mums būtu īsta elite.

Diemžēl mūsdienu relatīvi globālajos notikumos ir konstatējamas tādas izpausmes, uz kuru fona LR ne ar ko neatšķiras no daudzās citām zemēm ne tikai nelaimīgajā postsociālistiskajā Austrumeiropā, bet arī citur uz planētas. Valsts portrets ir slikti izmainījies daudzās zemēs. Valsts „prihvatizācija” ir notikusi ne tikai pie mums. Cilvēku dzīvē valsts vairs nav labdabīgs faktors ne tikai „pie Dzintara jūras”.

Rietumu politiskajā filosofijā pirmie par valsts atmiršanu konstruktīvi debatēja K.Markss un F.Engelss. Viņi pret valsti izturējās kā cilvēku nepilnības izpausmi. Valsts ir vajadzīga tāpēc, ka cilvēku atbildības, paškontroles un pašorganizācijas līmenis ir nepietiekams.

Ne tikai marksisti atzīst, ka valsts ir vajadzīga arī tāpēc, ka pastāv šķiras un šķiru nevienlīdzība. Jāņem ir vērā tas, ka cilvēki neprot dzīvot bez kolektīvajiem īpašumiem. Tāpēc ir vajadzīga valsts un valsts īpašumi. Mūsdienu atsevišķi futurologi pareģo, ka valsts pilnīgi izzudīs ap 2600.gadu, jo visi īpašumi būs privātīpašumi. Tātad cilvēki būs iemācījušies dzīvot bez kolektīvajiem īpašumiem un valsts viņiem vairs nebūs vajadzīga.

Jēdzienu „valsts atmiršana” pirmais piedāvāja F.Engelss 1878.gadā. Taču filosofiskās pārdomas par valsts vajadzību vai nevajadzību ir bijušas vienmēr. Antīkajā filosofijā par valsti izsacījās ļoti daudzi domātāji. Tā tas turpinājās viduslaikos un vēlāk.

Valsts problēmu vienmēr saista ar cilvēka problēmu. Kāds gudrs vīrs XVIII gadsimtā jautāja: „Ja cilvēki ir līdzīgi aitām, tad kāpēc tām ir vajadzīga valsts valdība? Ja cilvēki ir līdzīgi vilkiem, tad kāpēc viņi samierinās ar valsts valdības diktatūru?”

XX gadsimtā, kad valsts sāka dreifēt kā pašapmierināts un pašmērķīgs drednauts un iegrabējās politiķu publiskā ņirgāšanās par „tautas masām”, sabiedriskajā domā ātri pacēla balsi kritiskas konstrukcijas; proti, sabiedriskā doma valsti sāka uzskatīt par aprobežotu politiķu, kretīnisku ierēdņu, patmīlīgu oligarhu, naudas, ieroču, dažādu mahināciju platformu. Cilvēki pret valsti sāka izturēties kā pret fantomu, kuru ieteicams apiet ar lielu līkumu. Inteliģenta cilvēka komunikācija ar valsti kļuva necienīga rīcība.

Marksisms valsts atmiršanu prognozē komunistiskajā iekārtā. Tajā nepastāvēs šķiras, ekspluatācija, privātīpašums, un visi cilvēki būs altruisti. Marksisma mācībā valsts vienmēr būs vajadzīga kapitālistiskajā iekārtā, nodrošinot kapitālistu ienākumu nemitīgu kāpumu. Un marksismam ir taisnība. Lasošie cilvēki zina, ka kapitālisms bez valsts protekcijas nemāk eksistēt. Saprotams, kapitālisms par to klusē. Bet tas ir fakts. Arī LR.

Marksisma klasiķi varēja izmantot analītisko informāciju par kapitālisma modeli XIX gadsimtā. Mūsdienās ir cits kapitālisma modelis. Mūsdienās kapitālisms ir nonācis līdz tādai pakāpei, ka tam valsts traucē. Mūsdienās kapitālisms vairs nesargā valsti un cenšas maksimāli ierobežot valsts funkcijas. Valsts atmiršanas koncepts mūsdienās ir nevis komunisma atribūts, par ko prātoja marksisma klasiķi, bet gan kapitālisma atribūts, ko nekādā ziņā neplānoja Markss un Engelss.

Mūsdienu kapitālismā ekonomiskās un finansiālās intereses ievērojami apsteidz politiskās, nacionālās, ideoloģiskās intereses. Tā tas nebija XIX gadsimtā. Lai vairotu peļņu, mūsdienu kapitālisms ignorē ne tikai valsts intereses, bet arī tautas intereses, pārceļot ražošanu uz lēta darbaspēka zemēm un savējo darbaspēku pametot drūma likteņa varā. Atkal varam norādīt: tā tas nebija XIX gadsimtā.

Pašlaik netiek slēpts, ka valstu robežas traucē mūsdienu kapitālisma attīstību – tirdzniecību, informācijas apmaiņu, finanšu kapitāla apriti, investīciju ceļus un neceļus. Mūsdienu kapitālisms ienīst vārdu „suverenitāte” un tiecas visur sagraut nacionālo valstu suverenitāti, kas automātiski nozīmē robežstabu un muitas nojaukšanu. Panākumi ir pārāk iespaidīgi. XIX gadsimtā tas nebija iespējams.

Turklāt mūsdienu kapitālismam ir izdevies veikli un viltīgi ieurbties cilvēku smadzenēs, pa izurbto caurumu iesmidzinot kosmopolītisma šķebīgo mentalitāti. Rietumu civilizācijā vienaldzīga izturēšanās pret dzimteni, tās kultūru un nacionālo patstāvību nav retums. Tagad ļoti daudziem jaunāko paaudžu pārstāvjiem patīk tas, ka viņi ir piedzimuši vienā valstī, studējuši otrā valstī, strādājuši trešā, ceturtā, piektā valstī un nomirs sestā, bet varbūt (ja būs lieliska karjera transnacionālajās struktūrās) desmitā, divdesmitā valstī.

Mūsdienās nav populārs jēdziens „sociālais kontrakts”. Iespējams, daudzi nemaz nezina, ko tas nozīmē. Un, lūk, nozīmē tas to, ka sociālais kontrakts ir valsts morāli psiholoģiskais pamats. Tas nav dokuments, taču tam ir ievērojami lielāks morāli psiholoģiskais spēks nekā visiem dokumentiem kopā. Sociālais kontrakts ir svarīgāks par konstitūciju.

Par sociālo kontraktu nākas runāt tad, kad cilvēki ar sirdi un dvēseli uztic savu brīvību un praktiski visu savu dzīvi valstij. Sociālajā kontraktā ir stingri noteikts, ka valsts kalpos cilvēku interesēm.

Arī Latvijas tauta ir noslēgusi sociālo kontraktu ar valsti, kuru sauc Latvijas Republika. Taču divu Galaktiku esamība liecina, ka mūsu sociālais kontrakts nefunkcionē. Tāpēc daudzi vēlas noskaidrot, kura puse ir vainīga mūsu sociālā kontrakta nefunkcionēšanā. Varbūt vaina ir jāuzņemas Latvijas tautai, kura nav spējīga valsts darbam piegādāt godīgus un gudrus kadrus? Bet varbūt vaina ir jāuzņemas valstij, kuras sistēmiskā noformētība ir tik greiza, ka tūlīt sabojā Latvijas tautas piegādātos godīgos un gudros kadrus?

Protams, minētie jautājumi ir nevietā. Protams, sociālā kontrakta nefunkcionēšanai vienmēr un visur ir viens iemesls – tautas cilvēciskā kvalitāte.

Naivi būtu uzskatīt, ka valsts ir cilvēces panaceja – universāls brīnumlīdzeklis. Cilvēces kāda daļa visos laikmetos ir mācējusi dzīvot bez valsts. Šai daļai nav bijusi vajadzīga valsts aizsardzība. Tā nav izjutusi velmi noslēgt sociālo kontraktu.

Tā tas ir arī mūsdienās. Uz planētas ir plašas apdzīvotās teritorijas, kuru iedzīvotāji nav izveidojuši valsti un to nenožēlo (piem., Dienvidaustrumāzijā).

Uz planētas ir valstis-fikcijas. Tās tēlo īstas valstis, kaut gan reālā vara ir niecīga. Šajā grupā ietilpst, piemēram, Afganistāna, Sīrija, Irāka, Lībija. Āfrikā tipiska valsts-fikcija ir Somālija. Eirāzijā visjaunākais papildinājums – Ukraina.

Zīmīgi, ka valsti klasiskajā veidolā netiecas izveidot „Islāma valsts”, dzelžaini kontrolējot plašu teritoriju daudzās zemēs. Iespējams, tas notiek tāpēc, ka „Islāma valsts” stratēģi uz Zemes plāno tikai vienu valsti – Islāma kalifātu.

  Uz planētas tagad ir arī tāda valstu grupa kā „neizdevušās valstis”. Ja vēl nesen to skaitā galvenokārt bija Āfrikas valstis, tad tagad ir arī Austrumeiropas (t.i., Rietumu) valstis.

Neapšaubāmi grūti ir pateikt, vai planētas 12 miljardi (planētas iedzīvotāju skaits XXI gs.otrajā pusē) spēs iztikt bez valsts jeb nespēs iztikt bez valsts kā cilvēku dzīves politiskās organizācijas formas. Pašlaik nav ticams, ka valsts izzudīs Ķīnā, Indijā. Tomēr galu galā tas būs atkarīgs no „krāsaino” rasu dzīves vajadzībām un politiskās orientācijas.

Nav īsti saprotama arī vienas divpadsmitās daļas, mūsu dārgā „zelta miljarda”, valstiskā nākotne. Nav saprotama tāpēc, ka pašlaik kapitālisma attieksme pret valsti, maigi sakot, ir pretrunīga.

Kapitālisma telpā ir uzkundzējies izredzētais spēks, kas dedzīgi sargā savu valstisko suverenitāti, bet tajā pašā laikā tikpat dedzīgi citiem atņem (un jau daudziem ir atņēmis) valsts suverenitāti un tās vietā cementē savu ģeopolitisko kundzību, lai iedzīvotos uz pakļauto rēķina, piekļūtu vietējam tirgum, zemei, mežiem, derīgajiem izrakteņiem  un citiem resursiem. Šis izredzētais spēks sistemātiski izplata ideoloģiju, ka mūsdienās („globalizācijas laikmetā”) suverēna valsts ir nonsenss un milzīgs šķērslis sabiedrības labklājībai.

Minētais izredzētais spēks ir nepatīkami divdomīgs. No vienas puses tas pavirši rūpējās par savas valsts iedzīvotāju labklājību. Tā prioritāte ir savējo bagātnieku apčubināšana. Taču no otras puses tas fanātiski aizsargā savas valsts tirgu, dabas resursus, tehnoloģiskās inovācijas, politisko neatkarību.

Saprotams, pareizāk būtu runāt nevis par šī izredzētā spēka nepatīkamo divdomīgumu, bet gan par tā proponētajiem dubultajiem standartiem, kas degradē „zelta miljarda” vienotību un savstarpējo uzticību.

„Zelta miljards” ir skaista metafora. „Zelta miljarda” krietna daļa nemaz nedrīkst lepoties ar 999,999 provi. Vienai daļai pat nākas samierināties ar „Failed states” nožēlojamo ordeni, kas ne vienmēr tiek piesprausts pie krūtīm pašu nevērtības rezultātā.

Atsevišķu agresīvo anglosakšu valstu savaldīšana ir iespējama. Taču nepārvarama barjera pozitīvajām izmaiņām, par kurām internetā sūrojās godīgais parlamentārietis, var izrādīties panīkuma mentalitāte un iznīcības neizbēgamības dzīves loģika. Šīs indīgās šļakatas ir fundamentāli apšļakstinājušas Latvijas tautu. Par to suminoši liecina dzīves baudīšanas svelmainie apraksti mūsu medijos, aptverot apmēram 70-80% no visas publicētās informācijas. Stulbi būtu Latvijas tautu neiekļaut „balto” cilvēku kopējā svētceļojumā uz viņpasauli. Latvijas tautu gaida tāds pats liktenis kā visiem pārējiem „baltajiem”.

Fantazējot par izmaiņām mūsu valstī, katrā ziņā ir jāizprot divas norises.

Jāizprot ir tas, ka panīkuma mentalitātei un iznīcības neizbēgamības dzīves loģikai ir fatāla psiholoģiskā autoritāte. Šī autoritāte var sabrukt vienīgi tad, ja „balto” rase visa kā viens nekavējoties pārtrauc dzīrot un nekavējoties sāk dzemdēt bērnus. Respektīvi, stingri saņem sevi rokās un kardināli izmaina savu dzīvi. Diemžēl „balto” hominīdu kopsaimniecībā par kardinālu transformāciju nekas neliecina. 

Tāpat katrā ziņā ir jāizprot, ka atsevišķu agresīvo anglosakšu valstu ārdīšanos arī veicina minētā mentalitāte un dzīves loģika, truli vēloties pirms nonākšanas svētceļojuma galamērķī sagrābt visu, ko potenciālais nelaiķis var sagrābt. ASV ārdīšanās ir „dzīres mēra laikā” un savā dziļākajā būtībā nekas citādāks.

Novērtē šo rakstu:

76
13

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

18

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

FotoLatvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.
Lasīt visu...

6

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

Foto2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas lietas ir apstājušās un nav darba rezultātu. 2. Deputāti apdraud smago korupcijas noziegumu izmeklēšanu
Lasīt visu...

21

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

FotoLatvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota aizskāruma gadījumā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...