Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Valsts abrogācija

Arturs Priedītis
24.01.2015.
Komentāri (73)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mums ir laimējies dzīvot ļoti radikālu pārmaiņu laikmetā. Droši var teikt, cilvēces vēsturē visradikālāko pārmaiņu laikmetā. Cilvēces visas bijušās paaudzes un trešās tūkstošgades visas turpmākās paaudzes mūs var apskaust.

Mūsu laikmeta pārmaiņu radikālismu diktē dzimstības (bez pārspīlējuma var teikt - nenormālais) pieaugums t.s. krāsainajās rasēs un „baltās” rases novecošana un  izmiršana. Tāpēc cilvēces kultūra pieskaņojas jaunajiem demogrāfiskajiem apstākļiem.

Tas nevar notikt bez radikālām pārmaiņām. Cilvēces kultūras viena daļa pieskaņojas milzīgajam antropoloģiskajam pieaugumam un tā eksistenciālajām vajadzībām. Šajā jomā priekšgalā ir demogrāfiskā un ekonomiskā buma pionieri Ķīna un Indija. Otra daļa pieskaņojas panīkuma mentalitātei. Šajā jomā priekšgalā ir demogrāfiskā un ekonomiskā kraha vislielākie atpalicēji „balto” hominīdu tēvzemē ar nosaukumu „Eiropa”. Atpalicēju vārdus var atrast jebkurā statistiskajā pārskatā par demogrāfiju un saimniekošanu Eiropas valstīs. Pie mums šo atpalicību viens latviešu grāmatvedis nosauca par „veiksmes stāstu”.

Uz planētas dzīves loģika ir sašķēlusies divos atzaros. Dominē augšupejošas dzīves loģika un iznīcības neizbēgamības dzīves loģika. Iznīcības neizbēgamības dzīves loģikas precedentus (sabiedrības noskaņojumu civilizāciju un impēriju bojāejas periodā) sarkastiski izsmej ar vārdiem „dzīres mēra laikā”. Tāpēc nav jābrīnās, ka pašlaik novecojušo un izmirstošo eiropeīdu eksaltētajā kņadā galvenā vērtība ir tagadnei un maniakālajai tīksmei nekavējoties („šeit un tagad”) izbaudīt visus iespējamos dzīves priekus. Eiropeīdiem vairs neeksistē kategorija „nākotne”. Neeksistē arī kategorija „pagātne”, no kuras varētu mācīties ofensīvai rosībai tagadnē un nākotnē. Eiropeīdi vairs nevēlās neko mācīties, jo, viņuprāt, tagadnes izbaudīšanai pietiek ar esošajām zināšanām. Tāpēc debilajam „Boloņas procesam” ir tik liels atbalsts.

Vēsture orientē, ka radikālu pārmaiņu laikmetā izmainās kultūras visi segmenti. Tajā skaitā izmainās arī cilvēku dzīves politiskās organizācijas formas. Piemēram, izmainās tāda forma kā valsts. XIX gadsimtā, kad ļoti strauji palielinājās eiropiešu dzimstība, radās nacionālās valstis kā etniski vienotu lielu kolektīvu politiskās organizācijas specifiska forma. Savukārt XX gadsimtā, kad daudzās demogrāfiski aktīvās zemēs nolēma atbrīvoties no monarhijas varas vai kolonizatoru varas, radās jauns variants – demokrātiskās valstis.

Turpretī XXI gadsimtā Rietumu civilizācijā ir sastopama samērā atraktīva domu apmaiņa par valsts atmiršanu. Šī procesa izpratnē iederas juridiskais jēdziens „abrogācija” – reāli nefunkcionējoša likuma atcelšana. Valsts arī ir sava veida politiskais likums. Ne velti cilvēki pret valsti emocionāli izturas kā pret juridisko monstru (likumu kodeksu). Kādai daļai varbūt pat šķiet, ka cilvēki bez valsts vispār nespēj dzīvot.

Šodien aktuālas ir pārdomas par valsts funkcionēšanu. Visā nopietnībā nākas atzīt, ka valsts kā cilvēku dzīves politiskās organizācijas forma sāk novecot. Valsts neapmierina cilvēku vitālās vajadzības. Valsts cilvēku dzīvē vairs nav labdabīgs faktors. Valsts traucē, kaitina, uzbudina visraibākās kaislības, izvilina garīgās un fiziskās enerģijas nelietderīgu patēriņu. Valsts prasības ne reti ir pārspīlētas. Valsts domā tikai par sevi. Valsts funkcionēšanai ir klaji pašmērķīga jēga, apmierinot savu ambīciju. Valsts administratīvo kantoru uzturēšanai ir vajadzīga milzīga nacionālā kopprodukta daļa (apm. 20-30%). Valsts ar savu birokrātismu un korupciju, kā arī strauji uzblīdušo profesionālo nekompetenci ir uzpampusi pamatīgā bumbulī, cilvēkiem vairs neļaujot elpot atbilstoši veselā saprāta racionalitātei un atbilstoši vispārcilvēciskajām morāles normām. Valsts ir pārvērtusies par iracionālu un amorālu purvu. Valsts tiecās šajā purvā iesūkt pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu, uzspiežot sociumam savu duļķaino neprātu un akaču netikumību.

Arī Latvijas sabiedriskajā apziņā ir spodra nojauta, ka ar valsti kaut kas nav kārtībā un ir nepieciešamas kardinālas izmaiņas. Šodien šī spodrā nojauta reāli apstiprinās valsts politiskās varas nenormālajā atrautībā no sabiedrības. Valstij ir sava dzīve, bet sabiedrībai ir sava dzīve. Tās ir divas dažādas Galaktikas – valsts un sabiedrība.

Pie mums valsts ir kļuvusi par relatīvi nelielas iedzīvotāju grupas privātīpašumu – savtīgas iedzīvošanās avotu. Valsts visas institūcijas kalpo šīs grupas biznesa un materiālās labklājības vajadzībām. Tādējādi droši var teikt, ka pie mums valsts nefunkcionē ne nacionālās valsts variantā, ne demokrātiskās valsts variantā. Pie mums valsts funkcionē valdošās kliķes drastiski valdonīgas diktatūras variantā. Turklāt valsts „prihvatizēšana” un drastiski valdonīgais diktatoriskums progresē. Regulāri nākas pārliecināties, ka valdošās politiskās kliķes nekaunīgā visatļautība un smīnošais cinisms ir bezizmēra fenomens. Noziegumu brīvībai un vairāk vai mazāk debilām nelietībām nav redzams gals.

Ļoti uzskatāms piemērs ir 2015.gada valsts budžeta sadalīšana starp „savējiem”. Internetā par to viens godīgs parlamentārietis raksta: „Dalīja ļoti ātri un ne visai kautrējoties - "savējiem". Valsts līdzekļi nevalstiskām organizācijām, kurās darbojas pats līdzekļu piešķiršanas iniciators. Valsts budžeta līdzekļi savas partijas vadītai pašvaldībai vai savas reliģiskās draudzes dievnama altāra sienas remontam. Valsts līdzekļi savam teātrim, savai skolai, savam orķestrim, savam sporta klubam, savai slimnīcai, sava mikrorajona rotaļu laukumam, saviem ugunsdzēsējiem un daudz kam citam - bet tikai tam īpašajam "savam"."

Godīgā parlamentārieša novērojumi ir šādi: „Vairāki koalīcijas deputāti pēc sēdes, kurā tika skatīts likums par valsts budžetu, pienāca klāt un vismaz neoficiāli atzina, ka nevēlas ilgtermiņā piekrist šādai aplamai finanšu sadalījuma kārtībai. Tas dod cerību, ka nākotnē tomēr varam situāciju mainīt. Katrā no frakcijām bija vismaz viens deputāts, kas iebilda pret šāda veida līdzekļu izdāļāšanu, lai arī palika īsti neuzklausītā mazākumā. Ļoti iespējams, ka tādu, kuri juta un joprojām jūt sirdsapziņas pārmetumus par šādu valsts budžeta veidošanu koalīcijas frakcijās ir vēl vairāk, tomēr viņu iebildumi netiek pausti diez ko skaļi, pakļaujoties pie varas esošajai dažu cilvēku elitei. Sistēma mainīsies, tiklīdz katrā Saeimas sasaukumā jaunievēlētie deputāti sāks apzināties, ka viņiem nav jābūt par vienkāršu balsošanas mašīnu - mūžīgi pateicīgu partijas vadībai par labāku vietu vēlēšanu sarakstā. Jā, parlaments ir sabiedrības spogulis, taču kādam jāmainās pirmajam un Saeimas simtam to droši vien būtu vieglāk izdarīt nekā Latvijas diviem miljoniem."

Godīgā parlamentārieša novērojumi atgādina par vairākām melnām līnijām mūsu valsts portretā. Atgādina, ka valsts „prihvatizāciju” pašlaik diriģē vienotā vienotība. Tātad samērā neliela cilvēku grupa. Taču katrā „partijā” ir „partijas vadība”, kas ir korporatīvi pietuvināta valdošajai kliķei un klusi realizē tās gribu. Godīgā parlamentārieša novērojumi atgādina par ideālu „tautas kalpu” deficītu Saeimā. Katra deputāta politiskos lēmumus diktē personiskās intereses.

Īpašu uzmanību gribas pievērst pēdējam teikumam: „Jā, parlaments ir sabiedrības spogulis, taču kādam jāmainās pirmajam un Saeimas simtam to droši vien būtu vieglāk izdarīt nekā Latvijas diviem miljoniem."

Pareizi izprasta tautas („sabiedrības”) loma. Tas ir pilnīgi skaidrs, ka Saeimā iesoļo tikai tie cilvēki, kurus tauta ir spējīga deleģēt likumdošanas darbam. Tas ir pareizi: Saeima ir Latvijas tautas spogulis. Pie tam ļoti precīzi atstarojošs plakanais, bet nevis ieliekts sfēriskais spogulis. Šis plakanais spogulis neizmaina atstarotās dzīvās būtnes. Latvijas tauta parlamentam var piedāvāt tikai to cilvēcisko kvalitāti, par kādu priecājāmies visus pēcpadomju gadus.

Nekorekts ir viedoklis par to, kuram „jāmainās pirmajam”.  Nav izprasta elites loma tautas cilvēciskās kvalitātes kontekstā. Principā nepastāv jautājums, kuram jāmainās pirmajam – elitei (šajā gadījumā deputātiem) vai „Latvijas diviem miljoniem” (tautai). Tas ir pats par sevi saprotams, kuram ir jāmainās pirmajam.

Mūsu tautas vislielākā nelaime ir tā, ka mums nav elites – par tautas likteni stratēģiski atbildīgu cilvēku grupa. Obligāti jāpasvītro vārdi „stratēģiski atbildīgu cilvēku grupa”. Stāvoklis pat ir tik traģisks, ka šajā jomā nav saskatāms iniciatoru aizmetnis, kas gribētu un mācētu iekustināt pārmaiņas, par kurām sapņo ne tikai godīgais parlamentārietis.

Lieki ir atgādināt, ka bez elites pasionārā un nesavtīgā ieguldījuma neviena tauta nav kļuvusi „kultūras tauta”. No latviešu „arājiem” vācbaltu elite centās izveidot „kultūras tautu” XIX gadsimtā, bet latviešu elites pirmā un vienīgā īstā ģenerācija par to rūpējās no XIX gadsimta beigām līdz II Pasaules karam, kad tā tika izkliedēta un iznīcināta varbūt uz mūžīgiem laikiem bez jebkādas perspektīvas izaudzināt pēcnācējus. Tāpēc jau gandrīz 100 gadus latvieši ir tauta bez savas elites. Bez elites latvieši nekad nekļūs „kultūras tauta”. Padomju laikā ar mums noņēmās citas tautas elite. Pēcpadomju gados tika darīts viss iespējamais, lai elites vietā rastos elites surogāts un simulakrs, kas ir spējīgs ekonomiski, sociāli un politiski smirdēt vienīgi kā amorāla, krimināla un stratēģiski bezatbildīga valdošā kliķe bez elementāras gādības par tautu.

Godīgā parlamentārieša tekstā pietrūkst būtisks moments. Proti, netiek runāts par izmaiņu iespējamību. Netiek ņemts vērā, vai vispār mums ir reāli iespējams kaut ko izmainīt savā valstī, ja mums būtu īsta elite.

Diemžēl mūsdienu relatīvi globālajos notikumos ir konstatējamas tādas izpausmes, uz kuru fona LR ne ar ko neatšķiras no daudzās citām zemēm ne tikai nelaimīgajā postsociālistiskajā Austrumeiropā, bet arī citur uz planētas. Valsts portrets ir slikti izmainījies daudzās zemēs. Valsts „prihvatizācija” ir notikusi ne tikai pie mums. Cilvēku dzīvē valsts vairs nav labdabīgs faktors ne tikai „pie Dzintara jūras”.

Rietumu politiskajā filosofijā pirmie par valsts atmiršanu konstruktīvi debatēja K.Markss un F.Engelss. Viņi pret valsti izturējās kā cilvēku nepilnības izpausmi. Valsts ir vajadzīga tāpēc, ka cilvēku atbildības, paškontroles un pašorganizācijas līmenis ir nepietiekams.

Ne tikai marksisti atzīst, ka valsts ir vajadzīga arī tāpēc, ka pastāv šķiras un šķiru nevienlīdzība. Jāņem ir vērā tas, ka cilvēki neprot dzīvot bez kolektīvajiem īpašumiem. Tāpēc ir vajadzīga valsts un valsts īpašumi. Mūsdienu atsevišķi futurologi pareģo, ka valsts pilnīgi izzudīs ap 2600.gadu, jo visi īpašumi būs privātīpašumi. Tātad cilvēki būs iemācījušies dzīvot bez kolektīvajiem īpašumiem un valsts viņiem vairs nebūs vajadzīga.

Jēdzienu „valsts atmiršana” pirmais piedāvāja F.Engelss 1878.gadā. Taču filosofiskās pārdomas par valsts vajadzību vai nevajadzību ir bijušas vienmēr. Antīkajā filosofijā par valsti izsacījās ļoti daudzi domātāji. Tā tas turpinājās viduslaikos un vēlāk.

Valsts problēmu vienmēr saista ar cilvēka problēmu. Kāds gudrs vīrs XVIII gadsimtā jautāja: „Ja cilvēki ir līdzīgi aitām, tad kāpēc tām ir vajadzīga valsts valdība? Ja cilvēki ir līdzīgi vilkiem, tad kāpēc viņi samierinās ar valsts valdības diktatūru?”

XX gadsimtā, kad valsts sāka dreifēt kā pašapmierināts un pašmērķīgs drednauts un iegrabējās politiķu publiskā ņirgāšanās par „tautas masām”, sabiedriskajā domā ātri pacēla balsi kritiskas konstrukcijas; proti, sabiedriskā doma valsti sāka uzskatīt par aprobežotu politiķu, kretīnisku ierēdņu, patmīlīgu oligarhu, naudas, ieroču, dažādu mahināciju platformu. Cilvēki pret valsti sāka izturēties kā pret fantomu, kuru ieteicams apiet ar lielu līkumu. Inteliģenta cilvēka komunikācija ar valsti kļuva necienīga rīcība.

Marksisms valsts atmiršanu prognozē komunistiskajā iekārtā. Tajā nepastāvēs šķiras, ekspluatācija, privātīpašums, un visi cilvēki būs altruisti. Marksisma mācībā valsts vienmēr būs vajadzīga kapitālistiskajā iekārtā, nodrošinot kapitālistu ienākumu nemitīgu kāpumu. Un marksismam ir taisnība. Lasošie cilvēki zina, ka kapitālisms bez valsts protekcijas nemāk eksistēt. Saprotams, kapitālisms par to klusē. Bet tas ir fakts. Arī LR.

Marksisma klasiķi varēja izmantot analītisko informāciju par kapitālisma modeli XIX gadsimtā. Mūsdienās ir cits kapitālisma modelis. Mūsdienās kapitālisms ir nonācis līdz tādai pakāpei, ka tam valsts traucē. Mūsdienās kapitālisms vairs nesargā valsti un cenšas maksimāli ierobežot valsts funkcijas. Valsts atmiršanas koncepts mūsdienās ir nevis komunisma atribūts, par ko prātoja marksisma klasiķi, bet gan kapitālisma atribūts, ko nekādā ziņā neplānoja Markss un Engelss.

Mūsdienu kapitālismā ekonomiskās un finansiālās intereses ievērojami apsteidz politiskās, nacionālās, ideoloģiskās intereses. Tā tas nebija XIX gadsimtā. Lai vairotu peļņu, mūsdienu kapitālisms ignorē ne tikai valsts intereses, bet arī tautas intereses, pārceļot ražošanu uz lēta darbaspēka zemēm un savējo darbaspēku pametot drūma likteņa varā. Atkal varam norādīt: tā tas nebija XIX gadsimtā.

Pašlaik netiek slēpts, ka valstu robežas traucē mūsdienu kapitālisma attīstību – tirdzniecību, informācijas apmaiņu, finanšu kapitāla apriti, investīciju ceļus un neceļus. Mūsdienu kapitālisms ienīst vārdu „suverenitāte” un tiecas visur sagraut nacionālo valstu suverenitāti, kas automātiski nozīmē robežstabu un muitas nojaukšanu. Panākumi ir pārāk iespaidīgi. XIX gadsimtā tas nebija iespējams.

Turklāt mūsdienu kapitālismam ir izdevies veikli un viltīgi ieurbties cilvēku smadzenēs, pa izurbto caurumu iesmidzinot kosmopolītisma šķebīgo mentalitāti. Rietumu civilizācijā vienaldzīga izturēšanās pret dzimteni, tās kultūru un nacionālo patstāvību nav retums. Tagad ļoti daudziem jaunāko paaudžu pārstāvjiem patīk tas, ka viņi ir piedzimuši vienā valstī, studējuši otrā valstī, strādājuši trešā, ceturtā, piektā valstī un nomirs sestā, bet varbūt (ja būs lieliska karjera transnacionālajās struktūrās) desmitā, divdesmitā valstī.

Mūsdienās nav populārs jēdziens „sociālais kontrakts”. Iespējams, daudzi nemaz nezina, ko tas nozīmē. Un, lūk, nozīmē tas to, ka sociālais kontrakts ir valsts morāli psiholoģiskais pamats. Tas nav dokuments, taču tam ir ievērojami lielāks morāli psiholoģiskais spēks nekā visiem dokumentiem kopā. Sociālais kontrakts ir svarīgāks par konstitūciju.

Par sociālo kontraktu nākas runāt tad, kad cilvēki ar sirdi un dvēseli uztic savu brīvību un praktiski visu savu dzīvi valstij. Sociālajā kontraktā ir stingri noteikts, ka valsts kalpos cilvēku interesēm.

Arī Latvijas tauta ir noslēgusi sociālo kontraktu ar valsti, kuru sauc Latvijas Republika. Taču divu Galaktiku esamība liecina, ka mūsu sociālais kontrakts nefunkcionē. Tāpēc daudzi vēlas noskaidrot, kura puse ir vainīga mūsu sociālā kontrakta nefunkcionēšanā. Varbūt vaina ir jāuzņemas Latvijas tautai, kura nav spējīga valsts darbam piegādāt godīgus un gudrus kadrus? Bet varbūt vaina ir jāuzņemas valstij, kuras sistēmiskā noformētība ir tik greiza, ka tūlīt sabojā Latvijas tautas piegādātos godīgos un gudros kadrus?

Protams, minētie jautājumi ir nevietā. Protams, sociālā kontrakta nefunkcionēšanai vienmēr un visur ir viens iemesls – tautas cilvēciskā kvalitāte.

Naivi būtu uzskatīt, ka valsts ir cilvēces panaceja – universāls brīnumlīdzeklis. Cilvēces kāda daļa visos laikmetos ir mācējusi dzīvot bez valsts. Šai daļai nav bijusi vajadzīga valsts aizsardzība. Tā nav izjutusi velmi noslēgt sociālo kontraktu.

Tā tas ir arī mūsdienās. Uz planētas ir plašas apdzīvotās teritorijas, kuru iedzīvotāji nav izveidojuši valsti un to nenožēlo (piem., Dienvidaustrumāzijā).

Uz planētas ir valstis-fikcijas. Tās tēlo īstas valstis, kaut gan reālā vara ir niecīga. Šajā grupā ietilpst, piemēram, Afganistāna, Sīrija, Irāka, Lībija. Āfrikā tipiska valsts-fikcija ir Somālija. Eirāzijā visjaunākais papildinājums – Ukraina.

Zīmīgi, ka valsti klasiskajā veidolā netiecas izveidot „Islāma valsts”, dzelžaini kontrolējot plašu teritoriju daudzās zemēs. Iespējams, tas notiek tāpēc, ka „Islāma valsts” stratēģi uz Zemes plāno tikai vienu valsti – Islāma kalifātu.

  Uz planētas tagad ir arī tāda valstu grupa kā „neizdevušās valstis”. Ja vēl nesen to skaitā galvenokārt bija Āfrikas valstis, tad tagad ir arī Austrumeiropas (t.i., Rietumu) valstis.

Neapšaubāmi grūti ir pateikt, vai planētas 12 miljardi (planētas iedzīvotāju skaits XXI gs.otrajā pusē) spēs iztikt bez valsts jeb nespēs iztikt bez valsts kā cilvēku dzīves politiskās organizācijas formas. Pašlaik nav ticams, ka valsts izzudīs Ķīnā, Indijā. Tomēr galu galā tas būs atkarīgs no „krāsaino” rasu dzīves vajadzībām un politiskās orientācijas.

Nav īsti saprotama arī vienas divpadsmitās daļas, mūsu dārgā „zelta miljarda”, valstiskā nākotne. Nav saprotama tāpēc, ka pašlaik kapitālisma attieksme pret valsti, maigi sakot, ir pretrunīga.

Kapitālisma telpā ir uzkundzējies izredzētais spēks, kas dedzīgi sargā savu valstisko suverenitāti, bet tajā pašā laikā tikpat dedzīgi citiem atņem (un jau daudziem ir atņēmis) valsts suverenitāti un tās vietā cementē savu ģeopolitisko kundzību, lai iedzīvotos uz pakļauto rēķina, piekļūtu vietējam tirgum, zemei, mežiem, derīgajiem izrakteņiem  un citiem resursiem. Šis izredzētais spēks sistemātiski izplata ideoloģiju, ka mūsdienās („globalizācijas laikmetā”) suverēna valsts ir nonsenss un milzīgs šķērslis sabiedrības labklājībai.

Minētais izredzētais spēks ir nepatīkami divdomīgs. No vienas puses tas pavirši rūpējās par savas valsts iedzīvotāju labklājību. Tā prioritāte ir savējo bagātnieku apčubināšana. Taču no otras puses tas fanātiski aizsargā savas valsts tirgu, dabas resursus, tehnoloģiskās inovācijas, politisko neatkarību.

Saprotams, pareizāk būtu runāt nevis par šī izredzētā spēka nepatīkamo divdomīgumu, bet gan par tā proponētajiem dubultajiem standartiem, kas degradē „zelta miljarda” vienotību un savstarpējo uzticību.

„Zelta miljards” ir skaista metafora. „Zelta miljarda” krietna daļa nemaz nedrīkst lepoties ar 999,999 provi. Vienai daļai pat nākas samierināties ar „Failed states” nožēlojamo ordeni, kas ne vienmēr tiek piesprausts pie krūtīm pašu nevērtības rezultātā.

Atsevišķu agresīvo anglosakšu valstu savaldīšana ir iespējama. Taču nepārvarama barjera pozitīvajām izmaiņām, par kurām internetā sūrojās godīgais parlamentārietis, var izrādīties panīkuma mentalitāte un iznīcības neizbēgamības dzīves loģika. Šīs indīgās šļakatas ir fundamentāli apšļakstinājušas Latvijas tautu. Par to suminoši liecina dzīves baudīšanas svelmainie apraksti mūsu medijos, aptverot apmēram 70-80% no visas publicētās informācijas. Stulbi būtu Latvijas tautu neiekļaut „balto” cilvēku kopējā svētceļojumā uz viņpasauli. Latvijas tautu gaida tāds pats liktenis kā visiem pārējiem „baltajiem”.

Fantazējot par izmaiņām mūsu valstī, katrā ziņā ir jāizprot divas norises.

Jāizprot ir tas, ka panīkuma mentalitātei un iznīcības neizbēgamības dzīves loģikai ir fatāla psiholoģiskā autoritāte. Šī autoritāte var sabrukt vienīgi tad, ja „balto” rase visa kā viens nekavējoties pārtrauc dzīrot un nekavējoties sāk dzemdēt bērnus. Respektīvi, stingri saņem sevi rokās un kardināli izmaina savu dzīvi. Diemžēl „balto” hominīdu kopsaimniecībā par kardinālu transformāciju nekas neliecina. 

Tāpat katrā ziņā ir jāizprot, ka atsevišķu agresīvo anglosakšu valstu ārdīšanos arī veicina minētā mentalitāte un dzīves loģika, truli vēloties pirms nonākšanas svētceļojuma galamērķī sagrābt visu, ko potenciālais nelaiķis var sagrābt. ASV ārdīšanās ir „dzīres mēra laikā” un savā dziļākajā būtībā nekas citādāks.

Novērtē šo rakstu:

76
13

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

21

Nākotnes konjunktūra

FotoLatviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.
Lasīt visu...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

21

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

FotoTagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes piešķiršanas kārtības ieviešanas 2015.gadā.
Lasīt visu...

21

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

FotoŽurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.
Lasīt visu...

21

Valodu lielu dara cilvēki

Foto1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...