Valsts gals un tautas sākums

LR sabrukums, izputēšana, politiskais bankrots ne visiem ir saprotams un ne visus interesē. Tāpat kā ne visiem jūras ceļotājiem ir saprotamas un ne visiem interesē vētrasputna šaušalīgās klaigas aiz pasažieru lainera augstā borta. LR kraha konstatācija nesapratējiem un vienaldzīgajiem liekas dumja izdoma un slima fantāzija. Cilvēki ar pamatīgu caurumu galvaskausā vispār negrib atzīt ne hibrīdapvērsumu, ne krahu.

Nesapratēju un vienaldzīgo viedoklis ir pamatots. LR krahs patiešām nekādi neatsaucas uz cilvēku eksistenciālo pastāvēšanu. Cilvēki turpina elpot gaisu, ēst, dzert. Daudzi latvieši turpina zagt, blēdīties, sniegt stulbuma priekšnesumus. Šajā ziņā nekas nav mainījies. LR krahs neattiecas uz cilvēku eksistenciālo sfēru. Valsts krahs šo sfēru neietekmē. To nosaka valsts būtība un tās atribūts – krahs.

Lai zinātu, kas ir valsts krahs, nākas atcerēties, kas ir valsts.

Valsts nav cilvēku organiska eksistenciālā nepieciešamība. Valsts nav gaiss, ūdens, pārtikas produkti, bez kā cilvēki nevar eksistēt. Cilvēki var eksistēt bez valsts. Valsts var pat traucēt cilvēkiem eksistēt, voluntāri piespiežot maksāt nodokļus, ierobežojot pārvietošanās brīvību, izsludinot dažādus likumus, neļaujot zagt, blēdīties u.tml. Cilvēki tāpēc var nemīlēt un ienīst valsti. Viņi var pretoties valsts gribai un dažādā veidā apzināti kaitēt valstij.

Atkārtoju: cilvēki var eksistēt bez valsts. Turklāt var lepni eksistēt. Tas attiecās uz tiem cilvēkiem, kuri lielīgi neinteresējās par politiku. Mūsdienu Latvijā tādu cilvēku skaits ir samērā prāvs. Viņi patiešām neinteresējās par politiku. Kāda daļa no viņiem var nezināt Valsts prezidenta uzvārdu. Var jaukt kārtējā Valsts prezidenta uzvārdu ar iepriekšējo Valsts prezidentu uzvārdiem. Neinteresēšanās par politiku faktiski ir neinteresēšanās par valsti.

Valsts ir mākslīgs veidojums. No laika gala cilvēki veidoja valsti, lai kaut ko kopīgi izdarītu – kopīgi veiktu saimniecisko darbību, kopīgi aizstāvētu ģimenes un dzīves teritoriju no svešajiem, kuri visbiežāk uzvedās kā nikni ienaidnieki.

Ar laiku valsts kļuva etnosu ambīcijas izpausme. Katrs etnoss godkāri tiecās izveidot savu valsti. Valstiskās ambīcijas palīdzēja etnosam nobriest kā tautai, kuras kolektīvās dzīves galvenā jēga un vērtība kļuva nacionālā valsts.

Nacionālās valsts izveidošana automātiski neizmaina cilvēku attieksmi pret valsti kā kopdzīves sociāli politisko formātu. Pēc valsts izveidošanas tautas kāda daļa var vienaldzīgi, pavirši un izsmējīgi izturēties pret valsti. Nebūt ne visiem valsts kļūst lielākais nacionālais dārgums. Nacionālajā valstī var izpausties tas, ko drīkst saukt par cilvēku sociālo trulumu.

Sociālais trulums pamatā ir vienaldzība pret valsti un tās politiku. Tos cilvēkus, kuri lielās ar savu politisko indiferenci (neieinteresētību, vienaldzību), var saukt par sociāli truliem indivīdiem. Politiskā indiference ir sociālā truluma komponents.

Iespējami arī citi sociālā truluma komponenti. Piemēram, nepiedalīšanās vietējās garīgās kultūras pasākumos, ideoloģiskajos pasākumos, reliģiskajos pasākumos, vietējo masu komunikācijas līdzekļu neizmantošana.

Sociālā truluma cēlonis ir vispārējā garīgā neattīstība un attīstības zemais līmenis tādos parametros kā politiskā apziņa, politiskā izglītotība, pilsoniskās sabiedrības izpratne. Bet tas nebūt nav viss. Acīmredzot sociālā truluma iemesli var būt visdažādākie. Iemesliem ir individuāls raksturs. Nebūt galvenais iemesls vienmēr ir vispārējās attīstības un izglītotības zemais līmenis. Latvijā ir nācies sastapt profesorus un akadēmiķus, kuri arī plātās ar savu politisko indiferenci.

Sociālais trulums, saprotams, slikti atsaucas uz valsti. Tas paralizē valsts celtniecību. Sociālais trulums veicina negatīvas tendences valsts politikā.

Sociālais trulums veicina politiskās varas un sabiedrības atrautību. LR sabiedrība pašlaik ir ļoti satraukta par politiskās varas atrautību no tautas. Sabiedrība vaino politisko varu. Tā ir klasiska nostādne.

Taču faktiski vainīga ir pati sabiedrība. Politiskās varas un sabiedrības atrautība sākās un uzplaukst tikai sociālā truluma apstākļos, kad ir milzīga politiskā indiference. Minētā atrautība ir iespējama vienīgi tad, ja valsts elektorāts vienaldzīgi, pavirši un izsmējīgi izturas pret valsti. Elektorāts nepietiekami uzrauga tautas deleģēto politisko priekšstāvju cilvēcisko un profesionālo kvalitāti. Tāpēc sabiedrībai nav nekādas tiesības žēloties par politiskās varas neģēlībām, kuras beigu beigās valsti ir novedušas līdz kraham. Sabiedrībai ir paškritiski jāuzņemas vaina par valsts krahu.

Turklāt sabiedrības rīcībā ir ievērojami ietekmīgāki instrumenti nekā politiskās varas rīcībā. Sabiedrība var neievēlēt neadekvātos „politiķus”, un tādā gadījumā „politiķi” neko nevar padarīt sabiedrībai. „Politiķi” nevar sabiedrībai aizliegt vēlēšanas. Sabiedrība var viegli novērst jebkuru „politiķu” uzbrukumu vēlēšanām. Var viegli novērst latviešu „politiķu” visjaunāko uzbrukumu vēlēšanām, palielinot partijas dibinātāju skaitu. Ja Latvijas sabiedrība gribētu, tad nākamajās Saeimas vēlēšanās ļoti viegli varētu neievēlēt pilnīgi nevienu no līdzšinējiem parlamenta deputātiem pēcpadomju gados. To var izdarīt bez mazākās piepūles. Bijušo deputātu saraksts jau ir sastādīts. To var nekavējoties publicēt. Sabiedrībai vienīgi ir jāseko, lai nākamo vēlēšanu kandidātu listēs nebūtu neviens no „bijušajiem”. Arī to nav grūti izdarīt veselām galvām.

Starp citu, sociālais trulums atsaucās arī uz publicistiku, kritiski analizējot valsts politiku. Tagadnes publicistika ir samērā primitīva un naturālistiski piezemēta. Medijos lasāmā publicistika ir bez literāri poētiskā valdzinājuma.

Vispār publicistika tās kanoniskajā formā ir analītiskuma un poētiskuma sintēze. Publicistika nevairās no literāri mākslinieciskajiem līdzekļiem un paņēmieniem. Bet pie mums pašlaik viss ir pelēcīgi un garlaicīgi. Pie mums padibenes sauc par padibenēm, deģenerātus sauc par deģenerātiem, neliešus sauc par neliešiem.

Publicistikā tā tas notiek tāpēc, ka milzīgā sociālā truluma rezultātā visur patiešām ir savēlētas cilvēciskās nevērtības un valsti pārvalda Lielā Banda ar savu organizētās noziedzības astoņkāji. Tādos izcili drūmos apstākļos poētiskumam nav vietas. Tādos izcili drūmos apstākļos neceļas roka izmantot literāri mākslinieciskos līdzekļus un paņēmienus, jo negribas tos kompromitēt. Mūsu politiskajā dūksnājā neiederas estētiskie elementi. Par muļķiem, zagļiem un blēžiem ir jācenšas stāstīt viņu valodā. Nepareiza valodas izvēla tūlīt dzemdē nepareizu informatīvo efektu.

Valsts krahs ārēji neko nemaina. Nezūd valsts teritorija, nezūd pavalstnieki, valsts iekārta, vara. Saglabājās valsts ģerbonis, karogs, himna. Valsts prezidents turpina aicināt biežāk dalīties ar Latvijas veiksmes stāstiem. Turpinās Zolitūdes traģēdijas tiesa. Rīgā ierodas amerikāņu karakuģi. „Delfi” turpina atspoguļot latviešu jauniešu glamūrīgās ākstības. Kā jau teicu, cilvēki turpina elpot, ēst, dzert. LR krahs neattiecas uz cilvēku eksistenciālo sfēru.

Valsts krahs pirmkārt un galvenokārt ir racionālistiskuma izzušana visos valstiskajos procesos. Valsti var saukt par valsti tikai tad, ja tās institūti vadās no racionālistiskām normām. Valsts institūti veido sistēmu. Šī sistēma funkcionē atbilstoši racionālistiskām prasībām. Ja tas nenotiek, tad valstī iestājās sabrukums, izputēšana, politiskais bankrots. Valsts turpina fiziski pastāvēt. Vienīgi valstiskie procesi ir kļuvuši bezjēdzīgi, aplami, idiotiski, šizofrēniski, naivi, primitīvi, muļķīgi, pirmatnēji mežonīgi, bez lietpratības, zināšanām, izpratnes. Valstiskajos procesos dominē totāla nekompetence un nesavaldāma iracionalitāte – neatbilstība veselajam saprātam un loģikai.

Tam visjaunākais piemērs ir hibrīdapvērsums. „Gestapo grozījumi” ir absurdi. Absurda virsotne ir piedāvātais 95.1. pants: „Valsts noslēpuma nelikumīga iegūšana. (1) Par valsts noslēpuma nelikumīgu iegūšanu, ja šim nodarījumam nav spiegošanas pazīmju,– soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. (2) Par šā panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ja tas saistīts ar valsts noslēpuma nolaupīšanu vai ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu”.

Citus piemērus drīkstu neminēt. Katrs sociāli un saimnieciski aktīvs cilvēks ir sastapies ar LR institūtu iracionalitāti. Hibrīdapvērsums šai iracionalitātei pielika punktu, akceptējot valsts sistēmisko krahu. Runa vairs nav tikai par atsevišķu valsts institūtu iracionalitāti, bet visas valsts sistēmas iracionalitāti. LR racionālistiskums ir izzudis valsts sistēmas mērogā. Nekompetences, amorālisma, marasma, deģenerācijas, debilitātes līdzšinējā virzība ir sasniegusi koncentrāciju, iezīmējot visu destruktīvo procesu kulmināciju. Hibrīdapvērsums bija valsts kraha pakāpeniskās virzības rezumējošā kulminācija - galīgais iznākums. Latviešu turpmākā veģetēšana Latvijas Republikā ir veģetēšana kraha apstākļos. 

Tādos apstākļos valstī var dzīvot tikai tie cilvēki, kuriem nesagādā problēmas veselā saprāta un loģikas trūkums viņu eksistences vidē. Iracionalitātes pārņemtā valstī var veģetēt sociālā truluma apsēstie indivīdi.

Kraha apstākļos dzīve valstī ir beigusies sociāli un politiski domājošajiem cilvēkiem. Viņi nav fiziski spējīgi dienu no dienas tikties ar bezjēdzību, aplamībām, idiotismu, šizofrēniskumu, naivitāti, primitīvismu, muļķībām, pirmatnējo mežonīgumu, lietpratības, zināšanu, izpratnes trūkumu. Tas apdraud viņu psiholoģisko līdzsvaru, garīgo veselību. Valsts krahs izraisa degradējošus dzīves apstākļus. Cilvēki strauji zaudē pašcieņu. Cilvēka pašcieņā ietilpt ne tikai prasības sev, bet arī prasības valstij. Cilvēkam ir tiesības prasīt valsts cienīgu izturēšanos. Saprotams, ka iracionalitātes un tajā skaitā morālās iracionalitātes sprēgoņā nav iespējams no valsts sagaidīt cienīgu izturēšanos.

Valsts kraha mutulī garīgi pilnvērtīgiem cilvēkiem ir divas iespējas. Pirmkārt, izstrādāt speciālu adaptācijas projektu dzīvei iracionalitātes pārņemtajā valstī. Otrkārt, pārcelties uz dzīvi citā zemē.

Par speciālu adaptācijas projektu stāsta internetā nesen ievietotais materiāls „Kā mēs atbildēsim vietējiem čekistu izstrādājumiem un viņu marionetēm” (http://www.pietiek.com/raksti/ka_mes_atbildesim_vietejiem_cekistu_izstradajumiem_un_vinu_marionetem). Savukārt uz citām zemēm jau agrāk ir pārcēlusies lielākā daļa no latviešu vērtīgākā cilvēciskā kapitāla. Aizceļošana turpināsies. To veicina valsts krahs.

Nav cerams, ka Latvijā palikušie tautieši spēs panākt kaut ko pozitīvu tautas pastāvēšanas labā. Palīdzība no ārpuses nav iespējama. Iracionalitātes procesus drīz raženi apsēklos „suņu būdas” politisko prātvēderu jūra. Juvenālais laikmets nesola neko labu. Jaunieši tagad pat nezina, piemēram, kas ir šķira. Viņi internetā raksta par vīriešu šķiru un sieviešu šķiru. Starp abām šķirām notiekot sīva cīņa. Tādas muļķības atstāj drausmīgu iespaidu. Latviešu jaunatne acīmredzot neko nezina ne par strādnieku šķiru, ne zemnieku šķiru. Tātad nezina par tautas sociālo izcelsmi. Tas liecina, ka Latvijā nostiprinās tikai viena šķira – muļķu šķira.

Tomēr ieslīgt fatālā bezcerībā nav vajadzīgs. Valsts gals var kļūt tautas sākums. Tādai iespējai ir skaists precedents. Tas ir gadījums ar ebrejiem. Tas noder par paraugu latviešiem.

Ebreju valsts nonāca romiešu pakļautībā 63.g.p.m.ē. 135.gadā romieši izdzina ebrejus no viņu zemes. Ebreji izklīda pa visu pasauli. Taču 1948.gada 14.maijā tika proklamēta ebreju valsts Izraēla. Tā aizņem ebreju seno dzīves teritoriju. Svešumā ļoti ilgi dzīvojošā tauta bija sagaidījusi savas valsts atjaunošanu.

Latviešiem arī ir iespējams piedzīvot ebreju likteni. Latvieši jau ir pratuši saglabāt savu garīgo kultūru un valodu, dzīvojot svešumā. Tiesa, latviešiem to vēl nav nācies darīt divus gadu tūkstošus kā ebrejiem.

Katrā ziņā ir jāņem vērā, ka dzīve starp svešām tautām var izmainīt latviešus. Tā teikt, latvieši var nākt pie prāta. Var izzust latviešu mentalitātē šķebīgā savstarpējā nesaticība, sociālās konsolidācijas trūkums, pievienošanās debilitāte, zagšanas un blēdību mānija. Dzīve augsti attīstītā vidē var palīdzēt latviešiem „ar ķieģeļiem” (skat. ilustrācijā) aizlāpīt caurumus vispārējā izglītotībā, valstiskuma, tiesiskuma, taisnīguma izpratnē, gudru un godīgu cilvēku cienīšanā, mākslas un zinātnes cienīšanā.

Latvieši pilnā mērā vēl nav sasnieguši tautas socioloģisko statusu. Latviešu prāvai daļai valsts nav liela vērtība. Dzīvojot starp īstām tautām un īstās valstīs, latvieši var ātrāk kļūt īsta tauta. Un galu galā var pienākt laiks, kad pasionāri latvieši atgriezīsies Latvijā un izveidos īstu nacionālo valsti. Patiesi suverēnu valsti, bet nevis suverēnas valsts simulakru. „Otrās republikas” krahs var kļūt savdabīgs izejas punkts pasionāras tautas ģenēzē. 

Novērtē šo rakstu: